Dzirnavnieks, viņa meita
   Dzirnavnieks
   Ai, tad ta jūs gan esat, meitas jaunās,
   It visas muļķes. Ja jau pagadījies
   Jums apskaužams — kāds augstas kārtas virs,
   Tad jums tak vajaga to klāt sev saistīt.
   Bet kā? ar godprātīgu uzvedību;
   To ievilt gan ar stingrību, gan glāstiem,
   Pa brīžiem nemanot kā aplinkus
   Par kāzām ierunāties — bet par visu
   Jums jāglabā savs jaunavīgais gods —
   Visdārgākais no visām mantām; tas
   Kā vārds — reiz palaists vējā — neatgriežams.
   Bet, ja uz kāzām cerību vairs nava,
   Tad tomēr vēl vismaz ir jāmēģina
   Sev kādu labumu — kaut tuviniekiem
   Ko labu izgādāt; ir jāpadomā:
   «Ne mūžīgi jau mani mīlēs viņš
   Un lutinās.» Ak nē, nēl kur gan jums
   Par labu darbu iedomāt! nav laika!
   Jūs tūdaļ kļūstat dullas: jūs ar prieku
   Par velti izpildāt tā iegribas,
   Jūs augu dienu karātos ap kaklu
   Sim draugam mīļajam — bet mīļais draugs
   Jau pazudis, ne miņas vairs no tā:
   Un paliekat jūs tukšā; ak, jūs muļķes!
   Vai simtiem reižu nesacīju tev:
   Meit, pielūko; jel neesi tik stulba
   Un savu laimi garām nepalaid,
   Sev kņazu pieturi, par šo, ne to
   Tu sevi nepazudini. — Bet tagad?
   Nu sēdi vien un mūžam raudi vēl
   Par to, kas nav vairs labojams.
   Meita
   Bet kāpēc
   Tu domā, ka viņš mani pametis?
   Dzirnavnieks
   Kā — kāpēc? cikreiz nedēļā gan mēdza
   Viņš senāk atjāt šurp uz dzirnavām?
   Ko? katru mīļu dienu, bet šad tad
   Pat divreiz dienā, bet tad retāk, retāk
   Viņš sāka jāt — nu diena devītā,
   Kopš redzējām mēs viņu. Ko tu teiksi?
   Meita
   Viņš aizņemts; vai gan mazums viņam rūpju?
   Viņš nav dzirnavnieks — un viņa vietā
   Vis ūdens nestrādās. Viņš bieži teic,
   Ka viņa darbs ir grūtākais no visiem.
   Dzirnavnieks
   Jā, tici viņam. Kad tad kņazi strādā
   Un kāds tiem darbs? vien lapsas dzīt un zaķus,
   Vien darīt pāri kaimiņiem un dzīrot,
   Un stulbenēm jums galvas sagrozīt.
   Viņš strādā pats; patiešām tas ir skumji!
   Bet manā vietā ūdens!… taču miera
   Ne dienu man, ne nakti, un tik skaties:
   Gan te, gan tur kaut kas vēl jāpielāpa,
   Kur puvums, sūce kur. — Lūk, ja no kņaza
   Tu prastu izlūgties kaut mazliet naudas
   Man pārbūvei, tad tas jau labāk būtu.
   Meita
   Ail
   Dzirnavnieks
   Kas tur?
   Meita
   Klau! Es viņa zirga soļus
   Tur dzirdu dimdam … Viņš!
   Dzirnavnieks
   Meit, pielūko,
   Liec manus padomus tu dziļi vērā …
   Meita
   Lūk, viņš, lūk, viņšl
   (Ienāk kņazs. Zirgu puisis aizved viņa zirgu.)
   Kņazs
   Nu, sveika, mīļotā.
   Sveiks, dzirnavniek.
   Dzirnavnieks
   Kņaz, augsti godātais,
   Es laipni lūdzu. Ilgi ilgi jau
   Mēs tavas gaišās acis neredzējām.
   Es iešu, cienastu tev paraudzīšu.
   (Aiziet.)
   Meita
   Ak, beidzot atcerējies mani gan!
