Dž.F. KUPERS
   ZVĒRKĀVIS
   ©

   Ir tumšu mežu biezokņos savs prieks,
   Ir savām jūsmām vientuļš liedags bagāts,
   Ir draugu tuvība, ko nejauc svešinieks,
   Ar jūras dzelmeņiem un bangu dziesmām smagām.
   Es mīlu cilvēkus, un tomēr patīk labāk
   Man mēmās sarunas, kas patvērumu sniedz
   No visa bijušā un nākamā, kad dabā
   Tik siltu jūtu strāvām esmu liets,
   Ka vienlīdz runāt tās un vienlīdz klusēt liedz.
   Bairons. «Cailds Harolds»
   Notikumi ietekmē mūsu iztēli tāpat kā aiztecējušais laiks. Cilvēkam, kas tālu ceļojis un daudz redzējis, šķiet, ka viņš ilgi dzīvojis; un vēsture, kas bagātāka svarīgiem notikumiem, drīzāk liekas nosirmojam. Citādi nevaram iz­skaidrot to, ka no Amerikas hronikām jau vēdī senatni- guma elpa. Kad domājam par kolonizācijas pirmajām die­nām, šis posms liekas tāls un tumšs; atmiņā sadrūzmējas tūkstoš pārmaiņu, it kā aizvirzīdamas nācijas dzimšanu tādā pagājībā, kas šķiet zūdam laiku miglā; tomēr četri parasta garuma mūži būtu pietiekami, lai no mutes mutē pārietu nostāsti par visu, ko civilizētais cilvēks veicis šīs republikas robežās. Kaut arī vienā pašā Ņujorkas štatā iedzīvotāju ir stipri vairāk nekā jebkurā no četrām mazā­kajām Eiropas karalistēm un stipri vairāk nekā visā Švei­ces Konfederācijā, pagājuši tikai krietni divsimt gadi, kopš holandieši sāka apmesties šinī rajonā, to izraudami no mežonības stāvokļa. Kas daudzum daudzo pārmaiņu dēļ liekas sens, kļūst tuvs un pazīstams, ja to cieši, aplū­kojam laika perspektīvā vien.
   Mēs raidījām šo skatienu pagātnē, lai mazinātu izbrīnu, ko sajutīs lasītājs, vērodams ainas, kuras esam nodomā­juši tēlot, un vēl daži paskaidrojumi varbūt palīdzēs viņam iejusties taisni tanī agrākajā sabiedrības stāvoklī, ko vēla­mies aprakstīt. Vēsture norāda, ka apmetnes Hudzonas austrumu krastā — Klaveraka, Kinderhuka un pat Po- kipsi — vēl pirms simt gadiem netika uzskatītas par dro­šām no indiāņu iebrukumiem. Minētās upes malā, muske- tes šāviena attālumā no Olbani ostas, joprojām stāv kāda jaunāka van Renseleru 1 atzara mājoklis ar šaujamlūkām, kas domātas aizsardzībai pret to pašu viltīgo ienaidnieku, lai gan šī mītne celta vēlāk. Līdzīgi mūsu zemes bērnības pieminekļi sastopami visā tanī rajonā, ko tagad atzīst par Amerikas civilizācijas centru, un tie skaidri jo skaidri lie­cina, ka dzīvojam drošībā no ienaidnieka uzbrukumiem un vardarbības tikai kopš laika, kurš mazliet ilgāks par vidējo cilvēka mūžu.
   Seit vēstīts par notikumiem, kas risinājās starp 1740. un 1745. gadu. Toreiz Ņujorkas kolonijā ietilpa vienīgi četri apgabali, kas robežoja ar Atlantijas okeānu, šaura zemes strēmele abpus Hudzonas, no grīvas līdz augšteces ūdens­kritumiem, kā ari daži uz priekšu izvirzīti «kaimiņnovadi» pie Mohokas2 un Skohari3 . Platas neskarta apvidus joslas sniedzās ne vien līdz Hudzonas. krastam, bet turpinājās arī otrā pusē, iestiepdamās Jaunanglijā4 , un šie mūžameži slēpa iezemiešu karavīru, kad viņa mokasīni klusi mina slepenu un asinīm slacītu karataku. Ja visu rajonu, kas piesliedzas Misisipi austrumu krastam, aplūkotu no putnu lidojuma, skatienam atklātos mežu plašotne ar mirdzošiem ezeru spoguļiem, līkumotām upju līnijām un samērā šauru iekoptas zemes joslu gar okeānu. Tādā varenā, svinīgas vientulības pilnā ainavā stūrītis, ko gribam šeit notēlot* šķiet nenozīmīgs, taču mēs turpināsim savu stāstu, būdami pārliecināti, ka skaidrs priekšstats par šī pirmatnīgā ra­jona daļu sniegs puslīdz pareizu jēdzienu par visu novadu un šinī ziņā var būt tikai mazas un nesvarīgas atšķirības.
   Lai kādas pārmaiņas ienestu cilvēks, mūžīgais gadalaiku ritums paliek tas pats. Vasara un ziema, sējas laiks un pļaujas laiks ar apbrīnojamu noteiktību mijas stingrā se­cībā, un cilvēkam ir dota lieliska izdevība pierādīt sava viedīgā prāta dižās spējas, izzinot likumus, kam pakļauta laika griežu vienveidība, un paredzot šo nebeidzamo at­kārtošanos. Vasaras saule jau gadu simtiem bija sildījusi diženu ozolu un priežu galotnes un lējusi versmi pat stieg­rainajās saknēs, pirms kādā dzidrā jūnija dienā atskanēja sasaukšanās biezajā mežā, kura virsējais lapojums maz­gājās spožas gaismas palos, bet koku stumbri bija ietinu­šies ēnās un slējās drūmi un majestātiski. Balsis bija da­žādas; izklausījās, ka ūjina divi vīrieši, kas nomaldījušies un katrs savā virzienā meklē taku. Beidzot skaļš kliedziens vēstīja par sekmēm, un pēc brīža kāds cilvēks no staigna briksnāju labirinta izspraucās klajumiņā, ko acīmredzot bija izveidojuši gan vēja, gan uguns postījumi. No šejie­nes pavērās skats uz debesīm. Šinī mežnorā bija ne ma­zums kritušu koku, un tā piekļāvās vienam no tiem aug­stajiem uzkalniem, kas pacēlās gandrīz visā tanī apvidū.
   —  Te var elpot ar pilnu krūtil — mežinieks, ticis brī­vībā zem klajas debess, izsaucās, nopurinādamies ar visu savu milža augumu līdzīgi angļu dogam, kas izkārpījies no sniega kupenas. — Urā, Zvērkāvil Pēdīgi esam dienas gaismā, un viņā pusē jābūt ezeram.
   Tūlīt pēc šiem vārdiem otrs mežinieks pašķīra muklāja krūmus un iznāca klajumiņā. Ātrumā sakārtojis savus ieročus un apģērbu, viņš piegāja pie biedra, kas jau gata­vojās atpūtai.
   —  Vai šī vieta tev pazīstama? — jautāja tas, kas bija nosaukts par Zvērkāvi. — Vai varbūtās tu iekliedzies tā­pēc, ka ieraudzīji sauli?
   —   Kā viens, tā otrs, puis. Es pazīstu šo vietu un nemaz nenožēloju, ka redzu tādu labu draugu kā saule. Tagad virziens ir atkal zināms, un tā būtu mūsu pašu vaina, ja mēs no jauna apmaldītos. Lai mani vairs nesauc par Hariju Nerimšu, ja šī nav tā pati vieta, kur pērnvasar apmetās un pavadīja vienu nedēļu zemes mednieki5 . Lūk, tur iepretī ir viņu būdas sausie zari un te — avots. Jā, zēn, man patīk saule, taču pusdienlaiku es zinu bez tās. Mans vēders ir labākais pulkstenis visā kolonijā, un tas jau rāda pusvienu. Tamdēļ taisi vaļā kuli, un uzvilksim savas atsperes, lai varam iet vēl sešas stundas.
   Pēc šī uzaicinājuma abi sāka rosīties, gatavodamies ieturēt savu parasto vienkāršo, bet sātīgo azaidu. Mēs iz­mantosim šo pārtraukumu viņu sarunā, lai sniegtu lasī­tājam zināmu priekšstatu par to, kādi izskatījās šie cil­vēki, kuriem abiem lemta izcila vieta mūsu stāstā. Nebūtu viegli sameklēt otru tādu diženu spēkpilnas vīrišķības iemiesojumu kā milzi, kas pirmīt bija sevj nosaucis par Hariju Nerimšu. Viņa īstais uzvārds — Marčs. Tā ka ro- bežnieki bija aizguvuši no indiāņiem paradumu dot iesau­kas, viņu visbiežāk dēvēja par Nerimšu un nereti par Steigšu.' Šos pievārdus Henrijs Mārčs bija izpelnījies ar savu straujo dabu un nemierīgo garu, kurš pastavīgi ur­dīja klaiņot no vietas uz vietu, tā ka viņu pazina visos ciemos, kas izkaisīti virtenē starp Provinci6 un Kanādu7 . Harijs Nerimša bija sešas pēdas un četras collas garš, brī- num samērīgi noaudzis, un viņa spēks pilnīgi atbilda šā­dām milža stāvam. Arī seja nedarīja kaunu, jo ta bija skaista un labsirdīga. Nerimša izturējās brīvi; lai gan viņa uzvešanās skaidri liecināja par robežjoslas dzīves rupjumu, raženā auguma cēlā stāja zināmā mera izlīdzi­nāja šo nepatīkamo iespaidu.
   Zvērkāvim, kā Nerimša saucasavu biedru, bija gluži citāda āriene un raksturs. Pēdas sešas garais stāvs izska­tījās patrausls un kalsens, taču muskuļi vedināja uz do­mām, ka viņam piemīt liela veiklība un varbūt arī liels spēks. Jaunekļa seja nebija nekāda skaistā, bet tās izteik­sme valdzināja un iedvesa uzticību. Patiesīgums, vaļsir­dība un stingra griba atspoguļojās viņa sejā un darīja to ievērības cienīgu. Dažkārt gan šī godīgā izteiksme šķita tik vientiesīga, ka modināja šaubas, vai šis cilvēks vispār spējīgs atšķirt patiesību no meliem, bet tās izgaisa cieņā pret viņa uzskatiem un sliecībām, kad viņš bija iepazīts tuvāk.
   Abi robežnieki bija vēl jauni. Nerimšam varēja dot div­desmit sešus — divdesmit astoņus gadus, un Zvērkāvim nebija ne tik. Nav vajadzības sīki aprakstīt viņu tērpu, varbūt vienīgi jāpiezīmē, ka tas bija lielākoties darināts no briežādas un raksturīgs cilvēkiem, kas savu dzīvi pa­vada bezgalīgos mežos civilizēto rajonu pierobežā. Taču Zvērkāvja apģērbs un it sevišķi viņa ieroči un piederumi lika noprast, ka īpašniekam rūp smalkums un daiļums. Viņa šautene bija tīra un spodra, medību dunča spalu klāja glīti iegriezumi, pulvera ragu greznoja viegli ierie- vinātas pieskanīgas emblēmas, un ložu somu rotāja vam- pums8 . Turpretī Harijs Nerimša aiz iedzimtas nevīžības vai slepenas apziņas, ka viņa ārienei nav vajadzīgi māk­slīgi izskaistinājumi, bija tērpies nevērīgi un nolaidīgi, it kā justu augstmanīgu nicināšanu pret tādiem nenozīmī­giem piedēkļiem, kādi ir apģērbs un izrotājumi. Likās, šī dabiskā, nievīgā vienaldzība vēl vairāk izcēla Nerimšas skaisto augumu, viņa dižo stāvu.
   —   Nu, Zvērkāvi, ķeries klāt un pierādi, ka tev ir dela- vēra vēders, ja sakies baudījis delavēru skolu! — Nerimša iesaucās un par priekšzīmi nokoda tādu gaļas gabalu, ar kādu eiropiešu zemniekam pietiktu visai maltītei. — Ķeries klāt, puis, un ar zobiem pierādi šai nelaimīgajai briežu mātei, ka esi vīrs, tāpat kā esi to darījis ar šauteni.
   —   Ko niekus, Nerimša, nevajag daudz vīrišķības, lai nošautu briežu māti; turklāt šinī laikā tā jāsaudzē. Pumu vai lūsi — jā, tos gan nevar tik viegli nolikt gar zemi, — otrs atteica, gatavodamies sekot biedra uzaicinājumam. — Delavēri mani iesauca par Zvērkāvi ne tik daudz droš­sirdības kā "skadru acu un veiklu kāju dēļ. Kurš katrs mīkstpēdiņš laikam nevarēs nomedīt briedi, taču visādā ziņā to pieveiks arī cilvēks bez sevišķas drosmes.
   —   Delavēri paši nav nekādi varoņi, — Nerimša noņur­dēja ar pilnu muti. — Citādi viņi nebūtu ļāvušies, lai mingi, šitie vazaņķi, viņus pataisa par meitiešiem.
   —   To visu pārprot, aplam iztulko, — Zvērkāvis dedzīgi iebilda, jo viņš bija tikpat uzticams draugs, cik viņa biedrs bīstams ienaidnieks. — Mingi izplata pa mežiem savus melus un ačgārni saprot vārdus un līgumus. Esmu dzīvo­jis kopā ar delavēriem desmit gadus un zinu, ka īstajā brīdī tie neparāda mazāk vīrišķības kā citi.
   —   Paklau, Zvērkāvi, ja nu esam uzņēmuši šādu valodu, mēs varētu vaļsirdīgi parunāt kā vīrs ar vīru. Atbildi uz vienu jautājumu. Kā izrādās, no tavām lodēm kritis ne mazums zvēru, ja esi iesaukts tādā vārdā. Saki — vai esi kādreiz nokniebis arī cilvēku? Vai tev gadījies šaut uz ienaidnieku, kas tāpat spēj plaucēt pretī?
   No jaunekļa skaidrajiem vaibstiem varēja viegli manīt, ka, izdzirdējis šo jautājumu, viņš pārdzīvo īpašu iekšēju cīņu, kurā sastopas kauns un pašcieņa. Tomēr šī sadursme bija īsa, un godīgums guva virsroku pār augstprātību un dižošanos, kas ir parasta robežjoslā.
   —  Jāatzīstas, ne reizes, jo nav bijis iemesla, — Zvēr­kāvis atbildēja. — Kamēr uzturējos pie delavēriem, viņi dzīvoja mierīgi, un, man domāt, cilvēkam drīkst dzīvību laupīt tikai godīgā un cildenā karā.
   —  Brīnums gan! Vai tu nekad neesi pieķēris kādu zelli zogam kažokzvērus no taviem slazdiem un pats izrēķinājies ar viņu, lai aiztaupītu miertiesnešiem darbu un nelietim prāvas izdevumus?
   —   Neesmu trapers9 , Nerimša, — jauneklis lepni at­trauca. — Es iztiku sev sagādāju ar šauteni un starp Hud- zonu un Svētā Labrenča upi varu šaušanā mēroties ar katru vīrieti manā vecumā. Es nekad nepiedāvāju ādu, ku­ras galvā nebūtu vēl viens caurums bez tiem, ko daba do­mājusi redzēšanai un elpošanai.
   —   Tu esi krietns mednieks, tur nav vārdam vietas, bet kļūsti melns un maziņš, ja runa par skalpiem un slēpņiem. Šaut no slēpņa uz indiāni — tas nozīmē lietot viņa paša paņēmienu. Turklāt mums tagad rīcības brīvību dod tas, ko tu sauc par likumīgu karu. Jo drīzāk nomazgāsim šo kauna traipu no mūsu sirdsapziņas, jo ciešāks būs mums miegs; un gulēsim mierīgāk pat tad, ja zināsim, ka tikai viens no ienaidniekiem vairs neložņā pa mežu. Netij, es nedomāju ilgi saieties ar tevi, ja tu, draugs, neņemsi uz grauda arī divkājainos zvērus.
   —   Kā liekas, mūsu ceļojums drīz būs galā, cienījamais Alārč; ja gribi, varam šķirties šovakar. Mani gaida draugs, kas nekaunēsies biedroties ar tādu, kurš nav nogalējis savu tuvāko.
   —  Nez kāds vējš to delavēru slamstu atpūtis tik agri šinī gadalaikā, — Nerimša sevī noņurdēja nievīgi un ne­uzticīgi. — Kā tu teici? Kur tev jāsatiekas ar jauno vir­saiti?
   —   Ezera lejgalā, pie mazas, apaļas klints, kur, kā man sacīja, mēdz sapulcēties indiāņu ciltis noslēgt līgumus un aprakt savus kara cirvjus10 . Esmu bieži dzirdējis delavē- rus pieminam šo klinti, taču man pašam šī klints un ezers nav pazīstami. Mingi un mohikāņi šo novadu uzskata par savu; tas viņiem ir kopējs, un miera laikā abas ciltis te zvejo un medī. Kā būs kara laikā — to tikai dievs zina.
   —  Kopējs! — Nerimša izsaucās un skaļi iesmējās. — Es gribētu dzirdēt, ko Peldošais Toms Haters sacītu par to. Viņš ezeru uzlūko par savu īpašumu, jo tas jau piecpadsmit gadus bijis viņa valdījumā. Liekas, bez kau­tiņa viņš ezeru neatdos ne mingiem, ne delavēriem.
   —   Ko teiks par šādu strīdu kolonijā? Šī zeme nevar būt bez saimnieka. Kungi sadalījuši savā starpā arī tādus ne­skartus novadus, kur paši nemaz neiedrošinās rādīties, lai uzmestu acis saviem īpašumiem.
   . — Tā varbūt noticis citur, nevis šinī pusē, Zvērkāvi. Ja atskaita dievu, nevienam nepieder ne pēdas no šīs zemes. Spalva nekad nav pieskārusies papīram, lai nodrošinātu kadam tiesības uz šejienes pakalniem vai ielejām. To esmu vairākkārt dzirdējis no vecā Toma. Viņš te esot vienīgais noteicējs, un, ko Toms uzlūko par savu, to viņš laikam gan paturēs.
   —   Pēc taviem vārdiem, Nerimša, Peldošais Toms ir sa­vāds cilvēks; viņš nav ne mings, ne delavērs, ne bālģīmis. Neparasti tas, ka šeit, robežjoslā, viņš saimnieko jau tik ilgi. Pastāsti par Toma dzīvi: kāds viņš ir pēc dabas?
   —   Nu, pēc dabas viņš vairāk līdzinās bizamžurkai nekā cilvēkam, jo dara tai paka). Daži domā, ka jaunībā viņš dzīvojis savā vaļā uz sāļā ūdens un rīkojies kopā ar Kidu, kas jau ilgi pirms mūsu dzimšanas un sapazīšanās pa- karts par kuģu aptīrīšanu; vēlāk Toms atkūlies te, domā­dams, ka pāri kalniem karaļa kreiseri netiks un mežos viņš varēs mierīgi papriecāties par salaupīto mantu.
   —  Viņš maldās, Nerimša, dikti maldās. Cilvēks nekur nevar mierīgi priecāties par salaupītu mantu.
   —   Ar Tomu laikam būs savādāk. Esmu pazinis gan tā­dus, kas spēja šo prieku baudīt tikai jautrā sabiedrībā, gan ari tādus, kas savu laupījumu vismīļāk baudīja, nolīduši klusā kaktā. Dažiem ir nemierīgs prāts, ja viņi nav laupī­juši, citiem — ja laupījuši. Šinī ziņā cilvēka daba ir ēr­mota. Bet vecais Toms, kā rādās, nav ne šāds, ne tāds, jo viņš ar savām meitām pavisam mierīgi un omulīgi bauda salaupītos labumus — ja tādi ir — un pēc jauniem netīko.
   —  Jā, viņam ir meitas. Delavēri, kas šeit medījuši, stās­tīja par šīm jaunavām. Vai māte viņām ir?
   —  Kādreiz bija. Nu jau pagājuši vairāk nekā divi gadi, kopš tā mirusi un nogrimusi.
   —  Ko? — Zvērkāvis izbrīnījies attrauca, pavērdamies biedrā.
   —  Mirusi un nogrimusi, es tev saku; domāju, ka tas pa­teikts skaidri un gaiši. Vecais puika savu sievu nolaida ezerā, kad viņas gaitas bija galā. Vari man ticēt, jo pats esmu bijis šīs izdarības aculiecinieks. Vai nu Tomam bija slinkums rakt kapu tādā sakņainā zemē, vai viņš uzska­tīja, ka ūdens atbrīvos no grēkiem drīzāk nekā smiltis, — nemāku sacīt.
   —  Vai nabaga sieviete bija tik liela grēciniece, ka vīram vajadzēja tā pūlēties viņas dēļ?
   —   Nekāda lielā; nu, savi trūkumi jau bija. Manuprāt, Džūdita Hatere dzīvojusi tik dievbijīgi, cik tas iespējams sievietei, kas tādu ilgu laiku nav dzirdējusi baznīcas zvanu, un viņa droši vien varēja godam sagaidīt savu pē­dējo stundiņu. Man rādās, ka vecais Toms, gremdēdams sievu ezerā, nedomāja vis pūlēties viņas labā, bet gribēja aiztaupīt sev pūles. Tiesa, viņas raksturā bija drusciņ tē­rauda, un, tā kā vecā Hatera dabā ir daudz krama, viņi abi laiku pa laikam šķīla dzirksteles; taču jāteic, ka pa­rasti viņi dzīvoja tīri saticīgi. Kad abi ķīvējās, klausītā­jiem bija izdevība mazliet ieskatīties šo laulāto draugu pagātnē — kā meža biezoknī, kad tanī līdz zemei iesprau­cas kāds saules stars. Bet es vienmēr pieminēšu ar cieņu Džūditu, jo viņa devusi dzīvību tādai būtnei, kāda ir vi­ņas meita Džūdita Hatere.
   —   Jā, par Džūditu es dzirdēju no delavēriem, kauč arī viņi pieraduši tās vārdu izrunāt savādāki. Ja spriež pēc viņu stāstiem, tad šī meitene nav manā gaumē.
   —   Tavā gaumē! — Mārčs izsaucās, aizsvildamies dus­mās par biedra vienaldzību un iedomību. — Velna milti, ko tu sajēdz no gaumes? Šis vērtēšot tādu daiļavu kā Džū­dita! Tu esi pienapuika, tev vēl slapjš aiz ausīm. Džūditu sāka aplidot vīrieši, kad viņai bija piecpadsmit, — tas ir, pirms nepilniem pieciem gadiem. Viņa ne virsū ne­skatīsies tādam pusaudzim kā tu.
   —   Nerimša, nevajag iekarst, ja karstuma jau tā diez­gan: patlaban ir jūnijs un neviens mākonītis neaizsedz sauli, — otrs atbildēja nesatricināmā mierā. — Katram ir sava gaume, un ari vāvere var spriest par lūsi.
   —   Nu jā, taču nebūtu gudri, ja tā pateiktu šo spriedumu pašam lūsim, — Mārčs norūca. — Bet tu esi jauns un zaļš, un tava nezināšana ir piedodama. Paklau, Zvēr­kāvi, — brīdi padomājis, viņš piemetināja ar labsirdīgu smieklu, — paklau, Zvērkāvi, mēs esam īsti draugi un ne­sāksim ķildoties kādas vējīgas, valšķīgas skuķes dēļ vie­nīgi tāpēc, ka daba piešķīrusi viņai skaistumu; pie tam tu viņu nemaz neesi vēl redzējis. Džūdita sader kopā tikai ar tādu vīrieti, kam sanākuši visi zobi, un būtu muļķīgi, ja es baidītos no puikas … Ko delavēri teica par šo draiskuli? Indiānim ir tāpat savs spriedums par skaisto dzimumu kā baltajam.
   —  Tie stāstīja, ka viņa esot izskatīga, jauka parunat, bet gaisīga un pārāki noņemoties ar pielūdzējiem.
   —   Velni kas velni! Kurš skolotājs vēl tik smalki izprot cilvēka dabu kā indiānis? Daži domā, ka sarkanādaiņi der vienīgi medībās un karā, bet, manuprāt, viņi ir gudrīb- nieki, kas pazīst vīrieti ne sliktāk par bebru un sievieti tikpat labi kā vienu vai otru. Uz akota tāds ir Džūditas raksturs! Jāatzīstas, Zvērkāvi, es būtu apprecējis šo meiču jau pirms diviem gadiem, ja nebijuši divi sevišķi apstākļi; un viens no tiem ir taisni šī gaiseldīgā uzvešanās.
   —   Un kāds tad otrs? — mednieks ar pilnu muti ievai­cājās, izrādīdams gaužām mazu interesi par šo tematu.
   —   Otrs ir tāds, ka neesmu pārliecināts, vai viņa nāks pie manis. Nebēdne ir skaista, un viņa to apzinās. Puikiņ, Džūdita ir smuidrāka un lokanāka par katru koku, kas aug šinīs pakalnos, un nevienai briežu mātei tu neredzēsi vieg­lāku gaitu. Visi slavētu Džūditu, ja viņai nebūtu trūkumu, kas tā duras acīs. Dažkārt esmu nolamājies un apņēmies vairs neiet uz ezeru.
   —   Kāpēc tad atgriezies? Lamāšanās taču nevienam nav līdzējusi.
   —   Ak, Zvērkāvi, tu esi retums. Tu proti tā uzvesties, it kā visu laiku būtu nodzīvojis apmetnēs. Ar mani ir sa­vādāk. Kad es ko izlemju, man vienmēr uz mēles kāds biezāks vārds. Ja tev būtu zināms par Džūditu tas, ko zinu es, tu atzītu, ka ir iemesls pasodīties. Gadās, ka virsnieki no fortiem, kas atrodas pie Mohokas, atblandās zvejot un medīt, un tad meiča ir kā spārnos. Kā viņa tanīs reizēs uzcērtas! Kā dižojas šo kavalieru vidū!
   —   Tas nepiederas trūcīga cilvēka meitai, — Zvērkāvis nopietni atbildēja. — Virsnieki ir no augstas kārtas, un pret tādu jaunavu kā Džūdita viņiem var būt tikai ne­krietni nolūki.
   —   Tāpēc mani nomāc neziņa un drūmas nojautas. Es turu aizdomās kādu kapteini, un, ja maldos, Džūdai nav ko piktoties uz mani, jo spriežu pēc viņas aušīgās uzveša­nās. Parasti cenšos sev iegalvot, ka meiča ir kautra un pieklājīga; taču viņa šķiet tikpat nepastāvīga kā mākoņi, kas slīd pār šiem pakalniem. Savos jaunavas gados Džū­dita vēl nav redzējusi ne desmit balto cilvēku, tomēr viņas izturēšanās pret diviem trim virsniekiem man pagalam bojā garastāvokli.
   —   Es vairs nedomātu par tādu sievieti un visu uzma­nību pievērstu mežam, tas nekad nepievils.
   —   Ja tu pazītu Džūditu, tad saprastu, ka tas daudz vieglāk pasakāms nekā izdarāms. Bijis man šito virsnieku dēļ prāts mierīgs, es meiču varēm aizvestu uz Mohoku un, par spīti visiem viņas niķiem, piespiestu apprecēties ar mani. Lai tad rūpējas par veco Tomu otra meita Hetija viena pati; tā gan nav tāda skaista un attapīga kā māsa, toties daudz labāk zina savus pienākumus.
   —  A, tanī ligzdā ir vēl otrs putniņš, — Zvērkāvis iein­teresēts atņēma, paceldams acis. — Delavēri man nav sīkāk stāstījuši par to.
   —   Nav nekāds brīnums. Kad runā par Džūditu Hateri, tad aizmirst Hetiju Hateri. Hetija ir tikai glīta, turpretī viņas māsa … Es tev saku, puikiņ, otras tādas tu neatra­dīsi, ja arī meklēsi no šejienes līdz pašam okeānam! Džū­dita ir tik viltīga, asprātīga un valodīga kā vecs indiāņu runātājs, bet nabaga Hetija — labākajā gadījumā vienīgi «kompasa mente».
   —   Ko? — Zvērkāvis iejautājās.
   —   Nu, tā jau virsnieki mēdz teikt — «kompasa mente» n , un, manuprāt, tas nozīmē, ka viņa vienmēr domā airēties pareizā virzienā, bet dažkārt nezina, kā ieturēt to. Kompass — virziens, mente — airis. Jā, nabaga Hetija, tā sacīt, ir pie gara tumsas robežas, un viņa aizmaldās te uz vienu, te otru pusi.
   —   Šādas būtnes ir dieva sevišķā gādībā, — Zvērkāvis bijīgi teica. — Viņš īpaši rūpējas par tiem, kam prāta mazāk nekā citiem. Sarkanādaiņi tur cieņā un godā šos nepilnīgos, zinādami, ka Ļaunais Gars drīzāki iemājo blē­dīgā cilvēkā nekā vientiesī, kuram trūkst viltības, ko velis var izmantot.
   —  Tad es galvoju, ka nabaga Hetijai nav jābaidās no nelabā, jo, kā jau teicu, šis bērns ir tikai «kompasa mente». Vecais Toms mīl nabadzīti, arī Džūdita, lai gan pati ir tāda gudra un skaista; citādi diezin vai Hetija varētu būt pavisam droša starp tiem ļaudīm, kas dažreiz satiekas ezera krastā.
   —   Man likās, tur cilvēks reti spēris kāju, — Zvērkāvis piezīmēja. Viņš acīmredzot jutās nobažījies, ka pienācis pārāk tuvu pie civilizētās pasaules.
   —   Pareizi, zēn, šo ezeru nav redzējuši ne divdesmit balto. Taču divdesmit īsti robežnieki — mednieki, traperi, izlūki un citi tādas pašas sugas ļaudis — var pastrādāt lielus nedarbus, ja vien grib. Zvērkāvi, tas būtu man smags trieciens, ja tagad, pēc sešu mēnešu prombūtnes, es sastaptu Džūditu jau apprecējušos.
   —  Vai meitene tev solījusies? Devusi cerību?
   —   Nepavisam. Nezinu, kāpēc tas tā. Zēn, es taču esmu smuks; to rāda katrs saules apspīdēts avots, kurā lūkojos. Tomēr neesmu neko panācis — draiskule nav teikusi man jāvārdu, nav pat laipni un sirsnīgi uzsmaidījusi, lai gan viņa mēdz smieties stundām. Ja skuķe patiešām iedrošinā­jusies apprecēties manā prombūtnē, tad viņa, vēl neno­dzīvojusi divdesmit gadu, jau izbaudīs visus atraitnes priekus.
   —   Nerimša, tu taču nedarīsi ļaunu Džūditas izredzēta­jam tāpēc vien, ka tas viņai bijis vairāk pa prātam nekā tu?
   —   Kālab ne? Ja ienaidnieks stājas man ceļā — kamdēļ lai es viņu nenogādāju malā? Pablenz uz mani! Vai es izskatos pēc tāda, kas ļautu kādam lunkanam, glodenam ādu tirgotājam paturēt virsroku, ja runa par Džūditas Ha- teres mīlestību, kas man nozīmē tik daudz? Turklāt mēs te dzīvojam bez likuma, tā ka mums pašiem jābūt tiesne­šiem un soda izpildītājiem. Ja arī atrastu mežā beigtu cilvēku un pat kolonijā saceltu brēku un sāktu izmeklē­šanu — vai tad kāds pateiktu, kas viņu nomušījis?
   —   Ja izrādītos, ka nogalētais ir Džūditas Hateres vīrs, tad, atcerēdamies tavus vārdus, vismaz es varētu uzvest ļaužus no kolonijas uz pareizām pēdām.
   —  Tu! Pusaudzi, mednieķeli, utubunga! Tu iedrošinātos nosūdzēt mani, Hariju Nerimšu, kaut tikai ūdeles vai murkšķa dēļ!
   —  Man nebūtu bail teikt taisnību par tevi, Nerimša, tā- patās kā par jebkuru citu cilvēku.
   Pārsteigumā zaudējis valodu, Mārčs kādu brīdi vērās biedrā, pēc tam sagrāba Zvērkāvi aiz pleciem un sāka tik sparīgi purināt viņa patrauslo augumu, ka šķita — nepa­liks kauls uz kaula. Milzis nejokoja, viņa acis zvēroja niknumā, un bija domājams, ka šai vārdu pārmaiņai būs daudz nopietnākas sekas, nekā parasts šādos gadījumos. Lai kādi bija Mārča nolūki — ja milzis vispār apzinājās, ko īsti grib darīt, — skaidrs bija tas, ka viņš kaisa ne­gantās dusmās. Tik vientulīgā vietā, kur nav ko cerēt uz palīdzību, gandrīz katrs cilvēks, kam uzklupis tāds satra­cināts spēkavīrs, nobītos un padotos kārdinājumam atteik­ties no savas taisnības. Bet Zvērkāvis bija savādāks. Viņa sejas izteiksme nepārmainījis, roka nedrebēja, un viņš atbildot nepacēla balsi.
   —   Nerimša, tu vari mani purināt, līdz kamēr nogāzīsi šo kalnu, — Zvērkāvis mierīgi sacīja, — tomēr neizpuri- nāsi no manis neko citu kā patiesību. Droši vien Džūditai Haterei nemaz nav vīra, ko tu taisies nobeigt, un tev ne­kad nevajadzēs tam uzglūnēt. Taču, ja Džūdita būs ap­precējusies, es viņai tūlīt pastāstīšu par taviem draudiem.
   Palaidis Zvērkāvi vaļā, Mārčs sēdēja, neteikdams ne vārda, un ar izbrīnu raudzījās biedrā.
   —   Līdz šim domāju, ka esam draugi, — Nerimša bei­dzot ierunājās. — Šī ir pēdējā reize, kad uzticu tev savus noslēpumus.
   —   Es negribu dzirdēt tādus noslēpumus. Zinu, Nerimša, ka mūs, mežiniekus, uzskata par tādiem ļaužiem, kas dzīvo bez cilvēku likumiem. Un varbūtās tā arī dzīvojam, vai nu tas ir pareizi vai nav. Tomēr ir likums un likuma devējs, kas valda pār visu. Kas nepakļaujas viņam un viņa liku­mam, tas lai nesauc mani par savu draugu.
   —   Velns parāvis! Zvērkāvi, tu taču esi savā sirdī īsts Morāvijas brālis12 , nevis taisns un godīgs mednieks, par kādu izliecies!
   —   Nerimša, vai esmu godīgs vai ne, vienmēr būšu tik- patās taisns darbos, kā vārdos. Tu ļāvi vaļu ātrām dus­mām. Tas bija muļķīgi un pierādīja, cik maz esi sagājies ar sarkanādaiņiem. Džūdita Hatere katrā ziņā ir vēl mei­tas kārtā, un tu runāji to, kas uz mēles, nevis to, ko juta sirds. Te ir mana roka, un kas bijis — bijis.
   Nerimša, kā šķita, nevarēja nobrīnīties vien. Viņš sāka pilnā kaklā labsirdīgi smieties, tā ka asaras saskrēja acīs. Pēc tam viņš satvēra Zvērkāvja izstiepto roku, un abi at­kal bija draugi.
   —   Būtu muļķīgi strīdēties uzskatu dēļ! — Mārčs iz­saucās, no jauna ķerdamies pie azaida. — Tas vairāk pie­deras advokātiem pilsētās nekā prātīgiem vīriem mežos. Zvērkāvi, stāsta, ka lejas apgabalos13 šo pašu uzskatu dēļ ļaudis ēdoties un dažkārt kļūstot tīri traki.
   —   Kas tiesa, tas tiesa; un ķildojas arī par to, ko vaja­dzētu atstāt mierā. Esmu dzirdējis no Morāvijas brāļiem, ka esot zemes, kur cilvēki naidojoties pat ticības dēļ; ja arī tā rada ļaužos niknumu, tad, Nerimša, lai dievs viņiem žēlīgs. Lai būtu kā būdams, mums nav iemesla sekot citu piemēram, it sevišķi kauc kādīga vīrieša pēc, ko Džūdita
   Hatere varbūtās nekad neredzēs vai nevēlēsies redzēt. Mani vairāki interesē grūtgalvīgā Hetija nekā tava skais­tule. Mēs nespējam palikt vienaldzīgi, tiekoties ar cilvēku, kam trūkst prāta, lai gan viņš pēc izskata līdzīgs ikvienam mirstīgajam. Kļūst skumji, redzot šādu vīrieti, bet nepil­nīga sieviete, jauna un piemīlīga būtne, modina jo dziļu līdzcietību. Dievs zina, Nerimša, ka nabadzītes jau pietie­kami nevarīgas ar veselu saprātu. Kāds bēdu liktenis, ja viņām nav šī lielā aizstāvja un vadoņa!
   —   Paklau, Zvērkāvi, tu zini, kādi vispār ir mednieki, traperi un kažokādu tirgotāji; šo cilvēku labākais draugs nenoliegs, ka viņi ir stūrgalvīgi un gatavi panākt savu, daudz nerēķinoties ar citu jūtām un tiesībām. Taču, pēc manām domām, visā šinī rajonā nav neviena, kas darītu Hetijai Haterei pāri, ja varētu; pat sarkanādainis neda­rītu.
   —   Šinī ziņā tu, draugs Nerimša, pareizi novērtēji vis­maz delavērus un ciltis, kas ir viņu sabiedrotās. Sarkan­ādaiņi uzskata, ka dievs īpaši sarga būtni, ko pats tā pie­meklējis. Prieks dzirdēt no tevis šādus vārdus … Taču saule jau rāda pēcpusdienu; uzņemsim nu teku un dosi­mies tāļāki, lai varam redzēt šīs neparastās māsas.
   Harijs Mārčs piekrita ar mīļu prātu, un viņi ātri savāca to, kas vēl bija palicis pāri no azaida. Pēc tam ceļinieki uzvēla plecos savus maišeļus, paņēma ieročus un, atstājuši gaišo klajumiņu, atkal ienira meža krēslā.

   Tu šķiries no ezeriem rītausmas sārtā.
   Velti pamestais pavards sauc.
   Ziedu laika un vasaras krāšņuma vārdā,
   Mana meita, tev palikt nav ļauts.
   «Sievietes atmiņas»
   Abiem mūsu drošiniekiem vairs nebija tālu jāiet. Atraz­dams mežnoru ar avotu, Nerimša tūlīt bija noteicis pareizo virzienu. Tagad viņš pašapzinīgi soļoja pa priekšu, kā jau cilvēks, kas zina savu ceļu. Mežā, protams, valdīja pus­tumsa, taču te ceļiniekus neaizkavēja paauga un zem viņu kājām bija ciets un sauss pamats. Nogājis gandrīz jūdzi, Mārčs apstājās un sāka uzmanīgi raudzīties uz visām pu­sēm; viņš rūpīgi pētīja apkārtni, laiku pa laikam uzmez­dams acis kritušu koku stumbriem, kas bija te sagāzušies krustām šķērsām, kā parasti Amerikas mūžamežos, it se­višķi tanīs novados, kur kokmateriāliem vēl nav vērtības.
   —   Kā rādās, šī pati ir tā vieta, Zvērkāvi, — Mārčs bei­dzot ierunājās. — Te aug viens pie otra dižskābardis un hemloks, tuvumā ir trīs priedes un drusciņ tālāk balts bērzs ar nolauztu galotni. Tomēr nekur nemana ne akmeni, ne pieliektus zarus — pazīmes, par kurām tev stāstīju.
   —   Nav gudri iezīmēt vietu, pielaužot zarus, jo pēdīgais nepraša zina, ka tie reti kad lūst paši no sevis, — Zvērkā­vis atteica. — Tie modina aizdomas, un galu galā viss tiek atklāts. Delavēri uzticas lauztiem zariem vienīgi miera laikā pie iemītas tekas. Jāpiebilst, ka dižskābarži, priedes un hemloki aug visapkārt, ne tikai pa divi vai trīs, bet arī pa desmitiem un simtiem vienkopus.
   —   Gluži pareizi, Zvērkāvi, tomēr tu neņem vērā stā­vokli. Te ir dižskābardis un hemloks …
   —   Jā, un šeit aug otrs dižskābardis ar hemloku, mīļi kā brāji, droši vien pat mīļāki par dažiem brāļiem; un tur ir vēl citi, jo šie koki nav nekādi retumi šinīs mežos. Ne­rimša, man šķietas, tu vieglāki varētu dabūt rokā bebru vai nošaut lāci nekā parādīt ceļu apvidū, kur nav iestai­gātu teku. Lūk, beidzot! Tur ir tas, ko tu meklē!
   —   Zvērkāvi, šitā mānīties tevi būs iemācījuši delavēri. Te visapkārt ir tikai koki, kas šķiet slejamies tā, ka ne­saprotu ne rīta, ne vakara. Lai es sadegu ar zilu uguni, ja redzu vēl ko citu!
   —   Paskaties, Nerimša! Vai neredzi vienā līnijā ar šo melno ozolu jaunu, greizu kociņu, kas ieķēries liepas za­ros? To kādreiz noliecis sniega smagums. Kociņš pats nav varējis pacelt galotnīti un atbalstīties pret liepas zariem. Tam palīdzējusi cilvēka roka.
   —   Un tā bija manējā! — Nerimša izsaucās. — Es ierau­dzīju šo izstīdzējušo atzali, kas bija sakumpusi kā bēdu satriekts cilvēks, un atliecu tagadējā stāvoklī. Zvērkāvi, galu galā man jāatzīst, ka mežā tev ir milzīgi asa redze.
   —  Tā kļūst aizvien labāka, tas tiesa, Nerimša; tomēr šinī ziņā esmu vēl bērns, ja mani salīdzina ar vienu otru. Piemēram, Tamenunds tagad ir tik vecs, ka retais atce­ras, kāds viņš bijis spēka gados, taču itin nekas nepaliek apslēpts Tamenunda skatienam, kurš vairāk atgādina me: dību suņa ožu nekā cilvēka redzi. Un Cingačguka tēvs Unkass, likumīgais mohikāņu virsaitis, — arī tam diezin vai paliks kauc kas nepamanīts. Tiesa, manas acis top aizvien gaišākas, tomēr tās nebūt vēl neredz visu.
   —   Kas ir šis Cingačguks, par kuru tu tik daudz pā­taro? — Nerimša vaicāja, iedams uz atliekto kociņu. — Es nešaubos, ka labākajā gadījumā viņš var būt tikai sarkan- ādaiņu klaidonis.
   —   Tā gluži nav, Nerimša. Viņš ir pats labākais no vi­siem sarkanādaiņu klaidoņiem, kā tu sauc indiāņus. Atgu­vis savas tiesības, viņš kļūtu liels virsaitis. Bet tagad viņš ir tikai drosmīgs un taisnīgs delavērs. Cingačguku gan ciena un zināmā mērā arī klausa, taču viņa dzimta un cilts iznīkst. Ai, Harij Mārč, tev taptu silti ap sirdi, ja tu kādu ziemas vakaru pasēdētu vigvamā, klausīdamies no­stāstus par mohikāņu seno dižumu un varenību.
   —   Zini ko, draugs Natenjel, — sacīja Nerimša, kas bija apstājies un pievērsies biedram, lai viņa vārdi atstātu lielāku iespaidu, — ja kāds tic visam labajam, ko citi iedo­mājas stāstīt par sevi, šim cilvēkam var rasties maldīgs uzskats, ka tie ir daudz pārāki nekā viņš pats. Sarkan­ādaiņi ir īsti mutes varoņi, un, manuprāt, krietna puse in­diāņu nostāstu nav nekas cits kā tikai pļāpas vien.
   —   Es nenoliedzu, Nerimša, ka tavos vārdos ir daļa pa­tiesības. Zinu, ka viņi mēdz palielīties, bet tas jau viņiem ir no dabas, un būtu grēks apspiest to, ko devusi daba … Lūk! Šī ir vieta, ko tu meklē.
   Pēc šīs piezīmes saruna pārtrūka, un abu uzmanību sais­tīja vienīgi tas, kas atradās viņu priekšā. Zvērkāvis rādīja biedram milzīgu liepu jeb — kā to sauc šinī zemē — lūku koku, kas, pienākot mūža vakaram, bija nogāzies pats aiz sava smaguma. Šī liepa, kā miljoniem citu koku, bija pali­kusi tur, kur nokritusi, un gadalaiki to satrupināja aizvien vairāk. Vēl liepai stalti slejoties augšup, puve bija sākusi postīt serdi, tāpat kā dažreiz cilvēka vitālos orgānus bojā slepena slimība, kaut arī viņš izskatās vesels. Mednieka skadrā acs tūlīt pamanīja gandrīz simt pēdu garā stumbra dobo vidu, un no tā un citām pazīmēm viņš secināja, ka šis ir koks, kuru Mārčs meklē.
   —   Jā, te ir tas, kas mums vajadzīgs! — Nerimša izsau­cās, piegājis pie resgaļa un ielūkojies dobumā. — Viss sa­glabājies tā, it kā būtu atstāts kādas večiņas skapī. Nu, Zvērkāvi, pieliec arī tu roku, un pēc pusstundas mēs būsim uz ūdens.
   Mednieks nebija divreiz lūdzams, un abi sāka nosvērti un prasmīgi rīkoties kā cilvēki, kas pieraduši pie šāda darba. Vispirms Nerimša noņēma mizas gabalus, kas se­dza resgaļa dobumu un kas, pēc Zvērkāvja vārdiem, bija salikti tā, ka drīzāk piesaistītu uzmanību nekā maskētu slēptuvi, ja kādam gadītos iet garām. Pēc tam abi izvilka tāss laivu ar sēdekļiem, airiem un citām lietām, starp ku­rām bija arī makšķeru auklas un kāti. Laivu nepavisam nevarēja saukt par mazu, tomēr tā bija samērā viegla, un tāds stiprinieks kā Nerimša, atteicies no palīdzības, to ne tikai viegli uzdabūja plecos, bet arī pacēla neērtajā stā­voklī, kādā viņam vajadzēja to turēt.
   — Ej pa priekšu, Zvērkāvi, un pašķir krūmus, — Mārčs sacīja. — Pārējo izdarīšu es.
   Mednieks paklausīja, un abi vīri atstāja šo vietu. Zvēr­kāvis sagatavoja biedram ceļu un pēc viņa norādījumiem ieturēja pareizo virzienu. Pēc minūtēm desmit viņi piepeši izgāja saules gaismā, nu abi atradās smilšainā zemesragā, kas iesniedzās ezerā.
   Nokļuvis ūdensmalā un ieraudzījis ainu, kas pēkšņi at­klājās viņa skatienam, Zvērkāvis pārsteigts iekliedzās, taču klusināti un atturīgi, jo viņš bija daudz apdomīgāks un vairāk nosvērts nekā karstgalvīgais Nerimša. Aina pa­tiešām bija lieliska, un ir vērts to īsumā aprakstīt. Vienā līmenī ar zemesmēli pletās ūdens klajums, tik rāms un dzidrs, ka atgādināja tīra kalnu gaisa slāni mežu un pau­guru ietvarā. Ezers stiepās apmēram trīs līgu 14 garumā, bet platums nebija vienāds — pie minētā zemesraga tas sasniedza krietnu puslīgu un tālāk uz dienvidiem samazi­nājās līdz ceturtdaļlīgai. Krastu izroboja līči un daudzi zemi ragi. Ezera ziemeļgals — tas bija tuvākais — robe­žoja ar vientulīgu kalnu, no kura uz austrumiem un rietu­miem stiepās lieknējas, viesdamas apveidos patīkamu da­žādību. Taču lielākoties apvidus bija kalnains. Augsti pau­guri vai zemi kalni krauji slējās no ūdens un aizņēma deviņas desmitdaļas krasta. Zemākās vietas tikai mazliet dažādoja ainavu; arī aiz lēzenākajām nokrastēm pacēlās augstienes, vienīgi attālāk.
   Taču visvairāk šis dabasskats aizgrāba ar savu maigo mieru un svinīgo vientulīgumu. Šeit cilvēkam bija bied­ros ezera spogulis biezu mežu ietvarā un rēnas debesis. Koki auga tik kupli un blīvi, ka acs nemanīja ne laucītes, un, cik tālu skatiens sniedzās, visa zeme bija tērpusies vienā vienīgā zaļumā.. It kā augu valstij vēl nebūtu diez­gan ar tādu pilnīgu uzvaru, koki, tiekdamies pret gaisinu, pārkārās pār pašu ezeru, un gar tā austrumkrastu ceļi­nieki varētu jūdzēm braukt ar laivu zem tumšu rembran- tisku hemloku, drebošu apšu un skumīgu priežu zariem. Cilvēka roka vēl nebija izkropļojusi un pārveidojusi šo saules gaismas aplieto pirmatnīgo peizāžu — diženu un brīnišķīgu meža ainavu, ko apdvesa jūnija smaržas un skaistināja plašais ūdens klaids.
   —   Lieliski! Cēli! Cilvēks top labāks, uzlūkojot šādu vietu! — Zvērkāvis, atspiedies uz šautenes, iesaucās, rau­dzīdamies pa labi un pa kreisi, uz ziemeļiem un dienvi­diem, augšup un lejup — kurp vien viņa skatiens varēja vērsties. — Es redzu, pat sarkanādaiņa roka nav aiztikusi nevienu koku. Nerimša, tavai Džūditai jābūt tiklai un krietnai jaunavai, ja viņa, kā tu saki, nodzīvojusi pusi sava mūža tādā laimīgā malā.
   —   Skaidra patiesība. Tomēr meičai ir savi untumi. Visu laiku viņa nav te nodzīvojusi, jo vecais Toms, pirms to pazinu, mēdzis pavadīt ziemas kolonistu ciematos vai fortu lielgabalu apsardzībā. Nē, nē. Džūda aizguvuši netikumus no kolonistiem un it īpaši no tiem švītīgajiem virsniekiem.
   —  Ja tā, Nerimša, tad šī ir skola, kas atkal apskaidros viņas prātu. Bet kas ir tas — tieši mums pretī, pašā ūdens vidū? Sala nevarētu būt tik maza, un laiva nav tik liela.
   —   Lepņi no fortiem to sauc par Bizamžurkas cietoksni. Vecais Toms vīpsnā vien, dzirdot, ka viņu dēvē par Bizam- žurku; un šī pasauka viņam īsti piedien. Šis miteklis ir nekustīgs. Ir vēl otrs — peldošs, pārvietojams pa ezeru. Saka, peldošais miteklis esot Noasa Šķirsts. Es gan pats nezinu, ko tas nozīmē.
   —   Šos vārdus, Nerimša, būs ienesuši misionāri, ko esmu dzirdējis lasām un runājam par Noasu. Viņi stāsta, ka senāki visu zemi esot pārklājis ūdens; Noass uztaisījis kuģi jeb, kā to dēvē, šķirstu un īstajā laikā kopā ar saviem bērniem iekāpis tanī un paglābies. Daži delavēri tic šim nostāstam, citi ne. Bet mēs abi esam baltie, un mums pie­klājas ticēt.. . Vai redzi ar to šķirstu?
   —  Tas droši vien aizpeldējis uz dienvidiem vai noenku­rojies kādā līcī. Mūsu laiva ir jau ūdenī, un pēc piecpa­dsmit minūtēm mēs ar savām mentēm būsirņ aizīrušies līdz cietoksnim.
   Pēc šī mājiena Zvērkāvis palīdzēja biedram ielikt lietas; abi robežnieki tūlīt ielēca vieglajā tāss laivā un spēcīgi atgrūda to astoņus — desmit rodus 15 no krasta. Nerimša nosēdās pakaļgalā, Zvērkāvis iekārtojās priekšā, un laiva, lēnu, bet neatlaidīgu vēzienu dzīta, slīdēja pa rāmo ūdens klajumu uz dīvaino celtni, ko Mārčs bija godinājis par Bizamžurkas cietoksni. Abi vīri lāgu lāgiem pārtrauca airēšanu un raudzījās apkārt, kad atklājās citāda aina un viņi varēja tālāk ieskatīties ezera lejgalā vai labāk aplū­kot mežainos kalnus. Mainījās pauguru apveidi un līču līnijas; ieleja dienvidos pletās plašāk, nekā viņi bija redzē­juši sākumā; un visa zeme šķita rotājusies zaļā svētku tērpā.
   —   Sis skats sasilda sirdi! — Zvērkāvis iesaucās, kad viņi apstājās ceturto vai piekto reizi. — Ezers, liekas, ra­dīts, lai mēs varētu dziļāki ielūkoties dižajos mežos. Tā­tad, Nerimša, tu saki, ka šim krāšņumam nav likumīga īpašnieka.
   —   Neviena, ja atskaita karali, puis. Tam varbūt ir kaut kādas tiesības uz šo vietu, bet tas atrodas tik tālu, ka tā prasības nekad netraucēs veco Tomu Hateru, kas sagrābis šo ezeru un laikam arī paturēs, kamēr viņa acis platas. Viņš nav skvoters 16 , jo nedzīvo uz zemes. Es Tomu saucu par peldoni.
   —   Es apskaužu šo cilvēku! Zinu, ka tas nav labi, un cenšos nomākt šīs jūtas, taču apskaužu viņu. Tikai ne­domā, Nerimša, ka es kāroju stāties viņa vietā, tas man nenāk ne prātā. Tomēr nespēju apspiest mazu skaudību. Tās ir dabiskas jūtas, un arī vislabākie cilvēki izturas da­biski un dažreiz ļauj vaļu šādām jūtām.
   —  Tev vienīgi vajag apprecēt Hetiju, lai mantotu pusi no šī īpašuma, — Nerimša nosmējās. — Meiča ir glīta. Ja māsa ar savu skaistumu neaizēnotu viņu, Hetija izska­tītos pat daiļa. Turklāt Hetijai ir tik īss prātiņš, ka tu viņu viegli iemācīsi uz visu raudzīties ar tavām acīm. Ja atbrī­vosi veco Tomu no šīs nastas, es galvoju, ka dabūsi savu tiesu no katra zvēra, ko nokniebsi ne tālāk par piecām jū­dzēm no šī ezera.
   —  Vai te ir daudz medījumu? — Zvērkāvis pēkšņi ieprasījās, nepievērsis Mārča zobgalībām nekādu lielo uzmanību.
   —  Papilnam. Šeit tie gandrīz nemaz nav šauti, un tra- peri tikai reizi pa reizei uzklīst šinī rajonā. Es pats būtu retāk stilbojis šurp, ja bebri nevilktu uz vienu pusi un Džūda uz otru. Vairāk nekā simt Spānijas dolāru esmu pē­dējos divos gados zaudējis šīs meitenes dēļ; tomēr nespēju pārvarēt vēlēšanos atkal palūkoties viņas sejā.
   —   Nerimša, vai sarkanādaiņi bieži rādās pie šī ezera? — jautāja Zvērkāvis, kam bija pašam sava domu gaita.
   —  Tie nāk un iet; dažreiz pulciņiem, citreiz pa vienam. Acīmredzot šis apgabals nepieder atsevišķai iezemiešu cil­tij, tāpēc kritis Hatera cilts rokās. Vecais vīrs man stāsta, ka daži gudrinieki mēģinājuši izglaimot no mohokiem īpa­šuma aktu, lai dabūtu no kolonijas tiesības uz šo zemi, bet nekas neesot iznācis, jo neesot atradies neviens, kam būtu pa spēkam šāds darījums. Mednieki joprojām var pēc sirds patikas klejot pa šiem mūžamežiem.
   —  Jo labāki, Nerimša, jo labāki. Ja es būtu Anglijas karalis, ikkatrs, kas bez sevišķas vajadzības pēc būvmate­riāla nocirstu kauc vienu no šiem kokiem, tiktu izraidīts tuksnesīgā malienes kaktā, kur nekad nav mituši četr­kājaini dzīvnieki. Nudie, esmu priecīgs, ka man ar Cin- gačguku jāsatiekas pie šī ezera; savu mūžu neesmu skatī­jis tādu brīnišķīgu ainu.
   —  Tas tāpēc, ka tik ilgi esi dzīvojis pie delavēriem, kuru zemē nav ezeru. Tālāk uz ziemeļiem un rietumiem šādu ūdeņu, cik patīk. Tu esi vēl jauns un droši vien tos redzēsi… Jā, Zvērkāvi, ezeru ir daudz, bet nav otras Džūditas Hateres.
   Par atbildi uz šo piezīmi biedrs pasmaidīja un pēc tam iemērca savu airi ūdenī, it kā juzdams līdzi mīlētājam, kas steidzas. Abi īrās sparīgiem vēzieniem, un simt jardu no cietokšņa, kā Nerimša mēdza saukt Hatera celtni, viņi atkal apstājās. Džūditas pielūdzēja nepacietība atslāba, jo viņš nomanīja, ka patlaban nav neviena mājās. Šī jaunā atelpa deva Zvērkāvim iespēju aplūkot īpatnējo būvi, ku­ras konstrukcija bija tik neparasta, ka ir vērts to aprakstīt sīkāk.
   Bizamžurkas cietoksnis, kā šo mitekli bija asprātīgi no­saucis kāds jautrīgs virsnieks, stāvēja ezerā krietnu ceturt- daļjūdzi no tuvākā krasta. Citās pusēs ūdens aizsniedzās daudz tālāk — jūdzes divas uz ziemeļiem un nepilnu, var­būt pat veselu jūdzi uz austrumiem. Tā kā neredzēja ne mazākās saliņas un Zvērkāvis jau bija izdibinājis, ka ezers ir stipri dziļš, viņam gribot negribot vajadzēja lūgt paskaidrojumus, jo celtne balstījās uz pāļiem, un zem tās skalojās ūdens. Mārčs apmierināja biedra ziņkāri, pastās­tīdams, ka no šejienes dažu simtu jardu garumā aizstiep­joties ziemeļu un dienvidu virzienā šaurs sēklis, kurš tikai šinī vietā atrodoties sešas — astoņas pēdas zem līmeņa un kurā Haters uz pāļiem uzcēlis savu mitekli, lai varētu justies drošībā.
   — Indiāņi un baltie mednieki veco puiku trīs reizes izsvilināja no mājas. Viņš zaudēja savu vienīgo dēlu kādā kautiņā ar sarkanādaiņiem un kopš tā laika pieķēries ūde­nim, lai rastu patvērumu. Uzbrucējiem vajadzētu braukt šurp ar laivu, un laupījuma un skalpu dēļ diezin vai būtu vērts dobt vienkočus. Turklāt nemaz nevar zināt, kurš kuru pieveiktu, ja šāds ļembasts ietu vaļā, — vecajam To­mam ieroču un munīcijas netrūkst, un, kā pats redzi, cie­toksnis labi sarga no lodēm.
   Zvērkāvis kaut ko zināja par kara mākslu robežjoslā, lai gan viņam pašam līdz šim nebija gadījies dusmās pa­celt roku pret cilvēku. Viņš saprata, ka Mārčs nav pārspī­lējis — šī pozīcija patiešām bija izdevīga no militārā vie­dokļa, jo uzbrucējiem trūktu aizsega un ielenktie viņus va­rētu labi ņemt uz grauda. Arī koka būves konstrukcija liecināja par izdomu, un šinī mājā aizstāvēties bija daudz vieglāk nekā tanīs baļķu būdās, kas parastas robežjoslā. Sānu un galu sienas bija celtas no resniem, apmēram de­viņas pēdas gariem priežu stumburiem, kas slieti stāvus, nevis likti guļus, kā parasts šinī zemē; baļķiem bija aptēs­tas trīs puses un galā izveidotas lielas rēdzes. Uz pāļu galiem bija nostiprināti masīvi gulšņi ar aptēstu augšējo pusi un tanī izkalta grope, kurā ielaistas statenisko baļķu apakšējās rēdzes. Tāds pats savienojums turēja kopā plātņu sijas ar statņu augšgaliem. Stūros gan plātņu sijas, gan gulšņi bija stingri salaisti un sastiprināti. Grīdai bija izmantoti mazāki aptēsti baļķi, bet jumts blīvi sasliets no vieglām kārtīm un rūpīgi nosegts ar mizu. Tik asprātīgi bija uzcelta šī māja, kam iespējams piekļūt vienīgi pa ūdeni. Cits pie cita cieši piedzītie statņi veidoja sienas, kas pašās plānākajās vietās bija divas pēdas biezas un ko va­rēja sagraut tikai neatlaidīgas cilvēka rokas vai ilgs laiks. Ēkas āriene izskatījās rupja un nelīdzena, jo baļķi nebija viena resnuma, bet iekšā sienu un grīdas gludais tēsums atbilda tiklab lietderības,'kā glītuma prasībām. Katrā ziņā jāpiemin arī cietokšņa skurstenis, uz kuru Nerimša vērsa biedra uzmanību, pastāstīdams, kā tas celts. Par materiālu esot noderējis biezs, pienācīgi sagatavots māls, kas 110 apakšas likts klūgu pinuma veidnē, ik pēc pāris pēdām |aujot tam sacietēt. Kad bijis uzmūrēts un ar balstiem nodrošināts viss skurstenis, tad iekurta strauja uguns, kas uzturēta, līdz māls apdedzis gandrīz kā ķieģelis. Sis darbs bijis grūts un neesot īsti labi padevies. Taču plaisas pie- ziestas ar svaigiem māliem, un galu galā iznācis stiprs pavards un skurstenis. Pavards stāvot uz baļķu grīdas, ko tanī vietā balstot papildu pālis.
   Šim miteklim bija vēl dažas citas īpatnības, un būs la­bāk, ja tās kļūs zināmas ar laiku.
   —  Vecajam Tomam galva strādā, — Nerimša piemeti­nāja. — Viņš ņēmās vaiga sviedros gar savu skursteni, kas ne reizi vien gribēja sagāzties. Taču neatlaidīgam cil­vēkam beigu beigās klausa pat dūmi. Tagad Toms var omulīgi sēdēt pie sava pavarda, lai gan kādreiz šķita, ka labu dūmvadu viņam neredzēt.
   —  Nerimša, kā liekas, tu zini itin visu par šo cietoksni, arī par tā skursteni un sienām, — Zvērkāvis ar smaidu sacīja. — Vai mīlestība ir tik stipra, ka vīrietim jāpēta savas drostaliņas mājokļa vēsture?
   —   Pa daļai tas tā ir, puis, taču kaut ko esmu redzējis pats savām acīm. — Lādzīgais milzis nosmējās. — Tova­sar, kad vecais būvējās, mēs te gadījāmies vesels bars pie ezera un gājām viņam palīgā. Esmu pacēlis uz saviem pleciem ne mazumu šo stāvo baļķu, un, es tev saku, Netija jaunskungs, skaidas vien lēca, kad mēs, talcinieki, cirtām kokus krastā. Vecais velns neskopojās ar ēdamo, un mēs jau bijām bieži baudījuši viņa cienastus, tā ka nolēmām vispirms uzcelt viņam ērtu māju un tikai pēc tam aiznest savas zvērādas uz Olbani. Jā, daudz esmu mielojies Toma Hatera mitekļos. Lai gan Hetija ir galvā vainīga, viņa prot lieliski rīkoties ar pannu un cepamajām restēm.
   Abiem tā sarunājoties, laiva bija piepeldējusi tik tuvu pie cietokšņa, ka tagad vajadzēja vienu vienīgu reizi pa- vēzēt airi, lai sasniegtu piestātnes laukumiņu — kādas divdesmit kvadrātpēdas lielu grīdu ieejas priekšā.
   —  Vecais Toms šo piestātneli dēvē par priekšdurvi, — Nerimša, siedams laivu, piezīmēja, kad viņi bija izkāpuši. — Švīti no fortiem to iesaukuši par cietokšņa pagalmu 17 , taču, manuprāt, šāds nosaukums diezin vai būs piemērots, jo šeit nav nekāda likuma … Nu jā, tā jau domāju: mājā nav nevienas dzīvas dvēseles. Visa ģimene devusies ceļo­jumā, lai atklātu jaunu Ameriku!
   Kamēr Mārčs šaudījās pa priekšdurvi, pētīdams žebēr­kļus, makšķeres, tīklus un līdzīgas lietas, kas parastas ro- bežnieka būdā, Zvērkāvis, kurš mēdza izturēties mierīgāk un atturīgāk, iegāja ēkā, lai gan lielākā daļa cilvēku, kas ilgi dzīvojuši starp indiāņiem, neizrādītu šādu ziņkāri. Cietokšņa iekšiene bija tikpat tīra un spodra, cik āriene savāda. Ap četrdesmit pēdu garā un divdesmit pēdu platā māja bija sadalīta vairākās mazās guļamistabās. Vispirms Zvērkāvis nokļuva virtuvē, kas tika izmantota arī citām vajadzībām. Iekārta bija raibu raibā, kāda redzama gan­drīz katrā baļķu būdā tālu pašā iekšzemē, un lielākoties primitīva, visai rupji apstrādāta. Tomēr šeit atradās pulk­stenis skaistā tumša koka skapītī, divi vai trīs krēsli, galds un kumode; jādomā, šīs lietas bija atgādātas no kāda diezgan grezna mājokļa. Pulkstenis kaktā naigi tik­šķēja, bet rādītāji, kas bija svina pelēkumā, šķita kūtri, it kā būtu arī izgatavoti no šī metāla: tie vēstīja vien­padsmito stundu, kaut gan saule jau pēcpusdienā. Te stā­vēja arī tumša, smagnēja lāde. Nedaudzie virtuves piede­rumi bija gaužām vienkārši, taču katrs priekšmets atra­dās savā vietā un liecināja par tīrību un kārtību.
   Pārlaidis skatienu šai priekšējai telpai, Zvērkāvis pa­cēla koka aizkabināmo un iegāja šaurā gaitenī, kas pār­dalīja mājas galu uz pusēm. Tā kā robežnieku paradumi nav nekādi smalkie un jaunekli bija pārņēmusi ziņkāre, viņš atvēra nākamās durvis un iekļuva guļamistabā. No pirmā acu uzmetiena tika skaidrs, ka te dzīvo sievietes. Uz pēdu augstas, rupji apstrādātas lažas bija kupli jo kupli uzčubināts meža zosu dūnu pēlis. Guļvietas vienā pusē vadžos karājās dažādi tērpi, kas bija daudz labāki, nekā šādos apstākļos būtu domājams: te netrūka lentu un līdzīgu greznojumu. Uz grīdas atradās izskatīgas kurpes ar skaistām sudraba sprādzēm — apavi, kādus toreiz val­kāja sievietes, kas dzīvo pārticībā. Veseli seši paplesti vēdekļi ar savu spilgto krāsu burvību priecēja acis. Kru­zuļi rotāja šīs puses spilvenu, tam bija smalkāks pārvalks nekā otram. Lentas koķetīgi greznoja aubi, kura karājās virs spilvena un pie kuras bija lepnīgi piesprausti gari cimdi, kādus tolaik vairākums darba sieviešu nevalkāja; īpašniece, kā likās, gribēja, lai tie būtu redzami kaut vai tā, ja nav uzvilkti rokās.
   To visu Zvērkāvis ielāgoja tik sīki, ka šāda novēroša­nas spēja darītu godu pat delavēriem — viņa asredzīga- jiem draugiem. Gulta stāvēja ar galvgali pie sienas, un viņš pamanīja arī to, cik stipri atšķiras tikko aprakstītā puse no pretējās. Tur valdīja gan priekšzīmīga kārtība, taču viss bija necils un ikdienišķs. Nedaudzie apģērba ga­bali, kuri karājās vadžos, bija šūti no gaužām rupjas drānas, ļoti vienkārši piegriezti, un nekas nelikās dari­nāts greznuma dēļ. No lentām nebija ne vēsts; un te re­dzēja tikai tādas aubes un lakatiņus, ko īsti piederētos valkāt Hatera meitām.
   Pirmo reizi kopš vairākiem gadiem Zvērkāvis bija iegā­jis istabā, kur dzīvo viņa rases sievietes. Redzētais pamo­dināja jauneklī veselu gūzmu bērnības atmiņu, un viņš stāvēja kambarītī, ļaudamies maigām jūtām, no kādām sen bija atradis. Zvērkāvis iedomāja savu māti un atce­rējās, ka viņas vienkāršās drēbes, līdzīgas tām, kas droši vien pieder Hetijai Haterei, tāpat bija karājušās vadžos. Medniekam ienāca prātā māsa, kas no mazotnes bija iz­rādījusi iedzimtu sliecību greznoties, lai gan mazākā mērā nekā Džūdita. Tā salīdzinādams, Zvērkāvis juta, ka sirdi pārņem ilgi slēpta smeldze, un viņš ar skumju vaigu at­stāja istabiņu. Viņš negāja citās telpās, bet, domās nogri­mis, lēnām clevās atpakaļ uz priekšdurvi.
   —   Kā redzu, vecais Toms aizrāvies ar jaunu amatu, viņš izmēģina roku slazdu likšanā, — Nerimša iesaucās, bez kādas kautrēšanās pārcilājis robežnieka rīkus. — Ja viņš ieņēmis galvā šādas domas un tu taisies palikt šinī vietā, mēs varētu lieliski pavadīt vasaru: es ar veco vīru muļķotu bebrus, bet tu zvejotu zivis un kniebtu zvērus, lai ir ko bāzt mutē. Pat vissliktākajam medniekam mēs vienmēr dodam ceturto daļu viņa medījuma, bet tāds ma­nīgs un nekļūdīgs kā tu var cerēt uz pilnu pusi.
   —   Paldies, Nerimša; no visas sirds pateicos. Es gan ari pats dažreiz ķeru bebrus — ja rodas izdevība. Tiesa, delavēri mani iesauca par Zvērkāvi, taču izpelnījos šo pa­vārdu ne tik daudz ar labu veiksmi medībās kā ar to, ka esmu nošāvis tādu vairumu briežu, bet neesmu vēl atņē­mis dzīvību otram. Delavēri teic, ka viņu nostāsti nevēs­tot ne par vienu, kas ir izlējis tik daudz zvēra asiņu un nav izlējis cilvēka asinis.
   —  Ceru, ka viņi tevi neuzskata par jēradvēseli, puis. Vīrietis bez dūšas ir kā bebrs bez astes.
   —   Es nedomāju, Nerimša, ka delavēri mani uzskata par pēdīgo gļēvuli, lai gan varbūtās viņu acīs neesmu nekāds lielais drosulis. Es neesmu ķildīgs, un tas daudz ko nozīmē, tāds sarkanādainis vai baltais mednieks sa­vas rokas neaptraipa ar asinīm; un tā, Harij Mārč, arī sirdsapziņa paliek tīra.
   —   Nu, manuprāt, zvērs, sarkanādainis un francūzis ir vienā maisā bāžami. Citādi esmu pats miermīlīgākais cil­vēks visās kolonijās un neieredzu kašķa meklētājus kā niknus suņus. Tomēr nav ko piņķēties, ja pienācis īstais laiks uzšķilt dzirksteli.
   —   Nerimša, man domāt, pats krietnākais cilvēks ir tas, kas rīkojas vistaisnīgāki… Kāda brīnumjauka vieta! Es nevaru noraudzīties vien.
   —   Tu pirmo reizi redzi ezeru, un šādos brīžos mēs pa­laikam jūsmojam. Jāatzīst, ka ezeri visur vienādi — ūdens un krasti, līči un zemesragi.
   Sis prātojums nekādi nesaderēja ar tām jūtām, kas bija pārņēmušas jaunā mednieka sirdi; viņš neatbildēja tūlīt, bet ar klusu līksmi lūkojās tumšajos pakalnos un ūdens spogulī.
   —   Vai karaļa vai gubernatora ierēdņi jau devuši šim ezeram nosaukumu? — Zvērkāvis piepeši iejautājās, it kā viņam būtu iešāvusies prātā kāda jauna doma. — Ja viņi vēl nav sākuši iezīmēt kokus, nospraust robežas un taisīt kartes, tad droši vien arī nebūs iedomājušies dabu trau­cēt ar nosaukuma došanu.
   —   To viņi pagaidām nav darījuši. Kad pagājušo reizi biju aizstilbojis pārdot ādas, viens no karaļa mērniekiem mani iztaujāja par šo rajonu. Viņš dzirdējis, ka šinī pusē esot ezers. Kaut ko jau viņš zināja: te esot ūdens un pa­kalni. Bet, cik liels šis ezers un cik daudz šo pakalnu, — tā viņam bija tikpat tumša lieta kā tev mohoku valoda. Es nepavisam nevilināju viņu šurp, bet liku noprast, ka te gaužām bēdīgas izredzes nolīst līdumus un ierīkot fer­mas. īsos vārdos — es viņu pārliecināju, ka te ir kaut kāds duļķains avots, kam var piekļūt, tikai izbrienot muk­lāju. Viņš man teica, ka šī vieta vēl neesot atzīmēta kar­tēs. Man gan šķiet, mērnieks nerunāja taisnību, jo viņš rādīja kādu pergamentu, uz kura bija uzvilkts ezers, tiesa, tur, kur neviena ezera nav, savas piecdesmit jūdzes no vietas, kur tam jābūt, — ja viņš domājis šo ezeru. Nu, pēc ta, ko sastāstīju, viņš laikam gan nevarēs izlabot šo kļūdu!
   Nerimša gardi nosmejas, jo šadi nedarbi it sevišķi pa­tika cilvēkiem, kas baidījās, ka civilizācija samazinās viņu nelikumīgo valstību. Rupjās kļūdas toreizējās kartēs, kas visas tika izgatavotas Eiropā, bieži smīdināja šos ļau­dis, kuri paši gan nebija tik izglītoti, lai uzzīmētu labā­kas, taču saskatīja tanīs citu misēkļus, jo attiecīgās vie­tas pazina dabā. Kas papūlēsies šos pagājušā gadsimta topogrāfiskās mākas neapstrīdamos pierādījumus salīdzi­nāt ar mūsdienu precīzākajām kartēm, tas tūlīt sapratīs, ka mežiniekiem bija pietiekams iemesls šinī ziņā nokriti­zēt koloniju valdības, kuras, daudz neminstinoties, iezī­mēja upi vai ezeru par dažiem grādiem nomaļus, ja arī šie ūdeņi atradās tikai vienas dienas gājiena attālumā no apdzīvotas vietas.
   —   Man prieks, ka ezeram nav nosaukuma, — Zvērkāvis atsāka, — vismaz to nav piešķīruši bālģīmji; šādas kris­tības vienmēr vēsta postu un iznīcību. Tomēr nav šaubu, ka sarkanādaiņi un arī baltie mednieki, un traperi kauč kādīgi dēvē šo ezeru, viņi droši vien būs devuši tam pa­matotu un atbilstošu nosaukumu.
   —   Nu, indiāņu ciltīm katrai ir sava mēle, un katra sauc lietas savādāk; protams, viņi tāpat dara arī šinī pusē. Mēs esam ieraduši šo ūdeni dēvēt par Mirdzošo spoguli, jo tanī atspulgojas krasta priedes un pakalni.
   —   Šeit jābūt iztekai, jo tā ir visiem ezeriem. Klints, pie kuras man jāsatiekas ar čingačguku, atrodas iztekas tuvumā. Vai kolonija nav vēl devusi šai upei nosau­kumu?
   —   Šinī ziņā kolonistiem vairāk tiesību nekā mums, jo viņi tur savās rokās lejteci. Viņi devuši upei nosaukumu, un tas atkļuvis līdz upes sākumam; nosaukumi palaikam izplatās pret straumi. Zvērkāvi, tur lejā, delavēru zemē, tu taču esi redzējis Saskvihanu?
   —   Kā tad. Esmu vai simt reižu medījis tās skrastos.
   —   Šī ir tā pati upe, un, domāju, to arī tāpat dēvē. Esmu priecīgs, ka kolonisti bija spiesti saglabāt sarkan- ādaiņu nosaukumu; būtu pārāk cietsirdīgi nolaupīt ne vien indiāņu zemi, bet arī viņu dotos nosaukumus!
   Zvērkāvis neatbildēja. Atspiedies uz šautenes, viņš stā­vēja un vērās ainavā, kas viņu tik ļoti sajūsmināja. To­mēr lasītājam nevajag domāt, ka vienīgi šis krāšņums tā saistīja mednieka uzmanību. Vieta patiešām bija burvīga, un it īpaši tobrīd tā atklājās skatienam skaistin skaista: ezers, dzidrs kā skaidra debess, atainoja gar austrumu krastu savā gludajā spogulī tumšām priedēm apaugušos kalnus, un koki zemesragos gandrīz līmeniski pārkārās pār ūdeni, izveidodami greznas zaru un lapu velves, caur kurām varēja redzēt vizošus līčus. Tas bija dziļais miers, neskarto mežu vientulīgums, īsos vārdos — dabas val­stība, kas sevišķi aizkustināja tādu cilvēku kā Zvērkāvis. Jauneklis neapzinājās, ka viņš pārdzīvo arī to, ko būtu pārdzīvojis dzejnieks. Mēs priecājamies, labāk iepazīdami to, kas jau ilgi nodarbinājis mūsu prātu, un arī Zvērkāvis izjuta līksmi, vērodams šo plašo, brīnumaino apvārsni, kurš ļāva ieskatīties mežu noslēpumos un apveidu bagā­tībā. Mednieku aizgrāba ainavas dabiskā daile, taču viņa dvēseli veldzēja arī dabas svētais miers, kas valdīja šinī vietā.

   Varbūt pēc brieža gaļas medībās mums izjāt?
   Sen mani kaitina šis brūno muļķu bars,
   Kas, savu dzimto mežu lēņos valdot,
   Tik vien sev atrod plašuma un prāta
   Kā treknās ciskas pašu ragiem badīt.
   Šekspīrs. «Kā jums tīk»
   Hariju Nerimšu vairāk interesēja daiļā Džūdita nekā Mirdzošā spoguļa un apkārtējās ainavas krāšņums. Pie­tiekami sīki izpētījis Peldošā Toma rīkus, Mārčs tūlīt mudināja biedru sēsties laivā, abi došoties meklēt Hateru ģimeni. Taču pirms iekāpšanas Nerimša ar vienkāršu kuģa tālskati, kas atradās starp Hatera mantām, vērīgi aplū­koja visu ziemeļpiekrasti. Viņš pamatīgi nopētīja ezer­malu, īpašu uzmanību pievērsdams līčiem un zemes­ragiem.
   —  Tā jau domāju, — Nerimša sacīja, nolicis tālskati. — Šādā jaukā laikā vecais zēns atstājis cietoksni likteņa ziņā un aizkuģojis uz ezera dienvidgalu. Nu, zinādami, ka augšpusē Toma nav, mēs viens divi noairēsim lejā un tur uzmeklēsim viņa paslēptuvi.
   —  Vai cienījamais Haters domā, ka pie šī ezera jāslēp­jas? — Zvērkāvis iejautājās, sekodams biedram, kas jau atradās laivā. — Man liekas, šādā vientulībā cilvēks va­rētu atklāt visu savu dvēseli, un nebūtu jābaidās, ka citi viņu traucēs pārdomās un lūgšanā.
   —  Tu piemirsi savus draugus, mingus un visus franču indiāņus. Zvērkāvi, vai vispār ir kāds stūrītis, kur šie ne­mierīgie blandoņi neuzmuld? Kur ir tas ezers vai sāls- vieta, ko šie nelieši neuzokšķerē un — ja uzokšķerējuši — agri vai vēlu nenokrāso ar asinīm?
   —  Jā, draugs, arī es neesmu dzirdējis par viņiem neko labu, kauč arī man pašam līdz šim nav gadījies tikties ar viņiem vai kādu citu mirstīgo uz karatekas. Man do­māt, tādiem laupītājiem šī skaistā vieta diezin vai paliks nepamanīta. Pats neesmu ķildojies ar irokēzu ciltīm, to­mēr pēc delavēru nostāstiem es savā prātā spriežu, ka mingi ir pēdīgie neģēļi.
   —  Tu vari ar mierīgu sirdsapziņu tāpat domāt par jeb­kuru mežoni.
   Zvērkāvis nepiekrita, un, braukdami lejup pa ezeru, abi sāka dedzīgi strīdēties par bālģīmju un sarkanādaiņu īpa­šībām. Nerimšas aizspriedumi un naidīgais noskaņojums bija raksturīgi baltajiem medniekiem, kas uzskata, ka vi­ņiem indiānis ir dzimis sāncensis vai pat dzimis ienaid­nieks. Kā bija sagaidāms, Nerimša kliedza, negribēja klausīties iebildumos, taču neminēja pārliecinošus pierā­dījumus. Bet Zvērkāvis izturējās pavisam citādi. Viņa apvaldīgā runa, cildenie uzskati un skaidrie secinājumi pauda sliecību klausīt prāta balsij, iedzimtas alkas pēc taisnības un to tiešumu, ko nekad neņem palīgā, lai apzi­nāti sagrozītu patiesību, aizstāvot vienu otru apgalvo­jumu vai atbalstot kādu aizspriedumu. Taču viņš nebija pilnīgi brīvs no aizspriedumiem. Šie prāta tirāni, kas pa tūkstoš ceļiem metas uz cilvēku, tikko tas sācis just un domāt, un kas lielākoties neizlaiž vairs savu upuri no dzelžainajām skavām līdz viņa mūža beigām, bija zināmā mērā nomākuši pat Zvērkāvja labos dzinuļus. Tomēr jau­neklis joprojām palika izcils paraugs, ko izveidojusi iedzimta labsirdība un tāda vide, kurā nav kārdinājumu un nelāgu piemēru.
   —   Zvērkāvi, pēc tava atzinuma, katrs mings ir gandrīz velns, — Nerimša satracināts kliedza, — tomēr tu gribi man iestāstīt, ka delavēri ir eņģeļi. To nevar sacīt arī par baltajiem. Pat tie ne visi ir bez vainas, kur nu vēl indiāņi. Skaidrs, ka tavs apgalvojums no gaisa grābts.
   Bet paklausies prātīgu runu. īr trīs krāsas: baltā, melnā un sarkanā. Baltā krāsa ir pati cēlākā, tāpēc baltais cil­vēks vispārāks. Otrajā vietā liekami melnie, tiem atļauts dzīvot baltā cilvēka tuvumā, ja vien tie nelec acīs un nes kādu labumu. Sarkanā krāsa ir pati pēdējā, tātad indiā­nis uzskatāms tikai par puscilvēku.
   —   Dievs radījis visus vienādus, Nerimša.
   —  Vienādus! Tu taču neteiksi, ka nēģeris ir līdzīgs baltajam un es esmu līdzīgs indiānim?
   —  Tu esi pārāki iekarsis un neklausies manī. Dievs ra­dījis mūs baltus, melnus vai sarkanus, un nav šaubu, ka viņš to darījis ar gudru ziņu. Tomēr viņš visus Jaužus apveltījis gandrīz vienādām jūtām. Es gan nenoliedzu, ka ikkatrai rasei ir sava iedaba. Baltā cilvēka iedaba ir kristietības apgarota, turpretī sarkanādaiņa iedaba vai­rāki pielāgota mūžamežam. Piemēram, līķa skalpēšanu baltais uzskata par lielu noziegumu, bet indiānis — par izcilu varoņdarbu. Cits piemērs: kara laikā baltais nevar no slēpņa uzbrukt sievietēm un bērniem, bet sarkanādai­nis var. Es atzīstu, ka tas ir cietsirdīgi, taču indiāņiem šāda rīcība ir likumīga; turpretī mūs jānosoda par to.
   —  Atkarājas no tam, ar kādu ienaidnieku mums darī­šana. Manuprāt, noskalpēt vai nodīrāt mežoni ir gandrīz tikpat kā nogriezt vilkam ausis prēmijas saņemšanai vai novilkt ādu lācim. Tev nav itin nekāda iemesla aizstāvēt sarkanādainos, jo pati kolonija izsolījusi prēmijas par viņu skalpiem; tos pielīdzina vilku ausīm un vārnu galvām.
   —  Tas ir slikti, Nerimša. Pat indiāņi teic, ka tas balta­jam dara kaunu, jo runā pretī viņa iedabai. Es neapgal­voju, ka baltie vienmēr rīkojas kristietības garā un sa­skaņā ar savām dotībām. Mēs zinām, ka viņi nav tādi, kādiem jābūt. Man domāt, cilvēki atšķiras ar saviem iera­dumiem, paņēmieniem, likumiem un ādas krāsu, un tas viss nosaka viņu iedabu. Nenoliedzu, ka dažas indiāņu ciltis jau pēc dabas ir ļaunas un netikumīgas. Bet to pašu varētu teikt arī par Kanādas frančiem. Likumīgā karā, kādā kopš neilga laika esam ierauti, mūsu pienākums ir nežēlot ne franču, ne viņu indiāņu dzīvību. Bet skalpēt — to gan ne.
   —  Zvērkāvi, nāc taču, lūdzams, reiz pie prāta! Saki — vai kolonija var izdot nepareizu likumu? Tāds nemaz nav domājams. Likums nevar būt nepareizs, tāpat kā patiesība nevar būt meli.
   —   Kauc arī tas izklausās ticami, tam nav pamata. Ir dažādi likumu devēji. Dievs devis savus likumus, daži nāk no kolonijas, citi no karaļa un parlamenta. Ja kolonijas vai pat karaļa likumi nav saskaņā ar dieva likumiem, tie ir nepareizi un tiem nevajag pakļauties. Lai baltais cil­vēks ievēro balto likumus, ja vien tie nesaduras ar likumu, ko devusi augstākā vara, un lai ar tādu pašu ierunu sar­kanādainis rīkojas pēc savām parašām. Bet nav vērts strī­dēties, jo katram cilvēkam ir savas domas un tām atbilst viņa vārdi… Labāki skatīsimies abām acīm pēc tava drauga Peldošā Toma, kas varbūtās paslēpies aiz šī bie­zokņa, citādi mēs viņu nepamanīsim.
   Jā, ezermalā kuploja biezoknis. Visur pārkārās pār krauju mazāki koki, un daudzās vietās zari mirka dzid­rajā ūdenī. Krasta stāvums sākās no pašas šaurās sēres, kas stiepās gar malu. Augu valsts ti'ecās pretī gaismai, un rezultāts bija tieši tāds, kādu būtu vēlējies sasniegt skaistu dabasskatu mīļotājs, ja šīs krāšņās, kokiem rotā­tās krants izveidošanās būtu bijusi atkarīga no viņa. Daudzie līči un zemesragi vērta krasta līniju līkumotu un ieviesa tanī dažādību. Nerimša bija paskaidrojis biedram, ka nevajagot pārāk atklāti rādīties ienaidniekam, pirms tas neesot izlūkots, tāpēc viņi turējās gar pašu rietum­puses krastu. Tā kā nevarēja iepriekš zināt, kas slēpjas aiz katra nākamā zemesraga, abu droši nieku uzmanība bija pastāvīgi sasprindzināta. Viņi virzījās ātri, jo milzis dzina tāss laivu tik viegli, it kā tā būtu spalviņa, un, kaut arī daba nebija apveltījusi abus vienādi, Zvērkāvja māka gandrīz atsvēra Nerimšas spēku.
   Katru reizi, kad viņi pabrauca garām jaunam zemes­ragam, Nerimša atskatījās, cerēdams, ka šķirsts būs no­enkurojies līcī vai piestājis pie krasta. Taču viņam vaja­dzēja piedzīvot vilšanos. Kad līdz ezera dienvidgalam bija atlikusi apmēram jūdze un viņi atradās veselas divas līgas no cietokšņa, kas tagad slēpās aiz kādiem sešiem ze­mesragiem, Nerimša piepeši pārtrauca airēšanu, it kā nezinādams, uz kuru pusi doties tālāk.
   —   Varbūt vecais puika iespēries upē, — Nerimša sa­cīja, rūpīgi aplūkojis austrumu krastu, kas atradās ap­mēram jūdzes attālumā un vismaz pusgarumā bija labi redzams. — Viņš nesen sācis dūšīgi likt slazdus, un, ja kritalas neaizsprostoja ceļu, viņš varēja kādu jūdzi no­braukt lejup pa upi. Bet tad gan Tomam būs ko svīst, ka­mēr viņš tiks atkal augšā!
   —   Kur ir izteka? — Zvērkāvis vaicāja. — Ne pašā no- skrastē, ne arī tāļāki starp kokiem es neredzu nevienu vaļumu, kas būtu piemērots tādai upei kā Saskvihana.
   —   Jā, Zvērkāvi, upes līdzinās cilvēkiem: sākumā tās ir maziņas, bet vēlāk tām izaug plati pleci un liela mute. Tu neredzi izteku tāpēc, ka tai ir augsti, stāvi krasti un pār to pārkārušies hemloki, priedes un lūku koki, tas ir tikpat kā jumts. Ja vecā Toma nav Žurku dangā, tad viņš nobēdzies upē. Vēl pameklēsim viņu šinī dangā un pēc tam dosimies uz izteku.
   Pa ceļam Nerimša paskaidroja, ka šinī ezerā kāds garš un zems rags izveidojot seklu līci, kas iesaukts par Žurku dangu, tāpēc ka to iemīļojušas bizamžurkas. Tur šķirsts esot tik labā aizsegā, ka Haters katrā izdevīgā gadījumā noenkurojoties tanī līcī.
   —   Šinī pusē cilvēks nekad nevar zināt, kas būs viņa ciemiņi, — Nerimša turpināja, — tamdēļ ļoti vēlams pa­matīgi aplūkot svešiniekus, iekām tie pienākuši pārāk tuvu. Tāda piesardzība īpaši svarīga tagad, kara laikā, jo mings vai kanādietis var nelūgts ierasties Hatera miteklī. Taču vecais Toms ir modrs sargs un sajūt briesmas kā suns medījumu.
   —   Man domāt, cietoksnis ir tādā klajumā, ka tavs draugs noteikti iemantotu naidniekus, ja kāds uzietu šo ezeru. Es gan domāju, ka neviens netraucēs Tomu, jo šī vieta atrodas tāļu no fortiem un apmetnēm.
   —   Ak, Zvērkāvi, esmu pārliecinājies, ka cilvēks drīzāk sastop ienaidniekus nekā draugus. Top baigi, ja padomā, cik daudz iemeslu naidam un cik maz draudzībai. Dažs ķeras pie kara cirvja tāpēc, ka citam savādāki uzskati nekā viņam pašam, dažs tāpēc, ka cits nojautis viņa do­mas. Pazinu kādu slamstu, kas saķildojās ar savu draugu tāpēc, ka tas viņu neuzskatīja par skaistu. Arī tu, Zvēr­kāvi, neesi nekāds glītulis, tomēr nebūtu prātīgi, ja tu kļūtu mans ienaidnieks tamdēļ, ka tev to saku.
   —   Esmu tāds, kādu dievs radījis, un nevēlos, lai mani uzskata par labāku vai sliktāku. Man nav tā skaistuma, kas patīkas tukšiem un vieglprātīgiem cilvēkiem; bet man šķietas, ka protu puslīdz labi uzvesties. Ir maz tādu vīru, kas staltāki par tevi, Nerimša. Zinu, ka laikam gan ne­viens nepievērsīs man uzmanību, ja turpatās varēs no­raudzīties tādā dižaudzī kā tu. Bet nezinu, vai tiesa, ka mednieks sliktāki rīkojas ar šauteni un sagādā mazāk pārtikas, ja viņš pa ceļam nevēlas apstāties pie katra skaidra avota, lai paspoguļotos tanī.
   Nerimša sāka pilnā kaklā smieties. Milzis bija tik bez­rūpīgs, ka daudz neprātoja par savu acīm redzamo fizisko pārākumu, taču viņš to labi apzinājās un, kā vairākums cilvēku, ko daba dāsni apveltījusi, jutās apmierināts, kad vien iedomāja to.
   —   Jā gan, Zvērkāvi, tu neesi skaistulis; vari paskatī­ties tepat šinī ūdenī un pārliecināties, — viņš izsaucās. — To pašu tev Džūda pateiks tieši acīs, ja tu viņu sa- piktosi. Viņa prot atcirst. Tādas asas mēles nav nevienai citai meičai ne apmetnēs, ne ārpus tām. Es dodu tev pa­domu nekad nekaitināt Džūditu. Hetijai — tai vari sacīt itin visu, tā vienmēr lēna kā aitiņa. Jā, Džūda droši vien pateiks tev savas domas par tavu ārieni.
   —   Tad viņa pasacīs tikai to pašu, ko esmu jau dzirdējis no tevis …
   —   Zvērkāvi, tu taču nebūsi sabozies par manu mazo piezīmi, jo nedomāju neko ļaunu. Pats zini, ka neesi skais­tulis. Kāpēc lai draugi savā starpā nepapļāpātu arī par šādiem niekiem? Ja tu patiešām būtu glīts, es tev par ap­mierinājumu to pateiktu viens no pirmajiem. Nu, ja Džūda man sacītu, ka izskatos pēc ķēma, es to saprastu kā uz­slavu un nemaz nedomātu ticēt.
   —- Dabas lutekļiem viegli pajokot par šādiem trūku­miem, kauč gan citus tas dažkārt sāpina. Arī man gribē­tos būt izskatīgam, to nenoliedzu. Bet es apspiežu šo vē­lēšanos, atgādinādams sev, ka esmu pazinis daudzus jo daudzus cilvēkus, kuriem bija skaista āriene, bet kuri ne­pavisam nevarēja lepoties ar savu iekšieni. Nerimša, nav ko slēpt: man bieži iesmeldz, ka neesmu glītāks, vairāki līdzīgs tādam kā tu. Bet es apklusinu šīs jūtas, domādams par to, ka esmu arī daudz laimīgāks nekā dažs labs. Es varēju piedzimt ar kroplām kājām un tad nespētu nomedīt pat vāveri. Varēju nākt pasaulē akls — par nastu sev un draugiem; vai kurls — pilnīgi nederīgs izlūka un karavīra gaitām, kas ir vīrieša pienākums nemierīgos laikos. Jā, jā, atzīstos, nav tīkami, redzot, ka citi ir izskatīgāki un viņiem pievērš vairāki uzmanības un parāda lielāku godu. Bet to visu var panest, ja cilvēks uzņem nelaimi vīrišķīgi un zina savu iedabu un pienākumus.
   Nerimša visumā bija labsirdīgs puisis, un biedra paze­mīgā runa pilnīgi izgaisināja milža acumirklīgo pārākuma izjūtu. Viņš nožēloja savus izteikumus par Zvērkāvja ārieni un, pūlēdamies sameklēt piemērotus vārdus, atvai­nojās. To viņš darīja neveikli — kā jau robežnieks.
   —   Zvērkāvi, es nedomāju neko aunu un ceru, ka aiz­mirsīsi, ko nupat teicu, — Nerimša sacīja it kā nolūgda­mies. — īsti glīts tu neesi, bet tavs izskats liecina skaid­rāk par jebkādiem vārdiem, ka iekšā tev viss kārtībā. Tu jau nepiešķir izskatam nekādu lielo nozīmi, tāpēc tev ne­būs grūti piedot tam, kas drusku noniecinājis tavu ārieni. Es nesaku, ka Džūda jūsmos par tevi, negribēdams modi­nāt cerības, kurās tu noteikti pieviltos. Toties Hetija droši vien ar tādu pašu patiku noraudzīsies tevī kā jebkurā citā vīrietī. Pie tam tu esi pārāk nopietns un prātīgs, lai inte­resētos par Džūditu. Viņa ir burvīga meitene, taču tik ne­pastāvīga, ka vīrietim nav ko priecāties, ja viņa tam kād­reiz uzsmaida. Es dažkārt domāju, ka šī nebēdne visvai­rāk mīl pati sevi.
   —   Ja tas ir tā, Nerimša, tad viņa diemžēl nav nemaz labāka par karalienēm troņos un lielmanīšām pilsētās, — Zvērkāvis ar smaidu atbildēja, pievērsdams biedram savu godīgo un atklāto seju, kurā vairs nebija ne vēsts no pir­mītējās nopietnības. — Es neesmu pazinis pat nevienu de- lavēru sievieti, par kuru nevarētu lielā mērā sacīt to pašu … Bet te beidzas garais zemesrags, ko tu pieminēji, un, kā liekas, Žurku danga nav vairs tāļu.
   Šis zemesrags vis nesniedzās tieši uz priekšu kā citi, bet stiepās līdztekus ezermalai, veidojot garu uti vientu­līgu līci. Apmēram ceturtdaļjūdzes attālumā no raga smailes krasta līnija atliecās atpakaļ uz dienvidiem un pēc tam aiztecēja gar ieleju, kas piesliedzas ezera dien­vidgalam. Nerimša bija gandrīz pilnīgi pārliecināts, ka šinī līcī atradīs šķirstu, jo, noenkurots aiz šaurās zemes- mēles kokiem., tas visu vasaru varētu palikt apslēpts no ziņkārīgām acīm. Patiešām, šī vieta deva tik lielisku aiz­segu, ka laivu, kas dziļi līcī piestāta pie zemes jomas, varētu pamanīt tikai no vienas puses — no krasta, kas bija apaudzis ar biezu mežu, kurā svešinieks diezin vai gribētu spert kāju.
   —   Mēs drīz ieraudzīsim šķirstu, — Nerimša sacīja, kad laiva slīdēja garām raga smailei, pie kuras ūdens bija tik dziļš, ka šķita melns. — Tomam patīk nobēgties mel­dros, un pēc piecām minūtēm mēs atrādīsimies viņa lig­zdā, kaut arī vecais zēns pats varbūt ir projām pie saviem slazdiem.
   Izrādījās, ka Nerimša ir slikts pareģis. Abi laivinieki jau bija apbraukuši raga smaili, tā ka skatienam atklājās viss līcis,_taču tur neredzēja nevienu cilvēka rokas vei­dojumu. Ūdens dusēja vijīgā ielokā, meldri maigi zvila pretī līmenim, pār kuru arī šeit pārkārās koki, un visur valdīja neskartas dabas cēlais un veldzējošais vientulī- gums. Šāda ainava būtu iejūsminājusi dzejnieku vai glez­notāju, bet tā nevaldzināja Mārču, kas dega nepacietībā drīzāk redzēties ar savu aušīgo daiļavu.
   Laiva bija slīdējusi gandrīz bez trokšņa, jo robežnieki palaikam piesardzīgi savās kustībās. It kā sastingusi gaisā, tā nu gulēja uz ezera spoguļainās virsmas, ne ma­zākā mērā netraucēdama klusumu, kas likās dvešam no visas ainavas. Pēkšņi šaurajā zemesmēlē, kas slēpa līci no_ atklāta ezera, pārlūza sauss zars. Abi meklētāji sa­trūkās, un katrs pastiepa roku pēc savas šautenes, kas viņiem vienmēr bija pa ķērienam.
   —   Radījums ar tādu smagu gaitu nav mazais, — Ne­rimša čukstēja. — Izklausījās pēc cilvēka soļa.
   —   Tā gluži nav, — Zvērkāvis atbildēja. — Tiesa, ma­zam dzīvniekam būtu vieglāka gaita, taču cilvēks iet vēl smagrāki. Pieairē pie tās siekstas! Es izkāpšu malā un, vai tas būtu mings vai tikai bizamžurka, nogriezīšu šim radījumam atceļu.
   Nerimša paklausīja, un drīz vien Zvērkāvis bija krastā. Mednieks mokasīnos piesardzīgi devās biezoknī, nesacel­dams ne mazāko troksnīti. Pēc brīža viņš atradās jau zemes strēmeles vidū un lēnām virzījās uz tās galu. Šā­dos krūmājos vajadzēja ļoti, ļoti uzmanīties. Tikko viņš sasniedza biežņas vidu, nobrīkšķēja sausi zariņi, un šis troksnis atkārtojās ik pa brītiņam; šķita, kāda dzīva būtne pamazām iet uz zemesraga smaili. Izdzirdējis šos trok­šņus, Nerimša iegrūda laivu līcī, satvēra šauteni un ar aizturētu elpu gaidīja, kas notiks. Pēc laiciņa no biezāja iznāca dižens briedis; tas staltā gaitā aizsoļoja līdz raga smilšainajai smailei un sāka remdēt slāpes. Mirkli vilci­nājies, Nerimša piemeta šauteni pie pleca, nomērķēja un izšāva. Iespaids, kādu atstāja šis pēkšņais klusuma trau­cējums, bija viena no šīs vietas apbrīnojamajām īpatnī­bām. Pats šāviens, kā parasti, noskanēja spalgi un ap­rauti; pēc tam dažus mirkļus valdīja klusums, kamēr skaņa pār ūdeni sasniedza pretējā kalna klintis; tur gaisa svārstības pavairojās, un tās aizvēlās jūdzēm tālu, no ieplakas uz ieplaku, garām pakalniem, it kā atmodināda­mas pērkonu mežos. Izdzirdējis šāvienu un lodes svil­pienu, briedis vienīgi papurināja galvu, jo agrāk nebija ticies ar cilvēku; bet atbalsis no pakalniem satramdīja dzīvnieku; tas lēca uz priekšu, pierāva kājas pie vēdera, iekrita dziļā ūdenī un sāka peldēt uz ezera lejgalu. Mārčs iekliedzās, traucās briedim nopakaļus, un kādu laiku ūdens ap vajātāju un viņa izraudzīto upuri kūlās vienās putās. Kad Mārčs steidza garām zemesragam, Zvērkāvis iznāca sērē un māja, lai biedrs griežas atpakaļ.
   —   Nebija prātīgi nospiest mēlīti, iekām neesam izlūko­juši skrastu un pārliecinājušies, ka tivumā neslēpjas naidnieks, — Zvērkāvis sacīja, kad Nerimša lēnām un negribīgi paklausīja. — Sādu piesardzību esmu mācījies no delavēriem, likdams vērā viņu skolu un nostāstus, kauc arī man pašam nav vēl gadījies mīt karateku. Turklāt šinī laikā briedis būtu jāsaudzē, un patlaban mums nevajag pārtikas. Tiesa, mani sauc par Zvērkāvi; un varbūtās esmu šī vārda cienīgs, jo pazīstu zvēru dabu un trāpu savā mērķī. Bet nevienam nav pamata mani apvainot, ka šauju dzīvnieku, kad nevajag ne gaļas, ne ādas. Taisnība, varu būt kāvējs, bet neesmu miesnieks.
   —   Kauna lieta! Es aizšāvu garām briedim! — Nerimša izsaucās. Viņš norāva cepuri un izbrauca ar pirkstiem caur skaistajām, sajukušajām sprogām, it kā gribēdams tā sakārtot arī savas juceklīgās domas. — Kopš tās die­nas, kad man palika piecpadsmit gadu, es ne reizes ne­esmu bijis tik lācīgs.
   —  Nav ko gausties. Dzīvnieka nāve mums nesagādātu nekādu labumu, varbūtās atnestu pat ļaunumu. Nerimša, šīs atbalsis mani uztrauc vairāki nekā tava neveiksme. Tās skan kā pašas dabas rājieni par postīgu un neapdo­mīgu rīcību.
   —  Tu, puis, dzirdēsi šādus rājienus, cik uziet, ja ilgi paliksi šinī pusē, — otrs atbildēja un pasmējās. — Šinī rāmajā vasaras laikā atbalsis atkārto gandrīz vai katru troksnīti, kas ceļas uz Mirdzošā spoguļa. Ja kādam izkrīt airis no rokām, gadās, ka šo plunkšķi dzird atkal un at­kal, it kā pakalni izmēdītu tādu ķēpaini. No šīm priedēm atskan gan smiekli, gan svilpieni, ja tām patīk tērgāt, un tad šķiet, ka tās patiešām var sarunāties.
   —   Tāpēc mums jāizturas vēl klusāki un apdomīgāki. Es gan neuzskatu, ka naidnieki jau nokļuvuši šinīs pakalnos, jo diezin vai viņi tādējādi kauc ko panāktu. Lai būtu kā būdams, delavēri man likuši pie sirds, ka drosme ir kara­vīra pirmais tikums un apdomība otrais. Viena šāda at­balss no kalniem var paziņot par mūsu ierašanos veselai ciltij.
   —   Kaut kāds labums tomēr ir: vecais Toms zina, ka tuvumā ciemiņi un jāliek katls uz uguns. Nu, puis, kāp tik laivā! Meklēsim šķirstu, kamēr vēl diena.
   Zvērkāvis paklausīja, un laiva slīdēja pa diagonāli uz dienvidaustrumu krasta ieliekumu — uz ezera lejgalu, līdz kuram bija atlikusi nepilna jūdze. Vieglu, prasmīgu vēzienu dzīta, laiva traucās uz priekšu, un šis attālums diltin dila. Nobraukuši apmēram pusceļu, vīri izdzirdēja tādu kā troksni un pievērsa skatienus tuvākajam krastam; viņi redzēja briedi izpeldam no ezera un brienam uz malu. Pēc brīža diženais dzīvnieks nopurināja ūdeni no sāniem, palūkojās augšup uz kokiem un, izlēcis sērē, iemetās mežā.
   —   Šis radījums aiziet ar pateicību sirdī, jo apjauš, ka izglābies no lielām briesmām, — Zvērkāvis sacīja. — Arī tev, Nerimša, vajadzētu izjust kauc ko līdzīgu, iedomājot, ka tava acs nebija skadrāka un roka drošāka. No pārstei­dzīga šāviena nekas labs nav gaidāms.
   —   Acs un roka mani nevīla! — Mārčs dusmīgi iesau­cās. — Tur, lejā, dzīvodams starp delavēriem, tu esi godā ticis ar savu izmaņu un nekļūdību medībās. Bet es gri­bētu redzēt, kā tu stāvētu aiz vienas no šīm priedēm un izkrāsojies mings aiz citas un katrs ar uzvilktu gaili gai­dītu izdevīgu brīdi, lai ietriektu otram lodi. Natenjel, tikai šādos apstākļos, kas prasa sasprindzinātus nervus, var īsti pārbaudīt redzi un roku. Liela muiža nogalināt dzīv­nieku! Bet nokniebt mežoni ir varoņdarbs. Pienāks laiks arī tev izmēģināt roku, jo atkal sācies cīniņš; tad redzē­sim, ko slavenais mednieks spēj kaujaslaukā. Roka un acs arī pirmīt nedarīja man kaunu. Vainīgs bija briedis, kas apstājās, kad vajadzēja iet tālāk, un tāpēc aizšāvu tam gar purnu.
   —   Lai nu paliek tev taisnība, Nerimša. Es vienīgi saku, tava neveiksme ir laime… Jā, laikam gan nespēšu šaut uz cilvēku tikpatās mierīgi un trāpīgi kā uz zvēru.
   —   Kas runā par cilvēkiem, Zvērkāvi? Es pieminēju in­diāni. Droši vien katram žēl laupīt otram dzīvību. Bet nevietā ir šādas jūtas pret sarkanādaini. Ir tikai divas iespējas: vai nu viņš trāpa tev, vai tu viņam.
   —   Man domāt, indiāņi ir gluži tādi paši cilvēki kā mēs, Nerimša. Tiesa, viņiem ir sava iedaba un sava ticība. Bet vai tas galu galā nav vienalga? Cilvēks taču jāvērtē pēc viņa darbiem, nevis pēc ādas krāsas.
   —   Tu sprediķo kā īsts misionārs, tomēr diezin vai kāds tevi uzklausīs šinī pusē. Adas krāsa iezīmē cilvēku. Tas ir labi. Ja būtu savādāk, cilvēki nevarētu spriest viens par otru. Katram radījumam ir sava āda, lai mēs, ieraudzī­juši tuvumā kādu dzīvnieku vai cilvēku, tūlīt zinātu, ar ko darīšana. Pēc ādas var atšķirt lāci no mežacūkas un pe­lēko vāveri no melnās.
   —  Taisnība, Nerimša, — otrs atskatīdamies sacīja ar smaidu, — tomēr tās abas ir vāveres.
   —  To neviens nenoliedz. Tu taču neteiksi, ka baltais un sarkanādainis abi ir indiāņi?
   —   Nē. Bet es saku, abi ir cilvēki. Katrs pieder pie sa­vas rases, ar savām parašām, iedabu un ādas krāsu tie atšķiras viens no otra, taču daba tiem visumā vienāda. Katram ir dvēsele.
   Nerimša bija viens no tiem prātvēderiem, kas uzskata, ka baltās rases cilvēki ir pārāki par visiem citiem. Lai gan Mārčs nevarēja lepoties ar skaidriem jēdzieniem un no­teiktiem secinājumiem, taču viņš nikni aizstāvēja savas domas, negribēdams dzirdēt nekādus iebildumus. Sirds­apziņa apvainoja Nerimšu daudzos noziegumos pret in­diāņiem, un viņam ļoti viegli izdevās to nomierināt, iegal­vojot sev, ka sarkanādainim nav cilvēka tiesību. Ja kāds apšaubīja Nerimšas ieskatu, viņš aizdegās ātrās dusmās, it sevišķi tanīs reizēs, kad oponents minēja puslīdz pa­matotus argumentus. Noklausījies Zvērkāvja piezīmes, Nerimša vairs nespēja valdīties.
   —   Zvērkāvi, tu esi smurgulis, kam delavēri un tie stul- bie bībeles ērzeļi piestūķējuši pilnu galvu ar visādām dumjībām! — Mārčs kliedza, daudz nedomadams par vārdu izvēli, kā viņš parasti darīja uzbudinājuma brī­žos. — Tu vari sevi godināt par indiāņu brāli, bet manās acīs viņi ir zvēri, kam nav ne smakas no cilvēka, ja ne­minam viltību. Tā viņiem ir, tur nav vārdam vietas, bet tā piemīt arī lapsai, pat lācim. Esmu vecāks par tevi, dzīvojis ilgāk mežos nekā tu — patiešām, esmu visu laiku klaiņojis pa tiem, un pats zinu, kas ir sarkanādainis. Ja gribi, lai tevi uzskata par mežoni, pasaki tikai man; teikšu Džūditai un vecajam zēnam, ka esi indiānis, tad redzēsim, kā viņi tevi uzņems.
   Ļaudams vaļu iztēlei, Nerimša pats apremdēja savu niknumu, viņš iedomāja, kādu seju rādītu Peldošais Toms, ja to iepazīstinātu ar tādu ciemiņu, un sāka smieties pilnā kaklā. Zvērkāvis tīri labi saprata, ka visi mēģinājumi iegalvot šādam cilvēkam to, kas runā pretī viņa aizsprie­dumiem, būtu veltīgi, un necentās pārliecināt biedru. Laiva tuvojās dienvidaustrumu krastam, un Zvērkāvis ne­nožēloja, ka šis apstāklis deva viņu domām citu ievirzi. Patiešām, Mārča pieminētā vieta, kur no ezera plūst upe, nebija necik tālu; laivinieki sāka skatīties pēc iztekas, un abu ziņkāre pieauga, kad viņi iedomāja, ka droši vien ieraudzīs arī šķirstu.
   Lasītājam var likties mazliet savādi, ka vīri vēl nere­dzēja izteku, kura neatradās tālāk par divsimt jardiem un kuras krasti bija pēdas divdesmit augsti. Taču jāatce­ras, ka arī šeit pār ūdensmalu visur pārkārās koki un krūmi, noslēpdami katru mazāku krasta ieliekumu.
   —  Iepriekšējās divas vasaras neesmu bijis šinī ezera galā, — Mārčs sacīja un piecēlās laivā stāvus, lai labāk aplūkotu krastu. — Jā, tur ir klints, kas izslējusi zodu virs ūdens, un zinu, ka tās tuvumā sākas upe.
   Vīri naigi ķērās pie airiem un pēc laiciņa atradās dažus jardus no klints. Seit viņi pārtrauca airēšanu, tomēr laiva peldēja tālāk pati no sevis. Klints bija neliela, tikai piecas vai sešas pēdas augsta, un vienīgi puse no tās pacēlās virs līmeņa. Pastāvīgi skalojoties, ūdens ilgos gadsimtos bija noapaļojis tās virsotni, tā ka gludā klints ar savu neparasti pareizo apveidu līdzinājās lielam bišu stropam. Laiva lēnām slīdēja garām klintij, un Nerimša piezī­mēja, ka tā esot labi pazīstama visiem šī novada indiā­ņiem un viņi norunājot šeit satikties pēc medībām vai karagaitām.
   —      Un šite ir upe, Zvērkāvi, — Nerimša turpināja. — To gan aizsedz koki un krūmi, un ta vairāk atgādina slēpni nekā tāda ezera izteku, kāds ir Mirdzošais spogulis.
   Mārčs nebija slikti raksturojis šo vietu, jo upe patiešām šķita nomaskējusies slēpnī. Tās augstos krastus šķīra vienu no otra ap simt pēdu; taču gar rietumu malu pa­stiepās uz priekšu maza, zema mēle, sašaurinādama pašu izteku par pusi no minētā platuma. Krūmi līka ūdenī, prie­des, augstas kā baznīcu torņi, slējās līdzīgi slaidiem pīlā­riem, visi koki tiecās pret gaismu, zariem savīdamies cits ar citu, un pat no maza atstatuma acs nevarēja tik viegli saskatīt atveri, kas iezīmē upes sākumu. Raugoties no ezera augšup uz piekrastes mežu, nemanīja nekādu pa­zīmju, kas liecinātu par izteku: visu klāja viena vienīga blīva lapu sega, kura likās nebeidzama. Straumes nesta, laiva lēnām slīdēja uz priekšu un papeldēja zem koku vel­ves, caur kuras spraudziņām šur tur ielauzās saules stari, mazliet pakliedēdami krēslu lejā.
   —   īsts slēpnis, — Nerimša tikko dzirdami čukstēja, it kā juzdams, ka šādā vietā jāizturas klusi un modri. — Nav divu domu: vecais Toms ar savu šķirstu tepat kaut kur nobēdzies. Ļausim, lai straume pavizina mūs kādu gabaliņu lejup, un uzokšķerēsim viņu.
   —   Izskatās gan, ka te nevar iebraukt ne mazākā laiva, — Zvērkāvis iebilda. — Man domāt, mēs diezin vai izsprauksimies cauri ar savējo.
   Nerimša nosmējās par šiem vārdiem, un drīz vien izrā­dījās, ka viņš nebija to darījis bez iemesla. Pabraukuši garām krūmiem, kas kuploja pašā ezermalā, drošinieki uzreiz nokļuva šaurā un diezgan dziļā Straujupē, pār ku­ras dzidro ūdeni sirmu koku zari turēja lapu baldahīnu. Arī šeit krasti bija aizauguši krūmiem, taču divdesmit pēdu platumā izteka bija brīva, un tur varēja redzēt līdz divsimt pēdām uz priekšu.
   Tagad mūsu drošinieki lietoja airus vienīgi tik daudz, lai virzītu vieglo tāss laivu pa straumes vidu. Pirmo simt jardu garumā upe meta divus vai trīs līkumus, un viņi tos vēroja ar sasprindzinātu uzmanību. Ieloks sekoja ielo­kam, un viņi aizvien vēl peldēja lejup, kad pēkšņi Nerimša klusi pieķērās pie kāda krūma un apturēja laivu. Acīmre­dzot viņam bija sevišķs iemesls šādai rīcībai. Zvērkāvis tūlīt uzlika roku uz šautenes spala. Medniekam šī kustība bija ierasta, un tā nepavisam neliecināja par uztraukumu.
   —   Re, kur vecais zēns! — Mārčs čukstēja, rādīdams ar pirkstu. Viņš sirsnīgi nosmējās, taču izvairījās sacelt trok­sni. — Tā jau domāju. Toms ņemas ar savām žurkām; iebridis līdz ceļiem ūdenī un dūņās, viņš pārlūko slazdus un ēsmu. Bet nekur neredzu šķirstu, sit mani vai nost. Esmu gan gatavs derēt uz katru zvērādu, ko dabūšu šinī vasarā, ka Džūda savas daiļās kājiņas sarga no šādām melnām dūņām. Meiča droši vien pin matus pie kāda avota, kur viņa var patīksmināties pati par savu skais­tumu un vēl vairāk nocietināties nicināšanā pret mums, vīriešiem.
   —   Tu pārāki daudz paļā jaunavas. Jā, Nerimša, tu bieži piemini sieviešu trūkumus — tāpatās kā viņas savus tiku­mus. Man liekas, Džūdita nemaz tā nejūsmo par sevi un nenicina mūsu dzimumu, kā tu šķieties domājam; droši vien tava iecerētā ir mājās, lai tās būtu kur būdamas, un strādā tēva labā, tāpatās kā viņš, pārraudzīdams slazdus, pūlas savas meitas dēļ.
   —  Jauki dzirdēt no vīrieša patiesību kaut vai reizi visā meitenes mūžā, — atskanēja patīkama, sulīga, taču maiga sievietes balss tik tuvu, ka abi satrūkās. — Bet jums, Ne­rimša, tik grūti nākas izrunāt taisnīgus vārdus, ka es vairs tos negaidu no jūsu mutes; pēdējais tāds vārds iespriedās jums kaklā un gandrīz nosmacēja jūs. Taču man prieks, ka esat izvēlējies labāku sabiedrību par iepriekšējo un tie, kas ciena sievietes un zina, kā jāizturas pret tām, nekaunas ceļot kopā ar jums.
   No lapotnes spraugas, ko Zvērkāvis varēja aizsniegt ar savu airi, raudzījās brīnumdaiļa un jaunavīga seja. Meitene laipni uzsmaidīja medniekam, un dzedrais ska­tiens, ko viņa mākslotās dusmās uzmeta Nerimšam, vēl vairāk izcēla viņas skaistumu, rādīdams, cik izteiksmīga bija šī gražīgā seja; tanī it kā rotaļājās jūtu atspulgi: maigumu nomainīja bargums, līksmi — īgnums.
   Nākamajā mirklī viss noskaidrojās. Pašiem nemanot, vīri bija piebraukuši blakus šķirstam; tas bija ar gudru ziņu nomaskēts zariem, un Džūditai Haterei vajadzēja vienīgi pašķirt lapas pie loga, lai atsegtu seju un uzru­nātu laiviniekus.