   Vai nav tev kauna ļaut tik skaudrās mokās
   Man tevi bezcerīgi, ilgi gaidīt?
   Kas viss gan neiešāvās manā prātā!
   Ar kādām šausmām baidīju es sevi!
   Gan domāju, ka tevi aizrāvis
   Uz purvu vai uz bezdibeni zirgs
   Vai dziļā mežā lācis pieveicis,
   Vai slims tu, nemīli ka mani vairs, —
   Bet paldies dievam! dzīvs un vesels tu,
   Un mīli mani tā kā senāk vēl;
   Vai ne?
   Kņazs
   Tāpat kā senāk, eņģei manu.
   Nē, vairāk vēl kā senāk.
   Mīļākā
   Tomēr tu
   Tāds skumīgs; kas tev kait?
   Kņazs
   Es skumīgs esmu?
   Tev tā tik izliekas — nē, priecīgs esmu
   Vienmēr, tiklīdz ko tevi redzu.
   Mīļākā
   Nē.
   Kad jautrs tu, pie manis iztālēm
   Jau steidzies, saukdams — kur mans balodītis,
   Ko viņa dara? un pēc tam tu skūpsti
   Un vaicā: vai par tevi priecājos
   Un vai tik agri gaidījusi tevi.
   Bet tagad — klusēdams tu manī klausies,
   Nedz mani apskauj tu, nedz skūpsti acis;
   Kaut kas ir tevi satraucis. Bet kas gan?
   Vai tik uz mani nedusmojies tu?
   Kņazs
   Kam izlikties man tavā priekšā velti.
   Tev taisnība: sirds smagu skumju man
   Ir pilna, un tu nevari tās kliedēt
   Ne mīlas glāstiem, ne tās atvieglināt,
   Ne pat ar mani tajās dalīties.
   Mīļākā
   Man sāpīgi, ka nevaru es skumt
   Ar tevi kopā — atklāj noslēpumu.
   Ja ļausi — raudāšu; ja neatļausi -—
   Nevienas asaras tev neredzēt.
   Kņazs
   Kam vilcināt? jo ātrāk viss, jo labāk.
   Mans mīļais draugs, tev jāzina, ka dzīvē
   Nav drošas svētlaimes: ne augstais dzimums,
   Ne skaistums, spēks, ne ari bagātība
   No nelaimes mūs nespēj atvairīt.
   Un mēs — mans balodīti, vai nav tiesa? —
   Mēs bijām laimīgi; vismaz ar tevi
   Es biju laimīgs un ar tavu mīlu.
   Un, lai uz priekšu kas man atgadītos,
   Lai kur es būtu, vienmēr atcerēšos,
   Draugs, tevi; to, ko zaudēju es tagad,
   Nekas man pasaulē vairs neaizstās.
   Mīļākā
   Kaut gan vēl nesaprotu tavus vārdus,
   Bet man jau baigi. Liktenis mums draud,
   Tas gatavo mums nenojaustas bēdas,
   Varbūt pat šķiršanos.
   Kņazs
   Tu uzminēji.
   Mums liktenis ir lēmis šķiršanos.
   Viņa
   Kas izšķirs mūs? vai gan tev līdzi visur
   Pa pēdām sekot nevarētu es?
   Par zēnu pārģērbšos. Tev uzticīgi
   Es kalpošu, gan ceļā, pārgājienā,
   Gan karalaukā — kara man nav bail, —
   Lai tevi redzētu. Nē, tas nav tiesa!
   Vai izzināt tu gribi manas domas,
   Vai tukšus jokus vēlies dzīt ar mani.
   Kņazs
   Nē, joki šodien man nemaz nav prātā,
   Nav izdibināt tevi vajadzīgs;
   Nedz pošos tālā ceļā es kaut kur,
   Nedz arī karā — mājās palieku,
   Bet tomēr mums uz mūžu jāatvadās.
   Viņa
   Pag, tagad nu es visu saprotu …
   Tu precēsies.
   (Kņazs klusē.)
   Tu precēsies!
   Kņazs
   Ko darīt?