   Pat biklajai stirniņai jānodreb nav,
   Viegli šķiru kad krūmāju zarus.
    Mīļš man vēlīnas vizbules zilums jauks.
   Kluso strautmalu, vientuļā puķe kur aug,
   Rīta agrumā apciemot varu.
   Braiants
   Šķirsts, kā palaikam sauca Hateru peldošo mājokli, bija ļoti vienkāršs darinājums. Tā apakšējā daļa bija ša- landa — platdibena liellaiva; aizņemdama visu tās pla­tumu un divas trešdaļas garuma, vidū stāvēja zema virs­būve, kas celta tāpat kā Hateru cietoksnis, taču sienas bija plānākas, tās tikko aizturētu lodes. Tā kā šī būda bija zema — tanī labi ja varēja izslieties visā augumā — un platdibenei malas mazliet augstākas nekā vairākumam liellaivu, svešādais piedēklis neizskatījās pārāk neveikls un ne sevišķi dūrās acīs. īsos vārdos — šī liellaiva daudz neatšķīrās no mūsdienu baržām, kas braukā pa kanāliem; tā bija platāka, rupjāk darināta nekā parastās šalandas, un neaptēstie statņi un mizas jumts atstāja primitīvu iespaidu. Tomēr vajadzēja zināmas prasmes, lai izgata­votu šādu stipru, samērā vieglu un diezgan ērti vadāmu platdibeni. Šķērssiena pārdalīja būdu divās istabās; viena no tām bija ēdamistaba, kur gulēja tēvs, un otra domāta meitām. Liellaivas galā zem klajas debess bija ierīkota visai vienkārša virtuve; jāpiemetina, ka šķirsts derēja par mājokli tikai vasarā.
   Nav jābrīnās, ka šķirsts bija tik labi apslēpts. Gandrīz visur, kur ezera vai upes krasti pacēlās stāvi un augsti, mazāki koki un lielāki krūmi, kā jau minējām, tālu pār­kārās pār ūdeni, daudzās vietās mērkdami tanī savus za­rus. Šur un tur koki auga bezmaz līmeniski, trīsdesmit četrdesmit pēdu garumā pārsniegdamies pār upi. Tā kā pats dziļākais ūdens pie krastiem bija tieši tanīs vietās, kur tie gandrīz stateniski slējās visaugstāk, šķirsts va­rēja brīvi pabraukt zem koku un krūmu aizsega. Noenku­rojis savu mitekli šādā slēpnī, piesardzīgais Haters bija piesējis pie zaru galiem akmeņus, kas nolieca tos ūdenī; pēc tam viņš bija nocirtis dažus krūmus un ar tiem no­maskējis šķirstu pilnīgi. Kā jau lasītājs zina, aizsegs bija tik lielisks,' ka maldināja divus vīrus, kas pieraduši pie mežiem un tieši meklēja noslēpto liellaivu. Viņu alošanos
   labi sapratīs tas, kas redzējis, cik lekni un mudžeklīgi kuplo auglīgā zemē Amerikas pirmmežs.
   Uzgājuši šķirstu, mūsu drošinieki izturējās katrs sa­vādāk. Tiklīdz viņu laiva piestāja pie ieejas vaļuma, Ne­rimša ielēca platdibenē; jau nākamajā brīdī viņš bija no­grimis jautrā, dzēlīgā sarunā ar Džūditu un, kā likās, aizmirsis visu citu pasaulē. Turpretī Zvērkāvis iekāpa šķirstā lēni un apdomīgi, pētošām un ziņkārīgām acīm sīki jo sīki aplūkodams maskējumu. Tiesa, viņš uzmeta Džūditai apbrīna pilnu skatienu, ko izvilināja tās žilbino­šais un savdabīgais skaistums; taču pat šāds daiļums tikai uz vienu vienīgu mirkli spēja apslāpēt viņa interesi par Hatera liellaivu. Soli pa solim Zvērkāvis pārstaigāja šo īpatnējo mājokli, aplūkodams, kā tas būvēts, kādi sa­laidumi, cik biezas sienas, iepazīdamies ar aizsardzības līdzekļiem, vērodams itin visu, kas interesē vīru, kuram bieži jādomā, kā piemēroties dzīvei mūžamežā. Tāpat viņa uzmanību saistīja maskējums. Mednieks to pamatīgi izpē­tīja un dažkārt nevarēja nociesties neizteicis balsī savu atzinību. Tā kā robežjoslā parasts uzvesties brīvi, Zvēr­kāvis izgāja cauri abām istabām; viņš nokļuva liellaivas otrā galā, kur sastapa Džūditas māsu, kas sēdēja zem lapu pārjūma un nodarbojās ar kādu rupju šuvekli.
   Beidzis šķirsta apskati, Zvērkāvis atbalstīja šautenes laidi pret grīdu, abām rokām atspiedās pret stobru un ar tādu interesi pievērsās meitenei, kādu nebija radījis pat viņas māsas izcilais skaistums. No Nerimšas vārdiem viņš secināja, ka Hetijai mazāk prāta, nekā parasti piešķirts cilvēkam, un indiāņi bija mācījuši Zvērkāvi īpaši saudzīgi izturēties pret tiem, kurus piemeklējis šāds liktenis. Tur­klāt Hetijas Hateres āriene nepavisam nemazināja inte­resi, ko modināja viņas nepilnība. Par vājprāti viņu īsti nevarēja saukt, jo viņai bija ņemta vienīgi spēja vilt un izlikties, bet atstāta vaļsirdība un patiesības mīlestība. Tie retie, kas redzēja Hetiju un bija apveltīti ar pietieka­mām novērošanas spējām, sacīja, ka viņa gandrīz neap­zināti nomanot labo, un dziļais riebums, ko šī meitene jū­tot pret visu slikto, it kā radot ap viņu šķīstas tikumības gaisotni. Tādi ir daudzi tā sauktie plānprātiņi. Hetija iz­skatījās patīkama un pēc ārienes stipri atgādināja savu māsu; taču Hetijas skaistums bija kluss un necils. Lai gan viņai trūka Džūditas žilbinošā daiļuma, parasti ik­vienu, kas noraudzījās Hetijā, savaldzināja viņas lēnīgās sejas kautrā, mierpilnā, apgarotā izteiksme; gandrīz ik­katrā, kas bija pavērojis šo meiteni, modās dziļa un ilga interese par viņu. Hetijas seja bija bāla, un viņas naivajā prātā neradās domas, kas liktu sārtoties vaigiem; tiklība šai klusajai meitenei piemita tādā mērā, ka šķita viņu padarām par būtni, kas nepazīst cilvēciskas vājības. Daba un dzīve bija veidojusi Hetiju atklātu, vientiesīgu un lēt­ticīgu; un no ļaunuma dievs viņu sargāja ar tikumības gaismas oreolu, lai — kā mēdzam sacīt — «dotu aizvēju cirptam jēriņam».
   —  Jūs laikam esat Hetija Hatere? — Zvērkāvis iebil- dās, it kā neviļus uzdodams jautājumu pats sev. Mednieks runāja tādā laipnā balsī, kas bija īsti piemērota, lai iemantotu meitenes uzticību. — Harijs Nerimša man stās­tīja par jums, un, kā liekas, jūs tā pati būsit.
   —  Jā, es esmu Hetija Hatere, — meitene klusi, maigi atbildēja. — Esmu Hetija, Džūditas Hateres māsa, To­masa Hatera jaunākā meita.
   —  Es daudz ko zinu par jums; Harijs Nerimša ir visai valodīgs; ja iznāk runa par citiem cilvēkiem, viņš stāsta gari un plaši. Jūs pa lielākajai daļai dzīvojat uz ezera, Hetij.
   —   Protams. Mate mirusi; tēvs aizgājis pie saviem slaz­diem, un mēs abas ar Džūditu esam palikušas mājās. Kā jūs sauc?
   —  Šo jautājienu vieglāki uzdot nekā atbildēt uz to, meitene. Kauč arī esmu jauns, man jau bijis vairāk vārdu nekā vienam otram lielam virsaitim Amerikā.
   —  Bet patlaban jums ir vārds: jūs taču neatmetat vienu, iekām neesat godam izpelnījies citu?
   —   Domāju, ka ne, meitene. Mani vārdi radušies dabiski. Mans tagadējais vārds diezin vai paliks ilgi, jo delavēri parasti nedod pastāvīgu iesauku cilvēkam, kuram vēl nav bijis iespējas parādīt savu īsto dabu apspriedē vai uz karatekas. Un man nav gadījies to parādīt, jo, pirmkārt, neesmu sarkanādainis, tā ka man nav tiesību piedalīties viņu apspriedēs, un esmu pārāki neievērojams, lai manas krāsas lielos vīrus interesētu tas, ko domāju es, un, otr­kārt, šis ir pirmais karš manā mūžā un pagaidām neviens naidnieks nav iebrucis kolonijā tik dziļi, lai viņu varētu aizsniegt pat ar tādu roku, kas garāka par manējo.
   —      Pasakiet man savus vārdus, — Hetija lūdza, uzmez­dama Zvērkāvim atklātu skatienu. — Tad es varbūt uz­zināšu, kas jūs esat par cilvēku.
   —   Nenoliedzu, ka dažreiz izdodas tā noteikt raksturu, taču bieži var kļūdīties. Ļauži maldīgi spriež par citu cil­vēku dabu un nereti piešķir viņiem vārdus, kas nepavisam nav pelnīti. To pierāda mingu vārdi. Es gan nepazīstu šo cilti un zinu par viņiem tikai to, kas man stāstīts. Viņu vārdi apzīmējot tos pašus jēdzienus, ko delavēru vārdi, tomēr neviens cilvēks nevar apgalvot, ka mingi ir tikpatās godīgi un taisnīgi. Tāpēc es daudz nepaļaujos uz vārdiem.
   —   Miniet visus savus vārdus; citādi es nezinu, ko do­māt par jums, — meitene sirsnīgi atkārtoja lūgumu. He­tijas prāts bija pārāk naivs, lai atdalītu no priekšmetiem to nosaukumus, un viņa piešķīra vārdiem lielu nozīmi.
   —   Labi, man nav nekas pretī. Tūlītās tos dzirdēsit. Vispirms esmu baltais un kristīgais, tāpatās kā jūs, un maniem dzīvības devējiem bija uzvārds, kas pārnācis no tēva uz dēlu un kas ir daļa no mantojuma, kuru vecāki atstāj saviem bērniem. Manu tēvu sauca par Bampo, un, protams, arī es dēvējos tāpatās. Mans kristībvārds ir Na- tenjels — Netijs, kā parasts saīsināt…
   —   Jā, jā… Netijs… Hetija, — meitene žirgti pār­trauca Zvērkāvi, paceldama acis no sava rokdarba un uz­smaidīdama viņam. — Jūs esat Netijs un es Hetija, kaut arī jūs esat Bampo, bet es Hatere. «Bampo» neizklausās tik jauki kā «Hatere», vai ne?
   —   Kā nu kuram. Tiesa, «Bampo» neskan cēli, taču daudzi cilvēki ar šo uzvārdu nodzīvojuši mūžu. Šinī vārdā mani negodināja necik ilgi. Delavēri drīz ievēroja vai do­mājās ievērojuši, ka es nemeloju, un vispirms iesauca mani par Taisnvalodi.
   —   tas ir labs vārds! — Hetija dedzīgi izpauda savu atzinību. — Nestāstiet man, ka cilvēku vārdi neatbilst viņu dabai!
   —   Es gluži tā nesaku; varbūtās biju pelnījis šo vārdu, jo neesmu tāds melīgs kā viens otrs. Delavēri vēlāki pār­liecinājās, ka man ir veiklas kājas, un iesauca mani par Balodi. Kā jūs zināt, šim putnam ir žigli spārni un tas lido taisnā līnijā.
   —   Cik jauks vārds! — Hetija izsaucās. — Baloži ir skaisti putni.
   —   Labā meitene, gandrīz visām dieva radībām ir katrai savs skaistums, taču cilvēki viņas kropļo, pārmainīdami viņu dabu un ārieni… Kad biju kādu laiku kalpojis par ziņnesi un kājojis pa tikko samanāmām tecinām, mani sāka ņemt līdzi medībās, jo domāja, ka atradīšu zvērus ātrāki un drošāki nekā vairākums citu zēnu. Tad delavēri mani iesauca par Lutausi, tāpēc ka man esot kauc kas no suņa gudrības.
   —  Tas nav tik skaists vārds, — Hetija iebilda. — Es ceru, jūs to nepaturējāt ilgi.
   —  Tas palika līdz tam laikam, kad jau biju ticis pie naudas, lai nopirktu šauteni. — Zvērkāvis atteica. Viņa balsī, kas parasti bija mierīga un apvaldīta, ieskanējās lepnums. — Tad kļuva skaidrs, ka varu iekārtot pats savu mednieka vigvamu. Drīz vien mani sāka dēvēt par Zvēr­kāvi, un līdz šim esmu paturējis šo vārdu. Daži gan to uzskata par vienkāršu, jo viņu acīs sava tivākā skalps ir vairāki vērts nekā brieža ragi.
   —   Es nepiederu pie viņiem, Zvērkāvi, — meitene vaļ­sirdīgi attrauca. — Džūditai patīk karavīri, spilgti mun­dieri, krāšņas spalvas, bet man gan tas neko nenozīmē. iMāsa saka, virsnieki esot dižciltīgi, jautri un laipni; tur­pretī, kad es redzu šos virsniekus, man iet tirpas pār kauliem, jo viņu amats ir nogalināt citus cilvēkus. Man labāk patīk jūsu nodarbošanās; jūsu tagadējais vārds ir ļoti labs — skanīgāks nekā «Netijs Bampo».
   —   Šāds spriedums atbilst jūsu prātam, Hetij, un neko citu es nevarēju gaidīt no jums. Saka, jūsu māsa esot skaista — reti skaista meitene; un daiļums palaikam meklē apbrīnotājus.
   —  Vai jūs vēl neesat redzējis Džūditu? — Hetija dzīvi iejautājās. — Ja ne, tūlīt ejiet un palūkojieties viņā. Pat Harijs Nerimša nav izskatīgāks, lai gan Džūdita ir tikai sieviete, bet. viņš vīrietis.
   Meitenes bālā seja mazlietiņ pietvīka, un acis, kas mē­dza raudzīties maigi un rāmi, piepeši iemirdzējās, pauz- damas iekšēju saviļņojumu.
   Kādu brītiņu Zvērkāvis apbēdināts vērās Hetijā, pēc tam pagriezās un devās cauri būdai uz liellaivas otru galu.
   —  Jā, Harij Nerimša, — viņš dudināja savā nodabā, — tas ir skaistas ārienes un varbūtās arī veiklas mēles nopelns. Nezinu, ko jūt tava Džūda, bet ir skaidri re­dzams, uz kuru pusi tiecas nabaga Hetijas sirds.
   Nerimšas lakstošanos, viņa iecerētās koķetēšanu, Zvēr- kāvja domas un Hetijas maigo jūtoņu pārtrauca šķirsta saimnieks, kura laiva pēkšņi parādījās šaurajā straumē, kas plūda starp krūmiem un noderēja par tādu kā aiz- sarggrāvi pie viņa mājokļa. Likās, ITaters jeb Peldošais Toms, kā šo cilvēku parasti sauca mednieki, kas zināja viņa dzīves veidu, bija pazinis Nerimšas laivu, jo nemaz nebrīnījās, sastapdams jaunekli šķirstā. Haters priecīgi uzņēma Mārču, tikai nožēloja, ka tas neesot ieradies da­žas dienas agrāk.
   —   Es tevi gaidīju jau viņnedēļ un pagalam saīgu, ka ncatnāci, — Toms pārmetošā balsī apsveica ciemiņu. — Te gāja garām ziņnesis, tas bija sūtīts, lai brīdinātu traperus un medniekus: kolonija un Kanāda atkal esot sākušas naidoties savā starpā. Tad uzreiz jutos bārenīgi šinīs kalnos, jo man ir trīs skalpi un to aizsargāšanai tikai viens pāris roku.
   —   Nav nekāds brīnums, — Mārčs atbildēja. — Tēvam piedien šādas rūpes. Bijušas man divas tādas meitas kā Džūdita un Hetija, es katrā ziņā būtu noraizējies tāpat, lai gan parasti man gluži vienalga, vai līdz tuvākajam kaimiņam ir piecdesmit jūdžu vai simt jardu.
   —   Tomēr tu negribēji kātot pa šo mežotni viens, zinā­dams, ka tagad gaidāmi Kanādas indiāņu sirojumi, — Haters atteica, uzmezdams Zvērkāvim pētošu un neuzti­cīgu skatienu.
   —   Kāpēc man stilbot vienam? Mēdz sacīt, ka slikts biedrs palīdz īsināt ceļu; bet šo jaunekli es uzskatu par diezgan labu. Vecais Tom, šis ir Zvērkāvis; viņš dzimis kristīgais un audzināts kristietības garā — tāpat kā mēs abi. Delavēri viņu izdaudzinājuši par lielu mednieku. Var­būt puisim ir savi trūkumi, tomēr tanī pusē, no kurienes viņš atnācis, ir vēl sliktāki ļaudis; domājams, ka arī šinī vidū viņš sastaps dažus, kas nav labāki par tiem. Ja mums vajadzēs aizstāvēt savus slazdus un šo zemi, Zvēr­kāvis mūs visus uzturēs, jo viņš prot medīt, kā piederas.
   —   Esi sveicināts, jaunekli, — Toms nomurdēja, pa­stiepdams Zvērkāvim raupju, kaulainu roku par viesmīlī­bas ķīlu. — Šādos laikos katrs baltais ir draugs, un es ceru uz tavu atbalstu. Bērnu dēļ dažkārt iedrebas pat dros­mīga sirds, un šīs divas meitas man rūp vairāk nekā visi mani slazdi, kažokādas un tiesības uz šo vietu.
   —   Tas ir dabiski! — Nerimša izsaucās. — Jā, Zvērkāvi, mums vēl nav bijis šādu pārdzīvojumu, taču es saprotu Tomu. Ja mums būtu meitas, mēs droši vien raizētos tā­pat, un es cienu cilvēku, kam šādas jūtas. Vecais zēn, no šī brīža es sāku apsargāt Džūditu, un jūs abi ar Zvērkāvi varat rūpēties par Hetiju.
   —   Simtkārt pateicos, mister Mārč, — daiļava attrauca savā pilnskanīgajā krūšu balsī. Tāpat kā māsai, Džūditai bija nevainojama izruna, un tas liecināja, ka viņa baudī­jusi labāku izglītību, nekā domājams, spriežot pēc tēva dzīves un ārienes. — Simtkārt pateicos. Taču Džūditai Haterei ir drosme un pieredze un viņa vairāk paļaujas pati uz sevi nekā uz tādiem skaistiem apkārtstaiguļiem, kāds esat jūs. Ja vajadzēs stāties pretī mežoņiem, tad jums ar manu tēvu būs kāpt krastā, nevis slēpties mājās, aizbildinoties, ka jāaizstāv mūs, sievietes, un …
   —   Apvaldi nu, meit, savu ātro mēli un uzklausi mani, — tēvs pārtrauca viņu. — Patiesība ir tā, ka me­žoņi jau atrodas ezera krastā. Neviens nevar pateikt, cik tuvu mums pienākuši sarkanādaiņi šinī brīdī un kad uzzi­nāsim par viņiem vairāk.
   —   Ja tas tiesa, cienījamais Hater, tavs šķirsts ir visai neizdevīgā pozīcijā, — Nerimša sacīja, nepatīkami pār­steigts par šo vēsti. Viņa seja pārvērtās, tomēr nebūt ne­pauda bailes. — Šis maskējums gan maldināja mūs abus ar Zvērkāvi, taču diezin vai tavs miteklis paliks nepama­nīts tīrasiņu indiānim, kas izgājis medīt skalpus un negrib atgriezties tukšā.
   —   Gluži manas domas, Nerimša; es no visas sirds vē­los, kaut šobrīd mēs būtu noenkurojušies kur citur, nevis šinī šaurajā, līkumotajā upē. Te gan esam labi noslēpu­šies, taču maz cerību glābties, ja mūs atrod. Mežoņi ir tuvu; un, ja mēģināsim tikt atpakaļ uz ezera, viņi var mūs apšaut kā briežus sālsvietā 18 .
   —   Cienījamais Hater, vai esat pārliecināts, ka sarkan­ādaiņi, kas jūs biedē, patiešām atnākuši no Kanādas? — Zvērkāvis pieklājīgi, bet dzīvi ieprasījās. — Vai esat re­dzējis kādu no tiem un varat pastāstīt, kā tie krāsojušies?
   —   Es uzgāju pēdas, kas norāda, ka viņi ir šinī apkār­tnē, tomēr pašus nemanīju. Nobraucis kādu jūdzi lejup, pārlūkoju savus slazdus, kad ievēroju svaigas pēdas, kas šķērsoja purva stūri un aizstiepās uz ziemeļiem. Tās bija iemītas pirms nepilnas stundas. To lielums un purngali, kas vērsti uz iekšu, tūlīt lika domāt, ka tās ir indiāņa pē­das. Vēlāk atradu novalkātu mokasīnu, ko šis sarkanādai­nis bija pametis. Tikai dažus soļus tālāk es arī uzgāju vietu, kur viņš bija uzkavējies, lai izgatavotu sev jaunu mokasīnu.
   —   Tā gan laikam nerīkotos indiānis, mīdams kara- teku, — Zvērkāvis iebilda, purinādams galvu. — Vismaz pieredzējis karavīrs sadedzinātu, apraktu vai nogremdētu upē šādu lietisku pierādījumu. Šīs pēdas droši vien at­stājis miermīlīgs cilvēks. Taču es varētu spriest daudz drošāki, ja jūs būtu šo mokasīnu paņēmis līdzi. Esmu nā­cis šurp, lai sastaptos ar kādu jaunu virsaiti; jādomā, viņš būtu gājis tanī virzienā, ko minējāt. Iespējams, ka tās ir viņa pēdas.
   —   Harij Nerimša, es ceru, tu labi pazīsti šo jauno cil­vēku, kas nācis satikties ar mežoņiem šinī pusē, kur viņš agrāk nekad nav bijis? — Haters noprasīja tādā balsī, kas lika pietiekami skaidri noprast, kāds iemesls šādam jautājumam; rupji ļaudis reti kad kautrējas izrādīt savas jūtas. — Nodevība ir indiāņu dabā, un baltie, kas dzīvo kopā ar sarkanādaiņiem, drīz vien piesavinās viņu paņē­mienus un ieradumus.
   —   Tā ir patiesība, skaidra patiesība, vecais Tom, taču to nevar attiecināt uz Zvērkāvi, jo viņš ir godīgs puisis, kaut arī viņam nebūtu nekādu citu labu īpašību. Es at­bildu par viņa krietnumu, lai gan negalvoju par viņa dūšu kaujā.
   —   Es gribētu zināt, kāpēc viņš ieradies svešā novadā.
   —   To viegli pastāstīt, cienījamais Hater, — jauneklis atteica ar mieru, kas raksturīgs tīras sirdsapziņas cilvē­kam. — Turklāt es domāju, ka jums ir tiesības to jautāt. Divu meitu tēvam, kas dzīvo uz ezera līdzīgi jums, ir tā­das pašas tiesības iztaujāt svešinieku par viņa gaitām kā kolonijai prasīt paskaidrojumus, kāpēc franči novietojuši gar robežu tik daudz puiku. Es nepavisam nenoliedzu jūsu tiesības zināt, kamdēļ svešinieks ieradies jūsu mā­joklī un jūsu zemē šādos nopietnos laikos.
   —  Ja tu tā domā, draugs, tad bez liekiem vārdiem saki, kas tev šeit darāms!
   —   Kā jau teicu, to viegli pastāstīt; un stāstīšu vaļsir­dīgi. Esmu jauns, un līdz šim laikam man nav gadījies mīt karateku. Bet, tiklīdz delavēri uzzināja, ka viņiem sū­tīs vampumu un kara cirvi19 , viņi vēlējās, lai es dotos pie savas krāsas ļaužiem un sīki izdibinātu, kāds ir stāvoklis. Ta arī izdarīju. Atgriezies un sniedzis iegūtās ziņas vir­saišiem, sastapu pie Skohari kādu kroņa ierēdni, kas veda naudu draudzīgām ciltīm, kuras dzīvo tālāki rietumos. Tika izteikta doma, ka mums ar jauno virsaiti Cingač- guku, kas vēl nav sitis naidnieku, radusies laba izdevība abiem kopā uzņemt savu pirmo karateku. Kāds vecs dela- vērs nolika mums satikšanos pie klints šī ezera lejgalā. Nenoliedzu, ka Cingačgukam vēl cits nolūks, bet tas ir viņa noslēpums, nevis manējais; tā kā tam nav sakara ne ar vienu no jums, vairāki neko nesacīšu …
   —   Tam sakars ar jaunu sievieti, — Džūdita strauji pār­trauca Zvērkāvi. Daiļava smējās par savu nesavaldību, un, atģidusies,' ka šie vārdi izsprukuši tīri neviļus, viņa mazliet pat pietvīka. — Ja šis virsaitis nenāk ne karot, ne medīt, tad ir runa par mīlestību.
   —   Kas ir jauns un skaists un bieži dzird par mīlestību, tam vedas domāt, ka šīs jūtas vada gandrīz katru cilvēka soli; bet šinī sakarībā es vairāki neko neteikšu. Rītvakar ap saules rietu Cingačguks mani gaidīs pie klints, un mēs abi kopā iesim savu ceļu, neaiztikdami nevienu citu kā tikai karaļa naidnieku, kas pēc likuma ir arī mūsu naid­nieks. Es jau agrāki pazinu Nerimšu, jo viņš kādreiz lika slazdus vietā, kur mēs medījām. Nejauši sastapu viņu pie Skohari, kad viņš taisījās doties uz šejieni, jo bija nodo­mājis ķert pa vasaru kažokzvērus šinī pusē; abi norunā­jām kājot divatā — ne tik daudz aiz bailēm no mingiem kā aiz tā iemesla, ka gribējās labu biedru, ar kuru, kā viņš teic, kopā īsināt garu ceļu.
   —  Vai domā, tavs draugs ieradies pirms noliktā laika un es būšu uzgājis viņa pēdas? — Haters jautāja.
   —  Tā man šķietas. Varbūtās es maldos, varbūtās ne. Redzējis mokasīnu, es tūlītās pasacītu, vai tas darināts pēc delavēru parauga.
   —  Tad aplūkojiet to, — teica attapīgā Džūdita, kas jau bija uzmeklējusi laivā mokasīnu. — Pasakiet, vai to val­kājis draugs vai ienaidnieks! Lai tēvs domā, ko grib; es ticu katram jūsu vārdam.
   —   Tā jau tu, Džūda, esi paradusi: tavās acīs ir draugi tie, kas man liekas ienaidnieki. — Toms noņurdēja. — Runā, jaunais cilvēk; saki — ko tu domā par šo moka­sīnu?
   —   To nav izgatavojuši delavēri, — Zvērkāvis atbildēja, rūpīgi pētīdams novalkāto un pamesto apavu. — Tā kā man nav pieredzes karā, es neesmu pilnīgi pārliecināts, bet izskatās, ka šis mokasīns darināts ziemeļos — aiz Lie­lajiem ezeriem 20 .
   —  Ja tā, mēs nedrīkstam te palikt ne mirkli ilgāk, kā nepieciešams, — Haters teica, raudzīdamies caur lapu maskējumu, it kā viņš baiļotos, ka ienaidnieks jau atrodas šaurās un līkumotās upes pretējā krastā. — Līdz naktij atlikusi tikai kāda stunda, bet tumsā nebūtu iespējams vir­zīties bez trokšņa, un tas mūs nodotu. Vai jūs pirms pus­stundas dzirdējāt šāviena atbalsi kalnos?
   —  Jā, vecais zēn, un es dzirdēju arī pašu šāvienu, — Nerimša atbildēja, saprazdams, cik neapdomīgi rīkojies. — Es biju tas, kas nospieda mēlīti.
   —   Baidījos, ka blīkšķi taisa kāds no franču indiāņiem. Lai nu kā, tāds troksnis tomēr var saistīt viņu uzmanību un vedināt uz mūsu paslēptuvi. Tu izdarīji kļūdu, kara laikā šaudams bez īsta iemesla.
   —   Tā es arī pats tagad sāku domāt, tēvoci Tom. Ir to­mēr savādi: kāds labums no šautenes, ja tūkstoš kvadrāt­jūdžu lielā mūžamežā cilvēks nedrīkst likt lietā šo ieroci tāpēc, ka ienaidnieks var dzirdēt šāvienu?
   Haters ilgi apspriedās ar abiem ciemiņiem, un pēc tam visiem trim bija skaidrs priekšstats par savu stāvokli. Viņš aprādīja, kādēļ tumsā neizdotos tikt ar šķirstu aug­šup pa tādu strauju un šauru teci, nesaceļot troksni, ko visādā ziņā sadzirdētu indiāņi. Kas klejošot šinī apkārtnē, tas turēšoties upes vai ezera tuvumā; bet upes krasti esot staigni daudzās vietās, un tā tik līkumota un tik kupli ap­augusi krūmiem, ka pilnīgi iespējams virzīties dienu un palikt nepamanītiem. Droši vien vajadzēšot sargāties vai­rāk no ausīm nekā no acīm, it īpaši, kamēr liellaiva vēl atradīšoties zem lapu pārjūma šaurās teces īsajā posmā.
   —   Šī vieta ir ērta slazdu likšanai, un te šķirsts labāk paslēpts no ziņkārīgām acīm nekā uz ezera, taču, brauk­dams lejup, es vienmēr nodrošinu sev atceļu, — šis īpat­nis turpināja, — un tanī vairāk noder virve nekā airi. Enkurs ir izmests atklātā ezerā pie iztekas sākuma. Lūk, te ir virve, ar kuru var uzvilkties augšā. Citādi vienam pašam būtu visai grūti uzmocīt pret straumi šādu platdi- beni. Man ir kaut kas līdzīgs vinčai, kura šad un tad at­vieglo vilkšanu. Džūda prot valdīt stūres airi tāpat kā es;
   un, ja nav jābaidās no ienaidnieka, mēs tiekam augšā bez sevišķām grūtībām.
   —   Ko mēs iegūsim, cienījamais Hater, mainījuši pozī­ciju? — Zvērkāvis ļoti dzīvi iejautājās. — Sis maskējums ir labs. Nocietinājušies būdā, mēs varētu sīvi turēties pretī. Es vēl neesmu piedalījies kaujās, esmu tikai dzirdējis par tām. Bet man šķietas, ka, ieņēmuši pozīciju aiz šādām statņu sienām, mēs spētu atvairīt divdesmit mingu.
   —   Nu jā, tūlīt nomanāms, ka esi tikai dzirdējis par kaujām, jaunais cilvēk! Vai savā mūžā esi redzējis vēl otru tik plašu ūdens klajumu kā šis ezers?
   —   Jāatzīstas, ka neesmu, — Zvērkāvis pieklājīgi at­bildēja. — Jaunībā jāmācās. Es nebūt netaisos dot pa­domu, iekām neesmu uzkrājis pieredzi.
   —   Labi. Es tev paskaidrošu, cik neizdevīgi cīnīties šinī pozīcijā un kādas priekšrocības mums būtu uz klaja ezera. Pats saproti, ka šeit mēs būtu labs mērķis sarkanādai- ņiern, un, jādomā, dažas lodes tomēr atrastu ceļu caur baļķēnu starpām. Bet mūsu mērķis būtu viss mežs, un vajadzētu šaut uz labu laimi. Te mēs nebūtu droši arī no uguns, jo šī jumta miza ir līdzīga iekuriem. Pie tam manā prombūtnē indiāņi varētu izlaupīt cietoksni un es zaudētu visu savu mantu. Ja mēs būtu uz ezera, uzbrucējiem vaja­dzētu pie mums braukt ar laivām vai plostiem un mēs va­rētu ienaidnieku ņemt uz grauda un izlietot šķirstu kā aizsegu cietoksnim'. Vai skaidrs, jaunekli?
   —  Tāda valoda ir prātīga un pārliecina, tas nav no­liedzams.
   —   Nu, vecais Tom, — Nerimša izsaucās, — ja ir jātiek no šejienes projām, tad, jo drīzāk sāksim kustēties, jo ātrāk uzzināsim, vai mums mati vēl noderēs par nakts- cepurēm vai ne!
   Tā kā šis mājiens bija skaidrs, neviens neko neiebilda. Brīdi apspriedušies, visi trīs vīri nopietni ķērās pie darba, lai sagatavotu šķirstu ceļam. Liellaiva bija viegli piesais­tīta pie krasta. Viņi ātri atraisīja mezglus un sāka vilkt virvi. Smagā platdibene lēnām izpeldēja no slēpņa. Atbrī­vojusies no zaru skavām, tā, straumes nesta, sagriezās iešķērsu, pievirzīdamās tik tuvu pie rietumu krasta, ka upmalas koki un krūmi aizķēra būdu. Sis troksnis visos radīja nemieru; neviens nezināja, kad, kurā vietā var pa­rādīties no slēptuves asinskārs ienaidnieks. Baigās nojau­tas pavairoja tas, ka pelēkajā gaismā, kas vēl lauzās caur lapu pārjumu vai atrada ceļu pa šauro, līkumaino tuneli, kurš it kā iezīmēja gaisā upes virzienu, priekšmeti bija gan saredzami, taču acij vajadzēja vērīgi ieskatīties, lai izšķirtu to apveidus. Kaut gan saule vēl nebija norietē­jusi, tās stari vairs nesniedza šo ieleju; pat nesegti priekš­meti jau sāka tīties vakara nokrēslā, kura padarīja vēl tumšāku un drūmāku visu, kas atradās mežu ēnās.
   Vīri joprojām vilka virvi, un šķirsts visu laiku virzījās augšup. Viņi samērā viegli pārvarēja straumi, jo platajai liellaivai bija sekla iegrime. Turklāt pieredze bija mācī­jusi Hateru nodrošināties ar paņēmienu, kas darītu godu jūrniekam un kas pasargāja no nepatikšanām, kuras viņi būtu piedzīvojuši upes spējajos līkumos. Vispirms Toms bija izmetis žākaru ezerā, iztekas tuvumā, un pēc tam, braukdams ar šķirstu lejup, sējis pie minētās virves sma­gus akmeņus un gremdējis tos teces vidū, tā ka bija iz­veidojusies vesela enkuru virkne. Velkot šķirstu uz augšu, nebija jābažījas, ka tuvākais enkurs slīdēs lejup: to turēja visi iepriekšējie. Nebijuši šie akmeņi, liellaiva katrā līkumā atdurtos pret šķēršļiem, ar kuriem Hateram vienam pašam būtu ļoti grūti tikt galā.
   Izmantodami šī asprātīgā paņēmiena priekšrocības, Pel­došais Toms un viņa spēcīgie biedri, baigo nojautu stei­dzināti, vilka šķirstu uz priekšu tik ātri, cik atļāva virves stiprums. Katrā likumā viņi izcēla no upes dibena akmeni; pēc tam liellaivas kurss mainījās un tā peldēja nākamā enkura virzienā. Tādējādi viņi brauca pa iezīmētu fārva- teru, kā varbūt teiktu jūrnieks. Sad un tad Haters klusā, apvaldītā balsī paskubināja savus draugus piepūlēties un vajadzības gadījumā arī brīdināja no pārliecīgas cītības, kas dažbrīd varēja būt bīstama. Kokiem apaugušie, drūmā krēslā tītie krasti viesa vīros aizvien lielāku nemieru, lai gan viņi bija pieraduši pie mežiem. Kad šķirsts sasniedza Saskvihanas pirmo līkumu un kļuva redzams ezers, visi izjuta atvieglinājumu, no kura paši laikam gan kaunējās. Šeit izcēla no upes pēdējo akmeni, un virve nu veda tieši uz žākaru, kurš, kā Haters jau bija paskaidrojis, atradās augšpus atveres.
   —   Paldies dievam! — Nerimša izgrūda. — Tur ir gaisma un mēs varēsim redzēt savus ienaidniekus, ja viņi uzbruks.
   —  Nepriecājies par agru, — Haters atņurdēja. — Krasts pie iztekas ir reti laba paslēptuve veselai varzai.
   Bridis, kad pabrauksim garām šiem kokiem un uzkļūsim uz ezera, būs visbīstamāks, jo ienaidnieks paliks apslēpts, bet mūs varēs redzēt kā uz delnas. Džūdit, meit, atstājiet nu abas ar Hetiju airi un ejiet būdā, tikai nerādieties pie logiem, jo jūs var ieraudzīt tie, kas nebūt nesāktu slavēt jūsu skaistumu. Nerimša, dosimies arī mēs iekšā, tur bū­sim drošībā — vismaz ienaidnieks mūs nepārsteigs. Tur­pmāk vilksim virvi pa durvīm. Zvērkāvi, draugs, šeit straume vairs nav tik stipra, un nebūtu prātīgi vēl stin­grāk saspriegt virvi. Tāpēc labāk pastaigā no loga pie loga un skaties, vai nemana ko aizdomīgu; tikai nebāz galvu ārā, ja tev dzīvība mīļa. Nav zināms, kad, kur īsti mums būs darīšana ar kaimiņiem.
   Zvērkāvis paklausīja, nejuzdams ne mazākās bailes. Jaunekli dziļi ieinteresēja šī ļoti satraucošā situācija, kas viņam bija pilnīgi neparasta. Pirmo reizi mūžā Zvērkāvis atradās ienaidnieka tuvumā — vismaz viņam bija dibi­nāts iemesls tā domāt; turklāt pretinieki bija indiāņi, kas mēdz uzbrukt pēkšņi un lietot viltību! Tanī brīdī, kad Zvērkāvis nostājās pie loga, šķirsts peldēja pa teces vis­šaurāko vietu, kura iezīmēja pašu upes sākumu un pār kuru koki bija savijuši zarus, izveidodami zaļu velvi. Droši vien šādas segtas iztekas tikpat raksturīgas Ameri­kai kā Šveicei upes, kas plūst no ledus alām.
   šķirsts virzījās garām šī lapotā tuneļa pēdējam līku­mam, kad Zvērkāvis, pamatīgi izpētījis upes austrum- krastu, šķērsoja istabiņu, lai pa pretējo logu palūkotos uz rietumu pusi. Mednieks piegāja pie šī vaļuma īstajā laikā: pametis acis pa kādu spraugu, viņš ieraudzīja skatu, kas tik jaunā un nepiedzīvojušā sargkareivī varētu modināt bailes. Gandrīz puslokā pārkārās pār ūdeni kāds jauns koks, kas sākumā bija audzis pretī gaismai, bet vē­lāk — kā bieži gadās Amerikas mežos — nolīcis aiz sniega smaguma. Šinī kokā atradās seši indiāņi, un citi stāvēja apakšā, gatavi sekot pirmajiem, tiklīdz tie atbrīvos vietu. Acīmredzot sarkanādaiņi taisījās pārvietoties pa stumbru, lai nolēktu uz būdas jumta, kad šķirsts papeldēs zem šī koka. Šāds nodoms nebija grūti īstenojams; tādā slīpā kokā varēja viegli uzkāpt, zari deva lielisku atbalstu ro­kām, un lēciens no tik niecīga augstuma nepavisam ne­būtu bīstams. Zvērkāvis ieraudzīja šo pulciņu, tikko tas parādījās un sāka rausties augšup pa stumbra apakšējo posmu, kas bija pats stāvākais. Tā kā mednieks zināja in­diāņu paražas, viņš tūlīt secināja, ka šie sarkanādaiņi ir krāsojušies uz karu un pieder pie naidīgas cilts.
   — Velc, Nerimša! — Zvērkāvis iekliedzās. — Velc uz dzīvību vai nāvi, ja tev mīļa Džūdita Hatere! Velc, cilvēk, velc!
   Jauneklis zināja, ka skubina vīru, kam piemīt milža spēks. Haters ar Mārču saprata, ka šāds dedzīgs un no­pietns mudinājums nav bez iemesla, un Šinī viskritiskā­kajā brīdī abi vilka, cik jaudas. Liellaivas ātrums divkār­šojās, un tā traucās pa minētā koka apakšu, it kā apzinā­damās draudīgās briesmas. Indiāņi aptvēra, ka ir pama­nīti; izgrūduši baismīgu karasaucienu, viņi steidzās pa stumbru tālāk un, daudz nedomādami, lēca uz izraudzīto laupījumu. Kokā bija uzkāpuši seši, un tie cits pēc cita izmēģināja laimi. Pieci iekrita upē, cits tuvāk, cits tālāk, atkarībā no tā, cik ātri sasniedza nolēciena vietu. Vienīgi pats vadonis, kas bija pirmais ieņēmis šo draudīgo pozī­ciju, nokļuva liellaivas pakaļgalā. Tomēr šāds paildzināts kritiens mazliet apdullināja indiāni, un viņš palika stāvam ar viegli saliektu augumu, īsti neapjēgdams, kur atrodas. Sinī mirklī Džūdita izmetās no būdas. Satraukums vērta meiteni vēl skaistāku, iedegdams viņas vaigos tumšu sār­tumu; saņēmusi visus spēkus, viņa pārgrūda uzbrucēju pār platdibenes malu, un tas ar galvu pa priekšu iegāzās upē. Tūlīt pēc šī apņēmīgā veikuma atkal guva virsroku viņas sievišķīgās jūtas. Džūdita pārliecās par ūdeni, gri­bēdama zināt, kas noticis ar pretinieku, un viņas acis at- maiga rūpēs; jaunavas vaigi tvīka gan kaunā, gan izbrīnā par pašas drosmi, un beidzot viņa ļāva vaļu saviem jau­kajiem, skanīgajiem smiekliem. Tas viss norisinājās ne­pilnā minūtē. Zvērkāvis apmeta roku ap Džūditas vidukli un ar skubu aizrāva viņu atpakaļ būdā. Bija pats pēdējais laiks meklēt aizsegu. Tiklīdz abi nokļuva drošībā, mežā atskanēja kliedzieni un pret šķirsta baļķēniem sāka grabēt lodes.
   Liellaiva visu laiku traucās uz priekšu, un vajātāji vairs nevarēja to sasniegt. Kolīdz mežoņiem apdzisa pirmais niknuma uzliesmojums, viņi pārtrauca šaušanu, apzinā­damies, ka veltīgi tērē munīciju. Kad šķirsts piebrauca pie žākara, Haters to izcēla tā, lai neaizkavētu liellaivas gaitu. Šeit straumes ietekme vairs nebija manāma, un platdibene slīdēja tālāk pati no sevis, iepeldēdama labu gabalu klajā ezerā; tomēr krasts vēl atradās diezgan tuvu un lodes, ko raidītu no turienes, būtu bīstamas. Haters un Mārčs paņēma divus airus un, izlietodami būdu par aiz­segu, drīz vien aizīrās tik tālu no krasta, ka ienaidnieks ir nemēģinātu šaut uz viņiem.

   Lai briedis aizšautais vaimanās ļimst,
   Toties neskartam izbēgt dots.
   Kamēr sardzē stāv viens, citi miegā grimst.
   Tā pasaulē iekārtots.
   Šekspīrs. «Hamlets»
   Liellaivas priekšgalā notika jauna apspriede, un šoreiz tanī bija klāt arī Džūdita un Hetija. Ienaidnieks vairs ne­varēja tuvoties šķirstam nepamanīts, un satraukumu no­mainīja smaga apziņa, ka ezera krastā ir daudz indiāņu un tie nelaidīs garām ne mazāko iespēju, lai iznīcinātu savus pretiniekus. Skaidrs, ka Haters bija noraizējies vis­vairāk; viņa meitas īsti neizprata draudīgās briesmas un, kā allaž, paļāvās uz tēva attapību. Abi ciemiņi varēja šķirties no Hatera, kad vien gribēja. Viņš ierunājās pir­mais, un uzmanīgs vērotājs varētu secināt, ka šis pēdē­jais apstāklis sagādā Tomam vislielākās bažas.
   —   Kamēr atrodamies uz šī ūdens, esam daudz labākā stāvoklī nekā mūsu ienaidnieki, vienalga, vai tie būtu no irokēzu vai citas sugas, — Haters teica. — Ezermalā nav tādas laivas, kuras paslēptuvi es nezinātu; Mārčs ir pa­ņēmis vienu, tā ir šeit; krastā paliek vienīgi divas laivas, un tās ir tik pamatīgi nobāztas koku dobumos, ka, manu­prāt, indiāņi tās neuzmeklēs pat ar uguni.
   —   Tā vis nesakāt, to neviens nevar apgalvot, — Zvēr­kāvis iebilda. — Kad sarkanādainis kauč ko okšķerē, vi­ņam ir īsts suņa deguns. Ja šie indiāņi nodomājuši medīt skalpus, laupīt, darīt to, ko viņi uzskata par godu, tad laikam gan neviens koka dobums nepaslēps no viņu acīm laivu.
   —   Tev taisnība, Zvērkāvi, — Harijs Mārčs izsaucās. — Sinī ziņā tu esi nekļūdīgs kā evaņģēlijs. Es priecājos, ka mans tāss gabals ir drošībā — tepat pa rokai. Ja in­diāņi stingri apņēmušies tevi izsvēpēt, vecais Tom, tad, man rādās, līdz rītdienas vakaram viņi būs uzoduši pā­rējās laivas. Mums jātaisās uz airēšanu.
   Haters tūlīt neatbildēja. Labu brīdi viņš lūkojās apkārt, pētīdams debesis, ezeru un mežu, kas no visām pusēm cieši iek|āva šo ūdens klajumu. Taču viņš nepamanīja ne­kādās uztraucošas pazīmes. Bezgalīgie meži dusēja dziļā mierā, debess bija rēna un blāzmoja rietošās saules sta­ros, ezers likās vēl skaistāks un rāmāks nekā dienā. Visa ainava pauda rimtību un bija kā radīta, lai ieaijātu trauk­smainas jūtas. Kādā mērā šis dabasskats ietekmēja šķir- stiniekus — to rādīs mūsu stāsta turpinājums.
   —   Džūdit, — tēvs sacīja, beidzis savu īso, bet pamatīgo apskati, — drīz iestāsies nakts. Sagatavo mūsu draugiem kaut ko ēdamu; viņi ir nogājuši tādu lielu gabalu un droši vien izbadējušies kā vilki.
   —  Neesam izsalkuši, cienījamais Hater, — Mārčs at­trauca. — Sasnieguši ezeru, mēs krietni ieturējāmies: tur­klāt man labāk patīk Džūdas sabiedrība nekā viņas taisī­tais azaids. Sādā klusā vakarā ir tik jauki pasēdēt viņai blakus.
   —   Daba paliek daba, — Haters iebilda. — Vēders grib savu tiesu. Džūdit, ņem māsu palīgā un gādā par vakari­ņām … Draugi, man ar jums mazliet jāparunā, — viņš turpināja, kad abas bija aizgājušas, — un es nevēlos, ka meitenes to dzirdētu. Jūs saprotat manu stāvokli, un es gribētu zināt jūsu domas par to, kā visgudrāk rīkoties. Esmu jau trīs reizes izsvēpēts no mājas, bet tas notika krastā. Uzcēlis sev cietoksni un šķirstu, jutos puslīdz droši. Manas agrākās ķibeles gadījās miera laikā, un tā­dus pārsteigumus varēja sagaidīt ikkatrs, kas dzīvo mežā; bet tagad esmu iekūlies nopietnās nepatikšanās un jūsu padoms būtu īstajā reizē.
   —  Vecais Tom, es domāju, ka tu ar saviem mitekļiem, slazdiem un visiem īpašumiem esi nagos, — lietišķais Ne­rimša teica, daudz nekautrēdamies. — Cik sajēdzu, tam, ko tu uzskati par savu, šodien vairs nav ne puses no va­karējās vērtības; arī es nedotu vairāk, maksādams ar zvērādām.
   —  LJn man ir bērni! — Toms iesaucās tādā balsī, ka arī vēss vērotājs netiktu gudrs, vai Haters izmet makšķeri vai nespēj valdīt savas tēva jūtas. — Kā tev zināms, Ne­rimša, man ir meitas; labas atvases, varu sacīt, lai gan esmu viņu tēvs.
   —   Cienījamais Hater, cilvēks var sacīt, ko grib, it īpaši, ja viņu mudina laiks un apstākļi. Jā gan, tev ir meitas, un viena no tām ir tāda skaistule, ka viņai līdzīgas nav visā robežjoslā; taču viņas uzvešanās varēja būt labāka. Bet, runājot par nelaimīgo Hetiju, jāteic, ka viņa ir He­tija Hatere; nekas vairāk nav sakāms par viņu. Es lūgtu Džūdas roku, ja vien viņas izturēšanās būtu tikpat nevai­nojama kā āriene.
   —   Es redzu, Harij Mārč, ka nelaimē tu man neesi vairs draugs; un liekas, tavs biedrs domā tāpat kā tu, — Ha­ters atbildēja ar zināmu lepnumu, kurā nebūt netrūka pašcieņas. — Labi. Man jāpaļaujas uz dievu, tas droši vien uzklausīs tēva lūgšanas.
   —  Ja sapratāt, ka Nerimša grasās jūs pamest, tad, man domāt, esat netaisns pret viņu, — Zvērkāvis teica kvēlā vienkāršībā, kas pilnā mērā apliecināja, ka viņš runā vaļ­sirdīgi. — Es zinu, tāds jūs esat arī pret mani: domājat, es sekotu Nerimšam, ja viņš būtu tik nežēlīgs, ka atstātu savu ļaužu ģimeni šādā grūtā brīdī. Cienījamais Hater, esmu nācis uz šo ezeru, lai sastaptos ar savu draugu, un vēlos vienīgi, kauč viņš būtu šeit. Es nešaubos, ka rītva­kar ap saules rietu viņš ieradīsies; un tad jūs sargās vēl viena šautene. Jāatzīstas, līdzīgi manējai, tā pagaidām nav pārbaudīta kaujās, taču nolikusi gar zemi tik daudzus medījumus, gan lielus, gan mazus, ka esmu pārliecināts, tā šaus trāpīgi arī uz naidnieku.
   —  Tātad es varu paļauties, ka aizstāvēsi mani un ma­nas meitas, Zvērkāvi? — vecais vīrs vaicāja, un viņa sejā bija lasāmas tēva rūpes.
   —  Varat, Peldošais Tom… tā laikam jūs sauc; es jūs aizstāvēšu kā brālis māsu, kā vīrs sievu, kā mīlētājs savu izredzēto. Šinī nestundā jūs varat cerēt uz manu palī­dzību itin visos grūtumos; un, man domāt, Nerimša darītu kaunu savai dabai un vēlēm, ja jūs nevarētu palaisties uz viņu.
   —   Tikai ne viņš! — Džūdita iesaucās, parādīdama dur­vīs savu daiļo seju. — Mārča dabā ir steigties, kā jau no­rāda viņa pavārds, un viņš steigsies projām, tiklīdz iedo­māsies savu skaisto figūru esam briesmās. Ne «vecais Toms», ne «meičas» daudz nepaļausies uz misteru Mārču: tagad tie pazīst viņu; bet tie uzticas jums, Zvērkāvi, jo jūsu godīgā seja un cēlā sirds liecina, ka turēsit solījumu.
   Džūditas nievīgums pret Nerimšu droši vien bija pa pusei mākslots. Lai būtu' kā būdams, šinīs vārdos pavī­dēja arī neliekuļotas jūtas. To pietiekami skaidri varēja redzēt no Džūditas daiļās sejas. Kamēr viņa vērās Mārčā, tam likās, ka vēl nekad nav redzējis atspoguļojamies vi­ņas vaibstos tik dziļu nicināšanu — jūtas, kam skaistule bieži ļāva vaļu; un, bez šaubām, šī seja reti bija paudusi tādu sievišķīgu maigumu un sirsnību kā tanīs mirkļos, kad viņas zilo acu izteiksmīgais skatiens pakavējās pie Nerimšas ceļabiedra.
   —   Atstāj mūs vienus, Džūdit, — Haters bargi pavēlēja, iekām jaunekļi spēja atbildēt. — Atstāj mūs vienus un ne­rādies, kamēr neesi sagatavojusi vakariņām zivis un me­dījumu. Virsnieki, kas dažkārt atkļūst šeit, samaitājuši ar saviem glaimiem manu meitu, cienījamais Mārč, un tu neņemsi ļaunā viņas muļķīgos vārdus.
   —   Šoreiz tu trāpīji naglai tieši uz galvas, vecais Tom, — atcirta Nerimša, kam Džūditas piezīmes bija iedzēlušas. — Šitie garnizona puišeļi ar savām mīkstajām mēlēm bijuši viņai tikai par postu. Es vairs nepazīstu Džūdu un sākšu dievināt viņas māsu, kas man patīk daudz labāk.
   —   Prieks dzirdēt, Harij; es noprotu, ka tu nāc pie jē­gas. Hetija būs uzticīgāka un prātīgāka dzīvesbiedre nekā Džūda un droši vien vēlīgāk uzklausīs tavu bildinājumu. Es ļoti baidos, ka virsnieki ir sagrozījuši viņas māsai galvu.
   Nerimša palaida smieklu.
   —   Neviens vīrietis nekāros sievu, kas vēl uzticīgāka par Hetiju, — viņš teica, — taču es neņemos apgalvot, ka viņa ir no pašām prātīgākajām. Bet — vienalga, Zvēr­kāvis nav maldījies, sacīdams, ka palikšu savā vietā. Šādā brīdī es tevi nepametīšu, tēvoci Tom, lai kādi būtu mani nodomi un jūtas pret tavu vecāko meitu.
   Nerimša starp saviem biedriem bija izslavēts par īstu drošuli, un viņa solījumu Haters uzņēma ar neslēptu ap­mierinātību. Šāda palīga lielais fiziskais spēks lieti node­rētu, ja būtu jāairē šķirsts vai gadītos kautiņi, kas nereti notika mežos. Neviens komandieris, kas nokļuvis grūtā stāvoklī, nepriecātos vairāk par papildspēku ierašanos, kā priecājās šis robežnieks, dzirdēdams, ka šāds varens sa­biedrotais viņu neatstās. Vēl pirms brīža Haters bija ga­tavs vienīgi aizstāvēties un būtu laimīgs, ja tas viņam izdotos; bet, tiklīdz Toms jutās drošāk, nemiera gars viņu gumdīja uz domām, kā varētu pārcelt karadarbību paša ienaidnieka teritorijā.
   —   Abas puses izsolījušas augstu atlīdzību par skal­piem, — Haters piezīmēja ar drūmu smaidu, it kā viņš justu kārdinājumu un tanī pašā laikā nevēlētos pelnīties līdzekļiem, par kuriem domā izšķirties, bet kuri derdzas tiem, kas cenšas palikt civilizēti. — Varbūt nav labi sa­ņemt zeltu par cilvēku asinīm, tomēr, kad viņi cītīgi kauj cits citu, netiktu nodarīts nekāds lielais ļaunums, ja pie vecajām trofejām vēl pieliktu klāt kādu ādas gabaliņu. Nerimša, kādas ir tavas domas?
   —  Vecais zēn, es domāju, tu trakoti alojies, mežoņu asinis saukdams par cilvēku asinīm. Manās acīs sarkan- ādaiņa skalps ir pielīdzināms vilka ausu pārim, un es lab­prāt iekasētu naudu tiklab par vienu, kā par otru. Ar bal­tajiem ir citādi; tiem nepatīk, ka tos skalpē, un mums šādas jūtas ir dabiskas. Turpretī indiānis, pēc dunča prasī­damies, griež sev matus līdz ādai, pie tam vēl lepnīgi atstāj cekulu, aiz kura viņu sagrābt.
   —   Tā ir vīra runa, un es jutu jau pašā sākumā, ka būsi palīgs uz goda, ja tikai nostāsies manā pusē, — atbildēja Toms, kas nespēja apvaldīt prieku, pārliecinājies, ka bied­ram šāds noskaņojums. — Sis sarkanādaiņu sirojums var beigties savādāk, nekā tie cerējuši. Zvērkāvi, es spriežu, tu esi vienis prātis ar Nerimšu un uzskati, ka šādējādi iegūtu naudu visur ņems pretī tāpat kā to, kas pelnīta, liekot slazdus vai medījot.
   —   Es gan nepazīstu šādas jūtas un vēlos, lai tās jo­projām paliktu man svešas, — Zvērkāvis atteica. — Man nav skalpētāja iedabas, mana iedaba saskan ar manu ticību un ādas krāsu. Ja jums ar Nerimšu prāts nesas uz kolonijas zeltu, tad ejat to meklēt vieni paši un atstājat sievietes manā gādībā. Es nevaru piekrist jūsu uzskatiem, kas īsti neatbilst baltā cilvēka iedabai, toties jūs būsit vienis prātis ar mani, ka stiprā pienākums ir rūpēties par vājo, it sevišķi par dzimumu, ko pati daba vīrietim noli­kusi sargāt un mierināt ar viņa spēku un laipnību.
   —   Harij Nerimša, jums vajadzētu apgūt šo mācību un kaut cik vadīties pēc tās, — no būdas atskanēja Džūditas samtainā, bet sparīgā balss; acīmredzot viņa bija noklau­sījusies visu sarunu.
   —   Diezgan, Džūda! — tēvs dusmīgi izsaucās. — Atej tālāk! Mēs runājam par to, kas sievietei nav jādzird.
   Haters tomēr nepārliecinājās, vai meita paklausījusi; mazliet klusākā balsī viņš turpināja sarunu.
   —   Jauneklim taisnība, Nerimša, — viņš teica, — mēs varam atstāt bērnus viņa gādībā. Izsacīšu savas domas, un, man liekas, jūs atzīsit, ka tās pamatotas. Krastā ir vesels bars mežoņu. Pēc mokasīnu pēdām spriežu, ka viņu vidū ir arī sievietes. To neteicu skuķu klātbūtnē, jo tie, kā jau meitieši, mēdz uztraukties, kad veicams īsts darbs. Galu galā var izrādīties, ka šie indiāņi ir mednieki, kas klejo kopš ilga laika vieni paši un vēl neko nezina par karu un izsolītajām prēmijām.
   —  Ja tā, vecais Tom, — kāpēc tad viņi gribēja pār­griezt mums visiem rīkles? Tāds bija viņu pirmais svei­ciens.
   —  Mēs nezinām, vai viņiem bija šāds asiņains nodoms. Indiāņa dabā ir slēpties un piepeši uzbrukt, un tas viņam viegli izdarāms. Acīmredzot viņi gribēja ielēkt šķirstā un pēc tam pieprasīt, ko iekārojuši. Nav jābrīnās, ka, piedzī­vojuši neveiksmi, mežoņi sāka šaut uz mums; tam es ne­piešķiru nekādu nozīmi. Pavisam mierīgos laikos viņi bieži aizdedzinājuši man mitekli, laupījuši zvērus no slaz­diem, jā, pat raidījuši lodes uz mani!
   —   Šie neģēļi ir nadzīgi uz tādiem darbiem, tur nav vārdam vietas, un mēs viņiem pilnā mērā atmaksājam ar to pašu. Protams, sievietes nebūs nākušas karot; tiktāl tavas domas ir dibinātas.
   —  Mednieki gan nebūtu karakrāsā, — Zvērkāvis iebilda. — Es redzēju šos mingus un zinu, ka tie okšķerē cilvēkus, nevis bebrus vai briežus.
   —  Tas atspēko tavu uzskatu, vecais puika, — Nerimša teica. — Ja Zvērkāvis saka, šie sarkanādaiņi ir krāsoju­šies uz karu, tad viņam taisnība vien būs. Jauneklim ir tik gaišas acis, ka šinī ziņā es viņam ticu tāpat kā mūsu visvecākajam kolonistam.
   —  Tad mednieki ir sastapušies ar karavīriem, jo starp šiem indiāņiem jābūt sievietēm. Tikai pirms dažām dienām te gāja garām ziņnesis un pavēstīja par karu. Varbūt ka­ravīri šeit ieradušies, lai aizsūtītu projām sievietes un drīzumā dotu triecienu.
   —   Šādas domas nav apstrīdamas, tās ir pareizas, — Nerimša izsaucās. — Uzminēji gan, vecais Tom, un es gribētu dzirdēt, ko tu gudro iztaisīt no tā visa.
   —  Prēmijas, — Haters atbildēja, uzmezdams savam aušīgajam biedram aukstu, drūmu skatienu, kas daudz skaidrāk pauda cietsirdīgu alkatīgumu un vienaldzību līdzekļu izvēlē nekā naidu vai atriebību. — Kopā ar sie­vietēm jābūt bērniem, un skalpi ir gan lieliem, gan ma­ziem. Kolonija maksā par visiem skalpiem vienādi.
   —   Tas dara kolonijai vēl lielāku negodu, — Zvērkāvis iejaucās sarunā.
   —   Uzklausi gudrāku valodu, puis, un nebļauj, kamēr neesi visu apjēdzis, — Nerimša atteica vienā mierā. — Sie mežoņi skalpē bez kādas atšķirības arī tavus draugus de- lavērus un mohikāņus. Kāpēc lai mēs neskalpētu? Es at­zīstu, ka nebūtu pareizi, ja mēs abi dotos uz balto apmet­nēm medīt skalpus, bet ar indiāņiem jāapietas gluži ci­tādi. Mums nevajag skalpēt tos, kas netaisās skalpēt mūs. Visā pasaulē labs atmaksājams ar labu. Tas ir prātīgi, un, pēc manām domām, tā ir laba reliģija.
   —   Ai, mister Nerimša, — Džūditas sulīgā balss atska­nēja no jauna, — vai tad reliģija māca atmaksāt ļaunu ar ļaunu?
   —   Es nekad jums nestrīdēšos pretī, Džūdij, jo jūs mani uzveicat ar savu skaistumu, ja nevarat ar prātu. Kanādas franči atlīdzina par skalpiem saviem indiāņiem, un kāpēc lai mēs neatlīdzinātu …
   —   … mūsu indiāņiem! — meitene nogrieza kā ar nazi, pie tam iesmējās tādā kā skumīgā jautrībā. — Tēv, tēv, nedomā vairs par to, klausi Zvērkāvi! Viņam ir sirdsap­ziņa. Es gan nevaru tāpat teikt un domāt par Hariju Mārču.
   Haters piecēlās, iegāja būdā un aizraidīja meitas otrā istabā; aizšāvis abas durvis, viņš atgriezās. Pēc tam viņš ar Nerimšu atsāka sarunu. Nav vajadzības to pavēstīt sīkumos, jo tās saturs kļūs zināms no stāsta risinājuma. Apspriede turpinājās, līdz iznāca Džūdita, nesdama vien­kāršas, bet garšīgas vakariņas. Mārčs jutās mazliet pār­steigts, jo viņa nolika pašus labākos kumosus Zvērkāvim un ar dažādiem sīkiem pakalpojumiem gluži skaidri ap­liecināja, ka to uzskata par goda viesi. Pieradis pie skais­tules untumiem un koķetības, Nerimša daudz nedomāja par šo atklājumu, bet ēda ar apetīti, ko nemazināja ne­kādi tikumiska rakstura apsvērumi. Tā kā vakariņas bija īsti piemērotas šīs lielās dabiskās iegribas apmierināša­nai, Zvērkāvis neatpalika no biedra un ēda ar gardu muti, kaut arī viņš ar Mārču jau bija krietni iestiprinājies mežā.
   Pēc stundas ainava bija stipri pārmainījusies. Ezers joprojām gulēja rāms un gluds, bet vasaras vakara maigā krēsla bija sabiezējusi par tumsu, un viss klajums, ko iekļāva melns mežu ietvars, dusēja dziļā nakts mierā. Ap­kārtējos vēros vairs nedziedāja neviens putns, neatska­nēja neviens brēciens, pat nečabēja lapas, un tie, svinīgi klusēdami, lūkojās no pakalniem lejup uz brīnišķīgo ūdens piašotni; bija dzirdami tikai ritmiski plunkšķi, ko sacēla Mārčs un Zvērkāvis, lēnā garā airēdami šķirstu uz cie­toksni. Aizgājis liellaivas pakaļgalā, Haters taisījās stū­rēt, bet, pārliecinājies, ka abi jaunekļi iras vienādi un paši prot ieturēt vajadzīgo virzienu, ļāva stūres airim vilkties pa ūdeni, atmetās uz platdibenes malas un aizsmēķēja pīpi. Pēc brīža no būdas — šo šķirsta daļu mēdza saukt par māju — pazagšus iznāca Hetija, tā nosēdās viņam pie kājām uz soliņa, ko bija paņēmusi līdzi. Mazprātīgā mei­tene to nedarīja pirmo reizi, un vecais vīrs nepiegrieza tam sevišķu vērību; viņš mīļi un atsaucīgi uzlika Hetijai roku uz galvas, un bērns klusā pazemībā saņēma šo lab­vēlību.
   Pēc kāda laiciņa Hetija sāka dziedāt. Viņas balss bija maiga un trīcoša, bet skanēja kvēli un svinīgi. Meitene dziedāja mātes iemācītu korāli, kam bija gaužām vien­kārši vārdi un motīvs, kurš rada tām nemākslotajām mel­dijām, kas, nākdamas no sirds, meklē ceļu uz citu sirdi un kas patīk visu šķiru ļaudīm, gan jauniem, gan veciem. Meita labi zināja šo tēva vājību un to bieži izmantoja; tādās reizēs Hetiju vadīja svēts instinkts, kas palīdz garā vājiem cilvēkiem it sevišķi tad, kad viņi cenšas pēc labā.
   Kolīdz ieskanējās Hetijas maigā, patīkamā balss, airu sitieni aprima, un mūžamežu dziļajā klusumā bija dzir­dama tikai šī svētā meldija. Likās, tā pieņemas sparā, it kā pati dziesma meiteni iedrošinātu. Meldijā nebija nekā rupja vai skarba, tās spēks un skumīgais glāsainums val­dzināja aizvien vairāk, un drīz viss gaiss šķita skanam šīs skaidrās dvēseles vienkāršajā slavas dziesmā. Dīkie airi laivas priekšgalā liecināja, ka jaunekļi nav palikuši vienaldzīgi pret šo aizgrābīgo notikumu, un viņi ātrāk ne­ķērās pie tiem, kamēr pēdējā patīkamā skaņa nebija pil­nīgi izgaisusi jaukajos krastos, kur šinī pusnakts stundā visklusākie cilvēka balss izlocījumi aizviļņojās krietnu jū­dzi. Arī Haters jutās aizkustināts; kaut gan viņš bija rupjš no jaunības un šejienes paradumu ilgajā ietekmē kļuvis cietsirdīgs, viņam piemita labais un ļaunais vienā baigā mistrojumā, kāda ir daudzu jo daudzu cilvēku dvē­seles satversme.
   —   Tu esi bēdīga, mans bērns. Mēs nupat izbēgām no ienaidniekiem, un tev drīzāk vajadzētu priecāties, — tēvs iesacījās.
   Kad Haters tā runāja ar savu jaunāko meitu, parasti viņa valoda un izturēšanās zināmā mērā pauda maigumu un cēlumu — iezīmes, kas raksturīgas civilizētai dzīvei, kādu viņš agrāk bija dzīvojis.
   —   Tēv, tu taču to nedarīsi! — Hetija teica klusā, pār­metošā balsī, saņemdama plaukstās viņa raupjo, mez­glaino roku. — Tu ilgi runāji ar Hariju Nerimšu, bet jums nebūs drosmes to izdarīt.
   —   Tu nespēj mūs saprast, muļķīte. Tu esi bijusi tik ne­rātna, ka noklausījusies mūsu sarunu, citādi tā nebūtu tev zināma.
   —   Kāpēc jums ar Nerimšu jānonāvē cilvēki, pie tam sievietes un bērni?
   —   Rimsties, meit, rimsties! Tagad ir karš un mēs esam spiesti darīt ienaidniekiem to pašu, ko viņi darītu mums.
   —   Nav tiesa, tēv! Es dzirdēju, ko sacīja Zvērkāvis. Mums jādara ienaidniekiem tas, ko mēs paši gribētu sa­gaidīt no viņiem. Neviens negrib, ka ienaidnieki viņu no­nāvētu.
   —   Karā mēs nonāvējam savus ienaidniekus, meit, lai tie nenonāvētu mūs. Vienai vai otrai pusei jāsāk pirmajai; kas sāk pirmais, tam lielākas izredzes uzvarēt. Tev no šā­dām lietām nav ne jēgas, nabaga Hetij, un būtu prātīgāk, ja tu klusētu.
   —   Džūdita saka, tas esot slikti, un viņa ir gudrāka nekā es.
   —   Džūda vis nesāk ar mani šādas runas; viņa patiešām gudrāka par tevi, jo zina, ka es tās neciestu. Hetij, vai tu gribētu, lai tev noņem skalpu un pārdod to frančiem? Jeb vai būtu labāk, ja mēs nogalinātu savus ienaidniekus, lai tie nespētu mums kaitēt?
   —   Es negribu ne vienu, ne otru, tēv! Nenonāvē tos un neļauj tiem nonāvēt mūs. Pārdod visas savas zvērādas un, ja vari, dabū vēl citas, bet nepārdod asinis!
   —   Nu labi, labi, bērns! Runāsim par to, kas tev sa­protams. Vai tev nav prieks atkal redzēt mūsu veco draugu Mārču? Tev patīk Nerimša. Liec vērā: kādu dienu viņš droši vien kļūs tavs brālis, varbūt pat tuvāks neka brālis.
   —   Tas nav iespējams, tēv, — meitene pēc ilgāka brīža atbildēja. — Nerimšam jau bijuši tēvs un māte. Nevie­nam cilvēkam nav otra tēva un otras mātes.
   —   Tā tu domā savā īsajā prātiņā, Hetij. Kad Džūda ap­precēsies, vīratēvs kļūs viņas tēvs un vīraināsa — viņas māsa. Ja viņa apprecēsies ar Nerimšu, tas kļūs tavs brālis.
   —   Džūdita nekad neizies pie Nerimšas, — meitene lē­nīgi, bet pārliecināti atteica. — Džūditai Nerimša ne­patīk.
   —   Tu nevari to zināt, Hetij. Harijs Nerimša ir pats skaistākais, stiprākais un drošsirdīgākais jauneklis no vi­siem, kas jebkad atnākuši pie šī ezera. Tā kā Džūda ir tāda daiļava, es nesaprotu, kāpēc lai viņi abi nesaietu kopā. Viņš tikpat kā apsolījies mesties ar mani uz vienu roku, ja neliegšu Džūditu.
   Hetija sāka šūpoties uz priekšu un atpakaļ un vēl ci­tādi izpaust satraukumu. Kādu laiciņu viņa klusēja. Pie­radis pie meitas izturēšanās, Haters, nenojauzdams viņas nemiera iemeslu, joprojām smēķēja acīm redzamā vien­aldzībā.
   —   Nerimša ir skaists, tēv, — Hetija sacīja ar naivu uzsvaru, no kura droši vien būtu atturējusies, ja viņas prāts vairāk rēķinātos ar citu spriedumiem.
   —   Tā jau tev sacīju, bērns, — vecais Haters nočamsti- nāja, neizņemdams pīpi no mutes. — Viņš ir pats izska­tīgākais jauneklis šinī pusē, un Džūda ir vispiemīlīgākā no visām jaunajām sievietēm, ko esmu redzējis kopš viņas nabaga mātes zieda gadiem.
   —   Tēv, vai slikti būt neglītai?
   —   Cilvēkam var piemist vēl lielākas vainas. Bet tu ne­pavisam neesi neglīta, kaut arī tev nav Džūdas skaistuma.
   —   Vai Džūdita ir laimīgāka, tāpēc ka viņa tik daiļa?
   —   Varbūt, bērns; un ir arī iespējams, ka tamdēļ viņa nemaz nav laimīgāka. Bet tev to visu grūti saprast, na­baga Hetij. Tagad runāsim par ko citu. Kā tev patīk mūsu jaunais paziņa Zvērkāvis?
   —  Viņš nav izskatīgs, tēv. Nerimša ir daudz skaistāks.
   —   Tas taisnība; bet runā, ka viņš esot varens med­nieks! Es vēl nebiju skatījis vaigā šo jaunekli, kad jau dzirdēju viņu daudzinām; un patiešām cerēju, ka viņš būs tikpat drosmīgs karā, cik veikls ir medībās. Bērns, visi cilvēki tomēr nav vienādi. Zinu no savas pieredzes, ka paiet laiks, iekām cilvēka sirds īsti norūdās dzīvei mūža­mežā.
   —  Vai manējā ir norūdījusies, tēv, un vai Nerimšas sirds ir īsti norūdījusies?
   —  Hetij, tu dažkārt savādi jautā. Tev, bērns, ir laba sirds, un tā vairāk piemērota apmetnēm nekā mežiem; tur­pretī tavs prāts vairāk piemērots mežiem nekā apmetnēm.
   —   Tēv, kamdēļ man ir mazāk prāta nekā Džūditai?
   —   Lai dievs tevi sarga, bērns! Vaicā man ko vieglāku! Debesu valdnieks dod mums saprašanu, ārieni un pārējo. To visu viņš piešķir pēc sava ieskata. Vai tu vēlies, lai tev būtu vairāk saprašanas?
   —   Es ne. Tas pats mazumiņš mani apgrūtina. Jo ciešāk domāju, jo nelaimīgāka jūtos. Liekas, domāšana man ne­nāk par labu. Kaut es būtu tikpat daiļa kā Džūdita — to gan vēlos.
   —   Kāpēc, nabaga bērns? Skaistums var sagādāt tavai māsai nepatikšanas tāpat kā agrāk viņas mātei. Cilvēks nemaz nav aplaimots, Hetij, ja tik ļoti izceļas, ka modina skaudību vai viņam pievērš vairāk uzmanības nekā citiem.
   —  Māte taču bija ne vien skaista, bet arī laba, — He­tija atteica. Meitenes acīs sariesās asaras, ko viņa parasti nespēja savaldīt, pieminēdama savu aizgājušo dzīvības devēju.
   Veco Hateru šī norāde uz viņa sievu gan tādā mērā ne- saviļņoja, taču viņš sadrūma un klusēja. Viņš smēķēja un, kā šķita, nevēlējās atbildēt. Pēdīgi viņa vientiesīgā meita atkārtoja teikto, it kā baiļodamās, ka tēvs domā noliegt tās apgalvojumu. Tad viņš izdauzīja pelnus no pīpes un ar laipnu un neveiklu kustību uzlika meitenei roku uz galvas.
   —   Tava māte bija pārāk laba šai pasaulei, kaut arī citi varētu domāt savādāk, — Haters sacīja. — Viņai daiļums nebija nekāds atspaids, un tev nav iemesla zūdīties, ka neesi tik līdzīga mātei kā tava māsa. Bērns, mazāk domā par skaistumu, vairāk — par savu pienākumu, un tu jutī­sies uz šī ezera tik laimīga, it kā dzīvotu valdnieka pilī.
   —  Es zinu, tēv; bet Nerimša saka, jaunai sievietei vis­vairāk piederoties skaistums.
   Haters izsaucās nepatikā un devās cauri mājai uz liel­laivas priekšgalu. Hetijas naivie vārdi, kas bija nodevuši tās vājību pret Mārču, radīja Haterā bažas, kādas viņš agrāk netika izjutis, un viņš nolēma tūlīt izskaidroties ar savu viesi. Apņēmība un atklāta runa bija divas no pa­šām krietnākajām īpašībām, kas piemita šai rupjajai būt­nei, kurā, šķita, pastāvīgi spraucās augšup labākas audzi­nāšanas asni, bet tos nomāca dzīve, kas, likdama sīvi cī­nīties par drošību un eksistenci, padarīja trulas Hatera jūtas un nocietināja viņa dabu. Piegājis pie airētājiem, viņš nomainīja Zvērkāvi un aizsūtīja to uz šķirsta pakaļ­galu. Tur jaunajam medniekam vajadzēja stāties Hatera vietā. Tā vecais vīrs ar Nerimšu palika divatā.
   Kad Zvērkāvis nokļuva jaunajā vietā, Hetijas tur vairs nebija, un kādu brīdi viņš vientuļš vadīja lēno platdibeni. Tad no būdas iznāca Džūdita, it kā vēlēdamās pakavēt laiku svešiniekam, kurš uzņēmies darbu viņas ģimenes labā. Zvaigžņu gaismā varēja skaidri izšķirt tuvus priekš­metus, un, abu skatieniem sastopoties, meitenes acis spul­goja laipnībā, ko jauneklis tūlīt pamanīja. Džūditas krāš­ņie mati apēnoja viņas enerģiskos, taču maigos vaibstus, padarīdami tos vēl daiļākus arī šinī stundā — tāpat roze ir visskaistākā starp sava krūma lapām, kas rada kontras­tus un met ēnas. Mūžamežā cilvēks satiksmē ar citiem ne­ievēro nekādas lielās ceremonijas; un, allaž apbrīnota, Džūdita bija ieradusi runāt brīvi, ko diezin vai varam saukt par kautrības trūkumu, bet kas noteikti ne mazākā mērā nepiešķīra viņas burvībai to lēnīgo biklumu, kuru tīk apdziedāt dzejniekiem.
   —  Zvērkāvi, man šķita, es nobeigšos aiz smiekliem, kad redzēju to indiāni iezveļamies upē! — daiļava aprauti, bet koķetīgi iesāka. — Tas bija izskatīgs mežonis. — Runājot par cilvēka pārējo skaistumu, meitene vienmēr lika no­prast, cik izcila šī īpašība. — Un tomēr nevarēju vilcinā­ties un gudrot, vai ūdenī nenopiuks viņa krāsojums!
   —  Bet man šķita, ka sarkanādaiņi jūs nobeigs ar sa­vām lodēm, Džūdit, — Zvērkāvis atbildēja. — Tas bija dikti bailīgi — izskriet pārdesmit mingu acu priekšā!
   —   Kamdēļ tad jūs pats iznācāt no būdas, nebaidīda­mies no viņu šautenēm? — meitene vaicāja ar lielāku in­teresi, nekā viņa vēlētos izpaust, taču runāja vienaldzīgā balsī, kas liecināja par zināmu pieredzi, kā arī par iedzimtu savaldību.
   —  Ja vīrietis redz sievieti briesmās, viņš steidzas tai palīgā. Tas zināms pat mingam.
   Sos vienkāršos un vaļsirdīgos vārdus Džūdita atalgoja ar tik mīļu smaidu, ka pat Zvērkāvis, ko Nerimša, sūro­damies par viņas vieglprātību, bija nelabvēlīgi noskaņojis pret meiteni, izjuta šī smaida burvību, kaut arī tā valdzi­nošo iespaidu stipri mazināja vājā gaisma. Starp viņiem tūlīt nodibinājās zināma uzticība, un, sarunai turpinoties, Zvērkāvim pret šo mūžameža koķeti vairs nebija tādu aizspriedumu kā sākumā.
   —  Zvērkāvi, es skaidri redzu, ka esat darītājs, nevis mutes varonis, — skaistule teica, apsēzdamās netālu no vietas, kur viņš stāvēja. — Ceru, mēs kļūsim ļoti labi draugi. Harijam Nerimšam ir veikla mēle, un viņš, tāds milzis, runā vairāk nekā dara.
   —  Mārčs ir jūsu draugs, Džūdit; aiz drauga muguras nevajag sacīt par viņu neko sliktu.
   —  Mēs zinām, kāda ir Nerimšas draudzība! Ja visam ļauj notikt pēc viņa prāta, viņš ir pats labākais puisis ko­lonijā; bet, līdzko Nerimšam «aizkrusto ceļu» — kā med­nieki saka par zvēriem —, viņš grib valdīt pār visiem, kas vien gadās tuvumā, tikai pār sevi gan ne. Viņš man ne­patīk, Zvērkāvi. Man liekas, viņš nerunā par mani labāk kā es par viņu.
   Pēdējie vārdi nebija teikti bez saviļņojuma. Ja Džūditas sarunu biedrs būtu dzīvē vairāk pieredzējis, tas pamanītu viņas novērsušos seju, daiļās kājiņas nervozo kustību un vēl citas pazīmes, kas liecināja, ka Mārča domas meitenei tomēr nebija gluži tik vienaldzīgas, kā viņa centās izrā­dīt. Vai tā izpaudās parastā sievietes godkāre, kura par vari laužas uz āru, vai Džūditas dvēseles dziļumos ierunā­jās sirdsapziņa, ko dievs iedēstījis mūsu krūtīs, lai mēs izšķirtu labo un ļauno, — tas lasītājam kļūs skaidrāk sa­protams no šī stāsta turpinājuma. Zvērkāvis jutās apmul­sis. Viņš labi atcerējās, ka Mārčs ar savām aizdomām bija metis tumšu ēnu uz šo meiteni. Mednieks nevēlējās teikt par savu biedru nevienu sliktu vārdu, kas varētu sabojāt abu jauniešu attiecības, bet, būdams caur un cauri patie­sīgs, arī negribēja melot. Zvērkāvim vajadzēja sacīt ne vairāk, ne mazāk, kā viņš vēlētos, un tas bija delikāts uzdevums.
   —  Mārčs runā par itin visiem, vienalga, vai tie ir draugi vai naidnieki, — mednieks lēni un piesardzīgi at­bildēja. — Kas viņam uz sirds, tas tūlītās uz mēles; viņš dažkārt pateiktu kauc ko citu, ja iepriekš apdomātos. Ne- rimša nav vienīgais, kam šāds paradums, Džūdit. Dela­vēri — tie gan rūpīgi apsver katru savu vārdu. Briesmas padarījušas šos indiāņus uzmanīgus, un pie apspriešanās ugunskuriem viņi necieš pļāpīgu muti.
   —   Droši vien Mārčs it īpaši deldē savu mēli gar Džū­ditu Hateri un viņas māsu, — skaistule sacīja, noskurinā­damās nevērīgā nicināšanā. — Jaunu meiteņu labā slava ir iemīļots sarunu priekšmets dažiem, kas neiedrošinātos tā palaist muti, ja viņām būtu brāļi, kuri uz karstām pē­dām aizstāv māsu godu. Jādomā, misteram Mārčam ir pa­tīkami tenkot par mums, taču agri vai vēlu viņš nožēlos savas nevalodas.
   —   Ai, Džūdit, uz to visu jūs raugāties pārāki nopietni. Vispirms — Nerimša nav bildis ne pušplēsta vārda, kas aizskartu Hetijas labo slavu …
   —   Saprotu, saprotu, — Džūdita strauji pārtrauca Zvēr­kāvi. — Es esmu tā, ko viņam labpatikas paļāt ar savu dzēlīgo mēli! Ne jau Hetija! Nabaga Hetija! — meitene turpināja zemā, aizžņaugtā balsī, it kā pūlēdamās atgūt elpu. — Viņa ir ārpus Mārča ļaunprātīgajiem apmeloju­miem … augstāk par tiem! Zvērkāvi, zemes virsū vēl nav dzīvojusi būtne, kas tiklāka par Hetiju Hateri.
   —   Tas ir ticams, jā, tam es ticu, Džūdit, un no visas sirds ceru, ka tāpatās var sacīt arī par viņas skaisto māsu.
   Zvērkāvja balss pauda mierinošu atklātību, kas aizkus­tināja meiteni. Norāde uz viņas skaistumu nebūt nemazi­nāja šo iespaidu, lai gan Džūdita pati loti labi zināja sava daiļuma varu. Tomēr klusā, vājā sirdsapziņas balss ne- apdzisa, un tā diktēja atbildi, kas izskanēja pēc neilgām pārdomām.
   —   Nerimša savās netīrajās tenkās laikam iepinis arī garnizonu virsniekus, — Džūdita sacīja. — Viņš zina, ka tie ir dižciltīgi, un viņš neieredz nevienu, kas ieņem tādu stāvokli sabiedrībā, kāds pašam nav lemts.
   —   Skaidrs, ka viņš nekļūs par karaļa virsnieku, Džū­dit. Šis ceļš nav domāts Mārčam. Taču taisnība arī tā, ka bebru ķērājs var būt tāds pats cienījams cilvēks, kāds ir gubernators. Tā kā pati ieminējāties par virsniekiem, man jāatzīstas, Nerimša patiešām žēlojās, ka tāda vienkārša meitene kā jūs bieži esot kopā ar tiem, kas valkā sarka­nus mundierus un zīda jostas. Bet Mārčs tā runāja aiz greizsirdības, un esmu pārliecināts, ka viņš skuma par savām domām, kā māte skumtu par bērnu.
   Laikam Zvērkāvis tikai daļēji aptvēra jēgu, kas slēpās šinīs neliekuļotajos vārdos. Taču varam droši apgalvot, ka mednieks neredzēja tumšo sārtumu, kas visnotaļ iesi­tās Džūditas daiļajā sejā, un nenojauta skaudrās sāpes, kuras šo sārtumu tūlīt vērta nāves bālumā. Labs brīdis pagāja dziļā klusumā, bija dzirdama vienīgi ūdens šļak­stēšana. Pēc tam Džūdita pietrūkās un cieši jo cieši sa­tvēra mednieka roku savējā.
   — Zvērkāvi, — meitene strauji teica, — man prieks, ka esam iepazinušies. Piepeša draudzība izvēršoties ilgā naidā, bet es nedomāju, ka tāpat notiks ar mums. Nezinu, kā tas nākas … pirmo reizi sastopu vīrieti, kas acīmre­dzot negrib glaimot… nevēl man ļaunu … nav slepens ienaidnieks … nu, lai vai kā. Nesakiet Mārčam neko, mēs vēl parunāsimies citreiz.
   Atlaidusi Zvērkāvja roku, Džūdita nozuda mājā, un pārsteigtais jauneklis palika stāvam pie stūres aira nekus­tīgs kā priede kalnā. Mednieks bija tā apmulsis, ka atgu­vās tikai tad, kad Haters viņam uzsauca, lai ieturot pa­reizo virzienu.

   Tā kritušais eņģelis runā, kaut viņam sāp
    Caur lepnajiem vārdiem izmisums, rūgti kas kaklā kāpj.
   Millons
   Drīz pēc Džūditas aiziešanas sacēlās lēns dienvidu vē­jiņš, un Haters uzvilka lielu četrstūrainu buru, kas bija plandījusi Olbani vienmastnieka stengā21 , līdz Tepana līča brīzēs tik ļoti nospurājusies, ka atzīta par nederīgu un pārdota. Viņam bija viegla, sīksta melnās skujmetes kārts, ko vajadzības gadījumā varēja sasliet stāvus, un ar mazas ietaises palīdzību vīri uzdabūja brezenta gabalu augšā diezgan veikli. Pēc tam airēšana kļuva lieka. Stun­das divas vēlāk tumsā jau redzēja paceļamies cietoksni ap simt jardu attālumā. Tad buru nolaida, šķirsts lēnām pie­peldēja pie celtnes un tika piesiets.
   Kopš tā brīža, kad Nerimša ar savu biedru atstāja šo mājokli, neviens nebija tanī spēris kāju. Tur valdīja pus­nakts klusums, un cietoksnis it kā simbolizēja visa šī no­vada vientullgumu. Tā kā tuvumā bija ienaidnieki, ve­cais Toms aizliedza meitām degt gaismu. Siltajos mēne­šos Hateri tikai retumis atļāvās šādu greznību, jo uguns varēja norādīt ienaidniekam viņu atrašanās vietu.
   —   Gaišā dienas laikā man aiz šiem resnajiem baļķiem nav jābaidās no vesela mežoņu pūļa, — Haters piemeti­nāja, paskaidrojis viesiem sava aizlieguma iemeslu. — Tad lai viņi tik pamēģina bez kāda aizsega pielavīties pie cie­tokšņa! Es turu pielādētas trīs četras uzticamas šautenes, un viena no tām, «briežu nāve», ir patiešām lieliska, tā nekad neviļ. Bet naktī ir citādi. Pa tumsu var slepus pie­braukt mums klāt ar laivu; un mežoņi uzbrūkot lieto tik daudz viltīgu paņēmienu, ka atzīstu par labāku sastapties ar viņiem spožā saules gaismā. Es uzcēlu šo mitekli, lai turētu viņus pieklājīgā atstatumā, ja no jauna iznāktu kaušanās. Daži saka, tas esot pārāk atklāts, redzams kā uz delnas, bet es ieskatu, ka ir prātīgāk izmest enkuru šinī vietā, tālāk no krūmiem un kokiem, un domāju esam iebraucis drošā ostā.
   —   Runā, ka tu agrāk esot bijis jūrnieks, vecais Tom, — Nerimša, ievērojis Hatera jūrnieciskos teicienus, sacīja savā dzedrajā balsī. — Daži domā, tu varētu pavēstīt rai­bus stāstus par ienaidniekiem un viena otra kuģa bojāeju, ja vien gribētu izpaust visu, ko zini.
   —   Pasaulē ir cilvēki, kas gremo citu domas, Nerimša, un tādi daudzkārt ieklīst šinīs mežos, — Haters izvairīgi atbildēja. — Patlaban, kad mūs apdraud sarkanādaiņi, nav tik svarīgi, kas esmu bijis un ko piedzīvojis jaunībā. Ir gudrāk prātot par to, kas varētu atgadīties nākamajās divdesmit četrās stundās nekā pārrunāt notikumus, kuri risinājušies pirms divdesmit četriem gadiem.
   —   Tas ir pareizi, Zvērkāvi, jā, gluži pareizi. Jāsarga Džūdita un Hetija — par mūsu pašu čupriem nemaz ne­runāsim. Es varu gulēt tumsā tikpat labi kā pusdienas saulē; man gaisma bijusi nebijusi: es arī bez tās redzu aizvērt savas acis.
   Tā kā Zvērkāvis reti kad uzskatīja par vajadzīgu atbil­dēt uz biedra īpatnējiem jokiem un Haters acīmredzot ne­vēlējās ilgāk kavēties pie šī jautājuma, tā iztirzāšana beidzās ar šo Nerimšas piezīmi. Toms nepavisam nedo­māja ļauties atmiņām, viņam bija prātā kaut kas cits. Līdzko meitas, gribēdamas doties pie miera, bija aizgāju­šas, viņš aicināja abus biedrus uz liellaivu. Tur vecais vīrs izklāstīja savu plānu, noklusēdams tos uzdevumus, ko bija paredzējis sev un Mārčam.
   —   Kas atrodas tādā stāvoklī, kādā esam mēs, tam gal­venais mērķis ir valdīt pār ūdeni, — viņš iesāka. — Ka­mēr pretiniekiem nav satiksmes līdzekļu uz ezera, tamēr tāss laiva mums atsver karakuģi, jo peldus viņi tik viegli vis neieņems manu cietoksni. Šinī vietā ir piecas laivas; divas no tām pieder man, viena — Mārčam. Šīs trīs atro­das tepat: viena ir ostā zem celtnes, divas līdzās liellai­vai. Pārējās laivas ir noslēptas krastā — dobos kritušos kokos. Tādi nikni ienaidnieki kā mežoņi laikam gan rīt no rīta pārmeklēs malu malas, ja tie izgājuši pelnīt prē­mijas …
   —   Paklau, draugs, — Nerimša viņu pārtrauca, — nav indiāņa, kas spētu uziet pienācīgi nobāztu laivu. Arī man ir sava pieredze maskēšanā, un Zvērkāvis zina, es māku tā nobēdzināt laivu, ka pats nevaru to atrast.
   —   Tīra patiesība, Nerimša, — ierunājās tas, uz kuru Mārčs bija atsaucies. — Taču tu neņem vērā to, ka nere­dzēji pēdas, ko biji atstājis, bet es pamanīju tās. Esmu vienis prātis ar cienījamo Hateru: ir daudz gudrāki ap­šaubīt mežoņa atjautību nekā cerēt, ka viņa acis palaidīs kauč ko garām. Ja mēs varam šīs divas laivas atbraukt šeit, tad, jo drīzāki to izdarīsim, jo labāki.
   —   Vai tu mums palīdzēsi? — Haters jautāja, ļaudams noprast, ka šis ierosinājums viņu pārsteidzis un ieprieci­nājis.
   —   Zināms. Esmu gatavs piedalīties jebkurās gaitās, kas nerunā pretī baltā cilvēka iedabai. Daba liek mums aizstāvēt mūsu pašu dzīvību un, ja ir iemesls un izdevība, arī citu cilvēku dzīvību. Ar šādu uzdevumu sekošu tev, Peldošais Tom, mingu nometnē; un, ja iznāks sadursme, centīšos pildīt savu pienākumu. Neesmu vēl pārbaudīts kaujā, tāpēc negribu apsolīt vairāki, nekā spētu veikt. Mēs visi zinām savas vēlēs, bet, kamēr tās nav pierādītas darbos, neviens nezina, cik tās stipras.
   —   Tā ir mērena un piedienīga runa, puis! — Nerimša izsaucās. — Tu līdz šim neesi dzirdējis negantnieka šau­tenes blaukšķi. Es tev saku, tas tikpat stipri atšķiras no pliukšķīša, ko taisi medībās, kā Džūditas Hateres visjaut­rākie smiekli no holandiešu saimnieces lamāšanās pie Mo- hokas. Es neceru, ka būsi dūšīgs karavīrs, lai gan visā šinī pusē neviens nevar tevi pārspēt briežu kniebšanā. Es
   savā galvā domāju, ka tu vilksies mums lidzi kā aste un nekāds lielais labums no tevis nav gaidāms.
   —  Gan jau redzēsim, Nerimša, gan jau redzēsim, — mednieks lēnīgi atbildēja. Cik varēja nomanīt, viņš nepa­visam neuztraucās, ka apšauba viņa drosmi; šādā reizē vīrietis kļūst jūtelīgs, ja apzinās, ka šaubas ir dibinātas.
   —  Tā kā neesmu vēl ārdēts kaujā, man jānogaida, lai va­rētu spriest par sevi; un tad mani vārdi būs pamatoti, nevis tukši. Esmu dzirdējis, daži izlielījušies pirms cīņas, tomēr maz darījuši; bet citi gaidījuši, lai iepazītu paši sevi, un galu galā pārliecinājušies, ka viņi nav izturējuši pārbaudi tik slikti, kā viens otrs domājis sākumā.
   —  Lai būtu kā būdams, mēs zinām, ka tu proti airēt, jaunekli, — Haters sacīja. — Šonakt neko vairāk no tevis neprasīsim. Netērēsim laiku veltīgi, bet kāpsim laivā un bez liekas runāšanas ķersimies pie darba.
   Tā kā pats Haters jo rosīgi piedalījās sava plāna īste­nošanā, laiva drīz bija sagatavota, un Nerimša ar Zvēr­kāvi sēdās airēt. Pirms aizbraukšanas vecais vīrs tomēr vēl iegāja cietoksnī un kādu laiciņu apspriedās ar Džū­ditu; atgriezies viņš ieņēma vietu laivā, kas nākamaja brīdī atstāja šķirsta sānus.
   Ja šinī vientulīgajā vidū būtu uzcelts dievnams, tā pulk­stenis tornī vēstītu pusnakts stundu, kad trijnieks devās savās gaitās. Tumsa bija tapusi biezāka, tomēr debess joprojām palika skaidra, un zvaigznes pietiekami labi ap­gaismoja ceļu mūsu dēkaiņiem. Tikai Haters zināja, kur noslēptas laivas, un viņš rādīja virzienu, kamēr abi mus­kuļotie biedri ar pienācīgu uzmanību cilāja airus, cenz­damies, lai dziļās nakts klusumā skaņas pār šo rāmo ūdens klajumu nenokļūtu ienaidnieku ausīs. Tāss laiva gan bija tik viegla, ka neprasīja sevišķu piepūli; vajadzēja nevis spēka, bet veiklības, un pēc kādas pusstundas vīri tuvojās krastam, kas atradās apmēram vienu līgu no cie­tokšņa.
   —   Puiši, kādu brīdi neairējiet, — Haters klusi sacīja.
   —   Paraudzīsimies apkārt. Tagad mums jātur acis vaļā un jāklausās abām ausīm, jo tiem salašņām ir suņu de­guni.
   Vīri rūpīgi pētīja ezera krastus, acīm meklēdami ugun­tiņu, kas vēl spīguļotu kādā nometnē; viņi sasprindzināti vērās nakts melnumā, lai pārliecinātos, vai atkalnē ne­stiepjas no ugunskura plēnēm dūmu strūkliņa. Tomēr viņi nemanīja neko sevišķu, un, tā kā viņi atradās patālu no iztekas un vietas, kur bija uzbrukuši mežoņi, tad domāja, ka šeit var droši kāpt malā. Jaunekļi atkal sāka naigi airēt, un drīz laivas priekšgals viegli atdūrās krastā, tikko dzirdami nošņirkstēdams pret smiltīm. Atstādami laivu Zvērkāvja ziņā, Haters un Nerimša izkāpa, pie tam vecais vīrs nesa ne vien savu, bet arī drauga šauteni. Do- bais koks atradās mazliet augstāk nokalnē, un Haters gāja pa priekšu tik piesardzīgi, ka ik pēc trim četriem soļiem apstājās un klausījās, vai nav dzirdams kāds trok­snis, kas liecinātu par ienaidnieka klātbūtni. Taču pus­nakts ainavā joprojām valdīja nāves klusums, un vaja­dzīgo vietu abi sasniedza bez kādiem uztraucošiem atga­dījumiem.
   —   Šis ir tas pats, — Haters nočukstēja, uzlicis kāju uz kādas kritušas liepas stumbra. — Vispirms padod man airus un pēc tam velc laivu ārā no dobuma, tikai esi uz­manīgs: varbūt nekrietneļi to atstājuši, lai pievilinātu mūs.
   —   Turi man šauteni pa ķērienam … ar resgali pret mani, vecais zēn, — Mārčs teica. — Ja sarkanādaiņi uz­bruks, kad man plecos būs nesamais, es vismaz izplaucēšu uz viņiem. Pačamdi, vai panna ir pilna ar pulveri.
   —  Viss kārtībā, — Toms nomurmināja. — Es iešu pa priekšu, un tu ar nesamo taustīsies nopakaļus.
   Nerimša ļoti, ļoti piesardzīgi izvilka laivu, uzcēla ple­cos, un abi sāka virzīties uz krastu; bija jāapstājas pēc katra soļa, jo citādi viņi nokūleņotu pa stāvo atgāzi. At­tālums nebija liels, toties nokāpšana sagādāja ārkārtīgas grūtības, un šī mazā ceļojuma beigās Zvērkāvim vaja­dzēja panākties viņiem pretī, lai palīdzētu izdabūt laivu cauri krūmiem. Tādējādi uzdevumu sekmīgi veica, un drīz vieglā laiva gulēja uz ūdens blakus tai, ar kuru vīri bija atbraukuši. Tūlīt visi trīs bažīgi pievērsās mežam, gaidī­dami, ka no turienes uzbruks ienaidnieks; viņi skatījās uz kalnu — vai tikai lejup pa nogāzi nemetīsies indiāņi? Taču nekas nepārtrauca klusumu, un vīri kāpa laivā — tikpat uzmanīgi, kā bija nākuši malā.
   Tagad Haters ieturēja kursu tieši uz ezera vidu. Afz- braucis pietiekami tālu no krasta, viņš atraisīja otro laivu, zinādams, ka tā,.lēna dienvidu vējiņa dzīta, pama­zām peldēs augšup pa ezeru, un cerēdams savu guvumu uzmeklēt atceļā. Atbrīvojies no velkamā, vecais vīrs
   brauca lejup, stūrēdams uz vietu, kur Nerimša bija aizšā­vis garām briedim. Tā kā no turienes izteka atradās tikai nepilnu jūdzi, šoreiz vajadzēja iekļūt, tā sacīt, pretinieka teritorijā. Bija jārīkojas sevišķi piesardzīgi. Taču viņi sasniedza zemesraga smaili un netraucēti izkāpa mazajā, smilšainajā krasta sērē, ko esam jau pieminējuši agrāk. Atšķirībā no iepriekšējās vietas, kur viņi bija iztikuši malā, te nevajadzēja rausties augšup, jo kalni drūmi slē­jās tumsā veselu ceturtdaļjūdzi tālāk uz rietumiem, tā ka starp nogāzēm un piekrasti palika līdzena josla. Augstiem kokiem apaugusī zemesmēle bija gara, gandrīz līmeniska, un kādu gabalu tā stiepās vienīgi dažus jardus plata. Kā pirmāk, Haters un Nerimša izkāpa, atstādami laivu biedra ziņā.
   Kritušais koks, kurā atradās laiva, šoreiz bija meklē­jams zemes strēles vidusdaļā. Zinādams, ka kreisajā pusē ir tik tuvu ūdens, vecais vīrs droši un pašpaļāvīgi veda Mārču pa šaurās mēles austrurnmalu, tomēr joprojām iz­turējās piesardzīgi. Haters bija izkāpis pašā raga smailē, lai uzmestu acis līcim un pārliecinātos, vai krastā nav re­dzams ienaidnieks, citādi viņš būtu piestājis tieši pretī do- bajam kokam. To nenācās grūti uzmeklēt; laivu izvilka tāpat kā iepriekš, taču nenesa uz zemesmēles galu, kur gaidīja Zvērkāvis, bet tuvākajā piemērotajā vietā nolaida ūdenī. Līdzko tas bija izdarīts, Mārčs iekāpa laivā un airēja uz raga smaili, bet Haters devās turp pa krasta sēri. Tā kā šejienes laivas nu visas bija šo trīs vīru rīcībā, viņi kļuva daudz pašapzinīgāki; viņus vairs netirdīja dru­džaina vēlēšanās atstāt krastu, un vairs nevajadzēja tik ļoti uzmanīties. Viņi jutās jo drošāki tāpēc, ka atradās garās, šaurās laidas galā, kam ienaidnieks varēja tuvoties tikai no vienas puses — frontāli, turklāt tādos apstākļos, kādos tas diezin vai paliktu nepamanīts cilvēkiem, kuriem modrība kļuvusi par ieradumu. Visi trīs sagāja kopā raga smilšainajā smailē un apspriedās.
   — Mēs esam tos slamstus smalki apmuļķojuši, — Ne­rimša sacīja, priecādamies par panākumiem. — Lai viņi brien un peld, ja grib apciemot cietoksni! Vecais Tom, cik lieliska tava doma patverties uz ezera, tā bija spoža as­prātības dzirkstele! Dažs labs gan ieskata, uz zemes esot drošāk nekā uz ūdens, taču beigu beigās mums jāatzīst, ka tā nav taisnība. Bebri, žurkas un citi gudri radījumi sprūk ūdenī, glābjoties no briesmām. Pēc manas sajēgas, tagad mūsu pozīcijas ir nocietinātas, un es uzspļauju ka­nādiešiem.
   —   Airēsim gar dienvidu krastu un paraudzīsimies, vai nemana nometni, — Haters teica. — Bet vispirms es gribu dziļāk ieskatīties līcī; vēl neviens no mums nav aizkļu­vis pa raga iekšējo krastu tik tālu, ka varētu izlūkot to pusi.
   Haters apklusa, un trijnieks devās minētajā virzienā. Līdzko acīm atklājās pats ieloks, visi satrūkās, un tas pie­rādīja, ka viņi reizē ieraudzījuši vienu un to pašu priekš­metu. Tā bija tikai gruzdoša pagale, kuras dziestošā gaisma plaiksnījās tumsā, bet kura tanī stundā un tanī vietā tūlīt dūrās acīs. Nebija ne mazāko šaubu, ka šī uguns iekurta indiāņu nometnē. Vieta bija izmeklēta rū­pīgāk, nekā parasts: to varēja redzēt tikai no vienas pu­ses, turklāt no ļoti maza atstatuma. Tā kā tuvumā atradas avots un kāda no labākajām zvejas vietām ezerā, Haters uzreiz secināja, ka šinī nometnē ir sievietes un bērni.
   —   Tā nav karavīru nometne, — viņš ņurdēja, pievērsies Nerimšam. — Ap ugunskuru guļ tik daudz skalpu, ka va­ram iedzīvoties lielā naudā. Sūti puisi uz laivām, jo šādā uzbrukumā nebūs nekāda labuma no viņa, un tūlīt sāksim rīkoties kā vīri.
   —   Tavs nodoms ir prātīgs, vecais Tom, un tas man tra­koti patīk. Zvērkāvi, tu kāpsi laivā, puis, aizvilksi lieko laivu uz ezera vidu un tur palaidīsi to vaļā tāpat kā mēs pirmīt. Pēc tam vari airēt gar krastu; piebrauc pēc iespē­jas tuvāk pie ieejas līcī, tomēr turies tālāk no raga un meldriem. Kad būsi mums vajadzīgs — tu mūs sadzir­dēsi; ja gadīsies kāds traucēklis, es iekliegšos līdzīgi gar- lakai — jā, tā būs labi —, garlakas brēciens lai paliek norunātais signāls. Ja izdzirdēsi šāvienus un tev būs dūša, — nu, varēsi iejaukties tanī burkšķī un palūkot, vai proti nostiept gar zemi ne vien zvērus, bet arī mežoņus.
   —  Ja varētu ievērot manu vēlēšanos, jūs neuzņemtos šādu gājienu, Nerimša …
   —   Gluži pareizi, to neviens nenoliedz, zēn. Taču mēs nevaram ievērot tavu vēlēšanos, un tas ir viss. Iries tik projām, kad tu atgriezīsies, tad nometnē jau ies vaļā.
   Jauneklis paklausīja ar smagu sirdi un lielu nepatiku. Viņš zināja robežnieku aizspriedumus tik labi, ka nemē­ģināja runāt pretī. Patiešām, šādos apstākļos iebildumi būtu pilnīgi veltīgi un, iespējams, pat bīstami. Viņš airēja klusi, ar agrāko piesardzību, un ap rāmās ūdens plašotnes vidu palaida nule dabūto laivu vaļā, lai lēnais dienvidu vējiņš to dzītu cietokšņa virzienā. Abas reizes šāds paņē­miens bija izraudzīts pārliecībā, ka pirms ausmas vieglā tāss laiva nebūs aizpūsta tālāk par vienu vai divām līgām un no rīta to viegli varēs panākt. Laivas bija palaistas bez airiem, lai neviens klaiņotājs mežonis nevarētu tās iz­lietot, piekļuvis tām peldus. Šāds mēģinājums gan diezin vai notiktu.
   Atraisījis lieko laivu, Zvērkāvis tūlīt pagrieza savējās priekšgalu pret krastu — tanī virzienā, ko bija norādījis Nerimša. Laiviņa slīdēja tik viegli, un airētāja rokas bija tik naigas, ka pēc nepilnām desmit minūtēm viņš atkal tuvojās zemei, veicis šinī īsajā laikā vismaz pusjūdzi. Pa­manījis meldrus, kas auga ūdenī simt pēdu šaipus krasta, Zvērkāvis apturēja laivu un pieķērās pie kāda nolīkuša doņa tievā, bet stiprā stublāja. Tur jauneklis palika, un mēs varam viegli iedomāties, ar kādu saspringumu viņš gaidīja, kā beigsies biedru riskantais gājiens.
   Kas pats savām acīm nav redzējis vientulīgu ainavu, tam grūti noģist cēlumu, kurš piemīt tādam dziļam klu­sumam, kāds tolaik valdīja pār Mirdzošo spoguli. Šis cē­lums jo spilgtāk izpaudās naktī, kas bija piešķīrusi rēgai- nus, neparastus apveidus ezeram, mežam, uzkalniem. Pa­tiešām, nebūtu viegli iztēloties vietu, kur daba varētu cil­vēku ietekmēt vēl vairāk. Ezera plašums iekveldēja sirdi jūtu pilnestībā; viens vienīgs skatiens atklāja šinī diže­najā peizāžā tik daudz skaistuma, ka acumirklī iegula vis­dziļākie iespaidi. Kā jau minējām, Zvērkāvis pirmo reizi savā mūžā skatīja ezeru. Līdz šim viņam vajadzēja ap­mierināties ar upēm un strautiņiem, un mednieks vēl ne­kad nebija redzējis, ka neskartie meži, ko viņš tā mīlēja, plešas tik vareni. Taču, raudzīdamies lapotnē, viņš ap­jauta to noslēpumus, jo bija pieradis pie meža. Zvērkāvis arī pirmoreiz piedalījās gaitās, kas varēja beigties ar cil­vēku bojāeju. Viņš ar lielu interesi bija klausījies nostās­tos par kariem robežjoslā, bet nekad netika ienaidnieku sastapis vaigu vaigā.
   Ņemot to visu vērā, lasītājs viegli sapratīs, cik sasprin­dzināti gaidīja jauneklis vientulīgajā laivā, cenzdamies uztvert visklusāko skaņu, kas vēstītu par notikumiem krastā. Viņš bija izgājis labu skolu un jutās pilnīgi saga­tavots; un, kaut arī šī pasākuma jaunums viesa medniekā lielu satraukumu, viņa savaldība darītu godu veterānam. No laivas atrašanās vietas nometnes uguns nebija re­dzama, un viņam vajadzēja paļauties vienīgi uz dzirdi. Zvērkāvis gaidīja ar pacietību, jo viņam bija mācīts, cik tā svarīga, un visciešāk piekodināts, ka jāizturas uzma­nīgi jebkurā slepenā uzbrukumā indiāņiem. Reiz viņam šķita, ka pārlūst sauss zariņš, bet, tik saspriegti klauso­ties, viņš varēja maldīties. Tā minūti pēc minūtes pagāja vesela stunda, kopš viņš atstāja biedrus. Zvērkāvis nezi­nāja, vai skumt vai priecāties par šo ilgo kavēšanos: ja tā liecināja, ka viņa biedri tikuši cauri sveikā, tad arī nozī­mēja vāju un nevainīgu būtņu nāvi.
   Aizritēja vēl kāda pusstunda, un Zvērkāvi iztrūcināja skaņa, kas viņā radīja bažas un izbrīnu. Ezera pretējā malā, jādomā, netālu no iztekas, atskanēja trīcošs garla- kas kliedziens. Viņš nevarēja aloties: tas patiešām bija šī putna brēciens, ko tik labi pazīst visi, kuriem nav svešas mūsu Amerikas ezeru balsis. Griezīgais, drebošais, skaļais un pagari stieptais garlakas kliedziens liekas īsts brīdinā­jums. Pretēji daudzum daudziem citiem spārnotajiem pirmmeža iemītniekiem garlaka bieži brēc arī naktīs, un šis apstāklis bija pamudinājis Nerimšu izvēlēties šādu signālu. Protams, pa visu šo laiku abi dēkaiņi varēja aiz­iet līdz kliedziena vietai, taču negribējās ticēt, ka viņi de­vušies uz turieni. Ja indiāņi jau būtu atstājuši nometni, biedri aicinātu Zvērkāvi uz krastu; bet, ja nometnē atra­dās cilvēki, nebija nekāda pietiekami dibināta iemesla iet ar līkumu tai apkārt, lai sēstos laivā tik tālu no izkāpša­nas vietas. Ja viņš klausītu balsij un brauktu projām no šī krasta, tie, kas paļāvās uz viņu, varētu iekļūt nāves briesmās; ja Zvērkāvis kliedzienu atstātu bez ievērības, domādams, ka brēcis putns, sekas varētu būt tādas pašas liktenīgas, kaut arī cēlonis cits. Šaubu pārņemts, viņš gai­dīja, cerēdams, ka kliedziens drīz atkārtosies, vienalga, vai tas bijis īsts vai atdarināts. Viņš nebija maldījies. Pēc brīža no tās pašas ezera puses griezīgais, brīdinošais brē­ciens atskanēja pa otram lāgam. Šoreiz Zvērkāvis bija tik modrs, ka viņa jutekļi nevīla ne mazākā mērā. Lai gan jauneklis bija bieži dzirdējis lieliskus garlakas kliedziena atdarinājumus un pats tīri labi prata imitēt šī putna balsi, viņam tūlīt kļuva skaidrs, ka Nerimšam, kura sasniegu­mus šinī laukā Zvērkāvis zināja, nekad nebūtu pa spēkam šāds pilnīgs un precīzs atveidojums. Tādēļ mednieks no­lēma neievērot šo brēcienu un gaidīt citu, kas būtu tuvāk un neskanētu tik dabiski.
   Kolīdz Zvērkāvis bija apņēmies palikt, nakts un vientu­lības dziļo klusumu pārtrauca tāds baismīgs kliedziens, ka viņš galīgi aizmirsa garlakas drūmo brēcienu. Šo skaļo, mokpilno vaidu izgrūda sieviete vai pusaugu zēns. Šis izsauciens bija nepārprotams. Tanī izpaudās sirdi plo­sošas drausmas, varbūt pat nāves agonija; tas bija skaudru un šausmīgu sāpju kliedziens. Jauneklis palaida vaļa stiebru un iešāva airi ūdenī. Viņš nezināja, ko darīt, nezinaja, kurp lai brauc. Tomēr nākamie mirkļi izgaisi­nāja šo neziņu. Viņš skaidri dzirdēja lūstam zarus, brīk­šķam sausēnus, dipam soļus; šie trokšņi likās tuvojamies ūdenim, taču ieslīpā virziena pret krastu un mazliet tālāk ziemeļos no vietas, kur Zvērkāvim vajadzēja pēc norunas gaidīt. Vadīdamies pēc šiem trokšņiem, jauneklis dzina laivu uz priekšu, daudz nebēdājot, ka neuzmanīga rīciba varētu viņu nodot. Viņš sasniedza ezermalu, kur krasts pie paša ūdens bija diezgan augsts un ļoti stāvs. Acīmre­dzot cilvēki lauzās gar ezermalu cauri krūmiem un ko­kiem, un, kā šķita, bēgļi meklēja piemērotu vietu kāpša­nai lejup. Šinī mirklī ieliesmojās piecas vai sešas šaute­nes, un, kā parasts, uz šāvienu spalgajiem sprakšķiem pre­tējie pauguri atbildēja ar ilgām un dārdošām atbalsīm. Sekoja daži kliedzieni, kādus pēkšņās sāpēs un izbailēs nespēj savaldīt vislielākie pārgalvji; atkal bija dzirdami brīkšķi, un tie norādīja, ka, lauzot krūmus, cīnās vīrs ar vīru.
   — Ak tu, zuti! — Nerimša izsaucās neveiksminieka nik­numā. — Nozieķējis ādu glumu! Nevaru sakampt! Tad še tev, blēdi!
   Un tūlīt kaut kas smags nokrita starp mazākajiem ko­kiem, kuri auga gar pašu krastu, un Zvērkāvim šķita, ka viņa milzīgais biedrs aizsviedis bez liekām ceremonijām savu pretinieku. Atsākās bēgļu vajāšana, un jauneklis ieraudzīja kādu cilvēku noklūpam no pakalna un iemeta- mies dažus soļus ezerā. Šinī kritiskajā brīdī laiva atradās diezgan tuvu pie malas, tā ka Zvērkāvis labi varēja novē­rot minēto kustību. Sapratis, ka citur uzņemt biedrus ne­izdosies, viņš dzina laivu uz priekšu, lai tos glābtu. Tikko sācis airēt, viņš izdzirdēja IVlārču neganti lamājamies,, un tas, liptin aplipis ar indiāņiem, nokūleņoja šaurajā krasta sērē. Gulēdams garšļaukus un zem ienaidnieku svara smakdams vai nost, staltais robežnieks atdarināja gar­lakas kliedzienu — tik nemākulīgi, ka tas smīdinātu, ja vien apstākļi nebūtu pārāk kļūmi. Cilvēks ūdenī likās pie­peši nožēlojam, ka pats bēdzis, un steidzās malup, lai palidzētu biedram, bet viņu sagaidīja un tūlīt pievārēja kādi seši citi vajātāji, kas tieši tobrīd nolēca sērē.
   —   Laidiet vaļā, krāsotie rāpuļi, nu laidiet jel vaļā! — Mārčs kliedza, tādās sprukās daudz nedomādams par to, kādus vārdus izraugās. — Vai nepietiek, ka esmu sasiets kā baļķis, ja vēl piedevām žmiedzat ciet elpu?
   No šīs runas Zvērkāvis secināja, ka viņa biedri ir sa­ņemti gūstā un kāpt malā nozīmētu dalīties to liktenī. Līdz krastam nu bija nepilnas simt pēdas, un viņš ar da­žiem īstlaicīgiem aira vēzieniem ne vien apstādināja laivu, bet arī aizīra to sešas — astoņas reizes tālāk no ienaid­nieka. Jauneklim par laimi, visi indiāņi, vajādami bēgļus, bija nometuši šautenes, citādi viņš varbūt netiktu projām ar veselu ādu; gan jāpiezīmē, ka pirmajā cīņas karstumā neviens nebija pamanījis laivu.
   —   Turies tālāk no krasta, puis! — Haters izsaucās. — Tagad meitenes ir pilnīgi tavā ziņā, un tev jābūt īpaši uzmanīgam, lai paglābtos no šiem mežoņiem. Turies tikai tālāk no krasta! Un lai dievs tev palīdz gādāt par maniem bērniem!
   Vispār Haters un Zvērkāvis ne sevišķi labi sapratās, taču tobrīd jauneklis aizmirsa vecā Toma trūkumus, jo šis vēlējumies bija izteikts žēlabās un fiziskās sāpēs. Zvērkāvis redzēja vienīgi tēvu, kas cieš, un tūlīt izlēma, ka apsolīsies aizstāvēt Hatera meitas un mājokļus un tu­rēs savu vārdu.
   —   Esat bez raizēm, cienījamais Hater! — viņš at­kliedza. — Es sargāšu meitenes un cietoksni. Naidnieki ieņēmuši ezermalu, tas tiesa, bet viņi nav tikuši uz ūdens. Neviens nezina, ko piedzīvos; taču, ja ar labu gribu var līdzēt jums un jūsu meitām, tad esat drošs. Mana pieredze ir maza, bet griba laba.
   —   Ak, Zvērkāvi, — Nerimša iebilda savā pērkona balsī, kas gan neskanēja vairs tik braši. — Tavi nodomi ir labi… bet ko tu vari darīt? No tevis vispār nekas liels nav gaidāms, un negribas ticēt, ka grūtā brīdī šāds cil­vēks spētu darīt brīnumu. Šinī krastā nekārstās viens me­žonis vien, te ir veseli četrdesmit, un tu neesi tas, kas var pieveikt tādu pūli. Pēc manas sajēgas, tu rīkotos visgud­rāk, ja dotos tieši uz cietoksni; paņem kādu skripatu ēdamā, iesēdini meičas laivā un cērties uz ezermalu — uz vietu, kur mēs abi sākumā iznācām; no turienes laidieties pa taisnāko ceļu uz Mohoku. Būs jau apkārt dažas stun­das, kad šitie velni uzzinās, kur tevi meklēt; arī tad, ja viņi dzītos pakaļ uz karstām pēdām, viņiem vajadzētu mest līkumu ap ezera lejgalu vai augšgalu, lai tevi pa­nāktu. Tā es domāju; ja vecajam Tomam rūp savas mei­tas, tad savā pēdējā novēlējumā viņš sacīs to pašu.
   —  Tā vis nedari, jaunekli, — Haters nobrīdināja.
   —   Ienaidnieka izlūki tagad meklē laivas; tevi pamanīs un sagūstīs. Izturi kādu nedēļu, no garnizoniem ieradīsies zaldātu vienības, un tās aiztrieks mežoņus …
   —   Nebūs pagājušas ne divdesmit četras stundas, vecais zēn, kad šitās lapsas bāzīsies ar plostiem virsū tavam cie­toksnim, — Nerimša viņu pārtrauca ar tādu strīdnieka dedzību, kādu nevarētu gaidīt no sasieta gūstekņa, kuram, tā teikt, bija palikušas brīvas vienīgi domas un mēle.
   —   Tavs padoms ož pēc drosmes, bet tas novedīs pie kļū­mīgām beigām. Ja cietoksnī būtu es vai tu, tad dažas die­nas varētu tanī noturēties, bet liec vērā, ka šis puisis ir redzējis ienaidnieku tikai šonakt un — kā tu saki — ap­metņu gara pilns; es gan savā omā domāju, ka apmetnēs valda bezmaz tāds pats gars kā šinīs mežos. Zvērkāvi, sarkanādaiņi man rāda, lai es tevi gumdu braukt malā; bet es to nedarīšu vis, jo tas runā pretī saprātam. Vai mūs ar veco Tomu skalpēs šonakt, glabās ugunskuram vai vedīs uz Kanādu — tas zināms tikai pašam nelabajam, kas dod padomu mežoņiem. Man tāda liela un ķeraina galva, ka viņi droši vien pūlēsies dabūt no tās divus skalpus, jo prēmija ir kārdinājums, citādi mēs ar veco Tomu nebūtu iekūlušies dimbā. Ā… mežoņi atkal plātās ar rokām, bet lai viņi mani izcep un arī apēd, ja es aici­na t ii tevi uz krastu. Nē, nē, Zvērkāvi, — paliec vien tur­pat uz ūdens un nekad nerādies dienas gaismā tuvāk par divsimt jardiem …
   Mārčs nepaguva izteikt savu piekodinājumu līdz ga­lam, jo kāda roka viņam rupji aizsita muti — jādomā, viens no indiāņiem cik necik saprata angliski un pēdīgi bija noskārtis šīs runas jēgu. Tūlīt pēc tam viss pulciņš iegāja mežā; Haters un Nerimša, kā šķita, nepretojās. Apklustot krūmu brīkšķiem, tēva balss atskanēja no jauna.
   — Nepamet manus bērnus nelaimē! Lai dievs tev pa­līdz, jaunekli! — tie bija vārdi, kas vēl nāca Zvērkāvja ausīs. Nu mednieks bija palicis viens, un viņam pašam vajadzēja izlemt, kā rīkoties.
   Pēc indiāņu aiziešanas labu brīdi valdīja nāves klu­sums. No krietnu divsimt jardu attāluma Zvērkāvis bija redzējis tumsā pulciņu ļoti neskaidri; tomēr pat šie izplū­dušie cilvēku apveidi bija piešķīruši ainavai tādu dzīvību, kas spilgti kontrastēja ar vientuligumu, kurš atkal apņēma visu. Pieliecies uz priekšu, jauneklis klausījās ar aizturētu elpu, cenzdamies savus jutekļus sakopot dzirdē, taču viņa ausīs vairs nenokļuva neviena skaņa, kas liecinātu par cilvēku tuvumu. Likās, vēl nekas nav traucējis šo mieru, pat pirmītējais asais kliedziens vai Mārča lamu vārdi uz brīdi atvieglotu pamestības izjūtu, ko radīja meža klu­sums.
   Tomēr tāda kaluma cilvēks kā Zvērkāvis nevarēja ilgi ļauties miesas un gara stingumam. Viņš iemērca airi ūdenī, pagrieza laivu un, domās nogrimis, lēnām īrās uz ezera vidu. Kad Zvērkāvim šķita, ka sasniedzis vietu, kas atrodas tieši dienvidos no pēdējās palaistās laivas, viņš pagriezās uz ziemeļiem un turējās pa vējam. Nobraucis šinī virzienā ceturtdaļjūdzi, viņš mazliet pa labi ieraudzīja uz ūdens kaut ko tumšu un, paīries sānis, ātri piesēja pie laivas savu guvumu. Pēc tam Zvērkāvis pētīja debesis un vēja virzienu, kā arī noteica abu laivu atrašanās vietu. Pārliecinājies, ka apstākļi vēl aizvien ir labvēlīgi viņa plā­nam, jauneklis atlaidās garšļaukus un taisījās nogulēties dažas stundas, lai spētu veikt rītdienas uzdevumus.
   Kaut gan drosmīgie un nogurušie guļ cietu miegu ari bīstamā vietā, pagāja zināms laiks, pirms Zvērkāvis iegrima nemaņā. Viņa prāts vēl pusapzināti kavējās pie notikušā, un šīs nakts atgadījumi it kā rādījās nomoda sapnī. Pēkšņi viņš satrūkās, jo šķita, ka norunātais Ne­rimšas signāls aicina uz krastu. Valdīja kapa klusums. Laivas lēni peldēja uz ziemeļiem, domīgās zvaigznes mir­dzēja maigā cēlumā, un mežu iekļautais ūdens klaids du­sēja starp kalniem tik rāms un drūms, it kā to nekad ne­būtu saviļņojušas vēja pūtas un apspīdējusi pusdienas saule. Ezera iejgalā atkal trīcošā balsī nobrēcās garlaka, un Zvērkāvis saprata, kāpēc uztrūcies. Viņš pakārtoja savu cieto pagalvi, izstiepās laivas dibenā un aizmiga.

   Tu rāmais ezers!
   Līču klusums tavs
   Tāds pretstats pasaulei, kur allaž mitis es.
   Pār dzīves viļņiem saskatīt tas ļauj,
   Ka citam avotam lemts manas slāpes dzēst.
   Kā saudzīgs spārns šī bura mani nes
    No izmisuma projām. Kādreiz dziļāk
   Sirds vētru kāroja. Nu niedru čukstiem dves
   Tu maigus pārmetumus māsas balsī mīļā,
   Ko gadi izdzēsuši nav no dvēseles.
   Bairons «Cctilds flarolds»
   Bija jau gaišs, kad jauneklis, ko atstājām laivā guļam, atvēra acis. Nākamajā mirklī viņš uzrāvās augšā un pa­raudzījās apkārt tik strauji kā cilvēks, kas piepeši apzi­nājies, cik svarīgi noskaidrot savu atrašanās vietu. Zvēr­kāvis bija gulējis dziļā un netraucētā miegā; viņš pamo­dās ar gaišu prātu un možu garu, kas tieši tobrīd bija ļoti vajadzīgi. Saule vēl nebija uzlēkusi, taču debess velve jau tvīka tanī burvīgajā maigumā, kas «atnes un aizvada dienu», un putni, šī spārnotā cilts, trīcināja slavas dzies­mas. Šīs skaņas vispirms vēstīja Zvērkāvim, ka var drau­dēt briesmas. Tiesa, vējš joprojām bija lēns, tomēr nakti pieņēmies un aizdzinis vieglās laivas divreiz tālāk, nekā viņš paredzējis; austrumu krastā krauji pacēlās kalns, un abas laivas bija piepeldējušas tik tuvu pie tā nokājes, ka mednieks jo skaidri dzirdēja putnu dziesmas. Taču vēl bija kas ļaunāks par šo bīstamo tuvumu. Trešo laivu pūta tanī pašā virzienā, un tā lēnām dreifēja uz kādu zemes­ragu; nebija šaubu, ka tā uzgrūdīsies krastam, ja neap- sviedīsies vējš vai neiejauksies cilvēka roka. Citādi nekas nedūrās acīs un nemodināja bažas. Uz sēkļa celtais cie­toksnis atradās iesānis, un pie tā pāļiem bija piesiets šķirsts — viss tāpat, kā atstāts pirms daudzām stundām. Pa nakti vējš bija aizvizinājis laivas jūdzēm tālu.
   Skaidrs, ka Zvērkāvis pievērsa īpašu uzmanību laivai, kas peldēja pa priekšu. Tā jau atradās pavisam tuvu pie zemesraga, un, mazliet paairējis, viņš aptvēra, ka nepa­nāks šo laivu un tā sasniegs ezermalu. Turklāt, kā par spīti, tieši tanī brīdī vējš pastiprinājās un dzina vieglo laivu ātrāk. Zinādams, ka tā nenovēršami atdursies pret krastu, jauneklis gudri izlēma nepūlēties veltīgi; apskatī­jis pulveri pannā, viņš lēni un piesardzīgi īrās uz ragu, pie tam meta mazu līkumu, lai tuvotos krastam tā, ka viņu varētu apšaudīt tikai no vienas puses.
   Trešā laiva — ko neviens nevadīja ar šādu saprātu — peldēja pati savu ceļu un trīs vai četrus jardus no krasta uzsēdās uz nelielas zemūdens klints. Tobrīd Zvērkāvis bija nokļuvis tieši pretī zemesraga smailei; viņš pagriezās uz krastu, iepriekš atraisījis velkamo laivu, jo citādi būtu grūtāk manevrēt. Trešā laiva mirkli palika uz klints; tikko manāms vilnis mazlietiņ pacēla laivu, tā sagriezās, noslīdēja no klints un piestāja pie sēres. To visu jaunek­lis ievēroja, taču nesatraucās un neskubinājās. Ja kāds paslēptuvē gaidīja uz šo palaisto laivu, tas Zvērkāvi re­dzēja, un viņam vajadzēja tuvoties krastam ļoti, ļoti pie­sardzīgi; un, ja neviens neuzglūnēja, tad nebija nozīmes steigties. Indiāņu nometne atradās iesānis pretējā krastā, tādēļ viņš cerēja uz otro iespēju, tomēr arī pirmā bija ticama, jo mežoņi mēdza manīgi izlietot savas īpatnējās kara mākslas paņēmienus, un droši vien daudzi izlūki meklēja krastā laivas cietokšņa sturmēšanai. Tā kā no pauguriem un zemesmēlēm varēja saskatīt gluži mazus priekšmetus uz ezera, šīs trīs laivas diezin vai bija pali­kušas neievērotas; un tādi asprātnieki kā indiāņi gan prata nosacīt, uz kurieni aizpeldēs baļķis vai laiva, ja vēja virziens zināms. Zvērkāvis īrās aizvien tuvāk un tu­vāk pie raga, aira vēzieni kļuva lēnāki, viņa acis tapa skadrākas, viņš saspringa, cenzdamies arī saost un sa­klausīt slepenas briesmas. Tas bija grūts brīdis iesācē­jam; trūka iedrosminājuma, ko sajūt pat mazdūšīgie, ap­zinoties, ka tos vēro un uzslavē. Viņš bija gluži viens, varēja paļauties tikai uz savu attapību, nedzirdēja uz­mundrinošu balsi. Un tomēr pat kbra veterāns, kam vis­lielākā pieredze mežu cīņās, nebūtu izturējies labāk. Bez karstgalvības un vilcināšanās jauneklis virzījās ar vie- dību, kas likās ļaujam vaļu tikai tiem dzinuļiem, kuri vis­vairāk sekmēja viņa nodomu. Tā šinīs mežos Zvērkāvis sāka dižās gaitas, kas vēlāk šo cilvēku atbilstīgi viņa paradumiem un iespējām padarīja savā ziņā tikpat ievē­rojamu kā dažu labu no tiem varoņiem, kuru vārdi rotā lappuses tādos darbos, kas slavenāki par mūsu vienkār­šajiem stāstiem.
   Apmēram simt jardu no krasta Zvērkāvis piecēlās, viņš trīs vai četras reizes p'avēzēja airi tik spēcīgi, lai tāss laiva sasniegtu malu, un, nosviedis irkli, satvēra šauteni.
   Viņam ceļot ieroci, atskanēja spalgs šāviena sprakšķis un lode nospindzēja tik tuvu, ka viņš neviļus sarāvās. Nāka­majā mirkli Zvērkāvis sagrīļojās un nokrita garšļaukus laivā. Sekoja kliedziens, klajumiņā izlēca indiānis, tas skrēja uz laivu. Šo brīdi jauneklis bija gaidījis. Viņš pie­trūkās un nomērķēja uz atklāto ienaidnieku, taču vilcinā­jās šaut, kautrēdamies izmantot pretinieka neizdevīgo stā­vokli. Šī mazā kavēšanās, domājams, glāba indiānim dzī­vību; tas ieklupa krūmos tikpat mudīgi, kā izlēcis. Pa tam Zvērkāvja laiva bija tuvojusies malai un sasniedza ragu, kad ienaidnieks nozuda. Tā atdūrās pret krastu dažus jar­dus no trešās laivas, jo bija palikusi bez vadības. Tiesa, indiānim vajadzēja pielādēt šauteni, tomēr Zvērkāvis ne­paspētu piesiet savu atguvumu un aizirties drošībā, iekām pretinieks izšautu pa otram lāgam. Šādos apstākļos Zvēr­kāvis nekavējās ne mirkli, bet iemetās mežā un meklēja aizsegu.
   Zemes laidas galu aizņēma sēre un zāliens. Bieziem krūmiem aizaugusi mežmala augšpusē norobežoja šo kla- jumiņu. Šķērsojis briksnāja josliņu, cilvēks tūlīt nokļūtu zem augstām un drūmām meža velvēm. Dažu simtu pēdu garumā zemes virsa bija gandrīz līmeniska, un tālāk pa­cēlās kalna stāvums. Koki bija gari, resni un tik brīvi no paaugas, ka līdzinājās milzīgām, šā tā izvietotām kolon­nām, kas balsta lapotnes jumu. Lai gan tie slējās diez­gan cieši cits pie cita — ja ņemam vērā šo koku vecumu un lielumu —, ass skatiens sniedzās patālu, un zem tiem pat veselas grupas varētu izvērsties saskaņotai un mērķ­tiecīgai karadarbībai.
   Zvērkāvis zināja, ka pretinieks lādē šauteni, ja nav aiz­bēdzis. Patiešām, piestājies pie koka, jauneklis tūlīt ievē­roja nozibam indiāņa roku — tas bija aizslēpies aiz kāda ozola un grūda ādotu lodi stobrā. Visvienkāršāk būtu traukties uz priekšu un no maza atstatuma nošaut nesa­gatavojušos ienaidnieku; bet Zvērkāvim derdzās šāds so­lis, lai gan indiānis viņam pašam tikko bija mēģinājis slepeni laupīt dzīvību. Jauneklis vēl nebija pieradis pie cietsirdīgiem paņēmieniem, ko mežoņi lietoja karā, par kuru viņš zināja vienīgi tik, cik smēlies no stāstiem un pamācībām. Un viņš juta, ka nav godīgi uzbrukt neap­bruņotam pretiniekam. Zvērkāvja seja bija pietvīkusi, uz­acis sarauktas, lūpas sakniebtas un visi spēki sasprindzi­nāti cīņai; taču viņš vis neizldupa šaut, bet nolaida ieroci kā mednieks, kas kuru katru mirkli gatavs uztvert mērķi.
   —   Nē, nē, — viņš dudināja sevī, pats neapzinādamies, ka runā. — Lai šis pagāns pielādē šauteni, un pēc tam rīkosimies kā vīri; laivu viņš nedrīkst dabūt un nedabūs.
   Visu šo laiku nogrimis savā darbā, indiānis nemaz ne- zinaja, ka viņa ienaidnieks atrodas mežā. Viņš vienīgi ba­žījās, ka laiva tiks piesieta un aizvilkta, bet pats nepagūs iejaukties. Indiānis bija meklējis aizsegu ieraduma pēc; viņš atradās dažas pēdas no briksnāja josliņas un vienā mirklī varēja izlēkt mežmalā, lai šautu. Apmēram piec­desmit jardu atdalīja pretiniekus, un starp abiem bija brīvs redzes lauks — ja neņemam vērā kokus, aiz kuriem viņi stāvēja.
   Pielādējis šauteni, mežonis pameta acis apkārt un uz­manīgi atgāja no koka, domādams, ka slēpjas, bet īste­nībā pilnīgi parādīdamies ienaidniekam. Tad Zvērkāvis atstāja aizsegu un uzsauca:
   —   Šurp, sarkanādaini, šurp, ja skaties pēc manis! Kauču man nav kara pieredzes, es nebūšu tāds muļķis, ka stāvēšu klajā skrastmalā, lai mani nošauj kā pūci dienas gaismā. Vai mēs karojam vai līgstam mieru — tas atka­rīgs no tevis, jo es nepiederu pie tiem, kas uzskata par varonību nogalināt mežā atsevišķu cilvēku.
   Indiānis stipri iztrūkās,, redzēdams, ka piepeši iekļuvis briesmās. Tomēr viņš saprata mazliet angliski un izlobīja nuie teikto vārdu jēgu. Turklāt viņš bija tik labi skolots, ka neizrādīja bailes; paļāvīgi likdams šautenes laidi pie zemes, viņš pamāja augstprātīgā laipnībā. To visu mežo­nis darīja brīvi un nosvērti kā cilvēks, kas ieradis domāt, ka neviens nav pārāks par viņu. Taču šinī lieliskajā ak­tierī virda vulkāns, acis viņam iegailējās un nāsis paple- tās kā niknam zvēram, kam pēkšņi aizkavēts liktenīgais lēciens.
   —   Divi laiva, — indiānis ierunājās zemā rīkles balsī, kāda raksturīga šai rasei; lai nerastos pārpratums, viņš ar pirkstiem rādija minēto skaitli. — Viens tev…. otrs man.
   —   Nē, nē, ming, tā vis nebūs. Tev nepieder šīs laivas, un tu nedabūsi nevienu, kamēr es spēšu tās aizsargāt. Es zinu, ir karš starp manu tautu un tavējiem; bet tas nav iemesls, lai cilvēki nogalētu viens otru kā neganti zvēri, kas sastopas mežos; tāpēc ej savu ceļu un ļauj man staigāt savējo. Pasaulē ir vietas diezgan mums abiem; un, ja godīgi tiksimies kaujā, dievs izlems mūsu likteni.
   —   Labi! — indiānis izsaucās. — Mans brālis misi­onārs … augsts runa; viss par Manito22 .
   —   Nē jel, nē, karavīrs. Es neesmu tik labs kā Morāvi­jas brāļi un esmu daudz labāks nekā vairākums citu klaiņotāju, kas sprediķo mežos. Nē, nē, pagaidām esmu vienīgi mednieks, taču, iekām nav noslēgts miers, var ga­dīties, ka man gribot negribot jāraida lode uz kādu no tavējiem. Es tomēr vēlos, lai tas notiktu godīgā cīņā, nevis ķildā nieka laivas dēļ.
   —   Labi! Mans brālis ļoti jauns … bet ļoti gudrs. Mazs karotājs … liels runātājs. Būt virsaitis apspriedē.
   —   To es nezinu, sarkanādaini, un nemaz nesaku, — Zvērkāvis atbildēja, pie tam viegli nosarka, saklausījis indiāņa balsī slikti slēptu izsmieklu. — Es domāju savu mūžu nodzīvot mežos un vienīgi vēlos, lai tanīs valdītu miers. Vajadzības gadījienā visiem jaunekļiem jāmin ka- rateka, taču karam nav jākļūst par slaktiņu. Šonakt pār­liecinājos, ka dievs to negrib. Ej savu ceļu, un es staigāšu savējo; ceru, ka šķirsimies kā draugi.
   —   Labi! Mans brālis divi skalps … sirmi mati… virsū otri. Vecs gudrība, jauns mēle.
   To pateicis, mežonis paļāvīgi tuvojās ar izstieptu roku un smaidošu seju, un visa viņa izturēšanās pauda cieņu un draudzību. Zvērkāvis atbilstošā garā saņēma pi-edāvāto draudzību, un viņi sirsnīgi sarokojās, cenzdamies viens otru pārliecināt par savu neliekuļotību un vēlēšanos no­slēgt mieru.
   —   Katrs dabūt savs, — indiānis teica. — Mans laiva man … tavs laiva tev. Iet skatīties: tavs — tu paturēt, mans — es paturēt.
   —   Lai notiek, sarkanādaini; taču tu maldies, domā­dams, ka laiva ir tava. Bet redzēt ir ticēt, tamdēļ noiesim līdz skrastam, kur varēsi pārliecināties pats ar savām acīm; droši vien manējām tu nepavisam negribēsi ticēt.
   Indiānis izgrūda savu ierasto «labi», un viņi plecu pie pleca devās uz krastu. Kā likās, abi uzticējās viens otram; indiānis pagājās pirmais, it kā vēlēdamies pierādīt bied­ram, ka nebaidās griezt tam muguru. Kad viņi sasniedza klajumiņu, irokēzs izstiepa roku pret Zvērkāvja laivu un uzsvērti sacīja:
   —   Nav mans … bālģīmis laiva. Šis ir sarkans cilvēks laiva. Negrib svešs laiva .. grib savs.
   —   Nav taisnība, sarkanādaini, tev nemaz nav taisnība. Šī laiva atstāta vecā Hatera glabāšanā un pēc balto un sarkano likumiem pieder viņam, līdz kamēr īpašnieks to atprasīs. Airsoli un šuves runā skaidru valodu. Tas nav indiāņa darbs.
   —   Labi! Mans brālis maz vecs … daudz gudrs. Indiā­nis tāds laiva netaisa. Balts cilvēks darbs.
   —   Prieks dzirdēt; ja tu apgalvotu pretējo, mēs sanai­dotos; katram ir tiesības ņemt savu. Es tūlītās aizgrūdīšu laivu projām, tā ka nebūs vairs iemesla strīdam; tā mēs visātrāki nokārtosim šo lietu.
   Tā runādams, Zvērkāvis ar spēcīgu kājas grūdienu ietrieca vieglo laivu vismaz simt pēdu ezerā; vēja dzīta, tā katrā ziņā aizpeldētu garām zemesragam un vairs ne­atdurtos pret šo krastu. Šāda ātra un apņēmīga rīcība sa­trūcināja mežoni, un Zvērkāvis ievēroja, ka tas uzmet ašu un negantu skatienu otrai laivai, kurā atradās airi. Taču nākamajā mirklī irokēza seja atkal kļuva vēlīga, un viņš apmierināti smaidīja.
   —   Labi! — viņš atkārtoja ar sevišķu uzsvaru. — Jauns galva … vecs prāts. Viņš zināt, kā izbeigt strīds. Laimīgu ceļu, brālis! Viņš braukt uz māja ūdenī… bizamžurkas māja … indiānis iet uz nometne; viņš teikt virsaiši, laiva neatrast.
   Gribēdams drīzāk nokļūt pie meitenēm, Zvērkāvis nebūt nenoskuma par šādu runu un ar mīļu prātu satvēra in­diāņa izstiepto roku. Atvadu vārdi bija draudzīgi. Iespie­dis šauteni padusē, sarkanais cilvēks rāmā gaitā soļoja uz mežu, nepamezdams atpakaļ nevienu bažīgu un neuzticīgu skatienu, turpretī baltais devās uz palikušo laivu; tiesa, viņš nesa šauteni tikpat miermīlīgi, tomēr paturēja acis indiāni. Taču šāda neuzticība šķita pilnīgi nedibināta, un, it kā sakaunējies par to, jauneklis novērsās un bezrūpīgi piegāja pie laivas. Viņš sāka to stumt ūdenī, gatavoda­mies braukt projām. Zvērkāvim rosoties, bija pagājusi ap­mēram minūte, un tad, nejauši pagriezis seju pret krastu, viņš savām skadrajām un vērīgajām acīm uzreiz pamanīja nāves briesmas. No krūmiem pa kādu mazu vaļumu iro­kēzs niknām, melnām acīm urbās Zvērkāvī līdzīgi tīģerim, kas pieplacis lēcienam, un mežoņa šautenes stobrs likās jau pavērsts pret jaunekli.
   Šinī brīdī Zvērkāvim lieti noderēja viņa bagātā medību pieredze. Viņš bija ieradis šaut skrejošus zvērus, zināmā mērā vadoties pēc virziena sajūtas, un šoreiz izmantoja tadu pašu paņēmienu. Vienā mirklī viņš ar vienu kustību uzvilka gaili un piecēla šauteni; gandrīz nemērķēdams, viņš izšāva uz krūmiem, kur vajadzēja atrasties ķerme­nim, kas balstīja baismīgo galvu, kura rēgojās vaļumā. Pacelt šauteni augstāk un rūpīgi notēmēt nebija laika. Viņa kustība bija tik ātra, ka pretinieki izšāva reizē un abi blīkšķi saplūda vienā skaņā. Kalni atbildēja ar vienu pašu atbalsi. Nolaidis šauteni, Zvērkāvis stāvēja ar pa­celtu galvu, stalts kā priede jūnija rīta rāmumā, un vē­roja iznākumu; mežonis izgrūda karasaucienu, kas kļuvis vēsturisks savas šausminošās ietekmes dēļ, izlēca no krū­miem un, vicinādams tomahauku, metās pāri klajumiņam. Zvērkāvis palika stāvam, tukšā šautene balstījās pret plecu, un viņa rokas aiz mednieka ieraduma jau taustījās pēc pulvera raga un lādējamā iesma. Kad atstatums starp abiem samazinājās līdz pēdām četrdesmit, mežonis svieda savu aso ieroci. Taču viņa acis bija apmiglojušās, roka kļuvusi vāja un nedroša, un garām lidojošo cirvi jaunek­lis saķēra aiz kāta. Šinī mirklī indiānis sagrīļojās un no­krita garšļaukus.
   — To es zināju, to es zināju! — Zvērkāvis iesaucās, ga­tavodamies bāzt stobrā jaunu lodi. — Es paredzēju šādas beigas, tiklīdz pamanīju krūmos šī radījuma acis. Cilvēks zibenīgi uztver mērķi un ātri izšauj, ja viņa dzīvībai draud briesmas. Jā, paredzēju šādu galu. Es biju par vienu simto sekundes daļu ātrāks nekā viņš, citādi man varbūtās klā­tos plāni. Viltnieka lode tikai viegli skāra man sānus. Lai saka par sarkanādaini, ko grib, labu vai ļaunu, jāatzīst, ka viņš nepavisam nerīkojas ar pulveri un lodi tik veikli kā baltais. Liekas, indiāņiem trūkst šādas iedabas. Pat ČingaČguks nešauj īsti trāpīgi, kauču citādi viņš varen izmanīgs.
   šautene bija pielādēta; iemetis tomahauku laivā, Zvēr­kāvis piegāja pie sava upura un, atspiedies pret šauteni, skumīgi raudzījās viņā. Pirmo reizi jauneklis bija redzē­jis krītam karavīru — pirmo cilvēku, pret kuru viņš tika nopietni pacēlis roku. Izjūta bija jauna; nožēla ar mūsu labāko jūtu smeldzi jaucās klāt uzvaras priekam. Lai gan lode bija izgājusi cauri ķermenim, indiānis vēl elpoja. Viņš gulēja uz muguras un sekoja ar acīm katrai uzvarētāja kustībai, kā sagūstīts putns tramīgi vēro ķērāju. Indiānis laikam gaidīja, ka ienaidnieks dos liktenīgo sitienu, lai pēc tam noņemtu skalpu; varbūt irokēzs baidījās, ka šo pēdējo nežēlīgo darbu pastrādās, kamēr viņš dzīvs. Zvēr­kāvis lasīja viņa domas un ar skumīgu gandarījumu dzīrās izkliedēt nevarīgā mežoņa nojausmas.
   —   Nē, nē, sarkanādaini, — jauneklis teica, — tev vairs nav jābaidās no manis. Skalpēt nav mana iedaba. Es tikai paņemšu tavu šauteni. Nākšu atpakaļ un tev palīdzēšu kā mācēdams. Nedrīkstu gan ilgi uzkavēties — šie trīs šā­vieni, domājams, ataicinās te kādus no taviem velliem.
   Pēdējos vārdus Zvērkāvis norunāja vienatnē, iedams meklēt šauteni. Šo ieroci viņš atrada, kur īpašnieks to bija nometis, un tūlīt aiznesa uz laivu. Ielicis tanī arī savu šauteni, viņš atgriezās un nostājās pie indiāņa.
   —   Mūsu starpā vairs nav nekāda naida, sarkan­ādaini, — Zvērkāvis sacīja. — Es neskalpēšu tevi un ne­darīšu tev arī nekādu citu ļaunumu, šinī ziņā tava sirds var būt mierīga. Es jau teicu, ka man ir baltā cilvēka iedaba; un domāju izturēties tā, kā baltajam piederas!
   Ja skatiens spētu izpaust itin visu, droši vien Zvērkāvja nevainīgā dižošanās ar savu ādas krāsu sastaptu mazu pretsparu; bet viņš redzēja mirstošā mežoņa acīs tikai pateicību un nepavisam nemanīja rūgto izsmieklu, kas cī­nījās ar šīm labākajām jūtām.
   —  Ūdens! — nelaimīgais iesaucās. — Dot nabaga in­diānim ūdens!
   —   Jā, ūdeni tu dabūsi, dzer kauc ezeru sausu. Es tūlī- tās nonesīšu tevi pie ezera, kur varēsi atveldzināties. Jā, jā, man jau stāstīja, ka visiem ievainotajiem ūdens esot pats lielākais prieks un mierinājums.
   To sacīdams, Zvērkāvis pacēla indiāni un nesa uz ezeru. Vispirms jauneklis noguldināja mežoni tādā' stāvoklī, lai viņš varētu remdēt savas dedzinošās slāpes, pēc tam ap­sēdās uz akmens, paņēma ievainotā pretinieka galvu klēpī un centās atvieglot viņa sāpes kā prazdams.
   —   Karavīrs, būtu grēks sacīt, ka tavs laiks nav pienā­cis, un tāpēc to neteikšu, — Zvērkāvis runāja. — Tev jau pāri pusmūžam, un, ja spriež pēc jūsu dzīves, tavas dienas bijušas raibu raibās. Tagad visvairāki jādomā par to, kas būs turpmāki. Parasti ne baltie, ne sarkanādaiņi netaisās gulēt mūžīgu miegu. Kā vieni, tā otri cer dzīvot citā pa­saulē. Katru vērtēs pēc viņa iedabas, un, man liekas, tu visu esi tiri labi apgudrojis, tā ka tev nevajag klausīties sprediķos. Ja esi bijis taisns indiānis, nokļūsi laimīgās medību vietās; ja netaisns — tevi gaida tuksnesis. Man ir pašam sava sajēga šinī ziņā, bet tu esi vecs un piedzīvo­jis, tev nav vajadzīgi skaidrojumi no tik jauna, kāds esmu es.
   —   Labi! — izsaucās indiānis, kura balss aizvien vēl bija pilnskartīga, kaut gan dzīvība dzisa. — Jauns galva … vecs gudrība!
   —   Pēdējā stundā mēs dažkārt jūtam mierinājumu, zinā­dami, ka mums piedod tie, kam esam darījuši vai mēģinā­juši darīt ļaunu. Par sevi jāteic, ka es pilnīgi piedodu tev ļauno nodomu pret mani: pirmkārt, tu man neko neesi no­darījis; otrkārt, tādi ir tavi tikumi, iedaba un skola, un man nemaz nevajadzēja tev uzticēties; un, beidzot, pats galvenais, es nespēju turēt sliktu prātu uz mirēju, vai tas būtu pagāns vai kristietis. Tātad attiecībā uz mani tava sirds var būt mierīga; par citu, kas šinī grūtajā brīdī tevi māc vai mierina, tu vislabāki zini pats.
   Iā jau lielākā daļa viņa ciltsbrāļu un pārāk daudzi mūsējie, mirstošais vairāk vēlējās pakaļpalicēju atzinību nekā labāku dzīvi citā saulē. Viņš mazliet mulsa no Zvēr­kāvja vārdiem, taču juta, ka tie labi domāti; kad jaunek­lis apklusa, indiāni pārņēma žēlums, ka neviens no viņa cilts neredz, cik vīrišķīgi viņš pacieš skaudrās sāpes, ar kādu stingrību sagaida savu galu. Ar cēlu iedzimtu laip­nību, kas raksturīga indiāņu karavīriem, kamēr tos nav samaitājuši pārāk bieži sakari ar balto cilvēku vissliktāko kategoriju, irokēzs centās pateikties par labvēlību un ap­liecināt, ka viņš to augstu vērtē.
   —   Labi! — viņš atkārtoja šo vārdu, ko mežoņi bieži lietoja angliski. — Labi… jauns galva, arī jauns sirds. Vecs sirds ciets… asara nelīst. Klausīt indiāni, kad viņš mirst un negrib melot. Kā viņš saukt?
   —   Pašreiz mani dēvē par Zvērkāvi, taču delavēri sa­cīja, no šī kara es atgriezīšoties ar dižāku vārdu, ja spē­šot tādu izpelnīties.
   —   Tas labs vārds puikam … slikts vārds karavīram. Viņš ātri dabūt labāks. Par to nebaidīties. — Stiprā uz­budinājumā mežonim vēl bija tik daudz spēka, lai paceltu roku un piesistu jauneklim pie krūtīm. — Acs… drošs, pirksts … zibens, mērķis … nāve, drīz … liels karavīrs. Ne Zvērkāvis … Vanagacs … Vanagacs … Vanagacs. Spiest roku!
   Zvērkāvis jeb Vanagacs, kā jaunekli nu pirmoreiz no­sauca un vēlāk dēvēja visā tanī novadā, — Zvērkāvis sa­ņēma mežoņa roku, un šādā stāvoklī tas izlaida pēdējo dvašu, ar apbrīnu vērdamies sejā svešiniekam, kas grūtā un neparastā situācijā bija izrādījis tādu apķērību, drosmi un veiklību.
   —   Viņa gars ir aizlidojis! — Zvērkāvis sacīja skumīgā un apvaldītā balsī. — Ak vai! Jāmirst mums visiem — agri vai vēlu. Kas vislabāki sagatavojies šim brīdim, tas ir pats laimīgākais, lai kāda būtu viņa ādas krāsa. Te guļ drošsirdīga karavīra miesas, un viņa dvēsele jau lido uz debesīm vai elli — uz laimīgām medibu vietām vai uz tuksnesi. Vecais Haters un Harijs Nerimša iekļuvuši klizmā, varbūtās viņi cieš mokas, varbūtās nonāvēti, un tas viss kauc kādīgas atlīdzības dēļ, ko gadījiens man pie­dāvā, kā daudzi domātu, likumīgi un pieņemami. Bet pie manām rokām nepielips ne grasis šādas naudas. Esmu piedzimis baltais un nomirīšu baltais; savai ādas krāsai palikšu uzticīgs līdz pēdējam elpas vilcienam, kauču viņa karaliskā majestāte, gubernatori un visi viņa padomnieki Anglijā un kolonijās, dzīdamies gūt virsroku karā, aiz­mirstu, kā baltajiem jāizturas. Nē, nē, karavīrs; mana roka neķersies pie skalpa, un tava dvēsele var būt mierīga — aizsaulē tai nevajadzēs mājot izķēmotās miesās.
   To pasacījis, Zvērkāvis piecēlās. Viņš novietoja mirušo sēdus, atbalstīdams tā muguru pret akmeni, un parūpējās, lai indiāņa ķermenis nenoslīdētu guļus vai nesaliektos stāvoklī, kāds saskaņā ar mežoņu jūtelīgajiem, taču pir­matnīgajiem uzskatiem varētu šķist nepieklājīgs. Veicis šo pienākumu, jauneklis nostājās pie kritušā ienaidnieka un, raudzīdamies tā drūmajā sejā, iegrima skumīgā ap­cerē. Viņš atkal izteica balsī savas domas un jūtas — pa­radums, ko bija ieņēmies, tik ilgi dzīvodams mežos viens pats.
   —   Es negribēju laupīt tev dzīvību, sarkanādaini, — viņš sacīja, — bet bija tikai divas iespējas: vai nu noga- lēt tevi, vai ļauties, lai nogalē pašu. Man domāt, katrs rīkojas pēc savas iedabas, un neviens nav nosodāms. Tu izturējies nodevīgi, kā jau esi ieradis karā, un es biju mazliet nevērīgs, jo ātri uzticos citiem. Šī nu ir mana pirmā kauja ar mirstīgo, un tā laikam nepaliks pēdējā. Esmu šāvis daudzum daudzus meža zvērus: lāčus, vilkus, pumas, lūšus, bet tagad sāku stāties pretī sarkanādaiņiem. Ja es būtu dzimis indiānis, varētu pastāstīt par šo sa­dursmi vai ņemt līdzi skalpu un visas cilts priekšā padi­žoties ar savu veikumu; vai arī bijis mans pretinieks tikai lācis, būtu saprotami un piedienīgi, ja es kuram katram pavēstītu, kas noticis; bet es pat nezinu, kā uzticēt šo no­slēpumu Cingačgukam, lai neizklausītos, ka lielos. Patie­šām — ar ko varu dižoties? Ir nogalēts cilvēks, kauč arī mežonis, taču to gan es vēlētos, lai Cingačguks zinātu, ka neesmu licis kaunā delavērus, kas mani mācījuši.
   Zvērkāvis runāja te skaļāk, te klusāk: ja viņš bija stin­gri pārliecināts, tad pacēla balsi, ja šaubījās — dudināja sevī. Šis monologs un domu gaita spēji pārtrūka, jo ezer­malā, dažus simtus jardu no raga, piepeši parādījās otrs indiānis. Acīmredzot arī šis bija izlūks; droši vien šāvieni bija ataicinājuši indiāni, un viņš izmetās no meža tik ne­uzmanīgi, ka uzreiz nepamanīja Zvērkāvi, bet tas redzēja viņu. Taču mirkli vēlāk mežonis ieraudzīja jaunekli un izgrūda skaļu kliedzienu; viņam atsaucās kādas desmit balsis no vairākām vietām kalna piegāzē. Ilgāk vairs ne­varēja kavēties, un nākamajā brīdī Zvērkāvis gariem, spa­rīgiem aira vilcieniem atīrās no krasta.
   Kad Zvērkāvis domājās esam drošā atstatumā no ma­las, viņš pārtrauca airēšanu, ļaudams tāss laiviņai dreifēt, un mierīgi novērtēja stāvokli. Laiva, ko jauneklis iepriekš bija atraisījis, peldēja, vēja dzīta; tā atradās veselu ce- turtdaļjūdzi no viņa un mazliet tuvāk pie krasta, nekā viņš būtu vēlējies, zinādams, ka turpat mežā sanākuši in­diāņi. Pirmīt atgrūstā laiva nu atradās vienīgi dažus jardus no Zvērkāvja, jo, atstādams krastu, viņš bija airē­jis tās virzienā. Kritušais irokēzs drūmi sēdēja, kur no­likts; otrs indiānis bija nozudis, un mežos valdīja klu­sums un, kā šķita, vientulība. Tomēr šis dziļais klusums ilga tikai brīdi. Izlūkojuši mežu, indiāņi no biežņas iz- ldupa klajumiņā un, ieraudzīdami nogalināto biedru, iz­grūda niknus kliedzienus. Viņi pieskrēja pie miroņa, ziņ­kāri apstāja to, un tūlīt atskanēja līksmi saucieni. Labi zinādams iezemiešu paražas, Zvērkāvis saprata, kāpēc šiem indiāņiem mainījās noskaņojums. Pirmie kliedzieni bija tradicionālās gaudas par zaudētu karavīru, pēc tam viņi izteica prieku, ka uzvarētājs nav paguvis noņemt skalpu; bez šīs trofejas uzvaru nekad neuzskatīja par pilnīgu. Tā kā laivas bija patālu no krasta, irokēzi neap­šaudīja Zvērkāvi, jo Amerikas indiānis līdzīgi viņa dzimto mežu kuguāram reti kad uzbrūk, ja nav diezgan drošs par sekmēm.
   Jauneklim vairs nebija nekāda iemesla uzturēties ze­mesraga tuvumā, un viņš gatavojās savākt abas laivas, ko vajadzēja aizvilkt uz cietoksni. Viņš drīz piesēja tu­vāko no tām un tūlīt devās pēc otras, kas visu šo laiku bija peldējusi aizvien tālāk. Pievērsis skatienu šai laivai, Zvērkāvis stipri izbrīnījās, jo tā nevarētu atrasties tik tuvu pie krasta, ja būtu slīdējusi lēnā vēja virzienā. Viņš iedomāja, ka tā būs iekļuvusi kādā neredzamā straumē, un sāka airēt ātrāk, lai panāktu laivu, kamēr tā nav piepel­dējusi bīstami tuvu pie meža. Piebraucis tuvāk, viņš ma­nīja, ka tā šķel ūdeni, sagriezta ar sānu pret vēju, un vir­zās uz krastu. Ar dažiem spēcīgiem aira vēzieniem viņš pieīrās vēl tuvāk, un noslēpums atklājās. Te klusu kaut kas kustējās gar laivas tālāko sānu, un, cieši ieska­tījies, Zvērkāvis ievēroja kailu cilvēka roku. Laivā gulē- lēja indiānis un ar plaukstu lēnām, bet noteikti airējās uz malu. Zvērkāvis uzreiz saprata visu viltību. Jauneklim kavējoties ar ienaidnieku zemesragā, mežonis bija aizpel­dējis līdz laivai, ierausies tanī un minētajā veidā sācis irties uz krastu.
   Pārliecināts, ka indiānim laivā nav ieroču, Zvērkāvis tūlīt strauji pieairējās tai blakus, neuzskatīdams par va­jadzīgu pacelt šauteni. Izdzirdis ūdens šļakstus, mežonis uztrūkās un iekliedzās lielā pārsteigumā.
   — Ja esi diezgan izdzīvojies ar šo laivu, sarkan­ādaini, — Zvērkāvis vēsi sacīja, īstajā laikā novērsdams abu laivu sadursmi, — ja esi diezgan izdzīvojies ar šo laivu, tad laidies ezerā, tā būs prātīgi. Man ir miermīlīga daba, un es nealkstu tavu asiņu, lai gan daudzu citu acīs tu esi drīzāki parādzīme naudas saņemšanai nekā dzīva būtne. Tūlīt laidies ezerā! Citādi mēs sarausimies.
   Šis mežonis angliski nesaprata itin nemaz, taču pēc Zvērkāvja žestiem un izteiksmīgajām acīm, kas reti kad maldināja, viņš apjauta nule sacīto vārdu nozīmi. Droši vien arī šautene, kas atradās baltajam cilvēkam pa ķērie­nam, mudināja indiāni ātri izšķirties. Lai nu kā, viņš sa­liecās līdzīgi tīģerim pirms lēciena, iekliedzās, un nāka­majā mirklī kailais augums nozuda ūdeni. Vairākus jar­dus no laivas viņš uznira, lai ievilktu elpu, un tad pa­meta atpakaļ ašu skatienu, kas liecināja, cik ļoti viņš bai­dās ienaidnieka šautenes liktenīgā vēstneša. Tomēr jau­neklim, kā šķita, nebija nekādu naidīgu nolūku. Rūpīgi piesējis tikko atgūto laivu, viņš sāka airēties projām no krasta. Kad indiānis izpeldēja malā un nopurinājās kā spaniels23 , kas izlēcis no ūdens, viņa briesmīgais ienaid­nieks brauca uz cietoksni un vairs nebija šāviena attā­lumā. Stingri ieturēdams kursu uz ceļa mērķi, Zvērkāvis aiz ieraduma saka savā nodabā runāt par šo pēdējo atga­dījumu.
   — Nu jā, — viņš sacīja, — nebūtu labi nogalēt bez iemesla cilvēku. Skalpi man neko nenozīmē, katram dzī­vība mīļa, un to nedrīkstētu cietsirdīgi atņemt otram. Tiesa, mežonis bija mings; un es nešaubos, ka viņš ir un visu mūžu būs pēdīgais slamsts un viltnieks; bet šis nav iemesls, lai es aizmirstu savu iedabu un ādas krāsu. Nē, nē, lai viņš iet; ja kādreiz stāsimies viens otram pretī ar šauteni rokās, tad redzēsim, kuram ir drosmīgāka sirds un skadrāka acs. Vanagacs! Nav slikts vārds karavī­ram — skan cēlāki un vīrišķīgāki nekā «Zvērkāvis»! Sā­kumam tā nebūtu zemē metama iesauka, un esmu to go­dīgi izpelnījies. Cingačguks pēc šāda veikuma atgrieztos mājās un padižotos, un virsaiši tūlītās nosauktu viņu par Vanagaci; bet man nepiedien lielīties; un, ja nepastāstīšu par šo gadījienu, tas droši vien paliks noslēpums. Nu … viss dieva rokā; gan jau arī mani nopelni kļūs zināmi.
   Izpaudis, tā sacīt, savu vājību, jauneklis ceļu turpināja klusēdams; viņš airēja cītīgi un virzījās uz cietoksni tik ātri, cik ļāva abas velkamās laivas. Saule bija ne vien uzlēkusi, bet arī pacēlusies pār austrumu kalniem, un ūdens klajums jau margoja spožas gaismas palos. Visa ainava staroja skaistumā; un, kam sveši parastie atgadī­jumi mežos, tas neticētu, ka šeit nule noticis kaut kas ne­žēlīgs un barbarisks. Tuvojoties vecā Hatera mītnei, Zvēr­kāvis domāja, pareizāk, juta, ka tās izskats apbrīnojami saskan ar visu ainavu. Kaut arī šim mājoklim vajadzēja pēc ieceres atbilst vienīgi stiprības un drošības prasībām, tā rupjie, pamatīgie baļķi ar grubuļaino mizu, tā apveidi, uz priekšu izvirzītais jumts liktos gleznaini gandrīz jeb­kurā apvidū, un šī vieta vēl piešķīra celtnei īpašu svai­gumu un savdabību.
   Taču, kad Zvērkāvis pieairējās tuvāk pie cietokšņa, viņa uzmanību saistīja kas cits, un tas tūlīt aizēnoja visus ezera un īpatnējās celtnes jaukumus. Durvju priekšā stā­vēja Džūdita un Hetija, ar acīm redzamu satraukumu gai­dīdamas braucēju, ar veco kuģa tālskati, ko esam jau pie­minējuši, Džūdita lāgu lāgiem vēroja airētāju un laivas. Laikam gan šīs meitenes skaistums vēl nekad nebija tā žilbinājis kā tobrīd; aiz bažām un satraukuma viņas seja kvēloja košā sārtumā, un liegā acu izteiksme — burvība, kas piemita arī Hetijai, — dziļās raizēs bija kļuvusi vēl maigāka. Tā domāja vismaz jauneklis, kad viņa trīs lai­vas piepeldēja pie šķirsta sāniem, kur viņš rūpīgi piesēja tās, iekām uzkāpa priekšdurvē.

   Ik viņa vārds ir nepārkāpjams zvērests,
   Ir viņa mila tīra, domas šķīstas.
   Kā sūtņi patiesi nāk asaras no sirds,
   Sirds, viltum tālākas kā debesis no zemes.
   Šekspīrs. «Divi veronieši»
   Meitenes klusēja, kad Zvērkāvis viens pats nostājās to priekšā, un viņa sejā bija skaidri lasāms nemiers, ko viņš izjuta abu trūkstošo vīru dēļ.
   —   Tēvs! — Džūdita beidzot iesaucās; šķita, viņa pēdīgi tikai ar lielām pūlēm dabūja šo vārdu pār lūpām.
   —   Nav ko slēpt, viņu piemeklēja nelaime, — Zvērkāvis atbildēja vaļsirdīgi un vienkārši, kā tas bija viņa dabā. — Viņš ar Nerimšu ir mingu rokās, un vienīgi dievs zina, ka viss beigsies. Es atgādāju laivas drošībā, un tas ir zi­nāms mierinājums, jo klaidoņiem vajadzēs braukt ar plos­tiem vai peldēt, lai tiktu mums klāt. Saulei rietot, ieradī­sies palīgā Cingačguks — ja man izdosies viņu uzņemt laivā; un tad, man domāt, mēs abi varēsim nosargāt šķir-, stu un cietoksni, līdz kamēr virsnieki garnizonos uzzinās par šo karagājienu. Uzzinās taču agri vai vēlu. Vismaz no tās puses gaidāma palīdzība.
   —   Virsnieki! — Džūdita nepacietīgi atsvieda, pie tam' viņas vaigi notvīka vēl sārtāki un skatiens izpauda spē­cīgu, bet acumirklīgu saviļņojumu. — Kas tagad domās vai runās par tiem bezjūtīgajiem švītiem? Mēs paši va­ram aizstāvēt cietoksni. Kas notika ar tēvu un nabaga Hariju Nerimšu?
   —   Šādas rūpes par savu dzīvības devēju ir saprota­mas, Džūdit, un man liekas tikpat saprotami, ka jūs rai­zējaties arī par Hariju Nerimšu.
   Zvērkāvis īsi un skaidri stāstīja nakts notikumus, ne mazākā mērā neslēpdams abu biedru likstu un savas do­mas par varbūtējam sekām. Meitenes sasprindzināti klau­sījās, taču neļāva vaļu tādam uzbudinājumam, kādu pēc līdzīgas vēsts nespētu apvaldīt sievietes, kas mazāk pie­radušas pie tām briesmām un nelaimēm, kuras raksturī­gas dzīvei robežjoslā. Zvērkāvim par brīnumu, Džūdita šķita ciešam vairāk neka Hetija, kas klausījās uzmanīgi, tomēr neizrādīja nekādas jūtas un, kā likās, grūtsirdīgā klusībā pārdomāja notikušo. Jauneklis sprieda, ka Džūdi­tas satraukums liecina par maigām jūtām pret Nerimšu un par meitas milestību uz tēvu, bet Hetijas šķietamo vienaldzību izskaidroja ar to tumsu, kas zināmā mērā bija apņēmusi meitenes prātu un kas, domājams, neļāva viņai paredzēt visas sekas. Runāts tika maz. Māsas rosī­jās, gatavodamas brokastis. Cilvēki, kas pieraduši pie mājas soļa, to gandrīz neapzināti veic arī sāpēs un bē­dās. Vienkāršo, bet sātīgo azaidu visi trīs ieturēja, drūmi klusēdami. Meitenes ēda maz, bet Zvērkāvis pierādīja, ka apveltīts ar būtisku laba karavīra īpašību, un proti: sa­glabā apetīti arī grūtos un uztraucošos apstākļos. Maltīte bija gandrīz galā, un neviens netika bildis ne pušplēsta vārda; tad Džūdita aizgūtnīgi, ar skubu ierunājās, jo lau­zās uz āru jūtas, ko savaldīt bija sāpīgāk nekā izpaust.
   —   Tēvs būtu slavējis šo zivi! — meitene trauca.
   —   Viņš saka, ezera lasis esot gandrīz tikpat gards kā jūras lasis.
   —  Viņam neesot sveša jūra, Džūdit, — jauneklis teica, tīri neviļus uzmezdams meitenei jautājošu skatienu; tāpat kā citus, kas pazina Hateru, arī viņu interesēja vecā Toma agrākā dzīve. — Harijs Nerimša stāstīja, ka jūsu tēvs esot bijis jūrnieks.
   Sākumā Džūdita likās apmulsusi, pēc tam ļāvās jūtām, kas viņai bija savā ziņā jaunas, pēkšņi kļuva runīga, un, kā šķita, šis temats viņu stipri ieinteresēja.
   —  Ja Nerimšam zināma tēva pagātne, es nožēloju, ka viņš nav man stāstījis par to! — Džūdita strauji sacīja.
   —   Dažreiz man pašai liekas, tēvs bijis jūrnieks, bet pē­cāk atkal domāju, ka tas nav tiesa. Ja šī lāde būtu vaļā vai spētu runāt, tā droši vien pavēstītu par visām viņa agrākajām gaitām. Bet atslēgas ir stipras, tās nevaram saraut kā aukliņas.
   Zvērkāvis pievērsās minētajam priekšmetam un pirmo reizi to cieši aplūkoja. Kaut ari lādes krāsojums bija pa- plucis un tā liecināja par sliktu apiešanos, viņš ievēroja, ka to darinājis no sevišķi laba materiāla īsts meistars. Zvērkāvis vēl nekad nebija redzējis tādu raženu skrīni. Tās dārgo, tumšo koku bija klājis lielisks pulējums, taču pēc nesaudzīgas apiešanās no tā palicis gaužām maz, un daždažādas skrambas un bedrītes norādīja, ka tā rupjā kārtā sadūrusies ar priekšmetiem, kas vēl cietāki par to. Stūri bija stingri apkalti ar smalki un grezni nostrādātu tēraudu; viras un veselas trīs aizkaramās atslēgas ar savu veidu un apdari pievērstu uzmanību pat retu lietu veikalā. Lāde bija liela. Zvērkāvis piegāja tai .klāt, sa­tvēra masīvo rokturi, mēģināja pacelt tās galu un pārlie­cinājās, ka svars pilnīgi atbilst ārējam izskatam.
   —   Džūdit, vai kādreiz esat redzējusi šo lādi atvērtu? — jauneklis brīvi noprasīja, kā jau robežnieks. Tolaik civili­zācijas pierobežā cilvēki daudz nesmalkojās šādos gadīju­mos, un viņi tāpat būtu darījuši arī šodien.
   —   Ne reizes. Tēvs nekad nav atvēris to manā klāt­būtnē, varbūt nemaz never vaļā. Mēs neesam redzējušas tās vāku paceltu, un es pat nezinu, vai tēvs redzējis.
   —  Tev nav taisnība, Džūdit, — Hetija mierīgi iebilda. — Tēvs ir pacēlis vāku, un es esmu redzējusi.
   Zvērkāvis smalkjūtīgi klusēja. Viņš nebūtu kautrējies iztaujāt vecāko māsu tik sīki, ka tas šķistu pat nepieklā­jīgi, taču viņa sirdsapziņa pamatoti neļāva izmantot jau­nākās mazprātību. Tā kā Džūdita nepazina šādu atturību, viņa strauji pievērsās Hetijai un turpināja sarunu.
   —   Kad esi redzējusi šo lādi atvērtu, Hetij? Kur?
   —   Šeit pat, vairākas reizes. Tēvs to bieži atver, kad tevis nav mājās, taču mani neraida projām, un es redzu, ko viņš dara, un dzirdu, ko runā.
   —   Ko viņš dara un runā?
   —   To nevaru sacīt, Džūdit, — māsa atbildēja klusi, bet noteikti. — Tēva noslēpumi nav mani noslēpumi.
   —   Noslēpumi! Zvērkāvi, cik savādi, ka tēvs uztic tos Hetijai, bet man vis nestāsta!
   —   Viņam ir dibināts iemesls, Džūdit, taču tev neva­jag to zināt. Šeit tēva nav, viņš nevar pats atbildēt, un es vairāk neko neteikšu.
   Džūdita un Zvērkāvis bija pārsteigti, un vecākās mā­sas sejā pavīdēja sāpes. Pēkšņi viņa atguvās, novērsās no Hetijas it kā aiz žēluma par tās nepilnību un uzru­nāja jaunekli.
   —   Jūsu stāsts vēl nav galā, — Džūdita sacīja. — Pir­mīt beidzāt ar to, ka aizmigāt laivā, pareizāk, ka jūs iztrūcināja garlakas brēciens. Arī mēs dzirdējām garlakas kliedzienus; domājām, ka tie vēsta negaisu, lai gan šinī gadalaikā vētras nav parastas uz šī ezera.
   —   Vēji pūš un vētras auro pēc dieva prāta visos gada­laikos, — Zvērkāvis atbildēja. — Garlakas runā saskaņā ar savu dabu. Būtu labāki, ja cilvēki izturētos tikpatās atklāti un patiesīgi … Es uztrūkos, dzirdēju putna brē­cienu un nospriedu, ka tas nevar būt Nerimšas signāls; pēc tam nogulos un iemigu. Rītausmā piecēlos spirgts un možs kā parasti un džinos pakaļ abām laivām, lai tās ne­nokļūtu mingu nagos.
   —   Zvērkāvi, jūs neesat pastāstījis mums visu, — Džū­dita mundri sacīja. — Mēs dzirdējām šāvienus pie aus­trumu kalna; atbalsis bija ilgas un skanīgas un sekoja tik drīz pēc blīkšķiem, ka šāvējiem vajadzēja atrasties vai nu pašā krastā, vai ļoti tuvu pie tā. Mūsu ausis ir pieradušas pie šiem trokšņiem un neviļ.
   —   Šoreiz šautenes darījušas savu darāmo, meitene; jā, darījušas savu darāmo. Šorīt tās cēlās pret mērķiem, jā, arī mēlīte tika nospiesta, lai gan retāki, nekā varēja. Viens karavīrs aizgājis uz savām laimīgajām medību vietām, un tas ir viss stāsts.
   Džūdita klausījās ar aizturētu elpu. Kad Zvērkāvis kautri apklusa un, kā likās, nedomāja vairāk runāt par šo tematu, viņa piecēlās, šķērsoja istabu un apsēdās bla­kus jauneklim. Meitenes izturēšanās nepavisam nebija iz­laidīga, tā pauda sievišķīgu pieķeršanos, atsaucību un interesi. Džūdita saņēma mednieka raupjo roku un var­būt tīri neapzināti spieda abām plaukstām, kvēli un pār- metīgi raudzīdamas viņa iedegušajā sejā.
   —   Zvērkāvi, jūs esat cīnījies ar mežoņiem viens pats, bez kādas palīdzības! — viņa sacīja. — Gribēdams aiz­stāvēt mūs — Hctiju … un varbūt mani, esat vīrišķīgi cīnījies ar ienaidnieku; un neviens jūs neiedrosmināja, ne­viens neredzētu jūs krītam, ja dievs pieļautu tādu lielu nelaimi!
   —   Esmu cīnījies, Džūdit; jā, patiešām esmu cīnījies ar naidnieku, turklāt pirmo reizi savā mūžā. Šādām sadur­smēm jānotiek, un tās rada mūsos jauktas jūtas — skum­jas un uzvaras prieku. Cilvēks, man domāt, ir dzimis cī­nītājs. Līdzšinējais veikums ir nieks, bet, ja Cingačguks šovakar atnāks pie klints, kā abi esam norunājuši, un ja varēšu viņu uzņemt laivā, mežoņiem nemanot vai arī tiem zinot, tomēr par spīti viņu vēlēm un nodomiem, tad mēs karosim pa īstam, iekām mingiem izdosies sagrābt cie­toksni, šķirstu un jūs.
   —  Kas ir šis Cingačguks? No kurienes viņš nāk? Kā­pēc ieradīsies tieši te?
   —   Man domāt, jūsu jautājieni ir vietā, lai gan savā pusē šis jauneklis kļuvis visnotaļ pazīstams. Cingačguks pēc dzimuma ir mohikānis; viņš piemeties pie delavē­riem — kā jau gandrīz visa viņa cilts, kura sen sairusi, jo tai uzmākušies baltie cilvēki. Cingačguks cēlies no dižu virsaišu dzimtas; viņa tēvs Unkass bijis slavenākais sa­vas cilts karavīrs un padomdevējs. Pat vecais Tamenunds godā Cingačguku, kauč gan tas, kā domā, vēl pārāki jauns, lai uzņemtos vadību karā; un mohikāņu cilts tā izkliedēta un sarukusi, ka viņiem virsaitis ir gandrīz vie­nīgi vārda pēc. Kad šis karš sākās pa īstam, mēs ar Cin­gačguku norunājām, ka šovakar, saulei rietot, satiksimies pie klints ezera lej galā, lai no turienes dotos savās pir­majās gaitās pret mingiem. Kamdēļ esam nākuši tieši uz šejieni — tas ir mūsu noslēpums; jūs saprotat, ka pie­sardzīgi jauni cilvēki uz karatekas neko nedara bez mērķa un apdoma.
   —   Delavēram nebūs naidīgu nolūku pret mums, — Džūdita, brīdi vilcinājusies, sacīja, — un mēs zinām, ka jūs esat mūsu draugs.
   —   Es ceru, ka nodevība ir pats pēdējais noziegums, kurā var mani apvainot, — Zvērkāvis atbildēja, Džūditas acumirklīgo šaubu aizskarts.
   —   Neviens netur aizdomās jūs, Zvērkāvi! — meitene dedzīgi iesaucās. — Nē, nē … jūsu godīgā seja būtu pie­tiekami drošs galvojums par tūkstoš siržu uzticību! Ja visi vīrieši runātu patiesību kā jūs un neapsolītu to, ko nedomā izpildīt, tad pasaulē būtu mazāk ļaunuma un ne­viens neuzskatītu, ka greznas spalvas un sarkani mun­dieri attaisno melus un zemisku rīcību.
   Meitenes runa pauda spēcīgas, vētrainas jūtas, un vi­ņas skaistās acis, parasti tādas maigas un pievilcīgas, beigās zibsnīja. Skaidrs, ka Zvērkāvis ievēroja šādu lielu uzbudinājumu. Izturēdamies taktiski kā galminieks, viņš nebilda ne vārda par meitenes satraukumu un izlikās, it kā nebūtu to manījis. Džūdita pamazām nomierinājās. Viņa, redzams, vēlējās atstāt uz jaunekli labu iespaidu un drīz atsāka valodu tik rāmā balsī, it kā nekas nebūtu viņu saviļņojis.
   —   Man nav tiesību izdibināt jūsu vai jūsu drauga no­slēpumus, — viņa turpināja, — un esmu gatava ticēt kat­ram jūsu vārdam, Ja mums patiešām pievienosies vēl viens vīrietis, mūsu sabiedrotais, tā būs liela palīdzība šinī grūtajā brīdī; un man gribētos cerēt: ja mežoņi pār­liecināsies, ka mēs varam noturēt ezeru savās rokās, viņi piedāvās apmainīt gūstekņus pret zvērādām vai sliktā­kajā gadījumā pret muciņu pulvera, kas glabājas mājā.
   Jauneklim bija uz mēles vārdi «skalpi» un «prēmijas», taču, negribēdams meitas satraukt, tas noturējās un neko nebilda par likteni, kas droši vien lemts viņu tēvam. Zvēr­kāvis tomēr tik vāji prata izlikties, ka attapīgā Džūdita, kuras prātu bija asinājusi dzīves skola, lasīja jaunekļa izteiksmīgajā sejā kā grāmatā.
   —   Es noskārstu, ko domājat, — viņa steigšus ierunā­jās, — zinu, ko jūs būtu sacījis, ja nebaidītos sāpināt mani… mūs, es domāju, — Hetija mīl tēvu tāpat kā es. Taču mums ir cits ieskats par indiāņiem. Neievainotu gūs­tekni viņi neskalpē, bet aizved projām dzīvu, ja vien ne­iedegas niknā spīdzināšanas kārē. Es nebaidos par tēva skalpu un maz raizējos viņa dzīvības dēļ. Ja indiāņi pie- lavītos pie mums nakti, mūs droši vien visus noskalpētu, bet vīrus, kas sagūstīti atklātā cīņā, reti kad aiztiek — vismaz kamēr nav pienācis laiks mocībām.
   —   Jā, tāda ir paraša, un viņi to ievēro; bet, Džūdit, — vai zināt, kāpēc jūsu tēvs un Nerimša gāja uz mežoņu nometni?
   —   Zinu. Tas bija cietsirdīgs nolūks! Bet ko jūs varat labu sagaidīt? Vīrieši paliek vīrieši; arī viens otrs frants, kurš staigā zeltā un sudrabā un kuram kabatā virsnieka patents24 , ir rīkojies tikpat cietsirdīgi. — Džūditas acis no jauna uzzibsnīja, taču viņa ar lielām pūlēm savaldījās. — Es kļūstu pūcīga, iedomājot, kādu ļaunumu dara vī­rieši, — viņa piebilda un centās pasmaidīt, tomēr šis mēģinājums nebija diezin cik sekmīgs. — Tas viss ir muļ­ķīgi. Ar žēlabām nav līdzēts. Kas padarīts, tas padarīts. Taču indiāņi piešķir tik mazu nozīmi asinsizliešanai un tik augstu vērtē vīrus, kas ķeras pie drosmīga pasākuma, ka viņi, uzzinājuši savu gūstekņu nodomu, varbūt drīzāk tos cienīs nekā darīs tiem pāri.
   —   Kādu laiku, Džūdit, jā, to es atzīstu, kādu laiku. Bet, kad šīs jūtas zudīs, viņi alks atriebties. Mums ar Cingač- guku vajadzēs papūlēties, lai izdibinātu, kā atbrīvot Ne­rimšu un jūsu tēvu; nav šaubu, mingi dažas dienas ka­vēsies pie ezera, mēģinādami gūt pilnīgu uzvaru.
   —  Zvērkāvi, vai esat pārliecināts, ka var paļauties uz šo mohikāni? — meitene gausi jautāja.
   —   Kā uz mani pašu. Jūs teicāt, ka neturat aizdomās mani, Džūdit?
   —   Jūs! — Viņa atkal satvēra abām plaukstām Zvēr­kāvja roku un spieda ar tādu dedzību, ka jauneklī mostos augstprātība, ja tas nebūtu tik labsirdīgs un vairāk lepo­tos ar savu krietnumu. — Es tāpat turētu aizdomās brāli! Zvērkāvi, pazīstu jūs tikai vienu dienu, tomēr šinī laikā esat iedvesis tādu uzticību, kāda citreiz rastos pēc gadu ilgas saiešanās. Jūsu vārdu gan esmu jau dzirdējusi ag­rāk. Garnizonu švīti bieži stāsta, ka esat viņus apmācī­jis medībās, un visi atzīst jūsu godīgumu.
   —   Vai viņi kādreiz runā par šaušanu, meitene? — Zvērkāvis, klusi, bet sirsnīgi nosmējies, strauji iejautājās. — Vai viņi kādreiz runā par šaušanu? Es negribu zināt, ko viņi stāsta par manu šaušanas māku: ja tā nav pazīs­tama visā šinī pusē, tad izmaņai un labai acij ir maza no­zīme; bet ko virsnieki saka par savējo — jā, ko viņi saka par savējo! Viņi teic, ka ieroči esot viņu amata rīki; taču daži virsnieki gaužām nemākulīgi rīkojas ar tiem.
   —   Es ceru, ka jūsu draugs Cingačguks, kā viņu sau­cat, tāds nav. Ko šis indiāņu vārds nozīmē?
   —   «Lielā čūska». Tā viņš iesaukts savas gudrības un viltības dēļ. Viņa īstais vārds ir Unkass — tā saucas visa viņa dzimta, līdz kamēr izpelnīsies ar darbiem citu vārdu.
   —   Ja viņš tik gudrs, mēs iemantosim vērtīgu draugu; taču jūsu biedram ir pašam savs uzdevums, un iespējams, ka tāpēc viņš nevarēs mums pakalpot.
   —   Galu galā man rādās, ka nenotiks liels ļaunums, ja pateikšu jums viņa nolūku. Varbūtās jūs dosit mums pa­domu. Izstāstīšu jums abām visu, un ceru, ka šo noslē­pumu glabāsit kā savu. Jāteic, ka Cingačguks ir izskatīgs indiānis, turklāt no dižas dzimtas, un cilts jaunavas viņu dikti apbrīno. Kādam virsaitim ir atvase Vah-ta-vah — tas nozīmē: «klusu jel, klusu!» — pati raženākā delavēru meitene, un visi cilts jaunie karavīri meta acis uz viņu. Nu, arī Cingačguks ieskatījās Vahtavahā, un Vahtavaha ieskatījās Cingačgukā. — Zvērkāvis uz brīdi apklusa, jo Hetija Hatere piecēlās, paspēra dažus soļus un ar sa­sprindzinātu uzmanību nostājās viņam blakus kā bērns, kas nācis pie mātes klausīties pasaku. — Jā, viņi iemīļoja viens otru, — Zvērkāvis atsāka, laipni un labvēlīgi palū­kojies ieinteresētajā naivajā meitenē. — Nu, šādās rei­zēs, ja visi vecākie piekrīt, jaunieši parasti nepaliek šķirti. Gūdams šādu dārgumu, Cingačguks gribot negribot sa­nāca naidā ar sāncenšiem. Visvairāki sasirdījās Jakom- mons jeb Mežrozes Ērkšķis, un mēs domājam, ka viņš arī vainīgs pie tā, kas notika turpmāki. Pirms diviem mēnešiem Vahtavaha kopā ar tēvu un māti devās uz rie­tumu upēm zvejot lašus. Visi šejienieši ir vienis prātis, ka tās sevišķi bagātas zivīm. Zvejas laikā meitene no­zuda, un dažas nedēļas mēs neko nedzirdējām par viņu. Pirms desmit dienām caur delavēru zemi gāja ziņnesis un stāstīja, ka Vahtavaha nolaupīta, naidnieki viņu pie­ņēmuši ciltī un gribot apprecināt ar kādu jaunu mingu. Mēs nezinām, taču domājam, ka meitenes nolaupīšana ir Mežrozes Ērkšķa gudrība. Ziņnesis arī sacīja, ka mingi nodomājuši pāris mēnešu medīt un sirot šinī novadā un pēc tam iet atpakaļ uz Kanādu, un, ja mums izdotos sa­dzīt meitenei pēdas šinī pusē, tad varbūtās rastos iespēja viņu atbrīvot.
   —  Un kāds tam visam sakars ar jums, Zvērkāvi? — Džūdita vaicāja ar tādu kā nemieru balsī.
   —   Drauga nelaime ir arī mana nelaime. Esmu nācis šurp, lai palīdzētu Cingačgukam. Ja atsvabināsim viņa iecerēto, priecāšos, gandrīz tāpatās, it kā būtu atguvis savu mīļo.
   —   Kur tad ir jūsu mīļā, Zvērkāvi?
   —  Tā ir mežā, Džūdit… maigā lietū līkstoši zari… rasas lāses zālē … klīstoši mākoņi zilās debesīs … putni, kas dzied mežos … vēsi avoti, kas remdē manas slāpes, — itin visas brīnumainās balvas, ko piešķīris dievs!
   —   Jūs gribat sacīt, ja vēl neesat mīlējis nevienu sie­vieti, bet visvairāk mīlat mežus un pats savu dzīves veidu.
   —   Pareizi, gluži pareizi. Nē, nē, neesmu slimojis ar šo kaiti un ceru, ka arī turpmāki būšu vesels, vismaz līdz kara beigām. Kamēr tik daudz rūpju Cingačguka dēļ, ta- mēr negribas sagādāt sev citas.
   —   Meitene, kas jūs beidzot iegūs, Zvērkāvi, vismaz iegūs godīgu sirdi — sirdi, kur neslēpjas nodevība un viltība; un šādu uzvaru apskaustu vairākums sieviešu.
   Kad Džūdita sacīja šos vārdus, viņas skaistā seja dus­mīgi saraucās un rūgts smaids vīdēja ap muti. Sarunu biedrs ievēroja šo pārmaiņu; viņš gan nebija radis uzmi­nēt sievietes sirds noslēpumus, toties viņam netrūka iedzimtas smalkjūtības, lai saprastu, ka ilgāk nevajadzētu kavēties pie šī temata.
   Tā kā stunda, kad vajadzēja gaidīt Gingačguku, bija vēl tālu, Zvērkāvim atlika pietiekami daudz laika, lai iepazītos ar cietokšņa aizsardzību un veiktu visu, kas iespējams un tobrīd šķita nepieciešams. Apdomīgais un pieredzējušais Haters gan bija atstājis maz darāmā. Jau­neklim tomēr šķita, ka sperami vēl daži piesardzības soļi. Dzīvodams ilgi starp indiāņiem un klausīdamies to stās­tus, viņš bija guvis zināšanas robežjoslas kara mākslā. Ezermala atradās tik tālu, ka apšaude no krasta nepa­visam nebūtu bīstama. Tiesa, musketes lode aizsniegtu celtni, taču par trāpīgu šaušanu nevarēja būt runas, un šinī ziņā arī Džūdita nebažījās ne mazākā mērā. Tātad, kamēr mūsu draugi turēja savās rokās cietoksni, viņi bija drošībā. Protams, piekļuvuši tuvāk, mežoņi varētu to aiz­dedzināt, sturmēt vai likt lietā kādu no viltīgajiem un mānīgajiem indiāņu paņēmieniem. Pret uguni Haters bija labi nodrošinājies, turklāt pati celtne, ja atskaita mizas jumtu, tik drīz neaizdegtos. Grīdā bija vairākas lūkas, un vajadzības gadījumā vienmēr turēja pa rokai virvēs iesietus spaiņus. Kāda no meitenēm varēja viegli apdzēst uguni, kamēr tā nav paguvusi izplatīties. Džūdita, kas likās saprotam visus tēva aizstāvēšanās plānus un kam netrūka drosmes piedalīties to realizēšanā, pastāstīja vi­sus šos sīkumus jauneklim, tā aiztaupot viņam šinī ap­skatē daudz laika un pūļu.
   Dienā vēl nebija ko baidīties. Laiviņas un šķirsts atra­dās pie cietokšņa, un ezera tuvumā nebija citu laivu. Taču
   Zvērkāvis zināja, ka indiāņi ātri vien var izgatavot plostu. Tā kā pie ūdens gulēja daudzum daudz kritušu koku, mežoņiem nebūtu visai grūti izlīdzēties, ja viņi no­pietni domātu uzbrukt. Slavenais amerikāņu platnieks, savā ziņā pilnīgi neatsverams rīks, tolaik gan nebija se­višķi plaši pazīstams, un mežoņi nemākulīgi lietoja tā aizstājēju — mazu vienrokas cirvi. Taču indiāņi nereti šķērsoja šādā veidā upes, tādēļ nebija šaubu, ka viņi da­rinās plostu, ja nolems doties bīstamajā uzbrukumā. Biedra nāve varēja viņus pasteidzināt vai arī vedināt uz piesardzīgu rīcību. Zvērkāvis bija pārliecināts, ka nākamā nakts būs izšķirīga — tanī notiks uzbrukums. Tāpēc jau- - neklis karsti vēlējās, kaut cietoksnī būtu viņa draugs, un augošās bažās gaidīja saules rietu.
   Dienā cietokšņa iemītnieki kaldināja savus plānus un Veica sagatavošanas darbus. Džūdita bija rosīga, un acīm­redzot viņai patika apspriesties ar savu jauniegūto pa­ziņu, kura vienaldzība pret briesmām, vīrišķīgā nesavtība, labsirdība un patiesīgums ātri ieinteresēja un savaldzi­nāja šo meiteni. Zvērkāvim šķita, ka stundas velkas lēni, turpretī Džūditai tās pagāja nemanāmi, un, kad saule sāka laisties uz rietumu pakalnu priedēm apaugušajām virsotnēm, viņa juta un izteica pārsteigumu, ka diena jau iet vakarā. Toties Hetija bija klusa un grūtsirdīga. Viņa vispār nebija nekāda valodīgā un kļuva runīgāka tikai tanīs reizēs, kad viņu uz laiku kaut kas satrauca, ierosi­not viņas naivo prātu; tomēr šinī ļoti svarīgajā dienā He­tija stundām ilgi šķita pilnīgi zaudējusi valodu. Bažas par tēva likteni gan būtībā neietekmēja māsu izturēšanos. Likās, neviena no viņām īsti negaidīja lielāku ļaunumu ka gūstu, un Hetija pāris reižu ieteicās, ka tēvs varbūt pratīšot atbrīvoties. Džūdita gan nebija tāda optimiste, taču cerēja, indiāņi piedāvās izpirkt gūstekņus, pārlieci­nājušies, ka ne ar kādiem līdzekļiem un viltībām nespēj ieņemt cietoksni. Zvērkāvis šos paviršos minējumus tomēr uzskatīja par tukšām meiteņu iedomām un gatavojās aiz­sardzībai tik cītīgi un apsvēra nākotni tik nopietni, it kā viņas nemaz nebūtu izteikušas šādus pieņēmumus.
   Pēdīgi pienāca laiks doties uz vietu, kur jāsastopas ar mohikāni, ko biežāk sauca par delavēru. Tā. kā Zvērkāvis bija izstrādājis plānu un sīki iepazīstinājis ar to abas māsas, visi trīs prātīgi un saskaņoti ķērās pie darba. He­tija pārgāja uz šķirstu, sasēja kopā divas laivas, iekāpa vienā no tām un pa tādiem kā vārtiem palisādē, kas ap­joza celtni, pabrauca zem mājas; tur viņa piesaistīja lai­vas pie ķēdēm, kas bija piestiprinātas cietokšņa iekšienē. Palisāde, kuras stati bija stingri iedzīti dūņās, veidoja mazu iežogojumu, ko varēja izlietot nule minētajā veidā un kas arī derētu par aizsegu, ja turams pieklājīgā attā­lumā ienaidnieks, kurš tuvojas laivās. Sādā ostā laivas zināmā mērā bija paslēptas, un, tā kā vārtus pienācīgi aizšāva un noslēdza, tās tik viegli vis nedabūtu, kaut arī ieraudzītu. Taču, iekām aizvēra vārtus, Džūdita ar trešo laivu iebrauca apžogojumā, bet Zvērkāvis augšā nodroši­nāja no iekšpuses logus un durvis. Viss bija stiprs un ma­sīvs, nelielus stumbeņus izmantoja par aizšaujamajiem: tādēļ, kad Zvērkāvis bija beidzis savu darbu, paietu stun­das divas, kamēr uzbrucēji ielauztos mājā, kaut arī viņi nesastaptu nekādu pretestību un lietotu jebkuru rīku, ja atskaita cirvi. Šādus drošības soļus Haters tika spēris pēc tam, kad cietoksni, viņam bieži projām esot, dažas reizes bija izlaupījuši tie baltie robežnieki, kas neievēro nekādus likumus.
   Tiklīdz mājokļa iekšpusē viss bija cieši aizdarīts, Zvēr­kāvis pa lūku nokāpa Džūditas laivā. Paceļamām durvīm viņš aizlika priekšā resnu šķērsi un piekāra pamatīgu at­slēgu. Arī Hetija pārnāca Džūditas laivā, kas tika iz­grūsta aiz palisādes. Pēc tam noslēdza vārtus un slēdze­nes aiznesa uz šķirstu. Visi trīs atradās ārpus noslēgtā mājokļa, kurā nu varēja iekļūt vienīgi ar spēku vai tādā pašā veidā, kā jauneklis bija ticis ārā.
   Bija paņemts līdzi tālskatis, un Zvērkāvis tagad nopē­tīja krastu, cik vien atļāva redzes apvārsnis. Nemanīja neko citu kā tikai dažus putnus, kas laidelējās koku ēnā, it kā vairīdamies no pēcpusdienas tveices. Viņš ļoti vērīgi aplūkoja tuvākos zemesragus, lai pārliecinātos, vai indiāņi negatavo plostu; taču visur atklājās tā pati mierpilnā, vientulīgā ainava. Nedaudzos vārdos paskaidrosim, cik grūtā stāvoklī atradās mūsu draugi. Viņus varēja novērot modrīgas acis, turpretī ienaidnieka pārvietošanos slēpa bieza meža aizsegs. Viņi savā iztēlē neviļus pārvērtēja pretinieka spēkus, bet pašu vājums būtu skaidri redzams visiem, kam gadītos pamest šurp skatienu.
   — Nekas tomēr nekustas! — Zvērkāvis izsaucās, pēdīgi nolaizdams tālskati, un gatavojās kāpt šķirstā. — Ja šie klaidoņi perina ko sliktu, viņi ir tik viltīgi, ka nerīkojas atklāti. Tiesa, varbūtās viņi plostu darina mežā un nav vēl ielaiduši ezerā. Viņi nenojauš, ka taisāmies atstāt cie­toksni, un, ja arī nojaustu, tad nevarētu zināt, kurp gri­bam doties.
   —  Tas ir tiesa, Zvērkāvi, — Džūdita atbildēja. — Ta­gad esam pilnīgi sagatavojušies; nebaidīsimies no seko­šanas, brauksim tūlīt, citādi nokavēsimies.
   —   Nē, nē, mums jābūt apdomīgiem. Mežoņi gan nezina, ka Cingačguks gaidīs pie klints, taču viņiem ir acis un kājas; viņi redzēs, uz kurieni stūrējam, un noteikti sekos mums. Es centīšos viņus piemuļķot — vadīšu platdibeni gan turp, gan šurp, līdz kamēr viņi nokusīs, vicodami mums pakaļ.
   Zvērkāvis cik spēdams darīja, kā teicis. Nebija pagā­jušas ne piecas minūtes, kad visi trīs jau atradās šķirstā un tas aizbrauca no mājas. Pūta mazs ziemeļu vējiņš. Droši uzvilcis buru, jauneklis pagrieza neveiklās liellai­vas priekšgalu pret austrumu krastu, lai tā sasniegtu ezer­malu jūdzes divas lejpus cietokšņa, pie tam viņš ņēma vērā krietno vēja novirzījuma tiesu. Šķirsts nevarēja attīs­tīt nekādu lielo ātrumu, tomēr bija diezgan viegli iekusti­nāms un brauca trīs četras jūdzes stundā, jo peldēja sekli. Attālums starp cietoksni un klinti bija mazliet vairāk par divām līgām. Zinādams indiāņa noteiktību, Zvērkāvis tika rūpīgi aprēķinājis savu laiku. Tas bija ieplānots ar uz­viju, tā ka atkarībā no apstākļiem viņš varēja ne vien pa­steidzināt, bet arī novilcināt ierašanos norunātajā vietā. Kad Zvērkāvis uzvilka buru, saule virs rietumu pakalniem rādīja, ka līdz rietam vēl krietnas divas stundas; un pēc dažām minūtēm viņš pārliecinājās, ka platdibene peld ar cerēto ātrumu.
   Bija brīnišķīgs jūnija novakars, kad šis vientulīgais ūdens klaids vismazāk atgādināja asiņainas cīņas arēnu. Likās, vieglā dzesma neskāra ezeru, bet dvesa tam pāri, kā vairīdamās traucēt tā dziļo mieru, ņirbināt spoguļaino līmeni. Pat meži šķita snaužam saulē, un ziemeļos pie ap­vāršņa kopš vairākām stundām baltoja daži aitiņu mā­koņi, it kā būtu nolikti, lai padarītu ainavu vēl skaistāku. Lāgu lāgiem manīja peldam vienu otru ūdensputnu; aug­sti virs kokiem lidinājās krauklis un modrīgi vēroja no­slēpumainos mežus, raudzīdams sev laupījumu.
   Par spīti savam robežnieces tiešumam un dzedrumam, Džūdita runāja smalkāk nekā abi jaunekļi un viņas tēvs.
   Sinī ziņā Džūdita un Hetija ievērojami atšķīrās no citām viņu aprindu meitenēm visā tanī robežjosla. Tuvākā gar­nizona virsnieki bieži glaimoja Džūditai, apgalvodami, ka pilsētās neesot daudz tādu lēdiju, kas izsakoties smalkāk par viņu. Tas gan īsti nesaskanēja ar patiesību, taču šim komplimentam bija pietiekams pamats. Par šo priekšro­cību meitenes bija parādā savai mātei, no kuras bērnībā tika guvušas to izglītību, kas vēlākajos gados grūti ieman­tojama, ja mazās dienās atstāta novārtā. Kas bijusi māte — zināja vienīgi Haters. Viņa bija mirusi pirms di­viem gadiem un, kā Nerimša jau stāstījis, apglabāta ezerā. Novada rupjie ļaudis nereti pārrunāja, vai tas darīts kāda aizsprieduma dēļ vai tāpēc, ka Haters nevīžojis rakt kapu. Džūdita neapmeklēja šo kapa vietu, bet Hetija bija redzē­jusi, kur māti apbedī, un bieži vien ap saules rietu vai mēnesnīcā aizairēja uz turieni. Tad viņa skatījās dzidrajā ūdenī, it kā cerēdama ieraudzīt to, ko bija tik ļoti mīlē­jusi no mazotnes līdz sērajai šķiršanās stundai.
   —   Vai mums jāsasniedz klints tieši tanī brīdī, kad saule riet? — Džūdita jautāja Zvērkāvim. Abi stāvēja viens ot­ram blakus, pie tam jauneklis turēja stūres airi un mei­tene izšuva kādu tērpa rotājumu, kurš bija pārlieku grezns viņas sabiedriskajam stāvoklim un pilnīgs jaunums me­žos. — Kas notiks, ja piebrauksim dažas minūtes agrāk vai vēlāk? Ilgi palikt krasta tuvumā pie tās .klints būtu ļoti riskanti.
   —  Taisnība, Džūdit. Tur jau ir tas grūtums. Mūs var apšaudīt no maza atstatuma, un nepavisam nebūtu gudri kavēties pie klints pārāki ilgi. Kad ir darīšana ar indiāni, tad jābūt veiklam un apdomīgam, jo sarkanādainis jau pēc dabas ir aplam manīgs uz visādiem āķiem. Jūs redzat, Džūdit, ka es stūrēju nevis klints virzienā, bet vairāki uz austrumiem, tā ka mežoņi rikšos turp un veltīgi nogurdi­nās kājas.
   —  Tātad jūs esat pārliecināts, ka viņi mūs redz un vēro mūsu braucienu, Zvērkāvi? Es cerēju, indiāņi atkāpu­šies mežā un dažas stundas liks mūs mierā.
   —  Tās ir tikai sievietes iedomas. Ja indiānis uzņēmis karateku, viņš modrīgs vienmēr. So pašu brīdi mežoņu skatieni ir pievērsti mums, taču ezers mūs sarga. Mums negantnieki jāmēģina • uzvedināt uz maldu pēdām un ar smalku aprēķinu jātuvojas klintij. Stāsta, ka mingiem esot labi deguni; tomēr baltā cilvēka prātam allaž jāat- sver viņu oža.
   Džūdita bija mīļa un runīga, turpretī viņas māsa jopro­jām palika domīga un klusa. Reiz Hetija piegāja pie Zvēr­kāvja un mazliet sikāk apvaicājās par viņa nolūkiem un to īstenošanu. Taču viņa nevēlējās runāt neko vairāk. Sa­ņēmusi jo laipnas un pilnīgas atbildes uz šiem vienkārša­jiem jautājumiem, viņa tūlīt atgriezās savā vietā un tur­pināja darbu gar kādu rupju apģērba gabalu, ko gatavoja tēvam. Viņa lāgiem klusi dungoja skumju melodiju un bieži nopūtās.
   Tā pagāja laiks. Kad kvēlojošā saule sāka grimt aiz uzkalna priedēm un līdz rietam atlika minūtes divdesmit, šķirsts atradās iepretī zemesragam, kur bija sagūstīti Ha­ters un Nerimša. Mainīdams kursu, Zvērkāvis bija centies slēpt savu gala mērķi; indiāņi katrā ziņā vēroja viņa braucienu un droši vien sprieda, ka taisni šinī vietā vai tās tuvumā viņš grib uzsākt sarunas; un viņi tad steigtos turp, lai izmantotu apstākļus savā labā. Šī viltība bija labi pārdomāta; ja sekotāji sapulcētos zemesragā, viņiem vajadzētu apiet Īlei, lai nonāktu līdz klintij; un, kamēr viņi mestu līkumu pa muklo un robaino krastu, šķirsts jau būtu piestājis pie tās. Lai maldinātu pretinieku, Zvērkāvis turējās tik tuvu pie rietumu krasta, cik vien pieļāva drošī­bas apsvērumi. Tad viņš iesūtīja Džūditu un Hetiju būdā, pieliecās aizsegā, pēkšņi sagrieza platdibeni un sāka to vadīt uz izteku. Vējš pieņēmās, un šķirsta ātrums bija tāds, ka viņš varēja cerēt uz labu izdošanos, kaut arī iešķērsās gaitas dēļ stūres vīram vajadzēja turēt priekš­galu nevis braukšanas virzienā, bet pavisam uz citu pusi.