   Tu pati padomā. Nav kņaziem vaļa
   Kā jaunām meitām — ne pēc savas sirds
   Tie sievas ņem, bet citu aprēķini
   Un citu izdevīgums vada tos.
   Tev skumjas remdēs dievs un laika ritums.
   Tu neaizmirsti mani; ņem šo jostu
   Sev piemiņai — ļauj lai to pats tev sienu.
   Vēl līdzi paņēmu es kaklarotu —
   Ņem to. Un tad vēl: tavam tēvam šo
   Es biju apsolījis. Atdod tam.
   (Iedod viņai rokās maisiņu ar naudu.)
   Ardievu.
   Mīļākā
   Pagaidi; man tev kas sakāms,
   Tik piemirsu .. .
   Kņazs
   Tad atceries.
   Mīļākā
   Es varu
   It visu tevis dēļ… nē, cits kas … Pag —
   Tas nevar būt, ka tiešām tu uz mūžu
   No manis aiziesi… Ak, nē, ne tas …
   Jā!… atcerējos: šodien sev zem sirds
   Es jutu tavu bērnu sakustamies.
   Kņazs
   Ak nelaimīgā! ko nu? viņa dēļ
   Kaut sevi piesargi; es neatstāšu
   Ne tavu bērnu, ne ar tevi tā.
   Pēc kāda laika, iespējams, es atkal
   Jūs apciemošu. Nebēdājies, rimsties,
   Ļauj tevi apskaut reizi pēdējo.
   (Aiziedams.)
   Uh! cauri — sirdij it kā vieglāk kļuva.
   Es vētru gaidīju, bet notika
   Viss diezgan klusu.
   (Aiziet. Viņa paliek nekustīgi stāvam.)
   Dzirnavnieks
   (ienāk)
   Varbūt labpatiktos,
   Kņaz, nākt uz dzirnavām … Bet kur tad viņš?
   Kur mūsu kņazs? tu re! kas tā par jostu!
   It visa vienos dārgakmeņos mirdz!
   Un spīd, un krelles! … Nu, es teikšu tev,
   Viņš labdaris. Šī balva karaliska!
   Un kas te? maisiņš! Vai tik tā nav nauda?
   Bet ko tu stāvi tā un neatbildi,
   Un nesaki ne vārda? jeb vai tu
   No necerētā prieka sajukusi,
   Vai stulbums uznācis tev?
   Meita
   Grūti ticēt,
   Tas nevar būt. Tā mīlēju es viņu.
   Jeb viņš ir zvērs? vai varbūt viņam sirds
   Ir pinkām apaugusi?
   Dzirnavnieks
   Ko tu tur?
   Meita
   Jel saki, tēvs, ar ko to sadusmot
   Es varēju? vai nedēļā šai vienā
   Man skaistums nozudis? jeb varbūt viņš
   Ar indi apdzirdināts?
   Dzirnavnieks
   Kas tev kait?
   Meita
   Tēvs, viņš ir prom. — Tu redzi, tur viņš auļo!
   Un es to, bezprātīgā, projām laidu,
   Es viņa svārku stūrī neieķēros,
   Es neiegulu zirga pavadā!
   Lai sašutumā tad viņš nocirstu
   Līdz elkoņiem man rokas, lai uz vietas
   Ar savu zirgu mani samītu!
   Dzirnavnieks
   Tu murgo 1
   Meita
   Redzi, kņaziem atļauts nav
   Kā jaunām meitām, ne pēc savas sirds
   Tie sievu ņem … bet toties atļauts tiem
   Ir vilināt un dievoties, un raudāt,
   Un sacīt: tevi aizvedīšu drīz
   Uz savu gaišo pili, savu māju,
   Un brokātā un sārtā samtā tērpšu.
   Tiem atļauts mācīt muļķa meitenēm
   Uz viņa svilpienu pēc pusnakts celties,
   Līdz ausmai kavēties aiz dzirnavām.
   Tīk savu kņaza sirdi pajautrināt
   Ar mūsu bēdām, un ardievu tad:
   Ej, drostaliņa, kur vien pati gribi,
   Un mīli, kas tev tīk.
   Dzirnavnieks
   Tad tā tās lietas.
   Meita
   Bet kas ir viņa līgava? Pret ko
   Viņš apmainījis mani? uzzināšu
   Un atradīšu — ļaundarei šai teikšu:
   No kņaza atstājies — jo vienā gravā
   Nav divām vilku mātēm vietas.
   Dzirnavnieks
   Muļķel
   Ja jau nu kņazs grib līgavu sev lūkot,
   Kas varēs viņam ceļā stāties? Tā, lūk,
   Vai neteicu es tev …
   Meita
   Un viņš vēl spēja
   Kā cilvēks labs no manis atvadīties,
   Pat dāvanas man atstāt — neko teikt!
   Un naudu! izpirkt domāja viņš sevil
   Man mēli apsudrabot gribēja,
   Lai neceltos par viņu slikta slava
   Un jauno sievu neaizsniegtu tā.
   Jā, rau, es aizmirsu — viņš atdot tev
   So sudrabu man lika, tas par to,
   Ka biji kņazam labs, ka savai meitai
   Tu ļāvi viņam līdzi vazāties,
   Ka stingri neturēji. .. Labumā
   Tev mana nāve ies …
   (Atdod viņam naudas maisiņu.)
   Dzirnavnieks
   (asarās)
   Kas jāpiedzīvo!
   Ko dievs man licis dzirdēt! Grēks gan tev
   Tik rūgti pārmest savas pašas tēvam.
   Vienvienīgs bērns tu pasaulē man esi,
   Vienvienīgs manu vecumdienu prieks.
   Kā nelutināt tevi varēju?
   Dievs mani sodījis, ka slikti esmu
   Es tēva pienākumus veicis.
   Meita
   Smoku!
   Man auksta čūska sažņaugusi kaklu …
   Ar čūsku, čūsku mani apvijis
   Viņš, ne ar pērlēm.
   (Rauj nost sev pērles.)
   Dzirnavnieks
   Atjēdzies.
   Meita
   Tāpat
   Es ari tevi, kas mūs izšķīrusi,
   Kā ļaunu čūsku gribu saplosīt!
   Dzirnavnieks
   Tu murgo, tiešām murgo.
   Meita
   (noņem vainagu)
   Vainags, lūk,
   Mans kauna vainags! laulāja ar to
   Pats ļaunais mūs, kad atteikusies biju
   No visa, kas man agrāk dārgs bij šķitis,
   Mēs atlaulāti. — Zūdi, vainags mans!
   (Iemet vainagu Dņeprā.)
   Nu visam beigas.
   (Meta» upē.)
   Sirmgalvis
   (saļimst)
   Ak, šo postu, postu!

   Kāzas. Jaunais pāris sēž pie galda.
   Viesi. Jaunu meitu koris
   Precinieks
   Mēs tad ta jautras kāzas nodzīrojām.
   Sveiks esi, kņaz ar jauno kņazieniI
   Lai dievs dod dzīvot saticībā mijā
   Un lai pie jums mēs biežāk dzīrotu.
   Kam, zeltenes, jūs apklusušas esat?
   Kam, baltās gulbenītes, aprimušas?
   Vai visas dziesmiņas jau izdziedātas?
   Vai balstiņas no dziesmām izkaltušas?
   Koris
   Preciniek, preciniek,
   Nesajēga preciniek,
   Aizbraucāt pēc līgavas,
   Rati dārzā iegāzās,
   Alus mucu izlējāt,
   Kāpostiņus aplējāt,
   2oga priekšā liecāties,
   Vārtu stabu pielūdzāt;
   Lūdzāt vārtu stabiņu:
   Parādi mums celiņu,
   Līgavai kurp pakaļ braukt;
   Preciniek, jel attopies,
   Naudas kuli vaļā ries;
   Makā naudiņa jau kustēt sāk,
   Tā pie zeltenītēm labprāt nāk.
   Precinieks
   Skat, zobgales, kā izrauga tās dziesmul
   Nu, ņemiet, nenopeliet precinieku.
   (Apdāvina meitas.)