   Tu savus zelta smaidus lej
   Daudz biežāk nekā pieri rauc,
   Ar salu acīm jūra smej,
   Kad labrītu tev sauc.
   Tavs mirdzums kad ar zemi tiekas,
   Dzirkst ūdeņi un krasti priekā.
   «Debess»
   Notikumus, ko gatavojamies aprakstīt, lasītājs sapratīs vieglāk, ja viņa acu priekšā atradīsies kaut vai steigšus uzmests ainavas skicējums. Jāatceras, ka ezera apveids bija visumā ovāls, bet līči un zemesragi rotāja un dažādoja krastu. Rietošās saules pēdējos staros šis skaistais ūdens klajums vizuļoja kā dārgakmens, un košā zaļumā tērptos pakalnus apgaroja gaišs smaids. Gandrīz visap­kārt — arī tur, kur pašā malā nebija kalna, — krasti stā­vus slējās no ūdens, tā ka rāmo ezeru ietvēra kupls lapu vainags; tiekdamies pēc gaismas, koki, kas auga krau- jumā, pārkāra pār ūdeni savus garos zarus un taisnos stumbrus pat četrdesmit piecdesmit pēdu no vertikāles. Mēs nule pieminējām vienīgi meža milzeņus: simt — simt piecdesmit pēdu augstas priedes; daudzum daudzi mazāki koki bija nošķiebušies tā, ka zemākie zari mirka ūdenī.
   No šķirsta atrašanās vietas cietoksni nevarēja redzēt, jo tas, tāpat kā ezera ziemeļgals, slēpās aiz kāda zemes­raga. Tanī pusē skatienu norobežoja prāvs, mežains kalns, tāds pats apaļš kā citi, aizņemdams gandrīz visu skaisto ainavu, un gar tā rietummalu aizstiepās dziļš līcis, par krietnu jūdzi pagarinot baseinu. Kā jau esam minējuši, ūdens no ezera plūda zern lapotnes velves, ko abās pusēs turēja koki; esam arī teikuši, ka klints, kura bija iemīļota sastapšanās vieta visā tanī novadā un pie kuras Zvērkāvis cerēja tikties ar savu draugu, atradās iztekas tuvumā, ne­tālu no krasta. Šis bija liels, savrups akmens, kas iesēdies ezerā. Raudams ceļu uz upi, ūdens acīmredzot bija izska­lojis zemi tam apkārt, bet pats akmens palicis savā vietā, kur gadsimtiem ilgā dabas spēku ietekmē pamazām iegu­vis tagadējo izskatu. Klints bija nepilnas sešas pēdas augsta un pēc formas atgādināja bišu stropu vai siena gubu. Pēdējais salīdzinājums labāks, jo docl priekšstatu ne vien par veidu, bet arī par apmēriem. Tā stāvēja — un stāv vēl šobaltdien, jo aprakstām esošu ainavu, — piec­desmit pēdu no krasta, divu pēdu dziļumā, taču ir bijuši gadalaiki, kad tās apaļais pauris, ja tā varam izteikties, atradies zem līmeņa. Daudzi koki sniedzās tik tālu uz priekšu, ka no maza atstatuma klints izskatījās gandrīz saplūdusi kopā ar krastu; sevišķi jāpiemin kāda gara priede, kas pārkārās pār klinti, veidodama lielisku balda­hīnu, zem kura sēdējuši daudzi meža virsaiši viņos tālajos laikos, kad Amerika eksistēja noslēpumainā vientulībā kā atsevišķa pasaule, kuras vēsturi mēs nezinām.
   Divsimt trīssimt pēdu no krasta Zvērkāvis nolaida buru un izmeta žākaru, kolīdz pārliecinājās, ka šķirsts slīd tieši uz klinti. Platdibene apstājās, un vējš sagrieza tās pakaļ­galu pret krastu. Pēc tam Zvērkāvis atlaida virvi, ļau­dams lēnajam vējam dzīt liellaivu uz klinti. Tā kā šķirstam bija sekla iegrime, tas drīz uzņēma maksimālo ātrumu, un jauneklis apturēja dreifu, uzzinājis, ka liellaivas pakaļ­gals atrodas piecdesmit — astoņdesmit pēdu no izraudzī­tās vietas.
   Veikdams šo manevru, Zvērkāvis bija rīkojies ātri. Jau­neklis ne mazākā mērā nešaubījās, ka ienaidnieki vēro viņu un seko liellaivai; taču Zvērkāvis domāja, ka viņam ir izdevies indiāņus maldināt. Tie nevarēja zināt viņa mērķi, ja vien kāds no gūstekņiem to nebija izpaudis; šī iespēja tomēr bija tik neticama, ka nemodināja viņā ne­kādas bažas. Kaut gan Zvērkāvis izdarīja šo manevru aši un noteikti, taču, tuvodamies krastam, viņš pienācīgi no­drošinājās, lai vajadzības gadījumā atkāptos. Viņš turēja rokā virvi; Džūditu nolika pie būdas lodziņa, no kurienes viņa varēja vērot krastu un klinti un laikā ziņot par drauga vai ienaidnieka tuvošanos; Hetijai Zvērkāvis uz­deva vērot kokus, jo indiāņi varēja tanīs uzkāpt un ieņemt pārvaldošu pozīciju virs platdibenes, un tad būdas aizsar­dzības ierīcēm nebūtu nekādas nozīmes.
   Saules stari vairs neskāra ezeru un ieleju, kad Zvērkā­vis apturēja šķirstu minētajā attālumā no klints. Taču līdz rietam vēl bija atlikušas dažas minūtes, un viņš tik labi zināja indiāņu akurātību, ka no sava drauga negai­dīja karstgalvīgu steigu. Lielas bažas sagādāja tas, ka Cingačgukam visapkārt bija ienaidnieki un viņš varēja iekļūt to lamatās. Pēdējo divdesmit četru stundu notiku­mus viņš droši vien nezināja, un, tāpat kā Zvērkāvis, Cin­gačguks bija pirmo reizi izgājis uz karatakas. Tiesa, viņš bija gatavojies cīņai, jo nāca atbrīvot savu saderēto līgavu; delavērs tomēr nevarēja izdibināt, kādas briesmas viņam draud, un skaidri nezināja, kur atrodas draugi, kur ienaidnieki. īsos vārdos — šinī bīstamajā situācijā Cin­gačgukam bija jāpaļaujas vienīgi uz savu labo skolu un neatslābstošo indiāņa piesardzību.
   —  Vai uz klints neviena nav, Džūdit? — Zvērkāvis jau­tāja, kolīdz bija apturējis šķirstu, uzskatīdams, ka nebūtu prātīgi bez vajadzības braukt vēl tuvāk pie krasta. — Vai delavēru virsaiti neredz?
   —  Nemana nevienu cilvēku, Zvērkāvi. Klints, krasts, koki, ezers — viss kā izmiris.
   —   Slēpjaties, Džūdit, slēpjaties, Hetij… šautenei ir glūnīga acs, veiklas kājas un nežēlīgi asa mēle. Tāpēc slēpjaties, bet skatāties vērīgi, esat modras. Es saskumšu no visas sirds, ja jums gadīsies kas ļauns.
   —   Un jūs, Zvērkāvi? — Džūdita iesaucās, novērsdama savu daiļo seju no lodziņa, lai uzmestu jauneklim maigu un pateicīgu skatienu. — Arī jums derētu slēpties un uz­manīties, lai mežoņi jūs neierauga! Jums lode var būt tikpat liktenīga kā mums, un jūsu nelaimi sajutīs visi.
   —   Par mani nebēdājat, Džūdit, par mani nebēdājat, labā meitene. Kauc arī jums tāds mīļš un jauks skatiens, nelūkojaties šurp, bet paturat acīs klinti, skrastu un . ..
   Zvērkāvis nepabeidza, jo meitene klusi iesaucās. Pa­klausot viņa vārdiem un steidzīgajiem žestiem, tā atkal bija pievērsusies pretējai pusei.
   —   Kas ir? Kas ir, Džūdit? — viņš strauji jautāja. — Vai ko ieraudzījāt?
   —   Uz klints ir cilvēks . .. indiāņu karavīrs, izkrāsojies un apbruņojies!
   —   Kā tas nēsā vanaga spalvu? — Zvērkāvis nepacietīgi vaicāja; viņš palaida virvi vaļīgāk, gatavodamies dreifēt tuvāk pie sastapšanās vietas. — Pie paša cekula vai virs kreisās auss?
   —   Virs kreisās auss. Viņš smaida un saka: «Mohi­kānis».
   —   Paldies dievam, pēdīgi Čūska ir klāt! — jauneklis iesaucās. Viņš slidināja virvi pa rokām, līdz izdzirdēja vieglu lēcienu šķirsta otrā galā; būdams pārliecībā, ka biedrs uzņemts, viņš tūlīt noturēja virvi un sāka to vilkt liellaivā.
   Sinī brīdī būdas durvis atsprāga, cauri mazajai telpai izmetās indiāņu karavīrs, nostājās blakus Zvērkāvim un izdvesa: «Ha!» Nākamajā mirklī Džūdita un Hetija skaļi iekliedzās un atskanēja gaudoņa, ko sacēla divdesmit me­žoņi, brāzdamies caur zariem lejup pa krastu tādā steigā, ka daži no viņiem paklupa un garšļaukus iekrita ūdenī.
   —  Velciet, Zvērkāvi! — Džūdita izsaucās un ātri aiz­šāva durvis, lai uzbrucēji neiekļūtu tāpat, kā tikko bija ieradies delavērs. — Velciet uz dzīvību vai nāvi… ezers ir mežoņu pilns, un viņi brien šurp!
   Jaunekļi — Cingačguks tūlīt nāca draugam palīgā — nebija otrreiz mudināmi, bet metās darbā, pierādīdami, ka tīri labi saprot, cik bīstams stāvoklis. Sākumā bija grūtāk, jo vajadzēja pārvarēt lielas masas inerci, bet iekustinātai liellaivai jau varēja viegli piešķirt nepiecie­šamo ātrumu.
   —   Velciet, Zvērkāvi, dieva dēļ! — Džūdita atkal izsau­cās pie lodziņa. — Negantnieki traucas ūdenī kā suņi pēc medījuma! Ā, laiva kustas! Tagad priekšējam ūdens snie­dzas līdz padusēm, taču viņi traucas tālāk un grib sagrābt šķirstu!
   Atskanēja īss kliedziens, un tam sekoja līksmi smiekli: Džūditu izbiedēja vajātāju niknā neatlaidība, bet tūlīt viņa saprata, ka tie cietuši neveiksmi; platdibene jau bija labi iekustināta, peldēja pa dziļu ūdeni, un tās ātrums izjauca ienaidnieku nodomus. Būda neļāva abiem vīriem redzēt, kas notiek aizmugurē, tāpēc viņiem vajadzēja par stāvokli jautāt meitenēm.
   —   Kā ir, Džūdit? Kā būs? Vai mingi vēl dzenas pakaļ, vai šoreiz esam atkratījušies no viņiem? — Zvērkāvis pra­sīja, izdzirdējis meitenes kliedzienu un smieklus gandrīz reizē. Virve padevās viegli — tātad platdibene slīdēja ātri.
   —   Viņi ir izgaisuši… jā, pats pēdējais iejož piekras­tes krūmos, nu tas nozuda koku ēnās! Jūsu draugs ir pie mums, un mēs visi esam drošībā!
   Abi vīri vēlreiz saņēma spēkus, aši pievilka šķirstu pie žākara, izcēla to, un, kad platdibene bija papeldējusi kādu gabalu un tās gaita kļuvusi lēnāka, viņi atkal izmeta en­kuru; pēc tam, pirmo reizi kopš tikšanās, viņi atpūtās. Tā kā peldošais mājoklis atradās dažus simtus pēdu no krasta un deva pilnīgu patvērumu pret lodēm, briesmas vairs nedraudēja un pagaidām nebija nekāda iemesla pūlēties.
   Draugu apsveicināšanās bija ļoti raksturīga. Cingač­guks, garš, izskatīgs, spēcīgs, raženi noaudzis indiāņu karavīrs, vispirms rūpīgi aplūkoja savu šauteni; viņš at­taisīja pannu, lai pārliecinātos, vai pulveris nav savildzis. Noskaidrojis šo svarīgo jautājumu, viņš sāka mest apkārt slepenus, bet vērīgus skatienus — uz savādo mitekli un abām meitenēm; taču viņš nerunāja, it īpaši vairījās iz­rādīt sievišķīgu ziņkārību, uzdodot jautājumus.
   —   Džūdit un Hetij, — Zvērkāvis teica ar vienkāršu, ne­mākslotu laipnību. — Šis ir mohikāņu virsaitis, par kuru jums stāstīju; Cingačguks ir viņa vārds, kas nozīmē «lielā čūska» un ko viņš izpelnījies ar savu gudrību, ap­domu un viltību. Viņš man vecu vecs draugs, otra tāda nav. Ka stāvētājam uz klints jābūt Cingačgukam, es zināju no vanaga spalvas, jo viņš to nēsā virs kreisās auss, turpretī lielākā tiesa indiāņu karavīru — pie paša cekula.
   To pasacījis, Zvērkāvis sirsnīgi nosmējās — droši vien vairāk aiz līksmes, ka tādos grūtos apstākļos izdevies uz­ņemt laivā draugu sveiku un veselu, nekā aiz lielības. Viņa jūtu izpausme bija īpatnēja, jo šim priekam trūka skaļuma. Lai gan Cingačguks saprata un runāja angliski, viņš, tāpat kā vairākums indiāņu, nelabprāt izteica savas domas šinī valodā. Ar virsaiša pieklājību atbildējis uz Džūditas sirsnīgo rokas spiedienu un Hetijas lēnīgo svei­cienu, viņš atgāja sānis, acīmredzot lai nogaidītu brīdi, kad draugs atzīs par vajadzīgu darīt zināmus savus tur­pmākos nodomus un pastāstīt, kas noticis kopš viņu šķir­šanās. Zvērkāvis saprata indiāni un šinī sakarībā uzru­nāja meitenes.
   — Tā kā saule ir norietējusi, šis vējiņš drīz vien ap­rims pavisam, — viņš sacīja. — Nav vērts airēt pret to. Pēc kādas pusstundas nebūs ne dvesmas vai celsies dien­vidu vējš, un tad dosimies atpakaļ uz cietoksni. Pa to starpu mēs abi ar delavēru pārrunāsim savas gaitas un apspriedīsimies, kas darāms tālāki.
   Neviens neiebilda pret šo ierosinājumu, un meitenes iegāja būdā gatavot vakariņas, turpretī jaunekļi apsēdās platdibenes priekšgalā un sāka sarunu. Ta notika delavēru valodā, ko maz zina pat mācīti cilvēki, tāpēc šoreiz un turpmāk vietas, kuras sniedzamas vārdu pa vārdam, mēs brīvi tulkosim, pēc iespējas saglabādami runas īpatnības, lai spilgti atveidotu gleznas.
   Nav vajadzības atkārtot īso pārskatu, ko sākumā Zvēr­kāvis deva par notikumiem, kuri lasītājam jau zināmi. Varbūt derētu tomēr piezīmēt, ka viņš stāstīja vispārīgos vilcienos, it sevišķi noklusēdams sadursmi un gūto uz­varu, kā arī savas pūles neaizsargāto jaunavu labā. Kad Zvērkāvis bija beidzis, valodu savukārt uzņēma delavērs. Cingačguks runāja ar lielu cieņu un kodolīgi, indiāņa stāsts bija īss un skaidrs, viņš tanī neiepina nekādus at­gadījumus, kas īsti neattiecās uz viņa aiziešanu no savējo ciemiem un ierašanos Saskvihanas lejā. To sasniedzis tikai pusjūdzi dienvidos no pašas iztekas, viņš drīz uz­gājis pēdas, kas liecinājušas, ka tuvumā var būt ienaid­nieks. Tā kā saskaņā ar sprausto uzdevumu Cingačgukam tieši vajadzējis piekļūt irokēziem, kas devušies sirojumā, viņš bijis sagatavojies šādam gadījumam un pat noprie­cājies par šo atklājumu; lai to izmantotu savā labā, viņš spēris parastos piesardzības soļus. Aizgājis gar upi līdz iztekai un noskaidrojis klints atrašanās vietu, viņš pama­nījis vēl citas pēdas un stundām ilgi malies ap ienaidnie­kiem, gaidīdams izdevību sastapties ar savu iecerēto vai dabūt skalpu, — viņš nezinot, ko esot kārojis karstāk. Viņš turējies pie ezera un lāgu lāgiem aizlavījies līdz kā­dai vietai, no kuras varējis redzēt, kas notiek uz tā. Ko­līdz parādījies šķirsts, jaunais virsaitis sācis to vērot, lai gan, protams, neesot zinājis, ka tanī tiksies ar savu draugu. Bijis skaidrs, ka šķirstu vada baltie cilvēki; šis apstāklis un virziena maiņa uzvedinājuši Cingačguku uz pareizām domām, un viņš sagatavojies, lai kāptu liellaivā, ja rastos piemērots gadījums. Kad saule taisījusies rietēt, viņš devies uz klinti; iznācis no meža, Cingačguks apmie­rināts pārliecinājies, ka šķirsts piebraukts — acīmredzot ar nolūku uzņemt viņu. Kā viņš parādījās uz klints un brīdi vēlāk ielēca laivā — tas jau zināms.
   Lai gan Cingačguks vairākas stundas cieši vērojis ienaidniekus, to pēkšņais un gandrīz sekmīgais uzbru­kums platdibenei esot nācis viņam tikpat negaidīti kā Zvērkāvim. Izskaidrojums varot būt vienīgi tāds, ka ienaidnieku vēl vairāk, nekā delavērs sākumā domājis; viņš nebūšot pamanījis visus sirotāju pulciņus. Irokēzu kārtējā pastāvīgā nometne — ja par pastāvīgu saucama nometne, ko ierīkojuši indiāņi, kuri, redzams, nodomājuši sirot tikai dažas nedēļas, — esot netālu no vietas, kur Ha­ters un Nerimša krituši gūstā, un, protams, avota tuvumā.
   Cingačguks bija beidzis savu īso, bet spilgto stāstu.
   —   Labi, Čūska, — Zvērkāvis sacīja delavēru valodā, no kuras vienīgi lasītāju labad mēs tulkojam viņa īpato runu, — labi, Čūska. Tu ložņāji ap mingiem. Vai vari ko pastāstīt par abiem gūstekņiem — par šo jaunavu tēvu un otru, kuram, man domāt, viena no viņām kutina sirdi?
   —   Cingačguks tos redzēja. Sirmgalvis un jauns kara­vīrs — krītošs hemloks un stalta priede.
   —   Tev gandrīz taisnība, delavēr, jā, gandrīz taisnība. Vecais Haters trup, tur nav vārdam vietas; tomēr no šī stumbra vēl varētu izcirst daudz cietu bluķu; un Harijs Nerimša ar savu slaikumu, spēku un izskatīgumu ir īsts cilvēku meža lepnums. Vai šie vīri bija sasieti? Vai viņus mocīja? Es vaicāju šo jaunavu dēļ, droši vien viņas to ļoti gribētu zināt.
   —   Nē, Zvērkāvi. Mingu tik daudz, ka viņi nebāž savu medījumu būrī. Daži sardzē, citi guļ, daži izlūkos, citi medī. Šodien pret bālģīrnjiem izturas kā pret brāļiem; rīt viņus skalpē.
   —   Džūdit, Hetij, jums nomierinošas vēstis! Delavērs saka, jūsu tēvu un Hariju Nerimšu nebūt nemokot; viņiem klājoties tikpat labi kā mums, vienīgi brīvības neesot. Protams, viņus turot nometnē, bet citādi viņiem esot pilna vaļa.
   —   Esmu līksma, to dzirdēdama, Zvērkāvi, — Džūdita atsaucās. — Tagad, kad mums piebiedrojies jūsu draugs, man nav nekādu šaubu, ka atradīsim iespēju izpirkt gūs­tekņus. Ja nometnē ir sievietes, sadabūšu apģērba gaba­lus, kas iekvēlinās viņām acis. Ļaunākajā gadījumā varam atvērt lepno lādi, kurā, cerams, glabājas lietas, kas iekār­dinās virsaišus.
   —   Džūdit, — jauneklis teica, to uzlūkodams ar smaidu un možu ziņkāri, ko acīgā meitene pamanīja, par spīti augošai krēslai, — vai nebūs žēl šķirties no saviem grez­numiem, kauc arī viens gūsteknis ir jūsu tēvs un otrs — dedzīgs jūsu pielūdzējs?
   Meitene pietvīka aizvainojumā, bet droši vien vēl vai­rāk no maigām, jaunām jūtām, kas untumainā iecirtībā lika vēlēties, kaut tikai šis mednieks būtu labās domās par viņu, — citu uzskati viņai rūpēja mazāk. Ātri, gluži in­stinktīvi apvaldījusi dusmas, viņa atbildēja žigli un pa­tiesīgi. Hetija ieinteresēta pienāca tuvāk, lai gan viņas mazais prāts nepavisam nespēja aptvert, kas norisēja šīs izlutinātās un pie glaimiem pieradušās skaistules sirdī, kura bija tīk strauja, mānīga un nenoteikta.
   —   Zvērkāvi, — Džūdita sacīja, — pret jums es būšu atklāta. Atzīstos: bija laiks, kad greznus tērpus vērtēju augstāk par visu citu, bet tagad sāku domāt savādāk. Kaut arī man Harijs Nerimša nav itin nekas un tā paliks vienmēr, es atdotu visu, lai viņš tiktu brīvībā. Ja esmu gatava to darīt šī skaļā, pļāpīgā, bramanīgā Nerimšas dēļ, kuru izceļ vienīgi skaista āriene, tad varat spriest, ko es darītu sava tēva labad.
   —   Tas skan jauki un atbilst sievietes iedabai. Nu jā! Šādas jūtas nav svešas arī delavēru jaunavām. Esmu bieži jo bieži redzējis, ka viņas upurē lepnumu, klausīdamas sirdij. Tā jābūt, man domāt, tā jābūt — vai ādas krāsa balta vai sarkana. Sieviete radīta jūtām, un tās valda pār viņu.
   —  Vai mežoņi atsvabinās tēvu, ja mēs ar Džūditu at­dosim viņiem visas mūsu labākās mantas? — Hetija naivi un lēnīgi jautāja.
   —  Viņu sievietes varētu iejaukties, labā Hetij, jā, viņu sievietes varētu iejaukties, izdzirdējušas šādu piedāvā­jumu. Saki, Čūska, — cik skvo25 ir šo neģēļu nometnē?
   Delavērs dzirdēja un saprata visu, taču, novērsis seju, sēdēja ar indiāņa cienību un viltību, it kā nesekotu saru­nai, kas tieši neattiecās uz viņu. Uz drauga jautājumu viņš, kā parasti, atbildēja kodolīgi.
   —   Sešas, — viņš teica, turēdams paceltus vienas ro­kas visus pirkstus un otras īkšķi, — ja atskaita šo. — «So» zīmējās uz Cingačguka līgavu, ko viņš dzejiski un reāli notēloja, likdams roku pie sirds.
   —  Vai tu viņu redzēji, virsaiti? Uzmeti mirkli viņas mīlīgajai sejai? Varbūtās piegāji tik tivi, ka nodziedāji savējai dziesmu, kas viņai tā patikas?
   —   Nē, Zvērkāvi, koku bija pārāk daudz, un lapas klāja zarus kā vētras mākoņi debesis. — Pēkšņi jaunais kara­vīrs pievērsa draugam tumšo seju, kurā uzplauka smaids, rotādams ar cilvēcisko jūtu gaišo atspulgu tās baisīgo karakrāsu un pēc dabas stingros vaibstus. — Bet Cingač­guks dzirdēja Vahtavahas smieklus. Viņš tos atšķīra no irokēzu sieviešu smiekliem. Tie skanēja viņa ausīs kā pa- ceplītes vīterošana.
   —   Jā, mīlnieka ausīm var ticēt šādā reizē; un delavēra ausis saklausa visas skaņas, kas dzirdamas mežā. Nezinu, Džūdit, kā tas izskaidrojams: kad jauneklis un jaunava iedegas viens pret otru maigās jūtās, tad taisni brīnums, cik tīkami viņiem liekas mīļumiņa smiekli un valoda. Esmu redzējis cietsirdīgus karavīrus klausāmies meiteņu čalo­šanā un smieklos kā mūzikā, ko dzird vecajā holandiešu baznīcā Olbani galvenajā ielā; ne reizi vien esmu gājis uz šo pilsētu pārdot ādas un medījumu.
   —  Un jūs, Zvērkāvi, — Džūdita strauji sacīja ar no­pietnību, kāda nebija parasta viņas aušīgajai un bezrūpī­gajai runai, — vai jūs nekad neesat jutis, cik patīkami klausīties mīļotās meitenes smieklos?
   —  Ak tu tētīt! Nē, nekad, meitene! Es taču neesmu tik ilgi uzturējies starp savas krāsas ļaužiem, ka varētu sa­mīlēties. Tās liekas labas un dabiskas jūtas, bet man visjaukākā mūzika ir vēja nopūtas koku galotnēs un ūdens urdzēšana, ko dzirdu pie strauta, kurš plūst no vēsa un dzirkstoša dabas skaidravota. Jā, varbūtās tomēr, — viņš turpināja un uz bridi domīgi pielieca galvu, — varbūtās tomēr vēl jaukākas ir krietna dzinējsuņa rejas, kad esmu uz pēdām taukam briedim. Sliktu suņu vaukšķēšanā es daudz neklausos, jo tie ņaukst arī tad, kad briedis nemaz nav tivumā.
   Džūditai paspruka viegla, dreboša nopūta, kurā nebija itin nekā no viņas allažīgās apsvērtās koķetības, un viņa lēni un domīgi aizgāja. Hetija klausījās ar vientiesīgu uz­manību; viņas naivo prātu mulsināja tas, ka jauneklim labāk patīk mežu melodijas nekā meiteņu dziesmas vai līksmi un sirsnīgi smiekli. Taču, ieradusi pakļauties māsai, drīz arī viņa devās būdā, kur apsēdās un palika sasprin­dzināti prātojam par kādu gadījumu vai lēmumu, vai uz­skatu, — domas, kas bija viņas noslēpums. Atstāti vieni, Zvērkāvis un viņa draugs atsāka sarunu.
   —  Vai ilgi, kopš jaunais baltais mednieks atnāca pie šī ezera? — delavērs prasīja, pēc tam kad bija pieklājīgi gaidījis, lai otrs uzņem valodu pirmais.
   —  Tikai vakar pusdienā, Čūska; tomēr jau redzēts un darīts daudz.
   Skatiens, ko Cingačguks pievērsa biedram, bija tik ass, ka šķita urbjamies cauri briestošai tumsai. Zagšus palū­kojies indiānī, Zvērkāvis ieraudzīja divas melnas acis, kas spīdēja viņam pretī līdzīgi pumas vai sagūstīta vilka acīm. Viņš saprata šo kvēlojošo skatienu un atbildēja izvai­rīgi.
   —  Tā ir. Tu nemaldies, Čūska. Jā, uz to pusi jau ir. Es patiešām sastapu naidnieku, un, man liekas, var sacīt, ka arī cīnījos ar to.
   Indiānim izlauzās prieka un apbrīna sauciens. Strauji uzlicis plaukstu uz drauga rokas, viņš jautāja, vai ņemti skalpi.
   —  Tas runā pretī baltā cilvēka iedabai, un tāpatās es teiktu vecajam Tamenundam, tavam tēvam lielajam Un- kasam — visai delavēru ciltij! Kā redzi, Čūska, mans skalps palicis pie galvas, un apdraudēts bija tikai šis skalps.
   —  Vai neviens karavīrs nekrita? Savu vārdu Zvērkāvis nav izpelnījies ar miglainu aci un nedrošu roku!
   —   Sinī ziņā tev taisnība, virsaiti. Varu sacīt, ka viens mings krita.
   —   Virsaitis? — indiānis aizgūtnēm iejautājās.
   —  To gan nemāku teikt. Tāds viltīgs, nodevīgs un dū­šīgs mings patiešām varēja kļūt visnotaļ pazīstams starp savējiem un tikt šādā godā. Sis vīrs cīnījās labi, tomēr viņam acs nebija tik skadra kā tam, kas mācījies kopā ar tevi, delavēr.
   —   Mans brālis un draugs skalpēja līķi?
   —  Nē. Mings nomira manās rokās. Patiesības labad tūlītās jāteic, ka viņš cīnījās tā, kā lika sarkanādaiņa iedaba, un es cīnījos, kā piederas baltajam.
   —   Labi! Zvērkāvis ir bālģīmis, un viņam bāl ģīmja rokas. Delavērs uzmeklēs šo skalpu. Kad dosimies atpakaļ pie savējiem, viņš to pacels kārtsgalā un par godu Zvēr­kāvim dziedās dziesmu. Godu nedrīkst zaudēt, tas pieder ciltij.
   —. To vieglāki pateikt nekā izdarīt; minga līķis palika viņa draugiem, kas visādā ziņā to nobāzuši kādā caurumā, kur skalpu nedabūs pat viltīgais delavērs.
   Zvērkāvis draugam īsi un skaidri pastāstīja par rīta notikumu. Viņš neslēpa itin neko svarīgāku, taču visu skāra atturīgi, vairīt vairīdamies no dižošanās, kas rak­sturīga indiāņiem. Cingačguks vēlreiz izteica prieku, ka draugam tāds gods, un pēc tam abi piecēlās, jo bija pie­nācis laiks, kad drošības labad šķirstu vajadzēja aizbraukt tālāk no krasta.
   Jau melnoja nakts; debess bija apdugusi, zvaigznes pa­slēpušās. Kā parasti, pēc saules rieta ziemeļu vējš bija aprimis, un no dienvidiem dvesa viegla dzesma. Šī pār­maiņa sekmēja Zvērkāvja nodomu, viņš izcēla žākaru, un tūlīt platdibene sāka manāmi slīdēt uz ezera vidu. Uzvilka buru; liellaivas ātrums pieauga turpat līdz divām jūdzēm stundā. Airēšana bija lieka, pie tam šis darbs indiānim droši vien nepatiktu, un Zvērkāvis, Cingačguks un Džū­dita apsēdās laivas pakaļgalā. Turēdams airi, Zvērkāvis vadīja platdibeni. Visi trīs apsprieda savu turpmāko rīcību, kā arī iespējas atbrīvot draugus.
   Džūdita dzīvi piedalījās šinī sarunā; delavērs žigli ap­tvēra visu, ko viņa sacīja, un Zvērkāvis laiku pa laikam pārtulkoja drauga nedaudzās, bet saturīgās atbildes un piezīmes. Nākamajā pusstundā Džūdita stipri cēlās sava biedra acis. Viņas ātrie, lietderīgie padomi un ierosinā­jumi liecināja par drosmi un attapību, — īpašības, ar ku­rām iemanto robežnieku simpātijas. Pēdējie notikumi un vientulības un atkarības apziņa pamudināja meiteni pie­ķerties Zvērkāvim kā senam draugam, nevis kā cilvēkam, kuru pazīst kopš vakardienas; Džūditu savaldzināja šī jaunekļa nemākslotība, viņa pirmo reizi satika patiesīgu vīrieti, un šis īpatnis ieinteresēja skaistuli un iedvesa vi­ņai uzticību. Saejoties ar vīriešiem, Džūditai agrāk vaja­dzēja uzmanīties, bet šis jauneklis, kura sabiedrībā un aiz­sardzībā meitene pēkšņi bija nokļuvusi, acīmredzot netu­rēja ļaunus nodomus pret viņu, it kā būtu viņas brālis. Zvērkāvja taisnprātība, jūtu poēzija un patiesums, runas savdabība — viss atstāja iespaidu un modināja interesi, kas viņai šķita tikpat tīra, cik dziļa un piepeša. Nerimšas skaistā seja un brašais augums neizpirka viņa skaļo, rupjo uzvešanos; salīdzinādama viņu ar virsniekiem, Džū­dita atzina, ka paliek ēnā pat viņa lielās priekšrocības, ko devusi daba. Bet šī pati saiešanās ar virsniekiem, kas rei­zumis ieradās pie ezera zvejot un medīt, bija veicinājusi viņas jūtu mošanos pret svešo jaunekli. Virsnieku sabied­rība apmierināja Džūditas tukšo godkāri un glaimoja viņas patmīlībai, taču viņai bija dibināts iemesls rūgti nožēlot šo pazīšanos un klusībā pat raudāt par to. Apvel­tīta ar asu prātu, meitene gribot negribot ievēroja, cik liekulīgas bija attiecības starp augstāko un zemāko; arī paši krietnākie no viņas pielūdzējiem sarkanajos mundie­ros uzskatīja viņu par jauku laika īsinātāju, nevis par draugu un līdzīgu cilvēku. Turpretī Zvērkāvim it kā bija logs krūtīs, pa kuru allaž spīdēja viņa godīguma gaisma; pat jaunekļa vienaldzība pret burvīgo daiļumu, kas tik bieži bija radījis sajūsmu, mazināja meitenes lepnumu un iekairināja viņā interesi, kuru nebūtu modinājis vīrietis, kam daba piešķīrusi skaistāku ārieni nekā Zvērkāvim.
   Tā pagāja pusstunda; šķirsts lēnām slīdēja pa ūdeni, apkārt brieda tumsa. Tomēr varēja redzēt, ka melnais meža masīvs dienvidu krastā paliek arvien tālāk aiz mu­guras un kalni, kas slējās gar skaistā ovāla sāniem, ar savām ēnām gandrīz sasniedzas pār ezeru. No debesīm vēl plūsmoja blāva gaisma, krizdama uz šauru strēli, kas, atgādinot Piena Ceļu, stiepās pa ezera vidu ziemeļu un dienvidu virzienā. Stūres vīrs ieturēja kursu pa šo bālo svītru, labi zinādams, ka tā aizvedīs pie gala mērķa. Taču lasītājam nav jādomā, ka pareizais virziens citādi nebūtu zināms. Ja ari kalnus neredzētu, to varētu noteikt pēc vēja vai blāva ieroba dienvidos — tur atradās ieleja un virs garo koku galotnēm vīdēja debesis, atšķirdamās no meža melnuma. Ipata ainava beidzot saistīja Džūditas un Zvēr- kavja uzmanību, saruna pārtrūka, un viņi ļāvās šim svinī­gajam klusumam un dziļajam dabas mieram.
   —   Kāda tumša nakts, — meitene pēc laiciņa piezīmēja.
   —  Es ceru, mēs atradīsim cietoksni.
   —   Par to nav bēda, mums tikai nevajag noklīst no šīs tekas, kura ved pa ezera vidu, — jauneklis atbildēja.
   —   Pati daba uztaisījusi mums ceļu; kauču tas patumšs, nav grūti turēties pa to.
   —  Vai jūs neko nedzirdējāt, Zvērkāvi? Likās, tepat tu­vumā nošļakstēja ūdens!
   —   Patiešām… kauč kas stipri saviļņoja ūdeni. Man domāt, tā bija zivs. Tās medī cita citu tāpatās kā cil­vēki un sauszemes zvēri. Viena zivs laikam izšāvās gaisā un smagri iekrita atpakaļ savā valstībā. Nav vērts, Džū­dit, rauties ārā no savas valstības, to katram noteikusi daba, un daba paliek pie sava. Ā! Izklausās, kāds tīri pie­sardzīgi airē!
   Šinī brīdī delavērs saliecās uz priekšu un zīmīgi rādīja pret tumsas robežu, it kā viņš piepeši būtu ko ieraudzījis. Zvērkāvis un Džūdita vērās norādītajā virzienā, un abi reizē saskatīja laivu. Šī negaidītā kaimiņa apveidi bija izplūduši, un mazāk acīgi cilvēki droši vien netiktu gudri, kas īsti tur rēgojas. Bet šie trīs skaidri izšķīra laivu, kurā kāds stāvēja visā augumā un airēja. Protams, nevarēja zināt, cik paslēpušies tās dibenā. Par bēgšanu nebija ko domāt, tā bija zivs. Tās medī cita citu tāpatās kā cil- vīri satvēra šautenes, gaidīdami sadursmi.
   —   Es viegli varētu noguldīt airētāju, — Zvērkāvis čuk­stēja, — bet vispirms uzsauksim un noprasīsim, kas šim prātā. — Pēc tam viņš paceltā, iespaidīgā balsī turpināja:
   —  Stāt! Ja tu airēsies tivāki, man gribot negribot būs jā­šauj, un tad tev nāve droša. Apstājies un atbildi!
   —   Šauj un nogalini neaizsargātu nabaga meiteni, — atskanēja maiga, dreboša sievietes balss, — un dievs ne­kad tev nepiedos! Ej savu ceļu, Zvērkāvi, un ļauj man iet savējo!
   —   Hetija! — Zvērkāvis un Džūdita izsaucās vienā mutē. Jauneklis metās uz vietu, kur bija piesējis laivu, ko viņi vilka līdzi. Tā bija nozudusi, un viņš saprata visu. Draudu iebiedēta, bēgle pārtrauca airēšanu un palika stāvam, — neskaidrs, spocīgs cilvēka tēls uz ūdens. Nākamajā brīdī buru nolaida, lai šķirsts neaizpeldētu garām laivai. Tomēr jau bija par vēlu. Smagā platdibene pēc inerces slīdēja pa vējam tālāk. Hetija palika vēja pusē un bija vēl redzama palsāja gaismas svītrā.
   —   Ko tas nozīmē, Džūdit? — Zvērkāvis vaicāja. — Kā­pēc jūsu māsa atraisījusi laivu un aizbraukusi?
   —   Jūs zināt, ka viņai maz prāta. Nabaga meitene! Mā­sai pašai savas domas par to, kas darāms. Viņa mīl tēvu vairāk, nekā lielākā tiesa bērnu mīl savus vecākus … un bez tam …
   —   Kas vēl, meitene? Šādā grūtā brīdī jāzina patie­sība!
   Džūditu pārņēma nožēla, ka jāatklāj māsas noslēpums, un viņa vilcinājās. Tomēr meitene nespēja klusēt, jo Zvēr­kāvis uzstāja pa otram lāgam un viņa pati pilnā mērā ap­zinājās briesmas, kas draudēja Hetijas neprātīgās rīcības dēj.
   —   Es baidos, ka nabaga vientiesīgā Hetija nepavisam nav ievērojusi to vējību, tukšumu un muļķību, ko slēpj Harija Nerimšas skaistā seja un brašais augums. Māsa runā par viņu miegā un dažkārt izpauž savu slieksmi arī nomoda brīžos.
   —  Jūs domājat, Džūdit, māsa, gribēdama glābt tēvu un Nerimšu, ieņēmusies galvā kādu aplamīgu nodomu, tā ka mingi, šitie mūdži, tagad droši vien dabūs laivu?
   —   Baidos, ka tā būs, Zvērkāvi. Nabaga Hetija diezin vai pārspēs viltībā mežoni.
   Joprojām varēja vīdēt laivu un Hetiju, kas stāvēja tās galā; tomēr, šķirstam slīdot tālāk, laivas apveidi izplūda aizvien vairāk. Bija skaidrs, ka nedrīkst zaudēt ne mirkli, citādi tā pilnīgi izzudīs skatienam. Vīri nolika šautenes, kas bija kļuvušas nevajadzīgas, un, ķērušies pie airiem, sāka griezt platdibenes priekšgalu pret bēgles laivu. Džū­dita metās pie stūres aira, ar kuru bija paradusi rīkoties. Šī trokšņainā gatavošanās izbiedēja Hetiju, un viņa trau­cās projām kā putns, kās ceļas spārnos, piepeši jauzdams briesmas.
   Tā kā Zvērkāvis un viņa biedrs airēja, cik jaudas, un Hetijas spēkus mazināja uztraukums, bēgli drīz notvertu, ja vien meitene vairākas reizes spēji nemainītu virzienu. Ar šiem pagriezieniem viņa ieguva laiku, šķirsts un laiva pamazām iepeldēja tumšajās pakalnu ēnās, un attālums starp bēgli un vajātājiem lēnam auga. Beidzot Džūdita uzsauca biedriem, lai metot airēšanai mieru, jo laivu vairs neredzot.
   Kad Džūdita pateica šo bēdīgo vēsti, Hetija īstenībā at­radās tik tuvu, ka saprata katru māsas vārdu, kaut gan pēdējā aiz piesardzības nerunāja skaļāk, kā šinīs apstāk­ļos nepieciešams. Tanī pašā brīdī Hetija pārtrauca airē­šanu un aizelsusies gaidīja, kas notiks. Tūlīt uz ezera iestājās nāves klusums. Visi trīs šķirstā sasprindzināja uzmanību, cenšoties nosacīt laivas atrašanās vietu. Džū­dita saliecās uz priekšu un klausījās, cerēdama uztvert skaņas, kas liecinātu, kādā virzienā māsa zogas projām; abi viņas biedri sakņupuši skatījās gandrīz līdztekus ūdens līmenim, ar acīm meklēdami peldošu priekšmetu. Taču visi šie pūliņi palika bez sekmēm. Hetija neattapa slēp­ties laivas dibenā, bet, piespiedusi pirkstu pie lūpām, stāvēja visā augumā, raudzīdamās uz to pusi, no kurienes bija dzirdējusi balsis, un atgādinādama statuju, kas pauž dziļu un biklu uzmanību. Viņai bija gan pieticis apķērības atraisīt laivu un klusītēm aizirties no šķirsta, bet pēc tam viņas gara spējas šķita acumirklī izsīkušas. Pat laivas straujos pagriezienus drīzāk bija noteikusi nedroša roka un nervozs uzbudinājums nekā veiklība un apdoms.
   Vairākas minūtes ilga šis pārtraukums, kura laikā Zvērkāvis un Cingačguks apspriedās delavēru valodā. Pēc tam viņi atkal mērca airus ūdenī un, cik klusi vien varē­dami, īrās projām. Šķirstu vadīja uz dienvidrietumiem — ienaidnieka nometnes virzienā. Nokļuvuši krasta tuvumā, kur melnoja dziļa tumsa, viņi apstājās un gandrīz stundu gaidīja Hetiju, jo bija domājams, ka tā steigsies uz še­jieni, kolīdz jutīsies droša no vajātājiem. Sī mazā blokāde tomēr nevainagojās panākumiem; laivu nemanīja tuvoja­mies. Apzinādamies, cik svarīgi ir tikt cietoksnī, kamēr to nav sagrābis ienaidnieks, Zvērkāvis, sarūgtināts par ne­veiksmi, uzņēma kursu uz šo fortu. Jauneklis bažījās, ka mazprātīgās Hetijas satraucošā un bezrūpīgā rīcība pada­rīs veltīgas visas viņa pūles, ar kādām bija savāktas laivas.

   Bet kas gan mežu dumbros
   Uz savām acīm var vai ausīm paļauties?
   No klinšu kraujumiem un dobjām alu dzīlēm,
   No biezo lapu juceklīgās čalas,
   No zaru krakstoņas un putnu tālām klaigām
   Tik maldīga skan atbalss.
   Džoana Beilija
   Tiklab bailes, kā apdomība pamudināja Hetiju pārtraukt airēšanu, kad viņa saprata, ka vajātāji vairs nezina, uz kuru pusi doties. Viņa palika turpat, līdz šķirsts, kā jau minējām iepriekšējā nodaļā, apstājās nometnes tuvumā. Pēc tam viņa atkal ķērās pie aira un piesardzīgiem vēzie­niem īrās uz rietumu krastu. Taču, gribēdama izvairīties no vajātājiem, kuri, kā Hetija pareizi apjauta, drīzumā brauks gar šo krastu, viņa sagrieza laivu tik daudz uz ziemeļiem, lai tā piestātu pie zemesraga, kas iesniedzās ezerā nepilnu līgu no iztekas. Meiteni vadīja ne tikai vēlē­šanās izbēgt no sekotājiem. Lai cik mazprātīga bija He­tija Hatere, viņai netrūka instinktīvas piesardzības, kas parasti piemīt garā vājiem cilvēkiem. Viņa tīri labi apzi­nājās, ka jārīkojas tā, lai irokēzi nedabūtu laivu; un, sīki pazīdama ezeru, viņa atskārta, kā šo svarīgo uzdevumu visērtāk apvienot ar pašas nodomu. Minētais rags rietumu krastā bija tuvākā zemesmēle, no kuras varētu palaist laivu, ka tā, dienvidu vēja dzīta, iepeldētu ezerā un, ļoti iespējams, pat sasniegtu cietoksni, kas atradās augšpusē, gandrīz vienā līnijā ar pūsmas virzienu. Tieši tāds bija Hetijas nolūks. Viņa izkāpa raga smilšainajā smailē zem pārkarena ozola, apņēmusies atgrūst laivu no krasta, lai tā dreifētu augšup uz tēva savrupo mājokli. No kritušiem kokiem, kas dažkārt peldēja pa ezeru, viņa zināja, ka pret ausmu vējš parasti mainās; ja laiva aizpeldētu garām cie­toksnim, tā droši vien nesasniegtu ezera ziemeļgalu — vējš grozītos un Zvērkāvis, kas, protams, no rīta pamatīgi aplūkotu ar tālskati ūdens virsmu un mežainos krastus, varētu atgūt zaudēto.
   Kamēr meitene nokjuva līdz ragam, pagāja vesela stunda, jo attālums bija prāvs un tumsa bieza. Izkāpusi smilšainajā sērē, viņa tūlīt dzīrās palaist laivu tā, kā iepriekš minējām. Viņā taisījās to atgrūst no krasta, kad izdzirdēja klusas balsis, kas likās skanam starp kokiem aizmugurē. Šo negaidīto briesmu iztrūcināta, Hetija gri­bēja lēkt laivā un bēgt, bet tad viņai šķita, ka pazinusi Džūditas melodisko balsi. Viņa saliecās uz priekšu, lai la­bāk ieklausītos, un pārliecinājās, ka balsis skan ūdens pusē dienvidos; Hetija saprata: šķirsts peldēja šurp tik tuvu gar rietumu krastu, ka, jādomā, apbrauks šo ragu divdesmit jardu atstatumā no vietas, kur viņa stāvēja. Hetija neko vairāk nevarēja vēlēties; laiva iešāvās ezerā, atstadama savu bijušo airētāju vienu šaurajā sērē.
   Veikusi šo pašaizliedzīgo darbu, Hetija tomēr negāja projām. Krūmu un pārkārušos koku lapotne viņu apslēptu pat dienas gaismā, bet šinī tumsā bija pilnīgi neiespējams no dažu pēdu atstatuma kaut ko izšķirt šādās ēnās. Tur­klāt aizbēgt varēja pavisam viegli, jo vajadzēja paspert tikai divdesmit soļu, lai pilnīgi ienirtu mežā. Hetija pa­lika stāvam un satraukti gaidīja gala iznākumu, nolēmusi pievērst braucēju uzmanību laivai, ja viņi to neieraudzītu. Šķirsts tuvojās ar uzvilktu buru; Zvērkāvis un Džūdita stāvēja priekšgalā, delavērs — pie stūres. Cerēdami no­tvert bēgli, viņi, kā šķita, lejpuses līcī bija piebraukuši pā­rak tuvu pie krasta. Pēc brīža Hetija skaidri dzirdēja, ka Zvērkāvis lika biedram mainīt virzienu, lai tiktu garām ragam.
   —   Griez priekšgalu nostāki no skrasta, delavēr, — Zvērkāvis sacīja jau trešo reizi. Lai saprastu arī skaistā ceļabiedre, viņš runāja angliski. — Griez vēl nostāki no skrasta. Mēs esam iebraukuši līcī, un jāskatās, ka masts neieķeras kokos. Džūdit, re, kur laiva!
   Pēdējos vārdus Zvērkāvis sacija ar lielu nopietnību, un tie vēl nebija izskanējuši, kad viņa roka satvēra šauteni. Bet attapīgās meitenes prātā uzausa pareiza doma, un viņa tūlīt pateica biedram, ka šī būšot laiva, ar kuru bē­gusi māsa.
   —  Turi platdibeni taisni, delavēr, stūrē tikpatās taisni, kā tava lode lido uz briedi! Tā … nu ir rokā.
   Laivu satvēra un nekavējoties piesēja pie šķirsta sā­niem. Nākamajā brīdī nolaida buru un šķirstu ar airu palīdzību apstādināja.
   —  Hetij! — Džūdita iesaucās. Viņas balss izpauda rū­pes un mīlestību. — Vai tu mani dzirdi, māsiņ? Dieva dēļ, atbildi, es gribu dzirdēt tavu balsi! Hetij! Mīļā Hetij!
   —  Esmu šeit, Džūdit… šeit, krastā. Ir veltīgi dzīties man pakaļ — es paslēpšos mežā.
   —  Ai, Hetij, apdomā, ko dari! Liec vērā, ka tuvojas pusnakts un mežs pilns ar zvēriem un indiāņiem!
   —   Ne vieni, ne otri neaiztiks plānprātīgu nabaga mei­teni, Džūdit. Es eju palīdzēt tēvam un nabaga Nerimšam, kurus mocīs un nogalinās, ja neviens nerūpēsies par viņiem.
   —   Mēs visi rūpējamies viņu dēļ. Domājam rītdien ieva­dīt sarunas par viņu izpirkšanu. Tāpēc griezies atpakaj, māsiņ! Paļaujies uz mums, mēs esam gudrāki par tevi un tēva labā darīsim visu, kas vien mūsu spēkos.
   —   Es zinu, ka tava galva gaišāka par manējo, Džū­dit. Protams, manējā ir gaužām grūta, tomēr man jāiet pie tēva un nabaga Nerimšas. Uzturies, māsiņ, ar Zvēr­kāvi cietoksnī un atstāj mani dieva rokā.
   —   Dievs, Hetij, sarga visus cietoksnī un krastā — tēvu un mūs, un ir grēks šaubīties par viņa žēlastību. Tumsā taču nevari neko iesākt; tu apmaldīsies mežā un nomirsi bada nāvē.
   —  Tas nenotiks ar bērnu, kas dodas glābt savu tēvu, māsiņ; dievs to nepieļaus. Man jāatrod mežoņi.
   —   Griezies atpakaļ, paliec vēl šonakt pie mums; no rīta mēs tevi izcelsim krastā, un tad varēsi rīkoties pēc sava prāta.
   —   Tā tu runā, Džūdit, un domā, bet nedarīsi. Tava sirds iedrebēsies, un acu priekšā rēgosies tomahauki un skalpējamie dunči. Turklāt man ir kas sakāms indiāņu virsaitim, un šie vārdi atbilst visām mūsu vēlmēm; un es baiļojos, ka tos aizmirsīšu, ja nepateikšu viņam tūlīt. Tu redzēsi, ka viņš atsvabinās tēvu, kolīdz izdzirdēs tos!
   —   Nabaga Hetij! Ko tu vari sacīt nežēlīgam mežonim, lai pamudinātu viņu atkāpties no sava asiņainā nodoma?
   —   Vārdus, kas viņu nobiedēs, tā ka viņš atbrīvos tēvu, — vientiesīgā meitene pārliecināti atbildēja. — Gari jau redzēsi, māsiņ; gan jau redzēsi, virsaitis uzreiz pa­klausīs kā rātns bērns.
   —   Hetij, vai jūs man nepastāstītu, ko taisāties teikt? — Zvērkāvis jautāja. — Es labi pazīstu mežoņus un varu cik necik spriest par to, kādi vārdi spēj ietekmēt viņu asinskāro dabu.
   —   Nu labi, — Hetija atbildēja klusinātā, noslēpumainā balsī, ko šķirstinieki, būdami tuvu pie raga, skaidri dzir­dēja nakts rimtībā. — Labi, Zvērkāvi. Tā kā jūs liekaties krietns, godīgs jauneklis, jums izstāstīšu visu. Lai mežoņi mani pratina, cik grib, — neielaidīšos runās, kamēr ne­būšu sastapusies vaigu vaigā ar galveno virsaiti; nē — neatbildēšu nevienam no tiem, tikai sacīšu, lai mani aiz­ved pie visgudrākā vīra. Viņam teikšu, ka dievs nepie­dod zādzības un slepkavības; ja tēvs un Nerimša gāja pēc irokēzu skalpiem, virsaitim jāatmaksā ļauns ar labu, jo tā pavēl bībeie, citādi viņš kritīs mūžīgā sodībā. Kad virsaitis izdzirdēs šos vārdus un sapratīs, ka tie patiesi — viņš katrā ziņā to sapratīs —, vai tad ilgi būs jāgaida, iekām viņš sūtīs tēvu, Nerimšu un mani uz ezermalu, kas pretī cietoksnim, teikdams, lai mēs visi trīs mierīgi stai­gājam savu ceļu?
   So jautājumu Hetija uzdeva īstā uzvarētājas balsī; pēc tam vientiesīgā meitene nosmējās, iedomādama, cik lielu iespaidu viņas plāns atstājis uz klausītājiem. Zvērkāvi ap­stulbināja šis naivās plānprātības pierādījums; bet Džū­dita pēkšņi aptvēra, kā atspēkot šo negudro nodomu, iz­mantojot jūtas, kas bija uz to pamudinājušas. Neatbildē­jusi uz jautājumu un smiekliem, viņa steidzīgi sauca māsu vārdā, it kā piepeši būtu iešāvies prātā kaut kas svarīgs. Šis sauciens tomēr palika bez atbildes.
   Zaru brīkšķi un lapu čaboņa liecināja, ka Hetija atstā­jusi krastu un iet aizvien dziļāk mežā. Sekošana būtu vel­tīga, jo tumsā un blīvajā meža aizsegā bēgli nenotvertu; turklāt paši sekotāji kuru katru brīdi varētu krist ienaid­nieku rokās. Pēc īsas un drūmas apspriedes buru uzvilka no jauna, un šķirsts ieturēja kursu uz savu parasto pie­tauvošanas vietu. Zvērkāvis klusībā priecājās par atgūto laivu un pārdomāja rītdienas plānus. Vējš pieņēmās, ko­līdz platdibene sāka attālināties no raga, un pēc nepilnas stundas tā sasniedza cietoksni. Šeit viss bija tā, kā atstāts; lai iekļūtu celtnē, vajadzēja pretējā secībā atkārtot to pašu, kas darīts pirms aizbraukšanas. Tonakt Džūdita gulēja viena; asarām slacīdama spilvenu, viņa domāja par naivo, līdz šim neievēroto būtni, ar kuru kopā uz­augusi; vilkās mocīgas stundas, meiteni tirdīja rūgta no­žēla, kam bija ne viens iemesls vien, un tikai pret rītu viņa aizmiegot iegrima nemaņā. Zvērkāvis un delavērs iekār­tojās šķirstā, kur mēs atstāsim viņus spirdzināmies cieta miegā, kādu guļ godīgi, veselīgi un bezbailīgi cilvēki, un atgriezīsimies pie meitenes, kas palika mežā.
   Atstājusi krastu, Hetija apņēmīgi devās mežā, juzdama nervozas bailes, ka viņai seko. Par laimi, no zemesraga varēja aiziet tikai vienā virzienā, un tas pats bija visla- bāks viņas nodoma īstenošanai. Zem koku zariem melnoja tāda akla tumsa, ka viņa tika uz priekšu ļoti lēnām un pēc pirmajiem jardiem gāja, kurp pagadījās. Taču apvi­dus reljefs Hetijai nejāva daudz nogriezties no līnijas, kurā viņa gribēja iet. Gan ezers, gan pakalna atgāzē no­rādīja pareizo ceļu. Divas stundas ši pašaizliedzīgā un vientiesīgā meitene spraucās cauri meža labirintam, lā­giem nokļūdama šaurajā sērē, kas stiepās gar ūdeni, lā­giem kumurodamās augšup pa stāvumu, kurš brīdināja, lai uz to pusi tālāk neiet, jo citādi viņa par deviņdesmit grādiem novērstos no vēlamā virziena. Hetijai bieži paslī­dēja kāja, viņa daudzkārt krita, taču aizvien palika sveika un vesela; minētā laika sprīža beigās viņa bija tā pieku­susi, ka vairs nespēja turpināt ceļu. Vajadzēja atpūtas, un viņa sāka gatavot sev guļvietu tik noteikti un aukst­asinīgi kā cilvēks, kam mūžameži neiedveš liekas bailes. Viņa zināja, ka apkārt klejo zvēri, tomēr tādi, kas uzbrūk cilvēkiem, bija reti, un bīstamas čūskas šeit nemita. To visu Hetijai bija stāstījis tēvs; un, ja viņas mazais prāts kaut ko uztvēra, tad uztvēra paļāvīgi — bez skepses, bez šaubīšanās. Hetiju šis cēlais vientulīgums drīzāk mieri­nāja nekā biedēja; vairākums sieviešu šādos apstākļos ne­pavisam nedomātu par gulēšanu, bet viņa vāca lapas sa­vai guļvietai tik vienaldzīgi, it kā taisītos doties pie miera zem tēva jumta.
   Sadabūjuši pietiekami daudz sausu lapu, kas aizsargātu augumu no zemes mitruma, Hetija nometās ceļos un maigā, klusā balsī noskaitīja tēvreizi, pēc tam atlaidās lapās un kārtojās uz guļu. Meitenes tērps bija piemērots gadalaikam, tomēr diezgan silts katram parastam gadī­jumam; bet mežā vienmēr ir vēss, un šinī augstajā Ameri­kas novadā naktis dveš dzestrumu, tāpēc drēbes ir vairāk vajadzīgas, nekā šādos platuma grādos vasaru parasts zemākās vietās. Hetija bija to paredzējusi un paņēmusi līdzi rupju, biezu apmetni, kas viņai pilnīgi aizstāja segu. Pretēji māsai, kas tonakt ilgi palika nomodā, Hetija pēc brīža iemiga tik mierīgi, it kā viņu sargātu gādīgā māte, kas nesen bija aizgājusi mūžībā.
   Stunda pēc stundas aizritēja dziļā mierā un saldā miegā. Hetijas liegās acis neatdarījās ne reizes, līdz aus­mas- palsā gaisma, lauzdamās cauri koku galotnēm, krita uz viņas plakstiņiem un kopā ar vasaras rīta dzestrumu modināja gulētāju. Palaikam Hetija piecēlās, iekām pirmie saules stari skāra kalnu virsotnes, bet šoreiz miegs pēc tādas lielas piepūles bija tik ciets, ka parastais modi­nājums nelīdzēja. Meitene kaut ko murmināja pa mie­giem, smaidīja mīļi kā bērns šūpulī, izstiepa roku uz priekšu, taču vēl snauda. Ar minēto neapzināto kustību plauksta uzgulās kādam siltam ķermenim. Nākamajā brīdī meiteni stipri sabikstīja sānos — šķita, kāds dzīvnieks gribēja ar purnu pavelt viņu tālāk, un tad, izrunādama vārdu «Džūdita», viņa atmodās. Pietrūkusies sēdus, mei­tene manīja, ka atlec nost kaut kas tumšs, steigā izspār­dīdams lapas un brīkšķinādams kritušos zariņus. Atgu­vusies no pirmā apjukuma un pārsteiguma un labi ieska­tījusies, Hetija ieraudzīja parastā Amerikas brūnā lāča mazuli, kas gāzelējās uz pakaļkājām un lūkojās šurp, it kā neuzdrīkstētos tuvoties pa otram lāgam. Hetija bija audzējusi lācēnus un sākumā gribēja traukties un saķert mazo zvērēnu, bet skaļa ņurdoņa brīdināja, cik bīstams šis nodoms. Dažus soļus atkāpusies, meitene aši apskatī­jās apkārt un tuvumā ieraudzīja lāču māti, kas gailošām acīm vēroja viņas kustības. Nesen bija nogāzies kāds caurs koks, kurā mājoja bites, un lāču māte un divi ma­zuļi mielojās ar gardo barību, kas nejauši kļuvusi sasnie­dzama, pie tam lācene modri sekoja ar acīm savam atklī- dušajam un pārgalvīgajam trešajam mazulim.
   Cilvēka prāts neaptver dzinuļus, kas noteic dzīvnieku izturēšanos. Lāču māte palaikam saniknojas, ja tās mazu­lis šķiet iekļuvis briesmās, taču šoreiz tā neuzbruka mei­tenei. Pametusi medu, lācene tuvojās Hetijai, divdesmit pēdu attālumā no viņas apstājās, saslējās pakaļkājās, aizkaitināta ņurdēja un ļogājās, tomēr palika turpat. Par laimi, Hetija nebēga, kaut arī izjuta bailes. Tad lācene nolaidās uz četrām kājām, savāca kopā mazuļus un zīdīja tos. Hetija sajūsmā vēroja, ka šādu mātes gādību pauž dzīvnieks, kura maigumu cilvēki ne visai daudzina. Kad viens no lācēniem atstāja māti un sāka draiskulīgi lēkāt, viņai ļoti, ļoti gribējās saķert mazuli un padzīvoties ar to. Ņurdoņas brīdināta, viņa tomēr savaldījās un atteicās no šī bīstamā soļa. Atcerēdamās savu mērķi, viņa pagrieza dzīvniekiem muguru un uzņēma ceļu gar ezeru, kas vīdēja aiz kokiem. Hetija izbrīnījās, taču nenobijās, ka lāču ģi­mene seko, turēdamās mazā atstatumā aiz viņas. Dzīv­nieki vēroja katru meitenes kustību, it kā tos būtu dziļi ieinteresējis viss, ko viņa dara.
   Lāču mātes un tās muzuļu pavadībā meitene nogāja gandrīz jūdzi — trīsreiz lielāku attālumu, nekā bija vei­kusi tumsā tikpat ilgā laika sprīdī. Viņa sasniedza strautu, kurš, ierāvis dziju gultni, urdzēdams ietecēja ezerā un kura kraujie un augstie krasti bija apauguši kokiem. Šeit Hetija nomazgājās; padzērusies tīro kalna ūdeni, meitene devās tālāk spirgta un moža, pie tam neparastie biedri joprojām pavadīja viņu. Hetijas ceļš veda pa platu, gan­drīz līmenisku terasi, kas pletās no paša krasta līdz slī­pumam, kurš pacēlās, pāriedams otrā terasē — nesimet­riska apveida plaknē. Šinī ielejas daļā atkalnes sāka vei­dot līdzenumu, kas atradās starp pauguriem dienvidos no ūdens klajuma. Redzot šo vietu, Hetija zināja, ka tuvojas nometnei. Arī lāči vēstīja par cilvēku klātumu. Paošņājusi gaisu, lāču māte vairs nesekoja, lai gan meitene atskatījās un aicināja to līdzi, mīļi mādama un runādama savā mai­gajā balsī. Pagriezusi galvu un pievērsusi acis nekustīga­jiem dzīvniekiem, Hetija lēnām virzījās cauri krūmiem, kad piepeši kāds apstādināja viņu, viegli uzlikdams roku viņai uz pleca.
   — Kur iesi? — glāsaina sievietes balss ieskanējās ba­žīgi un steidzīgi. — Indiānis … sarkans cilvēks … mežo­nis … ļauns karavīrs — tur!
   Šis pēkšņais sveiciens meiteni nesatrauca vairāk kā plē­sīgo meža iemītnieku klātiene. Tiesa, tas viņu mazliet pār­steidza. Hetija bija gatavojusies uz līdzīgu sastapšanos, turklāt viņu apturēja būtne, kura laikam gan biedēja ma­zāk par ikkatru citu, kas jebkad redzēta sarkanā cilvēka izskatā. Tā bija meitene, mazliet vecāka par Hetiju; viņai bija tikpat saulains smaids kā Džūditai vislīksmākajos brīžos; viņas balss skanēja kā melodija, valoda un izturē­šanās pauda padevīgu maigumu, kas raksturīgs tās tautas sievietēm, kur viņas tiek uzskatītas par karavīru kalpo­nēm. Skaista Amerikas iedzimtā nepavisam nav retums — kamēr viņa vēl nepazīst sievas un mātes grūtumus. Šinī ziņā šīs zemes pirmie saimnieki maz atšķīrās no saviem vairāk civilizētajiem pēcniekiem; daba piešķir sejas un stāva gleznumu, kas jaunu sievieti padara tik burvīgu, bet ko viņa tik ātri zaudē, un visvairāk viņu vītina mājas dzī­ves sūrums.
   Meitene, kas tik piepeši bija apturējusi Hetiju, valkāja kokvilnas apmetni, kurš pilnīgi nosedza ķermeņa augš­daļu, zilas drānas brunči ar zeltainu apmali sniedzās tikai līdz ceļiem, kājās bija tādas pašas drēbes stilbsargi un briežādas mokasīni. Viņas mati garās, tumšās bizēs krita pār pleciem un muguru; celiņš virs zemās, gludās pieres vērta nopietnākas valšķīgās, izteiksmīgās acis. Viņas seja bija ovāla, vaibsti glezni, zobi balti un līdzeni, ap muti kavējas skumīgs maigums. Meitenes balss bija glāsaina kā nakts vēsmas nopūta, — raksturīga īpašība indiāņu sievietēm, taču viņa ar to izcēlās tik ļoti, ka guva vārdu Vah-ta-vah, kas nozīmē: «Klusu jel, klusu!»
   īsos vārdos — šī bija Cingačguka līgava. Meitene bija pratusi izkliedēt savu nolaupītāju aizdomas, tā ka viņai ļāva klejot ap nometni. Šāda pielaidība saskanēja ar sar- kanādaiņu paradumu, turklāt tie labi zināja, ka varētu se­kot meitenei pa pēdām, ja viņa bēgtu. Vēl jāatgādina, ka irokēzi, pareizāk, hūroni ir nenojauta viņas līgavaiņa tu­vumu, un arī viņa pati nezināja par to.
   Grūti pateikt, kura meitene šīs negaidītās sastapšanās brīdī izturējās mierīgāk — baltā vai sarkanādainā. Lai gan mazliet pārsteigta, Vahtavaha dzīrās runāt pirmā, daudz skaidrāk paredzēja sekas un daudz labāk izprata, kā tās novēršamas. Meitenei mazai esot, tēvs bija ilgi kal­pojis par karavīru kolonijas valdībai. Vahtavaha bija no­dzīvojusi vairākus gadus cietokšņu tuvumā un ielauzīju­sies angļu valodā, ko viņa runāja aprauti, kā jau viņas tautieši paraduši, tomēr raiti un — pretēji vairākumam indiāņu — labprāt.
   —   Kur iesi? — Vahtavaha pārjautāja, mīļi un pievilcīgi atsmaidījusi Hetijai. — Ļauns karavīrs — tur, labs kara­vīrs — tālu.
   —   Kā tevi sauc? — Hetija vaicāja naivi kā bērns.
   —   Vahtavaha. Es neesmu no mingiem … esmu laba delavēre… jengīzu26 draugs. Mings ļoti nežēlīgs, mīl skalpus asins dēļ … delavērs mīl goda dēļ. Nāc te, kur
   neredz.
   Vahtavaha veda savu biedri lejup uz ezeru, lai pārka- rcnie koki un krūmi viņas slēptu no varbūtēju vērotāju acīm. Meitenes apsēdās viena otrai līdzās uz kāda krituša koka ar galotni ūdenī.
   —   Kāpēc nāci šurp? — jaunā indiāniete strauji prasīja. — No kurienes nāci?
   Hetija stāstīja vienkārši un patiesīgi. Viņa teica, kādā stāvoklī nokļuvis tēvs, viņa gribot tam palīdzēt un, ja iespējams, panakt ta atbrīvošanu.
   —   Kāpēc tavs tēvs naktī gāja uz mingu nometni? — indiāņu meitene vaicāja ar atklātību, kas bija rada Hetijas vajsirdibai. — Viņš zina … kara laiki, viņš nav puika . .. viņam bārda, viņš zina. .. irokēziem tomahauki, dunči, šautenes. Kāpēc viņš atnāca naktī, sagrāba aiz matiem mani un gribēja skalpēt delavēru meiteni?
   —  Tevi! — Hetija izsaucās, gandrīz paģībdama aiz šausmām. — Viņš saķēra tevi… gribēja skalpēt tevi?
   —   Kāpēc ne? Delavēra skalpu var pārdot tāpat kā minga skalpu. Gubernators neatšķir. Slikti, ka bālģīmis skalpē. Tas nav pēc viņa iedabas, tā labais Zvērkāvis man bieži sacījis.
   —  Vai pazīsti Zvērkāvi? — Hetija jautāja, nosarkdama priecīgā pārsteigumā, kas izgaisināja viņas drausmas. — Arī es viņu pazīstu. Viņš patlaban ir mūsu šķirstā kopā ar Džūditu un kādu delavēru, ko sauc par Lielo Čūsku, čūska ir gan skaists un drosmīgs karavīrs!
   Indiāņu daiļavas vaigos iesitās nodevīgs sārtums, vēl tumšāks par krāsu, ko viņai bija piešķīrusi daba, un acis, melnas kā ogles, kļuva brīnum spridzīgas. Brīdinot pa­cēlusi pirkstu, Vahtavaha turpināja sarunu gandrīz čuk­stus, kaut viņas balss jau tā bija klusa un liega.
   —   Cingačguks! — delavēru meitene sacīja, šo skarbo vārdu izdvesdama tādām maigām rīkles skaņām, ka tās glāstīja dzirdi līdzīgi mūzikai. — Viņa tēvs Unkass — liels mohikāņu virsaitis, vienīgi vecais Tamenunds vēl lielāks! Vairāk karavīrs nekā padomdevējs pie uguns­kura — nav tik sirms. Tu pazīsti Čūsku?
   —   Viņš piebiedrojās mums vakar vakarā un bija konā ar mani lielajā laivā divas vai trīs stundas, iekām atstaju to. Es baidos … Dvesma … — Hetija nevarēja izteikt sa­vas jauniegūtās draudzenes vārdu indiāņu vaiodā, tāpēc bez kādām ceremonijām uzrunāja viņu, vadoties pēc Zvēr­kāvja sniegtā izskaidrojuma. — Es baidos, Dvesma, ka viņš nācis pēc skalpiem tāpat kā mans nabaga tēvs un Harijs Nerimša.
   —   Kāpēc lai nenāktu, ko? Cingačguks sarkans karavīrs, ļoti sarkans… skalpi dara viņam godu… viņš katrā ziņā tos dabūs.
   —  Tad viņš ir tikpat ļauns kā citi, — Hetija pārlieci­nāti teica. — Dievs nepiedos arī sarkanajam cilvēkam to, ko nepiedod baltajam.
   —   Nav taisnība! — delavēru meitene dedzīgi attrauca, tik tikko neiekaisdama svētās dusmās. — Nav taisnība, es tev saku! Manito smaida un priecājas, kad jauns karavīrs no kara atgriežas ar diviem … desmit… simt skalpiem pie kārts! Cingačguka tēvs ņēmis skalpus, viņa vectēvs ņēmis skalpus — visi vecie virsaiši ņēmuši skalpus; un Cingačguks ņems tik daudz skalpu, cik varēs panest!
   —   Drausmi pat iedomāties, Dvesma, kāds tad būs viņa miegs naktīs! Neviens nevar cerēt, ka cietsirdību pie­dos.
   —   Nav cietsirdība… pilnīgi piedos! — Vahtavaha at­svieda, papurinādama galvu un piecirzdama kājiņu pie oļainās sēres. — Es tev saku, Čūska ir drosmīgs; šoreiz viņš aizies mājās ar četriem, nē, ar diviem skalpiem.
   —   Un tāds ir viņa nolūks šinī pusē? Vai patiešām viņš nācis šo gabalu pār kalniem un lejām, šķērsojis upes un ezerus, lai mocītu cilvēkus, darītu ļaunu?
   Šis jautājums uzreiz apremdēja pusaizvainotās indiāņu daiļavas augošo spīvumu. Ieskolotie aizspriedumi pagaisa no viņas prāta, un domas ņēma maigāku un sievietei pie­dienīgāku virzienu. Viņa tramigi pameta acis apkārt, it kā baiļodamās, vai kāds nenoklausās, pēc tam domīgi pa­vērās savā uzmanīgajā sarunu biedrē un, izpaužot meite- nīgu koķetību, abām rokām aizsedza seju un ļāva vaļu dzidriem smiekliem, ko varētu saukt par mežu melodiju. Bailes, ka neizdzird irokēzi, tomēr darīja galu šim naiva­jam jūtu izpaudumam, un, atņēmusi rokas no sejas, im­pulsīvā būtne atkal domīgi vērās biedrē, it kā pētīdama, vai svešiniecei var uzticēt noslēpumu. Lai gan Hetijai trūka māsas izcilā skaistuma, daudzi domāja, ka sejā viņa vēl piemīlīgāka nekā Džūdita. Šinī sejā nebija neglītu vaibstu, kādi ir parasti garā vājiem cilvēkiem, un tanī jo skaidri atspoguļojās Hetijas vaļsirdība. Tiesa, labāks no­vērotājs pamanītu, ka lāgiem viņas skatiens kļūst apā­tisks; tas liecināja par mazprātību, tomēr šādas bezviltus acis drīzāk radīja simpātijas nekā citas jūtas. Viņa at­stāja labu iespaidu uz Dvesmu; ļaudamās pēkšņam mai­guma uzplūdam, tā apkampa Hetiju, un šīs jūtas bija vien­līdz kvēlas un patiesas.
   —  Tu laba, — jaunā indiāniete čukstēja, — tu laba, es zinu; Vahtavaha tik ilgi bija bez draudzenes … bez mā­sas… nebija neviena, kam stāstīt par savu sirdi. Tu Dvesmas draudzene, vai ne?
   —  Man vēl nekad nav bijis draudzenes, — Hetija sa­cīja, ar īstu sirsnību atbildēdama uz ciešajiem apkampie­niem. — Man ir māsa, bet nav draudzenes. Džūdita mīl mani, un es mīlu Džūditu. Es tomēr vēlētos draudzeni. Ar visu sirdi būšu tava draudzene; man patīk tava balss un smaids, vienīgi nepatīk tavi vārdi par skalpiem …
   —   Nedomā vairs par tiem … nepiemini vairs skal­pus! — Dvesma mierinot pārtrauca Hetiju. — Tu bālģīme, es sarkanādainā; mums katrai savi paradumi. Zvērkāvis un Cingačguks lieli draugi, un ādas krāsa viņiem nav viena. Dvesma un … kāds tavs vārds, skaistā bālģīme?
   —   Mani sauc par Hetiju, taču bībelē rakstīts «Estere».
   —   Kāda nozīme rakstam? Ne šāda, ne tāda. Vārdus ne­maz nevajag rakstīt. Morāvijas brāļi gribēja mācīt Vah- tavahu rakstīt, bet viņa neļāva. Nav labi, ka delavēru meitene zina pārāk daudz — zina vairāk nekā daždien karavīrs; tas liels kauns. Mans vārds Vahtavaha — Dvesma, kā tu saki savā mēlē; sauc mani — Dvesma, es saukšu tevi — Hetija.
   Sāds priekšsarunu iznākums apmierināja abas puses, un meitenes dalījās savos nodomos un cerībās. Hetija jau­najai draudzenei sīkāk pastāstīja par savu nolūku glābt tēvu; un biedrei, kura nepavisam nepētīja citu noslēpumus, Dvesma savukārt varēja uzticēt tās jūtas un gaidas, kam bija sakars ar viņas cilts jauno karavīru. Kaut gan abas jau bija izpaudušas par sevi diezgan daudz, saruna bei­dzās ar jautājumiem un atbildēm. Būdama attapīgāka par draudzeni, Dvesma ievaicājās pirmā. Apņēmusi Hetijai roku ap vidu, viņa pielieca galvu un šķelmīgi ieskatījās biedres sejā; Vahtavaha iesmējās, it kā likdama, lai viņas jautājumu nolasa no acīm, un pēc tam runāja skaidrāku valodu.
   —  Hetijai tēvs un brālis? — viņa vaicāja. — Kāpēc runāt tikai par tēvu un nerunāt par brāli?
   —  Man nav brāļa, Dvesma. Esot bijis, bet tas miris pirms daudziem gadiem un apglabāts ezerā, kur atdusas blakus mātei.
   —  Nav brāļa … ir jauns karavīrs; mīli viņu gandrīz tāpat kā tēvu … jā? Drosmīgs pēc izskata un ļoti skaists; var būt par virsaiti, ja tik labs, kā liekas.
   —  Grēks mīlēt kādu vīrieti tāpat, kā mīl tēvu, un es cenšos to nedarīt, Dvesma, — teica godīgā Hetija, kas sa­vas jūtas neprata slēpt pat ar piedodamu izvairīgu atbildi, lai gan viņa ļoti kaunējās par tām. — Tomēr man daž­brīd šķiet, ka paļaušos ļaunumam, ja Nerimša tik bieži nāks uz ezeru. Man jāsaka tev patiesība, mīļā Dvesma, jo tu vaicāji, bet, ja to zinātu viņš, es pakristu un nomirtu inežā.
   —   Kāpēc viņš nejautā tev pats? Izskatās drosmīgs … kāpēc nav drosmīgs runāt? Jaunam karavīram jābildina jauna meitene. Jaunai meitenei nav jārunā pirmajai! To darīt kaunas arī mingu meitenes.
   Šie vārdi bija teikti ar sašutumu un kvēlu degsmi, kāda pārņem jaunu, sparīgu sievieti, kam šķiet, ka apstrīd vi­ņas dzimuma vissvarīgāko priekšrocību. Tie daudz ne­ietekmēja mazprātīgo, bet taisnīgo Hetiju.
   —   Ko nejautā? — meitene strauji ievaicājās, stipri iz­trūcināta. — Nejautā, vai es mīlu viņu tāpat kā tēvu? Ak! Es ceru, viņš nekad neuzdos man šādu jautājumu! Vajadzēs taču atbildēt, un tad būšu pagalam!
   —   Nē, nē … nepavisam nebūsi pagalam, — otra at­trauca un neviļus iesmējās. — Nosarksi… sakaunēsies, bet tas ātri pāries. Pēc tam būsi tik laimīga kā vēl nekad. Jaunam karavīram jāteic jaunai meitenei, ka viņš to grib par sievu, citādi tā nemūžam nedzīvos viņa vigvamā.
   —  Nerimša negribēs mani precēt… neviens negribēs, Dvesma.
   —   Kā tu zini? Varbūt katrs vīrietis grib tevi precēt, un drīz mēle pateiks, ko jūt sirds. Kāpēc neviens negribēs tevi precēt?
   —   Es esot plānprātīga. To man bieži saka tēvs un daž­reiz arī Džūdita — kad viņa sadusmojas. Tomēr mātei es ticu vēl vairāk; viņa to pateica vienu reizi un raudāja tik gauži, it kā viņas sirds lūztu vai pušu; tā es zinu, ka esmu plānprātīga.
   Krietnu brīdi Vahtavaha klusēdama vērās naivajā, lēnī­gajā meitenē, un indiāņu jaunava saprata visu. Bijība, maigums un līdzcietība reizē uzbangoja viņas krūtīs. Viņa pēkšņi uzcēlās un piedāvājās aizvest savu biedri uz tu­vējo nometni. Dvesma vairs neizturējās piesardzīgi, jo bija stingri pārliecināta, ka neviens indiānis nedarīs ļaunu būtnei, kam Lielais Gars atņēmis pašu spēcīgāko ieroci — prātu. Šinī ziņā gandrīz visas pirmatnējās tautas ir līdzī­gas cita citai. Vahtavaha zināja, ka daudzām ciltīm vāj­prātīgie un garīgi aprobežotie iedveš tādu kā reliģiozu bijību; nemācītais meža iemītnieks parādīja šiem cilvēkiem cieņu un godu, nevis nievas un nevērību, kāds ir viņu lik­tenis starp iedomīgākiem un vairāk izglītotiem ļaudīm.
   Hetija bez bailēm un vilcināšanās gāja līdzi savai drau­dzenei. Mazprātīgā gribēja tikt nometnē; sava nodoma stiprināta, viņa nebažījās par sekām vairāk kā bied re, Ku­rai bija kļuvis zināms, kas sarga bālģīmju jaunavu. Abas lēnām virzījās gar krastu, kur mudžeklīgi auga pārkareni krūmi, un Hetija turpināja sarunu, uzdodama jautājumus, no kuriem otra atturējās, tiklīdz izdibināja, ka klaušinā­jusi garā vājo.
   —   Bet tu neesi mazprātīga, — Hetija sacīja, — un Čūska var tevi precēt.
   —   Dvesma ir gūstekne, un mingiem labas ausis. Ne­runā par Cingačguku, kad viņi tuvumā! Apsoli to Dves­mai, mīļā Hetij.
   —   Zinu, zinu, — Hetija pusčukstus atbildēja, cenzda­mās pierādīt draudzenei, ka saprot, cik svarīga piesar­dzība. — Zinu: Čūska un Zvērkāvis nodomājuši atsvabi­nāt tevi; un tu negribi, ka izpaužu noslēpumu.
   —   Kā tu zini? — Dvesma strauji ievaicājās, uz mirkli sapīkdama, ka otra nemaz nav tik plānprātīga. — Kā tu zini? Labāk runā tikai par tēvu un Nerimšu! Šādu runu mingi sapratīs, citādu ne. Apsoli, ka nerunāsi, ko nesa­proti.
   —   Bet es to saprotu, Dvesma; un tāpēc man jārunā par to. Zvērkāvis Džūditai visu izstāstīja manā klātbūtnē; tā kā neviens man neliedza klausīties, es visu dzirdēju — tāpat kā tēva un Nerimšas sarunu par skalpiem.
   —   Ļoti slikti, ka bālģīmji runā par skalpiem, un ļoti slikti, ka jaunas meitenes noklausās! Bet es zinu, Hetij, tu mīli Dvesmu; un, jo karstāk mīl, jo mazāk runā — tā parasts starp indiāņiem.
   —   Tā nemēdz darīt baltie; jo kvēlāk viņi kādu mīl, jo vairāk runā par to. Laikam aiz savas mazprātības es ne­aptveru, kāpēc starp sarkanajiem cilvēkiem ir savādāk.
   —   Zvērkāvis to sauc par iedabu. Vieniem iedaba — ru­nāt, otriem iedaba — valdīt mēli. Čūska grib redzēt Dvesmu, tāpat kā Hetija grib redzēt Nerimšu. Laba mei­tene nekad nesaka draudzenes noslēpumus.
   Hetija saprata šo mājienu un apsolīja delavēru meite­nei, ka neko nebildīs par Cingačguka klātbūtni un viņa nāciena iemeslu.
   — Varbūt viņam izdosies atbrīvot Dvesmu un arī Ne­rimšu, un tavu tēvu, — Vahtavaha glaimīgi un noslēpu­maini čukstēja, kad abas jau bija piegājušas tik tuvu pie nometnes, ka dzirdēja čalojam sievietes, kas, domājams, veica savus parastos saimniecības darbus. — Iegaumē to, Hetij, un liec divus… divdesmit pirkstus pie mutes! Bez Čūskas draugus neatsvabināsi.
   Vahtavaha bija atradusi īstos vārdus, kas liktu drau­dzenei piesardzīgi klusēt. Tēva un jaunā robežnieka atbrī­vošana bija Hetijas lielais gala mērķis, kas tagad viņas prātā saistījās ar delavēra palīdzību. Naivi iesmējusies, viņa pamāja ar galvu un klusinātā balsī apsolījās stingri ievērot draudzenes vēlēšanos. Saņēmusi šādu atbildi, Dvesma vairs nekavējās un atklāti veda Hetiju uz irokēzu nometni.

   Augstais dievs tas kungs 
   Ir savu baušļu galdiņos mums kalis:
   Tev nebūs nokaut.
   Sargies,
   Viņa rokās ir atriebības taisnais šķēps,
   kas celts
   Pār tavu galvu, gatavs pārkāpēju sodīt.
   Sekspirs. <rRičards III»
   Indiāņu pulks, pie kura Dvesma pati pret savu gribu piederēja, nebija devies karot, jo citādi tanī neietilptu sie­vietes. Tā bija maza cilts daļa, kas medījusi un zvejojusi angļu novadā, kad. sākusies karadarbība. Šie irokēzi bija pārlaiduši ziemu un pavasari, vārda īstajā nozīmē dzīvo­dami uz ienaidnieka rēķina, un nodomājuši dot triecienu pirms aiziešanas. Šinī manevrā, kas viņus aizvedis tālu pretinieka teritorijā, izpaudās dziļa indiāņu gudrība. Kad bija ieradies ziņnesis un pavēstījis, ka angļu un franču starpā uzliesmojis karš, kurā noteikti iesaistīsies visas cil­tis, kas pakļāvušās naidīgo pušu ietekmei, minētais iro­kēzu pulks bija apmeties pie Oneidas ezera, kas jūdzes piecdesmit tuvāk viņu pašu robežai nekā šī stāsta darbī­bas vieta. Ja indiāņi būtu bēguši tieši uz Kanādu, viņiem pēdu no pēdas varētu dzīties pakaļ vajātāji; tāpēc virsaiši bija nolēmuši virzīties vēl dziļāk bīstamajā rajonā, cerēdami atkāpties pa pretinieka aizmuguri, kur šim baram nesekotu. Uz šādu viltību bija pamudinājusi sieviešu klāt­būtne, jo tās nespētu izbēgt no vajātājiem. Ja lasītājs atcerēsies, cik plaši pletās Amerikas pirmmeži tanīs sena­jās dienās, viņš sapratīs, ka tur varēja slēpties mēnešiem ilgi pat vesela cilts. Ja ievēroja parasto piesardzību, tad mežā no ienaidnieka bija jābaidās mazāk nekā atklātā jūrā aktīvas karadarbības laikā.
   šī bija pagaidu nometne — uz ātru roku ierīkots bivaks; tas zināmā mērā liecināja par attapību, kas piemīt ļaudīm, kuri savu dzīvi pavada šādos apstākļos. Nometnieki iztika ar vienu pašu ugunskuru, tas kurējās pie zaļa ozola sak­nēm; tādā siltā laikā uguns bija vajadzīga ēdiena gatavo­šanai vien. Ap šo «smaguma centru» bija izkaisītas piec­padsmit — divdesmit zemas būdiņas, kurās saimnieki sa­līda naktīs un kurās viņi varēja patverties no negaisa. Šīs būdiņas bija celtas, prasmīgi liekot kopā zarus, un vienvei­dīgi segtas ar mizu, kas noplēsta no kritušiem kokiem, kādu mūžamežā nav mazums visās trunējuma pakāpēs. Iedzīves tikpat kā nebija nekādas. Ugunskura tuvumā at­radās gaužām vienkārši virtuves piederumi; pie būdiņām un to iekšienē redzēja dažus apģērba gabalus. Šautenes, pulvera ragi un ložu somas balstījās pret stumbriem vai karājās zemākajos zaros; šinīs pašos dabas darinātajos āķos bija uzkārti divi vai trīs briežu liemeņi.
   Šis mazais ciems bija sačabināts bieza meža vidū, tā­pēc no pirmā acu uzmetiena neatklājās viss; bet, ja labi ieskatījās, tad šinī tumšajā ainavā cita pēc citas vēl iz­nira būdiņas. Par vienīgo centru varēja uzlūkot uguns­kuru; nebija laukumiņa, kur sapulcēties nometnes iemīt­niekiem; viss likās noslēpumains un viltības pilns kā paši saimnieki. Daži bērni tekalēja no būdiņas uz būdiņu, pie­šķirdami šai vietai mazliet idilliskuma. Lāgiem sieviešu klusās balsis un apspiestie smiekli pārtrauca drūmā meža dziļo rimtību. Vīrieši ēda, gulēja vai pārlūkoja ieročus. Viņi sarunājās, taču bija skopi vārdos, un palaikam turē­jās atstatu no sievietēm — pa diviem vai pulciņos; šķita, ka neatslābstošā iedzimtā modrība un spēja sajust bries­mas viņus neatstāja pat miegā.
   Kad meitenes tuvojās nometnei, Hetija paklusu iesau­cās, saskatījusi tēvu.. Atspiedis muguru pret koku, viņš sēdēja uz zemes, un turpat stāvēja Nerimša, laiski drik- snādams zariņu. Acīmredzot viņi bija tikpat brīvi kā citi
   nometnes iemītnieki; vērotājs, kas nezina indiāņu paradu­mus, abus noturētu par ciemiņiem, viņam nenāktu prātā, ka tie ir gūstekņi. Vahtavaha pieveda savu jauniegūto draudzeni viņiem gandrīz klāt un pēc tam kautrīgi atgāja sānis, lai Hetija varētu netraucēti ļauties savām jūtām. Hetija tomēr nemēdza glausties vai citādi izrādīt savu pieķeršanos, tāpēc arī šinī brīdī nedeva vaļu nekādām jūtām. Viņa piegāja pie tēva un klusēdama stāvēja tam blakus līdzīgi tēlam, kurā iemiesota meitas mīlestība. Ve­cais vīrs nelikās nedz satraukts, nedz izbrīnījies par viņas piepešo ierašanos. No indiāņiem Haters bija mācījies sa­glabāt stoisku mieru, labi zinādams, ka viņu cieņa visdro­šāk iemantojama ar savaldīšanos, kāda raksturīga viņiem pašiem. Arī irokēzi neizpauda ne mazāko pārsteigumu, pēkšņi ieraudzījuši savā vidū svešinieci. īsi sakot — šādos sevišķos apstākļos Hetija ar savu ierašanos, cik vērojams, saistīja daudz mazāk uzmanības nekā parasts ceļotājs, kas piebraucis pie labākās viesnīcas durvīm ciematā, kura iedzīvotāji domājas esam vairāk civilizēti par mežoņiem. Tomēr daži karavīri sagāja pulciņā, un skatieni, ko tie, vārdus pārmijot, meta uz Hetiju, liecināja, ka ir runa par viņu, — droši vien tika apspriests šī negaidītā nāciena iemesls. Šāda aukstasinība ir vispār raksturīga Ziemeļ­amerikas indiānim, tomēr šinī gadījumā tā bija lielā mērā izskaidrojama ar īpatnējo stāvokli, kādā atradās šis bars. Hūroni zināja, kādi spēki šķirstā, tikai nezināja par Cin- gačguka klātbūtni; tuvumā, domājams, nebija nevienas citas cilts, nevienas karaspēka nodaļas, un ap ezeru bija izlikti posteņi, kas dienu un nakti modri vēroja tos, kurus tagad bez pārspīlējuma varam saukt par ielenktajiem.
   Hateru dziļi aizkustināja šis Hetijas solis, kaut arī viņš izskatījās pavisam vienaldzīgs. Vecais vīrs atcerējās mīļo lūgumu, ar kuru meita bija vērsusies pie tēva, iekām viņš atstāja platdibeni. Pēc labas izdošanās tas būtu pagaisis no atmiņas, bet nelaime piešķīra tam svaru. Haters zināja šī naivā, vaļsirdīgā bērna uzticību, saprata, kāpēc viņa nākusi, cik pašaizliedzīga šāda rīcība.
   —   Tas nav labi, Hetij, — viņš pārmetošā balsī teica, tā atgādinādams par briesmām, kas varēja draudēt pašai meitenei. — Šie ir nikni irokēzi, kas neaizmirsīs pārestību tāpat kā pakalpojumu.
   —   Saki, tēv, — meitene ierunājās, pie tam bikli palaida acis apkārt, it kā baiļodamās, ka mežoņi nenoklausās.
   — Vai dievs ļāva tev pastrādāt nežēlīgo darbu, kura dēļ nāci uz šejieni? Es ļoti gribētu to zināt: ja nav ļāvis, va­rēšu runāt ar indiāņiem skaidri un gaiši.
   —  Tev nevajadzēja nākt šurp, Hetij; šie negantnieki nesapratīs tavu sirdi un nodomu.
   —   Kā bija, tēv? Liekas, ne tev, ne Harijam Mārčam nav skalpu.
   —   Sinī ziņā tu vari būt mierīga, bērns. Es saķēru skuķi, kas atnāca kopā ar tevi, bet viņa sāka spiegt, tā ka man uzbruka vesels lēvenis šito meža kaķu, un tāds pārspēks pielauztu ikvienu kristieti. Ja tas tev ko līdzēs, tad šoreiz esam tikpat tīri no skalpiem, cik būsim tīri no prēmijām.
   —   Paldies, tēv! Tagad mana sirds mierīga un es varēšu droši runāt ar irokēziem. Ceru, ka arī Nerimša nepaguva nodarīt nevienam indiānim ļaunu.
   —   Nupat jūs runājāt tik patiesīgi kā no bībeles, He­tij, — pieminētā persona sacīja. — Nerimša nepaguva, ur tas ir viss … Jā, vecais zēn, esmu pieredzējis daudzas vētras uz ūdens un sauszemes, bet neviena no tām nav bijusi tāda draņķīga un nešpetna kā aizviņnakts jonis, kad mūs sažmiedza šitie indiāņu bļauri! Jūs, Hetij, neesat no gudrajām, neapjēdzat neko dziļāku, tomēr jūs esat cil­vēks, kaut kāda saprašana jums ir, un es palūgšu jūs pie­vērst uzmanību lietas apstākļiem. Mēs abi ar veco Tomu, jūsu tēvu, taisījāmies veikt likumīgu operāciju, ko ieteicis pats gubernators, nedomājām darīt neko ļaunu, un piepeši mums uzklupa radījumi, kuri drīzāk atgādināja izkāmē­jušus vilkus nekā mirstīgus mežoņus, un viņi mūs sasēja kā jērus — ātrāk, nekā varu jums pastāstīt par to.
   —   Tagad jūs esat brīvs, Nerimša, — Hetija atbildēja, uzmezdama kautru skatienu jaunā milža spēkpilnajiem, nesaistītajiem locekļiem. — Ne virves, ne klūgas negrie­žas jūsu rokās un kājās.
   —   Neesmu vis, Hetij. Mani locekļi tikai izskatās brīvi, jo nevaru tos izlietot pēc sava prāta. Pat šiem kokiem ir acis un mēles arī. Ja vecais puika vai es paiesim kaut vienu rodu aiz šī tuptūža robežas, tūlīt tiks sacelta trauk­sme, tā ka mēs ir nepaspēsim ņemt kājas pār pleciem; un visādā ziņā mums dosies pakaļ četras vai piecas lodes, lai piekodinātu nesteigties. Kolonijā nav otra tik droša cie­tuma kā šitais; divus trīs cietumus esmu pats, tā sacīt, pārbaudījis un zinu, no kāda materiāla tie būvēti un kas tos būvējis; pēc uzcelšanas tūlīt jāārda nost — tādas ir Šīs ēkas.
   Lai lasītājs pēc šāda plātīga un netaktiska atklājuma nedomātu par Nerimšu pārāk slikti, jāteic, ka milzis savos noziegumos aprobežojās ar kautiņiem, kas vairākkārt bija noveduši viņu cietumā, no kurienes, kā nule pats lika sa­prast, ne reizi vien bija izbēdzis, ierīkodams sev durvis vietās, kur arhitekti tās nav paredzējuši, un tā uzskatāmi pierādīdams celtnes nestiprumu. Bet Hetijai cietums bija kaut kas pilnīgi svešs, viņa gandrīz instinktīvi atšķīra labu no jauna, maz zināja par noziegumiem, un viņa ne­uztvēra šī rupjā cilvēka asprātību. Apjautuši Nerimšas vārdu vispārīgo jēgu, meitene sacīja:
   — Palieciet abi tepat un esiet mierīgi, kamēr es runāšu ar irokēziem. Tā būs labāk, Nerimša. Viss laimīgi beig­sies. Es negribu, ka jūs man sekotu; jaujiet man rīkoties vienai pašai. Kolīdz visu nokārtošu un jums ļaus atgriez­ties cietoksnī, atnākšu un to pateikšu.
   Hetija runāja ar tādu naivu nopietnību, šķita tik droša par sekmēm, un viņas seja pauda tādas tīras jūtas un pa­tiesīgumu, ka abi klausītāji neviļus sliecās ticēt viņas vār­diem. Tādēļ gūstekņi neaizkavēja meiteni, kad viņa devās pie virsaišiem, kas pulciņā apspriedās savrup, laikam pār­runājot viņas pēkšņās ierašanās iemeslu.
   Atstājusi biedri, Dvesma — mums labāk patīk viņu saukt šinī vārdā — it kā nejauši tuvojās dažiem vecākiem karavīriem, kuri izturējās vislaipnāk pret nebrīvo jau­navu un no kuriem viens, pats ietekmīgākais, bija solījies viņu pieņemt par audžumeitu, ja viņa būtu ar mieru kļūt hūrone. Attapīgā meitene gāja šinī virzienā, cerēdama, ka viņu iztaujās. Viņa bija tik labi audzināta pēc savas tau­tas ieražām, ka patvaļīgi nerunātu vīriešu klātienē; taču daba bija piešķīrusi Dvesmai taktu un prāta izmaņu, ar kuru palīdzību viņa varēja sev pievērst vēlamo uzmanību, neaizvainojot tos, ko viņai vajadzēja cienīt un godāt. Pat viņas šķietamā vienaldzība modināja ziņkāri; un, kad He­tija piegāja pie tēva, delavēru meitene jau atradās starp karavīriem, kas viņu bija pieaicinājuši ar paslepenu, bet zīmīgu mājienu. Viņai vaicāja par biedri un tās nolūkiem. Šādus jautājumus Dvesma tieši bija gaidījusi. Viņa pa­skaidroja, ka uzzinājusi par Hetijas plānprātību, pat maz­liet pārspīlēja šo trūkumu, un pēc tam galvenos vilcienos pavēstīja, kāpēc meitene tik bezbailīgi devusies uz ienaid­nieku nometni. Dvesma ar savu stāstu panāca taisni to, ko bija cerējusi: indiāņu acīs svešiniece kļuva cienījama, svēta, neaizskarama. Sasniegusi savu, delavēre atgāja sā­nis; ar sievišķīgu rūpību un māsas maigumu viņa sāka gatavot azaidu, lai pamielotu savu jauno draudzeni, līdzko tā būs brīva. Rosīdamās šinī darbā, apķērīgā meitene tomēr neatslābstošā modrībā vēroja katru pārmaiņu vir­saišu vaibstos, katru Hetijas kustību un visu citu, kas varētu skart pašas delavēres vai viņas draudzenes inte­reses.
   Kad Hetija devās pie virsaišiem, to pulciņš pašķīrās ar tādu cēlu pieklājību, kāda darītu godu daudz smalkākai sabiedrībai. Vecākais no karavīriem ar rāmu mājienu aici­nāja meiteni apsēsties uz krituša koka un pats mīļi kā tēvs piemetās viņai blakus, pārējie ar dziļu cieņu novieto­jās apkārt. Meitene dzīrās stāstīt par sava nāciena mērķi, jo bija pietiekami vērīga, lai manītu, ko vēlas no viņas. Taču, tikko Hetija paplēta muti, vecais virsaitis ar laipnu mājienu atturēja viņu, pateica dažus vārdus kādam no jaunākajiem un klusā pacietībā gaidīja, kamēr tas ataici­nāja Vahtavahu. Virsaitim vajadzēja tulka, jo tikai retais no klātesošajiem hūroniem cik necik saprata angliski.
   Dvesma bija priecīga, ka dzirdēs šo sarunu, un ar mīļu prātu uzņēmās tulka pienākumu. Viņa apzinājās, cik bīs­tams būtu mēģinājums maldināt kādu no šī pulciņa, taču nolēma izmantot katru iespēju un likt lietā visu indiānie­tes viltību, lai slēptu sava līgavaiņa ierašanos un tā no­lūku. Kad Vahtavaha tuvojās virsaišiem, drūmais vecais karavīrs viņā noraudzījās ar labpatiku, jo tie klusā lep­numā cerēja piepotēt šo krāšņo atvasi pie pašu tautas koka. Amerikas ciltīs adoptēšana tikpat parasta un atzīta kā tautās, kas dzīvo pēc civilkodeksa.
   Tiklīdz Dvesma bija apsēdusies Hetijai blakus, vecais virsaitis lika, lai delavēre vaicā «skaistajai jaunajai bāl- ģīmei», kāpēc viņa nākusi pie irokēziem un ko tie varētu darīt viņas labā.
   — Dvesma, saki tiem, ka esmu Tomasa Hatera jaunākā meita; Tomass Haters ir vecākais no abiem gūstekņiem; viņam pieder cietoksnis un šķirsts, un viņš ar pilnām tie­sībām uzskatāms par šo pakalnu un šī ezera īpašnieku, jo šinī vietā tik ilgi dzīvojis, tik ilgi licis slazdus, tik ilgi ķēris zivis. Ja to visu pateiksi, hūroni zinās, kurš ir To­mass Haters. Pēc tam saki, esmu nākusi viņus pārliecināt, ka viņiem nav jādara tēvam un Nerimšam nekas slikts, bet jāļauj tiem mierīgi staigāt savu ceļu, jāapietas ar tiem kā ar brāļiem, nevis kā ar ienaidniekiem. Saki to visu skaidri un gaiši, Dvesma, un nebaidies ne sevis, ne manis dēļ; dievs mūs sarga.
   Vahtavaha izpildīja draudzenes vēlējumos, cenzdamās tās vārdus iespējami precīzi pārtulkot irokēzu valodā, ko viņa runāja gandrīz tikpat veikli kā savējo. Virsaiši cie­nīgi noklausījās šo ievadu; divi, kas mazliet prata an­gliski, ar slepeniem, bet izteiksmīgiem skatieniem pauda, ka viņi apmierināti ar tulku.
   —   Un tagad, Dvesma … — Hetija atsāka, tiklīdz viņai lika manīt, ka var runāt tālāk, — un tagad, Dvesma, es vēlos, lai tu pārtulkotu šiem sarkanajiem cilvēkiem vārdu pa vārdam to, ko teikšu. Saki, ka tēvs un Nerimša nāca uz šejieni, lai dabūtu tik daudz skalpu, cik varētu. Ļauns gu­bernators izsolījis naudu par tiem, vienalga, vai tie būtu karavīru, sieviešu vai bērnu skalpi, un kāre pēc zelta bija tik stipra, ka viņi nespēja tai pretoties. Saki to, mīļā Dvesma, tieši tā, kā dzirdēji, vārdu pa vārdam.
   Šoreiz Vahtavaha vilcinājās tulkot burtiski, taču, manī­dama, cik aušīgi tie, kas saprot angliski, un vēl novērtē­dama par augstu to zināšanas šinī valodā, viņa gribot negribot paklausīja. Pretēji tam, ko būtu sagaidījis civili­zētais cilvēks, šī atklātā runa par gūstekņu dzinuli un no­lūku neatstāja uz virsaišiem nekādu redzamu iespaidu. Droši vien viņu acīs šāda rīcība bija slavējama un viņi nedomāja pelt citus par to, ko nevilcinoties darītu paši.
   —   Tagad, Dvesma, — Hetija turpināja, noskārzdama, ka klausītāji sapratuši viņas runu, — saki indiāņiem vēl ko. Tēvs un Nerimša nepanāca savu, ļaunums nav noda­rīts, tāpēc neviens nevar turēt dusmas uz viņiem. Ja arī abi būtu nonāvējuši sievietes un bērnus, tas neko nemai­nītu un viss, ko gatavojos sacīt, joprojām paliktu spēkā. Papriekš pajautā, Dvesma, vai virsaiši zina, ka ir dievs, kas valda virs zemes, kungs un pavēlnieks pār baltajiem un sarkanajiem — itin visiem cilvēkiem.
   Dvesmu mazliet pārsteidza šādi vārdi, jo indiāņu mei­tenei nojēgums par Lielo Garu nebūt nav svešs. Viņa pār­tulkoja šo jautājumu iespējami precīzi un saņēma svinīgu, apstiprinošu atbildi.
   —   Tas ir labi, — Hetija atsāka, — tagad man būs vieglāk veikt savu pienākumu. Lielais Gars, kā jūs dēvējat dievu, ir licis uzrakstīt grāmatu, ko mēs saucam par bī- beli; un šinī grāmatā ir visi viņa baušļi, viņa likumi, pēc kuriem jādzīvo katram cilvēkam, rīkojumi, kas nosaka mūsu domas, vēlmes un gribu. Lūk, te ir šī svētā grāmata, un tev jāteic virsaišiem viss, ko lasīšu tās svētajās lap­pusēs.
   Hetija bijīgi iztina no rupja kalikona mazu bībeli angļu valodā, pauzdama pret šo sējumu tādu pietāti, kādu Ro­mas katolis izrādītu pret relikviju. Kamēr viņa lēnām da­rīja savu darāmo, drūmie karavīri nenolaida acis no mei­tenes, vērodami katru viņas kustību; kad kļuva redzama grāmata, vienam otram paspruka kluss pārsteiguma sau­ciens. Hetija kā uzvarētāja pastiepa bībeli viņiem pretī, it kā cerēdama, ka tās izskats darīs brīnumu; neizpauz- dama ne pārsteigumu, ne sarūgtinājumu par- indiāņu vienaldzību, viņa strauji pievērsās draudzenei, lai turpi­nātu sarunu.
   —   Šī ir svētā grāmata, Dvesma, — viņa sacīja. — Šie vārdi, rindas, panti, nodaļas — viss no dieva!
   —   Kāpēc Lielais Gars nav devis šo grāmatu arī indiā­ņiem? — Dvesma noprasīja ar dabas bērna tiešumu.
   —   Kāpēc? — Hetija pārvaicāja, mazliet apmulsusi no šī negaidītā jautājuma. — Kāpēc? Tu taču zini, ka indiāņi neprot lasīt.
   Ja arī Dvesmu neapmierināja šis izskaidrojums, viņa neuzskatīja par vajadzīgu runāt pretī. Viņa šķita lēnīgi piekrītam un pacietīgi gaidīja degsmīgās bālģīmes tur­pmākos pierādījumus.
   —  Saki virsaišiem, ka šinī grāmatā visnotaļ pavēlēts, lai cilvēki piedod saviem ienaidniekiem, apietas ar tiem kā ar brāļiem, nekad nedara pāri citiem cilvēkiem, it īpaši aiz atriebības, aiz ļauna prāta. Vai varēsi to pateikt tā, lai viņi saprastu, Dvesma?
   —  Teikt teikšu, tomēr viņiem būs pagrūti saprast.
   Dvesma, cik labi mācēdama, pārtulkoja Hetijas runu
   uzmanīgajiem indiāņiem, kuros šie vārdi radīja izbrīnu, kādu neapslēptu mūsdienu amerikānis, ja viņam apgal­votu, ka sabiedriskā doma, šīlaika lielā, bet svārstīgā cil­vēku valdniece, varētu būt maldīga. Tomēr divi trīs vir­saiši bija tikušies ar misionāriem un kaut ko īsi paskaid­roja citiem; pēc tam pulciņš klausījās jo uzmanīgi. Iekām saruna atsākās, Hetija mundri jautāja Dvesmai, vai vir­saiši sapratuši; viņa saņēma izvairīgu atbildi un bija spiesta apmierināties ar to.
   —  Es tagad nolasīšu karavīriem dažus pantus, ko vi­ņiem derētu zināt, — meitene turpināja dedzīgāk un no­pietnāk. — Lai viņi patur prātā, ka šie ir paša Lielā Gara vārdi. Vispirms tas pavēl: «Tev būs savu tuvāko mīlēt.»
   —   Indiānim bālģīmis nav tuvākais, — delavēru meitene atbildēja stingrāk nekā iepriekš. — Mohikānim tuvākais ir mohikānis, irokēzam irokēzs, bālģīmim bālģīmis. Nav vērts stāstīt virsaišiem ko citu.
   —  Tu aizmirsi, Dvesma, ka šie ir Lielā Gara vārdi; un virsaišiem tie jāievēro tāpat kā visiem pārējiem cilvēkiem. Te ir cits bauslis: «Kas tevi vaigā sit labajā pusē, tam sniedz arī otru.»
   —   Ko tas nozīmē? — Dvesma ieprasījās zibens ātrumā.
   Hetija izskaidroja, ka šī esot pavēle neņemt ļaunā pā­restību un vēl paciest jaunus pāridarījumus.
   —  Tagad, Dvesma, — viņa sacīja, — klausies šos vār­dus: «Mīļojiet savus ienaidniekus, svētījiet tos, kas jūs nolād, dariet labu tiem, kas jūs ienīst, un lūdziet par tiem, kas jūs kaitina un vajā.»
   Hetija bija saviļņota, viņas acis mirdzēja aiz jūtu kvē- luma, vaigi tvīka, un balss, kas parasti bija klusa un me­lodiska, kļuva spēcīgāka un iespaidīgāka. Māte viņu bija agri iepazīstinājusi ar bībeli, un tagad meitene brīnum ātri uzšķīra vietu pēc vietas, lai lasītu pantus, kas mācīja kristīgu žēlsirdību un kristīgu piedošanu. Pārtulkot kaut pusi no tā, ko Hetija runāja savā dedzībā, Vahtavaha ne­spētu, ja arī mēģinātu; tāpat kā virsaiši, viņa aiz brīnu­miem nedabūja ne vārda pār lūpām; un viņa atkal paplēta muti tikai pēc tam, kad jaunajai, naivajai fanātiķei piepūlē apsīka spēki. Tad delavēru meitene galvenos vilcienos pār­tulkoja lasīto un teikto, aprobežodamās ar dažiem pan­tiem, kuru aplamība viņu pašu bija visvairāk pārstei­gusi.
   Diezin vai mums vajag stāstīt lasītājam, kādu iespaidu šāda mācība varēja atstāt uz indiāņu karavīriem, kuru svēts princips ir nekad neaizmirst labdarījumu un nepie­dot pārestību. Par laimi, Dvesmas iepriekšējie izteikumi bija sagatavojuši hūronus kaut kam neparastam, un gan­drīz visu, kas viņiem Hetijas vārdos šķita pretrunīgs un paradoksāls, viņi izskaidroja ar to, ka šai meitenei prāts savādāks nekā vairākumam cilvēku. Taču divi trīs veci vīri bija tādu pašu mācību dzirdējuši no misionāriem un vēlējās turpināt sarunu par šo tematu, kas viņiem likās ļoti interesants.
   —   Sī ir bālģīmju labā grāmata, — viens no šiem virsai­šiem piezīmēja, izņemdams bībeli no Hetijas padevīgās rokas; tas sāka šķirstīt lapas, un viņa satraukti vērās tā sejā, it kā gaidīdama skaidri redzamus rezultātus. — Tā­tad šis ir likums, pēc kura mani baltie brāļi sakās dzī­vojam?
   Dvesma, kurai šis jautājums bija domāts — ja vispār to varēja uzskatīt par jautājumu atsevišķam cilvēkam, — deva apstiprinošu atbildi, vēl piemetinādama, ka tiklab franči Kanādā, kā jengīzi savās provincēs atzīstot šīs grā­matas autoritatīvumu un teicoties cienām tās principus.
   —   Saki manai jaunajai māsai, — hūrons atsāka, cieši raudzīdamies Dvesmā, — ka es atvēršu muti un teikšu dažus vārdus.
   —   Irokēzu virsaitis runās… mana baltā draudzene klausīsies, — Dvesma sacīja.
   —   Kāds prieks! — Hetija izsaucās. — Dievs aizkusti­nājis viņa sirdi, un viņš atlaidīs brīvībā tēvu un Nerimšu.
   —   Sis ir bālģīmju likums, — virsaitis turpināja. — Tas saka, lai viņš labi izturas pret tiem, kas dara viņam pāri; ja brālis prasa šauteni, tad jāatdod arī pulvera rags. Vai tāds ir bālģīmja likums?
   —   Nē, nē, — Hetija dedzīgi attrauca, kad virsaiša vārdi bija pārtulkoti, — šinī grāmatā šautenes nemaz nav pie­minētas; pulveris un lodes aizvaino Lielo Garu.
   —   Kāpēc tad bālģīmis pats tos lieto? Ja pavēlēts, lai viņš dod divkārši tam, kas prasa tikai vienu priekš­metu, — kāpēc viņš ņem divkārši no nabaga indiāņiem, kas neprasa neko? Viņš nāk no saullēkta puses, turēdams rokā grāmatu, un viņš māca sarkanajiem cilvēkiem to la­sīt; bet kāpēc viņš pats aizmirsis visu, kas tanī sacīts? Kad indiānis dod, tad bālģīmim nekad nav diezgan; un tagad viņš izsolījis par mūsu sieviešu un bērnu skalpiem zeltu, kaut arī mūs pielīdzina zvēriem, ja skalpējam karavīru, kas nogalināts atklātā karā. Mani sauc par Šķelto Ozolu.
   Šoreiz Dvesma veica savu pienākumu labprātāk nekā iepriekš, un, kad šie bargie jautājumi bija pārtulkoti, He- tija, protams, pagalam apjuka. Līdzīgi jautājumi bija bieži mulsinājuši tos, kam attapības vairāk nekā šai na­baga meitenei, un nav jābrīnās, ka viņa ar visu savu de­dzību un vaļsirdību nezināja, ko atbildēt.
   —   Ko lai saku viņiem, Dvesma? — Hetija lūdzējas balsī vaicāja. — Es zinu, ka viss, ko esmu lasījusi šinī grāmatā, ir patiesība; un tomēr tas liekas neticams, ja at­ceros, kā rīkojas tie, kam dota šī grāmata.
   —  Tiem dots bālģīmju saprāts, — Dvesma dzēlīgi teica. — Tas pastāvīgi labs vienai pusei, bet slikts otrai.
   —   Nē, nē, Dvesma, divas patiesības nevar būt… un tomēr šķiet savādi! Esmu droša, ka izlasīju pantus pa­reizi; un neviens nebūtu tik ļauns, ka sagrozītu dieva vār­dus. Tas nekad nevar būt, Dvesma.
   —   Nu, nabaga indiānietei šķiet, ka pie bālģīmjiem var būt viss kas, — delavēre vēsi atbildēja. — Dažreiz viņi saka «balts», citreiz «melns». Kāpēc gan nekad nevar būt?
   Hetija mulsa aizvien vairāk, līdz beidzot saka gauži raudāt no sarūgtinājuma par neveiksmi un bailēs, ka iz­darījusi kādu rupju kļūdu, kuras dēļ tēva un Nerimšas dzīvībai draud briesmas. Dvesmas ironija un vēsā vien­aldzība izgaisa acumirklī, un viņa atkal bija mīļa un sir­snīga draudzene. Apskāvusi saskumdināto meiteni, viņa centās to mierināt sievišķīgā līdzcietībā — zāles, kas iedarbojas gandrīz vienmēr.
   —   Neraudi nu … neraudi taču, — Dvesma sacīja, slau­cīdama Hetijai asaras kā bērnam un māsas mīlestībā spiezdama viņu pie savas atsaucīgās sirds. — Kāpēc tik ļoti uztraucies? Ja grāmatai nav taisnība — tu neesi to rakstījusi; ja ir ļauni bālģīmji — tu neesi vainīga. Ir ļauni sarkanādainie, ir ļauni baltie; ne visi cilvēki ar vienādu ādas krāsu ir labi, ne visi — ļauni. Virsaiši to zina.
   Hetija drīz atguvās no šī pēkšņā žēluma uzplūda, un tad viņa apņēmīgi sakopoja domas, atkal tās pievērsdama sava nāciena mērķim. Drūmie virsaiši joprojām stāvēja cienīgā uzmanībā, un viņa cerēja, ka varbūt galu galā iz­dosies tos pārliecināt.
   —   Klausies, Dvesma, — Hetija teica, pūlēdamās apval­dīt elsas un runāt skaidri. — Saki virsaišiem, ka nevajag ņemt vērā ļauno cilvēku darbus … labais paliek labais … Lielā Gara vārdi paliek Lielā Gara vārdi… un nav attaisnojams neviens, kas dara ļaunumu tāpēc, ka to darī­jis cits. «Atmaksājiet ļaunu ar labu,» saka šī grāmata, un tas ir likums sarkanajam cilvēkam tāpat kā baltajam.
   —   Nekad neesmu dzirdējusi, ka delavēriem un irokē- ziem būtu šāds likums, — Dvesma mierinot atbildēja. — Nav nozīmes stāstīt par to virsaišiem. Saki tādus vār­dus, kam viņi var ticēt.
   Dvesma tomēr dzīrās tulkot, bet vecākais virsaitis pie­dūra viņai pirkstu pie pleca. Pacēlusi acis, viņa ievēroja, ka viens karavīrs aizgājis no pulciņa un atgriežas ar Ha­teru un Nerimšu. Sapratusi, ka abus iztaujās, viņa nebilda ne vārda, kā jau indiāņu sieviete, kas paklausa bez ieru­nām. Pēc brītiņa gūstekņi stāvēja vaigu vaigā ar irokēzu galvenajiem vīriem.
   —   Meit, pavaicā šim sirmbārdim, kāpēc viņš nāca uz mūsu nometni, — vecākais virsaitis sacīja jaunajai dela- vērei.
   Dvesma uzdeva šo jautājumu savā neveiklajā angļu valodā, taču viegli saprotamā veidā. Haters pēc dabas bija tik stingrs un ciets, ka nevairījās atbildēt par savas rīcī­bas sekām; turklāt, labi zinādams mežoņu uzskatus, viņš saprata, ka neko nepanāks, ja mēģinās izlocīties un gļēvi baidīsies no viņu dusmām. Tāpēc viņš nevilcinoties pa­teica, kādēļ kāpis krastā, vienīgi aizbildinājās, ka provin­ces valdība izsolījusi augstu atlīdzību par skalpiem. So vaļsirdīgo atzīšanos irokēzi uzņēma ar acīm redzamu ap­mierinājumu; tas bija ne tik daudz morāls gandarījums, cik apziņa, ka sagūstīts cilvēks, kas cienīgs nodarbināt viņu prātus un kļūt par atriebības upuri. Kad Nerimšam vaicāja to pašu, arī viņš teica patiesību, lai gan citādos apstākļos nebūtu runājis tik atklāti kā viņa stingrais biedrs. Mārčam netrūka apķērības, lai saprastu, ka šoreiz nelīdzēs nekāda izgrozīšanās, un viņš gribot negribot se­koja drauga priekšzīmei.
   Saņēmuši atbildes uz saviem jautājumiem, virsaiši klu­sēdami gāja projām kā cilvēki, kuriem viss ir skaidrs. Dvesma un Hetija palika vienas ar Hateru un Nerimšu. Visi četri šķita brīvi, tomēr patiesībā viņus modri un ne­atlaidīgi uzraudzīja. Tika gādāts, lai abi gūstekņi neda­būtu ne savas, ne citu šautenes, kas bija izkliedētas pa visu nometni; bet citādi nekas neliecināja, ka viņus uz­mana. Taču, labi zinādami indiāņu ieradumus, abi saprata, cik ļoti atšķiras īstenība no šķituma, un viņus nemaldi­nāja šī manīgā bezrūpība. Viņi pastāvīgi domāja par bēg­šanu, apzinādamies, ka tā varētu izdoties vienīgi tad, ja smalki apsvērtu visu un rīkotos ātri. Viņi bija pietiekami vērīgi un diezgan ilgi uzturējušies nometnē, lai apjēgtu, ka ari Dvesmai trūkst īstas brīvības. Tādēļ Haters viņas klātienē runāja vaļsirdīgāk, nekā citādi būtu atzinis par prātīgu, un viņš ar savu priekšzīmi mudināja Nerimšu uz tādu pašu nepiesardzību.
   —   Hetij, es tev nepārmetu, ka nāci šurp; tavs nodoms bija labs, taču ne visai gudrs, — Haters ierunājās. Apsē­dies blakus meitai, viņš saņēma tās roku, kā rupjais cil­vēks mēdza izrādīt savas jūtas pret šo bērnu. — Indiāņu prātu nevar grozīt ar sprediķiem no bībeles … Vai Zvēr­kāvis nesūtīja mums kādu ziņu? Vai nav sagudrojis, kā atsvabināt mūs?
   —   Jā, tas ir pats galvenais! — Nerimša izmeta. — Ja jūs, meitēn, mums palīdzētu aizlavīties pusjūdzi.. . kaut vai ceturtdaļjūdzi no šejienes, es galvotu par visu pārējo. Nu, droši vien vecajam vīram vajadzētu maķenīt vairāk, bet tādam garstilbainam jaunam puikam kā es šāds attā­lums pilnīgi pietiekams.
   Hetija skumji noraudzījās te vienā, te otrā un palika ātrīgajam Nerimšam atbildi parādā.
   —   Tēv, — viņa sacīja, — kamēr nebiju atstājusi šķir­stu, Zvērkāvis un Džūdita nezināja, ka došos pie jums. Viņi baidās, ka irokēzi izgatavos plostu un mēģinās pie­kļūt mājai, un abi vairāk domā, kā aizsargāties, nekā par to, kā palīdzēt jums.
   —   Nē, nē, nē, — Dvesma strauji, bet klusi teica, nodū­rusi galvu, lai vērotāji neredzētu, ka viņa runā. — Nē, nē, nē, Zvērkāvis tāds nav. Viņš nedomā tikai aizsargāt sevi, kad draugs briesmās. Palīdzēt viens otram — un visi tiks ezera mājā.
   —   Izklausās tīri labi, vecais Tom, — Nerimša pusbalsī sacīja, pie tam pamirkšķināja ar acīm un iesmējās. — Ja man draugos sajēdzīga skvo, es daudz nebaidos no iro- kēza un nepavisam nebaidos no velna.
   •— Nerunāt skaļi, — Dvesma brīdināja. — Dažiem iro- kēziem jengīzu mēle un visiem jengīzu ausis.
   —   Tātad tu esi ar mums pa draugam, skuķēn? — Ha­ters pētīja ar augošu interesi. — Tādā gadījumā vari ce­rēt uz krietnu atlīdzību; ja mums visiem izdotos sasniegt cietoksni, nekas nebūtu vieglāk kā aizsūtīt tevi pie savas cilts. Būtu mums šķirsts un laivas, mēs valdītu pār ezeru, kaut arī māktos virsū visi Kanādas mežoņi. Ja mēs tiktu atpakaļ cietoksnī, mūs no turienes varētu izdzīt vienīgi ar lielgabaliem.
   —   Varbūt bālģīmji paši kāps krastā pēc skalpiem? — Dvesma atcirta vēsā ironijā. Šī meitene likās dzēlīgāka nekā vairākums sieviešu.
   —  Nu jā, mēs izdarījām kļūdu; tomēr gaušanās maz palīdz un vēl mazāk zobgalības, skuķēn.
   —   Tēv, — Hetija ierunājās, — Džūdita domā lauzt vaļā lielo lādi, cerēdama atrast tanī mantas, ar kurām varēs jūs izpirkt.
   Pēc šiem vārdiem Hatera sejai pārslīdēja drūma ēna, un viņš kaut ko nomurmināja, nepārprotami izteikdams savu neapmierinātību.
   —   Kāpēc neatlauzt lādi? — Dvesma iemeta starpā. — Dzīvība dārgāka par vecu lādi… skalps dārgāks par vecu lādi. Ja neļaus meitai atlauzt lādi, Vahtavaha ne­palīdzēs aizbēgt.
   —   Jūs nezināt, ko prasāt; un būtu gudrāk, ja jūs, muļ­ķīgās knīpas, runātu vienīgi to, ko saprotat. Nerimša, man ne visai patīk, ka mežoņi izturas tik vēsi un nevē­rīgi; tas liecina, ka viņiem aiz ādas kas nopietns; ja gri­bam ko darīt, tad jādara drīz. Kā tu domā — vai varam paļauties uz šo jauno sievišķi?
   —   Paklau! — Dvesma strauji un izjusti sacīja. — Vah­tavaha nav irokēze … ir caur un cauri delavēre … viņai delavēres sirds … delavēres jūtas. Arī viņa gūstā. Gūs­tekņi palīdz cits citam. Tagad nav ko runāt vairāk. Meita paliks kopā ar tēvu… Vahtavaha atnāks pie draudze­nes .., viss izskatīsies, kā piederas, — tad viņš pateiks, ko darīs.
   Tas bija sacīts klusā balsī, taču skaidri un iespaidīgi. Pēc tam meitene piecēlās un rāmā gaitā devās uz savu būdiņu, it kā viņai vairs nebūtu nekādas daļas gar to, kas notiks ar šiem trim bālģīmjiem.

   Tik bieži viņa savu tēvu piemin. Liekas jūtam,
   Ka pasaulē ir viltus, viņas sirds; tā bailēs
   Pret ļaudim aizžņaudzas. Liek runāt šaubās,
   Vārdiem jēgu atņemt. Bet viņas valodās, kas tukšas šķiet,
   Pa brīžam pavīd neapjaušams saprāts
   Un klausītājus pulcē.
   Šekspīrs. «Hamlets»
   Mēs atstājām cietokšņa un šķirsta iemītniekus guļam. Tiesa, gan Zvērkāvis, gan delavērs pāris reižu naktī pie­cēlās; aplūkojuši rāmo ezeru un nemanījuši neko aizdo­mīgu, viņi atkal likās gulēt kā cilvēki, kas tik lēti ne­atsakās no ierastās atpūtas. Mazā gaismiņā Zvērkāvis bija augšā un gatavojās savām dienas gaitām; turpretī viņa biedrs, kas iepriekšējās naktis bija pavadījis pusnomodā, gulēja līdz saules lēktam. Arī Džūdita torīt piecēlās vē­lāk nekā parasti, jo bija aizdarījusi acis tikai pret ausmu. Taču, kolīdz saule pakāpās virs austrumu uzkalniem, arī šie divi bija kājās un sāka rosīties. Tanī pusē pat laiskie reti kad palika savās guļvietās pēc lielā spīdekļa parādī­šanās.
   Cingačguks kārtoja savu mežinieka tualeti, kad Zvērkā­vis iegāja būdā un pasvieda viņam rupjus, bet vieglus vasaras apģērba gabalus, kas piederēja Hateram.
   — Tas domāts tev, virsaiti; Džūdita iedeva, — Zvēr­kāvis teica, nometis pie indiāņa kājām svārkus un bikses. — Tu rīkosies aplam nepiesardzīgi, ja dižosies ar savu kara tērpu un karakrāsu. Nomazgā no vaigiem ugunīgās svītras, uzvelc šitās drēbes, un te būs cepure, kāda nu ir, tāda ir, tā piešķirs tev briesmīgu necivilizētu civilizāciju, kā saka misionāri. Paturi prātā, ka Dvesma ir tivumā un mums vienlaikus jāpalīdz šai meitenei un citiem. Es zinu, tev neklājas un dikti nepatīkas valkāt drēbes, kas nav piegrieztas pēc sarkanādaiņu modes, taču šoreiz nekas cits neatliek. Ņem un ģērbies ciet, kauč arī tev mazdrus­ciņ šķebina.
   Cingačguks ar dziļu riebumu noraudzījās šinīs apģērba gabalos, tomēr viņš saprata, ka šāda maskēšanās lietde­rīga, varbūt pat pilnīgi nepieciešama. Ja irokēzi pama­nītu svešu indiāni cietoksnī vai tā tuvumā, viņi kļūtu vēl modrāki un viņiem rastos aizdomas pret sagūstīto jaunavu. Cingačguks bija gatavs paciest visu, lai atbrīvotu savu līgavu; atnestās drēbes viņš grozīja un grozīja, pē­tīja ar tādu kā drūmu ironiju, tīši mēģināja uzvilkt, kā nevajag, un vēl citādi izrādīja savu nepatiku, taču beigu beigās virsaitis paklausīja biedram. Tagad vienīgi no ādas krāsas bija redzams, ka Cingačguks ir indiānis. Šī pazīme tomēr nemodināja nekādas lielās bažas, jo irokē- ziem nebija tālskatu, tā ka viņi, raugoties no krasta, ne­varēja skaidri izšķirt visu; turklāt Zvērkāvja iedegusī seja bija gandrīz tikpat tumša kā mohikāņa seja. Dela­vērs savā jaunajā tērpā kustējās tik neveikli, ka todien viņa draugam ne reizi vien bija jāpasmaida; taču Zvēr­kāvis neatļāvās zobgalības, kas līdzīgā gadījumā būtu sprēgājušas balto cilvēku sabiedrībā; cieņa, kāda rakstu­rīga indiānim, kas uzņēmis savu pirmo karataku, virsaiša lepnums un stāvokļa nopietnība lika atturēties no drais­kām valodām.
   Sie trīs salinieki — ja tā varam sacīt — sēdās pie bro- kastgalda klusi, nopietni un domīgi. No Džūditas sejas bija redzams, ka viņa pārlaidusi nemierīgu nakti; abi vīrieši gudroja par to, kas darāms turpmāk. Maltītes laikā Zvērkāvis un meitene aiz pieklājības pateica viens otram dažus vārdus, tomēr neko nebilda par savu stāvokli. Pē­dīgi Džūdita maigu jaunu jūtu pārpilnībā izpauda to, kas tik ļoti bija nodarbinājis viņas prātu aizvadītajā bez­miega naktī.
   —   Būtu drausmīgi, Zvērkāvi, ja tēvam un Hetijai no­tiktu kas ļauns! — meitene pēkšņi iesaucās. — Mēs ne­varam mierīgi sēdēt šeit un atstāt viņus irokēzu rokās. Mums jādomā, kā palīdzēt viņiem.
   —   Esmu gatavs, Džūdit, palīdzēt ne vien viņiem, bet arī citiem, kas iekļuvuši nelaimē. Tikai jāzina, kā to da­rīt. Nav joki, ja nonāk sarkanādaiņu rokās, kad staigā ceļu, kādā bija devies Haters un Nerimša. Es to tīri labi saprotu. Nenovēlu šādu likstu pat savam niknākajam naidniekam, kur nu vēl cilvēkiem, kas kopā ar mani gā­juši vienu teku, ēduši un gulējuši. Varbūtās esat izdomā­jusi, kas mums ar Čūsku jādara?
   —   Mums jāpiekukuļo irokēzi. Es nezinu, kā citādi at­svabināt gūstekņus. Dāvanas indiāņus iekārdina, un mēs droši vien varētu sadot viņiem tik bagātīgas veltes, ka viņi atzītu par labāku ņemt līdzi tās, nevis nabaga gūs­tekņus, — ja ir nodomājuši ņemt tos līdzi.
   —   Tas ir diezgan prātīgi, Džūdit; jā, tas ir diezgan prātīgi, — ja tikai naidnieks piekukuļojams un mums ir mantas šādam darījumam; jūsu tēvam ir ērts un dikti izdevīgā vietā celts mājoklis, tomēr tas neliekas piebāzts ar bagātībām, kas vajadzīgas, lai viņu izpirktu. Tiesa, šim nolūkam varētu derēt šautene, ko viņš sauc par «briežu nāvi»; te esot muciņa ar pulveri — tā būtu laba piedeva; un tomēr divus spēcīgus vīrus nevar izpirkt ar niekiem … turklāt…
   —   Kas tad vēl? — Džūdita nemierīgi vaicāja, ievēro­jusi, ka Zvērkāvis vilcinās, it kā negribēdams viņu ap­bēdināt.
   —   Nu, franči tāpatās izsolījuši atlīdzību kā mūsējie, Džūdit; ar naudu, ko maksā par diviem skalpiem, var no­pirkt muciņu pulvera un šauteni, droši vien ne gluži tik krietnu kā «briežu nāve», ko jūsu tēvs lielīt liela, tomēr labu pulveri un pieklājīgu šauteni; pie tam sarkanādaiņi ne visai smalki pazīst šaujamos ieročus un ne katrreiz atšķir īsto no šķietamā.
   —   Šausmīgi! — izdvesa meitene, ko satrieca šāda runa bez aplinkiem. — Taču jūs neminējāt manas drēbes, Zvēr­kāvi; manuprāt, tās varētu sakārdināt irokēzu sievietes.
   —   Katrā ziņā varētu, katrā ziņā varētu, Džūdit, — Zvērkāvis atbildēja, cieši vērdamies viņā, it kā gribētu pārliecināties, vai viņa patiešām spējīga uz šādu upuri. — Meitene, vai esat droša, ka jums pietiks dūšas, lai zie­dotu savus greznumus šādam mērķim? Daudzi cilvēki domājas esam drosmīgi, kamēr pašiem nedraud bries­mas; esmu pazinis arī tādus, kas, dzirdot par citu cilvēku cietsirdību, šķitās žēlīgi un gatavi atdot visu savu mantu nabagam, bet viņu dūre sakļāvās kā iešķelts rieksts, kad viņi paši tika aicināti parādīt savu labdarību. Turklāt, Džūdit, jūs esat daiļa, reti daiļa, tur nav vārdam vietas, un skaistām sievietēm patīkas rotāties. Vai jums pietiks dūšas šķirties no saviem greznumiem?
   Glaimojošā norāde uz meitenes burvīgo ārieni īstajā brīdī izlīdzināja iespaidu, ko bija atstājušas Zvērkāvja izteiktās šaubas par to, vai Džūdita izpildīs savu pienā­kumu pret tēvu. Ja to visu būtu sacījis kāds cits, droši vien kompliments paliktu neievērots aiz sašutuma par tādu šaubīšanos; tomēr meiteni valdzināja pat šī parupjā atklātība, ar kādu vaļsirdīgais mednieks jo bieži pauda savas domas. Džūditas acis iezibsnījās, viņa pietvīka, taču nespēja īsti dusmoties uz cilvēku, kas likās caurcaurēm patiesīgs, labs, vīrišķīgs. Viņa gan uzmeta jauneklim no­sodošu skatienu, gribēja asi atcirst, tomēr savaldījās un atbildēja laipni un lēnīgi.
   —  Jūs laikam taupāt visus savus labvēlīgos ieskatus delavēru sievietēm, ja nopietni tā domājat par savas ra­ses meiteni, — viņa sacīja ar piespiestu smiekliņu. — Nu, pārbaudiet mani; ja izrādīsies, ka žēloju zīdu vai mus- līnu, kādu lentu vai spalvu, tad varēsit domāt un sacīt par manu sirdi visu, kas jums patiks.
   —   Tā ir taisna runa! īsti taisns cilvēks ir vislielākais retums pasaulē; tā saka Tarnenunds, pats gudrākais de­lavēru pravietis; un tā jādomā visiem, kam izdevība ska­tīties un runāt, un darboties ļaužos. Es mīlu taisnu cil­vēku, Čūska; viņa acis skaidri redz naidnieku un gaiši staro pretī draugam. Viņš izmanto dieva piešķirto prātu, apzinādamies, ka jāsaskata tas, kas ir, nevis tas, ko viņš grib saskatīt. Ir diezgan viegli atrast cilvēkus, kas sakās esam taisni, bet gaužām reti sastopam tādus, kas īsteni taisni. Cik bieži, meitene, tiku redzējis indiāņus, kas do­mājās darām pēc Lielā Gara prāta, bet patiesībā viņi vienīgi centās piepildīt paši savu gribu un vēlēšanos! Viņi nespēja saredzēt savas kļūdas, tāpatās kā mēs ne­varam redzēt cauri tam kalnam upi, kas tek pa ieleju; taču katrs vērotājs tās saskatītu tikpatās skaidri, kā mēs varam saskatīt gružus, kas peld ap šo māju.
   —  Gluži pareizi, Zvērkāvi, — Džūdita teica, pie tam atplauka gaišā smaidā, kurā izgaisa visas īgnuma ēnas, — gluži pareizi; un es ceru, ka jūs vienmēr būsit taisns pret mani. It sevišķi ceru, ka spriedīsit pats, nevis ticēsit ļaunām tenkām, ko izplata tāds melsīgs dienaszaglis kā Harijs Nerimša, kurš gatavs nomelnot katru jaunavu, kas domā par šī bramanīgā kavaliera seju un augumu savādāk nekā viņš pats.
   —  Harijs Nerimša nav tas, kura vārdiem es akli ticu, Džūdit; taču acis un ausis var būt arī cilvēkiem, kas slik­tāki nekā viņš, — Zvērkāvis nopietni atbildēja.
   —   Diezgan par to! — Džūdita izsaucās, viņas acis uz­zibsnīja, un sārtums iesitās pat deniņos. — Runāsim par tēvu un viņa izpirkšanu. Jums taisnība, Zvērkāvi: indiāņi droši vien neatlaidīs gūstekņus, ja piedāvāsim manas drē­bes, tēva šauteni un pulveri vien. Vēl ir lāde.
   —   Jā, vēl ir lāde, kā jūs sakāt, Džūdit; man domāt, vairākums cilvēku labāk paturētu savu skalpu nekā šādu noslēpumu, ja būtu jāizraugās viena no šīm divām iespē­jām. Vai jūsu tēvs nav tieši aizliedzis attaisīt šo lādi?
   —  Nekad. Likās, viņš pajāvās uz tās atslēgām un tē­rauda apkalumiem, un stiprumu.
   —   Reta lāde, dikti īpatnēji darināta lāde, — Zvērkāvis prātoja, pieceldamies un tuvodamies šim priekšmetam. Viņš apsēdās uz lādes, lai ērtāk varētu to nopētīt. — Čin- gačguk, šis koks nav cirsts tanīs mežos, pa kuriem mēs esam kājojuši. Šis nav riekstkoks un tomēr ir tikpatās skaists, droši vien izskatītos vēl skaistāks par to, ja ne­būtu tā apkvēpis un nobrauņāts.
   Delavērs piegaja klāt, taustīja koku, mēģināja tanī iešņāpt ar nagu, pētīja šķiedru, ziņkārīgi pārlaida roku pār masīvās lādes tērauda apkalumiem un smagajām aiz­karamajām atslēgām.
   —   Nē, nekas tāds neaug šinī pusē, — Zvērkāvis atsāka. — Esmu redzējis izstrādājumus no ozola, kļavas, gobas, liepas, riekstkoka, taču vēl nekad neesmu redzējis šādu koksni. Džūdit, ar vienu pašu lādi varētu izpirkt jūsu tēvu; sarkanādaiņi ir ziņkārīgi, un viņus īpaši pievelk koka lietas.
   —  Varbūt nevajadzēs maksāt tik dārgi, Zvērkāvi. Lāde ir pilna, un labāk atdot pusi nekā visu. Turklāt tēvs aug­stu vērtē šo lādi. Kāpēc — nezinu.
   —   Liekas, viņam šīs skrīnes saturs rūp vairāk nekā tā pati, citādi viņš nebūtu tik nesaudzīgi apgājies ar tās ārieni un tik pamatīgi nodrošinājis iekšieni. Te ir trīs at­slēgas, Džūdit; vai jums ir slēdzene?
   —  To nekad neesmu redzējusi; tai tomēr jābūt, jo He­tija teica, ka viņa bieži redzējusi lādi atvērtu.
   —   Slēdzenes nekarājas gaisā un nepeld pa ūdens virsu, meitene; ja ir slēdzene, tad jābūt vietai, kur tā glabājas.
   —   Pareizi, un nebūtu grūti atrast slēdzeni, ja mēs to meklētu.
   —   Tas jāizšķir jums, Džūdit, tikai jums. Lāde pieder jums vai jūsu tēvam, un Haters ir jūsu tēvs, nevis mans. Ziņkārība ir sievietes, nevis vīrieša vājība. Esmu izklās­tījis jums visus iemeslus. Ja lādē slēpjas vērtīgas mantas, tad, man domāt, būtu gudri tās izlietot, lai izpirktu īpaš­nieku vai vismaz paglābtu viņa skalpu; bet tas jāizspriež jums, nevis man un Cingačgukam. Ja slazdu vai laivas, vai nomedīta brieža likumīgā īpašnieka nav klāt, tad pēc visiem meža likumiem viņa pilnvarnieks ir tivākais ra­dagabals. Tamdēļ jums jāizlemj, vai lādi vajag atvērt vai ne.
   —   Es ceru, Zvērkāvi, jūs nedomājat, ka varu vilcināties, ja mana tēva dzīvība ir briesmās.
   —  Jūs esat starp divām ugunīm. Nebūtu nekāds brī­nums, ja vecais Toms, atgriezies šinī mājā, sadotu jums brāzienu par to, kas izdarīts; cilvēki jau mēdz nosodīt to, kas veikts viņu pašu labā; man domāt, pat mēness liktos savādāks nekā tagad, ja mēs tanī varētu skatīties no otras puses.
   —  Zvērkāvi, ja mums izdosies atrast slēdzeni, es lūgšu jūs atvērt lādi un paņemt mantas, kas, pēc jūsu domām, derētu tēva izpirkšanai.
   —  Papriekš dabūjat slēdzeni, Džūdit, pēc tam runāsim par visu pārējo. Čūska, tev prāta tiku tikām un acis kā mušai, vai arī tu nepagudrosi par to, kur Peldošais Toms varētu glabāt šīs noslēpumainās lādes slēdzeni?
   Tieši uzrunāts, delavērs atgāja no lādes, kas visu šo laiku bija saistījusi viņa uzmanību, un sāka raudzīties pēc vietas, kur varētu slēpties slēdzene. Arī Džūdita un Zvēr­kāvis nestāvēja dīkā, un drīz vien visi trīs meklēja jo cītīgi. Būdami pārliecināti, ka vajadzīgā slēdzene negla­bājas nevienā no kopējiem skapjiem un kumodēm, viņi tur nemaz neieskatījās, bet pievērsās īstām paslēptuvēm. Tā viņi pamatīgi, bet velti pārmeklēja priekšējo telpu. Pēc tam visi iegāja Hatera guļamistabā. Tā bija iekārtota la­bāk par citiem primitīvās celtnes kambariem; te atradās lietas, kas agrāk kalpojušas tikai saimnieka sievai; Džūdi­tai bija slēdzenes, un viņi izmeklējās malu malas, taču nedabūja vajadzīgo slēdzeni.
   Pēc tam visi trīs iegāja meitu guļamistabā. Cingačgu­kam tūlīt dūrās acīs, cik ļoti atšķiras «Džūditas puse» no «Hetijas puses». Indiānim paspruka kluss izbrīna sau­ciens, un viņš savā delavēru mēlē pusbalsī ieminējās par šo pretstatu, norādīdams draugam uz istabas abām pusēm.
   —  Jā, jā, Čūska, — atbildēja Zvērkāvis, kura izteiku­mus mēs tulkojam, pēc iespējas saglabādami šī cilvēka ru­nas veidu. — Tā jau ir, to var redzēt kurš katrs; un tas viss sakņojas dabā. Viena māsa mīl greznumus, pat pār­lieku, kā daži saka; otra ir pieticīga un vienkārš a, caur­caurēm lādzīga un patiesīga. Tomēr galu galā, man do­māt, Džūditai ir savas labās īpašības un Hetijai savi trūkumi.
   —  Un Grūtā Galva ir redzējusi lādi atvērtu? — Cin­gačguks vaicāja, un viņa skatiens pauda ziņkāri.
   —   Protams. Es to dzirdēju no viņas mutes un arī tu esi dzirdējis to pašu. Kā liekas, tēvs ir atklāts pret viņu, bet nav atklāts pret vecāko meitu.
   —  Tad slēdzeni slēpj tikai no Meža Rozes? — Cingač­guks jautāja. Sarunā ar draugu viņš bija sācis tā godināt Džūditu.
   —  Pareizi! Gluži pareizi! Tēvs vienai uzticas, otrai ne. Tā dara gan baltie, gan sarkanādainie, Čūska; visās ciltīs un tautās dažiem uzticas, citiem ne.
   —  Vai rupjās drēbēs vislabāk nevarētu noslēpt no Meža Rozes slēdzeni?
   Zvērkāvis gandrīz vai salēcās, viņa vaibstos atplaik- snīja dziļš apbrīns, un, pievērsies biedram, viņš klusi, bet gardi nosmējās par šo atjautīgo minējumu.
   —   Tev iedots dikti piemērots vārds, Čūska, jā gan, dikti piemērots! Nudie, greznuma mīļotāja taču nemeklē­sies pa tādām rupjām un neglītām drēbēm, kādas valkā Hetija. Kopš Džūdita iepazinusies ar virsniekiem, vi­ņas gleznie pirkstiņi, man domāt, nav pieskārušies pie tādas prastas un nesmukas drānas, no kādas pašūti šie brunči! Bet kas zina? Slēdzene var būt to kabatā, var būt arī citā vietā. Delavēr, noņem no vadža šo apģērba gabalu; redzēsim, vai tu patiešām esi pareģis.
   Cingačguks paklausīja, tomēr slēdzene neatradās. Bla- kusvadzī karājās rupjas drānas kulīte, kas izskatījās tukša, un viņš dzīrās to pārmeklēt. Pametusi acis uz šo pusi, Džūdita strauji ierunājās, vēlēdamās aiztaupīt viņam veltīgas pūles.
   —  Tās taču nabaga Hetijas — mīļās vientiesīgās meite­nes drēbes! — viņa sacīja. — Tur nav vērts meklēt.
   Tikko daiļā mute bija pateikusi šos vārdus, Cingačguks izvilka no kulītes vajadzīgo slēdzeni. Apķērīgā Džūdita saprata, kāpēc izlietota šāda vienkārša un atklāta paslēp­tuve. Viņa notvīka aiz dusmām un kauna, iekoda lūpā un klusēja. Būdami smalkjūtīgi no dabas, Zvērkāvis un viņa draugs ne ar smaidu, ne ar skatienu neizpauda, ka viņi pilnīgi saprot šo gudro viltību. Paņēmis no indiāņa slē­dzeni, Zvērkāvis devās blakusistabā un tur noskaidroja, ka atrasts īstais rīks. Visas trīs piekaramās atslēgas varēja viegli attaisīt ar šo slēdzeni. Zvērkāvis noņēma tās un atlieca vērtnes; viņš mazliet pacēla vāku, lai pārlieci­nātos, vai tas ir vaļīgs, un pēc tam atgāja no lādes vairā­kas pēdas, ar mājienu aicinādams draugu līdzi.
   —   Sī ir ģimenes lāde, Džūdit, — viņš teica, — un tanī droši vien ir ģimenes noslēpumi. Mēs ar Čūsku iekāpsim platdibenē un apskatīsim laivas un airus, mazos un lielos; jūs pati varat izpētīt, vai lādē ir mantas, kas derīgas iz­pirkšanai. Kad būsit galā, pasauciet mūs, un tad apsprie­dīsim, kāda vērtība tām mantām.
   —   Pagaidiet, Zvērkāvi! — meitene izsaucās, kad viņš taisījās uz iešanu. — Es neaizskaršu itin neko, pat nepa­celšu vāku, ja jūs nebūsit klāt. Tēvam un Hetijai paticis slēpt no manis lādes saturu, un es esmu tik lepna, ka ok­šķerēju viņu slepenos dārgumus vienīgi tad, ja tas viņiem pašiem var nākt par labu. Nekādā ziņā neatvēršu lādi viena. Tamdēļ neaizejiet; man vajadzīgi liecinieki.
   —   Čūska, man gandrīz šķietas, ka meitenei taisnība! Paļāvība un uzticība rada drošības izjūtu, bet aizdomas liek piesargāties. Džūditai ir tiesības prasīt, lai mēs esam klāt. Ja lāde glabā cienījamā Hatera noslēpumus, tie tiks uzticēti diviem puisiešiem, kas prot turēt muti. Mēs pa­liksim pie jums, Džūdit, — tikai vispirms apskatīsim ezeru un skrastu, jo šādu lādi nevarēs iztukšot vienā mirklī.
   Abi vīri izgāja priekšdurvē, Zvērkāvis pētīja ar tālskati krastu, kamēr indiānis nopietni aplūkoja ūdens virsmu un mežus, vērodams, vai kaut kas neatklāj, kādus plānus pe­rina ienaidnieki. Taču neredzēja neko aizdomīgu, un, uz­zinājuši, ka pagaidām var justies droši, visi trīs sagāja ap lādi, lai to atvērtu.
   Kopš mazatnes Džūdita izjuta tādu kā bijību pret šo skrīni un tās nezināmo saturu. Viņas klātbūtnē ne tēvs, ne māte nerunāja par šo lādi, it kā pēc klusas vienošanās visi vairījās to pieminēt, ja vajadzēja nosaukt kādu priekšmetu, kas atradās uz tās vāka vai turpat tuvumā. Sis paradums iesakņojās, un tikai nesen Džūdita sāka do­māt, cik tas dīvaini. Haters neuzticēja vecākajai meitai savus noslēpumus, tādas tuvības abiem trūka. Lāgiem viņš bija laipns, bet lielākoties dzedrs un drūms, it se­višķi savās attiecībās ar Džūditu. Hatera līdzšinējā iztu­rēšanās nepavisam nevarēja meiteni iedrosmināt uz to, ko viņa tagad gatavojās darīt; Džūdita bažījās, ka tēvs šādu patvaļību nosodīs, kaut arī tā cēlusies no vēlēšanās pa­kalpot viņam. Turklāt meitene izjuta māņticīgas bailes no lādes, ko viņa kopš bērnības uzskatīja par aizliegtu svētumu. Tomēr tagad, kā likās, bija pienācis laiks, kad šim noslēpumam jāatklājas, un šādos apstākļos viņa die­zin vai varēja rīkoties citādi.
   Pamanījusi, ka abi biedri klusi un nopietni vēro viņu, Džūdita pielika roku pie vāka un pūlējās to pacelt. Mei­tenei pietrūka spēka, un viņai šķita, ka šim grēcīgajam mēģinājumam pretojas kāda augstāka vara — atslēgas taču bija noņemtas.
   —  Es nevaru pacelt vāku, Zvērkāvi, — viņa sacīja. — Vai neatmetīsim šo nodomu un neizgudrosim kādu citu līdzekli, kas derētu gūstekņu izpirkšanai?
   —   Nē, Džūdit, nē, meitene. Labs kukulis ir pats drošā­kais un ^ērtākais līdzeklis, — Zvērkāvis atbildēja. — Un vāku aiztur vienīgi tā svars, kas nav nekāds mazais, jo šis koka gabals pamatīgi apkalts ar dzelzi.
   To pateicis, Zvērkāvis lika lietā pats savu spēku; viņš vāku pacēla, atslēja pret baļķu sienu un nostiprināja. Džūdita drebēdama iemeta skatienu lādē; uz brīdi viņa izjuta atvieglojumu, ieraudzījusi, ka tās saturu slēpj bre­zenta gabals, kas rūpīgi apspraudīts gar malām. Acīm­redzot skrīne bija bāztin piebāzta, tā ka vāks gandrīz ticis piespiests pie brezenta.
   —   Pilna krava, — Zvērkāvis piezīmēja, aplūkodams uz­klāju. — Mēs iekārtosimies ērti un darbosimies lēnā garā. Čūska, atnes ķeblīšus, es tikmēr izplāšu uz grīdas šo segu, un pēc tam piedienīgi un omulīgi ķersimies pie darba.
   Delavērs paklausīja; Zvērkāvis pieklājīgi nolika Džūdi­tai ķeblīti, pats apsēdās uz otra un sāka ņemt nost bre­zenta pārsegu. Viņš rīkojās gausi un piesardzīgi, it kā apakšā būtu paslēpti trausli priekšmeti. Kad uzklājs bija noņemts, kļuva redzami vīrieša apģērba gabali. Tie bija šūti no smalkas drānas, un to spilgtās krāsas un bagātīgie greznojumi pauda tālaika gaumi. Sevišķi lepni izskatījās kādi gari, košsarkani svārki ar zeltītām pogcaurumu ap­malēm. Tas tomēr bija nevis militārpersonas, bet augstas kārtas civilista apģērba gabals, kādu valkāja toreiz, kad tērps skaidri jo skaidri norādīja uz sabiedrisko stāvokli. Atlocījis šos svārkus, Zvērkāvis tos pacēla, lai aplūkotu. Tie bija tik krāšņi, ka Cingačguks, par spīti ieaudzinātai savaldībai, nespēja aizturēt prieka saucienu. Izdzirdējis Šo nevilšo vājības izpausmi, Zvērkāvis strauji pievērsās drau­gam un īdzīgi paraudzījās viņā; mednieks sāka runāt savā nodabā, kā mēdza to darīt, kad viņu pēkšņi pārņēma spēcīgas jūtas.
   —   Tāda ir viņa iedaba! Jā, indiāņa prāts nesas uz grez­numiem, un viņš nav jānosoda par to. Turklāt šis ir īpašs apģērba gabals; un īpašas lietas rada īpašas jūtas. Džū­dit, man domāt, tas noderēs; diezin vai visā Amerikā at­rastos indiānis, kura sirdi neatmiekšķētu šādas krāsas, šāds spožums. Ja šie svārki šūti jūsu tēvam, tad esat go- digi mantojusi savu patiku uz greznumiem.
   —  Sie svārki nav šūti tēvam, — Džūdita aši atbildēja. — Tie ir pārāk gari; tēvs ir mazs un drukns.
   —  Ja šūti jūsu tēvam, tad drēbes bija papilnam un zel­tītie diegi lēti, — Zvērkāvis noteica ar savu jautro, kluso smieklu. — Čūska, šie svārki tev pašā reizē, Un es gri­bētu, lai tu uzvelc tos mugurā.
   Cingačguks nelikās lūgties; viņš nometa Hatera rupjo, apdilušo jaku, lai ietērptos svārkos, kas domāti augstma­nim. Pārvērtība bija smieklīga; bet, tā kā cilvēki reti kad apzinās paši savas ārienes un uzvešanās dīvainumu, de­lavērs ar nopietnu interesi pētīja notikušo pārmaiņu, rau­goties vienkāršā spogulī, ko Haters mēdza lietot, bārdu skūdams. Šinī brīdī Cingačguks iedomāja Dvesmu un vē­lējās, kaut tā redzētu viņu šādā rotā. Tas jāteic patiesības labad, lai gan mazliet runā pretī karavīra stingrajam rak­sturam.
   —   Rauj nost, Čūska, rauj nost, — nelokāmais Zvērkāvis sacīja. — Šādas drēbes mums nepiederas. Tavai iedabai atbilst vampums, sedzenes, izkrāsojums, vanaga spalvas, manējai — ādas kamzolis, izturīgi stilbsargi un stipri mo­kasīni. Jā, mokasīni, Džūdit; dzīvojot mežos, baltajam jāpatapina ērtības un lētuma labad viena otra mežu ieraša.
   —  Es nesaprotu, Zvērkāvi, kamdēļ daži cilvēki var val­kāt sarkanus svārkus, bet citi ne, — meitene teica. — Es vēlētos redzēt jūs šinīs skaistajos svārkos.
   —   Redzēt mani lorda ģērbā! Nu, Džūdit, tad jums jāpa­gaida, līdz kamēr izkūkošu prātu. Nē, nē, meitene, mana iedaba paliek mana iedaba, un es dzīvošu un nomirīštf ar to, kauč arī vairs nenoguldītu nevienu zvēru un neno- durtu nevienu lasi. Ko esmu izdarījis, Džūdit, ka jūs vēla­ties redzēt mani šādos švītīgos svārkos!
   —   Es domāju, Zvērkāvi, ka lišķīgajiem, divkosīgajiem garnizona frantiem nav jāgreznojas vieniem pašiem; arī godprātība un patiesīgums jāciena un jāizceļ.
   —   Un kas tā būtu par izcilsnību… — Kā lasītājam redzams, Zvērkāvis nebija visai rūpīgi pētījis valodu. — Kas tā būtu par izcilsnību, Džūdit, ja es spīdētu un sarkanotu līdzīgi mingu virsaitim, kas uzcirties Kvebe- kas27 dāvanās? Nē, nē, esmu labs tāds, kāds esmu, un, ja neesmu, nevaru būt labāks. Čūska, noliec to ģērbu uz segas, paraudzīsimies, kas vēl glabājas lādē.
   Kārdinošo ģērbu, kas noteikti nebija šūts Hateram, at­lika sānis, un apskate turpinājās, Drīz izņēma arī pārējos vīrieša apģērba gabalus, tie nebija sliktāki par šiem svār­kiem, un pēc tam sekoja sievietes drēbes. Zvērkāvis izcēla skaistu brokāta kleitu, kas mazliet bija cietusi no nevērī­gas apiešanās, un šoreiz Džūdita nenovaldīja prieka sau­cienu. Meiteni valdzināt valdzināja krāšņi tērpi, un viņa pirmo reizi ieraudzīja šādu drānu, šādas nokrāsas; ne ko­mandantu sievām, ne citām fortu lēdijām viņa vēl nebija redzējusi tik greznu rotu. Džūditu pārņēma gandrīz vai bērnišķīga sajūsma, un viņa tūlīt gribēja uzvilkt šo tērpu, kas nepavisam nesaderēja ar viņas mājokli un dzīves veidu. Meitene iemetās savā istabā, ierastām kustībām at­brīvojās no glītās linauduma kleitas un ieģērbās košajā brokātā. Tērps bija viņai īsti laikā. Kad viņa atgriezās, Zvērkāvis un Cingačguks, kuri pa šo laiciņu bija no jauna pārlūkojuši vīrieša drēbes, pārsteigumā pietrūkās, nespē­dami savaldīt līksmes un apbrīna saucienu, kas skanēja tik nepārprotami, ka Džūditas acis iemirdzējās vēl spul- gāk un vaigi pietvīka. Meitene tomēr izlikās nemanām iespaidu, kādu bija atstājusi, apsēdās ar karalienes cē­lumu un izteica vēlēšanos atsākt apskati.
   —  Nu, meitene, — Zvērkāvis iesaucās, — man šķietas, mēs vislabāki varēsim sarunāt ar mingiem, ja sūtīsim jūs šinī ģērbā uz skrastu un sacīsim viņiem, ka ieradusies karaliene! Pret šādu skatu viņi atdos veco Hateru, kā arī Nerimšu un Hetiju!
   —   Līdz šim domāju, jūs esat tik godīgs, ka neglaimo­jat, Zvērkāvi, — atbildēja meitene, kuru šī jūsma ieprieci­nāja vairāk, nekā viņa pati būtu atzinusi. — Jūsu patie­sības mīlestība bija viens no galvenajiem iemesliem, kam­dēļ jūs cienīju.
   —   Es teicu patiesību, Džūdit, skaidru patiesību, neko citu. Manas acis vēl nekad nav skatījušas tādu brīnišķīgu būtni, kāda šinī brīdī esat jūs! Savā laikā esmu redzējis daiļavas, gan baltās, gan sarkanās, tādas, ko visur slavēja un daudzināja, bet nekad neesmu redzējis skaistuli, ko šinī brīdī varētu cik necik salīdzināt ar jums, Džūdit, nekad.
   Līksmais skatiens, ar kuru meitene apveltīja vaļsirdīgo mednieku, nebūt nemazināja viņas burvīgās ārienes iespaidu; Džūditas valgās acis pauda jūtu pilnestību, un viņa droši vien nekad nebija izskatījusies tik skaista. Jau­neklis papurināja galvu, vēl mirkli it kā šaubās uzlūkoja meiteni un pēc tam turpināja savu nodarbi.
   Zvērkāvis izņēma dažus sīkākus sievietes apģērba ga­balus, kas visi bija tikpat lepni kā brokāta kleita. Jaunek­lis klusēdams nolika tos pie Džūditas kājām, it kā pati daba būtu devusi viņai tiesības uz tiem. Meitene paķēra cimdus, mežģīnes un vēl šo to, lai papildinātu savu jau ta bagātīgo tērpu; viņa izlikās, it kā to visu darītu tikai joka pēc, bet viņas īstais nolūks bija greznoties, cik vien ap­stākļi atļauj. Kad šie divi lieliskie komplekti bija izņemti, kļuva redzams otrs audekla uzklājs, tas slēpa lād.es parejo saturu. Pamanījis šo pārsegu, Zvērkāvis apstājas, šaubī­damies, vai būtu pareizi turpināt apskati.
   —   Man šķietas, katram ir savi noslēpumi, — viņš sa­cīja, — un katram tiesība tos glabāt; mēs jau esam diez­gan dziļi ieēdušies šinī lādē un, pēc mana ieskata, dabu- juši, ko gribējām; man rādās, mēs darītu labi, ja tāļaki vairs neraktos; lai paliek cienījamā Hatera ziņā viss, kas atrodas zem šī pārsega.
   —   Zvērkāvi, vai domājat piedāvāt irokēziem šīs drēbes kā izpirkšanas maksu? — Džūdita strauji jautāja.
   —   Protams. Mēs taču okšķerējām pa otra lādi, lai vi­ņam palīdzētu. Šie svārki vieni paši iekārdinātu mingu galveno virsaiti, un, ja viņam ir līdzi sieva vai meita, tad jo labāki; starp Olbani un Monreālu neatradīsies neviena sieviete, kuras sirdi šī kleita nepataisītu mīkstu. Man do­māt, mums pietiek ar šīm divām lietām, lai noslēgtu va­jadzīgo darījumu.
   —   Tā jums var likties, Zvērkāvi, — meitene sarūgtināta atbildēja. — Kāds indiānietei labums no šādas kleitas? ,Viņa nevar to valkāt meža biezoknī; vigvama dūmos un netīrumos tā drīz notraipīsies; un kā izskatīsies sarkanas rokas šinīs īsajās, kruzuļotajās piedurknēs!
   —   Tas taisnība, meitene; un jūs varētu piemetināt, ka šāds ģērbs vispār nekur neder šinī pusē. Ja mēs panākam savu — tad kāda mums daļa gar to, kā apietas ar šiem greznumiem? Es, nudie, nezinu, ko jūsu tēvs var iesākt ar šādām drēbēm, un laime, ka viņam ir mantas, no kurām pašam nav labuma, bet kuras citi augstu vērtē. Kankari pret brīvību — tas viņam būtu visizdevīgākais darījums. Mēs pametīsim tīros niekus, turklāt atsvabināsim arī Ne­rimšu.
   —   Tad jūs domājat, Zvērkāvi, ka Tomasa Hatera ģi­menē nav nevienas meitas, kam šī kleita piestāvētu un ko jūs vēlētos redzēt šinī tērpā, kaut arī viņa to uzvilktu tikai retu reizi, tāpat vien padraiskodamās?
   —   Es saprotu jūs, Džūdit, jā, saprotu jūsu domas un, man liekas, arī jūsu vēlēs. Atzīstu, ka šinī ģērbā esat skaista kā maigas oktobra dienas saule rietā vai lēktā; un jūsu daiļums šo kleitu rotā vairāk nekā kleita jūs. Drēbes jāpiemēro iedabai, tāpat kā citas lietas. Man rādās, karavīram, kas gatavojas uzņemt savu pirmo karateku, neklājas krāsoties tik spilgti kā virsaitim, kurš jau pierā­dījis savu drosmi un no pieredzes zina, ka nedarīs sev kaunu. Tas pats sakāms par mums visiem — baltajiem un sarkanādainajiem. Jūs esat Tomasa Hatera atvase, un šīs tērps ir šūdināts gubernatora meitai vai kādai citai lieimanei; tas valkājams, kur smalkas istablietas un spoža sabiedrība. Pēc manām domām, Džūdit, vienkārša meitene vislabāki izskatās tad, kad viņa vienkārši ģērbusies. Vi­sam jābūt saskaņotam. Turklāt, meitene, ja kolonijā ir kāda sieviete, kam nav vajadzības greznoties un kas var paļauties uz savu daiļo ārieni, piemīlīgo seju, tad tā esat jūs.
   —   Es tūlīt novilkšu šīs lupatas, Zvērkāvi! — meitene izsaucās un pielēca kājās, lai atstātu istabu. — Un ne­gribu tās redzēt mugurā nevienam cilvēkam!
   —   Tādas ir viņas visas, Čūska, — pievērsies draugam, mednieks ar smiekliņu sacīja, līdzko skaistule nozuda. — Viņām patīkas greznumi, taču visvairāki viņām patīkas savs dabas dotais burvīgums. Esmu priecīgs, ka meitene izlēmusi nomest šos kruzuļus, kas nesaderas ar viņas kārtu; turklāt viņa patiešām ir daiļa arī bez tiem. Dela­vēr, šinī ģērbā arī Dvesma izskatītos lepni!
   —  Vahtavaha ir sarkanādaiņu meitene, Zvērkāvi, — in­diānis atbildēja. — Viņu pazīst pēc pašas drēbēm, kā jaunu ūbeli pazīst pēc spalvām. Es paietu garām un viņu nepazītu, ja viņa būtu ielīdusi šādā svešā ādā. Mēs darām visgudrāk, ja ģērbjamies tā, ka draugiem nevajag prasīt pēc mūsu vārdiem. Meža Roze ir koša, un tik daudzas kra­sas viņu nedara jaukāku.
   —   Pareizi! Tāda ir daba, mīlestības un drošības stin­grais pamats. Kad cilvēks apstājas noraut zemeni, viņš necer uz meloni un kad vēlas pacelt meloni, bet atrod tās vietā ķirbi, tad jūtas sarūgtināts, kauc arī ķirbji bieži iz­skatās spilgtāki par melonēm. Tā tas ir. Cilvēkam jāturas pie savas iedabas, un iedaba turēsies pie viņa.
   Abi vīri apspriedās, vai nevajadzētu vēl meklēties pa Hatera lādi, un tad atgriezās Džūdita, kas bija noģērbusi brokāta tērpu un atkal uzvilkusi savu vienkāršo lin- auduma kleitu.
   —  Paldies, Džūdit, — Zvērkāvis teica, laipni saņem­dams viņas roku. — Es zinu, ka sievietei nav viegli šķir­ties no tāda greznuma. Tomēr, ja jums būtu galvā kara­lienes kronis un matos dārgakmeņi, jūs neizskatītos tik piemīlīga, kāda esat patlaban. Tagad mums jāizlemj, vai pacelt šo uzklāju vai ne; varbūtās zem tā atrodas mantas, kas vēl izdevīgākas mūsu darījumam; mums jāiedomājas, kā cienījamais Haters pats būtu rīkojies mūsu vietā.
   Džūdita jutās laimīga. Viņa bija pieradusi pie lišķiem, bet tagad pirmoreiz no vīrieša mutes dzirdēja necilu atzi­nību, kas sagādāja viņai tik dziju gandarījumu. Šo lielo iespaidu neradīja paši vārdi, kas pauda apbrīnu — tie bija gaužām vienkārši —, neradīja ne vārdu svaigums, ne to siltums, nedz kāda cita īpašība, kas palaikam piešķir uzslavai svaru. Tas bija runātāja skaidrais patiesīgums, kas šos vārdus lika pie meitenes sirds. Šī ir viena no godīguma un atklātības lielajām priekšrocībām. Viltīgam, nelabojamam iztapoņam var veikties, līdz viņa medainās runas kļūst pretīgas, kā jau saldumi, kas šķebina dūšu, ja to ticis par daudz; bet vaļsirdīgais nereti sāpina, teikdams taisnību, toties viņa uzslavai piemīt spēks, kādu var dot tikai atklātība; viņa vārdi iet tieši pie sirds un gūst at­balsi. Tāpat bija ar Zvērkāvi un Džūditu. Sis vienkāršais mednieks ar savu tīro, pārliecinošo taisnprātīgumu ātri atstāja dziļu iespaidu uz visiem, kas viņu pazina; viņa uzslava priecēja, pārmetumi smeldza; pēdējie radīja naidu un īgnumu vienīgi tur, kur viņa raksturs nebija modinājis cieņu un mīlestību. Vēlāk šis stūrainais cilvēks saskārās ar augstiem virsniekiem un citām personām, kam uzticēts sargāt valsts intereses, un tad viņa ietekme rada plašāku sfēru. Klausoties viņa atzinībā, pat ģenerāļi izjuta ganda­rījumu, kādu ne katrreiz spēja modināt to priekšnieki. Lai­kam gan Džūdita bija pirmais baltais cilvēks, kas pilnīgi pakļāvās Zvērkāvja ietekmei, kura, dabiski, izrietēja no šī jaunekļa godprātības un patiesīguma. Meitene bija tieši ilgojusies pēc viņa uzslavas un tagad to saņēma, turklāt tadā veidā, kāds visvairāk piemērots viņas vājībām un domu gaitai. Rezultātus rādīs stāsta turpinājums.
   —   Ja zinātu, kas vēl glabājas lādē, Zvērkāvi, mēs va­rētu drošāk izlemt, kā rīkoties, — Džūdita sacīja, mazliet atguvusies no prieka uzplūda, ko bija radījusi atzinīgā atsauksme par viņas ārieni.
   —   Tādas domas nav zemē metamas, meitene. Jāteic gan, ka okšķerēt otra noslēpumus ir vairāk bālģīmja nekā sarkanādaiņa iedabā.
   —   Ziņkāre ir dabiska, un katram cilvēkam savi trū­kumi. Uzturēdamās fortos, esmu ievērojusi, ka gandrīz visi cenšas izdibināt cita noslēpumus.
   —   Jā, un daždien tos izgudro, kad nevar uzost. Tāda ir atšķirība starp indiāņu džentlmeni un balto džentlmeni. Čūska pagrieztu galvu sānis, ja viņam gadītos netīši ieskatīties cita virsaiša vigvamā; turpretī, lai gan apmet­nēs visi ir augstās domās par sevi, vairākums kolonistu ar savām valodām pierāda, ka viņi nebūt nav tie labākie. Džūdit, esmu pārliecināts, Čūska vis neteiks: kāds ciltī ir tik liels, ka jānostrādina viņa dēļ galva un jāmēļo par viņa gaitām, ieradumiem, ēdamo un dažādiem sīkumiem, kuriem viņš pievēršas, kad nav aizņemts svarīgākās darī­šanās. Kas tā dzisina muti, ir gandrīz tik slims kā pēdī­gais nelietis, un viņa aizbildņi ir no tādas pašas sugas, lai cik smalki un koši ģērbtos.
   —   Bet šis nav cita vigvams, šis ir mana tēva mājoklis; te ir viņa mantas, un mēs gribam viņam palīdzēt.
   —   Tas tiesa, meitene, tas tiesa; prātīga runa. Kad viss būs izkrauts mūsu priekšā, mēs, nudie, varēsim labāki spriest, ko piedāvāt kā izpirkšanas maksu un ko atstāt.
   Džūdita gan nebija gluži tik nesavtīga, kā izlikās. Viņa atcerējās, ka Hetijas ziņkāre apmierināta, bet no vecākās meitas lādes saturs slēpts; un Džūdita nebūt neatteicās no izdevības redzēt to pašu, ko jau redzējusi viņas maz- prātigā māsa. Tā kā bija atzīts, ka apskate jāturpina, Zvērkāvis dzīrās noņemt otru pārsegu.
   No jauna pacēlās aizkars, atklādams lādes noslēpumus. Vispirms kļuva redzamas divas pistoles ar smalku sud­raba gravējumu. Tām būtu sava vērtība pilsētā, bet šādus ieročus reti lietoja mežos; to varētu darīt vienīgi kāds virsnieks, kas, līdzīgi daudziem citiem, braucis no Eiropas apmeklēt kolonijas un kas uzskata par labāku paturēt Londonas ieradumus arī Amerikas robežjoslā. Kas notika pēc tam, kad bija uzieti šie ieroči, — par to vēstīs nākamā nodaļa.

   Ar cauru vidu šķīvis vecs
   Un knaibles, kas no virām lec,
   Un ķirmju izēsts gultas grausts,
   Un lāde, kurai vāka nav,
   Līks svečturis vēl skaitāms klāt
   Un žurku apgrauzts slotas kāts,
   Mīksts dīvāns, vietām kožu kapāts,
   Un divas grāmatas bez lapām.
   Svifts. <rInventāra saraksts»
   Izcēlis pistoles, Zvērkāvis rādīja tās delavēram, lai viņš pamielotu acis.
   —   Bērna šautene, — Čūska ar smaidu sacīja. Paņēmis vienu no šiem ieročiem, viņš grozīja to, it kā dzīvodamies ar rotaļlietiņu.
   —   Nav vis, Čūska, nav vis. Tā izgatavota vīram un de­rētu milzim, kas prot pienācīgi rīkoties ar to. Bet pag! Baltie savus šaujamos aplam nevīžīgi noliek lādēs un kaktos. Paskatīsimies, vai šie ieroči tikuši noglabāti pie­sardzīgi.
   Tā runādams, Zvērkāvis izņēma no drauga rokas pistoli un attaisīja pannu. Tanī atradās pulveris, kas ilgā laikā bija savildzis un sapresējies līdzīgi pelniem. Ar rīkstiņa palīdzību mednieks pārliecinājās, ka abas pistoles pielā­dētas, kaut arī, pēc Džūditas domām, tās gadiem gulēju­šas lādē. Nav viegli aprakstīt pārsteigumu, ko šis atklā­jums sagādāja indiānim, kurš bija paradis mainīt pulveri katru dienu un bieži pārlūkot šauteni.
   —   Tā ir balto nevīžība, — Zvērkāvis teica, papurinā­dams galvu. — Gandrīz vai katru mēnesi kāds apmetnēs dabū ciest no tās. Ir gan ērmoti, Džūdit, — jā, pagalam ērmoti, ka cilvēks šauj uz briedi vai uz citu medījumu, vai uz naidnieku un pa divi lāgi no trīsām reizēm netrāpa, turpretī, ja viņš netīšām izspridzina šādu aizmirstu lādiņu, tad katrā ziņā nogalē savu bērnu, brāli vai draugu. Nu, mēs izdarīsim pakalpojumu šo pistoļu īpašniekam, ja iz- plaukšķināsim tās. Čūska, tā kā mums abiem šādi daikti ir jaunumi, apskatīsimies pēc mērķa un izmēģināsim roku. Pieber klāt svaigu pulveri, es darīšu to pašu, un pēc tam palūkosimies, kuram no mums pistole klausa labāki; par šauteni jau sen esam tikuši skaidrībā.
   Zvērkāvis sirsnīgi nosmējās par savu lielību, un pēc brīža abi stāvēja priekšdurvē, ar acīm meklēdami šķirstā kādu mērķi. Džūdita ieinteresēta piegāja viņiem klāt.
   —   Atejat nostāki, meitene, atejat drusciņ nostāki, — Zvērkāvis sacīja. — Sie ieroči pielādēti sen atpakaļ, un blīkšķim var nākt līdzi kāda ķibele.
   —   Tad nešaujiet jūs pats! Lai delavērs izšauj ar abām pistolēm. Varbūt jūs darītu vēl labāk, ja izlādētu tās.
   —   Tas nav parasts, un daži to uzskatītu par mazdūšību, kauč arī pats neesmu šādās muļķīgās domās. Mums jā­šauj, Džūdit; jā, mums jāšauj, kauč arī man šķietas, ka neviens no mums nevarēs sevišķi padižoties ar savu mākslu.
   Džūdita bija drosmīga meitene, un viņu nebaidīja šā­vieni, kas palaikam iztrūcina sievietes. Viņa bija vairāk­kārt šāvusi ar stobreni un kādā izdevīgā reizē pat nome­dījusi briedi. Tāpēc viņa vairs neko neiebilda, bet atkāpās un nostājās blakus Zvērkāvim, tā ka indiānis palika priekšdurves malā viens. Cingačguks vairākus lāgus pa­cēla un nolaida pistoli, viņš mēģināja abām rokām noturēt to nekustīgi, mainīja ķermeņa stāvokli, taču jaunā poza bija vēl neērtāka par iepriekšējo, un pēdīgi viņš ar tādu kā izmisīgu vienaldzību nospieda mēlīti, nemaz neuztvē­ris rnērķi. Gala iznākums bija tāds, ka viņš pat netrāpīja šķirstā, ne nu vēl bumbulī — izraudzītajā mērķī; lode aiz­lēca pa ūdens virsmu līdzīgi rokas mestam akmenim.
   —   Nav slikti, Čūska, nav slikti! — Zvērkāvis izsaucās, pie tam nosmējās savā klusaja jautrībā: — Tu trāpīji ezerā, un šāds sasniegums darītu godu dažam labam! Es jau to zināju un liku noprast Džūditai; šie īsie stobri nesaderas ar sarkanādaiņa iedabu. Tu trāpīji ezerā, un tas ir labāki nekā trāpīt tikai gaisā! Tagad pakāpies atpakaļ, un paskatīsimies, kā baltā ierocis klausa baltā iedabai.
   Zvērkāvis notēmēja ātri un droši; šāviens atskanēja, līdzko ierocis bija pacelts. Pistole sasprāga, un tās gabali pajuka uz visām pusēm, citi nobira uz cietokšņa jumta, citi šķirstā, un viena atlauza iekrita ūdenī. Džūdita ieklie­dzās, un abi vīri satraukti pievērsās meitenei; viņa bija bāla kā drēbe un trīcēja pie visas miesas.
   —   Viņa ir ievainota, jā, Čūska, nabaga meitene ievai­nota. Nebija gan paredzams, ka tas varētu notikt, kur viņa stāvēja. Aizvedīsim un apsēdināsim viņu un palīdzēsim kā mācēdami.
   Džūdita ļāva, lai viņu atbalsta un aizved līdz sēdeklim, un norija malku ūdens, ko delavērs viņai piedāvāja no ķirbja krūkas. Viņas gleznais augums tā drebēja, ka šķita — sabirs kauli, un pēc šīs lēkmes viņa sāka gauži raudāt.
   —   Sāpes jāpanes, nabaga Džūdit, jā, tās jāpanes, — Zvērkāvis mierinot sacīja. — Es gan neteikšu, lai jūs ne­raudat; asaras bieži atvieglo meitenes sirdi. Čūska, nu kur viņai varētu būt brūce? Asinis nemana, un kleita ve­sela.
   —   Es neesmu ievainota, Zvērkāvi, — meitene stomījās caur asarām. — Es tikai sabijos … jā, jā. Paldies dievam! Kā redzu, neviens nav cietis.
   —   Tas ir ērmoti! — panaivais mednieks iesaucās, neko nenojauzdams. — Es domāju, Džūdit, ka apmetnes vājī­bas jums ir svešas, ka esat meitene, kas nebīstas no sprāg­stoša ieroča blīkšķa. Nē, nedomāju, ka jūs esat tāda maz- dūšele! Hetija — tā gan varētu iztrūcināties; bet tik gud­rai un prātīgai kā jums nepiederas baidīties, kad briesmas ir garām. Jā, virsaiti, meitenes ir jaukas uzskatīt, bet ap­lam tramīgas!
   Kauns stindzināja Džūditas mēli. Viņas uzbudinājumā nebija nekā mākslota, šādas pēkšņas un nepārvaramas bailes viņai pašai šķita gandrīz tikpat dīvainas kā abiem biedriem. Taču, noslaucījusi pēdējās asaras, viņa atkal smaidīja un drīz vien varēja smieties par savu muļķību.
   _— Un jūs, Zvērkāvi, — viņa beidzot izdabūja pār lū­pām, — vai jūs patiešām neesat nemaz ievainots? Taisni brīnums: pistole sasprāgst jūsu rokā, un jūs paliekat sveiks un vesels!
   —   Kad darīšana ar nolietotiem ieročiem, šādi brīnumi gadās diezgan bieži. Tādu pašu joku izspēlēja pirmā šau­tene, ko man iedeva, un tomēr es paliku dzīvs, lai gan ne- izkūlos ar tik veselu ādu kā šoreiz. Tomasam Hateram iz­čibēja viena pistole, taču viņam nav ko sūkstīties, jo tas notika tamdēļ, ka gribējām viņam pakalpot. Nākat tivāki, un palūkosimies, kas vēl noglabāts lādē.
   Džūdita jau bija tā atguvusies no uztraukuma, ka atkal apsēdas pie lādes, un apskate turpinājās. Nākamais priekš­mets, ko izcēla, bija ievīstīts drēbē; to attina, un kļuva redzams aprēķinu instruments, kādu tolaik lietoja jūrnieki. Tam bija bronzas detaļas un greznojumi. Zvērkāvis un Cingačguks izpauda apbrīnu un pārsteigumu, ieraudzījuši šo nepazīstamo instrumentu, kas spīdēja un laistījās, jo acīmredzot bija ticis iabi kopts.
   —   Mērniekiem tik smalka daikta nav, Džūdit! — Zvēr­kāvis izsaucās, vairākas reizes pagrozījis instrumentu rokās. — Esmu bieži redzējis visus viņu rīkus, kas ir ļauni un nežēlīgi, jo, ienesti mežā, tie allaž sagatavo ceļu postam un iznīcībai, bet neviens no tiem neizskatās tads āķīgs kā šis! Galu galā es sāku bailēties, ka Tomass Ha­ters nav te ieradies ar labiem nodomiem pret mūžamežu. Meitene, vai neesat manījusi, ka jūsu tēvam prāts nesas uz zemes mērīšanu?
   —  Viņš nav mērnieks, Zvērkāvi, un neprot rīkoties ar šo instrumentu, kaut arī tas liekas piederam viņam. Vai domājat, ka Tomass Haters valkājis šos svārkus? Tie viņa augumam pārāk gari, tāpat kā šis instruments viņa galvai pārāk sarežģīts.
   —   Tas tā ir, droši vien tas tā ir, Čūska; vecais vīrs kauč kadīgā mums nezināmā kārtā mantojis otra lietas. Runā, viņš esot bijis jūrnieks; un nav šaubu, ka šī lāde un tās saturs… Ā, kas tad tas? Te ir kauč kas daudz paraks par bronzu un melno koku!
   Zvērkāvis bija attaisījis kādu maisiņu, no kura citu pēc citas cēla ārā šaha_ figūras. Tās bija darinātas no ziloņ­kaula, smalki nostrādātas un daudz lielākas, nekā parasts. Katras figūras veids atbilda tās nosaukumam; zirdziņos sēdēja bruņinieki, torņi stāvēja uz ziloņu mugurām, bandi- niekiem bija cilvēku galvas un krūtis. Šis nebija pilns komplekts, un daži lauzumi liecināja par sliktu apiešanos, bet viss, kas palicis, bija rūpīgi saglabāts. Pat Džūdita izpauda pārsteigumu, ieraudzījusi šos neparastos priekšmetus, un Cingačguks apbrīnā un sajūsmā pavisam aiz­mirsa savu indiāņa cieņu. Viņš pēc kārtas ņēma katru figūru un tīksminājās ar to, rādīdams meitenei apdares smalkumus. Vislielāko prieku viņam sagādāja ziloņi; viņš taustīja to snuķus, ausis un astes, ļoti skaidri izdvesdams savus «ha!». Viņu savaldzināja arī bandinieki, kas bija apbruņoti ar lokiem. Šī apskate ilga vairākas minūtes, un Džūdita un indiānis nevarēja nopriecāties vien. Zvērkāvis sēdēja kluss, domīgs un drūms, tomēr cieši sekoja ar acīm abu rosīgo biedru kustībām, ielāgodams visu, kas īpatnējs šīm šaha figūrām. No viņa mutes nedzirdēja nevienu prieka saucienu, nevienu atzinības vārdu. Beidzot biedri ievēroja, ka mednieks klusē, un tad viņš ierunājās pirmo reizi, kopš bija uzgājis figūras.
   —   Džūdit, — viņš strauji bilda tādās kā maigās rūpēs, — vai vecāki ir runājuši ar jums par reliģiju?
   Meitene pietvīka, taču Zvērkāvis bija modinājis viņā tik stipru slieksmi uz patiesīgumu, ka viņa nevilcinoties at­bildēja vienkārši un atklāti.
   —   Māte bieži, tēvs nekad, — viņa sacīja. — Man likās, mātei kļuva skumji, kad viņa runāja par mūsu lūgsnām un pienākumiem, bet tēvs nekad nav papletis muti, lai ieminētos par šādiem jautājumiem.
   —  Tam es varu ticēt, tam es varu ticēt. Viņam nav dieva — tāda dieva, kāds pielūdzams baltajam vai sarkan- ādainajam. Šie ir elki!
   Džūdita satrūkās un šķita dziļi sāpināta. Viņa apdomā­jās un pēdīgi sāka smieties.
   —   Un jūs uzskatāt, Zvērkāvi, ka šie ziloņkaula nieciņi ir mana tēva dievi? Es esmu dzirdējusi par elkiem un zinu, kas tie ir.
   —   Šie ir elki! — jauneklis pārliecināti atkārtoja. — Viņš tos neglabātu, ja nepielūgtu.
   —   Vai viņš glabātu savus dievus maisā un ieslēgtu lādē? Nē, nē, Zvērkāvi, mans nabaga tēvs vienmēr nēsā savu dievu līdzi, un tas ir viņa alkatīgums. Šīs lietiņas patiešām var būt elki — un ir, es pati domāju, spriezdama pēc tā, ko esmu dzirdējusi un lasījusi par elkdievību; bet arī tās atkļuvušas no kādas tālas zemes un nonākušas Tomasa Hatera rokās, kad viņš bija jūrnieks.
   —   Es priecājos, ļoti priecājos, to dzirdēdams, Džūdit, jo man šķietas, ka es nespētu palīdzēt baltajam pagānam. Mums ar veco vīru ir viena ādas krāsa, abi esam no vie­
   nas tautas, un es vēlos viņam pakalpot; tomēr man grūti nāktos to izdarīt, ja viņš pilnīgi aizliedzis savu iedabu, pievērsdamies elkdievībai. Kā liekas, Čūska, šis dzīvnieks tev milzīgi patīkas, lai gan labākajā gadījienā tā ir elka galva …
   —   Tas ir zilonis, — Džūdita viņu pārtrauca. — Es bieži esmu redzējusi šādu dzīvnieku attēlus garnizonos; un mā­tei bija grāmata, kur aprakstīti ziloņi. Tēvs sadedzināja to un arī citas grāmatas, jo māte, viņš teica, esot pārāk aizrāvusies ar lasīšanu. Tas notika neilgi pirms viņas nāves, un es dažkārt domāju, ka šis zaudējums paīsināja viņas mūžu.
   Dziļi izjusti šie vārdi nebija. Šīs atmiņas Džūditu skum­dināja, tomēr viņa bija tā ieradusi dzīvot sev un apmie­rināt savu tukšo godkāri, ka ne visai stipri ņēma pie sirds pārestības, kas nodarītas mātei. Tikai īpaši apstākļi va­rēja modināt šinī skaistajā, bet apmaldinātajā meitenē pa­reizo stāvokļa apziņu un sekmēt viņā labāko jūtu attīs­tību; un savā īsajā mūžā viņa vēl nebija nokļuvusi tādos apstākļos.
   —   Zilonis vai kas cits, tas ir elks, ko nepiedien glabāt kristietim, — mednieks atbildēja.
   —   Labs irokēziem! — Cingačguks sacīja, negribīgi šķirdamies no torņa, ko draugs paņēma, lai atliktu atpakaļ maisiņā. — Ar ziloni nopirkt visu cilti… delavēru cilti gandrīz visul
   —   Jā, tev taisnība, tas saprotams katram, kas pazīst sarkanādaiņa tikumu, — Zvērkāvis teica. — Taču cilvēks, kas izplata pakaļtaisītu naudu, Čūska, ir tikpatās slims kā tās viltotājs. Vai taisns indiānis mēģinās iegrūst pir­cējam jenotu īstas caunas vietā, ūdeli bebra vietā? Es zinu, ka daži no šiem elkiem vai varbūtās viens pats zilo­nis izpirktu Tomasu Iiateru, tomēr sirdsapziņa neļauj iz­platīt šādu viltotu naudu. Šeit laikam neviena no indiāņu ciltīm nav īsta elku pielūdzēja, taču dažas tik tikko ne­kalpo tiem, tamdēļ baltajiem jo sevišķi jāsargās vēl vai­rāki vedināt tās uz neceļiem.
   —   Zvērkāvi, varbūt galu galā šīs figūras nemaz nav elki. Es nupat atcerējos, ka garnizonā redzēju kādam virs­niekam spēli «lapsa un zosis» — figūras, kas bija darinā­tas līdzīgi šīm. Un šeit ir ievīstīts drēbē kas ciets, tas varbūt pieder pie jūsu elkiem.
   Paņēmis no meitenes rokām saini, Zvērkāvis iztina lielu, greznu šaha galdiņu ar ebenkoka un ziloņkaula kvadrā­tiem. Mednieks apsvēra visu, vēl šaubījās, taču beidzot pievienojās Džūditas domām un atzina, ka šķietamie elki būšot glauni izgrieztas figūras kādai nezināmai spēlei. Džūdita bija pārāk smalkjūtīga, lai liktu manīt savu uz­varu; viņa vairs ne reizes pat aplinkus neieminējās par biedra smieklīgajiem maldiem.
   Kad bija noskaidrota dīvaino veidoliņu nozīme, atrisi­nājās arī jautājums par iecerētās izpirkšanas maksu. Zi­nādami indiāņu slieksines un vājības, visi bija vienis prā­tis, ka nekas tik ļoti nesakairinātu irokēzu alkatību kā šie ziloņi. Laimīgā kārtā visi torņi bija saglabājušies, un pē­dīgi tika nolemts piedāvāt kā izpirkšanas maksu šos čet­rus ziloņus ar torņiem uz muguras. Norunāja, ka pārējās figūras un citas lādē uzietās lietas paslēps no jauna un izmantos vienīgi pašā ļaunākajā gadījumā. Tūlīt pēc šo jautājumu izšķiršanas lietas novietoja atpakaļ lādē un pārsegus apbāzīja tā, kā tas jau bijis darīts; atstāja tikai figūras, kas domātas izpirkumam. Nebūtu nekāds brī­nums, ja Haters, atgriezies cietoksnī, nodzīvotu savas at­likušās mūža dienas, nemaz nenojauzdams, ka viņa lādi atvērušas svešas rokas. So noslēpumu visātrāk varētu iz­paust sasprāgusī pistole; to novietoja blakus veselajai. Kādi seši saiņi lādes dibenā palika neattaisīti. Drēbes pie­spieda, lai tās gulētu tikpat blīvi kā agrāk. Kad tas viss bija izdarīts, vāku nolaida, piekāra atslēgas un lādi aiz­slēdza. Slēdzeni iebāza kulītē, no kuras tā bija paņemta.
   Kamēr apspriežoties nolika visu savā vietā, pagāja krietna stunda. Saruna atsākās bieži, un Džūdita prata to paildzināt, pierādot šinī mākslā izmaņu, kāda, domājams, iedzimta koķetīgām sievietēm. Meitene izjuta dziļu prieku, redzēdama, ar kādu atklātu, neliekuļotu apbrīnu Zvērkāvja godīgās acis vērās viņas daiļajā sejā. Zvērkāvis, šķita, bija pirmais, kas apzinājās, cik daudz laika zaudēts, un viņš atgādināja biedriem, ka vajag ko darīt, lai realizētu izpirkšanas plānu. Cingačguks bija palicis pie ziloņiem Hatera guļamistabā, lai patīksminātos ar tādu brīnu­mainu, neredzētu dzīvnieku atveidiem. Varbūt viņš no­jauta, ka biedriem viņa prombūtne patīk labāk nekā klā­tiene; Džūdita daudz neslēpa savas simpātijas, un dela­vērs, pats līgavainis būdams, zināja, kā izpaužas visva­renās jūtas.
   — Nu, Džūdit, — Zvērkāvis pieceldamies sacīja pēc sa­runas, kas bija turpinājusies daudz ilgāk, nekā viņam pa­šam likās. — Ir tīkami tērgāt ar jums un apspriest visu, taču pienākums sauc uz citu vietu. Pa šo laiku Nerimša un jūsu tēvs, un Hetija …
   Zvērkāvis aprāvās, jo šinī brīdī kļuva sadzirdami viegli soļi priekšdurvē jeb «pagalmā», cilvēka augums aptum­šoja ieeju un jauneklis ieraudzīja Hetiju pašu. Zvērkāvim izlauzās kluss pārsteiguma sauciens, Džūdita iekliedzās apslāpētā balsī, un Hetijai blakus nostājās piecpadsmit — septiņpadsmit gadus vecs indiāņu puika. Abi ienāca gan­drīz bez trokšņa, jo bija apāvušies mokasīnos. Lai cik klusa un negaidīta bija viņu ierašanās, Zvērkāvis tomēr nezaudēja pašsavaldīšanos. Vispirms viņš ātri pateica da­žus vārdus delavēru valodā draugam, piekodinādams, lai tas nerādās acīs un ir modrs; pēc tam viņš devās uz dur­vīm, lai noskaidrotu, cik īsti lielas ir briesmas. Arā ne­viena nebija; pie šķirsta sāniem līgojās vienkāršs plosts, liecinādams, kā Hetija atvesta. Divi labi izkaltuši un sekli peldoši priežu baļķi bija sastiprināti ar* šķēršiem un klū­gām, virsū šā tā uzlikta maza grīdiņa, kas sapīta no upes kastaņas zariem. Hetija bija sēdējusi uz bluķīša, un jau­nais irokēzs airējis lēno, primitīvo, bet pilnīgi drošo sa­tiksmes līdzekli. Nopētījis šo plostu, pārliecinājies, ka briesmas nedraud, Zvērkāvis papurināja galvu un pa iera­dumam sāka dudināt savā nodabā.
   — Tā iet, kad okšķerējas pa otra lādi, — viņš prātoja. — Bijuši modri un acīgi, mēs nebūtu piedzīvojuši šādu pārsteigumu; un, ja to mums sagādā puika, — tad ko varam gaidīt no veciem karavīriem, kad tie pa īstam ķe­ras pie savām viltībām? Tomēr mums tagad ir radusies izdevība ievadīt sarunas par izpirkšanu, un jāpaklausās, ko teiks Hetija.
   Atguvusies no pārsteiguma un bailēm, Džūdita izpauda jo sirsnīgu prieku par Hetijas atgriešanos. Džūdita pie­spieda māsu pie krūtīm un skūpstīja viņu kā agrāk bērnī­bas dienās. Hetija pati nebija tā aizkustināta, jo viņu šī atkalredzēšanās nepārsteidza un viņas prātu joprojām aizņēma tīrais, svētais nodoms. Paklausot māsas lūgu­mam, Hetija apsēdās un sāka stāstīt, ko piedzīvojusi pēc šķiršanās. Sinī brīdī atgriezās Zvērkāvis. Viņš uzmanīgi klausījās meitenē; jaunais irokēzs stāvēja pie durvīm un šķita pret visu tik vienaldzīgs kā stendere.
   Meitenes stāsts bija pietiekami skaidrs. Lasītājam jau zināms, ka viņa runāja ar virsaišiem un drīz pēc tam Dvesma aizgāja uz savu būdiņu. Kas notika turpmāk — to pastāstīsim pašas Hetijas vārdiem.
   —   Kad lasīju virsaišiem bībeles pantus, tad vēl neva­rēja manīt, ka tie groza viņu prātus, — meitene sacīja. — Bet, ja sēkla ir izkaisīta, tā aug …
   Jā, Džūdit, es paliku kopā ar tēvu un Nerimšu tikai īsu brīdi un pēc tam aizgāju pie Dvesmas ieturēt brokastis. Kolīdz bijām paēdušas, atnāca virsaiši, un tad redzējām iekaisītās sēklas augļus. Viņi teica, ka tas, ko es pirmāk lasījusi labajā grāmatā, esot pareizi, tam esot jābūt pa­reizi, tas izklausoties pareizi; tas skanot līdzīgi jaukai putna dziesmai; viņi man lika griezties atpakaļ un sacīt to pašu dižajam karavīram, kas nogalinājis vienu no viņu drosminiekiem; indiāņi vēl lika pateikt jums, ka viņi ar mīļu prātu iznāktu saulē — dotos kā baznīcēni uz cietok­sni, lai atkal dzirdētu mani lasām svētajā grāmatā; un viņi vēloties, lai jūs aizdotu dažas laivas, ar tām viņi aizvedīšot tēvu, Nerimšu un savas sievietes uz cietoksni, un tad mēs visi sēdēšot priekšdurvē un klausīšoties bāl­ģīmju Manito dziesmā. Džūdit, saki nu — kas vēl skaid­rāk ir pierādījis bībeles varu?
   —  Tas patiešām būtu brīnums, Hetij. Bet tā ir tikai indiāņu viltība un indiāņu nodevība. Viņi grib mūs ap­mānīt, redzēdami, ka nespēj mūs uzveikt ar spēku.
   —  Tu apšaubi, māsiņ, bībeles varu, ja tik bargi spried par mežoņiem.
   —   Es neapšaubu bībeles varu, nabaga Hetij, bet stipri apšaubu indiāņa, it sevišķi irokēza godīgumu. Ko jūs sa­kāt par šādu apmeklējumu, Zvērkāvi?
   —  Vispirms gribu kaut ko pajautāt Hetijai, — uzrunā­tais atbildēja. — Meitene, vai šo plostu uztaisīja pēc tam, kad bijāt pabrokastojusi? Vai no nometnes nācāt kājām uz skrastmalu, kas tieši mums pretī?
   —  Ai nē, Zvērkāvi! Plosts jau bija gatavs un atradās ūdenī. Vai nav brīnums, Džūdit?
   —  Jā, jā, indiāņu brīnums, — mednieks teica. — Viņi varen veikli dara šādus brīnumus. Tātad plosts jau bija gatavs ūdenī un gaidīja braucējus?
   —  Tā bija. Plosts atradās nometnes tuvumā, indiāņi mani uzsēdināja uz tā, ar lūku virvēm to aizvilka līdz vietai, kas tieši pretī cietoksnim, un lika šim zēnam pār­vest mani.
   —   Un meži ir pilni ar blandoņiem, viņi nogaida, ka beigsies šis brīnums. Mēs saprotam visu, Džūdit; papriekš atbrīvošos no šī kanādiešu asinskārā smidža, un pēc tam apspriedīsimies, ko darīt. Mums jāpaliek ar viņu divata, tikai vispirms atnesat ziloņus, ko Čūska apbrīno; šito ātrkājaino briedi nedrīkst ne uz mirkli atstāt vienu, citādi viņš aizņemsies laivu, atļauju neprasījis.
   Džūdita paklausīja; viņa atnesa figūras, un pēc tarn meitenes iegāja savā istabā. Zvērkāvis kaut cik prata gandrīz visus indiāņu dialektus, kas dzirdami tanī novadā, un viņš diezgan labi varēja sarunāties ar irokēziem. Med­nieks pamāja zēnam, uzaicināja viņu apsēsties uz lādes un pēkšņi nolika viņa priekšā divus ziloņus. Jaunais me­žonis līdz šim nebija izrādījis nekādas jūtas. Te viņam atklājās daudz jaunumu, tomēr viņš filozofiskā mierā bija saglabājis pašsavaldīšanos. Tiesa, Zvērkāvis bija pamanī­jis irokēza tumšās acis pētām ieročus un aizsardzības ierī­ces, taču indiānis to darīja ar tik nevainīgu sejas izteik­smi, tik truli, laiski, puiciski, ka viņa nolūku varēja ap­jaust vienīgi cilvēks, kas pats izgājis līdzīgu skolu. Bet mežonis nespēja savaldīt apbrīnu un pārsteigumu, kad ieraudzīja ziloņkaula figūras — dīvainu, nepazīstamu dzīvnieku atveidus. Jaunajam irokēzam jeb hūronam pa­spruka sajūsmas sauciens, un viņš tūlīt sakaunējās, it kā būtu izdarījis ko nepieklājīgu. Viņa acis vairs nešau­dījās, bet bija cieši pievērstas ziloņiem, un pēc īsas vil­cināšanās viņš izlēma pat aptaustīt vienu no tiem. Veselas desmit minūtes Zvērkāvis ļāva zēnam vaļu, lai pēdē­jais aplūkotu retās lietiņas pamatīgi un, atgriezies no­metnē, varētu sīki notēlot tās saviem vecākajiem biedriem. Beidzot mednieks nosprieda, ka vēlamais iespaids radīts, un pielika pirkstu pie puikas kailā ceļa. Irokēzs pievērsa uzmanību Zvērkāvim.
   —   Paklau, — mednieks sacīja. — Es gribu parunāt ar manu jauno draugu no Kanādas. Lai viņš uz brīdi aiz­mirst šo brīnumu.
   —   Kur otrs bālais brālis? — zēns, pacēlis acis, jau­tāja, nevilšus izpauzdams domu, kas bija visvairāk nodar­binājusi viņa prātu pirms šaha figūru parādīšanas.
   —   Viņš guļ … var gan būt, ka aizmidzis nav. Šā vai tā, viņš atrodas istabā, kur vīrieši guļ, — Zvērkāvis at­bildēja. — Kā mans jaunais draugs zina, ka te ir otrs?
   —   Redzēja no krasta. Irokēzam garas acis — redz aiz mākoņiem — redz lielā avota dibenul
   —   Nu, irokēzi ir gaidīti viesi. Divi bālģīmji ir gūstekņi tavu tēvu nometnē, zēn.
   Puika lielā šķietamā vienaldzībā pamāja ar galvu, un pēc brīža viņš iesmējās it kā aiz prieka par savas cilts nepārspēto izmaņu.
   —  Zēn, vai nepateiksi, ko tavi virsaiši nodomājuši da­rīt ar šiem gūstekņiem? Varbūtās nav vēl izlēmuši?
   Puika brīdi noraudzījās medniekā mazliet pārsteigts un pēc tam bezjūtīgi pielika rādītāja pirkstu pie galvas, drusku virs labās auss, un ātri un precīzi apvilka apli, pierādīdams, cik labi ticis skolots savas tautas īpatnējā mākslā.
   —   Kad? — vaicāja Zvērkāvis, kam derdzās šāda vēsa vienaldzība pret cilvēka dzīvību. — Un kāpēc viņus ne- aizvest uz jūsu vigvamiem?
   —  Ceļš pilns ar bālģīmjiem un pārāk garš. Vigvami pilni, un skalpi dārgi. Mazs skalps, daudz zelta.
   —   Nu, tas ir saprotams, jā, tas ir saprotams. Skaidrāki nevar izteikties. Tad zini, zēn, ka vecākais gūsteknis ir šo jaunavu tēvs un otrs grib precēt vienu no viņām. Pro­tams, meitenes vēlas glābt šādu draugu skalpus, un viņas piedāvā kā izpirkšanas maksu divus kaula zvērus — zvēru pret skalpu. Brauc atpakaļ, pasaki to saviem virsaišiem un pirms saules rieta paziņo man atbildi.
   Zēns piekrita ar patiesu dedzību, un nebija ne mazāko šaubu, ka viņš šo uzdevumu izpildīs ātri un saprātīgi. Uz mirkli viņš aizmirsa savu slavas mīlestību un irokēzu naidu pret angļiem un to indiāņiem, vēlēdamies, kaut viņa ciltij piederētu šāds dārgums. Zvērkāvis bija apmierināts ar radīto iespaidu. Tiesa, puika lūdza vienu ziloni parau­gam, taču sarunu vedējs brālis bija tālredzīgs un atsacīja, labi zinādams, ka figūra varētu iet zudumā, ja nokļūtu šādās rokās. Šo mazo domstarpību drīz nokārtoja, un zēns dzīrās doties projām. Priekšdurvē viņš tomēr apstājās, vilcinājās kāpt uz plosta, apgriezās un lūdza patapināt viņam vienu laivu, jo tādējādi varēšot pasteidzināt saru­nas. Zvērkāvis mierīgi noraidīja šo priekšlikumu; vēl brīdi pakavējies, zēns aizairējās no cietokšņa, ieturēdams kursu uz krastmalas biezokni, kas atradās nepilnas jūdzes attālumā. Zvērkāvis sēdēja uz ķeblīša, vērodams sūtni aizbraucam; lāgiem mednieks cieši aplūkoja krastu, cik' vien tālu viņa skatiens sniedzās; viņš vēl ilgi sēdēja, uz­licis elkoni uz ceļa un atbalstījis rokā zodu.
   Kamēr Zvērkāvis sarunājās ar puiku, blakusistabā bija skatāma cita aina. Hetija bija vaicājusi pēc CingaČguka un, uzzinājusi delavēra paslēptuvi un slēpšanās iemeslu, iegāja pie viņa. Savu viešņu Cingačguks uzņēma mīļi uti goddevīgi. Tas zināja meitenes gara vājumu un, protams, izturējās pret šādu būtni vēl jo laipnāk tāpēc, ka cerēja dzirdēt no viņas kādu vēsti par savu līgavu. Ienākusi istabā, Hetija apsēdās, pieaicināja indiāni tuvāk, taču aiz­vien vēl klusēja, it kā pieklājīgi gaidīdama, lai virsaitis viņai jautā par to, ko viņa taisījās sacīt. Bet Cingačguks nesaprata šīs jūtas un cieņas pilnā uzmaņā savukārt gai­dīja, ko viņai labpatiksies stāstīt.
   —   Jūs sauc par Cingačguku — par delavēru Lielo Čūsku, vai ne? — beidzot meitene teica savā parastajā naivitātē, jo nevarēja vairs nociesties nerunājusi un vis­pirms gribēja īsti noskaidrot indiāņa vārdu.
   —   Esmu Cingačguks, — delavērs atbildēja ar dziļu cieņu. — Zvērkāvja valodā mani sauc par Lielo Čūsku.
   —   Nu jā, tā ir arī mana valoda. Tanī runā Zvērkāvis un tēvs, un Džūdita, un es, un nabaga Harijs Nerimša … Čūska, vai jūs pazīstat Henriju Mārču? Ai nē, nepazīstat vis, citādi viņš būtu runājis arī par jums.
   —  Vai kāda mēle neteica CingaČguka vārdu, Nolīkušā Lilija? — Tā virsaitis sāka godāt nabaga Hetiju. — Vai irokēzu vidū kāds putniņš nenodziedāja viņa vārdu?
   Hetija neatbildēja tūlīt; tanīs neaprakstāmajās jūtās, kas nepiedzīvojušai meitenei liek saprast otra cilvēka sirdi, Hetija nodūra galvu, un viņas vaigos iesitās sār­tums, iekām viņa no jauna uzņēma valodu. Viņai nepie­tiktu prāta, lai izskaidrotu šo apmulsumu; nabaga Hetijai trūka attapības, bet viņai netrūka jūtu. Tvīkums lēnām zuda meitenes sejā, un viņa valšķīgi pacēla acis uz in­diāni, smaidīdama bērna nevainībā, kam bija piejaukta sievietes ziņkāre.
   —  Mana māsa Nolīkušā Lilija dzirdēja šādu put­niņu! — Cingačguks piebilda ar maigumu, kas pārsteigtu ikvienu, kurš no tās pašas mutes dzirdējis griezīgus klie­dzienus. — Manas māsas ausis bija vaļā — vai viņa zau­dējusi valodu?
   —  Jūs esat Cingačguks, jā gan; šeit nav neviena cita sarkanā cilvēka, un viņa domāja, ka Cingačguks nāks.
   —   Cin-gač-guks, — virsaitis lēnām izrunāja, stiepdams katru zilbi, — Lielā Čūska — jengīzu valodā.
   —   Cin-gač-guks, — Hetija teica tikpat gausi. — Jā, tā sacīja arī Dvesma, un jūs katrā ziņā esat tas pats vir­saitis.
   —   Vahtavaha, — delavērs iebilda.
   —  Vahtavaha jeb Klusu jel, klusu! Es domāju, «Dvesma» skan jaukāk nekā «Vaha», tāpēc saucu viņu par Dvesmu.
   —   «Vaha» skan saldi delavēra ausīs!
   —  Jūs to izrunājat savādāk nekā es. Bet vienalga. Es dzirdēju dziedam putnu, par kuru jūs runājat, Čūska.
   —   Vai mana māsa nepateiks dziesmas vārdus? Ko Vah­tavaha dziedāja visvairāk? Kā viņa izskatījās? Vai bieži smējās?
   —   Viņa visbiežāk dziedāja «Cin-gač-guks»; un viņa sirsnīgi smējās, kad es stāstīju, kā irokēzi metās ūdenī mums pakaļ un nevarēja panākt mūs. Ceru, šiem baļķiem nav ausu, Čūska!
   —   Nebaidies no baļķiem, baidies no māsas, kas blakus­istabā. Nebaidies no irokēza; viņa acis un ausis Zvērkāvis aizbāzis ar dīvainu dzīvnieku.
   —   Es saprotu jūs, Čūska, un saprotu Dvesmu. Dažkārt domāju, ka neesmu ne pusi tik mazprātīga, kā citi saka. Lūdzu, skatieties griestos, tad izstāstīšu jums visu. Jūs mani biedējat: jums tāds ugunīgs skatiens, kad runāju par Dvesmu.
   Indiānis centās apdzēst savu skatienu un izlikās paklau­sām meitenes naivajam lūgumam.
   —   Dvesma man pusčukstus sacīja, lai jūs nekādā ziņā neuzticoties irokēziem. Tie esot paši viltīgākie no visiem indiāņiem, ko viņa pazīstot. Un vēl viņa teica: apmēram stundu pēc tumsas iestāšanās virs pakalna uzlecot liela, spoža zvaigzne (Dvesma bija domājusi planētu Venēru — viņa nezināja šādu nosaukumu), un, kad tā parādīšoties, viņa būšot zemesragā, kur es izkāpu vakarnakt, un lai jūs atbraucot ar laivu pēc viņas.
   —   Labi. Cingačguks saprata diezgan daudz, bet viņš sapratīs vairāk, ja māsa dziedās vēlreiz.
   Hetija sīkāk paskaidroja, kāda zvaigzne domāta, un mi­nēja vietu, kur viņam jāpiestāj pie raga. Pēc tam viņa savā naivajā vienkāršībā pastāstīja sarunu ar indiāņu jaunavu, atkārtodama vairākus Dvesmas izteikumus, un tas ļoti ielīksmoja līgavaiņa sirdi. Viņa atkārtoja arī Dvesmas piekodinājumu būt modriem pret irokēzu node­vību, taču šāda brīdinājuma diezin vai vajadzēja cilvē­kiem, kuri jau tā bija piesardzīgi. Hetija diezgan skaidri notēloja ienaidnieku pašreizējo stāvokli un viņu pārvieto­šanos, kas notikusi kopš rīta, — to visu meitenes prāts aptvēra. Dvesma bijusi kopā ar viņu uz plosta, līdz tas atstājis krastu; patlaban delavēre esot kaut kur mežā pretī cietoksnim; kad tuvošoties nakts, viņa kopā ar citiem iešot gar krastu atpakaļ uz nometni; tad viņa mēģināšot aiz- lavīties no tiem un paslēpties zemesragā. Neviens nelieko­ties nojaušam CingaČguka klātbūtni, taču esot skaidri zināms, ka vakar vakarā kāds indiānis iekāpis liellaivā; un irokēzi domājot, ka tieši tas redzēts bālģīmja apģērbā pie cietokšņa. Tomēr šinī ziņā tie vēl mazliet šauboties; ap šo laiku baltie mēdzot nākt uz ezeru, un irokēzi baiļo­joties, ka šinī sakarībā cietokšņa garnizons palielinājies. To visu Dvesma esot pastāstījusi, kamēr indiāņi vilkuši plostu gar krastu; tā abas nobraukušas vairāk nekā sešas jūdzes — sarunām laika bijis papilnam.
   —  Dvesma pati nezina, vai irokēzi tur viņu aizdomās, nezina arī, vai tie nojauš, ka esat ieradies jūs; taču viņa cer, ka tiem nav nekādu aizdomu. Un tagad, Čūska, -— Hetija turpināja, neapzināti saņemdama indiāņa roku un rotaļādamās ar viņa pirkstiem, kā bērnus bieži redzam ro­taļājamies ar vecāku pirkstiem, — tā kā esmu jums patei­kusi tik daudz vārdu no jūsu līgavas, jūs ļausit man sacīt kādu vārdu arī no savas puses. Kad apprecēsit Dvesmu, esiet mīļš pret viņu un smaidiet viņai tāpat, kā šobrīd smaidāt man, un neskatieties uz viņu tik dusmīgi, kā daži virsaiši skatās uz savām sievām. Vai jūs to apsolāt?
   —  Vienmēr labs pret Vahu! Pārāk trausla — nedrīkst stipri liekt, citādi salūzīs.
   —  Jā … un smaidiet; jūs nezināt, cik ļoti meitene alkst pēc mīļoto cilvēku smaidiem. Tēvs ne reizes man neuz­smaidīja, kamēr bijām kopā … un Nerimša … jā … Ne­rimša skaļi runāja un smējās; bet, šķiet, arī viņš nevienu reizi man neuzsmaidīja. Jūs zināt, kāda atšķirība starp smaidu un smiekliem?
   —  Smiekli labāki. Dzird Vahu smejam — liekas, putns dzied!
   —   Es to zinu; viņas smiekli ir patiešām jauki, bet jums jāsmaida, Čūska. Un nelieciet viņai nest smagumu un kaplēt kukurūzas lauku. Tā strādina savas sievas tik dau­dzi indiāņi. Apejieties ar viņu vairāk tā, kā apietas bāl- ģīmji ar savām sievām.
   —   Vahtavaha nav bālģīme — viņai sarkana āda, sar­kana sirds, sarkanas jūtas. Viss sarkans; nav bālģīme. Viņai jānes mazulis.
   —   Katra sieviete labprāt nes savu bērnu, — Hetija ar smaidu sacīja. — Tā nav nekāda pārestība. Bet jums jā­mīl Dvesma un jābūt maigam un labam pret viņu, jo viņa pati ir maiga un laba.
   Cingačguks cienīgi paklanīja galvu; likās, viņš uzska­tīja, ka vajadzētu izbeigt sarunu par šo tematu. Hetija nepaguva no jauna uzņemt valodu, jo priekšējā istabā Zvērkāvis sauca savu draugu. Izdzirdējis šo aicinājumu, Čūska piecēlās, un Hetija atgriezās pie māsas.

   «Tik jocīgs dzīvnieks,» viņi sauc,
   «Zem saules laikam redzēts nav.
    Kā ķirzaka tas gluds un šmaugs,
    Zivs galva greizos plecos aug,
   No mutes čūskas mēle karas,
   Un aste nedzirdēti gara.»
   Meriks
   Iegājis pie drauga, delavērs vispirms cienīgi atbrīvojās no civilizācijas apģērba, atgūdams indiāņu karavīra iz­skatu. Uz Zvērkāvja protestu viņš atbildēja, ka irokēziem jau esot zināms par kāda indiāņa ierašanos cietoksnī; ja viņš joprojām maskēšoties, tie drīzāk apjautīšot viņa no­lūku; un tādēļ būšot gudrāk, ja viņš atklāti rādīšoties kā naidīgas cilts loceklis; Zvērkāvis esot maldījies, domā­dams, ka irokēzi nav manījuši virsaiti ielecam šķirstā. Mednieks saprata, ka biedram taisnība, un vairs neko ne­iebilda. Turpmāka slēpšanās patiešām būtu lieka. Taču ne jau tādēļ vien indiānis gribēja parādīties meža dēla iz­skatā: šīs vēlēšanās pamatā bija maigākas jūtas. Viņam bija teikts, ka Dvesma atrodas krastmalā pretī cietoksnim; un Cingačguks liegā līksmē domāja par to, ka mīļotā mei­tene varēs viņu redzēt, un, kad šis mūžamežu Apolons savā trūcīgajā iezemieša tērpā izgāja priekšdurvē, tūkstoš tīksmīgu mīlētāja sapņu valdzināja viņa iztēli un lika at­maigt viņa sirdij.
   Tas viss palika nesaprotams Zvērkāvim, kurš nebija ne­kāds lielais Kupidona noslēpumu zinātājs un kura domas daudz vairāk saistīja kārtējie uzdevumi nekā dīki mīlas sapņi. Mednieks drīz lika biedram apzināties reālo īste­nību, aicinādams viņu uz kara apspriedi, kurā abiem vaja­dzēja izlemt, kā rīkoties turpmāk. Katrs pastāstīja par savu iepriekšējo sarunu. Cingačguks uzzināja, kā noritē­jusi saruna par izpirkšanas maksu, un viņš savukārt pa­vēstīja Zvērkāvim visu, ko bija dzirdējis no Hetijas. Pē­dējais ar lielu interesi klausījās cerību pilnajā draugā un mīļumis apsolījās visnotaļ palīdzēt viņam.
   —   Čūska, tu jau zini, ka šis ir mūsu galvenais uzde­vums: sargāt cietoksni un vecā Hatera atvases — tas mums gadijās nejauši. Jā, jā, es manīšos palīdzēt maza­jai Dvesmai, viņa ir pati krietnākā un skaistākā meita savā ciltī. Virsaiti, es vienmēr esmu tevi mudinājis mest aci uz viņu; turklāt tāda diža un sena dzimta kā tavējā nedrīkst iznīkt. Esmu priecīgs, ka Hetija sastapās ar Dvesmu; vienai gan drusciņ trūkst atskārtas, toties otrai ir prāts par abām. Jā, Čūska, — Zvērkāvis turpināja un sirsnīgi nosmējās, — saliec viņas kopā, un divas citas tā­das pašas vērīgas meitenes tev neatrast visā Jorkas ko­lonijā!
   —   Es došos uz irokēzu nometni, — delavērs cienīgi sa­cīja. — Tur Cingačguku pazīst tikai Vaha, un darījums par dzīvību un skalpiem jānoslēdz virsaitim! Dod man šos ērmīgos zvērus un atļauj paņemt vienu laivu.
   Zvērkāvis sēdēja, kuļādams kājas pār priekšdurves malu. Viņš nodūra galvu un švīkāja ar makšķeres kāta galu pa ūdeni kā cilvēks, kas iegrimis domās. Mednieks tieši neatbildēja, bet sāka runāt savā nodabā. Ne jau tā­dos brīžos vien viņš sacīja, ko domāja; to viņš darīja ik­reiz, vienalga, vai viņa vārdi bija teikti pašam sev vai kādam citam.
   —   Jā, jā, — viņš sacīja, — to laikam sauc par mīles­tību! Esmu dzirdējis, tā dažreiz aptumšojot jauneklim prātu, tad viņa apdoms un piesardzība esot vējā, viņš kļūstot līdzīgs apstulbotam zvēram. Tīri neticami, ka Čūska zaudējis galvu, viltību, gudrību! Protams, mums jāatbrīvo Dvesma, un tiem abiem jāapprecas, kolīdz tie at­griezīsies savā ciltī; citādi virsaitis negūtu nekādu lielo labumu no šī karagājiena, tās būtu tikai tādas maķenīt neparastas medības. Nē, nē, kā jau visi vīrieši, viņš neatlabosies, kamēr nebūs sasniedzis šo mērķi un nācis pie prāta. Čūska, tu pašreiz neesi nopietni ņemams, tamdēļ es neko daudz neatbildēšu uz tavu priekšlikumu. Bet tu esi virsaitis, tev drīzumā uzticēs vest pa karateku vīrus, un es gribu pajautāt, vai tu nodotu savus spēkus naidnieka rokās pirms cīņas.
   —   Vaha! — indiānis izsaucās.
   —   Kā tad — Vaha. Es tīri labi zinu, ka vainīga Vaha, tikai Vaha. Nudie, Čūska, esmu noraizējies un saskumis par tevi! Pirmo reizi dzirdu no virsaiša tādu aplamību; un to saka virsaitis, kas jau kļuvis slavens ar savu gud­rību, kauč arī vēl jauns un nepiedzīvojis. Nē, laivu tu ne­dabūsi, kamēr apdoms un draudzība vēl ko nozīmē.
   —   Manam bālajam draugam taisnība. Mākonis pārlai­dās pār CingaČguka seju, un viņa prāts sāka šķiebties, kamēr acis bija aptumšotas. Mans brālis ilgi atceras labo un ātri aizmirst slikto. Viņš aizmirsīs.
   —   Jā, tas nebūs grūti. Nesūksties vairs, virsaiti; ja otrs tāds pats mākonis kuģo uz tevi, paej sānis. Mākoņi maitā laiku, bet, ja tie savelkas ap prātu, tad vairs joku nav. Sēdies man blakus, un drusciņ pagudrosim par mūsu turpmākajiem soļiem, jo mēs drīzumā vai nu noslēgsim mieru, vai arī iejuksim sīvā, asiņainā cīņā. Tu redzi, ka šie blandoņi māk vizināties ar baļķiem tāpatās kā visveik­lākie upju plostnieki; un nebūtu nekāds brīnums, ja viņi te uzrastos veselā barā. Es domāju, ka mēs darītu prātīgi, ja sanestu visu vecā Toma iedzīvi platdibenē, aizsprostotu un noslēgtu cietoksni un pilnīgi pārietu uz šķirstu. Tas ir pārvietojams; uzvilkuši buru, mēs braukādami pārlaistu daudzas naktis, un Kanādas vilki neatrastu ceļu uz aitu kūti.
   Šo plānu Cingačguks uzklausīja atzinīgi. Ja sarunas izjuktu, naktī būtu gaidāms uzbrukums. Zināms, irokēzi saprata, ka, ieņēmuši cietoksni, viņi dabūtu ne tikai iz­pirkšanai domātās lietas, bet arī citas mantas, pie tam paturētu savas vecās priekšrocības. Katrā ziņā vajadzēja kaut ko darīt drošības dēļ; tagad, kad bija noskaidroti iro­kēzu spēki, nevarēja cerēt, ka naktī izdosies atvairīt viņu uzbrukumu. Ienaidnieks galu galā sagrābtu laivas un šķirstu — atbalsta punktu, kur uzbrucēji būtu tikpat labi pasargāti no lodēm kā viņu pretinieki celtnē. Kādu brīdi abi vīri gan bija tādos Uzskatos, ka šķirsts jānogremdē sek­lajā ūdenī, laivas jāienes mājā un turpat jātveras pašiem.
   Padomājuši viņi tomēr saprata, ka beigu beigās cietok­sni nenosargātu. Krastmalā jo viegli varēja savākt kri­tušus kokus un izgatavot vajadzīgā lieluma plostu; jau pievērsuši uzmanību šim līdzeklim, irokēzi katrā ziņā to cītīgi izlietotu, būdami pārliecināti, ka viņu neatlaidība vainagosies sekmēm. Pārlikuši visu, apsvēruši visus par un pret, abi jaunie iesācēji kara mākslā nosprieda, ka šinīs apstākļos šķirsts ir vienīgais drošais patvērums. Šo lēmumu viņi tūlīt paziņoja Džūditai. Meitenei nebija no­pietnu iebildumu, un visi četri ķērās pie darba, lai īstenotu savu nodomu.
   Lasītājam viegli saprotams, ka Peldošā Toma mantība nebija nekāda lielā. Divas gultas, daži apģērba gabali, vēl ieroči un munīcija, daži saimniecības piederumi un noslēpumainā, puspārmeklētā lāde — tas arī bija viss. Šķirstu pievilka celtnes austrumpusē, lai irokēzi no krasta neredzētu pārkravāšanos. Nosprieda, ka nav vajadzības kustināt smagākās un lielākās istablietas, jo šķirstā va­rēja iztikt bez tām un to vērtība bija maza.
   Slepenības labad gandrīz visas lietas izdeva pa logu, un, tā kā šāda pārkravāšanās prasīja lielu piesardzību, pagāja divas trīs stundas, iekām viss bija veikts. Tad pa­rādījās plosts. Zvērkāvis tūlīt paķēra tālskati un pārlieci­nājās, ka no krasta brauc šurp divi karavīri. Tie šķita neapbruņoti. Plosts virzījās lēni, un šis apstāklis lika do­māt par platdibenes lielajām priekšrocībām varbūtējā cīņā ar šādiem plostniekiem, jo šķirsta gaita bija samērā ātra un viegla. Laika bija diezgan, lai sagatavotos bīstamo cie­miņu uzņemšanai; viss bija nokārtots, kad plosts vēl at­radās tālu. Čūska un meitenes iegāja mājā; tur delavērs piestājās pie durvīm, labi nodrošinājies ar šautenēm; Džū­dita pa lodziņu skatījās, kas notiks. Zvērkāvis bija nolicis priekšdurves malā ķeblīti un sēdēja uz tā, nevērīgi balstī­dams starp ceļiem šauteni.
   Kad plosts piepeldēja tuvāk, cietokšņa iemītnieki sa­sprindzināja uzmanību, lai pārliecinātos, vai viesiem nav līdzi šaujamie ieroči. Zvērkāvis un Cingačguks tos nema­nīja; Džūdita neticēja neapbruņotai acij, viņa pabāza pa lodziņu tālskati un vērsa pret hemloku zariem, kas bija pārlikti pār abiem baļķiem un veidoja tādu kā grīdu, uz kuras sēdēja airētāji. Kad neveiklais satiksmes līdzeklis atradās piecdesmit pēdu no Zvērkāvja, viņš uzsauca hūro- niem un pavēlēja tiem pārtraukt airēšanu, jo negribēja pieļaut, ka tie izkāpj priekšdurvē. Abiem baisīgajiem kara­vīriem atlika vienīgi paklausīt, viņi tūlīt piecēlās un pa­meta savas vietas, taču plosts vēl lēni slīdēja uz priekšu.
   —   Vai esat virsaiši? — Zvērkāvis jautāja ar cieņu. — Vai esat virsaiši? Varbūtās mingi man atsūtījuši ar šādu uzdevumu karavīrus bez vārdiem? Ja tā, griežaties atpakaļ. Jo ātrāki jūs to darīsit, jo ātrāki ieradīsies tāds, ar kuru piedien runāt karavīram.
   —   Ha! — izsaucās vecākais no plostniekiem, pie tam viņa gailošās acis šaudījās, vērodamas visu, kas bija re­dzams cietoksnī un tā tuvumā. Šādam asam skatienam diezin vai kas palika nepamanīts. — Mans brālis ļoti lepns, bet Šķeltais Ozols ir tādi vārdi, no kuriem delavērs top bāls.
   —   Tas varbūtās ir taisnība, Šķeltais Ozol, varbūtās tu mānies, taču es droši vien netapšu bāls, jo esmu jau tāds piedzimis. Ko vēlaties? Kamdēļ pie vieglām tāss laivām braucat ar baļķiem, kas pat nav izdobti?
   —   Irokēzi nav pīles, viņi nestaigā pa ūdeni! Lai bāl­ģīmis dod viņiem laivu, un viņi brauks ar laivu.
   —   Gudri sacīts. Tomēr tas nevar notikt. Mums ir tikai četras laivas, mēs esam četri cilvēki, un katram vajadzīga viena laiva. Mēs pateicamies par šo priekšlikumu, taču lū­dzam, lai jūs atļaujat mums noraidīt to. Irokēzi ir gaidīti viesi arī tad, ja viņi brauc ar baļķiem.
   —   Paldies … mans jaunais bālģīmja karavīrs… vi­ņam ir vārds … kā virsaišiem viņu saukt?
   Zvērkāvis mirkli vilcinājās, viņš iedegās lepnumā un padevās cilvēciskai vājībai. Jauneklis pasmaidīja, kaut ko novilka caur zobiem, pēc tam lepni pacēla acis.
   —   Ming, — viņš sacīja, — dažādos laikos esmu dēvēts dažādos vārdos, kā jau visi, kas jauni un rosmīgi. Viens jūsu karavīrs, kura gars vakarrīt devās uz jūsu tautas lai­mīgajām medību vietām, teica, ka es esot pelnījis, lai mani sauktu par Vanagaci, — gadījās tā, ka man bija asāka re­dze nekā viņam, kad mūsu starpā izšķīrās jautājiens par dzīvību vai nāvi.
   Cingačguks uzmanīgi klausījās, viņš dzirdēja un sa­prata drauga īslaicīgā vājuma izpausmi. Vēlāk delavērs biedru sīkāk iztaujāja par sadursmi zemesragā. Uzzinājis visu patiesību, virsaitis neaizmirsa to pavēstīt savai cil­tij; no tā laika delavēri visnotaļ dēvēja mednieku jaunajā vārdā, ko viņš bija godam izpelnījies. Bet tas viss attiecas uz posmu, kas sekoja pēc šī stāsta notikumiem, tādēļ mēs joprojām sauksim jauno mednieku tanī vārdā, ar kuru viņš sākumā stādīts priekšā lasītājam. Arī irokēzu izbrī­nīja baltā cilvēka dižošanās. Indiānis zināja par sava biedra nāvi un tīri labi saprata, ko Zvērkāvis domājis; to­reiz vairāki mežoņi ezera krastā bija redzējuši, kas no­tiek starp uzvarētāju un viņa upuri; irokēzi bija nolikti dažādās vietās krūmiem aizaugušā mežmalā, lai viņi vē­rotu dreifējošās laivas, un viņi nevarēja sasniegt kaujas- lauku pirms uzvarētāja aiziešanas. Pirmatnējam meža dē­lam izlauzās pārsteiguma sauciens; tam sekoja laipns smaids un žests, kuri darītu godu Āzijas diplomātam. Abi irokēzi pusbalsī pārmija savā starpā dažus vārdus un pēc tam pārgāja uz plosta galu, kas bija tuvāk pie priekš- durves.
   —  Mans brālis Vanagacs ir atlaidis hūroniem ziņu, — Šķeltais Ozols turpināja, — un viņš ļoti iepriecējis to sir­dis. Tie dzirdējuši, ka viņam esot divastainu zvēru atveidi! Vai viņš neparādītu tos saviem draugiem?
   —   Naidniekiem, tā būtu pareizāki, — Zvērkāvis iebilda, — bet skaņa nav jēdziens un lielu ļaunumu nedara. Te ir viens no šiem atveidiem; es tev pārsviedīšu to, paļauda­mies uz tavu godīgumu. Ja neatdosi, iejauksies šautene.
   Irokēzs šķita piekrītam šādiem noteikumiem, Zvērkāvis piecēlās un gatavojās pārmest ziloni uz plostu. Abas pu­ses ievēroja vislielāko piesardzību, lai figūra neiekristu ūdenī. Tā kā prakse dara cilvēkus veiklus, ziloņkaula lie­tiņa laimīgi pārceļoja no vienām rokām otrās. Pēc tam at­kal bija redzams, ka izbrīns un sajūsma uzveic indiāņu stoisko mieru. Aplūkojot šo skaisti nostrādāto šaha figūru, abi drūmie vecie karavīri vēl vairāk izpauda sajūsmu, nekā to bija darījis zēns. Viņa izturēšanos bija iespaido­jusi nesen izietā skola, turpretī vīri nekaunējās rādīt sa­vas izjūtas, kā visi, kas jau nostiprinājuši sev labu slavu. Likās, uz dažām minūtēm viņi pilnīgi aizmirsās, cītīgi pē­tīdami tādu skaistu materiālu, tādu smalku darbu, tādu dīvainu dzīvnieku. Amerikas mežos droši vien ziloņa snuķi visvairāk atgādina aļņa lūpa28 ; ar šo līdzību tomēr nepie­tika, lai jaunais radījums atbilstu viņu priekšstatiem un jēdzieniem, un, jo ilgāk viņi aplūkoja šo atveidu, jo lie­lāks kļuva viņu izbrīns. Šie meža bērni nebūt neuzskatīja celtni ziloņa mugurā par dzīvnieka daļu. Viņi pazina zir­gus un vēršus un bija redzējuši torņus Kanādā, viņus nepavisam nepārsteidza nastu nesēji dzīvnieki. Tomēr viņi, gluži saprotams, iedomājās, ka šī figūra norāda uz dzīv­nieka lielo spēku — mugurā taču slējās vesels forts, un šis apstāklis, zināms, palielināja viņu izbrīnu.
   —  Vai manam bālajam brālim ir vairāki šādi zvēri? —• vecākais irokēzs beidzot jautāja glaimīgā balsī.
   —   Kur bija šis, tur palika citi, ming, — mednieks at­bildēja. — Taču pietiek ar vienu, lai izpirktu piecdesmit skalpu.
   —  Viens no maniem gūstekņiem ir dižens karavīrs … garš kā priede… stiprs kā alnis… ātrs kā briedis… nikns kā puma! Kādreiz viņš būs liels virsaitis un vadīs karaļa Džordža29 armiju!
   —   Nieki, ming! Harijs Nerimša paliek Harijs Nerimša, augstāki par kaprāli viņš nekad netiktu. Garš viņš ir, tas tiesa, bet no tam nav nekāda labuma — viņš tikai ap­dauza pret zariem galvu, iedams pa mežu. Jā, viņš ir stiprs; taču stiprs ķermenis ne katrreiz nozīmē, ka arī galva stipra, un ar spēku nevar uzsisties par karaļa ģene­rāli. Pieņemsim, ka Nerimša ir žigls; tomēr šautenes lode ir vēl žiglāka, un par niknumu jāteic, ka tas nav nekāds lielais gods karavīram; tie, kas domājas esam paši dros­mīgākie, bieži zaudē dūšu, kolīdz iedzīti sprukās. Spro­gaini mati un tukšs pauris — tāda ir Nerimšas galva, un tev neviens neticēs, ka šim skalpam lielāka vērtība.
   —  Mans vecais gūsteknis ļoti gudrs … ezera karalis … liels karavīrs … gudrs padomnieks!
   —   Nu, arī to visu varētu apstrīdēt, ming. Ļoti gudrs, cilvēks nebūtu tik muļķīgi iekūlies sprostā kā cienījamais Haters; var jau būt, ka viņš dod labu padomu, bet šoreiz viņš klausījis sliktam padomam. Sim ezeram ir tikai viens karalis, tas dzīvo tālu un laikam nekad neredzēs savu ezeru. Peldošais Toms ir tāds pats šī novada karalis kā vilks, kas ložņā pa biezokni, meža karalis. Viens zvērs ar divām astēm ir vērts divu tādu skalpu!
   —   Manam brālim taču ir otrs zvērs? Viņš dos divus par veco tēvu? — indiānis vaicāja, ar pirkstiem rādīdams šo skaitli.
   —   Peldošais Toms nav mans tēvs, bet tamdēļ es viņu nevērtēju zemāki. Dot divus zvērus par viņa skalpu, pie tam zvērus ar divām astēm — tā būtu aplamība. Padomā labi, ming, vai tu nedari vēl lielāku aplamību, ja noraidi manu piedāvājumu.
   Šķeltais Ozols jau bija attapies no izbrīna, un viņš sāka likt lietā savu parasto viltību, lai noslēgtu pēc iespējas iz­devīgāku darījumu. Nav vajadzības sīki atstāstīt saraus­tīto dialogu, kura laikā indiānis parādīja lielu izmaņu, pū­lēdamies atgūt to, kas pārsteigumā zaudēts. Viņš pat izli­kās šaubāmies, vai šādi kustoņi dzīvojot, un apgalvoja, ka visvecākais indiānis neesot dzirdējis stāstām par šādiem zvēriem. Kā bieži notiek līdzīgos gadījumos, viens no par­tneriem mazliet iekarsa; iekaisa indiānis, jo šī slīpētā pretinieka izrunas un iebildumus Zvērkāvis atspēkoja ar savu rāmo taisnprātīgumu un nesatricināmo patiesības mīlestību. Par ziloni viņš nezināja vairāk kā mežonis; bet Zvērkāvis ļoti labi saprata, ka irokēzs šīs kaulā grieztās figūras vērtē tikpat augstu kā tirgotājs maisu zelta vai bebrādu ķīpu. Pēc mednieka domām, šādos apstākļos ne­bija prātīgi sākumā izrādīt pārāk lielu piekāpību, jo va­rēja rasties nopietni sarežģījumi apmaiņā arī tad, ja sa­runu vedējas puses vienotos par noteikumiem. Ņemdams vērā šīs varbūtējās grūtības, viņš katram gadījumam tu­rēja pārējās šaha figūras rezervē.
   Pēdīgi mežonis paziņoja, ka turpmākas sarunas esot veltigas: viņš nebūšot tik netaisns pret savu cilti, ka at­teikšoties no goda un prēmijām par diviem lieliskiem vī­riešu skalpiem, lai dabūtu vienīgi divus tādus nieciņus; un viņš gatavojās doties projām. Tagad abas puses izjuta to, ko parasti izjūt cilvēki, kad darījums, kuru viņi tik ļoti vēlas noslēgt, taisās izjukt viņu pašu pārliecīgās stūr­galvības dēļ. Sī vilšanās tomēr atstāja ļoti dažādu iespaidu uz partneriem. Zvērkāvis bija saskumis un nožē­las pilns, jo raizējās par gūstekņiem un dziļi juta līdzi abām meitenēm. Tāpēc šāds sarunu iznākums viņu apbē­dināja un sarūgtināja. Turpretī mežonī šī neveiksme ra­dīja atriebības kāri. Uzbudinājuma brīdī viņš bija skali nosolījies, ka neteiks ne vārda vairāk; un viņš niknojās ne vien uz savu nosvērto oponentu, bet arī pats uz sevi, jo bija pieļāvis, ka bālģīmis izrāda lielāku mieru un saval­dību nekā indiāņu virsaitis. Kad viņš sāka airēt plostu projām no priekšdurves, viņa seja apmācās un acis zvē­roja, taču viņš šķiroties izlikās draudzīgi pasmaidām un laipni pamāja ar roku.
   Pagāja zināms laiciņš, iekām baļķus īsti iekustināja; kamēr otrs indiānis to darīja, Šķeltais Ozols klusā nik­numā mīņāja hemloku zarus, kas bija pārlikti pār baļķiem, uzmezdams ciešus skatienus mājai, priekšdurvei un sa­vam pirmītējam sarunu biedram. Viņš klusā balsī aši pateica otram dažus vārdus un, līdzīgi nemierīgam dzīv­niekam, kārpīja kājām zarus. Sinī brīdī Zvērkāvja piesar­dzība bija mazliet atslābusi, jo viņš prātoja, kā atsākt sa­runas, nedodot otrai pusei pārāk lielas priekšrocības. Vi­ņam par laimi, šoreiz Džūditas gaišās, vērīgās acis bija sevišķi modras. Mirklī, kad jauneklis bija visneuzmanī- gaks un viņa ienaidnieks vismožāks, meitene, īstajā laikā saceldama trauksmi, viņam uzsauca brīdinošā balsī:
   —   Sargieties, Zvērkāvi! Es redzu ar tālskati šautenes zem hemloku zariem, un irokēzs kājām atbrīvo tās!
   Šķita, ienaidnieks bijis tik viltīgs, ka izraudzījies starp­nieku, kas saprot angliski. Pirmīt irokēzs bija runājis tikai savā valodā; bet tagad kļuva redzams, ka Šķeltais Ozols saprata arī meitenes vārdus, jo viņa kājas pēkšņi pār­trauca nodevīgo darbu un sejā drūma niknuma izteiksmi nomainīja laipns smaids. Viņš deva biedram zīmi, lai tas mitējas airēt, un pārgāja uz plosta galu, kas bija tuvāk pie priekšdurves.
   —   Kāpēc atstāt mākoni starp Šķelto Ozolu un viņa brāli? — irokēzs sacīja. — Viņi abi ir gudri, abi drosmīgi, abi augstsirdīgi, un viņiem jāšķiras kā draugiem. Ar vienu zvēru varēs izpirkt vienu gūstekni.
   —   Labi, ming, — atbildēja mednieks, kas labprāt at­sāktu sarunas gandrīz jebkādos apstākļos, un nolēma da­rījumu, ja iespējams, nostiprināt ar nelielu piedevu. — Tu redzēsi, ka bālģīmis prot maksāt pilnīgu cenu, ja viņam atklāta sirds un dāsna roka. Paturi zvēru, ko aizmirsi man atdot, kad taisījies braukt projām, un ko es aizmirsu at­prasīt, jo biju noraizējies, ka tu šķiries dusmās. Parādi to saviem virsaišiem. Atvedīsi mūsu draugus, dabūsi vēl divus tādus pašus zvērus, un … — viņš mirkli vilcinājās, šaubīdamies, vai liela piekāpība būtu lietderīga, un bei­dzot izšķīrās par to, — un, ja mēs viņus redzēsim pirms saules rieta, varbūtās atradīsies arī ceturtais, lai iznāktu pāra skaitlis.
   Darījums bija noslēgts. Irokēza tumšajā sejā vairs ne­bija ne miņas no īgnuma, un viņš smaidīja tikpat jauki, gandrīz jāsaka, tikpat burvīgi kā Džūdita Hatere. Viņš par jaunu ņēmās pētīt figūru, un līksmes sauciens pauda, cik ļoti viņu iepriecinājis šāds negaidīts gala iznākums. Strī­dēdamies viņi abi ar Zvērkāvi patiešām bija uz brīdi aiz­mirsuši ziloņkaula lietiņu. Ar Šķeltā Ozola biedru bija citādi; tas bija turējis šo paraugu un stingri apņēmies to iemest ezerā, ja apstākļi spiestu atdot figūru, cerēdams, ka vēlāk varētu to uzmeklēt. Šāda izmisīga rīcība tomēr nebija vajadzīga; atkārtojuši vienošanās noteikumus un apliecinājuši, ka tie saprotami, abi indiāņi beidzot ķērās pie airiem, un plosts lēnām virzījās uz krastu.
   Meitenes iznāca priekšdurvē, nostājās blakus Zvērkā­vim un vēroja plosta gauso gaitu.
   —   Vai var paļauties uz šiem neliešiem? — Džūdita jau­tāja. — Vai viņi nepaturēs šo nieciņu un neatsūtīs mums kādus asiņainus pierādījumus, ka apmuļķojuši mūs, lai palielītos ar savu viltību? Esmu dzirdējusi par šādām nekrietnībām.
   —   Tāds ir indiāņu tikums, nav šaubu, Džūdit, nav ne­kādu šaubu. Bet es nepazīstu sarkanādaini, ja šis div- astainais zvērs nesacels visā barā tādu pašu kņadu, kādu nūja rada bišu stropā! Te ir Čūska, cilvēks ar dzelzs ner­viem, parasti viņš neizrāda vairāk ziņkāres, kā vajadzīgs. Un viņš tā aizrāvās ar šo kaulā griezto zvēru, ka es sa- kaunējos viņa dēļ! Bet tā ir iedaba, un nevienu cilvēku ne­var īsti nopelt par viņa iedabu. Cingačguks drīz pārvarēs savu vājumu un atcerēsies, ka viņš ir virsaitis, kas cēlies no dižas dzimtas, un ka viņam jāattaisno savs slavenais vārds; bet tie sluņķi nenomierināsies, kamēr viņiem nelik­sies, ka dabūjuši itin visas Tomasa Hatera lietas, kas līdzī­gas šim grieztajam kaulam.
   —   Viņi zina tikai par ziloņiem un nevar cerēt, ka iegūs vēl ko citu.
   —   Tas taisnība, Džūdit; taču alkatība gumda cilvēku. Irokēzi gudros: ja bālģīmjiem ir šādi ērmīgi zvēri ar di­vām astēm, tad droši vien viņiem ir arī zvēri ar trīsām vai četrām astēm. Skolotāji to sauktu par dabisko rēķinā­šanu, un tā katrā ziņā nodarbinās mežoņu prātus. Viņi ne­rimsies, kamēr nebūs izdibinājuši patiesību.
   —   Zvērkāvi, vai domājat, ka indiāņi neatbrīvos tēvu un Nerimšu? — Hetija naivi jautāja. — Es nolasīju irokēziem pašus labākos pantus no bībeles, un jūs redzat, kādu iespaidu tie atstājuši.
   Mednieks, kā vienmēr, laipni uzklausīja Hetiju; viņš iegrima domās. Viegli piesarkdams, viņš atbildēja tikai pēc krietna brīža.
   —   Es nezinu, vai baltajam cilvēkam jākaunas, ka viņš neprot lasīt; es nu esmu tāds nemākulis, Džūdit. Kā redzu, jūs esat izglītotas; bet es esmu mācījies vienīgi to, kas rakstīts upēs, avotos, mežos, ielejās, pauguros, kalnu vir­sotnēs. Arī tā var gūt bagātīgas zināšanas, ne tikai no grāmatām vien; un tomēr man dažreiz šķietas, ka lasīša­nas māksla ir baltā cilvēka iedabā! Kad dzirdu no misio­nāriem vārdus, par kuriem runāja Hetija, vēlos, kaut pats varētu tos izlasīt; bet es to neprotu, un tur vainīgas va­saras medības, indiāņu nostāsti, kara mācības un vēl kas nekas.
   —   Vai es nevarētu jūs pamācīt, Zvērkāvi? — Hetija dzīvi iejautājās. — Es esot mazprātīga, taču lasīt protu tikpat labi kā Džūdita. Lasīdams mežoņiem bībeli, jūs va­rat glābt sev dzīvību; un bībele visādā ziņā glābs dvē­seli — kā māte man vairākkārt sacījusi.
   —   Paldies, Hetij, no visas sirds pateicos! Liekas, šinī vētrainajā laikā neiznāks daudz dīkoties; bet, kad valdīs miers, es atkal apciemošu jūs un tad nodošos šīm mācī­bām, savienodams derīgo ar tīkamo. Varbūtās man vaja­dzētu kaunēties, Džūdit, ka esmu tāds nepraša, bet, kas ir, tas ir. Par irokēziem jāteic, ka viņi diezin vai aizmirsīs dažu bībeles pantu dēļ zvēru ar divām astēm. Man domāt, viņi pagaidām atbrīvos gūstekņus un vēlāki izperinās kādu viltību, lai tos saņemtu ciet kopā ar mums, iegūstot visu cietokšņa mantību un vēl šķirstu piedevām. Mums to­mēr, tā sacīt, jāiztop šiem blandoņiem, lai papriekš iz­rautu no viņu rokām jūsu tēvu un Nerimšu un pēc tam sa­glabātu mieru, līdz kamēr Čūska atsvabina savu izredzēto. Ja mēs saniknosim indiāņus, viņi tūlītās aizsūtīs visas sa­vas sievietes un bērnus uz nometni; bet, ja panāksim, ka irokēzi izturas rāmi un viņiem nerodas nekādas aizdomas, mēs droši vien varēsim sagaidīt Dvesmu norādītajā vietā. Lai darījums neizputētu, esmu gatavs vēl piesviest klāt pusduci kaula strēlnieciņu, to ir daudz jūsu lādē.
   Džūdita piekrita ar mīļu prātu; viņa būtu pat atteikusies no puķotā brokāta, lai izpirktu tēvu un izdabātu Zvēr­kāvim.
   Cerēdami uz labvēlīgu iznākumu, cietokšņa iemītnieki kļuva priecīgāki, taču viņu modrība neatslāba. Aizritēja stunda pēc stundas, un saule sāka laisties uz rietumu pa­kalnu virsotnēm, tomēr viņi nemanīja plostu atgriežamies. Ar tālskati aplūkodams krastu, Zvērkāvis biezajā un tum­šajā mežā atklāja vietu, kur, pēc viņa domām, irokēzi bija sapulcējušies prāvā skaitā. Tā atradās pie briksnāja, no kurienes indiāņi pirmāk bija atairējuši plostu, un tur ezerā ietecēja strautiņš, liecinādams par avota tuvumu. Šinī vietā mežoņi droši vien apspriedās, lai izlemtu par gūs­tekņu dzīvību vai nāvi. Kaut arī plosts nerādījās, vēl bija iemesls cerībām, un Zvērkāvis neaizmirsa to pateikt sa­viem rūpju pilnajiem biedriem. Uz laiku atstādami no­metni, indiāņi, jādomā, nebija ņēmuši savus gūstekņus līdzi, lai lieki neapgrūtinātu sevi. Un tad paietu ilgāks laiks, kamēr aizsūtītu līdz nometnei ziņnesi un atvestu abus baltos vīrus uz vietu, kur viņus gaidīja plosts. So apsvē­rumu uzmundrināti, cietokšņa iemītnieki bruņojās ar pa­cietību un mazāk bažījās par to, ka saule jau vakarā.
   Likās, Zvērkāvja pieņēmums bijis pareizs. īsi pirms saules rieta plostu atkal redzēja izpeldam no biežņas; kad tas bija piebraucis tuvāk, Džūdita pavēstīja, ka vidū uz zariem guļot tēvs un Nerimša, abi ar sasietām rokām un kājām. Irokēzi airēja. Viņi šķita apzināmies, ka vēlās stundas dēļ jāsasparojas, un, lai gan indiāņiem nepatīk grūtāks darbs, šoreiz viņi jo cītīgi īrās ar saviem rupji taisītajiem airiem. Pēc šādas piepūles plosts sasniedza cie­toksni divreiz ātrāk nekā iepriekš.
   Kaut arī noteikumi bija pieņemti un jau daļēji izpildīti, pati gūstekņu izdošana joprojām saistījās ar zināmām grūtībām. Irokēzi bija spiesti lielā mērā paļauties uz ienaidnieka godīgumu, par kuru viņi šaubījās. Kad Ha­teru un Nerimšu atbrīvotu, cietoksnī būtu divreiz vairāk vīru nekā uz plosta, ar kuru indiāņi nekādi nevarētu aiz­bēgt, jo balto rīcībā bija trīs tāss laivas un, galvenais, mājas un šķirsta aizsardzības ietaises. To visu saprata abas puses, un varbūt vienošanos nekad neizdotos pilnīgi realizēt, ja Zvērkāvja godīgā seja neatstātu uz Šķelto Ozolu savu parasto iespaidu.
   —   Mans brālis zina, ka viņam es uzticos, — indiānis teica, panākdamies uz priekšu kopā ar Hateru, kam bija atraisītas kājas, lai vecais vīrs varētu uzkāpt priekšdurvē. — Viens skalps — vēl viens zvērs …
   —   Pagaidi, ming, — mednieks viņu pārtrauca, — pa­turi savu gūstekni vēl kādu brīdi. Es aiziešu un dabūšu, ko maksāt.
   Tas tomēr nebija galvenais iemesls. Zvērkāvis atstāja priekšdurvi, iegāja mājā un lika Džūditai savākt visus ieročus un sanest meiteņu istabā. Kaut ko piesacījis dela- vēram, kurš joprojām stāvēja sardzē pie ieejas, mednieks sabāza kabatā pārējos trīs ziloņus un atgriezās priekš­durvē.
   —   Esat sveicināts atkal savā vecajā mājoklī, cienīja­mais Hater! — Zvērkāvis sacīja, palīdzēdams sirmgalvim uzrausties priekšdurvē un tanī pašā laikā slepšus iespiez­dams Šķeltā Ozola rokā vienu ziloni. — Meitas dikti prie­cāsies jūs redzēt; tur jau nāk Hetija, lai pati izteiktu savu prieku.
   Mednieks aprāvās un jāva vaļu saviem klusajiem īpat­nējiem smiekliem. Indiāņi nule bija atraisījuši Nerimšam stilbus un nostatījuši viņu uz kājām. Saites bija tā žņau- gušas, ka viņš uzreiz nevarēja izlietot savus locekļus, uri jaunais milzis patiešām izskatījās aplam nevarīgs un diez­gan jocīgs. Sis neparastais skats, it sevišķi Nerimšas ap­mulsusi seja, sasmīdināja Zvērkāvi.
   —   Harij Nerimša, tu patlaban līdzinies vientuļai nokal­tušai priedei, kas ļogās aukā, — Zvērkāvis teica, apvaldī­dams savu nepiedienīgo jautrību vairāk aiz smalkjūtības pret citiem nekā šī atbrīvotā gūstekņa dēļ. — Man tomēr prieks redzēt, ka, viesodamies irokēzu nometnē, tu neesi iegriezies pie viņu frizieriem sasukāt matus.
   —   Paklau, Zvērkāvi, — milzis dusmīgi attrauca, — tu būtu gudrāks, ja mazāk irģētos un vairāk parādītu savu draudzību. Esi vienreiz pēc kristīga cilvēka un neķiķini kā lauku skolas skuķe, kam skolotājs pagriezis muguru. Pa­saki tikai, vai manu stilbu galos ir pēdas vai nav. Man liekas, es tās sablenžu; bet jušana tāda, ka tās tikpat labi varētu būt arī Mohokas krastā.
   —   Tu esi ticis cauri sveiks un vesels, Nerimša, un tā nav joka lieta, — mednieks atbildēja, pie tam paslepus iedeva indiānim norunātās maksas atlikumu, iespaidīgi pamādams, lai viņš brauc projām. — Jā, tu esi ticis cauri sveiks un vesels, pēdas palikušas klāt, tās vienīgi drusciņ notirpušas, jo klūgu sējums bijis ciešs. Daba drīz iekusti­nās asinis, un tad tu varēsi dancot, svinēdams šo brīniš­ķīgo un negaidīto izsprukšanu no vilku midzeņa.
   Zvērkāvis bija atraisījis draugiem rokas, un, kājas pie- cirzdami, sodīdamies un draudēdami abi kluburāja pa priekšdurvi, lai atjaunotos asinsriņķošana. Taču viņi tik ilgi bija gulējuši sasieti, ka uzreiz vis nevarēja attirpināt locekļus. Pa tam indiāņi airēja tikpat cītīgi, kā bija to darījuši, braucot šurp, un plosts atradās krietnus simt jar­dus no cietokšņa, kad Mārčs, nejauši pavēries tanī vir­zienā, pamanīja, cik ātri zūd viņa atriebības iespējas. Viņš jau varēja kustēties diezgan brīvi, taču vēl bija pastīvs un neveikls. Nelikdams vērā savu stāvokli, viņš sagrāba šau­teni, kas balstījās pret Zvērkāvja plecu, un mēģināja uz­vilkt gaili un notēmēt. Jaunais mednieks tomēr bija manī­gāks. Viņš izrāva šauteni no milža rokām; tas gan neno­tika bez cīņas, kuras laikā gāja vaļā šāviens, kad stobrs bija pavērsts augšup. Droši vien Zvērkāvis neuzvarētu šinī sacīkstē, ja Nerimšas locekļi būtu vingri. Atskanot šā­vienam, milzis vairs nepretojās; viņš steberēja uz ieeju, augsti cilādams pēdas, par kuru atrašanās vietu viņam jo­projām trūka īstas skaidrības. Bet Džūdita jau bija pastei­gusies viņam priekšā. Visi ieroči bija aizvākti un paslēpti saskaņā ar Zvērkāvja norādījumiem. Šis piesardzības solis laupīja Mārčam iespēju piepildīt savu nodomu.
   Pievīlies savās atriebes cerībās, Nerimša apsēdās un, tāpat kā Haters, kādu pusstundu tik cītīgi pūlējās atjau­not asinsriti un ievingrināt locekļus, ka viņam nenāca prātā citas domas. Tikmēr plosts jau bija izzudis skatie­nam, un nakts atkal sāka tīt savās ēnās visu meža ainavu. Kamēr tumsa vēl nebija pilnīgi sabiezējusi un meitenes gatavoja vakariņas, Zvērkāvis galvenos vilcienos pavēs­tīja Hateram pēdējos notikumus, kā arī pastāstīja, kas da­rīts, lai nosargātu viņa bērnus un mantu.