   Kāda balss
   Pa akmentiņiem, dzeltenajām smiltīm
   Pāri tecēja straujupīte,
   Straujā upē peld zivtiņas divas,
   Divas zivtiņas, sīkasarīši.
   Vai tu dzirdēji, māsiņa zivtiņa,
   Par mūsu upes vēstīm jaunajām?
   Kā pie mums vakar jauna meita slīcinājās,
   Slīkstot savu mīļo draugu nolādēja?
   Precinieks
   Klau, zeltenes! kas tā par tādu dziesmu?
   Šķiet, tā nemaz nav kāzu dziesma; nē.
   Kas izraudzījis dziesmu šo?
   Meitas
   Es ne —
   Es ne — mēs ne …
   Precinieks
   Bet kas tad dziedāja?
   (Meitu vidū sačukstēšanās un apjukums.)
   Kņazs
   Es zinu, kas.
   (Pieceļas no galda un saka zirgu puisim.)
   Tā iezagusies šeitan.
   Ved ātrāk laukā to. Un uzzini,
   Kas drīkstējis to ielaist.
   (Zirgu puisis pieiet klāt meitām.)
   Kņazs
   (apsēžas, pie sevis)
   Viņa laikam
   Ir gatava te sacelt tādu troksni,
   Ka es aiz kauna nezināšu, kur
   Pat paslēpties.
   Zirgu puisis
   Es neatradu to.
   Kņazs
   Ej, meklē. Zinu, viņa te. Un tā
   Šo dziesmu dziedāja.
   Viesis
   Kāds varens miestsl
   Ar reizi galvā tas un kājās sit —
   Tik žēl, ka rūgts, der pasaldināt viņu.
   (Jaunais pāris skūpstās. Atskan vājš kliedziens.)
   Kņazs
   Tā viņa! Viņas kliedziens greizsirdīgais.
   (Zirgu puisim.)
   Nu?
   Zirgu puisis
   Nekur to neatradu.
   Kņazs
   Muļķis tāds.
   Vedējtēvs
   (celdamies kājās)
   Vai nebūtu laiks kņazi izdot vīram
   Un jauno pāri apbērt apīņiem?
   (Visi pieceļas.)
   Preciniece
   Nu, protams, laiks. Tad dodiet gaili šurp.
   (Jaunajam pārim dod ēst ceptu gaili, pēc tam apber ar apīņiem un ved
   guļamistabā.)
   Preciniece
   Tu, kņaze, neraudi, bez bailēm esi
   Un paklausīga.
   (Jaunais pāris dodas uz guļamistabu, visi viesi, izņemot precinieci un
   vedējtēvu, izklīst.)
   Vedējtēvs
   Kur tā glāzīte?
   Gar logiem cauru nakti jādelēšu,
   Tad nebūtu par ļaunu stiprināties.
   Preciniece
   (pielej viņam glāzīti)
   Se, dzer uz veselībām.
   Vedējtēvs
   Uh! Paldies tev.
   Viss labi, vai nav tiesa, izdevies?
   Un kāzas, ka vai nu!
   Preciniece
   Jā, paldies dievam,
   Viss labi — tikai nebij labi viens.
   Vedējtēvs
   Kas?
   Preciniece
   Nav uz labu tas, ka nodziedāja
   Ne kāzu, bet, dievs zina, kādu dziesmu.
   Vedējtēvs
   Ir gan tās meitas — nociesties vien nevar
   Bez aušībām! Vai tas gan pieklājīgi —
   Jaukt tīšā prātā kņazam kāzu godu.
   Būs jāiet sēsties zirgam mugurā.
   Ardievu, kūma.
   (Aiziet.)
   Preciniece
   Sirds man nemierīga!
   Mēs sliktā laikā izrīkojām kāzas.

   Kņaze un aukle
   Kņaze
   Klau — liekas, taurē; nē, viņš neatjāja.
   Ak auklīt, kad viņš līgavainis bij,
   No manis tas ne soli neatkāpās,
   Ne acu dažkārt nenovērsa pat.
   Viņš apprecējās, un viss pārvērtās.