   Kopš Edvards valda zemi šo,
   Jums miera nepazīt.
   Būs dēliem un vīriem karā krist
   Un asins strautiem līt.
   Jums pavardus savus pamest lemts,
   Kad posta stunda nāk,
   Kā man, kas par taisnu lietu stāt
   Un godam nomirt māk.
   Četertons
   Atkal valdīja vakara rimtība, kas bija krass pretmets cilvēku kaislībām, bet augošā tumsa ar tām harmonēja. Saule bija norietējusi, un grimstošā spīdekļa stari mitējās zeltīt mākoņus, pa kuru logiem plūsmoja dziestoša gaisma.
   Apdugušais debesjums solīja melnu nakti, bet ezerā ne- ņirbēja ne vilnītis. Dvesa rēna vēsma, ko gan īsti neva­rēja saukt par vēju, taču šī valgā un smagā gaisa kustībai piemita zināms spēks. Cilvēki cietoksnī bija klusi kā ap­kārtējā ainava. Abi izpirktie gūstekņi jutās pazemoti un apkaunoti, tomēr viņu lēnprātībai bija piejaukts atriebes spīvums. Viņi drīzāk pieminēja necieņu, ko bija piedzīvo­juši gūsta pēdējās stundās, nekā atcerējās iecietību, kuru baudījuši pirms tam. Sirdsapziņa, šī asredzīgā padom­devēja, atgādināja, ka viņu ciešanas pelnītas, taču viņi vairāk prātoja par atmaksu un mazāk vainoja paši sevi. Pārējie nodevās gan skumīgām, gan līksmām domām. Zvērkāvis un Džūdita visvairāk ļāvās grūtsirdībai, kuras iemesls tomēr katram bija savs, turpretī Hetija šobrīd ju­tās īsti laimīga. Arī delavērs bija priecīgs, jo vjņa iztēlē spilgti ainojās gaidāmā tikšanās ar iecerēto. Šādos ap­stākļos un šādā noskaņojumā visi sēdās pie vakariņu galda.
   —   Vecais Tom! — Nerimša iesaucās un palaida skaļu smieklu šalti. — Tu izskatījies traki līdzīgs sasietam lā­cim, kad biji nostiepies garšļaukus uz hemloku zariem, un taisni brīnums, ka neņurdēji stiprāk. Tas nu ir cauri, un mums netaps labāk, ja pukšķēsim un sūkstīsimiesl Bet šitas maitasgabals Šķeltais Ozols, kas atveda mūs, — tam ir varens skalps, par kuru es maksātu tikpat, cik kolonija. Jā, šādam darījumam jūtos naudīgs kā gubernators, un tādā reizē gribētu noskaitīt dublonu30 pa dublonam. Džū­dit, mīlīt, vai dikti sērojāt par mani, kamēr biju Filip- šteinu nagos?
   Tā saucās kāda vāciešu ģimene pie Mohokas. Filipštei- nus Mārčs nīda un neatšķīra no filistiešiem — Jūdejas ienaidniekiem.
   —   Mūsu asaras pacēlušas ezera līmeni, Harij Mārč, ka pats krastā varējāt redzēt! — Džūdita atbildēja mākslota aušībā. — Protams, mēs skumām par tēvu, bet jūsu dēļ lējām asaras straumēm vien.
   —  Mums patiešām bija žēl nabaga Nerimšas tāpat ka tēva, Džūdit! — naivā, neattapīgā māsa iemeta starpā.
   —   Tiesa, meitenīt, tiesa; mēs taču bēdājamies par vi­siem, kas iekļuvuši nelaimē, — Džūdita pamācīgi attrauca klusākā balsī. — Lai būtu kā būdams, mēs esam priecīgi, ka redzam jūs, mister Mārč, un ka esat atbrīvojies no Filipšteinu rokām.
   —   Jā, tā ir draņķīga sabiedrība, un tāda pati slaka dzīvo pie Mohokas. Brīnos, kā tu izpestīji mūs, Zvērkāvi, un šī mazā pakalpojuma dēļ piedodu tev, ka neļāvi man taisnīgi norēķināties ar to vazaņķi. Pastāsti šo noslēpumu, lai vajadzības gadījumā mēs varētu tāpat izlīdzēt tev. Vai tu sarkanādaiņus apmānīji vai pielabināji?
   —   Ne viens, ne otrs, Harij Mārč. Mēs viņus piekukuļo­jām. Izpirkām jūs un samaksājām tik augstu cenu, ka turpmāki tev jāsargās krist gūstā, citādi mums pietrūks mantu.
   —   Izpirkāt! Tātad vecais Toms ir atdarījis maku, jo man taču nebija ar ko izpirkt matus, kur nu vēl ādu. Es gan nedomāju, ka tādi negantnieki kā Šie vazaņķi tik viegli laiž vaļā cilvēku, ko viņi tā sagrābuši un nostiepuši gar zemi. Bet nauda paliek nauda, un briesmīgi grūti turē­ties tai pretī. Indiānis un baltais sienami ar to pašu valgu. Džūdit, galu galā iznāk, ka savā ziņā visiem cilvēkiem daba vienāda.
   Haters piecēlās, pamāja Zvērkāvim un ieveda to diben­istabā. Tur iztaujādams mednieku, viņš uzzināja, par kādu cenu pirkta brīvība. Vecais vīrs neizrādīja ne īgnumu, ne izbrīnu par ielaušanos viņa lādē, taču painteresējās, cik dziļi pārmeklēts tās saturs. Viņš arī pavaicāja, kur atrasta slēdzene. Zvērkāvis ar savu parasto vaļsirdību atbildēja bez kādas izlocīšanās, un saruna drīz beidzās. Abi atgrie­zās priekšējā telpā, kura kalpoja par ēdamistabu un vir­tuvi.
   —   Es netieku gudrs, vai tagad starp mums un mežo­ņiem ir karš vai miers! — Nerimša iesaucās, kad Zvērkā­vis, kas bija uz brīdi apstājies un uzmanīgi klausījies, iz­gāja pa ārdurvīm. — Šāda gūstekņu atsvabināšana ož pēc draudzības, un, kad cilvēki noslēguši godīgu un abām pu­sēm izdevīgu darījumu, viņiem vismaz tanī reizē jāšķiras kā draugiem. Zvērkāvi, nāc iekšā un pasaki savas do­mas — tu pēdējā laikā uzvedies tik labi, ka esi cēlies ma­nās acis.
   —  Te ir atbilde, Nerimša, ja tev gribas atkal villoties.
   Tā runādams, Zvērkāvis uzsvieda uz galda, pret kuru
   biedrs balstīja elkoni, kādas desmit mazītiņas rīkstītes, kas bija cieši sasietas ar briežādas siksniņu. Mārčs aiz­gūtnēm pakampa kūlīti un pie priedes zara, kas lāktīja pavardā un bija vienīgais gaismas avots istabā, pārlieci­nājās, ka rīkstīšu gali samērcēti asinīs.
   —   Skaidra angļu valoda tā nav, — karstgalvīgais ro- bežnieks sacīja, — bet tā ir skaidra indiāņu valoda! Te ir tas, ko Jorkā sauc par kara pieteikumu, Džūdit. Kā tu sa­ņēmi šo izaicinājumu, Zvērkāvi?
   —  Gluži vienkārši. Pirms nepilnas minūtes tas atstāts vietā, ko tu dēvē par Peldošā Toma pagalmu.
   —   Kā tas tur gadījās? Džūdit, nevar taču būt, ka tas nokrita no mākoņiem, kā dažreiz krīt mazi krupji, un ta­gad nelīst. Tev jāizskaidro, Zvērkāvi, kā tas šeit radies, citādi mums jādomā, kāds grib nobaidīt tos, kas jau sen būtu zaudējuši prātu, ja to varētu aiztramdīt projām.
   Zvērkāvis piegāja pie loga un uzmeta skatienu tumša­jam ezeram. It kā apmierināts ar redzēto, viņš tuvojās Nerimšam, paņēma rīkstīšu saišķīti un to cieši aplūkoja.
   —  Jā, tas patiešām ir indiāņu kara pieteikums, — viņš sacīja, — un tagad tu pats apliecini, cik maz esi piemē­rots karavīra gaitām, Harij Mārč, — tev nav ne jausmas, kā tas atsūtīts. Mežoņi atstājuši tev skalpu pie galvas, bet viņi droši vien pievākuši tavas ausis, citādi tu būtu dzir­dējis ūdens šļakstus, ko sacēla puika, aizbraukdams ar sa­viem diviem baļķiem. Viņam bija uzdots nosviest pie mūsu durīrn šīs rīkstītes: sak, pēc noslēgtā darījuma mēs pērām asins peļķi un nu pērsim jūs.
   —  Sitie ložņīgie vilki! Džūdit, padodiet manu šauteni, un es aizlaidīšu caur šo vazaņķu sūtni viņiem atbildi.
   —   Kamēr es būšu te, cienījamais Mārč, tas nenotiks, — Zvērkāvis vēsi teica, ar mājienu uzaicinādams biedru at­turēties. — Uzticība paliek uzticība, vienalga, vai tā dā­vāta kristietim vai sarkanādainim. Zēns ņēma līdzi degošu zaru un atklāti brauca šurp, lai brīdinātu mūs; un neviens nedrīkst viņu aiztikt, kamēr viņš pilda šādu uzdevumu. Bet nav ko runāt, jo puika ir pārāki slīpēts, lai atstātu zaru degam, kad viņš izdarījis savu darāmo, un nakts jau tā satumsusi, ka šautene neuzmeklēs mērķi.
   —  Ja nederēs šautene, derēs laiva, — Nerimša atbil­dēja, milzu soļiem dodamies ar šauteni rokās uz durvīm. — Tas vēl nav piedzimis, kas mani aizkavētu noskalpēt šo rāpuli. Jo vairāk šādu čūskulēnu nositīsim, jo mazāk dze­loņu mežā šaudīsies mums pretī!
   Džūdita drebēja kā apšu lapa; kādēļ — viņa pati īsti nezināja. Bija gaidāma sadursme. Apzinādamies savu lielo spēku, Nerimša bija negants un valdonīgs, bet Zvērkāvja izturēšanās pauda rāmu noteiktību, ko nevar sašķobīt, un ciešu apņēmību, ar kuru sasniedz mērķi. Viņa stingrais, apņēmīgais skatiens Džūditu biedēja vairāk nekā Mārča skaļā ātrsirdība. Pēdējais drīz nonāca vietā, kur piesieta laiva, bet Zvērkāvis jau bija aši un sparīgi pasacījis dela­vēru valodā dažus vārdus Cingačgukam. Indiānis bija dzirdējis airu sitienus pirmais un, sasprindzinādams uz­manību, izgājis priekšdurvē. Lākts gaisma liecināja, ka brauc sūtnis, un, kad zēns nosvieda rīkstīšu kūlīti pie vir­saiša kājām, delavērs nejuta ne dusmas, ne izbrīnu. Viņš modri stāvēja ar šauteni rokā, vērodams, vai šis izaicinā­jums neslēpj nodevību. Tagad, kad Zvērkāvis viņam uz­sauca, viņš iekāpa laivā un zibens ātrumā aizvāca airus. Nerimša saniknojās, redzēdams, ka viņam ņemta iespēja dzīties pakaļ puikam. Skaļi draudot, milzis tuvojās indiā­nim, un pat Zvērkāvis sastinga drausmās, iedomādams varbūtējās sekas. Iedams indiānim virsū, Mārčs kratīja savas āmuriem līdzīgās dūres, mētāja rokas, un visi gai­dīja, ka viņš lūkos notriekt delavēru gar zemi; vismaz viens skaidri zināja, ka šādam mēģinājumam tūlīt sekotu asinsizliešana. Taču virsaiša nesatricināmais miers iedvesa bijību pat Nerimšam, un pēdējais saprata, ka nepaliks sveikā, ja ķersies klāt šādam vīram; tādēļ Mārčs dzīrās izgāzt savu niknumu uz Zvērkāvi, no kura viņš ne visai baidījās. Kā būtu beidzies otrais izvirdums — nav zināms, jo tas nenotika.
   —   Nerimša … — Turpat milzim blakus atskanēja liega, mierinoša balss. — Ir grēks tik ļoti skaisties, dievs to ne­piedos. Irokēzi izturējās pret jums labi, viņi jūs neskal- pēja, kaut arī jūs abi ar tēvu gribējāt skalpēt viņus.
   Ir vispārzināms, ka maigums remdē ātras dusmas. Tur­klāt Hetija ar savu neseno noteikto un pašaizliedzīgo rīcību bija iemantojusi cieņu, kādu pirms tam netika bau­dījusi. Varbūt meitenes ietekmi palielināja viņas gara vā­jums, kas skaidri norādīja, ka viņai nav savtīgu nolūku. Mārčs vis nesāka žņaugt savu citkārtējo ceļabiedru, bet pievērsās meitenei un iepludināja viņas uzmanīgajās ausīs daļu savas neapmierinātības, ja ne dusmas.
   —   Tīri vai sirds pa muti kāpj ārā! — viņš iesaucās. — Redzēt zvēru izšmaucam no slazda — tas ir tikpat kā tupēt apgabala cietumā vai veltīgi meklēt bebrus. Ja pār­rēķina maiņas vērtībā, ar tiem gausajiem baļķiem aiz­brauca veselas sešas pirmšķirīgas ādas, kaut gan vaja­dzētu vienīgi reizes divdesmit veikli pavicināt menti, lai panāktu tās. Es saku: ja pārrēķina maiņas vērtībā, jo tam zeņķim pašam par sevi ir pavisam tikai viena āda… Zvērkāvi, tu pievīli draugus, ļaudams šādam laupījumam izslīdēt no manām un tavām rokām.
   Zvērkāvis atbildēja mierīgi, taču viņa balsī viedās stin­grība, kas nepārprotami liecināja par taisnības apziņu un bezbailīgu dabu.
   — Es pieviltu godīgumu, ja darītu citādi, — viņš teica. — Un itin nevienam nav tiesības prasīt no manis tik daudz. Zēns brauca šurp, pildīdams likumīgu uzdevumu, un visnelietīgākais sarkanādainis, kas klaiņo pa mežiem, kaunētos izrādīt necieņu pret šādu sūtni. Bet puika jau gabalā, cienījamais Mārč, tamdēļ mums abiem nav vērts kā divām sievām tērgāt par to, ko vairs nevar grozīt.
   To pateicis, Zvērkāvis novērsās kā cilvēks, kas apņēmies nešķiest liekus vārdus par šo tematu, bet Haters pavilka Nerimšu aiz piedurknes un ieveda viņu šķirstā. Tur abi iļgi sēdēja, slepeni apspriezdamies. Pa tam indiānis klu­sībā aprunājās ar savu draugu; līdz zvaigznes lēktam vēl bija trīs vai četras stundas, tomēr Cingačguks nevarēja nociesties, tūlīt neizklāstījis savu plānu medniekam un ne­uzticējis viņam sirdi. Arī Džūdita ļāvās maigākām jūtām, viņa klausījās Hetijā, kura vienkārši stāstīja par to, ko piedzīvojusi pēc izkāpšanas krastā. Mežs maz biedēja šīs meitenes, abas bija izaudzinātas drosmīgas, pieradušas klejot zem krēslainajām, zaļajām velvēm un katru dienu raudzīties mežu skaistajā plašotnē; taču vecākā māsa juta, ka viņa pati diezin vai būtu iedrīkstējusies viena iet uz irokēzu nometni. Par Dvesmu Hetija nerunāja daudz. Viņa pastāstīja, kā abas sastapušās, cik delavēre laba un mīļa; bet CingaČguka noslēpumu viņa sargāja ar tādu gudrību un rūpību, ko līdzīgā gadījumā nebūtu parādījušas dau­dzas attapīgākas meitenes.
   Beidzot Haters atkal uzkāpa priekšdurvē un sarunas pārtrūka. Viņš sasauca visus kopā un dalījās ar tiem sa­vos nodomos — cik atzina par lietderīgu. Esot ļoti labi, ka Zvērkāvis gatavojies atstāt cietoksni, lai nakti patvertos šķirstā. Arī Haters esot pārliecināts, ka vienīgi tādējādi varēšot glābties no bojāejas. Ja jau mežoņi sākuši taisīt plostus, viņi katrā ziņā mēģināšot ieņemt cietoksni, un atsūtītās asiņainās rīkstītes diezgan skaidri norādot, ka viņi droši par saviem panākumiem. īsos vārdos — vecais vīrs uzskatīja, ka nakts briesmu pilna, un aicināja visus cik iespējams ātrāk sagatavoties, lai pagaidām vai varbūt pat uz laiku laikiem atstātu šo mājokli.
   Pēc šī paziņojuma viss tika darīts aši un saprātīgi. Cie­toksni noslēdza, kā jau esam aprakstījuši; laivas izairēja no iežogojuma un piesēja pie šķirsta, nedaudzās vajadzī­gās lietas, kas bija palikušas mājā, pārnesa būdā, uguni izdzēsa, un visi sakāpa liellaivā.
   Priedēm greznoto pauguru tuvums padarīja nakti uz ezera vēl tumšāku. Pakalnu melnās ēnas gulās pār ūdens klajumu, vienīgi vidū palika gaišāka josla, ko tās nesnie­dza. Savrupais cietoksnis atradās šinī joslā, taču nakts bija tik tumša, ka slēpa platdibenes atiešanu. Vērotājs no krasta nevarētu redzēt šķirsta pārvietošanos it īpaši tādēļ, ka tā notika tumšo pakalnu fonā un skatienam trūktu per­spektīvas. Pār šī novada ezeriem parasti pūš rietumu vējš, tomēr kalnu dēļ bieži vien nav iespējams īsti nosacīt gaisa strāvu virzienu, tās nereti grozās ik pēc maza atstatuma, ik pa īsam laika sprīdim. Nule teiktais vairāk attiecas uz lēnām vēsmām, mazāk uz stiprām brīzēm; taču, kā zi­nāms, kalnainos rajonos un šauros ūdens baseinos pat vēja brāzmas mēdz būt apsitīgas. Kad Haters atgrūda šķirstu no piestātnes, arī viņam nebija skaidrības par to, uz kuru pusi pūš vējš. Parasti šādos gadījumos izlīdzēja mākoņi, kas, slīdēdami augstu virs pakalnu galotnēm, no­rādīja pūsmas virzienu; bet šoreiz visas debesis šķita tumšs vienlaidu masīvs. Tanīs nemanīja ne mazākā lo­dziņa, un Cingačguks jau sāka baiļoties, ka viņa līgava, neredzēdama zvaigzni, neieradīsies minētajā vietā īstajā laikā. Šādos apstākļos Haters uzvilka buru — šķita, vie­nīgi nolūkā tikt projām no cietokšņa, jo būtu bīstami uztu­rēties vēl ilgāk tā tuvumā. Dzesina drīz iegula audeklā; kad platdibene sāka klausīt stūrei un bura bija pielāgota, noskaidrojās, ka vējš pūš dienvidaustrumu virzienā. Tā kā labākas izvēles nebija, īpatnējai liellaivai krietnu stundu ļāva peldēt šinī virzienā; pēc tam vējš sagriezās un dzina šķirstu uz nometnes pusi.
   Zvērkāvis ar neatslābstošu uzmanību vēroja Hatera un Nerimšas rīcību. Pirmajā galā viņš nezināja, vai šis kurss uzņemts ar nolūku vai nejauši, bet tagad viņš sāka domāt, ka viss darīts ar gudrību. Haters labi pazina ezeru un viegli varēja maldināt cilvēku, kas maz braucis pa ūde­ņiem. Lai kādi bija Hatera plāni, pēc nepilnām divām stun­dām kļuva skaidrs, ka šķirsts atrodas ne tālāk par simt rodiern no krasta, tieši traversā31 ar zināmo nometnes vietu. Nerimša, kas mazliet prata algonkinu32 valodu, jau ilgāku laiku bija slepeni apspriedies ar indiāni, un tagad pēdējais paziņoja šis sarunas iznākumu Zvērkāvim, kurš vēsi, gandrīz jāsaka, neuzticīgi sekoja visam notiekošajam.
   —  Mans vecais tēvs ar manu jauno brāli Garo Priedi (tā delavērs bija nosaucis Mārču) grib redzēt pie savām jostām hūronu skalpus, — Cingačguks sacīja draugam. — Dažiem skalpiem atradīsies vieta arī pie Čūskas jostas, un viņa ciltsbrāļi skatīsies pēc tiem, kad viņš pārnāks savā ciemā. Viņu acis nedrīkst ilgi palikt miglainas, vi­ņiem jāredz tas, ko skatieni meklē. Es zinu, ka manam brālim ir balta roka; viņš neskalpēs pat līķi. Viņš pagaidīs mūs; kad mēs atgriezīsimies, viņam nevajadzēs savu seju slēpt drauga dēļ. Vanagacs nekaunēsies staigāt kopā ar mohikāņu Lielo Čūsku pa karataku.
   —  Jā, jā, Čūska, es tevi saprotu; šis vārds man pielips, un kādreiz saukšos par Vanagaci, nevis par Zvērkāvi; un pats lielākais kautrībnieks iabprāt turētos pie šāda goda. Meklēt skalpus — tas atbilst tavai iedabai, un es neredzu tavā nodomā neko sliktu. Taču neesi cietsirdīgs, Čūska, neesi cietsirdīgs, es tevi lūdzu. Tu nebūt nekaitēsi savam sarkanādaiņa godam, ja parādīsi drusciņ žēlastības. Bet vecais vīrs, divu jaunavu tēvs, kas savā sirdī varētu lolot labākas jūtas, un Harijs Mārčs, īsta priede, kura varētu dot augļus, kas vairāki piemēroti kristīgam kokam, — vi­ņus abus es atstāju balto cilvēku dieva rokās. Ja nebūtu atsūtītas asiņainās rīkstītes, neviens no mums šonakt ne­drīkstētu aiztikt mingus, citādi mēs aptraipītu savu godu; bet tie, kas alkst asiņu, nevar žēloties, ka tās izlejam, at­bildot uz viņu pašu izaicinājumu. Taču neesi cietsirdīgs, Čūska. Lai tavas karavīra gaitas nesākas ar sieviešu vai­manām un bērnu raudām. Rīkojies tā, ka Dvesma, tiekoties ar tevi, smaidītu, nevis raudātu. Nu, tad ej ar, un lai Ma- nito tevi sarga.
   —  Mans brālis ar liellaivu paliks te. Vaha drīz stāvēs krastā un gaidīs Cingačguku, un viņam jāsteidzas.
   Indiānis piebiedrojās saviem līdzgaitniekiem. Nolaiduši buru, visi trīs sakāpa laivā un atīrās no šķirsta. Haters un Mārčs neteica Zvērkāvim ne vārda par savu nodomu un prombūtnes paredzamo ilgumu. Abu uzdevumā med­nieku vajadzēja informēt indiānim, kas šo pienākumu jau bija izpildījis ar viņam raksturīgo lakonismu. Airi vēl ne­
   bija ne desmit reižu iegremdēti ūdeni, kad laiva izzuda skatienam. Zvērkāvis tūlīt gādāja par to, lai šķirsts pēc iespējas mazāk aizvirzītos no apstāšanās vietas. Pēc tam viņš apsēdās liellaivas pakaļgalā un ļāvās rūgtām pārdo­mām. Taču drīz viņam piebiedrojās Džūdita, kas nelaida garām nevienu izdevību pabūt jaunekļa tuvumā.
   Haters un Nerimša pa otram lāgam devās uz irokēzu nometni, klausīdami tam pašam dzinulim, kas bija notei­cis viņu pirmo mēģinājumu. Jādomā gan, ka šoreiz viņus gumdīja arī atriebības kāre. Sos divus rupjos vīrus, ku­riem cilvēciskas jūtas nebija gluži svešas, bet kuri ar cietu sirdi mīdītu kājām indiāņu tiesības un aizskartu viņu in­tereses, visvairāk tomēr urdīja nežēlīga peļņas kāre. Tiesa, pirmajā laikā pēc atbrīvošanas Nerimša bija niknojies par piedzīvotajām ciešanām, taču šīs dusmas ātri vien bija pagaisinājusi ierastā mīlestība uz zeltu, ko viņš drīzāk tīkoja trūcīga izšķērdētāja neapdomīgajā alkanumā nekā sīkstuļa nepiepildāmajā mantrausībā. īsos vārdos — abus dēkaiņus tik drīz dzina uz hūronu nometni ierasta nicinā­šana pret ienaidnieku un nikna negausība. Otro pasākumu bija briedinājušas arī drošākas izredzes uz sekmēm. Abi cerēja uz nevarīgu upuru skalpiem, jo zināja, ka daudziem vai pat visiem karavīriem jābūt krastā tieši pretī cietok­snim. Patiesības labad jāsaka, it sevišķi Haters, divu meitu tēvs, bija pārliecināts, ka sastaps nometnē gandrīz vienīgi sievietes un bērnus. Šis domas viņš bija, starp citu, pateicis Nerimšam, bet slēpis no CingaČguka. Vai indiā­nim vispār bija prātā šāds apsvērums — to zināja tikai viņš pats.
   Haters vadīja laivu; Nerimša bija bramanīgi ieņēmis vietu priekšgalā, un Cingačguks stāvēja vidū. Mēs sakām «stāvēja», jo šie trīs vīri tik veikli prata apieties ar vieg- liņo tāss laivu, ka varēja tanī izslieties visā augumā arī šādā tumsā. Viņi ļoti piesardzīgi tuvojās krastam un ne­traucēti izkāpa malā. Tagad visi trīs sagatavoja ieročus un līdzīgi tīģeriem sāka lavīties uz nometni. Indiānis gāja pa priekšu, abi biedri zagās pēdu aiz pēdas nopakaļus, cenzdamies nesacelt ne mazāko troksnīti. Vienotrreiz gan nobrīkšķēja kāds sauss zariņš zem milzīgā Nerimšas lielā svara vai vecā vīra neveiklajām kājām, bet indiāņa gaita bija tik viegla, it kā viņš staigātu pa gaisu. Vispirms va­jadzēja saskatīt ugunskuru; tas, kā zināms, atradās no­metnes vidū. Beidzot indiāņa skadrās acis pamanīja šo svarīgo ceļa rādītāju. Tuvumā aiz koku stumbriem līpi- nājās uguntiņa. Tur nespīdēja liesma, tikai gruzdēja viena pagale, un šinī stundā tas bija sagaidāms, jo mežoņi iera­duši gulties un celties ar sauli.
   Kolīdz dēkaiņi ieraudzīja šo bāku, viņi sāka virzīties āt­rāk un drošāk. Pēc dažām minūtēm viņi nokļuva pie paša būdiņu loka. Te viņi apstājās, lai pārskatītu nometni un saskaņotu savu rīcību. Tādā dziļā tumsā nevarēja izšķirt gandrīz neko vairāk kā plēnošo nodeguli, tuvējo koku stumbrus un nebeidzamo lapotnes pārjumu, kas aizplīvu­roja apmākušās debesis. Vīri tomēr noskaidroja, ka gluži tuvu ir kāda būdiņa, un Cingačguks uzņēmās izlūkot tās iekšieni. Līdzīgi kaķim, kas viltīgi zogas klāt putniņam, indiānis tuvojās vietai, kur, domājams, atradās ienaid­nieki. Pielavījies pie būdiņas, viņš nolaidās četrrāpus — tik zema bija ieeja. Viņš tūlīt vis nebāza galvu iekšā, bet ilgu laiku ausījās, cenzdamies saklausīt gulētāju elpu. Ne­kas nebija dzirdams, un cilvēkveida čūska iebāza galvu vaļumā, kā cita čūska būtu ieskatījusies putna ligzdā. Bīs­tamais mēģinājums neatalgojās: piesardzīgi taustīdamies ar roku, indiānis pārliecinājās, ka būdiņa tukša.
   Delavērs tikpat uzmanīgi pārmeklēja vēl dažas būdiņas, un arī tanīs nebija neviena cilvēka. Pēc tam viņš atgrie­zās pie saviem biedriem un ziņoja, ka hūroni atstājuši no­metni. Tas arī apstiprinājās turpmākā pārbaudē, un vaja­dzēja iet uz laivu, nekas cits neatlika. Piederas, starp citu, atzīmēt, cik dažādi izturējās šie dēkaiņi, vīlušies savās ce­rībās. Virsaitis, kurš bija kāpis krastā vienīgi nolūkā gūt karavīra slavu, nekustīgi stāvēja, atspiedies pret koku, un gaidīja, ko labpatiksies darīt biedriem. Tiesa, viņš bija apbēdināts un mazliet pārsteigts; taču viņš visu panesa ar cieņu, mierinādams sevi, ka šinī naktī vēl gaidāms kas patīkamāks. Taisnība gan, viņš vairs nevarēja cerēt, ka, satiekot izredzēto, padižosies ar uzskatāmiem savas dros­mes un veiklības pierādījumiem, bet viņš joprojām varēja cerēt, ka satiks to; un karavīrs, kas cītīgi meklējis skal­pus, vienmēr varēja cerēt, ka viņu godās. Turpretī Haters un Nerimša, kurus galvenokārt bija mudinājusi iedzīvoša­nās kāre, pats zemiskākais stimuls, nespēja valdīties. Viņi lodāja pa būdiņām, it kā domādami atrast kādu aiz­mirstu bērnu vai bezrūpīgi guļošu pieaugušo; atkal un at­kal viņi izgāza savu niknumu uz nejūtīgām būdiņām, no kurām vairākas pat saplēsa gabalos un izsvaidīja vis­
   apkārt. Viņi ari saķildojās savā starpā un apbēra viens otru negantiem pārmetumiem. Si saskriešanās droši vien neņemtu labu galu, ja neiejauktos delavērs. Tas atgādi­nāja, ka šāda nepiesardzība ir bīstama un jāatgriežas šķirstā. Tādējādi strīds izbeidzās, un pēc dažām minūtēm vīri jau airējās atpakaļ uz vietu, kur viņi cerēja atrast platdibeni.
   Kā iepriekš sacīts, drīz pēc dēkaiņu aizbraukšanas Džū­dita piebiedrojās Zvērkāvim. Sākumā meitene klusēja, un mednieks nezināja, kura no māsām pienākusi pie viņa, bet drīz vien viņš izdzirdēja vecākās samtaino, pilnska- nīgo balsi.
   —   Sievietēm gan šāda dzīve ir briesmīga, Zvērkāvi! — viņa izsaucās pēkšņā jūtu uzplūdumā. — Lai dievs dod, ka tā ātrāk beidzas!
   —   Dzīve pati par sevi ir laba, vienalga, vai cilvēki to izmanto labiem vai sliktiem mērķiem, Džūdit, — jauneklis atbildēja. — Ko jūs vēlētos?
   —   Es tūkstošreiz laimīgāk dzīvotu civilizētu būtņu tu­vumā, kur fermas, baznīcas un kristiešu rokām celtas mā­jas un kur naktīs es gulētu saldi un mierīgi. Miteklis pie kāda forta būtu daudz labāks par šo baismīgo vietu!
   —   Nē, Džūdit, es tik viegli nevaru jums piekrist. Forti gan sarga no naidnieka, bet dažkārt tanīs pašos ir naid­nieks. Nedomāju, ka dzīve fortu tivumā jums vai Hetijai nāktu par labu; un bailējos, ka jūs arī tagad esat maz­lietiņ par tivu pie tiem, — Zvērkāvis turpināja savā stin­grībā un vaļsirdībā, jo tumsa noslēpa košo sārtumu, kas uzliesmoja meitenes vaigos, kamēr viņa, gandrīz vai no­slāpdama, ar lielu piepūli apvaldīja elsas. — Nu, no fer­mām ir savs labums, un netrūkst cilvēku, kam patīkas tanīs nodzīvot visu mūžu; taču mežā guvums divreiz lie­lāks nekā rājumā. Alkas pēc gaismas, klajuma un spirgtas vēsmas var paremdināt pie strautiem un lauzās, un tos, kas izvēlīgāki šinī ziņā, gaida ezeri; bet kur lai atrod rā­jumā pavēni, jautrus avotus, straujas tērces un diženus tūkstošgadīgus kokus? Pašus kokus tur neatrod, bet atrod to kuslos stumbrus, kas paceļas līdzīgi kapakmeņiem. Man šķietas, cilvēki, kuri dzīvo šādās vietās, pastāvīgi domā par savu nāvi un vispārēju iznīcību — par iznīcību, ko nosaka ne laiks un daba, bet uzspiež varmācība un posta darbi. Jā, baznīcas, man liekas, ir labas, citādi tās
   neatbalstītu labi cilvēki. Bet tās nav pilnīgi nepieciešamas. Tās dēvē par dievnamiem, taču īstenībā visa zeme ir diev­nams, Džūdit. Ne forti, ne baznīcas nedara cilvēku laimī­gāku. Turklāt apmetnēs viss pretišķīgs, bet mežos valda saskaņa. Forti un baznīcas gandrīz vienmēr atrodas kopā, un tā ir krasa pretišķība, jo baznīcas domātas mieram, forti karam. Nē, nē, es tomēr labāki palieku mežos!
   —   Sieviete nav radīta šādām scēnām, Zvērkāvi; un tās notiks, kamēr turpināsies šis karš.
   —   Ja jūs domājat baltās sievietes, tad, man liekas, jums tā kā būtu taisnība, bet sarkanādainajām sievietēm šādi apciemojumi nav nekas sevišķs. Delavēra nākamā sieva Dvesma būtu laimīga, ja zinātu, ka viņš patlaban ložņā ap saviem īstenajiem naidniekiem, tīkodams pēc skalpa.
   —   Viņa taču ir sieviete! Zvērkāvi, vai patiešām viņa ne­raizētos, zinādama, ka mīļotais cilvēks devies bīstamās gaitās?
   —   Viņa nedomā par briesmām, Džūdit, viņa domā par slavu; un, ja sirds pilnum pilna ar šādām jūtām, tanī vairs neatliek vietas bailēm. Dvesma ir laba, lēnīga, jautra, tīkama būtne, bet viņa nemīl slavu mazāk par citām dela­vēru meitenēm, ko esmu pazinis. Pēc stundas viņai jāsa­tiekas ar Čūsku zemesragā, kur izkāpa Hetija, un, bez šau­bām, Dvesma ir satraukta, kā jau sieviete, taču viņa būtu līksmāka, ja zinātu, ka viņas mīļais pašreiz uzglūn min- gam, lai dabūtu tā skalpu.
   —   Zvērkāvi, ja tam visam patiešām ticat, es nebrīnos, ka tik lielu nozīmi piešķirat iedabai. Es gan esmu pārlie­cināta, ka ikviena baltā meitene tikai justos nelaimīga, ja zinātu, ka viņas līgavaiņa dzīvība apdraudēta. Kaut arī pastāvīgi liekaties tāds nosvērts un vienaldzīgs, es nedo­māju, jūs būtu mierīgs, zinādams, ka jūsu Dvesma bries­mās.
   —   Tas ir kas cits, tas ir pavisam kas cits, Džūdit. Sie­viete ir pārāki vāja un maiga šādam bailīgam solim, un vīrietim jābēdā par viņu. Jā, man domāt, šī bēda ir tiklab sarkanā, kā baltā cilvēka dabā. Bet savas meitenes man nav un droši vien nebūs.
   —   Harijam Nerimšam gan, manuprāt, gluži vienalga, vai viņa sieva būtu indiāniete vai gubernatora meita, — lai tikai būtu daudzmaz glīta un palīdzētu piepildīt viņa vēderu.
   —   Jūs esat netaisna pret Mārču, Džūdit, jā gan, ne­taisna. Nabaga zēns dievina jūs, un, ja vīrietis tik cieši ieskatījis tādu daiļavu kā jūs, tad laikam gan viņam vairs galvu nesagrozīs ne rningu, ne delavēru meitene. Jūs va­rat smieties par mani un Nerimšu, jo esam neaptēsti un mums trūkst grāmatu gudrības; tomēr mums ir ne vien savas sliktās, bet arī labās īpašības. Patiesīgu sirdi neva­jag nievāt, meitene, ja arī tai sveša smalkošanās, kas sie­vietēm pa prātam.
   —   Nievāt, jūs, Zvērkāvi! Vai patiešām domājat… kaut mirkli varat domāt, ka pielīdzinu jūs Harijam Mārčam? Nē, nē. Tik apmāta neesmu. Itin neviens nevar jūsu godīgo sirdi, vīrišķīgo dabu un skaidro patiesīgumu sajaukt ar Harija Mārča bramanīgo patmīlību, nepiepildāmo mant­kārību un valdonīgo niknumu. Harijs Steigša — tas ir vislabākais, ko var sacīt par viņu. Sis vārds nav negods, taču nav arī necik glaimojošs. Pat tēvs, kas tagad same­ties ar viņu uz vienu roku, labi zina atšķirību starp jums un Nerimšu. Tēvs skaidri un gaiši pateica man savas domas…
   Džūdita bija ātra un atsaucīga meitene; un, tā kā viņu neturēja stingros grožos civilizētas sabiedrības ieradumi, viņa savas sievišķīgās jūtas dažkārt izpauda gluži brīvi. Viņa bija satvērusi mednieka raupjo roku un abām plauk­stām to spieda ar tādu degsmi un sirsnību, kas pierādīja, cik patiesīgi viņas vārdi. Varbūt labi, ka Džūdita aprāvās pati aiz savas jūtu pilnestības, citādi viņa, domājams, būtu atklājusi visu, ko tēvs sacījis. Vecais vīrs bija ne vien salīdzinājis abus jaunekļus un labvēlīgi izteicies par Zvērkāvi, bet arī savā parastajā tiešumā un dzedrumā strupi devis meitai padomu, lai viņa atraidot Nerimšu ga­līgi un metot acis uz Zvērkāvi. Džūdita to nekad nesacītu vīrietim, taču Zvērkāvis ar savu labsirdīgo vienkāršību iedvesa tādu uzticību, ka viņas straujā daba mudināt mu­dināja pārkāpt šo pieklājības robežu. Tomēr viņa klusēja, palaida mednieka roku un ieslīdēja atturībā, kas vairāk piederējās viņas dzimumam un dabiskajai kautrībai.
   —   Paldies, Džūdit, no visas sirds pateicos, — atbildēja mednieks, kas jutās pārāk necils, lai iedomātos, ka mei­tene viņam glaimo. — Paldies, ja tas viss taisnība. Ne­rimša ir stalts, jā, stalts kā pati garākā priede šinīs kal­nos, ne jau velti Čūska viņu tā nosaucis; tomēr dažiem pa­tīkas skaista āriene, citiem — vienīgi laba uzvešanās.
   Nerimšam ir pirmā priekšrocība, un no viņa paša atkarīgs, vai viņš iemantos otro vai… Klau! Tā ir jūsu tēva balss, meitene, un šķietas, viņu kauč kas sakaitinājis.
   —   Lai dievs mūs pasarga no šīm drausmīgajām scē­nām! — Džūdita iesaucās. Viņa pielieca galvu pie ceļiem un, negribēdama dzirdēt skarbās skaņas, aizspieda ar ro­kām ausis. — Es dažkārt vēlos, kaut man nebūtu tēva!
   Šie vārdi pauda rūgtumu, kas sīvi uzbangoja viņas sirdī. Nav zināms, kas vēl būtu izlauzies pār Džūditas lū­pām, ja viņai blakus neatskanētu klusa, maiga balss.
   —   Džūdit, man vajadzēja nolasīt tēvam un Nerimšam kādu bībeles nodaļu! — naivā Hetija teica, šausmu pār­ņemta. — Tad viņi nebūtu par jaunu devušies šādās gai­tās. Zvērkāvi, uzsauciet abiem un sakiet, ka viņu pašu labā es lūdzu, lai viņi atgriežas un uzklausa, manus vārdus!
   —   Ak vai! Nabaga Hetij, jūs nezināt, cik stipra kāre pēc zelta un atriebības, citādi jūs nedomātu, ka viņu alka- nums tik viegli apklusināms! Taču viņiem lēcies kauč kas ērmots, Džūdit! Jūsu tēvs un Nerimša ņurd kā lāči, bet jaunais virsaitis nebilst ne pušplēsta vārda. Piesardzība atmesta, un tomēr nedzirdam viņa kaujas saucienu, kam šādā reizē vajadzētu tricināt kalnus.
   —  Laikam viņš saņēmis likumīgu sodu un viņa nāve glābusi nevainīgu būtņu dzīvibu.
   —   Nē, nē, likums varētu būt tāds, bet Čūska nav tas vīrs, kas ļausies sevi sodīt. Skaidrs, ka uzbrukums nav noticis; jādomā, nometne bijusi tukša un visi trīs atgrie­žas nošļukuši. Tāpēc Nerimša ņurd un Čūska klusē.
   Taisni šinī mirklī dzirdēja nokrītam laivā airi — sa­dusmotais Nerimša rīkojās bez piesardzības, un Zvērkāvis jutās pārliecināts, ka viņa minējums pareizs.
   Šķirsts ar nolaistu buru nebija aizdreifējis tālu, un maz­liet vēlāk viņš dzirdēja, ka Cingačguks klusā, rāmā balsī norāda Hateram, kurp vadīt laivu. Pēc brīža tā piestāja pie platdibenes un dēkaiņi izkāpa. Ne Haters, ne Mārčs nesacīja, kas noticis; iedams garām draugam, delavērs vienīgi pateica: «Ugunskurs izdedzis.» Kaut arī šie vārdi gluži neatbilda īstenībai, tie pietiekami skaidri lika no­prast patiesību.
   Tagad radās jautājums, kā rīkoties turpmāk. Notika īsa, drūma apspriede. Haters paziņoja, ka visprātīgāk esot pastāvīgi braukāt, tā visdrošāk varēšot izvairīties no pēk­šņa uzbrukuma; viņi ar Mārču likšoties uz auss, lai izgu­lētu miegu, kas viņiem atrauts gūsta laikā. Vējš joprojām bija lēns un grozīgs. Beigu beigās nolēma burat pa vējam, vienalga, kādā virzienā tas pūstu, kaut tikai nedzītu šķir­stu malup. Kad šis jautājums bija izšķirts, atbrīvotie gūstekņi palīdzēja uzvilkt buru; pēc tam viņi iekrita guļ­vietās, atstādami liellaivu Zvērkāvja un viņa drauga ziņā. Abiem pēdējiem tas tieši bija pa prātam; viņi ir nedomāja gulēt, jo vajadzēja sagaidīt Dvesmu. Un viņus nebūt ne- saīdzināja tas, ka arī Džūdita un Hetija palika nomoda.
   Lēna dienvideņa dzīta, platdibene kādu laiku peldēja gar rietumu krastu; tās gaita bija gausa, ātrums nepār­sniedza divas jūdzes stundā. Taču abi draugi zināja, ka taisni šāds virziens un ātrums atbilst viņu nodomam. Kā vīri, tā meitenes runāja maz, un šie nedaudzie vārdi galve­nokārt attiecās uz Dvesmas glābšanu. Indiānis izskatījās mierīgs, tomēr viņa satraukums auga ar katru brīdi. Cik vien piesardzība atļāva, Zvērkāvis vadīja liellaivu dziļāk līčos, lai turētos meža ēnu aizsegā un varētu pamanīt katru zīmi, kas liecinātu par nometni krastā. Viņi bija ap- braukuši kādu zemu ragu un jau atradās līcī, kas ziemeļos robežoja ar viņu ceļa mērķi. Līdz tam bija atlikusi vēl ce- turtdaļjūdze, kad Cingačguks klusēdams pienāca pie drauga un norādīja tieši uz priekšu. Neliels ugunskurs plaiksnījās aiz pašas krūmāju josliņas, kas stiepās gar zemesmēles dienvidkrastu, — acīmredzot indiāņi bija ierī­kojuši nometni tieši tanī ragā, kur Dvesma nolikusi satik­šanos.

   Ir tavos atvadu čukstos glāsts,
   Ar sauli un ziediem kas mijas.
   Bet dzirdu es citu — un skumīgs ir stāsts
   Par to, kas vien sapni bijis.
   Vērdsverts
   Atklājumam, kas minēts iepriekšējās nodaļas beigās, Zvērkāvis un viņa draugs piešķīra lielu nozīmi. Pirmkārt, nebija gandrīz nekādu šaubu, ka Haters un Nerimša atkal mēģinātu iebrukt nometnē, ja viņi pamostos un uzzinātu tās vietu. Otrkārt, tagad vajadzēja uzņemties vēl lielāku risku, lai piebrauktu pie krasta un aizvestu Dvesmu. Tur­klāt pastāvēja vēl citas briesmas un vispārēja neziņa, ja ienaidnieks sācis mainīt pozīcijas. Tā kā delavēram drī­zumā vajadzēja doties uz satikšanos, viņš vairs nedomāja par kara trofejām, un abi sabiedrotie tūlīt norunāja, ka ne­modinās Mārču un Hateru, kuri ar saviem plāniem varētu izjaukt draugu nodomu. Šķirsts virzījās lēni; paietu vis­maz ceturtdaļstunda, kamēr viņi sasniegtu ragu, brauk­dami ar šādu ātrumu, un viņiem atlika laiks apdomāties. Uzskatīdami, ka pretinieki joprojām atrodas cietoksnī, un gribēdami slēpt no viņiem uguni, indiāņi to bija iekūruši zemesmēles dienvidkrastā, tik tuvu pie ūdens, ka ļoti grūti nācās ievirzīt šķirstu tādā stāvoklī, lai krūmi aizsegtu ugunskuru, un Zvērkāvis lavierēja gan pa labi, gan pa kreisi, cerēdams nokļūt šādā pozīcijā.
   —   Džūdit, vienā ziņā ir labi, ka ugunskurs tādā tivumā pie ūdens, — mednieks sacīja, izdarīdams šos mazos ma­nevrus. — Acīmredzot mingi domā, ka mēs esam mājā, un viņi nepavisam negaida apciemojumu no šīs puses. Dieva laime, ka Harijs Mārčs un jūsu tēvs guļ, citādi viņi no jauna manītos pēc skalpiem. Ahā! Krūmi aizsedz uguns­kuru — tagad tas vairs nemaz nav redzams!
   Zvērkāvis brīdi pagaidīja, lai pārliecinātos, vai šķirsts patiešām atrodas vajadzīgajā vietā, pēc tam deva Cingač­gukam norunāto zīmi un indiānis izmeta enkuru un no­laida buru.
   Sai enkurvietai bija savas priekšrocības un savi trūkumi. Lai ugunskurs aizsegtos, Zvērkāvis bija pabraucis uz krasta pusi, un tas varbūt atradās tuvāk, nekā vēlams. Bet tālāk no malas ūdens bija ļoti dziļš, un šādos apstāk­ļos vajadzēja noenkuroties pēc iespējas seklākā vietā.. Ve­selu jūdžu attālumā, domājams, nebija neviena plosta; un, kaut arī tumsā koki šķita gandrīz pārkārušies pār šķirstu, bez laivas nebūtu viegli tam piekļūt. Turklāt aklā tumsa, kas melnoja meža tuvumā, noderēja par drošu aizsegu, un vajadzēja tikai izturēties klusi, lai indiāņi neatklātu plat- dibeni. To visu Zvērkāvis paskaidroja Džūditai, norādī­dams, kā rīkoties trauksmes brīdī; abus gulētājus drīkstēja modināt vienīgi ārkārtējas nepieciešamības gadījumā.
   —   Esmu ar jums norunājis visu, Džūdit, un tagad man un virsaitim laiks kāpt laivā, — mednieks beidzot sacīja. — Zvaigzne nav vēl uzlēkusi, bet drīzumā tā uzlēks, kauč arī diezin vai kāds to saskatīs caur mākoņiem. Taču Dvesma ir apķērīga meitene, kura redz arī to, kas apslēpts. Galvoju, ka viņa nekļūdīsies ne par divām minūtēm, ne par divām pēdām. Ka tikai mingi, šie neuzticīgie blandoņi, nebūtu kauč ko saoduši un nodomājuši meiteni izmantot, lai pievilinātu un dabūtu rokā mūs, vai nobēdzinājuši viņu, lai sagatavotu viņas sirdi hūronam, nevis mohikānim.
   —  Zvērkāvi, — Džūdita izjusti iebilda, — šis ir ļoti bīstams pasākums; kāpēc jums vispār jāpiedalās tanī?
   —   Kāpēc! Jūs taču zināt, meitene, ka mēs gribam at­svabināt Dvesmu — čūskas iecerēto, ko viņš nodomājis apprecēt, tiklīdz atgriezīsimies viņa ciltī.
   —  Tas viss attiecas uz indiāni. Jūs taču nedomājat pre­cēt Dvesmu, viņa nav jūsu līgava. Kāpēc tad diviem ris­kēt ar savu dzīvību un brīvību, lai veiktu to, ko tikpat labi var izdarīt viens?
   —  Ā! Tagad es saprotu jūs, Džūdit, jā, tagad man at­ausa gaisma. Jūs domājat tā: ja Dvesma ir Čūskas līgava, nevis manējā, tad viņam šis uzdevums jāveic vienam — sak, lai brauc pēc savas meitenes viens, airēt taču prot. Jums tomēr jāatceras, ka mēs tamdēļ vien kājojām uz šo ezeru, un būtu neglīti, ja es atmestu visam ar roku, kad pienācis bailīgais brīdis. Turklāt, ja daži cilvēki, it īpaši jaunas sievietes, vadās no mīlestības, tad citiem arī drau­dzība kauč ko nozīmē. Man domāt, mohikānis pats var airēt laivu un atvest Dvesmu, un droši vien arī bez manis viņš to visu darītu labis prātis; bet viņam būtu grūtāki pārspēt viltībā pretinieku, ievērot slēpni, cīnīties ar mežo­ņiem un tanī pašā laikā atgūt savu mīļo, ja viņam nepa­līdzētu uzticīgs draugs, kauč arī tikai tāds kā es. Nē, nē, Džūdit, jūs šādā brīdī neatstātu cilvēku, kas liek cerības uz jums, un, protams, nevarat gaidīt, ka es rīkošos sa­vādāki.
   —  Es baidos… es domāju, ka jums taisnība, Zvērkāvi, un tomēr vēlos, kaut jums nebūtu jābrauc! Tad vismaz apsoliet, ka būsit uzmanīgs un nedarīsit neko citu kā tikai glābsit meiteni. Vienai reizei pietiek ar šādu veikumu.
   —   Savādi gan! Tīri vai jādomā, ka runā Hetija, nevis atjautīgā, apbrīnojamā Džūdita Hatere! Bet bailes apstul­bina gudros un stipros dara vājus. Jā, to bieži esmu re­dzējis! Nu, tas ir laipni un atsaucīgi no jums, Džūdit, ka jūs raizējaties par citu cilvēku; jūs esat laba un patiesīga, to sacīšu vienmēr, lai arī nezin kādas blēņas mēļo par jums tie, kuriem skauž jūsu skaistums.
   —  Zvērkāvi! — Džūdita pēkšņi izdvesa lielā uzbudinā­jumā. — Vai jūs ticat visam, ko stāsta par nabaga meiteni, kura zaudējusi mati? Vai patiešam Harija Nerim­šas jaunā mēle sagandēs manu dzīvi?
   —   Nē, Džūdit, tā vis nav. Es teicu Nerimšam, ka ir ne­krietni nomelnot meiteni, ja nevar godīgi iekarot tās sirdi, un pat indiānis saudzē jaunavas labo slavu.
   —  Viņš neiedrošinātos palaist muti, ja man būtu brā­lis! — Džūdita izsaucās zibsnīgām acīm. — Bet mans vie­nīgais aizstāvis ir sirmgalvis, kura ausis kļūst tikpat ne­dzirdīgas, cik viņa jūtas trulas, un tamdēļ Nerimša pļāpā, ko grib.
   —   Gluži tā nav, nē, Džūdit, gluži tā vis nav! Dzirdē­dams, ka paļā tādu daiļu meiteni kā jūs, katrs vīrietis, vienalga, brālis vai svešinieks, bilstu kādu vārdu viņas labā. Nerimša cieši nodomājis jūs precēt un, ja viņš maz­drusciņ errojas uz jums, tad errojas aiz greizsirdības. Kad Nerimša atmodīsies, uzsmaidāt viņam un paspiežat viņa roku kauču vai pustik stipri, kā pirmīt saspiedāt manējo, un es lieku galvu ķīlā, ka nabaga zēns aizmirsīs itin visu pasaulē, vienīgi jūsu skaistumu gan ne. Sirdīgi vārdi ne ikreiz nāk no sirds, tie bieži nāk no žults. Pārbaudāt Ne­rimšu, kad viņš pamodīsies, un jūs redzēsit, kāda vara jūsu smaidam.
   Zvērkāvis klusu nosmējās pa savam ieradumam un da­rīja pēc izskata pacietīgajam, bet īstenībā nepacietīgajam Cingačgukam zināmu, ka gatavs doties ceļā. Kad jaunek­lis kāpa laivā, meitene stāvēja nekustīga kā akmens tēls, ļaudamās pārdomām, ko bija ierosinājuši viņa vārdi un iz­turēšanās. Mednieka vienkāršība bija galīgi apmulsinājusi Džūditu; savā šaurajā sabiedrībā viņa prata valdzināt vī­riešus, taču šoreiz viņa bija klausījusi jūtām daudz vai­rāk nekā prātam. Mēs nenoliedzam, ka Džūditas pārdo­mām piemita arī rūgtums, un stāsta turpinājums pavēstīs, cik dziļas un cik pelnītas bija viņas ciešanas.
   Cingačguks un viņa baltais draugs devās savās grūta­jās un bīstamajās gaitās, parādīdami tādu apdomu un aukstasinību, kas darītu godu pat vīriem, kuri jau div­desmito reizi uzņēmuši karataku. Kā piederas līgavainim, kas brauc pēc savas izredzētās, indiānis novietojās laivas priekšgalā, bet Zvērkāvis otrā galā ieturēja vajadzīgo kursu. Tātad Cingačguks pirmais izkāptu malā un, pro­tams, pirmais tiktos ar iecerēto. Savu vietu mednieks bija ieņēmis bez vārda runas, klusībā vadīdamies no apsvē­ruma, ka viņš droši vien stūrēs mierīgāk un prātīgāk, nekā to darītu indiānis, kas licis tik daudz uz spēles. Atīrušies 110 šķirsta, abi bezbaiji rīkojās kā labi apmaciti karavīri, kam pirmo reizi jāsastopas ar ienaidnieku kaujaslaukā. Cingačguks vēl nekad nebija šāvis uz cilvēku, un lasītā­jam jau zināms, ka ari Zvērkāvim trūka pieredzes karā. Tiesa, ieradies pie ezera, indiānis bija dažas stundas lodā­jis ap ienaidnieka nometni un, kā esam vēstījuši iepriek­šējā nodaļā, vēlāk pat iegājis tanī. Bet abas reizes nebija noticis nekas sevišķs. Turpretī tagad draugus gaidīja vai nu ievērojams panākums, vai arī kaunpilna neveiksme. No šī pasākuma rezultāta bija atkarīgs, vai Dvesma atgūs brīvību vai paliks gūstā. īsos vārdos — šis bija pirmais pārbaudījums, ko vajadzēja izturēt diviem godkārīgiem jauniem meža karavīriem; vienu no viņiem mudināja jū­tas, kas parasti iedvesmo cilvēku lielam veikumam, un abi ieguldīja šinī gaitā visu savu drosmi un lepnumu.
   Zvērkāvis nevadīja laivu taisni uz ragu, kas bija nepil­nas ceturtdaļjūdzes attālumā, bet uzņēma kursu pa diago­nāli uz ezera vidu, lai nokļūtu pozīcijā, no kuras varētu virzīties pret krastu tā, lai ienaidnieks būtu tikai priekšā. Turklāt vieta, kur bija izkāpusi Hetija un kur Dvesmai vajadzēja sagaidīt Cingačguku, atradās netālu no zemes- mēles gala; lai sasniegtu šo vietu, abiem drošiniekiem būtu jāapbrauc gar krastu gandrīz viss rags, ja viņi neizdarītu minēto manevru. Virsaitis ļoti labi saprata šī manevra ne­pieciešamību, tādēļ mierīgi airēja, kaut arī tas bija sākts bez indiāņa ziņas un viņš devās nevis uz turieni, kur vē­lējās nokļūt, bet gandrīz pretējā virzienā. Dažas minūtes vēlāk bija veikts vajadzīgais attālums, jaunekļi it kā pēc klusas norunas mitējās airēt, un laiva apstājās.
   Šķita, tumsa bija kļuvusi vēl dziļāka; taču no drošinieku atrašanās vietas joprojām varēja samanīt kalnu apveidus. Delavērs velti grieza galvu pret austrumiem, cerēdams ieraudzīt apsolīto zvaigzni; lai gan tanī pusē mākoņi pie apvāršņa bija mazliet pakliedējušies, to aizkars aizvien vēl slēpa spīdekļus. Priekšā, apmēram tūkstoš pēdu attālumā, vīdēja zemesrags. Cietoksnis nebija redzams, un neviena skaņa neatlidoja no tā puses. Ja arī tur notiktu kāda kus­tība, abi draugi droši vien to nedzirdētu, jo viņus Šķīra no celtnes dažas jūdzes. Šķirsts diezin vai atradās tālāk par zemesmēli, tomēr bija tā ietinies krasta ēnās, ka pa­liktu neredzams arī gaišākā naktī.
   Tagad drošinieki klusi apspriedās, cenzdamies nosacīt laiku. Zvērkāvis domāja, ka vēl ir dažas minūtes līdz zvaigznes lēktam, bet nepacietīgajam virsaitim šķita, ka abi aizkavējušies un saderētā jau gaida viņu krastā. Skaidrs, ka Cingačguks palika pie sava ieskata, un viņa draugs bija ar mieru vadīt laivu uz satikšanās vietu. Nu vajadzēja braukt sevišķi veikli un piesardzīgi. Airi cēlās bez trokšņa un tikpat klusi grima ūdenī. Kad līdz krastam bija atlicis, ja daudz, simt jardu, Cingačguks pārstāja airēt un satvēra šauteni. Iekļuvuši dziļāk tumsas joslā, kas melnoja gar mežu, draugi redzēja, ka novirzījušies pārāk tālu uz ziemeļiem, un viņi attiecīgi mainīja kursu. Tagad laiva peldēja tik noteikti un piesardzīgi, it kā paļaudamās kādam instinktam. Beidzot laivas priekšgals nošņirkstēja pret krasta smiltīm tieši tanī vietā, kur bija izkāpusi He­tija un no kurienes iepriekšējā naktī šķirstinieki, garām braukdami, bija dzirdējuši viņas balsi. Arī šeit gar ūdeni stiepās šaura sēre, taču daudzās vietās pār ezeru pārkārās krūmi, kas auga mežmalā.
   Izkāpis krastā, Cingačguks to piesardzīgi izpētīja, pa- iedamies uz abām pusēm no laivas. Lāgiem viņam vaja­dzēja brist līdz ceļiem pa ūdeni, tomēr viņš izmeklējās veltīgi. Atgriezies viņš sastapa draugu krastā. Abi čuk­stus apspriedās, un indiānis bažījās, ka viņi nebūšot pie­stājuši īstajā vietā. Bet Zvērkāvis domāja, ka viņi nebūšot ieradušies īstajā laikā. Pēkšņi viņš aprāvās, satvēra dela- vēra roku, lika tam pagriezt galvu pret ezeru un norādīja uz austrumu kalnu galotnēm. Virs tām mākoņi bija pa- šķīrušies, un cauri kādas priedes zariem mirdzēja vakar­zvaigzne. Tā bija sevišķi patīkama zīme, jaunekļi atbalstī­jās uz šautenēm un klausījās abām ausīm, cerēdami uz­tvert tuvojošos solu troksni. Reizumis viņi dzirdēja balsis, apspiestas bērnu raudas un klusos, jaukos indiāņu sieviešu smieklus. Tā kā Amerikas iezemieši palaikam izturas pie­sardzīgi un reti kad ierunājas skaļā balsī, drošinieki seci­nāja, ka nometne ir tuvu. No dažiem apgaismotiem koku augšējiem zariem biia viegli noskārstams, ka mežā deg ugunskurs, taču patlaban draugi nevarēja īsti izdibināt, cik tuvu tas atrodas. Vienotrreiz viņiem šķita, ka no uguns­kura kāds atiet un dodas uz satikšanās vietu, taču vai nu viņi pārklausījās, vai arī nācējs griezās atpakaļ, nesasnie­dzis krastu. Šādās mocīgās gaidās un bažās pagāja ce­turtdaļstunda, un pēc tam Zvērkāvis ierosināja braukt ar laivu ap zemesragu, apstāties vietā, no kurienes pārre­dzama nometne, un izlūkot indiāņus — tad varbūt izdošo­ties noskaidrot, kāpēc Dvesma neesot atnākusi. Delavērs tomēr cieti atteicās pamest krastmalu, gluži pamatoti aiz­bildinādamies ar to, ka meitene būšot sarūgtināta, ja iera­dīšoties un nesastapšot viņu. Zvērkāvis saprata drauga rū­pes un piedāvājās braukt gar ragu viens; Cingačguks pa­liktu noslēpies krūmos un gaidītu uz laimīgu gadījumu. Ar šādu norunu abi izšķīrās.
   Par jaunu ieņēmis vietu laivas priekšgalā, Zvērkāvis at- īrās no krasta tikpat piesardzīgi, kā bija tam tuvojies. Tā kā krūmi sniedza pietiekami labu aizsegu, nevajadzēja at- airēties tālu no malas, un viņš turējās pēc iespējas tuvāk pie zemesmēles. Patiešām, šādos apstākļos būtu grūti sa­domāt vēl ērtāku izlūkošanas paņēmienu. Zemesraga ap­veidi ļāva braukāt gar indiāņu nometnes trim pusēm, un laiva peldot nesacēla ne troksnīti, kas modinātu aizdomas. Lai cilvēks cik uzmanīgs un pieredzējis, tumsā viņa kāja varētu sačaukstināt lapas vai pārlauzt sausu zaru, tur­pretī tāss laiva slīdēja pa ezera gludo virsmu klusi kā ūdensputns.
   Zvērkāvis bija gandrīz sasniedzis līniju starp nometni un šķirstu, kad ieraudzīja ugunskuru. Tas atklājās pēkšņi un mazliet negaidīti, un viņš satrūcinājās, ka tik nepiesar­dzīgi iebraucis tā gaismā. Taču, labāk ieskatījies, Zvēr­kāvis saprata, ka indiāņi noteikti nepamanīs viņu, kamēr tie uzturēsies šī gaismas avota tuvumā. Viņš apstādināja laivu izdevīgā vietā, no kuras it labi varēja vērot no­metni.
   Kaut ari esam daudz rakstījuši par šo apbrīnojamo cil­vēku, lasītājs nav īsti iepazīstināts ar viņu, jo vēl jāpie­bilst, ka parupjais, neizglītotais mednieks skatījās pasaulē dzejnieka acīm. Viņš mīlēja mežus — šo svaigumu, pla­šumu un cēlo vientulību. Klejodams pa tiem, mednieks bieži apstājās, lai pavērotu dabas krāšņumu, kas sagādāja viņam līksmi, kuras cēloņus viņš gan reti kad mēģināja noskaidrot. Nav jābrīnās, ka šāds iejūsmīgs cilvēks, kura nosvērtību nespēja satricināt nekādas briesmas, nekādi pārbaudījumi, ar prieku sāka vērot ainu, kas bija atklāju­sies viņa skatienam un uz brīdi lika aizmirst brauciena nolūku.
   Laiva atradās taisni pretī dabiskai alejai, ko veidoja ne vien krūmi krastmalā, bet arī koki, tā ka Zvērkāvis varēja skaidri redzēt nometni. Pa šo vaļutnu šķirsta iemītnieki pirmāk bija ieraudzījuši uguni. Tikai nesen kā pārgājuši jaunā vietā un tādēj aizkavējušies ar pārtikas sagadi un mitekļu ierīkošanu, indiāņi vēl nebija salīduši būdiņās. Lai apgaismotu nometni un pagatavotu savu vienkāršo ēdienu, viņi bija iekūruši lielu ugunskuru, kas patlaban lāktīja ar augstu, spožu liesmu, jo pirms brīža tam bija uzsviests prāvs klēpis sausu žagaru. Tā apblāzmoja meža velves un padarīja visu nometnes laukumiņu tik gaišu, it kā tur degtu simtiem sveču. Rosme bija norimusi, un pēdējais iz­salkušais bērns apmierinājis ēstgribu. īsos vārdos — pēc dienas darbiem un krietna azaida bija pienācis atpūtas un pavaļas bridis. Kā mednieki, tā zvejnieki bija atgriezušies ar bagātīgu guvumu. Mežoņiem daudz jārūpējas, lai sagā­dātu pārtiku; tās nu bija papilnam, un apmierinājumā, ko radīja šis ļoti svarīgais fakts, likās aizmirstas visas citas raizes.
   Zvērkāvis uzreiz ievēroja, ka daudzu karavīru trūkst. Taču viņa paziņa Šķeitais Ozols atradās nometnē, tas sē­dēja priekšplānā, iederēdamies ainā, ko Salvators Roza33 būtu attēlojis ar sajūsmu. Lāktījošā liesma apgaismoja mežoņa tumsnējo seju, kura jau tā staroja aiz prieka, jo viņš rādija kādam ciltsbrālim vienu no ziloņiem, kas bija kā burtin apbūruši irokēzus. Kāds zēns trulā ziņkārē lūko­jās pār virsaiša plecu, papildinādams centrālo grupu. Vai­rāk dibenplānā astoņi — desmit karavīri kā laiska miera iemiesojumi gulēja puszviļus uz zemes vai sēdēja, atspie­duši muguras pret kokiem. Visiem ieroči bija turpat tu­vumā — vai nu pieslieti pie tiem pašiem kokiem, vai arī atbalstīti pret viņu augumiem pa ķērienam. Bet Zvērkāvja uzmanību visvairāk saistīja sieviešu un bērnu grupa. Vi­sas sievietes likās sapulcējušās vienkopus, un, protams, pie tām bija mazie. Tās klusi smējās un čaloja, tomēr in­diāņu tikumu zinātājs varēja noskārst, ka ne viss rit pa­rasto gaitu. Vairākums jauno sieviešu šķita diezgan jaut­ras, bet kāda vecene īdzīgā modrībā sēdēja savrup, un mednieks tūlīt noprata, ka virsaiši uzlikuši viņai kādu ne­patīkamu pienākumu. Kas tas par pienākumu — viņš nevarēja zināt; taču Zvērkāvis bija pārliecināts, ka tam sakars ar kādu no jaunajām meitenēm, jo vecas sievietes palaikam tika izraudzītas šādiem uzdevumiem.
   Skaidrs, ka Zvērkāvis cītīgi un bažīgi skatījās pēc Dvesmas. To neredzēja nekur, kaut gan ugunskurs apgais­moja prāvu laukumu. Pāris reižu mednieks satrūkās, jo viņam šķita, ka dzirdējis delavēres smieklus, taču viņu bija maldinājis maigais melodiskums, kas tik raksturīgs indiāņu sievietes balsij. Beidzot vecene ierunājās skaļi un dusmīgi un viņš pamanīja starp tālākajiem kokiem tum­šus stāvus, uz kuriem droši vien attiecās šis pārmetums, jo tie rātni pagriezās un iznāca gaismas loka. Tanī pa­priekš parādījās jauns karavīrs, viņam sekoja divas meite­nes, un viena no tām bija delavēre. Tagad Zvērkāvis sa­prata visu. Dvesmu laikam uzraudzīja viņas biedre, un katrā ziņā to darīja vecā sieviete. Jauneklis droši vien bija delavēres vai viņas biedres pielūdzējs, tāpēc irokēzi tam neuzticējās. Zinādami, ka tuvumā ir Dvesmas draugi un pie ezera ieradies svešs indiānis, viņi bija kļuvuši piesar­dzīgāki, tādēļ meitene nevarēja aizlavīties no savām uz­raudzēm un atnākt sastapšanās vietā.
   Zvērkāvis ievēroja, ka Dvesma ir nemierīga — pāris reižu viņa palūkojās augšup, it kā cenzdamās saskatīt caur koku zariem zvaigzni, ko pati izvēlējusies par satik­šanās zīmi. Taču viss bija veltīgi. Kādu laiciņu mākslotā vienaldzībā pastaigājušās pa nometni, meitenes atstāja pavadoni un apsēdās starp sava dzimuma pārstāvēm. Vecā uzraudze tūlīt pārgāja vietā, kas viņai patika labāk, un tas bija skaidrs pierādījums, ka viņa līdz šim vienīgi uz­manījusi meiteni.
   Zvērkāvim bija ļoti grūti izšķirties, kā rīkoties tālāk. Viņš labi zināja, ka Cingačguks neparko neatgriezīsies šķirstā, nemēģinājis atbrīvot savu iecerēto, un cēlsirdība mudināja Zvērkāvi palīdzēt draugam šādā pārgalvīgā pa­sākumā. Viņam šķita, ka sievietes taisās doties pie miera; ja viņš paliktu un ugunskurs joprojām lāktītu gaiši, viņš uzzinātu, kurā būdiņā apguļas Dvesma, un tas ārkārtīgi atvieglotu abu draugu turpmāko rīcību. Taču, ja viņš te uzturētos ilgi, ļoti iespējams, ka biedrs zaudētu pacietību un spertu pārsteidzīgu soli. Patiešām, Zvērkāvis kuru katru mirkli gaidīja, ka dibenplānā ieraudzīs delavēra tumšo stāvu, kas ložņā kā tīģeris ap aitām. Visu apsvēris, mednieks beigu beigās nosprieda, ka darīs labāk, ja atgrie­zīsies pie drauga un pacentīsies ar savu prātu un aukst­asinību apremdināt viņa dedzību. Brīdi vēlāk Zvērkāvis piestāja pie krasta, no kura bija atīries pirms desmit — piecpadsmit minūtēm.
   Zvērkāvis, gandrīz jāsaka, negaidīti atrada indiāni vecajā vietā, no kuras viņš nebija izkustējies, baiļodamies, ka viņa prombūtnē varētu atnākt saderētā. Abi apspriedās, un Cingačguks uzzināja, kads stāvoklis nometnē. Nolik­dama satikšanos, Dvesma bija cerējusi aizzagties no iro- kēziem un ierasties vientuļā zemesragā, bet piepešā no­metnes maiņa bija izjaukusi viņas nodomu. Tagad vaja­dzēja rīkoties vēl uzmanīgāk; meiteni uzraudzīja veca sieviete, un arī šis apstāklis radīja sevišķas bažas. To visu jaunekļi īsi pārrunāja, ņemdami vērā vēl citus apstākļus, ko lasītājs pats viegii noskārtīs. Tā kā šādā reizē bija va­jadzīgi darbi, nevis vārdi, viņi ātri izlēma, ko iesākt.
   Novietojuši laivu līcī tā, lai Dvesma to katrā ziņā ierau­dzītu, ja viņa atnāktu šeit un nevienu nesastaptu, jaunekļi pārlūkoja ieročus un gatavojās doties mežā. Zemesmēie iesniedzās ezerā, aizņemdama apmēram divus akrus34 ; tā daļa, kura veidoja galu un kurā atradās nometne, nebija lielāka par pusi no visas platības. Te galvenokārt auga ozoli, kuri, kā parasts Amerikas mežos, slējās gariem, kai­liem stumbriem un sazarojās kuplos vainagos. Apakšā bija ļoti maz krūmu, tikai gar pašu krastmalu stiepās briksnāja josliņa; taču šeit koki auga ciešāk cits pie cita, nekā pa­rasts rajonā, kur brīvi lietots cirvis, un tie atgādināja ga­ras, taisnas, rupji apstrādātas kolonnas, kas balsta lapot­nes jumu. Zemes virsa bija diezgan līdzena, vienīgi ap mēles vidu pacēlās mazs uzkupris, kas sadalīja strēli dien­vidu un ziemeļu daļā. Indiāņi bija sakūruši ugunskuru dienviddaļā, lai tas aiz paaugstinājuma būtu slēpts no ienaidniekiem, kuri, lasītājam jāatceras, uzturējās, pēc hūronu domām, cietoksnī, kas stāvēja ziemeļos. Pa tuvējo uzkalnu atgāzēm tecēja lejup strautiņš, un zemes strēles dienviddaļā tas atrada ceļu uz ezeru. Tērce murdēja no­metnes rietumpusē un turpat pie ugunskura ieplūda šī no­vada lielajā ūdenskrātuvē. Zvērkāvis bija ievērojis šīs īpatnības, cik apstākļi atļāvuši, un pastāstījis draugam.
   Lasītājs nopratīs, ka mazais uzkupris lielā mērā atvieg­loja pielavīšanos pie indiāņu nometnes. Tas neļāva uguns­kuram apgaismot zemi aiz nometnes, kaut gan slīpums nolaidās pret ūdeni tā, ka kreiso flangu šis aizsegs nesar­gāja. Mēs sacījām «nesargāja», tomēr šis vārds nav īsti piemērots, jo paugurs aiz būdiņām un ugunskura deva aizsegu abiem drošiniekiem, nevis sargāja indiāņus. Ja Zvērkāvis izsprauktos cauri krūmāja josliņai tieši pretī laivai, viņš varētu pēkšņi nokļūt gaismā, jo uzkupra at- gāze nestiepās līdz ūdenim. Tādēļ viņš gāja pa krastu, līdz nonāca gandrīz pretējā zemesmēles pusē. Viņš no­kļuva lēzenās piegāzes aizsegā un dziļāk ēnā.
   Iztikuši NO krūmiem, draugi tūlīt apstājās, lai izlūkotu vietu. Aiz mazās kaupres joprojām lāktīja ugunskurs, mez­dams gaismu pret koku galotnēm. Sārtā blāzma gan ne­bija tik izdevīga, cik skaista. Taču no spožās gaismas bija arī savs labums: tā pilnīgi atklāja mežoņus, bet viņu ienaidnieki palika apslēpti. Izmantodami šo pēdējo ap­stākli, jaunekļi uzmanīgi virzījās uz kaupri, pie tam Zvēr­kāvis pēc paša ierosmes gāja pa priekšu, lai delavērs kar­stumā neizdarītu kādu aplamību. Pēc brīža viņi sasniedza lēzenās piegāzes pakāji, un tagad sākās izlūkošanas vis­bīstamākā is posms. Turēdams ieroci šaušanas gatavībā un tanī pašā laikā slēpdams stobru, Zvērkāvis solīti pa solī­tim ļoti, ļoti piesardzīgi zagās tālāk, līdz nokļuva tadā augstumā, ka varēja ieskatīties paugura otrā pusē, pie tam gaismā atradās viņa galva vien. Cingačguks novietojās viņam blakus, un abi sastinga, lai pamatīgi apskatītu no­metni. Taču, lai viņus nepamanītu no aizmugures kāds klaiņotājs, viņi iepriekš atspiedās pret ozola stumbru.
   Zvērkāvis jau bija pa aleju raudzījies uz nometni, bet tagad to vēroja no pretējās puses. Tumšos stāvus viņš pir­mīt bija pamanījis, jādomā, kaupres virsotnē, dažas pēdas no vietas, kur viņš pašreiz atradās. Ugunskurs aizvien vēl lāktīja gaiši, un tam apkārt uz bluķiem sēdēja trīspa­dsmit karavīru — visi, ko Zvērkāvis bija redzējis no lai­vas. Viņi dzīvi sarunājās, un ziloņa figūriņa gāja no rokas rokā. Mežoņiem bija pārskrējis pirmais izbrīns, un viņi ap­sprieda jautājumu, vai šāds dīvains dzīvnieks patiešām eksistē un no kā tas pārtiek. Mums nav laika atstāstīt šo necivilizēto cilvēku domas jautājumos, kuru iztirzāšana it labi saskanēja ar viņu dzīvi un pieredzi; taču mēs die­zin vai alosimies, ja teiksim, ka tās bija tikpat ticamas kā puse no visām mācīto vīru hipotēzēm, vienīgi daudz asprātīgākas. Lai arī cik maldīgi būtu viņu minējumi un secinājumi, skaidrs bija tas, ka viņi šos jautājumus ap­sprieda ar dedzību un nedalītu uzmanību. Patlaban viņi bija aizmirsuši visu citu, un mūsu drošinieki nebūtu varē­juši notrāpīt izdevīgāku brīdi tuvoties nometnei.
   Sieviešu pulciņš atradās turpat, kur Zvērkāvis to bija pirmāk redzējis — gandrīz vienā līnijā ar ugunskuru un vietu, kur viņš stāvēja. Ozolu, pret kuru bija atspiedušies jaunekļi, šķīra no irokēzu karavīriem ap trīsdesmit jardu; līdz sievietēm varēja būt divreiz mazāks atstatums. Viņas bija tik tuvu, ka draugiem vajadzēja ievērot vislielāko pie­sardzību, lai sevi nenodotu ar kādu kustību vai troksnīti. Viņas tērzēja savās klusajās, maigajās balsīs, taču mežu dziļajā rimtībā bija iespējams saprast atsevišķas vietas viņu sarunā; un jautrie smiekli, kas paspruka meitenēm, droši vien šad un tad aizviļņoja pat līdz laivai. Zvērkāvis manīja, ka draugs nodreb, izdzirdējis glāsainās skaņas, kas nāca pār Dvesmas daiļajām, pilnīgajām lūpām. Med­nieks uzlika roku indiānim uz pleca, it kā atgādinādams, lai viņš apvaldās. Saruna kļuva dzīvāka, un abi saliecas uz priekšu, lai labāk dzirdētu.
   —   Hūroniem ir vēl dīvaināki zvēri, — nicīgi sacīja viena no meitenēm, kuras, tāpat kā vīrieši, runāja par ziloni un tā īpašībām. — Delavēri brīnītos par tādu zvēru, bet rītdien neviens hūrons to nepieminēs. Mūsu jaunekļi pienācīgi sagaidītu šo dzīvnieku, ja tas uzdrīkstētos tuvo­ties mūsu vigvamiem!
   Šie vārdi bija mērķēti uz delavēri, tomēr runātāja tos pateica liekuļotā lēnprātībā un nemaz nepavērās Dvesmā.
   —   Delavēri nelaiž savā zemē šādus veidolus, kur nu vēl pašus dzīvniekus! — Dvesma attrauca. — Viņu jau­nekļi aizbiedētu tiklab veidolus, kā zvērus.
   —   Delavēru jaunekļi! Tā taču ir cilts, kurā sievietes vien! Pat brieži nebēg no delavēru medniekiem! Kas dzir­dējis jauna delavēru karavīra vārdu?
   Tas viss bija sacīts labsirdīgi un ar smiekliņu. Taču ši­nīs vārdos izskanēja arī dzēlīgums, un Dvesmas kaismīgā atbilde liecināja, ka tas aizvainojis viņu.
   —   Kas dzirdējis jauna delavēru karavīra vārdu? — viņa vērsmīgi atņēma jautājumu. — Tamenunds, kas tagad vecs kā ērglis gaisā, kā priede pakalnā, bijis jauns; viņa vārds daudzināts no Lielā sāļā ezera35 līdz Rietumu saldajiem ūdeņiem36 . Kur otra tik dižena dzimta kā Unkasi, kaut arī bālģīmji uzaruši viņu kapus un mīdījuši viņu kaulus! Vai ērgļi lido tik augsti? Vai brieži skrien tik ātri? Vai pumas ir tik drošas? Vai šinī dzimtā nav jauna karavīra? Lai hū- ronu meitenes paver savas acis platāk, tad viņas to ierau­dzīs. To sauc par Cingačguku, viņš stalts kā jauns osis un tvirts kā riekstkoks. •
   Kad meitene savā tēlainajā valodā sacīja, lai biedres paverot platāk acis un tad viņas ieraudzīšot delavēru,
   Zvērkāvis piebikstīja draugam un jāvās saviem sirsnīga­jiem, vēlīgajiem smiekliem. Cingačguks pavīpsnāja, taču viņam līgavas vārdi tik ļoti glaimoja un tās baiss skanēja viņa ausīs tik saldi, ka viņš smieties gan nesmējās par šo visai jocīgo sagadīšanos. Dvesma saņēma asaku atbildi, un iedegās mazliet paskaļš strīds, kurš tomēr norisēja tīri draudzīga noskaņā un kura dalībnieces atturējās no tiem rupjajiem žestiem un izsaucieniem, kas bieži kaitē daiļā dzimuma burvībai tā saucamajā civilizētajā sabiedrībā. Šī ķīviņa laikā delavērs lika draugam pilnīgi noslēpties aiz kaupres un pēc tam lieliski imitēja Amerikas maziņās vā­veres šmaukstienus. Pat medniekam, kas šādus atdarinā­jumus bija dzirdējis vai simt reižu, šķita, ka patiešām virs viņa galvas šmaukstinādams lēkā zvēriņš. Šīs skaņas tik parastas mežos, ka neviens hūrons nepievērsa tām ne ma­zāko uzmanību. Bet Dvesma tūlīt aprāvās un sastinga. Viņa bija tik savaldīga, ka nepagrieza galvu. Vahtavaha bija dzirdējusi signālu, ar kuru viņas pielūdzējs tik bieži aicinājis viņu ārā no vigvama uz slepenu satikšanos, un šīs skaņas satrauca viņas prātu un sirdi tāpat, kā sere­nāde aizkustina meiteni dziesmu zemē.
   No šī brīža Cingačguks jutās pārliecināts, ka Vahtavaha zina par viņa klātbūtni. Meitenes atklājumam bija liela nozīme. Cingačguks varēja cerēt, ka tagad viņa izredzētā rīkosies drošāk, nekā darītu tad, ja būtu palikusi neziņā par viņa atrašanās vietu. Nebija šaubu, ka viņa centīsies sekmēt ligavaiņa nolūku. Tūlīt pēc signāla Zvērkāvis iz­slējās, un, kaut arī viņš nezināja noslēpumus, kas atklājas vienīgi mīlētājiem, viņš uzreiz ievēroja, ka stipri mainī­jusies meitenes izturēšanās. Viņa joprojām strīdējās, taču bez agrākās degsmes un attapības, un viņa drīzāk solīja savām pretiniecēm vieglu uzvaru nekā cerēja pati gūt virs­roku. Tiesa, pāris reižu viņa savā iedzimtajā apķērībā pa­teica kādu trāpīgu atbildi, kādu zobgalību, kas sacēla smieklus, un tad viņa uz mirkli dabūja pārsvaru; bet šīs mazās atjautības, kas radās viņas asajā prātā, noderēja, lai slēptu viņas jūtas un sagādātu pretiniecēm lielāku uz­varas prieku. Pēdīgi strīdnieces pagura un viņas visas pie­cēlās, it kā gatavodamās izklīst. Tagad Dvesma pirmo reizi iedrošinājās pagriezt seju uz to pusi, no kuras bija atskanējis signāls. Meitenes kustība bija nepiespiesta, bet uzmanīga, un viņa izstiepa roku un nožāvājās, it kā viņai māktos virsū miegs. Atkal bija dzirdama šmaukstināšana, un Dvesma noskaidroja, kur atrodas viņas mīļais. Meitene gan neredzēja abu drošinieku galvas virs kaupres, jo tie stāvēja samērā tumšā vietā un viņa pati spožā gaismā. Turklāt ozols, pret kuru bija atlaidušies draugi, slēpās tumšā ēna, ko meta milzu priede, sliedamās starp viņiem un ugunskuru, un šinī ēnā nevarēja neko izšķirt pat no vismazākā atstatuma. To visu Zvērkāvis labi zināja, tādēļ bija izraudzījies taisni šo ozolu.
   Drīzumā Dvesmai vajadzēja kaut ko pasākt. Meitenei būtu jāguļ būdiņā, kuras tuvumā viņa pašreiz stāvēja, un viņas līdziemītniece bija iepriekš minētā vecene. Ja Dvesma ielīstu būdiņā un šī vecā nemiegaļa kā citus va­karus noliktos šķērsām priekšā ieejai, cerības aizbēgt tik­pat kā izjuktu, un meiteni kuru katru mirkli varēja vedināt uz guļu. Par laimi, šinī brīdi kāds karavīrs sauca veco sievieti vārdā un lika, lai viņa atnes ūdeni nodzerties. Ze­mesraga ziemeļdaļā bija brīnišķīgs avots. Vecene paņēma no zara ķirbja krūku, pieaicināja Dvesmu, un abas devās uz kaupres virsotni, lai notiktu otrā pusē un aizietu līdz avotam. Drošinieki visu redzēja un saprata. Atkāpušies tumsā, viņi slapstījās aiz kokiem, līdz sievietes pakļuva ga­rām. Vecene cieši turēja Dvesmu aiz rokas. Kad abas vir­zījās garām kokam, kas slēpa Cingačguku un viņa draugu, delavērs taustījās pēc tomahauka, lai to ietriektu hū- ronei galvā. Bet Zvērkāvis apzinājās, ka šāds solis ir bīstams, jo viens vienīgs spiedziens varētu sacelt kājās visus karavīrus, turklāt viņam derdzās nehumāna rīcība. Tāpēc viņa roka aizkavēja cirtienu. Kad sievietes gāja ga­rām, šmaukstieni atkārtojās. Hūrone apstājās un pagrieza galvu pret koku, no kura, kā viņai šķita, nāca šīs skaņas. Tagad viņa atradās, ja daudz, sešas pēdas no saviem ienaidniekiem. Viņa nobrīnījās, ka vāvere lēkājot tik vēlā stundā, tas esot uz ļaunu. Dvesma atbildēja, ka pēdējo divdesmit minūšu laikā viņa esot dzirdējusi šo vāveri trīs reizes, tā droši vien gaidot uz drupatām, kas palikušas pēc maltītes. Hūronei šis izskaidrojums likās ticams, abas turpināja ceļu uz avotu, un vīri zagšus sekoja pa pēdām. Brīdi vēlāk ķirbja krūka bija pilna, un vecā sieviete stei­dzās atpakaļ, stingri turēdama meiteni pie rokas. Piepeši hūronei tik cieši aizspieda rīkli, ka viņa atlaida gūstekni, paspēdama izgrūst vienīgi aizžņaugtu gārdzienu. Čūska apšāva iecerētajai roku ap vidu un kopā ar viņu metās caur krūmiem uz raga ziemeļkrastu. Tur viņš pagriezās un skrēja pa sēri uz laivu. Ja viņš izvēlētos taisnāku ceļu, irokēzi varētu atklāt piestātnes vietu.
   Zvērkāvis spēlēja vecās sievietes rīkli kā ērģeles, šad un tad ļaudams viņai atelsties un pēc tam atkal pirkstiem saspiezdams viņas kaklu ciešāk. Vecene tomēr prata labi izmantot īsos atelpas mirkļus, viņa paguva pāris reižu iespiegties, un tas sacēla trauksmi nometnē. Zvērkāvis skaidri dzirdēja soļu dipoņu — no ugunskura skrēja kara­vīri, un nākamajā brīdī trīs vai četri parādījās kaupres virsotnē kā tumši rēgi gaišā fonā. Medniekam nu bija laiks atkāpties. Dusmās par gūsteknes neatlaidīgajām pū­lēm dot trauksmes signālu Zvērkāvis uz atvadām viņu vēl piežņaudza un nogrūda gar zemi; atstājis hūroni guļam augšpēdus, ierāvis galvu plecos kā vajāts lauva, viņš de­vās uz krūmiem, turēdams šauteni nolaistā rokā.