   No agra rīta tagad mani pieceļ
   Un tūdaļ liek sev zirgu apseglot;
   Dievs zin, kur jādelē līdz vēlai naktij.
   Kad atgriežas, tik tikko mīļu vārdu
   Man pasaka, tik tikko mīļu roku
   Pār balto seju paplikšķina man.
   Aukle
   Ak kņazīt, gailim līdzīgs vīrietis:
   Kiki-rikū! jau spārnos un ir prom.
   Bet sieviete — kā perētāja vista:
   Tā lai tik tup un perē cālēnus.
   Kamēr vēl līgavainis, — vienmēr klātu,
   Ne ēd, ne dzer, tas apkārt vien tik tinas.
   Kad apprecējies — rūpes iesākas.
   Te kaimiņi ir jāapciemo tam,
   Ar vanagiem uz medībām ir jājāj,
   Te nelabais uz karu viņu trenc,
   Gan šur, gan tur — bet mājās netīk sēdēt.
   Kņaze
   Teic, kā tev šķiet? vai tikai slepus tam
   Nav mīļākās?
   Aukle
   Jel rimsties, negrēko:
   Pret ko gan spētu apmainīt viņš tevi?
   Ar tavu lielo skaistumu viņš uzveikts,
   Ar tikumu un prātu. Apdomā jel:
   Nu kur tam atrast, ja ne tevī gan,
   Tik lielu dārgumu?
   Kņaze
   Kaut manas lūgšanas dievs sadzirdētu
   Un bērnus dotu man! Ak, tad nu gan
   Es atkal prastu vīru piesaistīt…
   Ai! pilna sēta mednieku. Mans vīrs
   Ir mājās pārjājis. Bet kam to neredz?
   (Ienāk dzinējs.)
   Kur kņazs, kur ir viņš?
   Dzinējs
   Pavēlēja kņazs
   Mums mājās jāt.
   Kņaze
   Un pats?
   Dzinējs
   Viņš palika
   Uz Dņepras krasta mežā vēl viens pats.
   Kņaze
   Un jums bij drosme vienu pašu atstāt
   Tur kņazu; kas par uzticīgiem kalpiem!
   Tūlīt pat atpakaļ pie viņa jājiet!
   Un pasakiet, ka es jūs sūtu turp.
   (Dzinējs aiziet.)
   Ak dievs! tik vēlā naktī mežā klejo
   Gan plēsīgs zvērs, gan cilvēks ļaundarīgs,
   Gan mežainis — var viegli uzbrukt posts.
   Jel ātrāk priekšā svētbildei dedz sveci!
   Aukle
   Es skrienu, skrienu, manu gaišumiņ …

 
   Nāras
   No dziļuma dzelmēm
   Kā līksmes pilns bars
   Mēs iznirstam naktī,
   Mums spīd mēness stars.
   Tīk mums pusnakts stundā vēlā
   Atstāt upes dziļumu,
   Tīk ar savu galvu cēlo
   Pāršķelt virsmas vizumu.
   Sasaukties ar balsi skaļu,
   Dzidro gaisu tricināt,
   Savus matus valgi zaļus
   Izžāvēt un purināt.
   Viena
   Klusāk, klusāk, tur zem zariem
   Kaut kas miglā slēpies šķiet.
   Otra
   Kāds starp mums un mēnesstariem
   Pāri zemei klusi iet.
   (Viņas paslēpjas.)
   Kņazs
   Šīs pazīstamās, skumju pilnās vietas!
   Es atkal visu apkārt pazīt sāku —
   Lūk, dzirnavas! Tās sen jau sagruvušas;
   Sen apklusis to jautrais ratu troksnis;
   Stāv dzirnakmens — šķiet, miris sirmgalvis.
   Par meitas postu raudājis nav ilgi.
   Te taciņš vijās — aizaudzis tas tagad,
   Tik sen, tik sen neviens šurp nesper kāju;
   Te dārziņš bij ar žogu — vai patiesi
   Tas izaudzis par tādu kuplu birzi?
   Ak, arī ozols slepenais; lūk, te
   Tā, mani apskāvusi, liegmē slīga …
   Vai tas var būt? …
   (Iet pie kokiem, no tiem birst lapas.)