   Jūs, svētie pravieši, kas savu zvaigzni nesat,
   Jums jātop apkrāptiem, un apkrāpti jūs esat.
   Vai pietiek? Jeb vēl tālāk man jūs mānīt,
   Pirms šermuļi rimst jūsu krūtīs plānās?
   Mors
   Ugunskurs, laiva un avots, no kura Zvērkāvis sāka at­kāpšanos, veidoja trīsstūri ar puslīdz vienādām malām. Avots atradās mazliet tālāk no ugunskura nekā laiva; no avota līdz laivai bija gandrīz tāds pats atstatums kā starp ugunskuru un laivu. Taču šie bija īsākie attālumi, un bēgļi nevarēja skriet taisnā līnijā uz laivu. Viņiem vajadzēja mest cilpu, lai izmantotu krūmu aizsegu, un doties gar lok­veida krastu. Atkāpšanās apstākļi bija neizdevīgi, un med­nieks to saprata jo labāk tāpēc, ka zināja visu indiāņu pa­radumus; pēkšņas trauksmes gadījumā, it īpaši biezā mežā, viņi mēdza nekavējoties izsūtīt karavīrus abos flan­gos, lai sagaidītu ienaidnieku visā frontē un, ja iespējams, nokļūtu tā aizmugurē. No kāju dipoņas Zvērkāvis secināja, ka arī šoreiz indiāņi rīkojas tāpat. Viņi skrēja ne vien augšup pa nogāzi: vēl bija dzirdami klusāki soļi, un tie liecināja, ka viņi steidzas uz pakalnu aizmugurē un arī uz zemesmēles galu. Viņš nedrīkstēja kavēties ne mirkli, jo vajātāju grupas varēja sastapties sērē, iekām bēglis sasniedz laivu.
   Par spīti draudīgām briesmām, Zvērkāvis brītiņu vilci­nājās, pirms ienira krasta krūmos. Notikumi bija atmodi­nājuši viņa jūtas, un jaunekli bija pārņēmusi tāda gribas stingrība, kādu viņš parasti nepazina. Kaupres virsotnē rē­gojās četri tumši stāvi, iezīmēdamies ugunskura spožajā gaismā, un viens ienaidnieks tūlīt varētu krist par upuri lodei. Indiāņi bija apstājušies un vērās tumsā, viņi skatī­jās pēc spiedzošās vecenes; un viens no viņiem noteikti zaudētu dzīvību, ja mednieka vietā būtu kāds straujgal- vis. Par laimi, Zvērkāvis bija prātīgāks. Viņa šautene gan mazliet pavērsās pretī priekšējam vajātājam, taču med­nieks nemērķēja un nešāva, bet nozuda aizsegā. Viņš drīz vien sasniedza ūdensmalu un pa krasta izloku aizskrēja līdz vietai, kur Cingačguks ar Dvesmu jau sēdēja laivā un bažīgi gaidīja viņu. Ielicis šauteni laivā, Zvērkāvjs pielie­cās, lai sparīgi iegrūstu laivu ezerā, bet no krūmiem izme­tās spēcīgs indiānis un, līdzīgi pumai, uzklupa viņam mu­gurā. Tagad viss karājās mata galā; aplama rīcība varēja visu pazudināt. Cēlsirdībā, kas būtu padarījusi romieti sla­venu uz laiku laikiem, bet mūžam paliktu nezināma pasau­lei, ja nebūtu šī necilā stāsta par klusu un vienkāršu cil­vēku, Zvērkāvis nikni saņēma kopā visus spēkus, grūda laivu tik stipri, ka tā iešāvās savas simt pēdas ezerā, un pats iekrita uz mutes ūdenī; pretinieks, protams, nogāzās līdzi.
   Jau dažus jardus no sēres ūdens bija dziļš, taču vietā, kur iekrita abi pretinieki, tas vēl sniedzās tikai līdz krū­tīm. Zvērkāvis gan atradās tik neizdevīgā stāvoklī, ka arī šāds dziļums būtu gluži pietiekams, lai viņš noslīktu. Viņa rokas tomēr palika brīvas, un mežonis bija spiests atlaist savas knaibles, lai pats noturētu galvu virs ūdens. Pus­minūti turpinājās nikna cīņa, indiānis ķepurojās kā aliga­tors, kas nule sagrābis laupījumu, kurš nav pa spēkam, pēc tam abi vīri izslējās stāvus; katrs tvēra pretinieka ro­kas, lai neļautu Šinī tumsā izlietot nāvīgo dunci. Kā beig­tos sīvā divcīņa — nav zināms, jo kādi seši mežoņi ielēca ūdenī savam biedram palīgā, un Zvērkāvis padevās gūstā, izturēdamies ar cieņu, kas bija tikpat ievērojama kā viņa uzupurēšanās.
   Aizvest jaunsaņemto gūstekni līdz ugunskuram varēja vienā brīdī.
   Indiāņu uzmanību saistīja cīņa un tās iznākums, tādēļ viņi neievēroja laivu, kaut arī tā vēl atradās tik tuvu pie raga, ka delavērs un viņa līgava skaidri dzirdēja katru vārdu, ko citi runāja krastā. Visa grupa atstāja cīņas vietu, daži devās gar sēri, meklēdami Dvesmu, bet vairā­kums gāja uz ugunskuru. Zvērkāvis bija gandrīz vai no- žņaudzis savu pretinieku, kas tagad atguva elpu un at­miņu un varēja pastāstīt, kā meitene tikusi projām. Taču abi bēgļi jau bija drošībā; kolīdz Zvērkāvi ieveda krūmos, delavērs mērca airi ūdenī, un vieglā laiva klusi slīdēja uz ezera vidu. Aizīries tik tālu, ka lodes no krasta vairs ne­būtu bīstamas, viņš pagriezās un devās uz šķirstu.
   Kad Zvērkāvis piegāja pie ugunskura, viņu apstāja ve­seli astoņi drūmi mežoņi, starp kuriem bija arī viņa se­nais paziņa Šķeltais Ozols. Uzmetis mirkli gūstekņa sejai, tas kaut ko pateica biedriem, un viņiem visiem paspruka kluss prieka un pārsteiguma sauciens. Irokēzi uzzināja, ka viņu rokās nokļuvis tas, kas ezera pretējā krastā bija no­galinājis karavīru, un tagad viņi šim gūsteknim varēja parādīt žēlsirdību vai atriebties. Viņu skatieni pauda ne vien niknumu, bet arī krietnu tiesu apbrīna, ko radīja tik­lab Zvērkāvja tagadējais miers, kā viņa agrākie darbi. Var sacīt, ka šinī brīdi sāka dibināties dižā un baigā slava, ko Zvērkāvis baudīja starp visām Ņujorkas un Kanādas ciltīm vēlāk, kad viņu sauca par Vanagaci. Šī slava gan neizplatījās tādā lielā teritorijā un nekļuva zināma tik daudziem cilvēkiem, kā līdzīgos gadījumos notiek civilizē­tajā pasaulē, toties Zvērkāvja gods bija pelnīts vairāk un iegūts bez kādas krāpšanas un viltības.
   Zvērkāvja rokas palika nesasietas, un indiāņi palaida tās vaļā, iepriekš atņēmuši viņam dunci. Vienīgie piesar­dzības līdzekļi bija neatslābstoša uzraudzība un stipra lūku virve, ar kuru viņam sapina kājas tā, ka viņš varēja diezgan brīvi staigāt, bet nevarēja skriet; un sapina tikai pēc tam, kad gaismā bija noskaidrota viņa personība. Īste­nībā tas bija uzslavējums viņa izmaņai, un mednieks jutās lepns par šādu izcilību. Ja viņu sasietu pirms karavīru gulētiešanas, tas nebūtu nekas sevišķs, bet viņu sapina, tiklīdz saņēma gūstā, un šāda rīcība norādīja, ka Zvēr­kāvis jau kļuvis ievērojams. Kamēr jaunie indiāņi sēja virvi, viņš jautāja sev, vai arī pret Cingačguku irokēzi izturētos tāpat, ja tas tiktu viņu rokās. Jaunais bālģīmis bija izpelnījies ievērību ne vien ar to, ka uzvarējis agrā­kajā cīņā un gudri un nosvērti vedis nesenās sarunas; šī­vakara notikumi bija stipri palielinājuši viņa slavu.
   Nezinādami, ka tuvumā piebraukts šķirsts un ugunskurs ieraudzīts nejauši, indiāņi jaunās nometnes atrašanu uz­skatīja par sava vērīgā ienaidnieka modrības pierādījumu. Viņa riskantā izkāpšana zemesragā, Dvesmas aizvešana un, galvenais, viņa attapības un pašaizliedzības izpausme laivas atgrūšanas brīdī — šie bija svarīgi locekļi faktu ķēdē, kas nosacīja viņa slavas augsmi. Labu tiesu no tā visa irokēzi bija redzējuši, daļu viņi uzzināja un pārējo noprata.
   Kamēr Zvērkāvim piešķīra tādas dāsnas apbrīna un goda balvas, viņš neizbēga no sodības, kas saistīta ar viņa stāvokli. Gūsteknim atļāva apsēsties uz baļķa gala pie ugunskura, lai viņš varētu žāvēt drēbes. Viņa pirmītē­jais pretinieks stāvēja otrpus uguns, žaudēdams sava trū­cīgā apģērba gabalus un lāgiem taustīdams kaklu, uz kura joprojām bija skaidri redzamas viņa ienaidnieka pirk­stu zīmes. Turpat tuvumā apspriedās pārējie karavīri; iz­lūki bija atgriezušies un ziņoja, ka neviena cita ložņātāja nometnes tuvumā nemanot. Šinī brīdī vecā sieviete, ko sauca par Lāceni, savilktām dūrēm un zvērojošām acīm tuvojās gūsteknim. Viņa bija spiegusi vienā spiegšanā, sa­celdama nejauku troksni; pamatīgi iztrūcinājusi itin vi­sus, kas varēja dzirdēt viņas spalgo, labi ievingrināto balsi, Lācene beidzot pievērsa uzmanību saviem cīņā da­būtajiem miesas bojājumiem. Tie nepavisam nebija smagi, taču iesvēla niknumā sievieti, kura jau sen vairs neval­dzināja ar maigumu un kura sliecās izgāzt uz katru viņas varā nokļuvušu cilvēku to sūrumu, ko tik ilgi baudījusi savā niecinātas sievas un mātes mūžā. Zvērkāvis gan ne­piederēja pie tiem, kas pastāvīgi darīja viņai pāri, tomēr tas bija uz laiku sagādājis viņai ciešanas, un viņa neparko nepiedotu šādu aizskārumu, lai arī nezin kāds būtu tā iemesls.
   — Bālģīmju smirdeni, — šī satracinātā, puspoētiskā fūrija iesāka, kratīdama dūri mierīgajam medniekam pie paša deguna, — tu neesi pat sievišķis. Tavi draugi dela­vēri ir tikai sievišķi, un tu esi viņu jērs. Baltie tevi neat­zīst par savējo, un neviena sarkanādaino vīriešu cilts tevi nelaistu vigvamos; tu slapsties starp brunčotiem karavī­riem. Tu nogalināji mūsu drosmīgo draugu, kas šķīries no mums? Nē, viņa lielajai dvēselei derdzās cīnīties ar tevi, tā atstāja miesas, jo kaunējās nogalināt tevi! Bet zeme neiesūca asinis, ko izlēji, kad viņa gara nebija klāt. Tās vajag apbedīt tavos brēcienos. Kādu mūziku es dzirdu! Tie nav sarkanā cilvēka vaidi — neviens sarkanais kara­vīrs nekviec kā cūka. Tie nāk no bālģīmja rīkles — no jengīza krūtīm, tie skan patīkami kā meiteņu dziedāšana. Suns! Smirdenis! Murkšķis! Ūdens sesks! Ezis! Cūka! Krupis! Zirneklis! … Jeng …
   Tā kā vecajai sievietei pietrūka elpas un izsīka vārdu krājums, viņai gribot negribot vajadzēja uz brīdi apklust, taču viņas dūres joprojām šaudījās gar gūstekņa seju un viss viņas krumpjainais ģīmis šķobījās negantās dusmās. Zvērkāvis šos nevarīgos mēģinājumus satricināt viņa mieru uzņēma gluži vienaldzīgi, jo uzskatīja, ka vecas sievietes mēle nespēj kaitēt karavīram. Pagaidām uzbru­kums Zvērkāvim neatsākās, jo iejaucās Šķeltais Ozols, tas atstūma veceni sānis, pavēlēdams viņai aiziet no uguns­kura, un taisījās sēsties blakus gūsteknim. Vecā sieviete aizsteberēja projām, bet mednieks labi saprata, ka tā vis­notaļ centīsies viņam sariebt, varbūt pat nodarīt pāri, ka­mēr viņš paliks ienaidnieku varā; nekas taču nekremt vai­rāk par apziņu, ka mēģinājums laupīt dvēseles mieru uz­ņemts ar nicību, kas mēdz būt pasīvāka nekā visas citas jūtas, kuras mājo cilvēka krūtīs. Šķeltais Ozols mierīgi apsēdās uz baļķa un pēc brīža iesāka sarunu, kuru mēs tulkojam, pakalpodami tiem lasītājiem, kas nav mācījušies Ziemeļamerikas indiāņu valodas.
   —   Mans bālais draugs ir ļoti gaidīts viesis, — indiā­nis sacīja, laipni pamādams ar galvu, un viņa smaids bija tik slepens, ka Zvērkāvim vajadzēja likt lietā visu savu modrību, lai to atklātu, un savaldīties, lai atklātu aukst­asinīgi. — Viņš ir gaidīts viesis. Hūroni kurina karstu uguni, lai baltais cilvēks varētu izžāvēt drēbes.
   —   Paldies, hūron, — Zvērkāvis atbildēja. — Es gan tevi vismīļāki saucu par mingu. Paldies par apsveikumu un ugunskuru. Kā viens, tā otrs ir labs savā ziņā, un ugunskurs sevišķi labs tam, kas bijis tādā aukstā avotā kā Mirdzošais spogulis. Sādā reizē cilvēkam ar delavēra sirdi var būt tīkams pat hūronu siltums.
   —   Bālģīmis … Bet manam brālim ir vārds? Tāds di­žens karavīrs taču nebūs palicis bez vārda!
   —   Ming, — mednieks sacīja, pie tam viņa acis iezibē­jās un vaigi piesarka, izpaužot mazu cilvēcisku vājību, — ming, jūsu bezbailis mani nosauca par Vanagaci, lai­kam tāpēc, ka biju ātri un nekļūdīgi uzķēris mērķi.
   Balstīdams galvu manā klēpī, viņš deva man šo vārdu, iekām viņa gars aizlidoja uz laimīgām medību vietām.
   —   Labs vārds! Vanags garām necērt. Vanagacs nav sieviete — kāpēc viņš dzīvo kopā ar delavēriem?
   —   Es saprotu tevi, ming. Bet to visu savās galvās iz­perinājuši daži jūsu viltīgie velli, un tavs apvainojums ir nevietā. Esmu jauns nokļuvis starp delavēriem, un ceru, ka, piemērojoties viņu paradumiem, nodzīvošu viņu cilti visu savu mūžu. Taču nedomāju pilnīgi pamest savas iedzimtās tiesības un centīšos izpildīt bālģīmju pienākumu sarkanādaiņu sabiedrībā.
   —   Labi. Hūronam tāda pati sarkana āda kā delavēram. Vanagacs vairāk līdzinās hūronam nekā sievietei.
   —   Man liekas, ming, tu zini, kas tev padomā; ja pats nezini, sātans noteikti zina. Ja kauč ko gribi izvilkt no manis, tad runā skaidrāki; darījumu nevar noslēgt, kad acis aizsietas vai sprūds mutē.
   —   Labi. Vanagacs mēle nav divkosīga, viņš runā, ko domā. Viņš ir Bizamžurkas paziņa (visi indiāņi Hateru sauca šinī vārdā), dzīvojis tā vigvamā, bet nav tā draugs. Pretēji nožēlojamam indiānim Vanagacs negrib skalpus, bet viņš cīnās kā drosmīgs bālģīmis. Bizamžurka nav ne balts, ne sarkans, ne zvērs, ne zivs. Viņš ir ūdens čūska: reizēm dzīvo ūdenī, reizēm uz sauszemes. Viņš meklē skal­pus kā izstumtais. Vanagacs var doties atpakaļ un sacīt, ka pārspējis viltībā hūronus un aizbēdzis; kad Bizamžur­kas acis būs tik miglainas, ka viņš no sava mitekļa nere­dzēs mežu, Vanagacs varēs atvērt durvis hūroniem. Kā sadalīs laupījumu? Nu, Vanagacs aiznesīs visvairāk, un hūroni ņems, kas paliks pāri. Skalpi varēs ceļot uz Ka­nādu — tos jau bālģīmis negribēs.
   —   Tā, tā, Šķeltais Ozol. Tu runā skaidri un gaiši. Ta­gad saprotu visu, un jāsaka, tas sit pušu pat mingu velles- tību! Bez šaubām, es viegli varētu atgriezties pie Bizam­žurkas un stāstīt, ka aizmuku no jurns, un mani uzlielītu par šādu sasniegumu.
   —   Labi. Es gribu, lai bālģīmis tā dara.
   —   Jā, jā, gluži skaidrs. Es zinu, ko gribi no manis, vairāki vārdu nevajag. Ēzdams Bizamžurkas mājoklī viņa maizi un smiedamies-un tērgādams ar viņa jaukajām mei­tām, es varētu viņam ielaist acīs tik biezu miglu, ka viņš neredzētu pat dūris, kur nu vēl skrastu.
   —  Labi! Vanagacs būs dzimis hūrons! Viņam tikai pa pusei baltā cilvēka asinis!
   —   Šoreiz tu kļūdies, hūron, tas ir tikpatās kā noturēt vilku par lūsi. Man ir baltā asinis, sirds, raksturs, iedaba, kauč arī esmu drusku sarkanādains savās jūtās un para­dumos … Jā, kad vecā Hatera acis būtu aizmiglotas, tā jaukās meitas, domājams, cieti iemigušas, Harijs Ne­rimša — Lielā Priede, kā jūs, indiāņi, viņu saucat — savā guļvietā i nesapņotu par briesmām un visi būtu pārlieci­nāti, ka Vanagacs ir uzticīgs sargs, man tikai vajadzētu dot ar lāpu zīmi, attaisīt dūris un ielaist hūronus, lai tie iedragātu visiem galvas.
   —  Mans brālis katrā ziņā ir maldījies: viņš nevar būt baltais! Viņš cienīgs kļūt par dižu virsaiti hūronu vidū!
   —   Tev laikam taisnība — ja vien viņš to visu varētu izdarīt. Vadzi, hūron, uzklausi kauč reizi vaļsirdīgus vār­dus no taisnprātīga cilvēka mutes. Esmu dzimis kristietis, un nekad nevaru pastrādāt šādu ļaundarību. Viltības karā ir likumīgas, bet viltības un krāpšana, un nodevība draugu vidū — tas viss piederas vienīgi bālģīmju velliem. Es zinu, ka nav mazums tādu balto, no kuriem tu vari gūt nepareizu priekšstatu par mūsu tikumiem, bet šie ir aiz­lieguši paši savas asinis un iedabu un izstumjami no sa­biedrības. Neviens godīgs bālģīmis un, lai cik netīkama tev būtu mana atklātība, arī neviens godīgs delavērs, man domāt, nedarītu to, ko tu tagad gribi; ar mingu var būt savādāki.
   Šo pārmetumu hūrons uzklausīja acīm redzamā sašu­tumā; taču viņš neatsacījās no sava nodoma un bija pārāk viltīgs, lai priekšlaicīgi izrādītu dusmas un tā zaudētu visas iespējas sasniegt mērķi. Māksloti smaidīdams, indiā­nis likās uzmanīgi klausāmies, un pēc tam viņš pārdomāja dzirdēto.
   —  Vai Vanagacs mīl Bizamžurku? — viņš aši iejautā­jās. — Vai mīl tā meitas?
   —   Ne viens, ne otrs, ming. Vecais Toms nav tas, kas var iemantot manu mīlestību, un par meitām jāteic, ka viņas ir pietiekami izskatīgas, lai patiktos katram jaunam vīrietim; taču ir iemesli, kamdēļ nevar īsti iemīlēt nevienu no viņām. Hetija ir lāga dvēsele, bet dabas roka bijusi smaga nabadzītes prātam.
   —  Un Meža Roze! — hūrons iesaucās, jo slava par Džūditas skaistumu bija izplatījusies ne ti' starp baltajiem robežniekiem, bet arī starp tiem cilvēkiem, kas, vadoties pēc akmeņiem, šķeltiem kokiem un vecām ērgļu ligzdām, varēja pārvietoties pa mūžamežu tāpat kā pa liel­ceļu, ja nostāsti un ziņojumi viņiem vēstīja par šiem orientieriem. — Un Meža Roze? Vai viņa nav diezgan pie­mīlīga, lai savaldzinātu mana brāļa sirdi?
   Zvērkāvis bija dzimis džentlmenis un negribēja bilst ne pušplēsta vārda, kas varētu kaitēt neaizsargātas meitenes labajai slavai; nevēlēdamies melot, viņš uzskatīja par la­bāku klusēt. Hūrons pārprata viņu un iedomāja, ka šis atturības pamatā ir noraidīta mīlestība. Joprojām cerē­dams pierunāt vai uzpirkt gūstekni, viņš turpināja uzbru­kumu, lai iegūtu dārgumus, ar kuriem viņa iztēle bija pie­pildījusi cietoksni.
   —  Vanagacs runā ar draugu, — indiānis • atsāka. — Viņš zina, ka Šķeltais Ozols tur vārdu; abi jau ir no­slēguši vienu darījumu, un darījums atklāj dvēseli. Mans draugs nāca uz ezeru tāpēc, ka meitene turēja diedziņu, aiz kura viņa spēj pavilkt visdūšīgāko karavīru.
   —   Tagad, hūron, tu esi tivāki patiesībai nekā iepriekš. Tev taisnība. Tomēr diedziņa viens gals nebija piesiets pie manas sirds un Meža Roze neturēja otru.
   —   Brīnums! Vai mans brālis mīl galvā, nevis sirdī? Vai Mazais Prāts spēj tik stipri vilkt tādu dūšīgu karavīru?
   —   Atkal tas pats; gan pareizi, gan aplam! Diedziņš ir piesiets pie sirds kādam lielam delavēram; pēc dzimuma viņš ir mohikānis, kas dzīvo starp delavēriem, kopš viņa cilts izklīdināta; viņš cēlies no Unkasu dzimtas, un viņu sauc par Cingačguku jeb Lielo Čūsku. Diedziņš veda šurp viņu, un es sekoju, drīzāki jāsaka, gāju pa priekšu, jo atnācu pie ezera pirmais. Mani nevilka nekas stiprāks par draudzību, un tā ir pietiekami stipra tiem, kas nenocietina savas sirdis un gatavi dzīvot ne tikai sev, bet arī citu labā.
   —   Bet diedziņam ir divi gali… viens ir piesiets pie mohikāņa prāta un otrs …
   —   Otrs pirms pusstundas bija tepat pie ugunskura. Vahtavaha turēja diedziņa galu rokā, ja neturēja pie sirds.
   —   Es saprotu, ko tu domā, mans brāli, — indiānis drūmi atbildēja, pirmo reizi tieši uztverdams šīvakara no­tikumu pavedienu. — Tā kā Lielajā Čūskā spēka vairāk, viņš vilka stiprāk, un Vahtavaha bija spiesta mūs atstāt.
   —   Man domāt, nekādas lielās vilkšanas gan nebija, — Zvērkāvis teica, pie tam smēja savus klusos smieklus tik sirsnīgi, it kā viņš nemaz nebūtu gūsteknis un viņam ne­draudētu mocības vai nāve. — Man domāt, nekādas lielās vilkšanas nebija; nē, nebija vis. Ai, hūron! Cingačguks mīl meiteni, un meitene mīl viņu, un hūronu viltības ne­spēja šķirt divus jaunus cilvēkus, ko vieno tik stipras jūtas.
   —   Un tikai šādā nolūkā Vanagacs un Cingačguks ienāca mūsu nometnē?
   —   Šis ir jautājiens, kas pats atbildētu, ming; jā gan, ja jautājiens varētu runāt, tas tevi pilnīgi apmierinātu ar atbildi. Kādā citā nolūkā mēs būtu nākuši? Un tomēr tavs jautājiens nav gluži pareizs. Mēs nemaz neienācāin jūsu nometnē, tikai pagājāmies līdz tai priedei kaupres viņā pusē, kur palikām un novērojām jūs, cik ilgi vien mums patikās. Kad bijām gatavi, Čūska deva zīmi, un tad viss gāja kā pa taukiem, līdz kamēr tas klaidonis ieklupa man mugurā. Skaidrs, ka mums bija tikai šis mērķis, un mēs dabūjām, ko gribējām; nav nozīmes slēpt. Tagad Vahta­vaha ir kopā ar cilvēku, kas jau gandrīz viņas vīrs. Lai notiek kas notikdams ar mani, šis labais darbs ir veikts.
   —   Kāda zīme vai signāls vēstīja meitenei, ka viņas mī­ļais tuvumā? — vecais hūrons vaicāja ar ziņkāri, kādu parasti neizrādīja.
   Zvērkāvis atkal smējās. Viņa prieku par izdošanos, likās, nepavisam nemazināja tas, ka viņš pats bija iekritis.
   —   Jūsu vāveres ir traki nemierīgas, ming! — viņš iesaucās un vēl nosmējās. — Jā gan, traki nemierīgas! Kad citu tautu vāveres ir aizmigušas savās ligzdās, jūsē­jas aizvien vēl lēkā pa kokiem un šmaukstina un sisina tā, ka pat delavēru meitene var saprast šo mūziku! Ir četr­kājainās vāveres, un ir divkājainās vāveres, un pēdējās šmaukstina tad, kad divas sirdis vieno grods diedziņš. Ja viena piesien diedziņu, otra īstajā brīdī saka, lai to pievelk ciešāki.
   Hūrons izskatījās aizkaitināts, taču apvaldīja dusmas. Viņš drīz atstāja gūstekni; piebiedrojies citiem karavīriem, viņš galvenos vilcienos pastāstīja, ko uzzinājis. Tāpat kā viņā, arī citos ienaidnieku drosme un sekmes radīja gan apbrīnu, gan niknumu. Trīs vai četri karavīri uzkāpa augšā pa mazo atgāzi un blenza uz koku, pie kura, domā­jams, bija stāvējuši drošinieki, un viens pat nogāja otrā pusē un meklēja pēdas ap saknēm, lai pārliecinātos, vai Zvērkāvis nav melojis. Kad gūstekņa vārdi apstiprinājās, visi atgriezās pie ugunskura, un viņu izbrīns un cieņa bija
   auguši. Abiem drošiniekiem vērojot nometni, bija ieradies ziņnesis no citas grupas; saņēmis atbildi, viņš tagad de­vās atpakaļ — jādomā, ar vēsti par notikušo.
   Līdz šim jaunais indiānis, ko redzējām Dvesmas un ot­ras meitenes sabiedrībā, ir nemēģināja uzsākt sarunu ar Zvērkāvi. Sis irokēzs bija turējies atstatu pat no saviem draugiem un pagāja garām jaunākām sievietēm, kas bija sapulcējušās kā parasti savrup un klusi pārsprieda viņu nesenās biedres bēgšanu. Varbūt nemaldīsimies, ja teik­sim, ka viņas gan priecājās, gan dusmojās par nule noti­kušo: Viņas savā sievišķībā juta līdzi mīlētājiem, bet lep­nums lika vēlēties sekmes viņu pašu ciltij. Iespējams arī, ka Dvesmas sevišķais skaistums to padarīja par bīstamu sāncensi dažām jaunavām šinī pulciņā, kuras nebūt neno­žēloja, ka delavēre vairs nestāv viņām ceļā. Visumā tomēr labākās jūtas bija pārsvarā; ne pirmatnīgie dzīves ap­stākļi, ne šaurie cilts aizspriedumi, ne indiāniešu sūrais liktenis nespēja pilnīgi nomākt maigumu viņu sirdīs. Kāda • meitene pat iesmējās par bēdīgā izskata pielūdzēju, kas varēja iedomāties, ka viņš pamests; likās, šie smiekli viņu pēkšņi sasparoja, tā ka viņš piegāja pie baļķa, uz kura joprojām sēdēja gūsteknis, žāvēdams savas drēbes.
   —   Es esmu Lūsis! — indiānis sacīja, piesizdams roku pie kailajām krūtīm, it kā viņš sagaidītu, ka šie vārdi at­stās lielu iespaidu.
   —   Es esmu Vanagacs, — Zvērkāvis mierīgi atbildēja. Viņš pieņēma šo iesauku, nojaušot, ka vēlāk kļūs ar to pa­zīstams visās irokēzu ciltīs. — Mana redze ir asa. Vai mana brāļa lēciens ir tāls?
   —   No šejienes līdz delavēru ciemiem. Vanagacs ir no­zadzis manu sievu; viņam tā jāatved atpakaļ, citādi viņa skalps karāsies pie kārts un kaltēsies manā vigvamā.
   —   Vanagacs nav nozadzis itin neko, hūron. Viņš nav no zagļu sugas, viņam nav zagļa iedaba. Tava sieva, kā tu sauc Vahtavahu, nekad nebūs Kanādas sarkanādaiņa sieva; viņas dvēsele ir delavēra būdiņā, un viņas miesa aizgāja meklēt dvēseli. Es zinu, lūsis ir žigls, bet tā kājas nevar turēt līdzi sievietes vēlēm.
   —   Delavēru Čūska ir suns. Viņš ir nožēlojams ķīsis, kas tveras ūdenī, viņš baidās nostāties uz cietas zemes kā drosmīgs indiānis!
   —   Nu, nu, hūron, tā jau ir tīrā nekaunība; pirms nepil­nas stundas Čūska stāvēja simt pēdas no tevis, un, kad
   es viņam parādīju tevi, viņš gribēja izmēģināt ar šautenes lodi tavas ādas biezumu, taču es viņu atturēju no šādas aplamības. Ar savu lūša smilkstoņu tu vari mānīt biklas meitenes apmetnēs, bet vīra ausis atšķir patiesību no meliem.
   —  Vahtavaha smejas par Čūsku. Viņa redz, ka tas ir vārgulis un slikts mednieks un nekad nav minis karataku. Viņa izvēlēsies par dzīvesbiedru vīrieti, nevis muļķi.
   —   Kā tu to zini, Lūsi? Kā tu to zini? — Zvērkāvis at­svieda un nosmējās. — Viņa ir iebraukusi ezerā, tebe nu! Un droši vien viņai forele patīkas labāki par kaķu jauk­teni. Jā, karā mums ar Čūsku patiešām nav nekādas lielās pieredzes; bet, ja, pēc tavām domām, šī nav karateka, tad tev jāatzīst, ka šis ir taisns ceļš uz laulību, kā mēdz sacīt meitenes apmetnēs. Lūsi, klausi mani: pameklē sev sievu starp hūronu jaunavām; neviena delavēre labis prātis neies pie tevis.
   Lūša roka taustījās pēc tomahauka; pirksti apkrampējās ap kātu un atlaida to, it kā viņā cīnītos dusmas ar sa­prātu. Sinī kritiskajā brīdī tuvojās Šķeltais Ozols; ar val­donīgu žestu aizraidījis jauno indiāni, viņš atkal apsē­dās blakus Zvērkāvim uz baļķa. Pienācējs laiciņu klusēja cienīgā atturībā, kāda piederas indiāņu virsaitim.
   —  Vanagacs runāja taisnību, — irokēzs pēdīgi iesāka. — Viņa redze ir tik asa, ka tumšā naktī viņš saskata pa­tiesību; un mūsu acis bija aizmiglotas. Viņš ir pūce; tumsa neko neslēpj no viņa. Nevajag sist savus draugus. Viņam taisnība.
   —   Esmu priecīgs, ka tev tādas domas, ming, — Zvērkā­vis atbildēja. — Pēc manas sajēgas, nodevējs ir vēl sli­māks nekā gļēvulis. Par Bizamžurku bēdāju tik maz, cik bālģīmim jābēdā par bālģīmi. Taču bēdāju tik daudz, ka nevaru viņu ievilināt tavās lamatās. īsos vārdos — man domāt, katra viltība, ja vien to nelieto atklātā karā, runā pretī likumam.
   —  Manam bālajam brālim taisnība; viņš nav indiānis un nevar aizmirst savu Manito un ādas krāsu. Hūroni zina, ka sagūstījuši lielu karavīru, un tie attiecīgi apiesies ar viņu. Ja viņu spīdzinās, mocības būs tādas, ko neviens parasts cilvēks nevar izturēt; ja viņu uzņems kā draugu, lā būs virsaišu draudzība.
   Pauzdams šo īpatnējo cieņas apliecinājumu, hūrons sle­pus uzmeta mirkli gūstekņa sejai, lai izdibinātu kā tam ap sirdi no šādas atzinības; virsaiša nopietnība un šķie­tamā atklātība gan neļautu uzminēt viņa nolūkus nevie­nam citam kā tikai pieredzējušam viltniekam. Zvērkāvis nepiederēja pie tiem, kas pret visu izturas aizdomīgi. Viņš zināja, kā indiāņi saprot cieņu pret gūstekņiem, un, dzir­dēdams šos vārdus, juta, ka asinis stingst dzīslās; tomēr viņš saglabāja tik mierīgu sejas izteiksmi, ka acīgais ienaidnieks nevarēja manīt nekādas vājuma pazīmes.
   —   Esmu nokļuvis jūsu rokās, hūron, — gūsteknis bei­dzot atbildēja, — un jūs droši vien darīsit ar mani to, ko gribēsit. Nedomāju lielīties, ka spēšu mierīgi paciest mo­cības; neesmu pārbaudīts šinī ziņā, un neviens cilvēks manā vietā iepriekš negalvotu par sevi, bet pūlēšos neap­kaunot tos, kas mani mācījuši. Taču gribu tev atgādināt, ka man ir baltā asinis un, protams, arī baltā cilvēka iedaba; tamdēļ, ja neizturēšu un aizmirsīšos, ceru, ka vai­nosi, kas vainojams, nevis delavērus un viņu draugus un sabiedrotos — mohikāņus. Mums visiem lielākā vai ma­zākā mērā piemīt vājums, un bailējos, ka bālģīmis nepa­nes lielu miesas mocību, kauč gan sarkanādainis dzied sa­vas dziesmas un dižojas ar saviem darbiem, ticis naidnie­kam pašos zobos!
   —   Redzēsim. Vanagacs ir savaldīgs un izturīgs. Bet kāpēc hūroniem mocīt cilvēku, ko tie mīl? Viņš nav dzimis to ienaidnieks; un viena karavīra nāve nevar sasirdināt uz visiem laikiem.
   —   Jo labāki, hūron, jo labāki. Es gan negribētu, lai mēs viens otru pārprastu. Ir labi, ka tu neturi dusmas viena cīņā krituša karavīra dēļ; un tomēr ir nepareizi, ka mūsu starpā nav naida — es domāju likumīgu naidu. Neesmu gluži bez sarkanādaiņa jūtām, un tās ir delavēra jūtas; un tu pats vari spriest, cik tur draudzības pret mingiem …
   Zvērkāvim sastinga vārdi uz lūpām, jo viņa priekšā pa­rādījās kaut kas līdzīgs spokam, tā ka viņš mirkli šaubī­jās par savas izslavētās redzes nemaldību. Pie ugunskura stāvēja Hetija Hatere — tik mierīgi, it kā viņa būtu iro- kēze.
   Vērodami viens otra sejā jūtu atspulgus, mednieks un indiānis nebija manījuši pienākam meiteni, kas acīmredzot bija uzkāpusi no raga dienvidkrasta, kura pusē atradās noenkurots šķirsts. Ugunskuram Hetija bija tuvojusies ar drosmi, kura piederējās viņas naivitātei un kuru pilnā mērā attaisnoja indiāņu agrākā izturēšanās pret viņu.
   Ieraudzījis meiteni, Šķeltais Ozols tūlīt pazina viņu un, uzsaucis diviem trim jaunākiem karavīriem, aizsūtīja tos izlūkos, lai noskaidrotu, vai viņas ierašanās nevēsta jaunu uzbrukumu. Pēc tam viņš pamāja, lai Hetija pienāk tuvāk.
   —  Es ceru, jūsu apmeklējums nozīmē, ka Čūska un Dvesma ir drošībā, Hetij, — Zvērkāvis sacīja, kolīdz mei­tene bija paklausījusi hūronam. — Jūs taču nebūsit brau­kusi šurp ar tādu pašu nolūku kā iepriekš?
   —   Šoreiz Džūdita man lika nākt uz šejieni, Zvērkāvi, — Hetija atbildēja. — Līdzko Čūska viņu iepazīstināja ar Dvesmu un izstāstīja notikušo, viņa kāpa laivā un veda mani uz krastu. Zvērkāvi, cik skaista ir šonakt Dvesma, tagad viņa izskatās daudz līksmāka nekā tad, kad dzīvoja pie hūroniem!
   —  Tāda ir daba, meitene, jā, tāda ir daba. Dvesma ir kopā ar savu līgavaini un vairs nebaidās, ka tiks izpre­cināta mingam. Pēc manas sajēgas, pat Džūdita zaudētu labu tiesu sava skaistuma, iedomādama, ka tas jāuzdā­vina mingam. Prieks ir daiļuma sargs; un esmu pārlieci­nāts, ka tagad Dvesmai prieka netrūkst; viņa izglābusies no šiem negantniekiem un sastapusies ar savu izre­dzēto! … Tātad Džūdita jums lika nākt šurp. Kāpēc?
   —  Viņa teica, lai es apraugot jūs un piedāvājot mežo­ņiem vēl ziloņus pret jūsu brīvību, bet es paņēmu bībeli, tā līdzēs vairāk par visiem ziloņiem, kas glabājas tēva lādē!
   —   Un jūsu tēvs un Nerimša, labiņā Hetij? Vai viņi zina par jūsu uzdevumu?
   —  Neko nezina. Abi guļ, un Džūdita un Čūska domā, ka labāk viņus nemodināt: viņi atkal gribēšot medīt skal­pus, izdzirdējuši, cik maz karavīru un cik daudz sieviešu un bērnu nometnē. Džūdita mani lūgtin lūdza, lai es kāpju krastā un izdibinu, kas noticis ar jums.
   —  Nu, tas ir ērmoti no Džūditas! Kāpēc viņa tik ļoti bažījas par mani? Ahā, tagad es saprotu; jā, tagad saprotu visu. Redzat, Hetij: jūsu māsa baidās, ka Harijs Mārčs pamodīsies un, gribēdams palīdzēt savam nesenajam ceļa­biedram, karstgalvīgi ieskries irokēzu nagos pa otram lā­gam. Nerimša ir karstgalvis, tur nav vārdam vietas; bet es nedomāju, ka viņš uzņemtos manā labā kauč ko tikpa- tās bailīgu kā sevis dēļ.
   —   Džūditai nerūp Mārčs, lai gan Mārčam rūp viņa, — Hetija atbildēja naivi, bet pārliecināti.
   —   Esmu jau agrāki dzirdējis jūs sakām to pašu; jā, to jau esmu dzirdējis- no jums, meitene; un tomēr tas nav taisnība. Kas dzīvojis starp indiāņiem, tas daudzmaz re­dzējis, kā aizkustina sievietes sirdi mīlestība. Pats i nedo­māju precēties, taču esmu šādās reizēs vērojis delavēres, un šinī ziņā bālģīmei un sarkanādainei gluži vienāda iedaba. Kad mostas jūtas, jaunava kļūst domīga, viņa redz un dzird tikai to karavīru, kas savaldzinājis viņu, tad sākas skumšana un nopūtas, un līdzīgas kaites; pēc tam — it sevišķi tad, ja abi nedabū vaļsirdīgi izrunā­ties — viņa bieži dzelstī un noniecina jaunekli, paļādama taisni tās īpašības, kas pašai vislabāki patīkas. Ir meite­nes, kas šādā kārtā dikti skarbi izpauž savu mīlestību, un, man domāt, Džūdita pieder pie tām. Dzirdēju, viņa pat ap­galvoja, ka Mārčs neesot izskatīgs; un to var sacīt tikai aplam dzedra jaunava.
   —   Meitene, kam Nerimša patīk, atzītu, ka viņš ir skaists. Es domāju, Nerimša ir ļoti skaists, Zvērkāvi, un esmu droša, ka tāpat jādomā visiem citiem, kam acis pierē. Džūditai nepatīk Harijs Mārčs, un tamdēļ viņa to niecina.
   —   Lai nu lai, labiņā Hetij, paliekat pie sava. Mēs ne­pārliecinātu viens otru, kauč arī nostrīdētos līdz ziemai; un nav vērts veltīgi runāt. Es uzskatu, ka Džūdita ir stipri ieķērusies Nerimšā un agri vai vēlu izies pie tā; uz šādām domām it sevišķi vedina viņas dzeldīgā izturēšanās pret to. Taču jūs spriežat savādāki… Bet tagad, meitene, iegaumējat, ko teikšu, un izliekaties, ka jūs to nezināt, — turpināja šis cilvēks, kurš nepavisam nenoskārta to, ko vīrieši parasti aptver uzreiz, un kurš ievēroja to, kas dau­dziem paliktu nepamanīts. — Es saprotu, ko perina šie blandoņi. Kā redzat, Šķeltais Ozols ir atstājis mūs un ru­nājas ar saviem jaunajiem karavīriem; tādā attālumā nedzirdu, taču varu redzēt, ko viņš saka. Viņš pavēl, lai nenolaiž no jums acis, atrod vietu, kur laiva jūs gaida, un lai pēc tam sagrābj visu, ko var. Es nožēloju, ka Džūdita jūs sūtīja šurp, — viņa droši vien grib jūs aizvest atpakaļ.
   —   Es visu nokārtošu, Zvērkāvi, — meitene atbildēja klusi, zīmīgi un noslēpumaini. — Varat paļauties uz mani: es tikšu galā ar pašu viltīgāko indiāni. Zinu, ka esmu
   garā vāja; taču kaut cik prāta man ir, un jūs redzēsit, kā es atgriežoties likšu to lietā, kad būšu veikusi savu uzde­vumu.
   —   Ai, nabaga meitene! Es bailējos, ka to visu vieglāki pateikt nekā izdarīt. Šis ir nāvīgu odžu kamols, un to inde nav tapusi vājāka, kopš Dvesma aizbēgusi. Esmu gan priecīgs, ka Cingačguks bija tas, kas tika projām ar mei­teni; tagad ir vismaz divi laimīgi; nokļuvis viņš mingu rokās, būtu divi nelaimīgi un trešais justos tā, kā cilvē­kam negribas justies.
   —   Tagad jūs atgādinājāt mana uzdevuma daļu, ko biju gandrīz aizmirsusi, Zvērkāvi. Džūdita lika pajautāt, ko, pēc jūsu domām, hūroni darītu ar jums, ja viņai neizdo­tos jūs izpirkt. Kā viņa vislabāk varētu jums palīdzēt? Ja, tas bija pats svarīgākais manā uzdevumā — izdibināt, kā viņa vislabāk varētu jums palīdzēt.
   —   Tā jūs domājat, Hetij. Nu, vienalga. Jaunas sievietes mēdz piešķirt vislielāko nozīmi tam, kas visvairāki sa­bango viņu jūtas. Vienalga. Paliekat pie sava, tikai uzma­nāties, ka blandoņi nedabū laivu. Kad atgriezīsities šķir­stā, sakāt mūsējiem, lai viņi turas tāļāki no skrasta un pastāvīgi braukā, it īpaši naktīs. Drīzumā karaspēka vie­nības pie upes uzzinās par šo bandu, un tad jūsu draugi varēs gaidīt palīdzību. Tivākais garnizons ir tikai dienas gājiena attāļumā no šejienes, un īsti zaldāti nedīkosies, kad naidnieks kaimiņos. Tāds ir mans padoms, un varat vēl pateikt jūsu tēvam un Nerimšam, ka tagad skalpu me­dības ir aplam bailīgas, jo šie blandoņi kļuvuši sevišķi acīgi un aušīgi; kamēr nav ieradies karaspēks, jūsu drau­gus var glābt vienīgi plats ūdens starp viņiem un min­giem.
   —   Ko lai saku par jums Džūditai, Zvērkāvi? Es zinu, viņa raidīs mani atpakaļ, ja neteikšu viņai patiesību par jums.
   —   Tad sakāt viņai patiesību. Es domāju, Džūdita Hatere drīkst dzirdēt tiklab patiesību, kā melus par mani. Esmu indiāņu gūstā, un vienīgi dievs zina, kas notiks ar mani! Paklau, Hetij, — viņš turpināja klusāk un noslēpumaināk, — jūs patiešām esat drusciņ mazprātīga, tas nav nolie­dzams, taču cik necik pazīstat indiāņus. Esmu nogalējis vienu no viņu dūšīgākajiem karavīriem, pēc tam ticis viņu rokās, un viņi mēģināja mani iebaidīt, lai nododu jūsu tēvu un visus pārējos. Saprotu šos neliešus tik labi, it kā viņi visi vienā mutē būtu to pateikuši skaidri un gaiši. Viņi nolikuši man vienā pusē mantkārību un otrā bailes un domā, ka to abu starpā zudīs mans goda prāts. Lai tad jūsu tēvs un Nerimša zina, ka tas ir veltīgi; Čūska jau to zina.
   —  Bet ko lai es saku Džūditai? Viņa noteikti sūtīs mani atpakaļ, ja neatbildēšu uz viņas jautājumiem.
   —   Nu, sakāt Džūditai to pašu. Bez šaubām, mežoņi iz­mēģinās mocības, lai piespiestu mani padoties un atriebtu sava karavīra nāvi, bet dabiskam vājumam es pretošos cik spēdams. Sakāt Džūditai, lai viņa neraizējas manis deļ. Zinu, man būs grūti, jo baltajam cilvēkam nav tāda iedaba, ka viņš panes mocības dziedādams un dižodamies, viņš jūtas vismazāks tad, kad visvairāki cieš. Bet sakāt Džūditai, lai viņa neraizējas. Es ceru izturēt; un, kauč arī es pilnīgi izpaustu vaidos un kliedzienos, un pat asarās baltā iedabu, viņa var būt droša par vienu: es nekad ne- aizmirsīšos tā, ka nodošu savus draugus. Kad raus ārā matus un miesā durs nokaitētus lādējamos iesmus, un cir­tīs brūces, tad daba varbūtās nesavaldīs vaidus un kunk­stienus, bet vairāki prieka šiem blandoņiem netiks, jo go­dīgs cilvēks neaizmirsīs savu pienākumu un ādas krāsu.
   Hetija klausījās ar lielu uzmanību, un viņas maigā, bet izteiksmīgā seja pauda līdzjūtību iespējamā cietēja varbū­tējām mokām. Sākumā viņa likās apmulsusi; pēc tam, sa­ņēmusi Zvērkāvja roku, Hetija mīļi piesolīja viņam bībeli un ieteica to lasīt spīdzināšanas laikā. Mednieks vaļsirdīgi atzinās, ka lasīšana viņam neesot pa spēkam, un tad mei­tene piedāvājās palikt nometnē un pati izpildīt šo svēto pienākumu. Pakalpojums tika laipni noraidīts, un, tā kā abiem taisījās piebiedroties Šķeltais Ozols, Zvērkāvis lū­dza meiteni iet projām, iepriekš vēl piekodinājis, lai pasa­kot Šķirsta iemītniekiem, ka tie varot pilnīgi palaisties uz viņa uzticību. Atgājusi no ugunskura, Hetija tuvojās sie­viešu pulciņam tik mierīgi un paļāvīgi, it kā viņa piederētu pie šīs cilts. Turpretī hūrons no jauna apsēdās blakus gūs­teknim; viens atkal uzdeva jautājumus, likdams lietā visu āķīgo attapību, kas raksturīga pieredzējušam indiāņu pa­domniekam, bet otrs viņu mulsināja ar līdzekli, kurš, kā zināms, visātrāk izjauc civilizētās sabiedrības pretenciozā­kās diplomātijas viltības, proti: savās atbildēs teica patie­sību, tikai patiesību.

   Tā viņa nomira.
   Vairs dzīvei neiedvest
   Ne ciešanu, ne kauna smeldzi krūtīs,
   Jo viņai nebij spēka gadiem nest
   To dvēsles smagumu, ko izturēt nav grūti
   Vien aukstām sirdīm.
   Jūtu liesmā mests
   Un izkvēlojis mūžs, kas, liktens sūtīts,
   Tik īss un starojošs. Nu viņa atdus mierā
   Tās jūras piekrastē, kur dzīvot bija pierasts.
   Bairons. «Dons Zuāns»
   Jaunie karavīri, kuri pēc Hetijas pēkšņās ierašanās bija sūtīti izlūkos, drīz atgriezās un ziņoja, ka neesot manījuši neko aizdomīgu. Viens no viņiem bija aizgājis gar krastu pat lidz vietai, kurai pretī stavēja platdibene, taču tumsā nebija to ievērojis. Citi bija devušies dažādos virzienos un pārliecinājušies, ka visur nakts rimtība saplūdusi ar mežu klusumu un vientulību.
   Irokēzi secināja, ka meitene uzņēmusi savu ceļu viena tāpat kā pirmāk un viņas nolūks līdzīgs iepriekšējam. Viņi nezināja, ka liellaiva aizbraukta no cietokšņa, turklāt viņu drošības izjūtu lielā mērā pastiprināja tas, ka bija pare­dzēts uzbrukums, kas tobrīd, jādomā, jau notika. Tādēļ indiāņi vienīgi izlika sardzi; viņi gatavojās doties pie miera.
   Irokēzi parūpējās, lai gūsteknis neaizbēgtu, tomēr ne­sagādāja viņam liekas ciešanas. Hetijai viņi atļāva iekār­toties pie indiāņu meitenēm pēc sirds patikas. Šoreiz gan trūka Dvesmas draudzīgo pakalpojumu, taču mazprātes slava ne vien sargāja Hetiju no pārestībām, bet arī nodro­šināja cieņas pilnu un uzmanīgu izturēšanos pret viņu, tā ka viņa baudīja tādas pašas ērtības kā mežonīgās, bet maigās būtnes, kuru vidū viņa bija nokļuvusi. Meitenei iedeva zvērādu, un viņa sagatavoja sev guļvietu uz kādas zaru kaudzes mazliet atstatu no būdiņām. Tāpat kā citi, viņa drīz ieslīga dziļā miegā.
   Nometnē atradās trīspadsmit vīrieši, un trīs no viņiem bija sardzē. Viens palika ēnā netālu no ugunskura. Viņam bija jāuzrauga gūsteknis, jāgādā, lai ugunskurs nedegtu pārāk gaiši un pilnīgi neizdzistu, un vispār jāvēro no­metne. Otrs patrulēja no krasta uz krastu, šķērsodams ragu, bet trešs lēnām staigāja gar ūdens malu zemesmēles galā, lai biedriem nebūtu jāpiedzīvo jauni pārsteigumi. Šie norīkojumi nepavisam nesaskanēja ar mežoņu ieradumiem, jo viņi mēdza vairāk paļauties uz pārvietošanās slepenību nekā uz šādu modrību, bet šoreiz to prasīja īpatnējie ap­stākļi, kādos atradās hūroni. Ienaidnieki zināja viņu uztu­rēšanās vietu, un to nevarēja tik viegli mainīt stundā, kad bija jāatpūšas. Domājams, indiāņi gan cerēja, ka noti­kumi, kam tolaik vajadzēja attīstīties ezera augšdaļā, pil­nīgi saistīs visu brīvībā palikušo bālģīmju un to vienīgā sarkanādainā sabiedrotā uzmanību. Šķeltais Ozols droši vien ņēma vērā arī to, ka pats bīstamākais ienaidnieks ticis viņa rokās.
   Noteiktība, ar kādu iemieg un pamostas tie, kas piera­duši pie modrības un traucētas atpūtas, ir viena no cil­vēku dabas apbrīnojamajām parādībām. Kolīdz galva skar spilvenu, apziņa zūd; un tomēr vajadzīgā stundā gars, lie­kas, pamodina miesu tik precīzi, it kā būtu to sargājis. Tāpat bija ar Hetiju Hateri. Lai cik vāju domāja esam viņas garu, tas bija pietiekami rosīgs, lai liktu viņai at­vērt acis pusnaktī. Šinī stundā viņa pamodās un, atstājusi zaru un zvērādas cisas, atklāti un nevainīgi piegāja pie ugunskura. Viņa uzrušināja plēnošās ogles, jo savā gau­žām vienkāršajā guļvietā bija sajutusi nakts un meža dzestrumu. Izšāvās liesma, apgaismodama sardzē stāvošā indiāņa tumsnējo seju, melnās acis viņam spīdēja kā pu­mai, kas degošām pagalēm aizdzīta līdz midzenim. Taču Hetija nejuta bailes un tuvojās hūronam. Viņas kustības bija dabiskas un noteiktas, tādēļ karavīrs nosprieda, ka meitene piecēlusies tikai aiz nakts vēsuma, — gadījums, kas parasts nometnē un droši vien vismazāk spēj radīt aizdomas. Hetija uzrunāja indiāni, bet tas nesaprata an­gliski. Pēc tam viņa brīdi noraudzījās guļošajā gūsteknī un skumīgi devās lēnā gaitā projām.
   Meitene necentās slēpties. Uz šādu viltību viņa, domā­jams, nebija spējīga, toties viņas soļi bija viegli un tik tikko dzirdami. Hetija gāja uz zemesmēles galu, kur bija izkāpusi malā iepriekšējo reizi un Dvesma sēdusies laivā. Sargs redzēja meitenes vāro augumu pamazām ienirstam tumsā, tomēr viņš mierīgi palika stāvam, jo zināja, ka citi patrulē. Turklāt viņš neticēja, ka meitene, kas divus lāgus labprātīgi ieradusies nometnē un iepriekšējo reizi to brīvi atstājusi, tagad nodomājusi bēgt. īsos vārdos — Hetijas izturēšanās nepievērsa vairāk uzmanības kā plānprātīga cilvēka izturēšanās pievērstu civilizētajā sabiedrībā, tikai mežoņi parādīja viņai lielāku cieņu.
   Hetija, protams, ne visai labi pazina apkārtni, tomēr viņa atrada ceļu uz raga dienvidkrastu, kura tuvumā bija ierīkota nometne. Viņa devās gar ūdensmalu ziemeļu vir­zienā un drīz sastapa indiāni, kas patrulēja pa sēri. Tas bija jauns karavīrs. Izdzirdējis meitenes vieglos soļus, tas aši tuvojās viņai, taču šinī straujumā nebija nekā drau­dīga. Tumsa melnoja tik bieza, ka meža ēnās bija grūti samanīt apveidus pat divdesmit pēdu atstatumā un gluži neiespējams pazīt cilvēku, kamēr tas nav aizsniedzams ar roku. Jaunais hūrons neslēpa vilšanos, tiklīdz pārliecinā­jās, ko saticis. Patiesības labad jāteic, ka viņš gaidīja savu iecerēto, kas bija apsolījusies īsināt ar savu klātbūtni pusnakts sardzes garo laiku. Arī šis karavīrs neprata an­gliski. Viņš gan nebrīnījās, ka šinī stundā meitene neguļ. Indiāņu ciemos un nometnēs šādas pastaigas nav nekas sevišķs, tur guļ un ēd, kā pagadās. Pie tam irokēzam bija zināma nabaga Hetijas mazprātība, un tā arī šoreiz viņai palīdzēja. Nepatīkami pievīlies cerībās, jaunais karavīrs, gribēdams tikt vaļā no šādas nelūgtas viešņas, pamāja meitenei, lai viņa turpina savu ceļu pa sēri. Hetija pa­klausīja, bet, projām iedama, viņa paskaļi ierunājās savā maigajā balsī, kas nakts klusumā aizskanēja labu gabaliņu.
   —   Ja noturēji mani par hūronu meiteni, karavīr, tad es nebrīnos, ka tu īgņojies, — viņa sacīja. — Esmu Hetija Hatere, Tomasa Hatera meita. Nekad neesmu naktī gājusi uz satikšanos ar vīrieti, jo māte allaž teica, ka tas ir slikti un uzvedīgām jaunavām nevajag to darīt; es domāju bāl­ģīmju jaunavas — zinu, ka ieradumi nav visur vienādi. Nē, nē, esmu Hetija Hatere — un neietu pat uz satikšanos ar Hariju Nerimšu, kaut arī viņš lūgtu mani, ceļos mez­damies! Māte sacīja, ka tas ir slikti.
   To pateikusi, Hetija jau sasniedza vietu, kur iepriekš bija piestājušas laivas un kur līkumotā krasta un krūmu dēļ sargs viņu neredzētu pat gaišā dienas laikā. Bet mīlē­tājs saklausīja citus soļus un jau atradās tik tālu no He­tijas, ka gandrīz vairs nesadzirdēja viņas sidrabaino balsi. Taču meitene, paturēdama prātā savu nolūku, turpināja runu. Mežā viņas liegā balss neieskanēja dziļi; pār ūdeni tā aizviļņoja tālāk.
   —   Esmu šeit, Džūdit, — viņa piebilda, — un tuvumā nav neviena. Sargs aizgāja pretī savai mīļajai. Tu zini, tā ir indiāņu meitene, kurai nav kristīgas mātes, kas pamāca, ka nedrīkst naktī iet uz satikšanos ar vīrieti…
   No ūdens puses atskanēja kluss brīdinājuma sauciens, kas lika Hetijai aprauties, un tad viņa neskaidri samanīja laivu, kas tuvojās bez trokšņa. Pēc brīža tās priekšgals nošņirkstēja pret oļaino krastu. Sajutusi Hetijas svaru, vieglā laiva tūlīt aizpeldēja projām līdzīgi dzīvai, apzinī­gai būtnei, ar pakaļgalu pa priekšu, un drīz atradās kādus simt jardus no krasta. Tad tā pagriezās, uzņemdama ceļu uz šķirstu. Laiva lieca plašu loku, lai paildzinātu brau­cienu un iekļūtu ezerā tik tālu, ka indiāņi nevarētu no krasta dzirdēt balsis. Labu laiciņu abas meitenes klusēja; Džūdita viena sēdēja pakaļgalā, vadīdama laivu gandrīz tikpat veikli kā vīrietis. Beidzot viņai šķita, ka vieta ir piemērota sarunai, ko viņa jo nepacietīgi gaidīja kopš tā brīža, kad māsas atstāja ragu.
   —   Te mēs esam drošībā, Hetij, — Džūdita sacīja. — Va­ram runāt, nebaidoties, ka mūs dzirdēs. Tomēr tev jārunā klusi, jo rāmā naktī skaņas uz ūdens izplatās tālu. Kad tu biji zemesragā, es kādu laiku atrados tik tuvu pie tā, ka dzirdēju karavīru balsis un dzirdēju čirkstam zem ta­vām kurpēm smiltis, pirms sāki runāt.
   —  Džūdit, es domāju, hūroni nezina, ka esmu aizbēgusi no viņiem.
   —   Ļoti iespējams. Mīlētājs ir slikts sargs — ja tikai viņš nesarga pats savu iecerēto! Bet saki, Hetij, — vai redzēji Zvērkāvi un runāji ar viņu?
   —   Jā gan. Viņš sēdēja pie ugunskura, kājas bija sapī­tas, taču rokas atstātas brīvas, tās viņš varēja kustināt pēc patikas.
   —   Nu, ko viņš tev teica, bērns? Kādu vēsti man sūtīja? Saki ātrāk! Es degu nepacietībā.
   —   Ko viņš man teica? Džūdit, iedomājies tikai: viņš sacīja, ka nemākot lasīt! Vai tas nav brīnums! Baltais cilvēks neprot lasīt pat savu bībeli! Mās, viņam droši vien nekad nav bijis mātes!
   —   Tas nekas, Hetij. Ne jau visi vīrieši prot lasīt. Māte daudz ko zināja un iemācīja mums, bet tēvs gaužām maz jēdz no grāmatām un, kā pati zini, tikai ar grūtībām lasa bībeli.
   —   Ak, es nekad neesmu domājusi, ka tēvi māk labi lasīt; bet mātēm jāprot lasīt, citādi viņas taču nevar mācīt savus bērnus. Jā, jā, Džūdit, Zvērkāvim nekad nav bijis mātes, citādi viņš prastu lasīt.
   —  Vai tu viņam sacīji, ka es sūtīju tevi krastā, sacīji, cik ļoti mani apbēdinājusi viņa nelaime? — Džūdita nepa­cietīgi jautāja.
   —  Man šķiet, ka sacīju, mās; bet tu zini, esmu mazprā- tīga un varēju aizmirst. Teicu, ka tu mani atvedi līdz krastam. Un viņš lika, lai pasaku tev daudz ko, to labi atceros, jo man asinis stinga dzīslās, kad klausījos viņā. Zvērkāvis lika, lai pasaku viņa draugiem… domāju, arī tu esi viņa draugs, mās, jā?
   —  Kā tu vari mani tā mocīt, Hetij! Protams, es esmu viens no viņa uzticamākajiem draugiem pasaulē.
   —  Mocīt tevi! Jā, tagad atceros visu. Labi, ka pateici šo vārdu, Džūdit, tas atgādināja man visu. Nu, Zvērkāvis sacīja, ka mežoņi viņu laikam mocīšot, bet viņš centīšoties turēties, kā kristīgajam baltajam piederas, un nevienam nevajagot viņa dēļ bailēties … Kāpēc Zvērkāvis saka «bai- lēties»? Māte allaž mācīja, ka jāteic «baiļoties».
   —  Nedomā par to, mīļā Hetij, tagad nedomā par to! — Džūdita iesaucās, tik tikko apvaldīdama elsas. — Vai Zvērkāvis patiešām teica, ka mežoņi viņu spīdzinās? Atce­ries labi, jo tā ir briesmīga ziņa.
   —  Jā, tā viņš teica. Es to atminējos, kad sacīji, ka moku tevi. Ak, man bija ļoti žēl Zvērkāvja, taču viņš pats runāja par visu tik mierīgi! Zvērkāvis nav tāds skaists kā Harijs Nerimša, bet viņš ir vairāk nosvērts, Džūdit.
   —   Viņš ir vērts tik, cik miljons Mārču! Jā, viņš atsver visus jaunekļus, kas līdz šim atnākuši pie šī ezera, itin visus, — Džūdita sacīja tik sparīgi un pārliecināti, ka māsa izbrīnījās. — Viņš ir patiesīgs. Zvērkāvis nemelo. Tu, Hetij, nezini, cik ļoti izceļ vīrieti patiesīgums, bet, kad pati… nē, es ceru, tu nekad to nezināsi. Kādēļ gan tādai kā tu jāiepazīst rūgtā mācība nīst un neuzticēties!
   Džūdita ievaidēdamās nolieca galvu un aizklāja ar ro­kām seju. Šī pēkšņā uzbudinātības lēkme tomēr ilga tikai mirkli, un pēc tam viņa runāja mierīgāk, joprojām izteik­dama atklāti savas domas māsai, kam viņa pilnīgi uzti­cējās. Taču Džūditas balss bija klusa un aizsmakusi, tai trūka agrākā skaidruma un možuma.
   —   Ir grēks baidīties no patiesīguma, Hetij, — viņa sa­cīja, — un tomēr es bīstos Zvērkāvja patiesīguma vairāk nekā jebkura ienaidnieka! Šādu patiesīgumu nedrīkst iz­mantot ļaunprātīgi… tāds godīgums … tāda stingra taisnsirdība! Bet, mās, mēs esam gandrīz līdzvērtīgi —
   Zvērkāvis un es? Viņš taču nav visnotaļ pārāks par mani?
   Džūdita nemēdza tā noniecināt sevi — prasīt Hetijas spriedumu. Un par māsu viņa sauca Hetiju tikai retumis. Palaikam šādu godu rāda jaunākā meita vecākajai arī tad, ja citādi starp viņām pastāv pilnīga vienlīdzība. Tā kā mazas atkāpes no ierastā izturēšanās veida pamana bie­žāk nekā svarīgākas pārmaiņas, Hetija ievēroja šīs atšķi­rības, un viņa savā naivitātē brīnījās par tām.
   Viņā pamodās maza iedomība, un atbilde bija tāda pati neparasta kā jautājums. Nabaga meitene centās runāt smalkāk, nekā spēja.
   —   Pārāks, Džūdit? — viņa augstprātīgi atņēma.
   —   Kādā ziņā Zvērkāvis var būt pārāks par tevi? Vai tu neesi mūsu mātes bērns? Vai viņš prot lasīt? Un vai visā šinī pasaules daļā kāda sieviete līdzinājās tavai mātei? Pēc mana ieskata, viņš pat neiedomātos sevi pārāku par mani, kur nu vēl par tevi. Tu esi daiļa, bet viņš nejauks…
   —   Nē, nav vis nejauks, Hetij, — Džūdita pārtrauca māsu. — Tikai nedaiļš. Bet viņa godīgajā sejā ir izteiksme, kas patīkamāka par skaistumu… Manās acīs Zvērkāvis ir izskatīgāks nekā Harijs Nerimša.
   —   Džūdita Hatere, tu biedē mani! Nerimša ir visskais­tākais cilvēks pasaulē. Viņš skaistāks pat par tevi — tu zini, vīrieša skaistums allaž patīkamāks nekā sievietes skaistums.
   Šī mazā, nevainīgā dabiskā sliecības izpausme nebija pa prātam vecākajai māsai, un viņa to neslēpa.
   —   Hetij, tagad tu stāsti muļķības, — viņa atbildēja.
   —   Labāk nerunā par to. Nerimša nav visskaistākais cil­vēks pasaulē, un tā domā daudzi. Garnizonos ir virs­nieki … — Džūdita sastomījās. — Tuvējos garnizonos ir virsnieki, kas izskatīgāki par viņu. Bet kāpēc tu domā, ka esmu līdziniece Zvērkāvim? Pasaki man! Es nevaru aiz­klausīties, ka tu tik ļoti jūsmo par tādu vīrieti, kāds ir Ha­rijs Nerimša, viņam nav ne jūtu, ne uzvedības, ne sirds­apziņas. Tu esi par labu viņam, un tas mums tūlīt būtu Nerimšam jāpasaka.
   —   Es! Džūdit, vai tev prāts! Es neesmu daiļa, un esmu garā vāja.
   —   Tu esi laba, Hetij, un to nevar teikt par Henriju Mārču. Viņam ir seja un augums, bet trūkst sirds. Bet ta­gad diezgan runāts par to. Saki — kāda ziņā esmu līdzīga Zvērkāvim?
   —   Džūdit, kā tu tā vaicā! Viņš neprot lasit, bet tu proti. Viņš nemāk izteikties, runā sliktāk nekā Mārčs … jā, mās, arī Harijam ne vienmēr ir tīra izruna. Vai esi ievērojusi?
   —   Zināms. Nerimša ir rupjš caurcaurēm, ne tikai valodā vien. Es gan baidos, Hetij, tu mani vērtē par augstu, ja domā, ka varu ar pilnām tiesībām stāvēt blakus tādam vīrietim kā Zvērkāvis. Jā, esmu vairāk izglītota, savā ziņā esmu izskatīgāka un varbūt liekos pārāka par viņu, bet viņa patiesīgums … viņa patiesīgums — tas mūs baismi atšķir vienu no otra! Nu, es vairāk nerunāšu par to. Pado­māsim, kā izraut viņu no hūronu rokām. Tēva lāde ir plat- dibenē. Ja nu mēģinātu viņus iekārdināt ar citiem zilo­ņiem? Es gan baidos, ka nevarēs ar šādiem niekiem izpirkt brīvībā tādu vīru kā Zvērkāvis; turklāt tēvs un Nerimša droši vien nerūpēsies par Zvērkāvi tā, kā viņš rūpējās par tiem.
   —   Kāpēc ne, Džūdit? Nerimša un Zvērkāvis ir draugi, un draugiem allaž jāpalīdzas.
   —   Ak vai! Nabaga Hetij, tu maz pazīsti cilvēkus! Šķie­tami draugi bieži vien ir bīstamāki nekā atklāti ienaid­nieki, it sevišķi sievietēm. No rīta tu kāpsi krastā un mē­ģināsi ko darīt Zvērkāvja labā. Viņu nespīdzinās, kamēr Džūdita Hatere būs dzīva un spēs izdomāt, kā aizkavēt mocības.
   Turpinājās saraustīta saruna, līdz vecākā māsa izdibi­nāja visu, ko jaunākā bija paturējusi savā mazajā prātā. Kad Džūdita bija apmierināta — īstenībā gan viņu neva­rēja saukt par apmierinātu, jo viņas jūtas bija tā saaudu­šās ar visu, kas skāra sarunas priekšmetu, ka modināju­šas gandrīz neremdināmu ziņkāri, — kad Džūditai pietrūka jautājumu, viņa airēja laivu uz Šķirstu. Nakts aklajā tumsā un meža un pakalnu melnajās ēnās grūti nācās uzmeklēt platdibeni, kas bija noenkurota tik tuvu pie krasta, cik vien atļāva drošības apsvērumi. Džūdita prata lieliski vadīt vieglo tāss laivu, kas prasīja vairāk veiklī­bas nekā spēka. Līdzko viņa bija beigusi sarunu ar Hetiju un nolēmusi atgriezties šķirstā, laiviņa aiztraucās pa ūdeni. Bet platdibene nebija redzama. Dažreiz māsām šķita, ka tā rēgojas tumsā līdzīgi zemai, melnai klintij, bet, kā izrādījās, tie bija vai nu lapotnes sakuplojumi krastā, vai arī redzes maldi. Pēc pusstundu ilgas meklēšanas meitenēm gribot negribot bija jāatzīst, ka šķirsts aizbraucis.
   Sādā nenoteiktā stāvoklī lielākā tiesa sieviešu visvairāk raizētos par sevi. Ar Džūditu tomēr bija citādi; un arī He­tija vairāk bažījās par tēvu un Mārču nekā baiļojās savas drošības dēļ.
   —   Nevar taču būt, Hetij, ka indiāņi pietikuši ar plostu vai peldus un pārsteiguši mūsējos guļam, — Džūdita sa­cīja, kad abas pēc pamatīgas meklēšanas bija pārliecinā­jušās, ka šķirsts nav atrodams.
   —   Es gan neticu, ka Dvesma un Cingačguks būtu tik drīz devušies pie miera. Viņi taču papriekš izstāstītu viens otram visu, kas sakrājies uz sirds ilgās atšķirtības laikā, vai ne, mās?
   —   Droši vien nebūtu, bērns. Jādomā, viņiem vis miegs nenāca. Tomēr vienu indiāni varētu pārsteigt arī nomodā, it sevišķi, ja viņa domas pievērstas kam citam. Bet tad es būtu dzirdējusi troksni; šādā naktī viens pats Harija Ne­rimšas lamu vārds atbalsotos austrumu pakalnos līdzīgi pērkona grandienam.
   —  Nerimša patiešām rupji un neapdomāti izsakās, Džū­dit, — Hetija skumji un lēnīgi atbildēja.
   —  Nē, nē, nav iespējams, ka irokēzi sagrābuši platdi- beni un es neesmu dzirdējusi troksni. Nav pagājusi ne stunda, kopš atīros no tās, un visu šo laiku esmu jo uzma­nīgi klausījusies. Un tomēr grūti nākas ticēt, ka tēvs tīšu­prāt pametis savus bērnus!
   —   Džūdit, varbūt tēvs domājis, ka mēs abas guļam savā kambarītī, un aizbraucis atpakaļ. Tu zini, naktī mēs bieži braukājam ar šķirstu.
   —   Tiesa, Hetij, un tavs pieņēmums šķiet pareizs. Dien­vidu vējiņš ir mazliet pastiprinājies, un viņi būs devušies augšup pa ezeru …
   Džūdita aprāvās — kad viņa izrunāja pēdējo vārdu, no- plaiksnījās uguntiņa, uz mirkli apgaismodama ainavu. Se­koja šāviena sprakšķis, un pēc tam austrumu kalnos no­dārdēja atbalsis. Gandrīz tanī pašā brīdī gaisu pāršķēla spalgs, gari stiepts sievietes kliedziens. Iestājās baigs klu­sums, kas likās vēl drausmīgāks par pēkšņo un neganto pusnakts dziļās rimtības traucējumu. Par spīti savam rak­stura stingrumam, Džūdita tikko elpoja, un nabaga Hetija paslēpa seju un trīcēja.
   —  Tui kliedza sieviete, Hetij, — vecākā māsa nopietni sacīja, — un tas bija sāpju kliedziens. Ja šķirsts aizbrau­cis no šīs vietas, tas varēja aizpeldēt tikai uz ziemeļiem — pa vējam, un šāviens un kliedziens atskanēja no raga pu­ses. Vai būtu kas noticis ar Dvesmu?
   —  Brauksim turp un uzzināsim visu, Džūdit; varbūt vi­ņai vajadzīga mūsu palīdzība — bez viņas šķirstā ir vī­rieši vien.
   Nebija ko vilcināties, un Džūdita tūlīt mērca airi ūdenī. Taisnā līnijā līdz ragam nebija tālu, un satraukumā mei­tenes nedomāja dārgos brīžus tērēt aiz veltīgas piesar­dzības. Viņas airēja neuzmanīgi, bet tādā pašā satrau­kumā citi neievēroja šo braucienu. Pēc laiciņa Džūditas acis apžilbināja gaisma, kas plūsmoja pa kādu krūmāja vaļumu. Viņa vadīja laivu tā, lai uguns paliktu redzama, un piebrauca tik tuvu pie krasta, cik atļāva piesardzība.
   Meitenes vēroja ainu, kas tagad bija skaidri redzama no laivas. Piegāzē, kas jau vairākkārt minēta, bija sapulcē­jušies visi nometnes iemītnieki. Seši — astoņi no viņiem turēja dzelteno priežu lāpas, kuras meta spilgtu, bet sērīgu gaismu uz visu, kas atradās zem meža velvēm. Atspiedusi muguru pret koku, sēdēja sieviete, kuru gaidīdams patruļ­nieks bija kļuvis tik nolaidīgs, ka ļāvis aizbēgt Hetijai. Tagad tas bija piemeties meitenei līdzās un balstīja viņu. Kāds turēja lāpu tuvu pie viņas sejas, kurā atspoguļojās nāves mokas, un pa viņas kailajām krūtīm tecēja asiņu straumīte, norādīdama uz ievainojuma raksturu. Nakts smagajā, valgajā gaisā vēl bija stipri jūtama šaujamā pulvera asā, īpatnējā smaka. Acīmredzot indiāņu meiteni bija ķērusi lode. Džūdita uzreiz saprata visu. Gaismas svītra bija noplaiksnījusies uz ūdens zemesraga tuvumā, tā ka bija šauts no laivas vai garām braucoša šķirsta. Droši vien neuzmanīgs izsauciens vai skaļāki smiekli bi­juši par cēloni šim uzbrukumam, jo šāvējs varēja uztvert mērķi, laikam gan tikai vadoties no skaņas. Drīz upura galva nokārās uz krūtīm un viņš ieslīga nāvē. Tad indiāņi aiz piesardzības izdzēsa lāpas; atstāja degam tikai vienu, un tās trīsuļojošā gaismā bija samanāms skumjš bēru gā­jiens, kas virzījās uz nometni.
   Džūdita nodrebēja un smagi nopūtās, atkal mērkdama airi ūdenī, un laiva klusi brauca ap zemesragu. Skats, kas tikko bija sabangojis viņas jūtas un tagad nedeva mieru viņas iztēlei, baismināja vēl vairāk nekā indiāņu meitenes īsā agonija un pāragrā nāve. Visu lāpu spožajā gaismā Džūdita bija redzējusi stāvam pie mirstošās sie­vietes Zvērkāvi ar nožēlas un, kā viņai šķita, kauna iz­teiksmi sejā. Viņš pats neizrādīja ne bailes, ne mulsumu, bet skatieni, ko karavīri meta uz mednieku, nepārprotami liecināja, kāds niknums vērsmoja viņu krūtīs. Likās, gūs­teknis šos skatienus neievēroja, bet Džūditai tie iespiedās prātā uz visu nakti.
   Pie raga meitenes nesastapa nevienu laivu. Zemes strēlē, uz drūmā ūdens, snaudošajos mežos un pat apmākušajās debesīs valdīja tāda dziļa rimtība un tumsa, it kā meža klusums nekad nebūtu traucēts un saule nekad nebūtu ap­spīdējusi šo vientuļo novadu. Vajadzēja meklēt drošu vietu, cits nekas neatlika, un tā bija atrodama tikai ezera vidū. Meitenes klusēdamas aizbrauca tur, viņas ļāva lai­vai slīdēt ziemeļu virzienā un baudīja atpūtu, kāda šinī stāvoklī un noskaņojumā bija iespējama.

   Pie ieročiem un sardzē!
   Viss pagalam, Ja vien šim zvanam neizraus kāds mēli.
   Ir mūsu sūtnis pazaudējis ceļu,
   Vai neparedzēts šķērslis viņu kavē.
    Anselmo, tu ar saviem vīriem ej
   Pie torņa lūkām.
   Pārējie — ar mani!
   Bairons. «Marino Faljēro»
   Džūditas minējums attiecībā uz indiāņu meitenes nāves apstākļiem bija visumā pareizs. Nogulējuši vairākas stun­das, Haters un Mārčs pamodās — dažas minūtes pēc tam, kad Džūdita bija atstājusi šķirstu un devusies meklēt māsu. Šinī laikā Cingačguks ar savu līgavu, protams, jau bija liellaivā. No delavēra vecais vīrs uzzināja nometnes atrašanās vietu un jaunākos notikumus, kā arī dabūja dzirdēt par meitu prombūtni. Pēdējā vēsts viņu gan neuz­trauca, jo viņš lielā mērā paļāvās uz vecākās meitas sa­prātu un to, ka jaunākajai mežoņi pāri nedarīs. Turklāt briesmu pilnā dzīve bija notrulinājusi viņa jūtas. Likās, viņš arī daudz nenožēloja, ka Zvērkāvis saņemts gūstā. Haters gan zināja, cik svarīga būtu jaunekļa palīdzība aizstāvēšanās kaujās, taču viņiem bija tik atšķirīgi uz­skati par mežu morāli, ka viņi nevarēja just viens pret otru nekādas lielās simpātijas. Ja Haters būtu uzzinājis nometnes atrašanās vietu, kad hūronus vēl nebija sacēlusi kajas Dvesmas bēgšana, viņš būtu priecājies, bet tagad bija pārāk riskanti kāpt krastā; un viņš uz vienu nakti negribīgi atteicās no ļaunajiem nodomiem, ko diktēja at­riebība un nesenais gūsts. Tādā garastāvoklī Haters apsē­dās platdibenes priekšgalā, kur viņam drīz piebiedrojās Nerimša. Čūska un Dvesma palika vieni paši šķirsta otrā galā.
   —   Zvērkāvis izrādījies kā puika — aizgajis pie mežo­ņiem šinī stundā un iekritis viņiem rokās līdzīgi briedim, kas iespēries bedrē, — noņurdēja vecais vīrs, kurš, kā pa­rasti, redzēja skabargu sava tuvākā acī, bet nenomanīja baļķi pats savējā. — Ja viņam par šo muļķību jāsamaksā ar savu ādu, tad vainīgs tikai viņš pats.
   —   Tā tas ir iegājies, vecais Tom, — Nerimša atsaucās, — katram jābleķo savi parādi un jāatbild par saviem grēkiem. Man tomēr brīnums, ka tāds vērīgs un izmanīgs zellis kā Zvērkāvis noķerts šādās lamatās! Vai viņš patie­šām bija tik neldzīgs, ka pusnaktī ložņāja ap hūronu no­metni, neatstājis sev citu atkāpšanās ceļu kā tikai ezeru? Vai viņš sevi iztēlojās par buku, kas, ielēcis ūdenī, var iz­dzēst pēdas un aizpeldēt no briesmām? Jāatzīstas, es gan biju labākās domās par šī zēna galvu; bet mums jāpiedod iesācējam maza kļūda. Paklau, cienījamais Hater, vai var­būt nezini, kur palikušas meičas? No Džūditas un Hetijas nav ne miņas, kaut arī izstaigāju šķirstu un apskatīju visu, kas tanī dzīvs.
   Atsaukdamies uz delavēru, Haters īsi paskaidroja, ka meitas aizbraukušas ar laivu, Džūdita izlaidusi māsu krastā un atgriezusies un vēlāk atstājusi šķirstu pa otram lāgam.
   —   To taisa medus mēle, Peldošais Tom! — Nerimša iz­grūda. — To taisa medus mēle un ģeķīga skuķa iegribas, un tev vajadzētu to visu ņemt vērā! Mēs abi arī bijām gūstā… — Tagad Nerimša to atcerējās. — Mēs abi arī bijām gūstā, un tomēr Džūdita ne soli neizkustējās mūsu dēļ! Šis izstīdzējušais Zvērkāvis ir apbūris viņu; un vi­ņam un Džūditai, un tev — mums visiem jāņem tas vērā. Es neesmu tas vīrs, kas lēnīgi pacieš tādu pārestību, un vēlreiz saku, ka tas visiem jāņem vērā! Uzrausim žākaru, vecais zēn, piebrauksim tuvāk pie raga un apskatīsimies, kas tur notiek.
   Haters neko neiebilda pret šādu braucienu. Sargādamies sacelt troksni, abi sāka rosīties, un liellaiva uzņēma gaitu. Pūta dienvidu vējš, platdibene aizburāja augšup pa ezeru, un drīz tumsā neskaidri iezīmējās koki, kuros tērpās ze­mes laida. Peldošais Toms stūrēja, viņš brauca tik tuvu gar krastu, cik atļāva pārkarenie zari un ūdens dziļums. Krasta ēnās neko nevarēja izšķirt, bet minētais jaunais sargs, kas patrulēja pa sēri, samanīja būdas un buras apveidus. Pēkšņa pārsteiguma mirklī viņam paspruka dobjš indiāņa izsauciens. Aiz niknuma un karstgalvības, kas bija Nerimšas rakstura galvenās iezīmes, šis robež- nieks palaida šauteni zemāk un nospieda gaili.
   Lode bija liktenīga, un meitene krita. Pēc tam lāpas ap­gaismoja ainu, ko esam aprakstījuši.
   Mirklī, kad Nerimša pastrādāja šo neapdomātas cietsir­dības darbu, Džūditas laiva atradās, ja daudz,'simt pēdu no vietas, kuru tikko bija atstājis šķirsts. Viņas brauciens jau aprakstīts, un tagad mums jāseko viņas tēvam un tā biedriem. Kliedziens pavēstīja, ka Mārčs netēmējot trāpī­jis cilvēkam un lodei par upuri kritusi sieviete. Pašu Ne­rimšu satrauca šāds negaidīts iznākums, un brīdi viņā cī­nījās pretējādas jūtas. Vispirms viņš iesmējās rupjā un brāzmainā priekā, pēc tam iesmeldza sirdsapziņa — šis uzraugs, kas mīt mūsu krūtīs un ko padara stingrāku iz­glītība, kuru baudām bērnībā. Vienu mirkli šī puscivili- zētā, pusbarbariskā cilvēka dvēsele bija jūtu haoss, un viņš nezināja, ko domāt par savu rīcību, un pēc tam viņa raksturīgā spīts un lepnība atguva savu parasto varu. Viņš bramanīgi piecirta pie grīdas šautenes laidi un lie­kuļotā vienaldzībā sāka klusi svilpot kādu melodiju. Visu šo laiku platdibene bija peldējusi tālāk; tā jau sasniedza līci augšpus raga un attālinājās no krasta.
   Citi gan nenovērtēja Mārča soli tik iecietīgi kā viņš pats. Haters ņurdēdams izrādīja savu neapmierinātību, jo šis šāviens neko nedeva, tas vienīgi varēja padarīt karu vēl nesaudzīgāku; un savtīgi, neprincipiāli cilvēki visbar­gāk nosoda nedibinātas atkāpes no pareizās rīcības. Viņš tomēr apvaldījās, jo sakarā ar Zvērkāvja gūstu Nerimšas palīdzība bija kļuvusi divreiz svarīgāka. Cingačguks pie­trūkās, un viņa rasiskā apziņa uz brīdi lika aizmirst seno cilts naidu; taču viņš īstajā laikā atguvās, apspiezdams niknos nodomus, kas paplaiksnījās viņa prātā. Ar Dvesmu bija citādi. Izmetu.sies no būdas, meitene nostājās blakus
   Nerimšam gandrīz tanī pašā mirklī, kad viņa šautenes laide skāra grīdu, un bezbailībā, kas darīja godu delavē­res sirdij, viņa neskopojās ar pārmetumiem, ļaudama pil­nīgu vaļu sievišķīgām dusmām.
   — Kāpēc šāvi? — viņa noprasīja. — Ko hūronu mei­tene darīja, ka viņu nogalināji? Kā tu domā: ko Manito teiks? Ko Manito jutīs? Ko irokēzi darīs? Netika gods … netika nometne … netika gūsteknis … netika cīņa … ne­tika skalps … netika itin nekas. Asinis prasa asinis! Kā tu justos, ja- nogalinātu tavu sievu? Kas tevi žēlos, kad skumsi par māti vai māsu? Tu garš kā liela priede… hū­ronu meitene — tievs bērziņš — kāpēc uzgāzies tam virsū un nolauzi to? Tu domā, hūroni aizmirsīs? Nē, sarkanādai­nis nekad neaizmirst! Nekad neaizmirst draugu, nekad neaizmirst ienaidnieku. Tāds sarkanā cilvēka Manito! Kāpēc tu tik ļauns, garais bālģīmi?
   Nerimšu vēl nekas nebija tā apmulsinājis kā šis asais un spa rīgais indiāņu meitenes uzbrukums. Tiesa, viņai bija spēcīgs sabiedrotais — paša Mārča sirdsapziņa. De­lavēre runāja dedzīgi, taču tik sievišķīgā noskaņā, ka viņš neredzēja ne mazāko iemeslu zemām dusmām. Meitenes balss maigums padarīja viņas protestu ietekmīgāku, pie­šķirot tam skaidrības un patiesīguma elpu. Kā vairākums vulgāri domājošu cilvēku, Nerimša bija vērtējis indiāņus tikai pēc viņu rupjākajām un skarbākajām rakstura iezī­mēm. Viņam nekad nebija ienācis prātā, ka mīlestība ir cilvēka daļa, ka mežoņu sabiedrībā var pastāvēt pat augsti principi, kuri gan pieskaņoti viņu ieražām un aizspriedu­miem, tomēr neko nav zaudējuši no sava cildenuma, un ka arī karavīrs, kas parāda vislielāko cietsirdību kaujas- laukā, ļaujas pašām maigākajām ietekmēm mājas miera brīžos. īsos vārdos — visus indiāņus Nerimša mēdza uz­skatīt par būtnēm, kas tikai mazliet atšķiras no meža zvē­riem, un bija gatavs attiecīgi apieties ar viņiem ikreiz, kad uz to mudināja savtīgums vai kāds untums. Šie pārmetumi apmulsināja skaisto barbaru, bet nožēlu laikam gan nera­dīja viņā. Taču sirdsapziņa lika viņam apvaldīt dusmas, un varbūt viņš juta, ka jau tā pastrādājis darbu, kas ap­kauno vīrieti. Viņš neskaitās un neatbildēja uz Dvesmas vienkāršo, tomēr izjusto runu, bet aizgāja projām kā cil­vēks, kas uzskata par sevis necienīgu ielaisties strīdā ar sievieti.
   Tikmēr šķirsts slīdēja uz priekšu; kad lāpas apgaismoja minēto ainu zem kokiem, tas bija sasniedzis atklātu ezeru. Peldošais Toms vadīja platdibeni aizvien tālāk no krasta, it kā instinktīvi baidīdamies atmaksas. Viena stunda pa­gāja drūmā klusēšanā, kuru, kā likās, neviens ir nedomāja pārtraukt. Dvesma bija devusies pie miera, un Cingačguks gulēja šķirsta priekšējā daļā. Tikai Haters un Nerimša palika nomodā; pirmais atradās pie stūres aira, kamēr ot­rais pārdomāja savu rīcību stūrgalvīgi kā cilvēks, kas ne­grib atzīt savas kļūdas un daudz nebēdā par mūžīgā tārpa slepenajiem grauzieniem. Šinī brīdī Džūdita un Hetija sa­sniedza ezera vidu un, ļaudamas laivai dreifēt, iekārtojās uz guļu.
   Nakts bija nomākusies, taču rāma. Ap šo laiku vētras nebija parastas, jūnijā tās tikai retumis plosījās uz šī ezera un vienmēr ātri norima, kaut arī lielākoties brāza spēcīgi. Smagā, miklā nakts gaisa strāva plūda pār koku galotnēm un gludo ezeru, nesdama līdzi meža valgumu. Likās, tā neskāra ūdens līmeni un bieži mainīja virzienu. Protams, pūsmu ietekmēja kalnainais reljefs, kas padarīja apsitīgas pat spirgtas brīzes un kas apvaldīja nakts gaisa vājākos strāvojumus, vēršot tos kaprīzās, šaudīgās meža nopūtās. Šķirsta priekšgals vairākkārt pagriezās uz aus­trumiem un vienu reizi atkal vērsās pret dienvidiem, bet visumā platdibene peldēja ziemeļu virzienā. Haters ļāvās vējam — ja to varēja saukt par vēju; šķita, ka viņa galve­nais nolūks ir pastāvīgi braukāt, lai izjauktu ienaidnieka viltīgos nodomus. Tagad viņš sāka mazliet bažīties savu meitu un droši vien arī laivas dēļ; Hateru šī neziņa tomēr daudz neuztrauca, jo viņš, kā jau minējām, paļāvās uz Džūditas saprātu.
   Šinī laikā bija visīsākās naktis, un drīz aklā tumsa pārgāja ausmas krēslā. Ja vien kāda pasaulīga aina spēj remdēt cilvēka niknumu un slāpēt viņa kaislības, tieši tāda gleznojās Hatera un Nerimšas acu priekšā, naktij mijoties ar rītu. Kā parasti, maigos toņos balgoja debesis, kurās nebija ne tumsas drūmuma, ne saules spožuma un zem kurām tagad viss šķita vairāk apgarots nekā citās dien­nakts stundās. Milzums dzejnieku slavinājuši novakara brīnišķīgo, mierinošo rimtību, un tomēr tā nevedina uz tā­dām dziļām un cildenām domām, kādas modina pusstunda pirms vasaras saules lēkta. Rietā visa panorāma lēni izzūd skatienam, bet rītā priekšmeti pret svinīgu fonu parādās topošā gleznā, sākumā miglaini un izplūduši, pēc tam iezīmīgāki; tie redzami burvīgā austošajā gaismā, kas tik krasi atšķiras no dziestošās; un beidzot tie kļūst sulīgi, skaidri un vizoši, kad lielā spīdekļa stari izšaujas debe­sīs. Putni klusi dodas uz naktsguļu, bet tie katru reizi skandina slavas dziesmas dzimstošai dienai, līdz uzlec pati saule un
   Dzirkst ūdeņi un krasti priekā.
   Taču to visu Haters un Nerimša vēroja, nejuzdami kluso prieku, ko parasti rada šāds skats, ja domas ir tais­nas un centieni tīri; un viņi sagaidīja ausmu tādos ap­stākļos, kas vērta šo ainu iespaidīgāku, izcēla tās burvību. Rīta gaismā kļuva redzams tikai viens savrupējs veido­jums, kuru, vadīdamies pēc savas gaumes un vēlmēm, da­rinājis cilvēks, kas bieži nevis skaistina, bet kropļo ainavu. Šis veidojums bija cietoksnis; viss pārējais bija pati ne­skartā daba. Iznirdams no tumsas, šis īpatnējais mājoklis tomēr iederējās apkārtējo dabas veidojumu vidū un šķita dīvains, grezns un gleznains. Taču tas viss palika nepama­nīts abiem skatītājiem, kas nepazina poētisku saviļņojumu un savā šaurajā, spītīgajā egoismā nespēja mīlēt citus; un dabā viņi redzēja gandrīz tikai to, kas izrietēja no tās ze­mākajām prasībām.
   Kolīdz ausmā kļuva skaidri redzams ezers un, galve­nais, tā krasti, Haters pagrieza šķirsta priekšgalu tieši uz cietoksni, neslēpdams savu nolūku, — viņš gribēja kaut vai pa dienu uzturēties šinī miteklī, kur varēja visdrīzāk sastapties ar savām meitām un visvieglāk aizsargāties pret indiāņiem. Cingačguks jau bija piecēlies, un bija dzir­dams, ka Dvesma rīkojas pa virtuvi. No gala mērķa vairs šķīra tikai kāda jūdze, un tam varēja tuvoties ar buras palīdzību, jo pūta diezgan labs ceļa vējš. Pagaisinādama neziņu, šinī brīdī ezera visplatākajā daļā kļuva redzama Džūditas laiva, kas slīdēja uz ziemeļiem un tumsā bija pat aizpeldējusi garām šķirstam. Paņēmis tālskati, Haters ilgi un bažīgi lūkojās ar to, lai pārliecinātos, vai vieglajā laivā atrodas viņa meitas, un viņam klusi izlauzās tāds kā prieka sauciens, kad viņš ieraudzīja kaut ko virs laivas malas. Kā viņš pareizi secināja, tur vīdēja daļa no Džūdi­tas ģērba. Nākamajā brīclī meitene piecēlās kājās un vērās apkārt kā cilvēks, kas cenšas noskaidrot savu atrašanās vietu. Mirkli vēlāk laivas otrā galā kļuva redzama uz ce­ļiem nometusies Hetija, kas skaitīja lūgsnas. Kad Haters bija atlicis sānis savu fokusā iestādīto tālskati, Čūska to piecēla pie acs un vērsa pret laivu. Virsaitis pirmo reizi lietoja šādu rīku, un pēc viņa «ha!» un sejas izteiksmes, pēc visas viņa izturēšanās Dvesma noskārta, ka viņu sa­jūsminājis kaut kas brīnumains. Ir labi zināms, ka Ame­rikas indiāņi — sevišķi tie, kas savā ciltī bauda godu un cieņu, — lieliski saglabā stoicismu un pašsavaldīšanos, retumis apmeklēdami civilizācijas mājokļus, kur viņi redz tīrus, zilus brīnumus, un Cingačguks bija ieņēmies tādu nosvērtību, ka apspieda katru nepiedienīgāku pārsteiguma izpausmi. Bet Dvesmu šāda uzvešanās norma nesaistīja. Kad līgavainis bija pacēlis tālskati taisnā līnijā ar laivu un meitene pielikusi aci pie tievākā gala, viņa satraukumā atsprāga nost, pēc tarn viņa jūsmā sasita plaukstas un ļāvās smiekliem, kas parasti nāk līdzi neliekuļotai līksmei. Brītiņu vēlāk attapīgā meitene jau prata pati apieties ar šo rīku, un viņa to saka pēc sirds patikas vērst pret redza­mākajiem priekšmetiem. Izvēlējušies par atbalstu palodzi, Dvesma un Cingačguks aplūkoja vispirms ezeru, pēc tam krastus, pakalnus, un pēdīgi viņu uzmanību saistīja cie­toksnis. To pamatīgi nopētījusi, Dvesma kaut ko klusi un nopietni pateica savam mīļajam. Cingačguks tūlīt pielika aci pie tālskata un raudzījās vēl ilgāk un cītīgāk, nekā to bija darījusi viņa līgava. Pēc tam abi noslēpumaini saru­nājās, it kā apmainīdamies domām. Tālskatis tika nolikts, un jaunais karavīrs atstāja būdu, lai piebiedrotos ITateram un Nerimšam.
   Šķirsts lēni, bet noteikti virzījās uz priekšu, un līdz cie­toksnim bija atlikusi nepilna pusjūdze, kad Cingačguks pievienojās abiem baltajiem liellaivas pakaļgalā. Virsaitis izturējās mierīgi, taču cilvēkiem, kuri zināja indiāņu tiku­mus, kļuva skaidrs, ka viņš grib ko sacīt. Nerimša palai­kam bija gatavs runāt, un tagad tas saskaņā ar ieradumu uzņēma valodu pirmais.
   —  Sper vaļā, nepūdē muti, sarkanādaini! — tas uz­sauca savā parastajā rupjajā balsī. — Vai saķīķerēji bu- runduku37 kokā? Vai varbūt zem platdibenes papeldējis taimiņš? Čūska, tagad tu zini, kādi blenžamie ir bālģīm- jiem, un tev nav jābrīnās, ka indiāņu zemes viņi redz pa lielu gabalu.
   —  Nav labi, ka brauc uz cietoksni, — Cingačguks uz­svērti teica, kolīdz sarunu biedrs deva viņam vārdu. — Tur hūrons.
   —  Velna būšana! Peldošais Tom, ja tas taisnība, mēs bāžam savas galvas smalkās lamatās! Tur hūrons! Nu, var jau būt. Es gan savas acis blisinu uz tavu skabūzi, tomēr nevaru sablenzt neko vairāk kā tikai baļķus, ūdeni, mizu un vēl piedevām divus trīs logus un vienas durvis.
   Paprasījis tālskati, Haters rūpīgi aplūkoja cietoksni, pirms izsacīja savas domas; pēc tam viņš diezgan strupi pateica, ka neesot vienis prātis ar indiāni.
   —   Delavēr, tu būsi tālskati pielicis pie acs ačgārni, — Nerimša turpināja. — Mēs abi ar veco puiku nevaram re­dzēt nekādas pēdas ezerā.
   —  Nav pēdu … ūdens dzēš pēdas, — Dvesma strauji teica. — Apturēt laivu … nebraukt tik tuvu … tur hūrons!
   —   Ahā, skaidrs! Ja arī tu stāstīsi to pašu pasaku, tai ticēs vairāk. Čūska, es ceru, ka jūs abi arī pēc apprecēša­nās tāpat vilksit vienu meldiņu. Tur hūrons! Kur tad šis ielīdis — baļķos, ķēdēs vai piekaramajā atslēgā? Visā ko­lonijā nav tāda cietuma, kas izskatās nospostīts stingrāk par vecā Toma tuptūzi; un es kaut ko jēdzu no cietumiem, jo man ir attiecīga pieredze.
   —  Neievēroji mokasīnu, — Dvesma nepacietīgi sacīja. — Paskaties … ievērosi.
   —   Dod man tālskati, Harij, un nolaid buru, — Haters iemeta starpā. — Indiāņu sieviete reti kad iemaisās vīriešu darīšanās, un viņa parasti neiejaucas bez iemesla. Patie­šām, viens mokasīns ir piepeldējis pie pāļa; un tā varētu būt zīme, ka, mums projām esot, cietoksnis apraudzīts. Taču mokasīni nav nekāds retums, es pats tos valkāju, un Zvērkāvis tos valkā, un arī tu tos valkā, Mārč, un ITetija tos valkā tikpat bieži kā kurpes; Džūditas skaistajā kājā gan neesmu redzējis mokasīnu.
   Nerimša bija nolaidis buru; tagad šķirsts atradās ne tā­lāk par divsimt jardiem no cietokšņa un virzījās uz priekšu tādā lēnā gaitā, kas vairs neradīja nekādas bažas. Nu visi pēc kārtas paņēma tālskati un vēl pamatīgāk nekā iepriekš nopētīja cietoksni un tā apkārtni. Mokasīns pel­dēja tik sekli un bija tik labi saglabājis savu formu, ka palicis gandrīz sauss. Tas bija pieķēries pie kāda pāļa gru­buļainās mizas — ārpusē pie palisādes, kas veidoja jau minēto ostu; tādēļ vējš mokasīnu nebija aizdzinis. Tas tomēr varēja tur nokļūt dažādi; iespējams, ka to nemaz nebija pametis ienaidnieks. Varbūt mokasīns bija nokritis no priekšdurves, Hateram vel atrodoties cietoksnī, un pie­peldējis pie pāļa, kur palicis nepamanīts, līdz to ievēroja Dvesmas skadrā acs; varbūt atpeldējis no ezera augšgala vai lejgala un nejauši atdūries pret palisādi; varbūt iz­sviests pa logu un nokritis tieši tanī vietā. Protams, pagā­jušajā naktī mokasīnu varēja nozaudēt kāds izlūks vai uz­brucējs, un tad viņam gribot negribot vajadzēja to atstāt ezerā, pār kuru klājās akla tumsa.
   Visos šinīs minējumos Haters dalījās ar Nerimšu; likās, vecais vīrs mokasīnu uzskatīja par diezgan ļaunu zīmi, turpretī Mārčs izrādīja savu parasto vieglprātīgo nevē­rību. Indiānis domāja, ka mokasīns pielīdzināms pēdām mežos — tas var vēstīt arī briesmas. Bet Dvesma nāca klajā ar noteiktu priekšlikumu. Viņa piesolījās aizbraukt ar laivu līdz palisādei un atvest mokasīnu: tā izrotājumi rādītu, vai tas atkļuvis no Kanādas. Abiem baltajiem šis ierosinājums bija pa prātam, bet iejaucās delavērs, negri­bēdams pieļaut šādu risku. Ja šis bīstamais pasākums vis­pār esot nepieciešams, tad labāk lai to uzņemoties kara­vīrs; un mierīgā, bet stingrā balsī, kādā indiāņu vīri pavēl savām sievām, viņš līgavai aizliedza kāpt laivā.
   —   Nu tad laidies pats, Čūska, ja tu tā žēlo savu skvo, — ātrīgais Nerimša izmeta. — Tas mokasīns jādabū rokā, citādi mūsu Peldošais Toms kārstīsies te, pieklājīgā attālumā no sava mitekļa, līdz tanī izaukstēsies pavards. Galu galā ir darīšana tikai ar briežādas gabaliņu, vien­alga, pēc kādas modes tas piegriezts; tas nav baideklis, kas spēj aiztramdīt no medījuma īstus vīrus. Kā būs, dela­vēr? Kas plunkšķināsies pakaļ — tu vai es?
   —   Lai brauc sarkanais cilvēks. Labākas acis nekā bāl­ģīmim, labāk zina hūronu viltības.
   —   To gan es neatzīšu līdz kapa malai! Acis, nāsis un ausis baltajam cilvēkam ir labākas nekā indiānim, ja vien kārtīgi pārbaudītas. Es daudzkārt esmu to pierādījis, un, kas ir, tas ir. Man tomēr šķiet, ka pēdīgais blandonis, vien­alga, hūrons vai delavērs, var atrast ceļu līdz tam mitek­lim un atpakaļ. Tāpēc, Čūska, sāc tik vēcināt menti! Labu izdošanos!
   Cingačguks jau bija laivā; viņš mērca airi ūdenī, kolīdz Mārča veiklā mēle aprima. Indiāņu meitenes klusā pade­vībā Vahtavaha vēroja savu karavīru aizbraucam, taču vi­ņas sirds trīcēja sievišķīgās bažās un bailēs. Pagājušajā naktī un šinī rītā, vēl tad, kad abi raudzījās ar tālskati pa logu, Cingačguks bija parādījis tādu maigumu pret savu saderēto, kādu līdzīgos apstākļos būtu izpaudis pats smalkjūtīgākais cilvēks, bet tagad stingra apņēmība bija izdzēsusi katru vājuma izpausmi. Kad laiva atstāja šķir­sta sānus, Dvesma bikli meklēja CingaČguka acis, bet ka­ravīra lepnums viņam liedza atbildēt uz meitenes mīļo un bažīgo skatienu. Laiva aizbrauca, un viņas raizes neatal­goja ne klīstošs mirklis.
   Paša delavēra rūpes un nopietnība atbilda apstākļiem, kādos viņš uzņēmās šo gaitu. Ja ienaidnieki patiešām bija sagrābuši cietoksni, Cingačgukam, tā sacīt, vajadzēja pie­braukt pie viņu šauteņu stobru galiem, turklāt trūka jeb­kāda aizsega, kas ir tik svarīgs sabiedrotais indiāņu karā. Diezin vai var iedomāties vēl bīstamāku uzdevumu; un Čūska neķertos pie tā, ja viņam aiz muguras būtu desmit rūdījuma gadi vai arī ja šķirstā atrastos viņa draugs Zvērkāvis. Bet Cingačguks iedegās indiāņu virsaiša lep­numā, gribēdams pārspēt baltos; un, jādomā, viņa lēmumu lielā mērā briedināja Dvesmas klātiene, kaut arī viņš sa­skaņā ar savu vīrišķības izpratni šķiroties nemaz neuz- meta acis meitenei, ko tik ļoti mīlēja un kas bija viņa mī­lestības cienīga.
   Cingačguks nemitīgi airēja uz palisādi, pastāvīgi vēro­dams celtnes dažādās šaujamlūkas. Kuru katru brīdi viņš gaidīja, ka ieraudzīs pabāztu stobru vai izdzirdēs spalgo šāviena sprakšķi, taču viņš laimīgi sasniedza pāļus. Šeit Cingačguks bija zināmā mērā aizsargāts, jo palisādes augšdaļa viņu šķīra no mājas; un šādā aizsegā viņa dzī­vībai varēja draudēt daudz mazākas briesmas. Laivas priekšgals bija vērsts uz ziemeļiem, un gabaliņu no tā at­radās mokasīns. Delavērs nepagriezās, lai paceltu to, bet lēnām airējās apkārt celtnei, rūpīgi pētīdams visu, kas va­rētu liecināt par ielaušanos vai ienaidnieka klātbūtni. To­mēr nemanīja itin neko aizdomīgu. Mājā valdīja pames­tības klusums; neviena aizvārša nebija izkustināta, ne­viens logs nebija izsists. Durvis izskatījās noslēgtas, kā Haters atstājis, un arī ostas vārti bija aizšauti kā citkārt, īsos vārdos — pati modrākā un uzmanīgākā acs nevarēja saskatīt ienaidnieka pēdas, ja vien peldošais mokasīns ne­liecināja par viņa apmeklējumu.
   Delavērs īsti nezināja, kā rīkoties tālāk. Braukdams gar ēkas priekšpusi, viņš vienu brīdi domāja, ka vajadzētu uzkāpt «pagalmā», pieplakt pie kādas šaujamlūkas un papētīt cietokšņa iekšieni. Tomēr viņš vilcinājās. Lai gan Cingačgukam trūka pieredzes šādās gaitās, viņš bija dzir­dējis tik daudz stāstām par indiāņu viltībām, ar tādu sa­sprindzinātu uzmanību klausījies, kā vecākie karavīri iz­glābušies no ienaidniekiem, tik rūpīgi mācījies sava amata teoriju, ka šādā reizē nevarēja izdarīt rupju kļūdu, gandrīz tāpat, kā labi sagatavots skolēns, pareizi sācis risināt ma­temātikas uzdevumu, nevar vairs nomaldīties. Atteicies no acumirklīgā nodoma pamest laivu, virsaitis lēnām īrās tā­lāk gar palisādi. Viņš jau bija tikpat kā apbraucis apkārt celtnei un tuvojās mokasīnam; ar veiklu, bezmaz nema­nāmu aira kustību viņš iesvieda laivā biedinošo priekš­metu. Tagad Cingačguks bija gatavs atgriezties; bet at­ceļš bija vēl bīstamāks nekā pirmītējais brauciens uz cie­toksni, jo viņš vairs nevarēja paturēt acīs šaujamlūkas. Ja kāds atradās ēkā, tas saprata, ka delavērs devies izlūkos. Atgriežoties vajadzēja izlikties vienaldzīgam, it kā ap­skate būtu izklīdinājusi jebkādas aizdomas, — tā būtu vis- prātīgāk, lai arī nezin cik riskanti. Indiānis tā arī darīja, viņš nesteigdamies airējās uz šķirstu, apspiežot vēlēšanos paātrināt aira vēzienus un pamest atpakaļ slepenu ska­tienu.
   Vēl neviena visaugstākās civilizācijas izsmalcinātībā mācīta mīloša sieva nebija vīru sagaidījusi ar tādu dvēse­les saviļņojumu, kāds atspoguļojās Dvesmas vaibstos, kad tā redzēja delavēru Lielo Čūsku sveiku un veselu iekāpjam liellaivā. Meitene gan apvaldīja savas jūtas, taču viņas tumšās acis dzirkstīja priekā un skaisto muti rotāja smaids, un šo valodu viņas līgavainis varēja saprast.
   —  Nu, Čūska, — iesaucās Nerimša, kas vienmēr bija gatavs uzsākt sarunu, — ko teica bizamžurkas? Vai ņirdza zobus, kad lenci viņu mitekli?
   —  Tur man nepatīk, — delavērs īsi sacīja. — Pārāk kluss. Tik kluss, ka var redzēt klusumu.
   —  Tu runā, kā jau laikam indiānis! It kā būtu vēl kas klusāks par tukšumu! Ja tev nav prātīgāka iebilduma, tad vecajam Tomam jāuzvelk bura un jābrauc ieturēt zem sava jumta brokastis. Kur mokasīns?
   —  Te, — Cingačguks atbildēja, rādīdams savu gu­vumu.
   Mokasīnu apskatīja, un Dvesma pārliecināti paziņoja, ka to darinājis hūrons, jo uz purna īpatnēji sakārtotas dzeloņcūkas adatas. Haters un delavērs viņai pilnīgi pie­krita. Taču no šī atzinuma vēl neizrietēja, ka mokasīna īpašnieks atrodas mājā. Mokasīns varēja atpeldēt no tālie­nes vai nokrist kādam_ izlūkam, kas veicis savu uzdevumu un atstājis cietoksni. īsos vārdos — mokasīns neko neiz­skaidroja, kaut arī modināja lielas aizdomas.
   Haters un Mārčs nebija tie vīri, ko šādos apstākļos aiz­kavē tāds vājš pierādījums kā šis mokasīns. Viņi atkal uzvilka buru, un drīz šķirsts virzījās uz cietoksni. Vējš joprojām bija mazs, un platdibene peldēja tik lēni, ka šķirstinieki braucot varēja pamatīgi aplūkot celtni. Kā ag­rāk, tanī valdīja nāves klusums, un grūti nāktos iedomā­ties, ka mājā vai tās tuvumā uzturas kāda dzīva būtne. Pretēji Cingačgukam, kura iztēli bija tā ietekmējuši in­diāņu nostāsti, ka dabiskais klusums viņam šķita neīsts, pārējie neredzēja neko draudīgu rimtībā, kas patiesībā tikai nozīmē nedzīvu priekšmetu miera stāvokli. Turklāt visa rāmā ainava drīzāk mierināja nekā uztrauca. Saule vēl nebija pakāpusies virs apvāršņa, bet debesis, gaiss, meži un ezers rādījās tanī liegajā gaismā, kas baigo īsi pirms lielā spīdekļa lēkta — laika sprīdī, kurš droši vien ir pats burvīgākais visā diennaktī. Šinī brīdī viss ir skaidrs, pat gaisam piemīt kristāla dzidrums, krāsu toņi šķiet blāvi un klusināti, priekšmeti iezīmējas maigām līni­jām, un perspektīva atklājas līdzīgi morāles patiesībām — vienkārši, bez vizuļiem, bez ārišķīga spožuma. īsos vār­dos — šinī brīdī jutekļi it kā atgūst spēju uztvert visasāk un visvienkāršāk, tāpat kā prāts no šaubu tumsas pāriet uz acīmredzamības mieru un klusumu. Haters un Nerimša tikpat kā nejuta iespaidu, ko šāda ainava spēja atstāt uz tiem, kas saglabājuši skaidras sirdis, bet abus delavērus vienādā mērā aizkustināja šīs stundas skaistums, kaut arī viņi bija tik bieži vērojuši ausmas daiļumu, ka nesāka analizēt savas jūtas, ko laikam paši īsti neizprata. Jauno karavīru šis skats noskaņoja mieram; vismazāk alkdams pēc slavas, viņš iegāja pie Dvesmas būdā, kad šķirsts sāka berzēties gar priekšdurves grīdas malu. Tomēr Cingač­guks nevarēja nodoties maigām jūtām, jo viņu iztraucēja Nerimša, kas rupji uzsauca, lai nākot ārā nolaist buru un piesiet platdibeni.
   Cingačguks iznāca. Kad viņš pārgāja šķirsta priekšgalā, Nerimša jau stāvēja «pagalmā», piecirzdams kājas kā cil­vēks, kas priecājas, ka sataustījis cietu pamatu; ar savu parasto skaļo, bramanīgo uzvešanos viņš tagad izrādīja nicību pret hūronu cilti vispār. Haters bija aizvilcis laivu līdz platdibenes priekšgalam; viņš dzīrās atšaut vārtus, lai iekļūtu ostā. Mārčs bija uzkāpis priekšdurvē vienīgi aiz tukšas bravūras; viņš paraustīja durvis, it kā pārbau­dīdams izturību, un pēc tam iekāpa laivā, kur palīdzēja Hateram attaisīt vārtus. Lasītājam jāatceras, ka atgrieša­nos pa šo ieeju noteica veids, kādā neparasto mājokli mē- i dza nocietināt tā īpašnieks, kad viņš to pameta, it sevišķi, kad draudēja briesmas. Ierausies laivā, Haters bija pade­vis delavēram virvi, sacīdams, lai tas piesien šķirstu dur- j vju priekšā un nolaiž buru. Cingačguks tomēr neizpildīja šo rīkojumu, viņš atstāja buru augšā, uzmeta līnes cilpu uz kāda pāļa gala, ļāva šķirstam dreifēt, līdz tas sagriezās i tā, ka tam varēja piekļūt vienīgi ar laivu vai arī pa žoga virsu; pēdējais paņēmiens prasītu veiklas kājas, un to ne- ] mēģinātu cīņā pret drosmīgu ienaidnieku.
   Pirms Haters paguva attaisīt savas ostas vārtus, plat­dibene bija padreifējusi desmit — divpadsmit pēdu no cie- j tokšņa, starpā atradās pāļu žogs. Šķirsts cieši piespiedās j pie palisādes, un tā veidoja tādu kā brustvēru, kas pacēlās cilvēka augumā, zināmā mērā segdams to šķirsta daļu, kuru nesargāja būda. Delavērs ļoti apmierināts pārlaida acis pār šādu aizsardzības būvi; kad abi baltie pa vārtiem ļ iebrauca ar laivu ostā, Cingačguks nodomāja, ka šinī po­zīcijā viņš varētu pietiekami ilgi turēties pretī jebkuram cietokšņa garnizonam, ja vien palīdzētu viņa draugs Zvēr­kāvis. Pat tagadējos apstākļos viņš jutās samērā droši, un viņu vairs nemocīja bažas par Dvesmu.
   Pietika ar vienu pašu aira vēzienu, lai aizirtu laivu līdz cietokšņa apakšējām durvīm. Šeit Haters atrada visu kār­tībā — šķērsis, ķēde un piekaramās atslēgas bija savās ; vietās. Dabūja slēdzeni, noņēma atslēgas, atraisīja ķēdi un uzgrūda augšā durvis. Nerimša iebāza galvu lūkā; gal- vai sekoja rokas, un it kā pašas no sevis pacēlās milzīgās kājas. Nākamajā brīdī dzirdēja viņa smagos soļus dim­dam gaitenī, kura grīdā bija ierīkota šī lūka un kurš šķīra tēva un meitu istabas. Pēc tam viņš iekliedzās kā uzvarētājs.
   — Lien augšā, vecais Tom, — karstgalvīgais mežinieks j sauca no iekšas, — tavs miteklis ir vislabākajā kārtībā; jā, un tukšs kā rieksts, ko pusstundu turējusi ķepās vā­vere! Delavērs plātās, ka viņš varot redzēt klusumu; lai viņš peld šurp, un viņš ari varēs to apčamdīt.
   —   Šejienes klusums, Harij, — Haters atbildēja, pie tam, izrunājot pēdējo vārdu, iebāza galvu lūkā, tā ka ārpusē viņa balss izklausījās apslāpēta, — šejienes klusums ne vien jāredz, bet arī jāapčamda, jo tas atšķiras no jebkura cita klusuma.
   —  Nerunā gari, vecais zēn; velcies tik augšā; attaisī­sim durvis un logus, ielaidīsim svaigu gaisu, un viss būs skaidrs. Grūtos laikos nevajag daudz vārdu, lai cilvēki kļūtu vislabākie draugi. Tava meita Džūdita ir neuzvediga skuķe, un viņas nesenā izturēšanās mani tā atsaldējusi no visas tavas ģimenes, ka man pilnīgi pietiktu ar runu des­mit dieva baušļu garumā, lai es stilbotu projām uz upi, atstādams tevi un tavus slazdus, tavu šķirstu un tavus bērnus, tavus kalpus un tavas kalpones, tavus vēršus un tavus ēzeļus, un tad jums būtu vieniem jācīnās pret irokē- ziem. Attaisi to logu, Peldošais Tom; es taustīšos tālāk un atvēršu ārduvis.
   Brīdi valdīja klusums, pēc tam atskanēja būkšķis, it kā būtu nokritis smags ķermenis. Nerimša izgrūda skaļu lāstu, un šķita, ka visa mājas iekšiene atdzīvojas. Trok­šņus, kas tik pēkšņi pārtrauca cietokšņa klusumu un ko nebija gaidījis pat Cingačguks, nevarēja pārprast. Tie at­gādināja tīģeru cīņu krātiņā. Pāris reižu dzirdēja indiāņu karasaucienu, bet tas likās apslāpēts, it kā gārdza no aiz­smakušas vai saspiestas rīkles. Nerimša pa otram lāgam izrēca aplam pretīgu lāstu. Šķita, ka visu laiku sparīgi met uz grīdas ķermeņus, bet tie ceļas, lai turpinātu cīņu. Cingačguks nezināja, ko iesākt. Visi ieroči atradās šķirstā, Haters un Mārčs nebija ņēmuši līdzi šautenes; bet tagad tās nevarēja ne lietot, ne padot īpašniekiem. Cīnītāji bija vārda tiešajā nozīmē iesprostoti krātiņā, tā ka šādos ap­stākļos izlauzties no mājas nāktos gandrīz tikpat grūti kā iekļūt tanī. Un šķirstā atradās Dvesma, kuras klātbūtne traucētu Cingačguku cīņā, padarītu viņa rīcību nedrošu. Gribēdams atbrīvoties no šī kavēkļa, indiānis pavēlēja līgavai kāpt atlikušajā laivā un airēties pretī Hatera mei­tām, kas nepiesardzīgi, bet gausi tuvojās, — viņai esot jā­glābjas pašai un jābrīdina no briesmām abas māsas. Bet meitene iecirtās un cieti atteicās paklausīt. Sinī brīdī viņu no šķirsta dabūtu projām vienīgi ar varu. Sādā kritiskā mirklī nedrīkstēja vilcināties, un delavērs, neredzēdams iespēju palīdzēt saviem draugiem, pārgrieza virvi un spē­cīgi atgrūda platdibeni pēdas divdesmit no pāļiem. Te Cingačguks ķērās pie airiem, un viņam izdevās aizirties mazu gabaliņu pret vēju — ja vien tā var apzīmēt vir­zienu, kad pūsma tikko jūtama; ne īsais laiks, ne viņa airēšanas māka neļāva veikt lielāku atstatumu. Kad viņš mitējās airēt un nolaida buru, šķirsts atradās kādus simt jardus no priekšdurves — jardus piecdesmit uz dienvi­diem no tās. Džūdita un Hetija bija nojautušas ko ļaunu un apstājušās tūkstoš pēdu uz ziemeļiem no plat­dibenes.
   Visu šo laiku iekšā turpinājās nikna cīņa. Sādā reizē no­tikumi seko cits citam ātrāk, nekā iespējams tos pavēstīt. Kad delavērs beidza savus neveiklos airēšanas mēģināju­mus, bija pagājušas tikai trīs vai četras minūtes, kopš at­skanēja pirmais kritiena būkšķis, taču acīmredzot cīnītā­jiem jau izsīka spēki. Vairs nedzirdēja Mārča lāstus un lamu vārdus, cīņas spars un niknums bija mazinājušies; tomēr tā neaprima ne uz mirkli. Piepeši durvis atsprāga un cīņa turpinājās priekšdurvē — gaismā, zem klajas de­bess.
   Kāds hūrons bija atšāvis durvis, un šim indiānim pa pēdām izdrāzās mazajā laukumiņā trīs vai četri viņa cilts­brāļi, kas likās esam priecīgi, ka izsprukuši no mājas, kur notiek kaut kas šausmīgs. Viņiem sekoja vēl viens, tas iz­lidoja ar galvu pa priekšu, baiga spēka mests. Pēc tam, uz brīdi atbrīvojies no saviem daudzajiem ienaidniekiem, parādījās Mārčs, sakaitināts kā vajāts lauva. Haters jau bija kritis gūstā un sasiets. Iestājās cīņas pārtraukums, kas līdzinājās vētras pieklusumam. Visiem vajadzēja at­vilkt elpu, pretinieki stāvēja un turēja acis vaļā, atgādi­nādami angļu dogus, kas pēc atvairīta kampiena gaida jaunu izdevību iekosties. Mēs izmantosim šo pārtraukumu, lai pastāstītu, kā indiāņi bija iekļuvuši cietoksnī; un stās­tīsim jo labprātāk tādēļ, ka varbūt tieši nepieciešams pa­skaidrot lasītājam, kāpēc šī negantā tuvcīņa notika gan­drīz bez asinsizliešanas.
   Kad risinājās sarunas par gūstekņu izpirkšanu, Šķeltais Ozols un viņa biedrs jo vērīgi aplūkoja cietoksni, it īpaši pēdējais, kas gan izskatījās pēc apakšnieka, kuram daļa vienīgi par plostu; pat zēns sniedza sīkas un vērtīgas zi­ņas. Tādējādi hūroni guva vispārīgu priekšstatu par to, kā šis miteklis celts un nodrošināts, un arī atsevišķus da­tus, pēc kuriem viņi varēja vadīties tumsā. Iekām mūsu draugi pārnesa Hatera istablietas šķirstā, to piebrauca ēkas austrumpusē, taču šāda piesardzība bija veltīga. Iz­lūki atradās ne vien rietumu, bet arī austrumu krastā, un viņi redzēja šo pārkravāšanos. Kolīdz satumsa, no abiem krastiem devās izlūkos plosti. Tie bija izgatavoti tāpat kā iepriekš aprakstītais plosts. Vienam no tiem šķirstinieki pabrauca garām nepilnu piecdesmit pēdu atstatumā, to­mēr viņi neko neievēroja; indiāņi gulēja garšļaukus uz baļķiem, tā ka viņu augumi un gausais satiksmes līdzek­lis it kā saplūda kopā ar ūdeni. Cietokšņa tuvumā abas dēkaiņu grupas sastapās un, apmainījušās novērojumiem, nekavējoties devās uz celtni. Kā jau bija paredzēts, to at­rada tukšu. Plostus tūlīt aizsūtīja pēc papildspēkiem uz krastu, un divi mežoņi palika izmantot stāvokli. Šiem vī­riem izdevās uzkāpt uz jumta, un, atplēsuši no tā gabalu mizas, viņi iekļuva telpā, ko varētu saukt par bēniņiem. Tur viņi sagaidīja savus biedrus. Ar tomahaukiem izcirta baļķu griestos caurumu, pa kuru veseli astoņi paši spēcī­gākie indiāņi nolēca apakšējā telpā. Līdzko šis pulciņš ietika iekšā, citi karavīri salaboja ārpusē jumtu, pacentās izdzēst ielaušanās pēdas un īrās malup. Viens no viņiem pazaudēja mokasīnu, ko tumsā nevarēja vairs sameklēt. Palicēji bija labi apgādājušies ar ieročiem un pārtiku, ga­tavi atkarībā no apstākļiem izturēt ielenkumu vai doties izbrukumā. Nakts pagāja miegā, ko indiāņi nemēdz sev atraut arī karadarbības laikā. Logi bija cieši jo cieši aiz­darīti ar rupji pielāgotām plankām, tā ka gaisma un gaiss varēja iekļūt tikai pa šaujamlūkām. Dienai austot, indiāņi pieplaka pie tām un ieraudzīja tuvojamies šķirstu. Tiklīdz kļuva skaidrs, ka abi baltie nodomājuši atgriezties pa apakšējām durvīm mājā, hūronu vadonis pienācīgi sagata­vojās. Viņš atņēma savējiem ieročus — pat dunčus — un paslēpa tos, neuzticēdamies mežoņu niknumam, kas mos­tas tuvcīņas karstumā. Tika sagatavotas lūku virves, un, izvietojušies trijās istabās, viņi gaidīja signālu, lai kluptu virsū izraudzītajiem gūstekņiem. Ja šie irokēzi būtu zinā­juši par indiānietes nāvi, droši vien nekas nespētu glābt Hatera un Nerimšas dzīvību, bet meiteni nogalināja pēc šī slēpņa ierīkošanas — vairākas jūdzes no tās nometnes, kas atradās tuvāk pie cietokšņa.