   Ko nozīmē tas? lapas
   Kļūst pēkšņi bālas, saritinās; skanot
   Tad tās kā pelni virsū birt man sāk.
   Stāv manā priekšā tas viss kails un melns
   Kā lāstiem apkrauts koks.
   (Uznāk sirmgalvis, skrandains un puskails.)
   Sirmgalvis
   Nu sveiki, sveiki,
   Sveiks, manu znot.
   Kņazs
   Kas esi?
   Sirmgalvis
   Šenes krauklis.
   Kņazs
   Ko? Dzirnavnieks tas?
   Sirmgalvis
   Kas par dzirnavnieku!
   Sen dzirnas aizkrāsns velniem pārdot steidzu
   Un naudu nodevu tad glabāšanā
   Es nārai, savai meitai viedīgai.
   Sī nauda Dņepras upes smiltīs rakta,
   To sarga vienacīte zivtiņa.
   Kņazs
   Viņš jucis, nelaimīgais. Domas tam
   Kā mākoņi pēc vētras — izkliedētas.
   Sirmgalvis
   Kādēļ tu vakar neatjāji šurp?
   Mums dzīres bij, mēs gaidījām uz tevi.
   Kņazs
   Kas mani gaidīja?
   Sirmgalvis
   Kas? Protams, meita.
   Uz visu, zini, es caur pirkstiem raugos
   Un brīvību jums dodu; lai tā sēž
   Ar tevi kopā pat līdz gaiļiem. Es
   Ne vārda.
   Kņazs
   Nelaimīgais dzirnavnieki
   Sirmgalvis
   Kas es par dzirnavnieku? saka tev:
   Es krauklis, nevis dzirnavnieks. Lūk, brīnums:
   Kad toreiz (atceries vēl?) iemetās
   Tā upē, devos tai pa pēdām pakaļ
   Un gribēju lēkt lejup no tās klints,
   Kad jutu, divi stipri spārni man
   No padusēm bij pēkšņi izauguši
   Un gaisā turēja. Kopš laika tā
   Šurp turp es lidinos vai knābāju
   Kur beigtu govi, vai uz kapu kopas
   Es ķērkdams tupu.
   Kņazs
   Viss tik nožēlojams!
   Bet kas tad tevi pieskata?
   Sirmgalvis
   Jā, mani
   Nav ļauni pieskatīt. Jau esmu vecs
   Un aušīgs. Nomodā pār mani vienmēr
   Ir nāriņa.
   Kņazs
   Kas?
   Sirmgalvis
   Mazmeita.
   Kņazs
   Patiesi
   To nevar saprast. Vecais, mežā te
   Tu badā nomirsi vai tevi zvērs
   Kāds apēdis. Vai negribi uz pili
   Pie manis dzīvot nākt?
   Sirmgalvis
   Uz tavu pili?
   Paldies! nē! ievilsi un vēlāk varbūt
   Ar kaklarotu nožņaugsi. Bet te
   Es dzīvs un brīvē. Neiešu pie tevis.
   (Aiziet.)
   Kņazs
   Un es šā posta vaininieks! Cik baigi
   Ir zaudēt prātu. Tad jau vieglāk mirt.
   Uz mirušu mēs raugāmies ar cieņu,
   Par viņu aizlūdzam. Jo nāve katru
   Ar citiem izlīdzina. Bet, kas prātu
   Ir pazaudējis, nevar būt vairs cilvēks:
   Tam velti dota valoda, pār vārdiem
   Viņš nevalda, un viņu uzskata
   Par savu brāli zvērs, to apsmej ļaudis,
   Viņš katra vaļā, dievs tam nespriež tiesu.
   Ak, nelaimīgais vectēvs! redzot to,
   Es jūtu moku pilnu nožēlu.
   Dzinējs
   Lūk, viņš. Ar mokām tik to sameklējām!
   Kņazs
   Kādēļ jūs te?
   Dzinējs
   Mūs atsūtīja kņaze,
   Tā baiļojās par tevi.
   Kņazs
   Neciešama
   Man viņas rūpībai vai bērns es esmu,
   Ka soli paspert nedrīkstu bez aukles?
   (Aiziet. Nāras parādās virs ūdens.)
   Nāras
   Māsiņas! Kur lauku spirgtums,
   Vai mums viņus nepanākt?
   Un ar smiekliem, čalām zirgus
   Izbaidīt tiem rāvienā?
   Vēls. Pār birzīm tumsa klājas,
   Vēsi metas dziļumā,
   Gaiļi ciemā nodziedāja,
   Arī mēness norietā.
   Viena
   Varbūt vēl uz brīdi stāsim.
   Otra
   Nē, ir laiks, ir laiks, ir laiks.
   Mūsu carei, bargai māsai,
   Apmācies būs gaidot vaigs.
   (Nozūd.)

 
   Nāras vērpj līdzās savai carei
   Vecākā nāra
   Nu gana vērpt. Jau saule norietēja.
   Pār mums spīd mēnesnīca spoža. Diezgan!
   Uz augšu peldiet parotaļāties.
   Un it nevienu neaizskariet šodien —
   Ne ceļinieku kutināt jums atļauts,
   Ne tīklus piebāzt smagus zvejniekiem
   Ar zālēm. Arī bērnus upes dzelmē
   Vilt nedrīkstiet, par zivtiņām tiem stāstot.
   (Ienāk, nāriņa.)
   Kur biji tu?
   Meita
   Uz zemi aizstaigāju
   Pie vectētiņa. Vienmēr mani lūdz
   Viņš upes dzelmē salasīt to naudu,
   Ko kādreiz sen viņš ūdenī pie mums
   Ir iemetis. To meklēju es ilgi;
   Bet, kas ir nauda, to es nezinu —
   Un tomēr iznesu es viņam laukā
   It raibu gliemežvāku krietnu sauju.
   Viņš bij tik priecīgs.
   Nāra
   Neprātīgais nelga!
   Tu, meitiņ, uzklausies. Es paļaujos
   Uz tevi tagad. Mūsu krastā šodien
   Kāds vīrs drīz atnāks. Viņu uzmani
   Un izej viņam pretī. Viņš mums rada.
   Viņš ir tavs tēvs.
   Meita
   Tas pats, kas tevi reiz
   Ir pametis un apprecējis sievu?
   Nāra
   Tas pats; tam maigāk pieglaudies tu klātu
   Un visu izstāsti, no manis ko
   Par savu piedzimšanu zini; ari
   Par mani pastāsti. Ja jautās viņš,
   Vai es to aizmirsusi, pasaki,
   Ka vienmēr viņu atceros un mīlu,
   Un gaidu to pie sevis. Saprati?
   Meita
   Jā, sapratu.
   Nāra
   Tad ej.
   (Viena.)
   Kopš laika tā,
   Kad ūdenī es iemetos bez miņas
   Kā izmisis un nonicināts skuķis
   Un atjēdzos tad Dņepras upes dzelmē
   Kā nāra varena un stingi auksta,
   Jau pagājuši gadi septiņi —
   Par atriebi ik dienas domāju …
   Un tagad, šķiet, ir mana stunda klāt.

   Kņazs
   Cik spēcīgi uz skumjiem krastiem šiem
   Velk mani kāda neapjausta vara.
   Viss atgādina man te bijušo
   Un manas brīvās, skaistās jaunības
   Tik mīļo, kaut ar bēdu pilno stāstu.
   Te sagaidīja kādreiz mani mīla,
   Tik kaislīga un brīves pārpilna,
   Es laimīgs biju, bezprātis … kā var
   Tik vieglprātīgi atteikties no laimes,
   Tik skumjas, skumjas domas vakar man
   Šī satikšanās atkal modināja.
   Ak nelaimīgais tēvs! cik briesmīgs viņš!
   Var būt, ka atkal sastapšu to šodien
   Un viņš ar mieru mežu atstāt būs
   Un apmesties pie mums …
   (Nāriņa iznāk krastā.)
   Ak, ko es redzu!
   No kurienes tu, brīnišķīgais bērns?
   .