   Ko vīrs var paveikt, viss ir veikts,
   Un viss ir bijis velts.
   Mans dzimtais krasts, nu paliec sveiks,
   Jau kuģa enkurs celts.
   Ardievu, mana mīļotā,
   Jau kuģa enkurs celts.
   Skotu balāde
   Iepriekšējā nodaļā mēs atstājām cīkstoņus pūšamies viņu šaurajā arēnā. Nerimša prata lēkt un lauzties — to­laik šie rupjie sporta veidi bija ļoti parasti Amerikā, it sevišķi robežjoslā —, un šī priekšrocība, kā arī viņa milzī­gais spēks vērta cīņu mazāk nevienlīdzīgu, nekā citādi būtu domājams. Tieši tāpēc viņš bija varējis tik ilgi turē­ties pretī skaitliski pārākam ienaidniekam, jo indiānis nav diezin cik veikls un spēcīgs čīkstētājies. Līdz šim visi bija tikuši cauri bez nopietniem miesas bojājumiem, lai gan vairāki mežoņi izbaudījuši smagus kritienus; un to, kas bija izsviests priekšdurvē, varēja pagaidām uzskatīt par izstājušos no cīņas. Daži indiāņi kliboja, un arī pats Nerimša nebija gluži bez sasitumiem. Galvenais, cīksto­ņiem trūka elpas, un to vēlējās atgūt abas puses.
   Lai arī kādi būtu pamiera cēloņi, šādos apstākļos tas nevarēja valdīt necik ilgi, jo arēna bija pārāk maza un aizdomas, ka pretinieks lietos viltību, pārāk lielas. Mārčs atsāka cīņu pirmais, kaut arī tas nebija sagaidāms, ja ņe­mam vērā viņa stāvokli. Mēs nezinām, vai viņš vadījās no aprēķina, ka gūs priekšrocību, uzbrukdams spēji un ne­gaidīti, vai ļāvās dusmām un savam nerimstošajam nai­dam. Lai nu kā, viņš uzbruka nikni un sākumā salauza jebkuru pretestību. Apķēris tuvāko hūronu ap vidu, Mārčs viņu pacēla virs grīdas un kā mazu bērnu iesvieda ūdeni. Pusminūtē tāds pats liktenis piemeklēja vēl divus, pie tam viens no viņiem dabūja smagu ievainojumu, uztriekdamies virsū savam draugam ezerā. Vēl palika četri ienaidnieki, un Mārčs bija pārliecināts, ka šādā tuvcīņā, kur lieto vie­nīgi dabas dotos ieročus, viņš viegli tiks galā ar šiem sarkanādaiņiem.
   — Urā! — viņš kliedza. — Vecais Tom, blēži birst ezerā, un drīz es izpeldināšu viņus visus! — Izrunādams šos vārdus, viņš neganti iespēra pa seju ievainotajam in­diānim, kas, pieķēries pie grīdas malas, centās uzrausties augšā, un tas nevarīgi un bezcerīgi ievēlās atpakaļ ūdenī. Pēc cīņas šī irokēza tumšo augumu redzēja Mirdzošā spo­guļa dzidrē, viņš gulēja uz sēkļa, kas balstīja cietoksni; izstiepto roku pirksti bija iekrampējušies smiltīs un zālē, it kā pūlēdamies pēdējā izmisīgajā tvērienā noturēt dzī­vību. Kāds cits indiānis dabūja belzienu pakrūtē, tā ka nolocījās kā tārps, kam uzmīts virsū; tagad vajadzēja pie­veikt vairs tikai divus cīņas spējīgus ienaidniekus. Viens bija ne tikai pats lielākais un stiprākais starp šiem hūro- niem, bet arī pieredzējis vairāk nekā visi citi klātesošie karavīri un īsti norūdījies cīņās un pārgājienos. Šis vīrs bija pareizi novērtējis pretinieka milzīgo spēku un apdo­mīgi taupīja savējo. Turklāt viņš valkāja šādai cīņai vis­labāk piemērotu tērpu — vienīgi apsēju ap gurniem, un viņš stāvēja priekšdurvē kā skaists, kails spēka un veiklī­bas iemiesojums. Lai viņu satvertu, vajadzēja lielākas iz­maņas un sevišķa spēka. Taču Mārčs nevilcinājās; tūlīt pēc spēriena, kas īstenībā nogalināja cilvēku, viņš saķērās ar šo sīksto pretinieku, lai iedabūtu ūdenī arī to. Cīņa bija patiešām baismīga. Tā uzreiz iedegās tik nikna un abu spēkavīru kustības bija tik straujas, ka palikušais mežonis nepagūtu iejaukties, ja arī gribētu. No izbrīna un drausmām tas stāvēja kā sasalis. Tam, nepiedzīvojušam jauneklim, asinis stinga dzīslās, kad tas redzēja cilvēcisko kaislību sīvo cīņu izpaužamies šādā neparastā veidā. .
   Nerimša vispirms mēģināja indiāni nomest gar zemi. šinī nolūkā viņš sagrāba tā rīkli un roku un, aizlicis kāju, rava asi un spēcīgi, kā piederējās Amerikas robežniekam. Nodomu izjauca hūrona vijīgās kustības, viņš ieķērās Marča drēbēs, un indiāņa kājas palīdzēja saglabāt līdz­svaru tikpat veikli, kā pretinieks bija lūkojis to laupīt. Se­koja tāds kā kautiņš — ja šādā vārdā varēja saukt div­cīņu, kurā nekas nebija skaidri redzams, jo pretinieku lo­cekļi un augumi ik brīdi mainīja stāvokli un izlocījās tik dažādi, ka acs nespēja izsekot. Šī mudžeklīgā, bet ne­gantā saķeršanās gan ilga tikai nepilnu minūti, pēc tam Nerimša, satracināts, ka ar savu spēku neko nevar pada­rīt tādam veiklam un kailam ienaidniekam, niknā piepūlē atgrūda hūronu, tā ka tas sparīgi triecās pret mājas baļ­ķiem. Satricinājums bija tik liels, ka indiānis uz mirkli apstulba. Viņam izlauzās skaļš sāpju vaids, ko sarkanais cilvēks parasti nesavalda kaujas karstumā. Taču viņš vēl metās pretī ienaidniekam, apzinādamies, ka stāvokli var
   glābt tikai apņēmīga rīcība. Nerimša apķēra viņu ap vidu, j pacēla gaisā'un nosvieda uz grīdas, pie tam pats ar savu 1 lielo svaru uzgāzās viņam virsū. Šis jaunais trieciens tā ; apdullināja cietušo, ka tagad viņš pilnīgi atradās sava milzīgā baltā pretinieka varā. Abām rokām sagrābis sava upura kaklu, Mārčs to spieda kā maiglēs, velnišķīgā spēkā grūzdams pār grīdas malu hūrona galvu, līdz tā nokārās ar zodu uz augšu. Tūlīt bija redzamas sekas. Cietušā acis šķita sprāgstam ārā no dobumiem, mēle izšāvās, un nāsis ; pietūka, bezmaz pārplīsdamas. Šinī brīdī ap Nerimšas rokām veikli aplika lūku virvi; tās galu ievēra cilpā, un viņa elkoņus savilka aiz muguras tik stipri, ka viņš ar visu savu milzīgo spēku nejaudāja turēties pretī. Gandrīz j tanī pašā laikā līdzīgi sasaistīja viņa potītes, un nevarīgo ķermeni kā bluķi aizvēla bez liekām ceremonijām uz i priekšdurves vidu. Izglābtais pretinieks tomēr necēlās, viņš atguva elpu, bet viņa galva joprojām nevarīgi karā­jās pār baļķu grīdas malu, un sākumā šķita, ka viņa kakls izmežģīts. Indiānis atžirga ļoti lēni; pagāja stundas, iekām 3 viņš varēja staigāt. Daži domāja, ka viņa miesa un dvē- ; sele nekad vairs pilnīgi neatspirgs pēc šīm nāves bries­mām.
   Savā neveiksmē un gūstā Mārčs varēja vainot niknumu, ar kādu viņš visus savus spēkus bija sakoncentrējis uz nogāzto ienaidnieku. Tikmēr divi ūdenī iemestie indiāņi bija uzrāpušies uz palisādes, atnākuši pa to līdz priekš- j durvei un pievienojušies biedram. Pēdējais bija tiktāl atjē- i dzies, ka iznesis sagatavotās virves pirms palīgu ieraša- i nās; tās izlietoja jau aprakstītajā veidā, kad Nerimša, ar ļ visu savu svaru spiezdams pretinieku pie grīdas, žņaudza viņu, pilnīgi nogrimis šinī briesmu darbā. Tā vienā mirklī lomas mainījās; tas, kas bija gandrīz guvis uzvaru, kuru ilgi daudzinātu nostāsti visā šinī rajonā, gulēja savalgots, ļ nevarīgs, sagūstīts. Bālģīmis bija cīnījies tik baismīgi un parādījis tādu neticamu spēku, ka indiāņi viņu uzlūkoja ar cieņu un bailēm vēl tagad, kad viņš gulēja sasiets kā aita. Viņa sīkstākā pretinieka nevarīgais augums jopro­jām bija izstiepies garšļaukus uz grīdas; un, kad indiāņi pievērsās ezeram, meklēdami biedru, kas ticis iesviests ūdenī un pazudis skatienam cīņas juceklī, tie ieraudzīja dibenā viņa nedzīvo ķermeni ieķērušos zālē, kā jau esam | aprakstījuši. Šādos apstākļos uzvara hūronus apstulbi- < nāja gandrīz tāpat kā sakāve.
   Visu šo ciņu Cingačguks un viņa līgava redzēja no šķirsta. Kad trīs hūroni taisījās aplikt ap Nerimšas ro­kām virvi, delavērs sniedzās pēc šautenes; bet, iekām viņš spēja to izlietot, baltais cilvēks bija sasiets, nelaime notikusi. Cingačguks joprojām varētu noguldīt vienu ienaidnieku, bet nebūtu iespējas dabūt tā skalpu; lai iegūtu šādu trofeju, jaunais virsaitis nekavējoties riskētu ar savu dzīvību, taču viņš vilcinājās to laupīt ienaidniekam, jo ne­varēja cerēt uz skalpu. Skatiens uz Dvesmu un doma par iespējamām sekām apslāpēja viņa acumirklīgo atriebības kāri. Lasītājam zināms, ka Cingačguks tikpat kā neprata apieties ar šķirsta airiem, lai vai cik veikli mācētu rīko­ties ar vienu mazu airi. Laikam gan nevienā fiziskā no­darbē cilvēki nav tik lempīgi un neprasmīgi kā pirmoreiz ķeroties pie airiem; pat piedzīvojušam jūrniekam neizdo­das atdarināt gondoljera slavenos vēzienus. īsos vārdos — iesācējs pirmajā laikā netiek galā ar vienu pašu airi, bet šinī gadījumā vajadzēja reizē irties ar diviem lielairiem. Taču neievingrinātai rokai tie klausa drīzāk nekā vieglāki rīki, un tādēļ delavēram savā pirmajā mēģinājumā bija izdevies cik necik pairt šķirstu. Sis mēģinājums tomēr bija modinājis neticību viņa paša spēkiem, un indiānis pilnā mērā apzinājās, kādā kritiskā stāvoklī nokļūtu viņš un Dvesma, ja hūroni dotos šurp ar laivu, kas joprojām atra­dās pie lūkas. Vienu mirkli Cingačguks domāja iesēdināt Dvesmu laivā, kas bija viņa rīcībā, un irties uz austrumu kalniem; viņš cerēja, ka no turienes izdosies pa taisnāko ceļu sasniegt delavēru ciemus. Bet daudzi apsvērumi ne­lāva izšķirties par šo neprātīgo soli. Nebija gandrīz ne­kādu šaubu, ka abās pusēs izlūki vēro ezeru; un no pakal­niem varētu redzēt katru laivu, kas tuvotos krastam. Hūroni sadzītu pēdas, un Dvesma nespētu aizbēgt no rūdī­tiem karavīriem. Šinī Amerikas daļā indiāņi nelietoja zir­gus, viss būtu atkarīgs no bēgļu fiziskā spēka. Vajadzēja ņemt vērā arī Zvērkāvja stāvokli, jo draugu nevarēja at­stāt nelaimē, un šī pēdējā doma nepavisam nebija pati mazsvarīgākā.
   Dvesma vienā otrā ziņā sprieda un arī juta savādāk, taču viņa izdarīja tādus pašus secinājumus. Briesmas, kas draudēja pašai, viņu satrauca mazāk nekā raizes par abām māsām, kurām viņa no visas sirds vēlēja labu. Cīniņam priekšdurvē beidzoties, meiteņu laiva atradās, ja daudz, trīssimt jardu no cietokšņa; te Džūdita bija mitējusies
   airēt, kolīdz nomanījusi cīņu. Abas māsas stāvēja visā augumā, bažīgi cenšoties izdibināt, kas īsti noticis, taču viņas neguva skaidrību, jo celtne lielā mērā slēpa cīņas vietu.
   Cilvēki šķirstā un laivā par savu īslaicīgo drošību va­rēja pateikties Nerimšas niknajam uzbrukumam. Citos ap­stākļos indiāņi meitenes tūlīt sagūstītu; to varēja viegli izdarīt, tagad mežoņu rīcībā bija laiva, bet pirmītējais cī­niņš bija stipri iedragājis hūronu drosmi. Lai atgūtos no šīs negantās sadursmes sekām, vajadzēja zināmu laiciņu, it sevišķi tādēļ, ka viņu vislielākais dūšinieks bija tik ļoti ciet; s. Taču Džūditai un viņas māsai katrā ziņā vajadzēja tūlīt glābties šķirstā, kas vismaz pagaidām deva patvē­rumu; un papriekš bija jāpadomā, kā ataicināt viņas. Dvesma izgāja liellaivas pakaļgalā un ar daudziem žes­tiem un zīmēm mudināja meitenes, lai viņas met līkumu, vairoties cietokšņa, un no austrumiem tuvojas šķirstam. Bet šos signālus uzņēma neuzticīgi vai pārprata. Laikam Džūditai situācija vēl bija tik neskaidra, ka viņa nepaļā­vās ne uz vienu. Par spīti aicinājumam, viņa uzskatīja, ka labāk turēties tālāk, un lēnām airējās atpakaļ ziemeļu vir­zienā — uz ezera platāko daļu, kur viņai būtu lielāks re­dzes apvārsnis un visvieglāk aizbēgt no vajātājiem. Sinī brīdī virs uzkalna priedēm austrumos parādījās saule, un cēlās lēns dienvidu vējiņš, kāds parasts šinī vasaras rīta stundā.
   Nezaudēdams laiku, Cingačguks uzvilka buru. Lai arī kas viņu gaidīja, visādā ziņā vajadzēja aizdabūt šķirstu tik tālu no cietokšņa, ka ienaidnieki varētu viņam tuvoties vienīgi ar laivu, ko kara laime bija nodevusi to rokās pretēji viņa vēlmēm un drošības interesēm. Audekls piepū­tās, un, to redzēdami, hūroni, kā likās, atžirba. Vējš, kā par sodību, sagrieza liellaivas priekšgalu cietokšņa vir­zienā, tā slīdēja uz «pagalma» pusi, un Dvesma brīdināja savu mīļo, lai viņš slēpjas aizsegā pret ienaidnieku lodēm. No šīm briesmām vajadzēja sargāties katrā gadījumā, it īpaši tādēļ, ka Dvesma nebija pierunājama slēpties, ja de­lavērs paliek ārā. Tāpēc Cingačguks ļāva šķirstam peldēt brīvi, iedabūja meiteni būdā, tūlīt aizbultēja durvis un pēc tam skatījās, kur šautenes.
   Tagad stāvoklis bija tik īpatnējs, ka pelna sīkāku ap­rakstu. Šķirsts atradās no cietokšņa, ja daudz, sešdesmit jardu, mazliet uz dienvidiem, vēja pusē. Bura bija piepū-
   tusies, stūres airis atstāts. Par laimi, tas nebija nostipri­nāts, tādēļ daudz neietekmēja neveiklās liellaivas iešķērso gaitu. Bura, kā jūrnieki teiktu, bija plandoša (trūka brasu38 ), tā ka pūsma spieda rāju uz priekšu, kaut ari abas šotes39 bija stingri savilktas. Tāpēc liellaiva, kuras dibens bija pilnīgi plakans un iegrime vienīgi trīs vai čet­ras collas, tika virzīta trejādi. Priekšgals lēnām griezās pret aizvēja pusi, vienlaikus tanī pašā virzienā vējš dzina visu korpusu, un nenovēršamais ūdens uzviļņojums aiz­vēja pusē spieda platdibeni uz priekšu. Tas viss tomēr no­tika ļoti gausi, jo vējš bija ne vien mazs, bet, kā parasti, arī grozīgs, un divus vai trīs lāgus bura sašļuka. Vienreiz tā piepūtās gluži ačgārni.
   Ja šķirstam būtu ķīlis, priekšgals noteikti uzgrūztos uz «pagalma», un tad droši vien nekas nespētu hūronus attu­rēt no uzbrukuma, it sevišķi tādēļ, ka viņi tuvojoties varētu slēpties aiz buras. Bet platdibene lēnām griezās apkārt, tikko neskardama grīdas malu. Toties gausās liellaivas priekšgals ar aso stūri ieķērās starp diviem pāļiem, jo pa- lisāde bija vairākas pēdas atstatu no cietokšņa. Šinī brīdī delavērs modri skatījās pa šaujamiūku, gaidīdams izde­vību šaut, un hūroni, paslēpušies mājas iekšienē, gaidīja to pašu. Izmocītais karavīrs sēdēja, atspiedis muguru pret sienu, biedri nebija paguvuši viņu aiznest, Nerimša gulēja ap priekšdurves vidu, sasiets līdzīgi aitai uz kaušanu, gan­drīz tikpat nevarīgs kā bluķis. Cingačguks kuru katru mir­kli varēja nošaut indiāni, bet viņa skalps aizvien vēl būtu drošībā, un jaunajam virsaitim derdzās rīcība, kas nedod ne slavu, ne labumu.
   —   Izšauj ķeksi, Čūska, ja esi Čūska, — nostenēja Ne­rimša, kam saites tā griezās miesā, ka viņš nespēja vairs apvaldīt vaidus, — izšauj ķeksi un atgrūd liellaivas priekš­galu, un tu aizpeldēsi projām, un, kad būsi tā izlīdzējis pats sev, tad nobeidz manā vietā šito neģēli, kas plāta muti!
   Nerimšas norādījumi tikai pievērsa Dvesmas uzmanību viņa stāvoklim. Attapīgā meitene uzreiz saprata visu. Ne­rimšas potītes vairākām kārtām saistīja groda lūku virve, līdzīgi bija sasietas rokas virs elkoņiem aiz muguras, tā ka viņš varēja mazliet kustināt pirkstus un delnu locīta­vas. Pieliekusies tuvāk pie šaujamlūkas, meitene sacīja klusi, bet skaidri:
   —   Kāpēc nevelties šurp un nekrist lielajā laivā? Cin­gačguks šaus hūronu, kas dzīsies pakaļ!
   — Nudien, meitēn, tā ir prātīga doma, to mēģināšu likt lietā, ja vien liellaivas pakaļgals piepeldēs maķenīt tuvāk. Sataisi gultu, kur iekrist.
   Tas bija teikts īstajā brīdī, jo, zaudējuši pacietību, in­diāņi gandrīz reizē izšāva; ievainots netika neviens, lai gan dažas lodes ielidoja pa lūkām. Spalgie šāvienu sprak­šķi nomāca Nerimšas balsi, Dvesma dzirdēja tikai daļu no viņa runas. Meitene atbultēja būdas pakaļējās durvis, taču neuzdrošinājās rādīties hūroniem. Liekdams loku, šķirsta pakaļgals lēnām tuvojās grīdas malai, tā ka priekšgals pamazītiņām slīdēja ārā no pāļu starpas. Kā sāpes ciez­dams, Nerimša lāgiem locījās un valstījās, to viņš darīja, kopš viņu sasēja; gulēdams ar seju pret šķirstu, viņš vē­roja katru pārmaiņu un pēdīgi redzēja, ka liellaiva atbrī­vojusies un sāk lēnām spraukties gar paiisā.di. Mēģinā­jums būtu pārgalvīgs, bet, kā likās, nebija citas iespējas glābties no mokām un nāves, turklāt tas atbilda bezprāta drosmei, kas raksturoja šo cilvēku. Nogaidījis brīdi, kad šķirsta pakaļgals gandrīz skāra grīdas malu, viņš atkal sāka locīties it kā neizturamās sāpēs, lādēdams indiāņus, īpaši hūronus, un pēc tam pēkšņi un ātri aizvēlās uz to pusi, kur atradās liellaivas pakaļgals. Par nelaimi, Mārča pleciem veļoties vajadzēja iielāka laukuma nekā viņa kā­jām, tādēļ viņš novirzījās no uzņemtā kursa un sasniedza grīdas malu tur, kur šķirsta nemaz nebija, un steigā un ātrumā viņš iekrita ūdenī. Sinī laikā Cingačguks saziņā ar līgavu izprovocēja hūronu uguni, un neviens no viņiem nemanīja pazūdam cilvēku, ko viņi domājās droši sasē­juši. Dvesma vēlējās no visas sirds, kaut pārgalvīgais plāns izdotos, un vēroja Nerimšas kustības, kā vēro kaķis peli. Kad Mārčs vēlās, viņa jau paredzēja sekas, it sevišķi tāpēc, ka platdibene sāka virzīties ātrāk, un viņa domāja, kā izglābt gūstekni. Tādā kā instinktīvā apķērībā viņa atgrūda durvis tieši tanī mirklī, kad viņas ausīs skanēja šāvienu sprakšķi; izmantodama būdas aizsegu, viņa izgāja liellaivas pakaļgalā un redzēja Nerimšu nokrītam. Viņas kāja neviļus uzkāpa uz gala vienai no šotēm, kas bija no­vilktas pūpes virzienā; aši pacēlusi visu brīvo virvi, viņa to sievietes neveiklībā un sievietes cildenajā apņēmībā pa­meta nevarīgajam Mārčam. Virve noslīdēja gar grimstošā cilvēka galvu un muguru, tā ka viņam izdevās to satvert rokām un pat zobiem. Nerimša bija lielisks peldētājs; viņš sasiets izturējās gudri un apdomīgi. Iekritis uz muguras ezerā, viņš vis necentās par vari palikt virs ūdens, jo, tā ķepurodamies, tikai noslīcinātu sevi; viņš ļāva ķermenim grimt iespējami dziļi, un, kad viņu sasniedza virve, vie­nīgi galva bija ārā. Airējoties ar plaukstām kā zivs ar spu­rām, Mārčs šādā stāvoklī varētu gaidīt, kamēr hūroni viņu izceļ, ja neatrastos citi glābēji; bet šķirsts virzījās tālāk, virve drīz saspringa, un viņš tika lēnām un vienmērīgi vilkts līdzi. Šāda kustība palīdzēja viņam noturēt galvu virs ūdens, un fiziski norūdīts cilvēks šādā neparastā, bet vienkāršā veidā varētu nopeldēt kaut jūdzi.
   Kā jau minējām, hūroni nemanīja Mārču pēkšņi nozū­dam. Sākumā viņu slēpa cietokšņa «pagalms», vēlāk, kad vējš, iegulies burā, lēnām dzina šķirstu uz priekšu, viņam tikpat draudzīgi kalpoja arī palisāde. Turklāt hūroni bija nevaļīgi, viņi gribēja par katru cenu ietriekt kādu lodi pa šaujamlūku vai būdas spraugu tā, lai kristu viņu ienaid­nieks delavērs, tādēļ viņi ir neiedomāja gūstekni, ko zinā­jās sasējuši pa īstam. Hūroni ļoti uztraucās, ka šķirsts spraucas projām gar pāļiem, kaut arī berze vismaz divtik palēnināja tā gaitu, un viņi pārgāja cietokšņa ziemeļgalā, lai izmantotu šaujamlūkas šinī celtnes pusē. Cingačguks bija aizņemts tāpat kā ienaidnieki, un arī viņš nezināja, kādā stāvoklī atrodas Nerimša. Kad šķirsts virzījās pro­jām, no šaujamlūkām vērpās dūmu mākonīši, taču preti­niekiem acis bija tik vērīgas un kustības tik ašas, ka viņi palika neievainoti. Pēdīgi viena puse sarūgtināta un otra priecīga redzēja platdibeni pilnīgi atbrīvojamies no pā­ļiem, un tūlīt tā uzņēma stipri paātrinātu gaitu uz zie­meļiem.
   Tikai tagad Cingačguks no Dvesmas uzzināja par Ne­rimšas kritisko stāvokli. Rādīties šķirsta pakaļgalā — tā būtu droša nāve, bet laimīgā kārtā virve, pie kuras bija pieķēries Nerimša, veda uz buras apakšējo malu. Dela­vērs pamanījās šoti atraisīt no knehta 40 ; un Dvesma, kas jau bija pagājusies uz priekšu, tūlīt sāka virvi vilkt. Sinī brīdī Mārču buksēja piecdesmit sešdesmit pēdu atstatumā no liellaivas pakaļgala, un tikai galva bija virs ūdens. Kad viņš attālinājās no cietokšņa un palisādes, viņu bei­dzot ievēroja hūroni, tie, baismīgi iekaukušies, sāka šaut uz to, ko varam pamatoti saukt par peldošu masu. Taisni šinī mirklī Dvesma iesāka vilkt virvi, un šis apstāklis droši vien izglāba Nerimšas dzīvību; protams, sava nozīme bija arī viņa paša aukstasinībai un robežnieka attapībai.
   Pirmā lode skāra līmeni tieši tanī vietā, kur jaunā milža platās krūtis bija redzamas dzidrajā ūdenī, un, domājams, izietu cauri viņa sirdij, ja būtu izšauta platākā leņķī. Tā neietriecās ūdenī, bet noslīdēja gar gludo virsmu un ar rikošetu ķēra būdas baļķēnu netālu no vietas, kur Cingač­guks pirms brītiņa bija atraisījis virvi. Sekoja otrā, trešā un ceturtā lode, un tām visām ūdens izrādīja tādu pašu pretestību, lai gan Mārčs skaidri juta, ar kādu sparu tās turpat virs viņa krūtīm šausta ezeru. Pamanījuši savu kļūdu, hūroni mainīja taktiku un tēmēja uz neaizsargāto galvu, bet šinī laikā Dvesma vilka virvi, mērķis virzījās uz priekšu, un nāvīgās lodes joprojām triecās pret ūdeni. Mirkli vēlāk Mārčs jau bija paslēpts — aizvilkts aiz liel­laivas. Cingačguks un Dvesma darbojās būdas aizsegā, un viņi piedabūja klāt Nerimšas milzīgo ķermeni ātrāk, nekā varam pastāstīt par šo veikumu. Delavērs stāvēja ar dunci rokā; noliecies pār bortu, viņš drīz pārgrieza lūku virves, kas saistīja robežnieka locekļus. Pacelt viņu līdz pašai malai un iestīvēt iekšā nācās grūtāk, jo Nerimšas rokas bija notirpušas, taču to visu izdarīja laikā, un at­brīvotais klupa uz priekšu un nokrita liellaivas dibenā izmocīts un nevarīgs. Kamēr viņš atgūst spēkus un nor­mālu asinsriti, mēs pievērsīsimies notikumiem, kas attīstās tik strauji, ka mums nekavējoties jāseko tiem.
   Kad Nerimšas augums izzuda hūronu skatieniem, viņi vīlušies iekaucās, un trīs paši sparīgākie pieskrēja pie apakšējās lūkas un sakāpa laivā. Taču viņi mazliet aizka­vējās, jo vajadzēja ņemt līdzi ieročus, sadabūt airus un, ja varam lietot šādu tīri jūrniecisku teicienu, izbraukt no os­tas. Tikmēr Nerimša jau bija ievilkts liellaivā un delavērs atkal pielādējis šautenes. Šķirsts burāja pa vējam un šinī laikā atradās veselus divsimt jardus no celtnes; tas pel­dēja aizvien tālāk un tālāk, tomēr tik lēnā gaitā, ka gan­drīz nesaviļņoja ūdeni. Meiteņu laiva bija veselu ceturtdaļ- jūdzi no šķirsta; acīmredzot viņas turējās atstatu, jo nezināja, kas noticis, un baidījās tuvoties. Viņas bija brau­kušas austrumu krasta virzienā, tanī pašā laikā cenzda­mās nokļūt šķirstam vēja pusē, starp abām grupām, it kā būtu neskaidrībā par to, kur draugs, kur ienaidnieks. Tā kā meitenes bija pieradušas pie airiem, viņas īrās ļoti veikli, it īpaši Džūdita, kas ne reizi vien bija pie- veikusi airēšanā jaunekļus, kuri šad un tad apmeklēja ezeru.
   Kad hūroni izbrauca aiz palisādes un nokļuva atklātā ezerā, viņu cīņas spars stipri atslāba, jo viņi būtu spiesti šķirstam tuvoties neaizsargāti, ja paiiktu pie sava no­doma. Tāss laivā trūka jebkāda aizsega, un indiāņu sa­prāts nepavisam neļāva tīši meklēt nāvi, ko viņi droši vien atrastu, ja mēģinātu uzbrukt ienaidniekam, kurš nocietinā­jies tik labi kā delavērs. Tādēļ viņi tieši nesekoja šķirstam, bet airējās austrumu krasta virzienā, turēdamies drošā attālumā no CingaČguka šautenēm. Sis manevrs pada­rīja meiteņu stāvokli sevišķi kritisku. Viņas varēja nokļūt starp divām ugunīm; briesmas, pēc Džūditas domām, va­rēja draudēt no divām pusēm. Nospriedusi, ka hūroni grib viņas iedzīt lamatās, Džūdita tūlīt sāka atkapties uz dien­vidiem, turēdamās ne visai tālu no krasta. Viņa neiedroši­nājās piestāt malā; tur viņa meklētu patvērumu vienīgi pašā ļaunākajā gadījumā. Pirmbrīd hūroni nepievērsa gan­drīz nekādu uzmanību otrai laivai; labi zinādami, kas tanī atrodas, viņi to neuzskatīja par lielu guvumu, kamēr acu priekšā bija šķirsts ar iedomātiem dārgumiem, ar Nerimšu un Cingačguku un plaša vēriena pārvietošanās iespējām. Bet uzbrukums šķirstam bija tikpat bīstams, cik kārdinošs; pusstundu nenoteikti manevrējuši drošā atstatumā no plat­dibenes, hūroni, kā likās, pēkšņi pieņēma lēmumu un sāka sparīgi dzīties pakaļ meitenēm.
   Kad viņi izšķīrās par šo nodomu, darbības personu sav­starpējais stāvoklis bija lielā mērā mainījies. Šķirsts bija noburājis un aizdreiīējis veselu pusjūdzi un atradās gan­drīz šādā pašā attālumā tieši uz ziemeļiem no cietokšņa. Neprazdams vadīt neveiklo platdibeni un zinādams, ka vi­ņam tā kā tā neizdotos aizbēgt no tāss laivas, delavērs bija nolaidis buru, kolīdz manījis, ka meitenes vairās šķir­sta. Viņš bija cerējis, ka tādējādi pamudinās māsas grozīt nodomu un meklēt patvērumu liellaivā. Bet viņš ar šādu rīcību panāca vienīgi to, ka šķirsts palika darbības vietas tuvumā un abi delavēri un Nerimša kļuva par vajāšanas aculieciniekiem. Džūditas laiva bija mazliet tuvāk aus­trumu krastam un kādu ceturtdaļjūdzi vairāk uz dienvi­diem nekā hūronu laiva, pie tam apmēram tikpat daudz uz dienvidiem no cietokšņa, cik no ienaidnieku laivas, tā ka pēdējā atradās gandrīz traversā ar Hatera cietoksni. Šāds bija pretinieku izvietojums vajāšanas sākumā.
   Piepeši uzņemdami jaunu kursu, hūroni bija ne sevišķi labi sagatavojušies airēšanas sacīkstēm. Viņiem bija tikai divi airi, tādēļ vienu cilvēku vajadzēja vadāt kā lieku ba­lastu. Turklāt divi vīri bija smagāki nekā abas māsas, un šādās viegliņās laivās šī starpība svarā gandrīz dzēsa hūronu pārākumu spēkā, tāpēc cīņa par ātrumu nepavi­sam nebija tik nevienlīdzīga, kā varētu likties. Taupot pū­liņus, Džūdita nogaidīja, kamēr otra laiva piebrauca tik tuvu, ka kļuva skaidrs hūronu nodoms, un tad viņa mu­dināja Hetiju, lai tā palīdz kā prazdama un spēdama.
   —   Kāpēc mums jābēg, Džūdit? — naivā meitene vai­cāja. — Hūroni līdz šim nav darījuši man pāri un, es domāju, nekad nedarīs.
   —   Tā var būt attiecībā uz tevi, Hetij, bet ar mani ir gluži citādi. Meties ceļos un noskaiti savu lūgsnu, pēc tam piecelies, saņem visus spēkus un palīdzi tikt projām. Lūgdama domā arī par mani, mīļā meitene.
   Džūdita deva šos norādījumus, zinādama, ka nel aimes brīdī māsa vienmēr meklē atbalstu pie sava lielā sabied­rotā. Drīz lūgsna bija galā un laiva virzījās ātri vien. Taču sākumā puses neairēja ar pilnu jaudu, jo noprata, ka sacīkste būs sīva un ilga. Līdzīgi diviem kara kuģiem, kas gatavojas kaujai, tās, kā šķita, vispirms gribēja pār­baudīt viena otras ātrumu, lai neiztērētu spēkus pirms iz­šķirīgā rāviena. Jau pēc dažām minūtēm hūroni atskārta, ka meitenes ir veiklas airētājas un tiem jāliek lietā visa sava prasme un sparība, lai panāktu viņas.
   Vajāšanas sākumā Džūdita pagriezās uz austrumiem, klausīdama mulsai domai, ka visļaunākajā gadījumā jā­kāpj malā un jāglābjas mežā, bet, tuvodamās krastam, viņa atmeta šo nodomu, jo bija pārliecināta, ka izlūki vēro viņas braucienu. Turklāt viņa bija vēl spirgta un droši ce­rēja, ka izdosies nokausēt vajātājus. To visu apzinādamās, viņa vēzēja airi, attālinājās no tumšiem hemlokiem ūdens- malā, kuru paēnā tik tikko nebija iegājusi, un uzņēma ceļu uz ezera vidu. Šinī brīdī hūroniem šķita, ka ir vērts pie­spiesties, jo tagad viņu priekšā atradās ūdens klajums visā platumā; turklāt, nokļuvuši starp bēglēm un krastu, viņi iebrauca ezera visplatākajā daļā. Nu laivas trauktin trau­cās; trūkstošo spēku Džūdita aizstāja ar savu lielo veik­lību un aukstasinību. Pusjūdzi garā posmā indiāņi neguva nekādus jūtamus panākumus, bet tik liela un ilga piepūle manāmi nogurdināja visus airētājus. Tad hūroni sāka lie­tot jaunu paņēmienu; viņi laida airus no rokas rokā, tā ka visi trīs varēja pēc kārtas atvilkt elpu, pie tam ātrums tikpat kā nemazinājās. Džūdita reizēm atskatījās, un viņa to ievēroja. Meitenei tūlīt radās šaubas par labvēlīgu iz­nākumu, viņa droši vien neizturētu sacensībā ar vīriem, kas varēja cits citu atslogot; tomēr viņa neatlaidās, un pagaidām šim jauninājumam nebija īsti redzamu seku.
   Līdz šim indiāņi nebija tikuši meitenēm tuvāk par div­simt jardiem, kaut arī viņi sekoja laivai, kā jūrnieki sa­cītu, pa ķīļūdeni — brauca aiz tās pa taisnu līniju, šķel­dami to pašu ūdeni.
   Lai gan šāda vajāšana ievilkās garumā, hūroni, kā Džū­dita manīja, sāka diezgan ātri tuvoties, pirms viņa tika līdz ezera vidum. Viņa nebija meitene, kas ļaujas izmisu­mam, bet vienu mirkli gan Džūdita domāja padoties, vēlē­damās, kaut viņu aizvestu uz nometni, kur, kā viņa zināja, atradās sagūstītais Zvērkāvis; taču meitene ar jaunu sparu turpināja cīņu, apsvērusi, ka varbūt izdosies viņu atbrī­vot. Lolodama šo kvēlo un cildeno nodomu, Džūdita strauji attālinājās no vajātājiem. Nākamajās piecās minūtēs āt­rumu starpība bija ievērojama, tādēļ hūroni atzina, ka jā­saņem visi spēki, citādi sievietes atstās viņus kaunā. Šādas pazemojošas apziņas satracināts, viens no hūronu stipri­niekiem niknā piepūlē pārlauza airi, kolīdz bija to paņēmis no biedra rokas. Sī kļūme bija izšķirīga. Trīs vīri ar vienu vienīgu airi nepavisam nevarēja panākt tādas bēgles kā Tomasa Hatera meitas.
   —   Lūk, Džūdit! — Hetija izsaucās, redzēdama šo lik­stu. — Hūroni pārlauza airi un vairs nespēj mūs panākt. Es ceru, tagad tu atzīsi, ka lūgšana palīdz.
   —  Nekad neesmu to noliegusi, nabaga Hetij; ar rūg­tumu sirdī dažkārt vēlos, kaut būtu vairāk lūgusi dievu un mazāk domājusi par savu skaistumu. Jā, nu esam drošībā. Pabrauksim vēl gabaliņu uz dienvidiem un atpūtīsimies.
   Tā viņas arī darīja. Kolīdz gadījās klizma, ienaidnieks pārtrauca vajāšanu tikpat piepeši kā kuģis, kas zaudējis nepieciešamu takelāžas apaļkoku. Hūroni nesekoja Džū­ditas laivai, kas tagad viegli slīdēja uz dienvidiem, viņi pagriezās pret cietoksni, drīz piestāja pie tā un izkāpa. Meitenes īrās vēl tālāk, baiļodamās, ka viņi tur varētu sa­dabūt airus; māsas meta mieru tikai tad, kad attālums līdz ienaidniekam jau bija tāds, ka viņas katrā ziņā aiz­bēgtu, ja atsāktos vajāšana. Kā šķita, mežoņi vairs nedo* māja dzīties pakaļ; pēc nepilnas stundas cietoksni atstāja laiva, tā bija pilna ar vīriem un devās uz krastu. Meitenēm nebija pārtikas, un viņas tuvojās celtnei un šķirstam, no kura manevriem bija beidzot secinājušas, ka tas atrodas draugu rokās.
   Kaut ari cietoksnis likās pamests, Džūdita brauca klāt ļoti, ļoti piesardzīgi. Šķirsts tagad bija veselu jūdzi tālāk ziemeļos un virzījās uz celtni; pēc tā pareizās gaitas Džū­dita nosprieda, ka airētājs ir baltais cilvēks. Kad meiteņu laivu šķīra no cietokšņa, ja daudz, simt jardu, viņas ap­meta loku, lai pārliecinātos, vai tas patiešām ir tukšs. Tā kā nekur neredzēja nevienu laivu, viņas kļuva drošākas un īrās aizvien tuvāk un tuvāk, līdz apbrauca visu pali- sādi un piestāja pie priekšdurves.
   —   Ieej mājā, Hetij, — Džūdita lūdza, — un paskaties, vai mežoņi ir projām. Tev viņi pāri nedarīs, un tu varēsi mani brīdināt, ja kāds no viņiem palicis. Diezin-vai hūroni šautu uz neaizsargātu nabaga meiteni, un es droši vien izvairīšos no viņiem vismaz tik ilgi, kamēr pati nebūšu sagatavojusies apmeklēt viņus.
   Hetija paklausīja. Kolīdz māsa izkāpa, Džūdita atīrās dažus jardus no priekšdurves, gatavodamās bēgt. Tomēr šāda piesardzība bija lieka, jo nepagāja ne minūte, iekām Hetija atgriezās, lai pavēstītu, ka briesmas nedraud.
   —   Es izstaigāju visas istabas, Džūdit, — Hetija no­pietni sacīja, — un tās ir tukšas, vienīgi tēvs guļ pats savā kambarītī, taču ne tik mierīgi, kā mēs varētu vēlēties.
   —   Kas tad noticis ar viņu? — Džūdita noprasīja, lik­dama kāju uz grīdas; meitene runāja strauji, jo viņas nervi bija tā sasprindzināti, ka viņa ātri uztraucās.
   Hetija šķita noraizējusies, un viņa slepus paraudzījās apkārt, it kā tikai bērns drīkstētu dzirdēt to, ko viņa grib sacīt, un pat Džūditai tas būtu jāpastāsta paklusām.
   —   Džūdit, tu zini, kā dažkārt ar tēvu ir, — viņa teica. — Kad viņš apskurbis no degvīna, tad ne katrreiz zina, ko pats runā un dara. Un tagad viņš liekas apskurbis.
   —   Savādi gan! Vai mežoņi būtu dzēruši kopā ar tēvu un pēc tam viņu atstājuši? Bet bērniem sāpīgi redzēt, ka tē­vam šāda vājība, Hetij, un mēs neiesim klāt, kamēr viņš nebūs pamodies.
   No iekšas atskanēja vaids, kas lika grozīt šo lēmumu, un meitenes saņēma drosmi un iegāja pie tēva, kuru ne reizi vien bija redzējušas stāvoklī, kas padara cilvēku līdzīgu lopam. Viņš sēdēja šaurās istabiņas kaktā, pleci balstījās pret sienām, un galva smagi nokārās uz krūtīm.
   Džūdita metās ar pēkšņu, nevaldāmu kustību uz priekšu un noņēma audekla cepuri, kas bija līdz pašiem pleciem uzmaukta viņam galvā, tā ka slēpa visu seju. Atklājās jēla, dreboša miesa, kaili muskuļi un asinsvadi, — Haters bija noskalpēts, tomēr vēl dzīvs.

   Tā viņi zaimo aizgājēja garu,
   Pār aukstiem pīšļiem tukšas mēles kuļ.
   Vienalga mirušam, jo neaizskan tās kapā,
   Kur, britu rokām apglabāts, viņš guļ.
   Nezināms autors
   Lasītājs iedomāsies, cik drausmi kļūtu meitām, negaidīti ieraugot tādu satriecošu skatu, kādu redzēja Džūdita un Estere un kādu esam rādījuši iepriekšējās nodaļas beigās. Nerunāsim par viņu pirmajām izjūtām, pirmajiem godbi­jības izpaudumiem un turpināsim savu stāstu, tikai iztē­lodamies, nevis aprakstīdami lielāko tiesu no šīs atbaidi- gās ainas. Izkropļoto, červeļaino galvu apsēja, asinis no­slaucīja no cietēja sejas, cieņā un rūpēs viņam izdarīja vēl citus pakalpojumus, un bija laiks painteresēties par šī noti­kuma apstākļiem. Kaut arī fakti bija vienkārši, tie kļuva skaidri zināmi tikai pēc gadiem; taču tos varam tikpat labi minēt tūlīt, jo viss pasakāms nedaudzos vārdos.
   Cīņas laikā Hateram iedūra ar dunci vecais karavīrs, kas bija atņēmis aiz piesardzības citiem ieročus, bet sev paturējis. Tā kā sīkstais ienaidnieks nikni uzmācās hūro­nam, pēdējā duncis izšķīra visu. Tas notika taisni tad, kad durvis atsprāga un Nerimša izdrāzās priekšdurvē, kā jau esam aprakstījuši. Tādēļ vecais indiānis un viņa preti­nieks nepiedalījās turpmākajā cīniņā; Haters bija vārda tiešajā nozīmē padarīts nekaitīgs, un viņa uzvarētājs kau­nējās rādīties ar asins traipiem, jo pats daudzkārt bija piekodinājis jaunajiem karavīriem, ka ienaidnieki jāsaņem dzīvi. Kad hūronu trijotne atgriezās no vajāšanas un tika izlemts pamest cietoksni, Hateru noskalpēja, lai iegūtu pa­rasto trofeju, un atstāja lēnai nāvei, kā tūkstoš līdzīgos gadījumos darījuši cietsirdīgie karavīri šinī Amerikas no­vadā. Ja Hateram būtu savainota vienīgi galva, viņš va­rētu atveseļoties, bet dunča dūriens, kā izrādījās, bija nāvīgs.
   —   Ai, Džūdit! — mazprātīgā meitene iesaucās, pēc tam kad cietējam bija sniegta pirmā palīdzība. — Tēvs gaja pēc skalpiem; un kur tagad ir viņa paša skalps? Bībele varēja viņam pareģot šo briesmīgo sodu!
   —   Klusu … Hetij… klusu, nabaga mās … viņš atvēra acis; viņš var dzirdēt un saprast. Tev taisnība, taču ir bezgala baisi runāt par to!
   —   Ūdeni!… — Haters izgrūda, kā likās, izmisīgā pie­pūlē, kas padarīja viņa balsi drausmi dobju un_ spēcīgu, kaut arī viņš acīmredzot bija tuvu miršanai. — Ūdeni! … Muļķīgās skuķes … vai ļausit man nomirt aiz slāpēm?
   Cietējam atnesa ūdeni un deva nodzerties; tas bija pir­mais malks, ko viņš baudīja pēc ilgām, mokpilnām stun­dām. Ūdens veldzēja viņa rīkli un uz brīdi atspirdzināja mirstošo organismu. Viņa acis iepletās tanī iztrūcinātajā skatienā, kas mēdz pavadīt nāves pārsteigtas dvēseles šķiršanos no miesas, un viņš, kā šķita, vēlējās runāt.
   —   Tēv… — teica Džūdita, kas neizsakāmi sāpīgi iz­juta viņa nožēlojamo stāvokli, it īpaši tādēļ, ka nezināja, kā palīdzēt. — Tēv, vai varam ko darīt jūsu labā? Vai mēs ar Hetiju varam remdēt jūsu sāpes?
   —   Tēvs! — vecais vīrs gausi atņēma. — Nē, Džūdit… Nē, Hetij … Neesmu tēvs. Viņa bija jūsu māte, bet es ne­esmu tēvs. Skatieties lādē … tur viss … Dodiet vēl ūdeni!
   Meitenes paklausīja; un Džūdita, kam bērnības atmiņas sniedzās tālāk nekā māsai un kas vispār saglabāja pagāt­nes iespaidus skaidrāk, juta nevaldāmu prieka uzplūdu, dzirdēdama šos vārdus. Džūdita ar savu šķietamo tēvu nekad nebija īsti sapratusies, un noklausītās sarunas starp Hateru un māti bija bieži modinājušas meitenē aizdomas, kas tagad apstiprinājās. Mēs pārspīlētu, ja sacītu, ka viņa nekad nebija mīlējusi šo cilvēku; taču jāatzīst, viņa prie­cājās, ka šāda mīlestība nav vairs pienākums. Hetijas iz­jūtas bija savādākas. Nespēdama saskatīt visas tās atšķi­rības, ko redzēja māsa, un būdama pēc dabas piekļāvīga, viņa bija mīlējusi savu šķietamo tēvu, kaut arī ne tik maigi kā īsto māti; un meitene dziļi noskuma, dzirdēdama, ka daba nav devusi viņam tiesības uz šo mīlestību. Hetija nu juta vēl lielākas sirdssāpes, it kā viņa nāve un vārdi divkārt atņemtu vecākus. Ļaudamās savām jūtām, nabaga meitene atgāja sānis un raudāja.
   Abu māsu krasi atšķirīgie pārdzīvojumi lika viņām ilgi klusēt. Džūdita bieži deva cietējam nodzerties, taču attu­rējās to apgrūtināt ar jautājumiem — atturējās tiklab aiz saudzības pret to, kā ari, ja jāteic patiesība, aiz bailēm no turpmākiem paskaidrojumiem, kas varētu sarūgtināt viņas patīkamo apziņu, ka viņa nav Tomasa Hatera bērns. Pēdīgi Hetija noslaucīja asaras, pienāca klāt un apsēdās uz ķeblīša blakus mirstošajam, kurš gulēja visā augumā uz grīdas un kura galvu balstīja veci apģērba gabali, kas bija atstāti mājā.
   —   Tēv, — viņa teica. — Ļaujiet saukt jūs par tēvu, kaut arī sakāt, ka neesat mans tēvs. Tēv, es vēlētos palasīt jums priekšā bībeli, māte allaž teica, ka bībele pa­līdz cilvēkiem ciešanās. Viņa pati bieži cieta un tad man lika to lasīt priekšā; un bībele vienmēr palīdzēja mātei. Cik daudz reižu viņa sāka klausīties, asaras liedama, bet beigās smaidīja priekā. Ai, tēv, jūs nezināt, cik ļoti pa­līdz bībele, jūs vēl nekad neesat tanī meklējis mierinā­jumu! Tātad lasīšu nodaļu, kas mīkstinās jūsu sirdi, kā mīkstināja sirdis hūroniem.
   Nabaga Hetija svēti ticēja bībeles spēkam, kaut arī savā aprobežotībā daudz ko nespēja saprast. Viņas mātei bija patikusi Ijaba grāmata; un arī pati Hetija bija mācī­jusies lasīt, galvenokārt burtodama atsevišķus gabalus šīs senās un cildenās poēmas nodaļās. Maigā, klusā un skumīgā balsī viņa nu lasīja tēvam priekšā, kvēli cerē­dama, ka alegoriskie un grūti saprotamie teikumi sniegs vajadzīgo mierinājumu cietēja sirdij.
   —  Vai tagad nejūtaties labāk, tēv? — Hetija iejautājās, aizvērdama grāmatu. — Palasījusi bībeli, māte allaž ju­tās labāk.
   —   Ūdeni! — Haters teica. — Džūdit, dod man ūdeni! Vai patiešām mana mēle vienmēr būs tik karsta! Hetij, vai bībelē nav rakstīts par mēles dzesēšanu cilvēkam, kurš dega elles ugunī?
   Džūdita satriekta novērsās, bet Hetija cītīgi sameklēja attiecīgo vietu un skaļi nolasīja sirdsapziņas pārmetumu mocītajam vīram, kas bija kļuvis par savas alkatības upuri.
   —   Tā ir, nabaga Hetij, jā, tā ir. Man jādzesē mēle jau lagad, bet kā būs pēcgalā?
   Šis jautājums lika klusēt pat uzticīgajai Hetijai, viņa nezināja, ko atbildēt uz izmisuma pilno atzīšanos. Māsu spēkos vienīgi bija dot cietējam ūdeni, kamēr tas varēja viņu atvieglot; un nelaimīgais laiku pa laikam tika padzirdināts, izpildot viņa vēlēšanos. Haters tomēr nodzī­voja ilgāk, nekā meitenes bija sākumā cerējušas. Reizumis viņš runāja saprotami, taču pār viņa lūpām biežāk nāca skaņas, kuru nozīme palika neskaidra. Džūdita uzmanīgi klausījās; viņa dzirdēja vārdus «vīrs», «nāve», «pirāts», «likums», «skalpi» un vairākus citus ar līdzīgu jēgu, bet vārdi neveidoja teikumu, kas norādītu, kādā sakarībā tie lietoti. Tomēr tie skanēja pietiekami nozīmīgi, lai kļūtu saprotami meitenei, kas dzirdējusi nelāgas valodas par savu šķietamo tēvu un kas bija gan vērīga, gan attapīga.
   Tā pagāja viena grūta stunda, un māsas nejuta bailes, ka hūroni varētu atgriezties. Šķita, bēdas un sirdssāpes viņas sargāja no šādām briesmām; un, kad pēdīgi kļuva dzirdami airu sitieni, pat Džūdita, kurai vienai būtu jā­baidās no ienaidnieka, neiztrūkās, viņa tūlīt saprata, ka tu­vojas platdibene. Meitene droši izgāja priekšdurvē, jo tik­pat nebūtu iespējams aizbēgt, ja izrādītos, ka hūroni sa­grābuši šķirstu un Nerimšas tur nav. Bez tam viņa izjuta to paļāvību, ko iedveš liela nelaime. Taču nebija iemesla jaunam uztraukumam, jo ārpus būdas platdibenē stāvēja Cingačguks, Vahtavaha un Nerimša, tie uzmanīgi vēroja celtni, lai pārliecinātos, vai tur nav vēl ienaidnieks. Viņi bija redzējuši hūronus aizbraucam un meiteņu laivu tuvo­jamies cietoksnim; un, šī pēdējā apstākļa iedrošināts, Mārčs bija pieairējies pie priekšdurves. Pietika ar pāris vārdiem, lai izgaisinātu bažas, un brīdi vēlāk šķirsts bija piesiets savā vecajā vietā.
   Džūdita neteica ne vārda par tēva stāvokli, bet Nerimša, kurš ļoti labi pazina meiteni, saprata, ka noticis kaut kas ļaunāks. Citiem pa priekšu viņš devās mājā, taču gaita vairs nebija tik bramanīga un pašapzinīga kā agrāk; iegājis istabā, viņš redzēja, ka Haters guļ uz muguras un Hetija sēž tam līdzās un bijības pilnā gādībā apvēdina to. Šīrīta notikumi bija jūtami mainījuši Nerimšas izturē­šanos. Kaut arī viņš prata lieliski peldēt un bija attapīgi izlietojis vienīgo glābšanās paņēmienu, atrašanās ūdenī tik nevarīgā stāvoklī, sasietām rokām un kājām, bija viņu ietekmējusi gandrīz tāpat, kā soda tuvums ietekmē lielāko daļu noziedznieku, un viņa prātā joprojām turējās dziļš nāves šausmu iespaids, kas apziņā saistījās ar miesas ne­varību. Sī cilvēka bezbailību daudz vairāk nosacīja viņa milzīgais fiziskais spēks nekā gribas stingrība vai iedzimta vīrišķība. Sādi varoņi vienmēr zaudē krietnu tiesu dros­mes, ja viņiem trūkst spēka; un, lai gan Nerimša tagad bija stiprs kā parasti un brīvs, viņš gaužām skaidri atce­rējās savu neseno nožēlojamo stāvokli. Atrazdamies ezerā, viņš nedaudzās nozīmīgās minūtēs tika pieredzējis to, kas svētīgi ietekmētu viņa raksturu, varbūt pat visu izturēšanos, kaut arī viņš dzīvotu simt gadus.
   Nerimšu ne tikvien satrieca, bet arī pārsteidza tas bez­cerību stāvoklis, kādā atradās viņa citkārtējais līdzgait­nieks. Cīņas karstumā Mārčs nebija varējis painteresēties, kas notiek ar viņa biedru, un, tā kā hūroni bija centušies viņu pašu saņemt dzīvu, viņš, protams, domāja, ka Haters pieveikts, kamēr milzi bija glābis paša lielais fiziskais spēks un sevišķu apstākļu laimīga sagadīšanās. Nāve istabas svinīgajā klusumā viņam bija kas jauns. Kaut arī paradis redzēt vardarbības ainas, viņš nekad nebija sēdē­jis pie mirēja guļvietas un vērojis, kā lēnais pulss pama­zām kļūst aizvien vājāks un vājāks. Lai gan viņa noska­ņojums bija mainījies, iesakņojušos paradumus nevarēja atmest vienā brīdī, un, negaidīti ieraudzīdams šādu skatu, robežnieks palika uzticīgs savam raksturīgajam runas veidam.
   —   Kas tad nu! — viņš iesaucās. — Vecais Tom, vai tie vazaņķi tevi tā piežmieguši pie grīdas, ka netiksi vairs augšā? Tiesa gan, es domāju, tu esi savaņģots, bet man nepavisam neienāca prātā, ka piedzīvosi tādu sliktu ap­iešanos.
   Haters atdarīja stiklainās acis un truli vērās runātājā. Juceklīgas atmiņas sadrūzmējās vecā vīra mulsajā prātā, kad viņš uzlūkoja savu neseno biedru. Jādomā, Haters pūlējās gūt skaidrību par saviem priekšstatiem un nespēja reālo atšķirt no šķietamā.
   —   Kas tu esi? — viņš vaicāja čukstošā, aizsmakušā balsī, aiz vājuma nevarēdams parunāt skaļāk. — Kas tu esi? … Tu izskaties līdzīgs «Sniega» kapteiņa palīgam … Tas bija tāds pats milzis un gandrīz uzveica mūs.
   —   Es esmu tavs palīgs un biedrs, Peldošais Tom, taču man nav nekādas daļas gar sniegu. Tagad ir vasara, un Harijs Mārčs vienmēr atstāj šos pakalnus, kad uznāk sals.
   —  Es pazīstu tevi… Tu esi Steigša … Pārdošu tev skalpu! … Krietnu pieauguša cilvēka skalpu! … Cik mak­sāsi?
   —   Nabaga Tom! Izrādās, ka skalpu medības nepavi­sam nav ienesīgas, un es stingri apņēmos mest tām mieru un nodarboties ar amatu, kas mazāk ož pēc asinīm.
   —   Vai nedabūji nevienu skalpu? Manējā vairs nav … Ko jūt, kad iegūst skalpu?… Es zinu, ko jūt, kad zaudē… Liesmas laizās ap smadzenēm… Sirdi žņaudz … Nē, nē … Mārč, papriekš nogalini un tikai pēc tam skalpē.
   —   Ko vecais puika grib ar to sacīt, Džūdit? Izklausās, ka viņam skalpu medības apnikušas tāpat kā man. Karn- dēj esat apsējušas viņam galvu? Vai mežoņi aptaustījuši ar tomahaukiem smadzenes?
   —   Mežoņi viņam padarījuši to, ko viņš un jūs, Harij Mārč, tik labprāt būtu darījuši tiem. Viņam noplēsta āda ar matiem, lai saņemtu naudu no Kanādas gubernatora, kā jūs būtu plēsuši ādu hūroniem, lai saņemtu naudu no Jorkas gubernatora.
   Džūdita par vari centās izlikties mierīga, taču viņas raksturs un tas, ko viņa šinī brīdī izjuta, neļāva atbildēt gluži bez rūgtuma. Hetija uzmeta māsai nosodošu ska­tienu, dzirdot šādu dzēlīgu runu.
   —   Tomasa Hatera meitai gan nepiedien tādi špetni vārdi, kad Tomass Haters mirst viņas acu priekšā, — Ne­rimša atcirta.
   —   Paldies dievam, ka neesmu Tomasa Hatera meita, lai arī mana nelaimīgā māte būtu pelnījusi nezin kādus pārmetumus!
   —   Neesat Tomasa Hatera meita! Džūdit, neaizliedziet veco zēnu viņa pēdējā stundā, tādu grēku dievs nekad nepiedos. Kā meita esat, ja neesat Tomasa Hatera meita?
   Sis jautājums apvaldīja Džūditas dumpīgo garu; tik­dama vaļā no tēva, par kuru viņa varētu ar atvieglotu sirdi sacīt, ka nekad nav to mīlējusi, viņa neiedomāja svarīgo apstākli, ka nezina savu īsto tēvu.
   —   Es nevaru pateikt, kas bijis mans tēvs, Harij, — viņa atbildēja lēnīgāk. — Ceru, ka tas vismaz bijis go­dīgs cilvēks.
   —   Un jūs domājat, ka vecais Haters tāds nav bijis? Nu, Džūdit, es nenoliedzu, ka ir klīdušas nelāgas valodas par Peldošo Tomu; bet, kas nedabū skrambu, ja ienaid­nieks tur rokā skrāpi? Ļaunas mēles trinas arī gar mani; un pat jūs, tāda skaistule, neesat izgājusi gluži sveikā.
   Kā šos vārdus uzņemtu spīvā Džūdita, kurai Mārčs ne­kad nebija paticis, — nav viegli pasakāms, jo tieši tad Haters izrādīja nepārprotamas pazīmes, ka viņa pēdējais brīdis ir tuvu. Džūdita un Hetija bija stāvējušas pie savas mātes nāves gultas, viņas zinaja, kā sākas krīze, un aiz­vainojuma atēna vecākās māsas sejā izgaisa. Haters at­vēra acis un taustījās ar roku apkārt — viņš vairs nere­dzēja. Drīz viņa elpa kļuva gārdzoša, uz brītiņu tā pavi­sam apsīka; pēc tam sekoja pēdējā garā nopūta, ar kuru, kā domā, dvēsele atstāj miesu. Viņa pēkšņā nāve apklu­sināja strīdu.
   Diena aizritēja bez traucējumiem; kaut arī hūroni bija dabūjuši vienu laivu, viņi likās tā apmierināti ar gūtajām sekmēm, ka pagaidām nedomāja uzbrukt cietoksnim. Tam nevarētu vis droši tuvoties, jo aizstāvji apšaudītu uzbru­cējus, un šis laikam bija galvenais iemesls, kādēļ kara­darbība neatsākās. Pa to starpu notika gatavošanās bē­rēm. Krastā apbedīt Hateru nebija iespējams, un Hetija gribēja, lai viņš gulētu blakus mātei ezerā. Meitene at­gādināja, ka viņš kādreiz pats esot ezeru nosaucis par ģimenes kapiem, un laimīgā kārtā viņas vēlēšanos nedzir­dēja māsa, kas nepārvaramā sašutumā būtu pretojusies šādam nodomam. Bet Džūdita neiejaucās šinīs priekšdar­bos, un viss vajadzīgais tika veikts bez viņas ieteikuma un ziņas.
   Šai vienkāršajai ceremonijai izvēlējās saulrieta stundu, un nevarētu izraudzīties vairāk piemērotu laiku un vietu, ja būtu jāizdara pēdējais pakalpojums arī skaidrai un lēn­prātīgai dvēselei. Nāvei piemīt kaut kas noslēpumains un svinīgi cēls, tā ka dzīvie uzlūko ar zināmu bijību ikviena cilvēka mirstīgās atliekas: visas pasaulīgās attieksmes ir izbeigušās. Uzzinājusi, ka viss sagatavots, Džūdita, pa­klausot māsas lūgumam, izgāja priekšdurvē, un tad viņa pirmoreiz redzēja, kas darīts. Līķis atradās platdibenē; tas bija ietīts palagā, kurā ievīstīti arī pavarda akmeņi krietnu simt mārciņu kopsvarā, lai mirušo nogremdētu. Nekādi citi sagatavošanas darbi nelikās vajadzīgi, kaut gan Hetija turēja padusē savu bībeli.
   Kad visi bija iekāpuši šķirstā, šis neparastais miteklis sakustējās, lai aizvestu savu īpašnieku uz viņa pēdējo mājokli. Airēja Nerimša. Viņa spēcīgajām rokām lielie airi bija kā radīti, viņš īrās bez piepūles un tik prasmīgi, ka delavēram atlika vienīgi noskatīties. Šķirsta gaitai piemita kaut kas no bēru procesijas cēlā svinīguma, airi iegrima ritmiski, platdibene virzījās lēni un vienmērīgi. Arī rāmā apkārtējā ainava likās skaisti pieskaņota cere­monijai, kas allaž vedina domāt par dievu. Spoguļainajā ezerā neņirbēja ne vilnītis, un mežu plašā panorāma skumjā riintībā šķita vērojam šo pēdējo gaitu. Džūdita bija aizkustināta līdz asarām, un pat Nerimša jutās sa­traukts, īsti nezinadams, kāpēc. Hetija saglabāja ārēju mieru, taču bija apbēdināta daudz dziļāk par māsu. Dvesma bija nopietna, uzmanīga un ieinteresēta; viņa pirmo reizi redzēja tādas īpatnējas bēres, lai gan bija bieži skatījusies, kā apbedī bālģīmjus; kaut arī Cingač­guks bija drūms un tāds pats acīgs, viņš palika nesa­traucams.
   Hetija pildīja loča pienākumus, norādīdama Nerimšam, kurp jābrauc, lai uzmeklētu ezerā vietu, ko viņa bija iera­dusi dēvēt par mātes kapu. Lasītājs atcerēsies, ka celtne stāvēja netālu no sēkļa dienvidsmailes; tas aizstiepās gandrīz pusjūdzi uz ziemeļiem, un šī sēkļa tālākajā galā Hateram bija labpaticies apglabāt savas sievas un dēla mirstīgās atliekas. Tagad viņu pašu veda uz turieni, lai noguldītu tiem blakus. Šo vietu Hetija parasti atrada, va­doties pēc dažiem priekšmetiem krastā, taču ceļu norādīja arī cietoksnis un sēkļa aptuvenais virziens, turklāt ūdens bija tik dzidrs, ka ļāva saskatīt pat dibenu. Tādējādi mei­tene zināja ieturēt pareizo virzienu, un īstajā laikā viņa piegāja pie Mārča un pačukstēja:
   — Tagad nevajag vairs airēt, Nerimša. Mēs pabraucām garām akmenim, kas redzams dibenā. Mātes kaps ir tuvu.
   Mārčs beidza airēt, tūlīt izmeta enkuru un saņēma rokā virvi, lai apturētu platdibeni. Tā bremzēts, šķirsts lēnām griezās apkārt; kad tas pilnīgi apstājās, Hetija atradās pakaļgalā un rādīja uz ūdeni, pie tam asaras aumaļām ritēja pār viņas vaigiem nevaldāmās bēdās. Džūdita bija redzējusi apbedījam māti, tomēr kopš tā laika nebija ne­kad apmeklējusi šo vietu. Tas nenozīmēja, ka viņai vien­aldzīga mātes piemiņa; Džūdita bija mīlējusi māti un rūgti apraudājuši to, bet viņai derdzās domāt par nāvi un kopš bēru dienas daži atgadījumi bija padziļinājuši šo izjūtu un likuši viņai varbūt vēl stiprāk vairīties no vietas, kas deva pēdējo atdusu tai, kuras stingrās pamācības da­rīja smeldzīgākus meitenes sirdsapziņas pārmetumus, jo viņa nožēloja savas kļūdas. Ar Hetiju bija daudz savādāk.
   Viņas skaidrajā un vienkāršajā dvēselē atmiņas par māti nemodināja nekādas citas jūtas kā vienīgi klusas skum­jas. Veselu vasaru viņa, krēslai iestājoties, mēdza doties uz šo vietu; uzmanīgi noenkurojusi laivu tā, lai netraucētu gulētāju, viņa sēdēja, sarunājoties ar aizgājušo, dziedot jaukus korāļus vakara vēsmai un atkārtojot lūgsnas, ko mazatnē bija mācījusies 110 tās, kas tagad atdusējās ezera dibenā. Meitene pavadīja savas vislaimīgākās stundas šinī netiešajā kopībā ar mātes garu. Hetijas apziņā nevi­ļus sajaucās indiāņu pirmatnīgās parašas un kristiešu ticē­jumi. Reiz viņai pat iekrita prātā izdarīt pie mātes kapa kādu no tiem rituāliem, ko ievēro sarkanie cilvēki, bet jau nākamajā brīdī šī iedoma pagaisa. Tagad viņa raudāja, kā meita raud par māti, kuras mīlestību un kvēlās pamā­cības nevar aizmirst.
   Mārčs pameta acis lejup un skaidrajā ūdenī, kas bija gandrīz tikpat dzidrs kā gaiss, ieraudzīja to, ko Hetija mēdza saukt par mātes kapu. Tas bija zems, izplāts pau- guriņš, kura vienā malā balsnīja daļiņa līķauta. Šo ko­piņu nebija veidojusi lāpsta. Nolaidis mirušo dibenā, Ha­ters bija atvedis no krasta zemes un bēris ezerā, līdz tās pilnīgi apslēpa ķermeni. Pat visrupjākie un skaļākie cil­vēki savaldās bēru ceremonijas laikā. Arī Mārčs nejuta ne mazāko vēlēšanos ļaut vaļu savai dzedrajai balsij un labprātīgo pakalpojumu bija noņēmies izdarīt pieklājīgā atturībā. Viņš laikam domaja par sodu, kas uzbrucis viņa biedram, un atgādājās, kādās nāves briesmās nesen bijis pats. Nerimša deva Džūditai zīmi, ka viss sagatavots, un viņa lika rīkoties; ņemdams palīgā tikai pats savu milzīgo spēku, viņš pacēla līķi un aiznesa uz platdibenes galu. Zem kājām un pleciem palika virvi, kā to paliek zem zārka, un pēc tam mironi lēnām gremdēja ezerā.
   —   Ne tur, Harij Mārč! Nē, ne tur! — Džūdita sacīja, neviļus nodrebēdama. — Neguldiet viņu tik tuvu pie mātes!
   —   Kamdēļ ne, Džūdit? — Hetija strauji vaicāja. — Viņi dzīvoja kopā, un pēc nāves viņiem jāguļ blakus.
   —   Nē, nē, Harij Mārč, tālāk! Vēl tālāk! Nabaga Hetij, tu nezini, ko pati runā. Ļauj man rīkot!
   —   Džūdit, es zinu, ka esmu mazprātīga un tu esi gudra, bet, nudien, vīrs jāapbedī līdzās sievai. Māte allaž sacīja, ka kristiešu kapsētās viņus glabājot blakus.
   Šī mazā ķilda bija diezgan dedzīga, taču meitenes cen­tās runāt klusi, it kā baidīdamās, ka mirušie varētu no­klausīties. Džūdita nespēja īsti strīdēties ar māsu šādā brīdī, bet izteiksmīgs žests piespieda nolikt nelaiķi mazu gabaliņu no viņa sievas kapa. Pēc tam Mārčs uzvilka virvi augšā, un Haters bija apbērēts.
   —   Peldošais Toms aizgājis pie senčiem! — Mārčs iesaucās, noliekdamies pār platdibenes bortu un raudzīda­mies caur ūdeni uz līķi. — Viņš bija drosmīgs biedrs iz­lūku gaitās un veikls slazdu licējs. Neraudiet, Džūdit, nepadodieties vājumam, Hetij, jo jāmirst pat vistaisnāka­jam cilvēkam; un, kad noliktais laiks pienācis, tad ne vai­manas, ne asaras nespēj atdzīvināt mironi. Zināms, jums būs grūti pieciest tēvu; tēvus parasti ir grūti pieciest, it īpaši neprecētām meitām, bet šī kaite ir ārstējama,-un jūs abas esat tik jaunas un skaistas, ka drīz vien atradīsit zāles. Džūdit, ja jums patīk uzklausīt godīgu un patiesīgu vīrieti, tad es gribētu drusciņ parunāt ar jums zem četrām acīm.
   Džūdita tikpat kā nepievērsa uzmanību šim rupjajam Nerimšas mēģinājumam mierināt māsas, tomēr, protams, aptvēra viņa runas vispārīgo jēgu, pie tam tīri labi no­skārta, kurp viņš tēmē. Viņa raudāja, atcerēdamās mātes agrāko maigumu, un viņas prātā drūzmējās sāpīgas at­miņas par sen aizmirstām pamācībām un veltīgiem pieko­dinājumiem. Taču Nerimšas vārdi Džūditu atsauca ta­gadnē, un, kaut arī tie bija strauji un teikti nelaikā, viņa tos neuzņēma ar tādu spīvumu, kādu varētu sagaidīt no meitenes, kam ātra daba. Gluži otrādi. Šķita, ka viņai pēkšņi iesitas prātā kāda doma, un, cieši paskatījusies Mārčā, viņa noslaucīja asaras, pēc tam gāja uz platdibe­nes otru galu, dodama jauneklim zīmi sekot. Tur viņa apsēdās, ar mājienu uzaicinādama Nerimšu blakus. Džū­ditas nopietnā un apņēmīgā izturēšanās mazliet samulsi­nāja viņas biedru, tā ka meitenei pašai vajadzēja atsākt valodu.
   —  Jūs vēlaties ar mani runāt par precēšanos, Harij Mārč, — viņa sacīja, — un esmu nākusi, lai, tā teikt, pie manu vecāku kapiem …. nē, nē… lai pie manas karsti mīļotās nabaga mātes kapa uzklausītu jūs.
   —  Tas ir ērmoti, šovakar jums tāds kā suns aiz ādas, Džūdit, — Nerimša atbildēja, vairāk satraukts, nekā pats gribētu atzīt. — Bet, kas ir, tas ir, un patiesībai jānāk gaismā, lai lūst vai plīst. Kā jūs, meitēn, labi zināt, ma­nās acīs jau ilgi esat pati skaistākā no visām jaunavām, ko vien man gadījies redzēt, un neesmu to slēpis 110 med­niekiem un traperiem pie šī ezera, neesmu to slēpis ap­metnēs.
   —  Jā, jā, esmu jau to dzirdējusi, un tas droši vien ir taisnība, — Džūdita teica, it kā degdama nepacietībā.
   —  Ja puisis tā runā par kādu meiču, tad iznāk, ka viņa sakutinājusi tam sirdi.
   —  Tiesa, tiesa, Nerimša, to visu jūs esat man teicis atkal un atkal.
   —   Nu, ja tas ir patīkami, tad, es domāju, neviena sie­viete nesūrosies, ka to dzirdējusi pārāk bieži. Visi saka, tāds jau esot jūsu dzimums: ar mīļu prātu jūs klausoties, ka atkārto kaut vai simto reizi, cik ļoti patīkat vīrietim, vienīgi runa par jūsu skaistumu glaimojot vēl vairāk.
   —   Bez šaubām, lielākoties mums patīk kā viens, tā otrs, bet šis ir neparasts brīdis, Nerimša, un nevajadzētu velti šķiest vārdus. Es vēlētos, kaut jūs runātu bez aplinkiem.
   —   Lai notiek jūsu prāts, Džūdit, un man rādās, ka tas notiks katru reizi. Esmu jums bieži teicis, ka patīkat man labāk par jebkuru citu meiteni pasaulē vai, nav vārdam vietas, labāk par visām citām meičām kopā, bet jūs būsit arī ievērojusi, Džūdit, ka vēl nekad neesmu jūs skaidri un gaiši bildinājis.
   —   Esmu ievērojusi tiklab vienu, kā otru, — meitene sa­cīja, pie tam viņas skaisto muti zaglīgi rotāja smaids, par spīti sevišķi saspringtai uzmanībai, kas lika viņas vai­giem pietvīkt un acīm iemirdzēties gandrīz žilbinošā spo­žumā. — Esmu ievērojusi tiklab vienu, kā otru un nodo­mājusi, ka otrs nepavisam nesaderas ar Harija Mārča drosmi un apņēmību.
   —   Bija iemesls, meitēn, un tas mani kremt pat ta­gad … nu nesarkstiet tā un neskatieties tik sirdīgi, ir do­mas, kas ieķeras uz ilgu laiku vīrietim prātā, un ir vārdi, kas ieķeras rīklē, bet ir arī jūtas, kas to visu uzveic, un es redzu, ka man jāpakļaujas šīm jūtām. Jums vairs nav ne tēva, ne mātes, Džūdit, un šinī vietā jūs ar Hetiju nevarat dzīvot vienas, kaut arī valdītu miers un irokēzi būtu rāmi; bet tagad jūs ne tikai mirsit badā — nepaies nedēļa, iekām jūs sagūstīs vai noskalpēs. Laiks domāt par maiņu dzīvē un vīru, un, ja jūs mani neatraidīsit, viss pagāju­šais būs aizmirsts, beigts un nobungots.
   Džūditai grūti nācās savaldīt nepacietību, klausoties šos vienkāršos mīlestības atklāšanas vārdus, šo bildinā­jumu, kuru viņa bija acīmredzot vēlējusies dzirdēt un uz­ņēma ar patiku, kas varēja droši modināt cerības. Mei­tene gandrīz vai neļāva jauneklim izrunāt līdz galam, tik ļoti viņai gribējās tūlīt dzirdēt pašu galveno un atbildēt.
   —   Diezgan, Nerimša, — Džūdita sacīja, pie tam pacēla roku, it kā likdama viņam klusēt. — Es saprotu jūs tik labi, it kā jūs būtu runājis veselu mēnesi. Jūs mani vērtē­jat augstāk par citām meitenēm un gribat, lai kļūstu jūsu sieva.
   —   Jūs pateicāt labāk, nekā tas būtu manos spēkos, Džū­dit, un es vēlos, lai jūs iedomājaties, ka esmu teicis tieši tos vārdus, ko jums vispatīkamāk dzirdēt.
   —   Tie bija ļoti skaidri, Nerimša, un tiem jābūt fādiem. Šinī vietā neklājas jokot un mānīties. Tagad uzklausiet manu atbildi, kas caurcaurēm būs tikpat atklāta kā jūsu bildinājums. Ir iemesls, Mārč, kamdēļ es nekad …
   —   Man rādās, es saprotu jūs, Džūdit; esmu gatavs aiz­mirst šo iemeslu, un nevienam citam nav daļas gar to. Netvīkstiet kā debess saulrietā; nedomāju jūs apvainot, tāpēc neņemiet ļaunā.
   —   Es netvīkstu un neņemšu ļaunā, — Džūdita sacīja, pūlēdamās apspiest sašutumu tā, kā viņai līdz šim nebija vajadzējis to apspiest. — Ir iemesls, kamdēļ es nekad nebūšu un nevaru būt jūsu sieva, Mārč; tas jums droši vien nav zināms, un tagad mans pienākums ir to pateikt tikpat atklāti, kā bildinājāt mani. Es jūs nemīlu un, esmu pārliecināta, nekad neiemīlēšu tā, lai apprecētos ar jums. Vīrietis nevar vēlēties par sievu meiteni, kas viņu nevērtē augstāk par visiem citiem vīriešiem. Es runāju vaļsirdīgi un domāju, ka būsit pateicīgs par manu atklātību.
   —  Ak, Džūdit, visu šo ļaunumu padarījuši tie švītīgie, vējpilnie sarkansvārči no garnizoniem!
   —   Klusu, Mārč, nepulgojiet meiteni pie viņas mātes kapa! Kad vienīgi gribu godīgi izturēties pret jums, tad nevediniet, lai ar rūgtumu sirdī novēlu jums ļaunu! Ne­aizmirstiet, ka es esmu sieviete un jūs esat vīrietis, ka man nav ne tēva, ne brāļa, kas atriebj jūsu vārdus.
   —   Nu, pēdējais apstāklis ir diezgan svarīgs, un es vai­rāk nerunāšu. Nevajag tā steigties ar atbildi, Džūdit, ap­domājieties labi.
   —   Man nav jāapdomājas; jau sen esmu izlēmusi un, gribēdama jums atbildēt skaidri, tikai gaidīju, kad jūs izteiksities skaidri. Mēs tagad saprotam viens otru, un nav nozīmes runāt vairāk.
   Meitenes kvēlais patiesīgums iedvesa cieņu jauneklim, kas vēl nekad nebija viņu redzējis tik stingru un nopietnu. Viņu agrāko sarunu laikā Nerimšas mīlestības apliecinā­jumi bija parasti uzņemti izvairīgi vai zobgalīgi, bet viņš bija visu noturējis par sievišķīgu koķetību un domājis, ka tā ātri var beigties ar jāvārdu. Viņam bija grūti nācies izšķirties par šo bildinājumu; un viņš nekad nebija no­pietni ticējis, ka Džūdita atteiksies iziet pie paša skais­tākā vīrieša visā robežjoslā. Tagad viņš bija atraidīts, turklāt tik noteikti, ka nepalika nekādu cerību; pilnīgi ap­stulbināts Nerimša laikam nebija, taču viņš jutās tik ļoti pārsteigts un pazemots, ka nemaz nemēģināja grozīt mei­tenes lēmumu.
   —   Mirdzošais spogulis tagad mani daudz nepievelk! — viņš, brīdi klusējis, izsaucās. — Vecais Toms aizgājis pie senčiem, krastā hūronu tikpat, cik mežos baložu; un vis­pār šī vieta vairs nav nekāda labā.
   —   Tad atstājiet to! Jūs redzat, tā ir briesmu pilna; un citu dēļ jums nav jāriskē ar savu dzīvību. Es arī nezinu, kā jūs te varētu mums palīdzēt. Aizejiet šovakar pat; mēs nekad jūs neapvainosim gļēvumā vai nepateicībā.
   —   Ja iešu, tad iešu ar smagu sirdi, un tā būs smaga jūsu dēļ, Džūdit; es labāk ņemtu jūs līdzi.
   —   Par to nevajag vairāk runāt, Mārč. Kolīdz satumsīs, aizvedīšu jūs malā, un varēsit doties uz tuvāko garnizonu. Ja sasniegsit fortu un sūtīsit zaldātus …
   Džūditas balss apslāpa, jo viņa juta, ka pazemojas, do­dama iemeslu tā cilvēka paļām un piezīmēm, kurš nelab­vēlīgi raudzījās uz viņas pazīšanos ar garnizona virsnie­kiem. Nerimša viņu saprata. Meitene baiļojās veltīgi, jo viņš atbildēja lietišķi, bez kādām dzēlībām.
   —   Es nojēdzu, ko gribat sacīt un kāpēc to nesakāt, — viņš teica. — Ja man izdosies aizkulties līdz fortam, kara­spēka vienība visādā ziņā tiks uz pēdām šitiem vazaņ­ķiem, un es iešu tai līdzi, jo vēlētos redzēt jūs ar Hetiju drošībā, iekām šķiramies uz laiku laikiem.
   —   Ai, Harij Mārč, ja jūs vienmēr tā būtu runājis un jutis, manas jūtas pret jums varētu būt savādākas!
   —  Vai tagad ir par vēlu, Džūdit? Esmu neaptēsts meži­nieks; taču inēs visi maināmies, ja pret mums izturas sa­vādāk, nekā esam raduši.
   —   Ir gan par vēlu, Mārč. Pret jums mana sirds nevar kvēlot tanīs jūtās, ko vēlaties no manis; arī pret citu vīrieti ne — ja atskaita vienu. Nu esmu jums pateikusi diezgan, un nejautājiet man neko vairāk. Kad sametīsies nakts, es vai delavērs nogādāsim jūs krastā; jūs steigsi­ties uz Mohoku, uz tuvāko garnizonu, un atsūtīsit cik iespējams vairāk palīgu. Un … Nerimša, tagad mēs esam draugi un varu jums uzticēties, vai ne?
   —   Kā tad, Džūdit; tomēr mūsu draudzība būtu vēl cie­šāka, ja jūs varētu skatīties uz mani tā, kā es skatos uz jums.
   Džūdita vilcinājās, viņas jūtu pasaulē notika sīva cīņa. It kā nolēmusi spītēt visām vājībām un par katru cenu panākt savu, viņa ierunājās vaļsirdīgāk.
   —   Tuvākajā garnizonā jūs sastapsit kādu kapteini, viņa uzvārds ir Vorlijs, — meitene trīcēdama sacīja, pie tam kļuva bāla kā drēbe. — Viņš, jādomā, gribēs vadīt vienību. Es ļoti vēlētos, kaut būtu cits komandieris. Ja kapteini Vorliju izdotos atturēt, es būtu priecīga.
   —  To vieglāk pateikt nekā izdarīt, Džūdit, jo virsnieki rīkojas pēc sava prāta. Majors pavēl, un kapteiņiem un leitnantiem jāpaklausa. Es pazīstu to virsnieku — vēj- pilns, jautrīgs džentlmenis ar sarkanu ģīmi un medainu mēli, viņš spējīgs ietempt Madeiras vīnu tādos daudzu­mos, kas varētu pārplūdināt Mohokas apmetnes. Viņu die­vina visas meitenes ielejā; un viņš dievinot visas meite­nes. Ka viņš jums nepatīk, Džūdit, es nemaz nebrīnos, jo viņš drīzāk ir meitinieks nekā virsnieks.
   Džūdita neatbildēja, viņas augums drebēja, sejā iesitās tumšs sārtums, pēc tam atkal nāves bālums.
   «Ak vai, nabaga māmiņ!» viņa izsaucās domās. «Mēs esam pie tava kapa, bet tu nemaz nezini, kā tavas pamā­cības aizmirstas, tavas rūpes noniecinātas, tava mīles­tība nopulgota!»
   Sajutusi šos mūžīgā ķirmja grauzienus, viņa piecēlās un ar mājienu lika Nerimšam noprast, ka pateikusi visu.

   Tas posts,
   Kas savā galējībā apspiestajam liek
   Vairs dzīvi nevērtēt, tas viņu paceļ
   Par sava apspiedēja kungu.
   Kolridžs
   Hetija aizvien vēl sēdēja platdibenes priekšgalā un skumīgi lūkojās ūdenī, kur atdusējās viņas māte un cil­vēks, ko meitene bija uzskatījusi par savu tēvu. Dvesma stāvēja maiguma pilnā rimtībā viņai blakus, taču neteica neko mierinājumam. Sinī ziņā viņa bija atturīga — sa­skaņā ar indiāņu paražām; un viņas sirds lika pacietīgi gaidīt brīdi, kad viņa savu līdzjūtību varētu izrādīt vairāk ar darbiem nekā ar vārdiem. Cingačguks drūmā noslēg­tībā turējās mazliet atstatu, izskatīdamies pēc karavīra, bet juzdams līdzi kā cilvēks.
   Džūdita piebiedrojās māsai, pie tam viņas izskats pauda tādu cieņu un svinīgumu, ko viņa parasti neizrā­dīja; un, kaut arī viņas skaistajā sejā vēl vīdēja sāpju atēnas, viņa ierunājās stingri un mierīgi. Sinī brīdī Dvesma un Cingačguks aizgāja pie Nerimšas otrā galā.
   —  Māsiņ, — Džūdita mīļi teica, — man tev daudz kas sakāms; iekāpsim laivā un aizairēsimies kādu gabaliņu no šķirsta, jo divu bāreņu noslēpumi nav jādzird citu ausīm.
   —  Vecāku ausis taču var tos dzirdēt, Džūdit. Lai Ne­rimša paceļ žākaru, aizbrauc šķirstu projām un atstāj mūs izrunāties pie kapiem, kur guļ tēvs un māte.
   —   Tēvs! — Džūdita lēni atkārtoja, un pirmo reizi kopš sarunas ar Nerimšu viņas sejā sakāpa sārtums. — Viņš nebija mūsu tēvs, Hetij! To viņš pats teica savā pēdējā stundā.
   —   Džūdit, vai tu priecājies, ka tev nav bijis tēva? Viņš rūpējās par mums, uzturēja, apģērba mūs, mīlēja mūs; īstais tēvs nebūtu darījis vairāk. Es nesaprotu, kāpēc viņš nebija mūsu tēvs.
   —   Lai nu lai, mīļais bērns. Darīsim, kā teici. Šķirsts aizbrauks mazliet tālāk, bet mēs paliksim te. Sagatavo laivu, esi tik laba. Es pateikšu Nerimšam un indiāņiem mūsu vēlējumos.
   Tas bija ātri un lēti izpildāms; ritmiskiem vēzieniem šķirstu aizīra kādus simt jardus tālāk; meitenes palika it kā peldam gaisā virs kapu vietas: tik sekli iegrima vieglā laiviņa, un tik dzidrs bija ūdens.
   —   Tomasa Hatera nāve visnotaļ mainījusi mūsu nākot­nes izredzes, Hetij, — Džūdita iesāka pēc tam, kad īss klusumbrīdis bija sagatavojis viņas māsu šai sarunai. — Viņš nebija mūsu tēvs, bet mēs esam māsas, un mums jājūtas līdzīgām un jādzīvo kopā.
   —   Kā lai es zinu, Džūdit, vai tu nepriecātos, ja dabūtu dzirdēt, ka neesmu tava māsa, tāpat kā priecājies par to, ka Tomass Haters, kā tu viņu sauc, nav bijis tavs tēvs? Esmu mazprātīga, un tikai retajam patīk mazprātīgi radi­nieki; turklāt neesmu skaista, vismaz tik skaista ka tu, un vari vēlēties sev daiļāku māsu.
   —   Nē, nē, Hetij. Tu, vienīgi tu esi mana māsa … to saka mana sirds un mīlestība uz tevi… un māte bija mana māte… un tamdēļ esmu lepna un priecīga, jo va­ram lepoties ar tādu māti… bet tēvs nebija īstais tēvsl
   —   Klusu, Džūdit! Varbūt viņa gars ir tuvumā; tas no­skumtu, dzirdēdams, ka bērni tā runā pie viņa kapa. Bēr­niem nekad nevajag skumdināt vecākus, to man bieži sa­cīja māte; it sevišķi to nevajag darīt, kad viņi miruši.
   —   Nabaga Hetij! Viņi laimīgi atbrīvojušies no rūpēm par mums. Nekādi mani vārdi un darbi tagad neapbēdi­nās māti — tas vismaz ir zināms mierinājums —, un ne­kādi tavi vārdi un darbi neliks viņai smaidīt, kā viņa dzīva mēdza smaidīt, priecādamās pa tavu labo uzve­šanos.
   —   Nesaki vis, Džūdit. Māte tomēr var mūs redzēt. Viņa allaž mums teica, ka arī dievs redz visus mūsu darbus. Un tagad, kad māte aizsaulē, es cenšos nedarīt neko tādu, kas viņai nepatiktu.
   —   Hetij, Hetij … tu nezini, ko pati runā! — Džūdita izdvesa, aiz uztraukuma pietvīkdama tumši sārta. — Mi­rušie nevar redzēt un nezina, kas šeit notiek! Bet vairāk nerunāsim par to. Mūsu mātes un Tomasa Hatera miesas guļ vienuviet ezerā, bet mēs paliekam zemes virsū; mums laiks padomāt par savām priekšdienām.
   —   Ja arī mēs neesam Tomasa Hatera bērni, neviens ne­apstrīdēs mūsu tiesības uz viņa īpašumu. Mums ir cietok­snis un šķirsts, un laivas, un meži, un ezeri — viss, kas piederēja viņam. Kas mums liedz palikt šeit un dzīvot gluži tāpat, kā esam dzīvojušas līdz šim?
   —   Nē, nē … nabaga māsiņ. Tā vairs nevaram dzīvot. Divas meitenes nebūtu šeit drošībā, kaut arī šiem hūro- niem neizdotos mūs sagūstīt. Lai varētu mierīgi dzīvot uz ezera, pat tēvam dažkārt bija daudz jānopūlas; mums tas nebūs pa spēkam. Mums jāatstāj šī vieta, Hetij, un jāpār­iet apmetnēs.
   —   Man skumji, ka esi tādās domās, Džūdit, — Hetija teica, nodurdama galvu un domīgi lūkodamās uz vietu, kur varēja redzēt mātes kapa kopiņu. — Man ļoti skumji to dzirdēt. Es labāk paliktu šeit, kur gan neesmu dzimusi, taču esmu vadījusi savas dienas. Man nepatīk apmet­nes — tanīs valda ļaunums un nenovēlība. Es mīlu ko­kus un kalnus, un ezeru, un avotus un justos dziļi apbē­dināta, ja būtu jāšķiras no tiem. Džūdit, tu esi skaista un gudra un kādu dienu iziesi pie vīra, tas kļūs mans brā­lis un gādās par mums abām, ja šādā vietā sievietes pa­tiešām nespēj pašas gādāt par sevi.
   —  Ak, Hetij, ja tas būtu iespējams, es tagad, nudien, varētu justies šinīs mežos tūkstoškārt laimīgāka nekā ap­metnēs! Agrāk gan domāju citādi. Bet kur ir tas vīrietis, kas mums pārvērstu paradīzes dārzā šo skaisto vietu?
   —   Harijs Mārčs tevi mīl, mās, — nabaga Hetija atbil­dēja, neapzināti drīksnādama no laivas mizu. — Esmu pārliecināta, ka viņš ar prieku kļūtu tavs vīrs; un brašāks un drosmīgāks jauneklis nav sastopams visā apkārtnē.
   —   Harijs Mārčs un es saprotam viens otru, un vairāk nekas nav sakāms par viņu. Ir viens cilvēks, bet… Nu, ko tur runāt. Mums drīzumā jāizlemj, kā dzīvosim uz priekšu. Mēs nevaram šeit palikt vienas, un mums, domā­jams, nebūs tāda gādnieka, par kādu tu ieminējies. Un ir laiks, Hetij, uzzināt par mūsu ģimeni un radiniekiem itin visu, ko vien varam. Maz ticams, ka esam gluži bez radi­niekiem, un viņi varbūt priecātos mūs redzēt. Vecā lāde nu ir mūsu īpašums, un mēs esam tiesīgas ielūkoties tanī un izdibināt visu, ko vēsta tās saturs. Māte tik ļoti atšķī­rās no Tomasa Hatera, un tagad, zinot, ka neesam viņa bērni, es karsti vēlos noskaidrot, kas bijis mūsu tēvs. Esmu pārliecināta, ka lādē glabājas dokumenti, un tie droši vien var mums pastāstīt par mūsu vecākiem un tuvi­niekiem.
   —   Nu, Džūdit, tu jau visu zini labāk, esi gudrāka nekā vairākums meiteņu, māte to allaž teica, un es esmu maz- prātīga. Tagad, kad tēva un mātes vairs nav, man bēda vienīgi par tevi un maz rūp visi citi radinieki, un es nedo­māju, ka spētu pienācīgi mīlēt tos, ko vēl nekad neesmu redzējusi… Ja negribi precēties ar Nerimšu, tad nezinu, pie kāda vīra tev īsti patiktu iziet, un baidos, ka galu galā mums vajadzēs atstāt ezeru.
   —   Ko tu domā par Zvērkāvi, Hetij? — Džūdita vaicāja, saliekdamās uz priekšu līdzīgi savai naivajai māsai un cenzdamās apslēpt savu mulsumu. — Vai viņš nebūtu tev patīkams brālis?
   —   Par Zvērkāvi? — Hetija atkārtoja, neliekuļotā pār­steigumā paceldama acis. — Zvērkāvis taču nepavisam nav izskatīgs, Džūdit, un nemaz nesaderas ar tādu mei­teni, kāda esi tu!
   —  Viņš nav neglīts; un vīrieša skaistums neko daudz nenozīmē.
   —   Vai tu tā domā, Džūdit? Tomēr ir ļoti patīkami re­dzēt tiklab skaistu vīrieti, kā skaistu sievieti. Man liekas: ja es būtu vīrietis, tad ilgotos pēc izskatīgas ārienes vai­rāk nekā tagad. Skaists vīrietis ir daudz patīkamāks acij nekā skaista sieviete.
   —   Nabaga bērns, tu patiešām nezini, ko pati runā un domā! Jā, mūsu skaistums kaut ko nozīmē, bet vīrieša skaistums netiek vērtēts augstu. Vīrietim jābūt garam, bet dažs labs ir tikpat garš kā Nerimša; jābūt darbīgam — man šķiet, ka es zinu vienu otru darbīgāku par viņu; jā­būt spēcīgam — nu, Nerimša nevar gāzt kalnus; jābūt drosmīgam — esmu pārliecināta, ka varu minēt jaunekli, kas ir drosmīgāks!
   —   Tas ir dīvaini, Džūdit. Līdz šim es domāju, ka zemes virsū nav vīrieša, kas būtu skaistāks, stiprāks, darbīgāks un drosmīgāks par Hariju Nerimšu! Es gan nekad vēl ne­esmu sastapusi viņam līdzīgu.
   —   Nu, nu, Hetij, labāk klusē! Man nepatīk dzirdēt no tevis tādu runu. Tā nesaderas ar tavu nevainību, līdzjū­tīgo sirdi un tavu patiesīgumu. Lai Harijs Mārčs iet. Viņš šovakar mūs atstās, un es nebūt to nenožēloju, vienīgi žēl, ka viņš te uzturējies tik ilgi un tik nevajadzīgi!
   —   Ak! Džūdit, tieši no tā es jau sen baidījos; un es tik ļoti cerēju, ka viņš kļūs mans brālis.
   —   Tādas domas met ārā no galvas; runāsim par mūsu nabaga māti un par Tomasu Hateru.
   —  Tad runā saudzīgi, mās, jo tu nevari būt gluži droša, ka viņu dvēseles nedzird un neredz. Ja arī tēvs ne­bija mūsu īstais tēvs, viņš izturējās labi pret mums, deva maizi un pajumti. Šeit, ūdenī, mēs nevaram uzlikt kapak­meņus, lai pavēstītu to visu ļaudīm, — tas jāpasaka ar mutes vārdiem.
   —   Tas ļaudis maz interesēs, meitene. Ir liels mierinā­jums domāt, Hetij, ka māte dziļi nožēlojusi savu vainu, ja izdarījusi jaunībā kādu smagu pārkāpumu; nav šaubu, ka viņas grēki piedoti.
   —  Džūdit, bērniem neklājas runāt par vecāku grēkiem. Labāk runāsim par savējiem.
   —   Runāt par taviem grēkiem, Hetij! Ja zemes virsū ir kāda bezgrēcīga būtne, tad tā esi tu! Es vēlos, kaut varētu sacīt un domāt par sevi to pašu, bet, kad dzīvosim, tad re­dzēsim. Neviens nezina, kādas pārmaiņas sievietes sirdī var radīt mīlestība uz labu vīru. Liekas, man jau tagad vairs tā nepatīk grezni tērpi kā agrāk.
   —   Būtu nožēlojami, Džūdit, ja pie vecāku atdusas vie­tas tu domātu par ģērbiem! Ļausim Nerimšam doties, kurp viņam patīk, un, ja jau tu tā runā, mēs nekad ne­aiziesim no šejienes.
   —   Es labprāt piekrītu vienam, bet nevaru galvot par otru. Mums turpmāk jādzīvo tā, kā pieklājas godīgām jau­navām, mēs nevaram palikt šeit, kur kļūsim par nevalodu un zobgalību objektu visiem tiem rupjajiem, bezkaunīga­jiem traperiem un medniekiem, kas atnāks pie šī ezera. Lai Nerimša iet savā vaļā, es atradīšu iespēju tikties ar Zvērkāvi, un tad jautājums par mūsu nākotni ātri izšķir­sies. Nu, meitene, saule ir norietējusi, un šķirsts slīd pro­jām no mums, atgriezīsimies tanī un apspriedīsimies ar saviem draugiem. Šonakt es ielūkošos lādē, un rīt izlem­sim, kā rīkoties. ITūronus mēs viegli piekukuļosim, jo ta­gad varam izlietot mūsu mantu, nebaidoties no Tomasa Hatera. Ja tikai dabūšu Zvērkāvi ārā no viņu rokām, stundas laikā viss būs noskaidrojies.
   Džūditas vārdi skanēja noteikti, tie bija sacīti pavēlošā balsī, kā viņa jau sen mēdza runāt ar savu garā vājo māsu.
   —   Džūdit, tu aizmirsi, kas atvedis mūs te, — Hetija ar pārmetumu sacīja. — Šeit ir mātes kaps, un mēs nupat noguldījām viņai blakus tēvu. Mēs esam grēkojušas, šādā vietā tik daudz runādamas par sevi, un tagad jālūdz dievs, lai viņš piedod mums un pamāca mūs, kurp braukt, ko darīt.
   Ar nepatvaļīgu kustību Džūdita nolika savu airi, bet He­tija noslīga uz ceļiem un drīz iegrima bijības pilnās lūg­snās.
   Kad Hetija piecēlās, kvēlains tvīkums un apskaidrota rimtība darīja viņas jau tā patīkamo seju nenoliedzami skaistu. Viņas prāts bija mierīgs, sirdsapziņa vairs neva­rēja pārmest, ka pienākums palicis neizpildīts.
   —   Tagad, Džūdit, vari braukt, ja gribi, — viņa teica. — Bluķi vai akmeni var pacelt rokām, bet sirds jāatvieglo ar lūgsnu. Man liekas, Džūdit, kādreiz tu biežāk lūdzi dievu.
   —   Lai nu paliek… lai, bērns, — māsa aizsmakusi at­bildēja, — tagad tam nav nozīmes. Māte ir mirusi, Haters ir miris, un pienācis laiks, kad mums jādomā un jāgādā par sevi.
   Laiva lēni slīdēja projām no kapu vietas. Vecākā māsa rāmi vēzēja airi, bet jaunākā sēdēja, domās nogrimusi, kā to parasti darīja, kad viņas prātu mulsināja kaut kas ne­skaidrāks un grūtāk aptverams.
   —   Es nezinu, ko tu saproti ar nākotni, Džūdit, — bei­dzot viņa pēkšņi ierunājās. — Māte mēdza saukt par nā­kotni debesis, bet tu laikam uzskati, ka tā nozīmē rītdienu vai nākamo nedēļu.
   —   Mīļā mās, tā nozīmē visu, kas notiks šinī vai citā pasaulē. Tas ir svinīgs vārds, Hetij … it īpaši, es baidos, tiem, kas vismazāk domā par to. Mātes nākotne tagad ir mūžība; mūsējā vēl nozīmē to, kas notiks, kamēr dzīvosim šinī pasaulē … Vai neaizpeldēja aiz cietokšņa laiva, tur, vairāk uz zemesraga pusi? Tā paslēpās; es noteikti redzēju laivu aizslīdam aiz baļķiem.
   —   Es to ievēroju pirms laba brīža, — Hetija mierīgi sa­cīja, jo mežoņi maz biedēja viņu, — bet domāju, pie mātes kapa neklājas runāt par to. Laivu airēja no indiāņu no­metnes puses viens pats cilvēks, Džūdit; tas likās esam Zvērkāvis, nevis kāds irokēzs.
   —   Zvērkāvis! — māsa attrauca ar viņai raksturīgo straujumu. — Nevar būt! Zvērkāvis ir gūstā, un es visu laiku domāju, kā atbrīvot viņu. Kāpēc tev šķita, bērns, ka braucējs ir Zvērkāvis?
   —  Vari skatīties pati, mās; laiva ir atkal redzama, tā parādījās šinī mājas pusē.
   Patiešām, vieglā laiva bija aizpeldējusi garām celtnei un noteikti virzījās uz platdibeni, kuras priekšgalā jau sastājās Nerimša un abi delavēri, lai uzņemtu ciemiņu. No pirmā acu uzmetiena Džūdita pārliecinājās, ka māsai tais­nība un Zvērkāvis ir laivā viens. Viņš tomēr tuvojās mie­rīgi, bez kādas steigas, tā ka Džūdita izbrīnījās, jo cil­vēks, kuram ar viltu vai spēku izdevies aizbēgt no ienaid­nieka, neairētos tik gausi un nosvērti. Diena jau dzisa, un nokrastes apveidi bija kļuvuši neskaidri. Taču atklātā ezerā vēl kavējās gaisma, un tagadējās darbības vietu, kas bija apēnota vājāk nekā lielākā tiesa no šī ūdens kla­juma, jo atradās tā platākajā daļā, rotāja atblāzma, kura mazliet atgādināja Indijas vai Grieķijas saulrieta siltos toņus. Šķirsta un cietokšņa baļķi margoja tādā kā pur­pura sārtumā, kas sakusa ar augošo krēslu, un mednieka laivas tāss tumšoja sulīgās, bet maigās krāsās. Džūdita un viņas māsa bija sparīgi airējušas, lai sastaptu negai­dīto ciemiņu, iekām tas sasniedz šķirstu, un, kad laivas tuvojās viena otrai, pat Zvērkāvja iedegusī seja izskatī­jās neparasti līksma zem jaukajiem atspulgiem, kas vir­moja gaisā. Pēc Džūditas domām, šī svešādā un patīkamā izteiksme zināmā mērā liecināja par to, ka medniekam prieks tikties ar viņu. Meitene gan neapjauta, ka dziesna arī izcēla viņas skaistumu; un Džūdita tāpat nenoģida, cik liels būtu viņas prieks, ja viņa zinātu, ka šinī brīdī jauneklis viņu patiešām atzina par visskaistāko sievieti, ko jebkad skatījušas tā acis.
   —   Esiet… esiet sveicināti, Zvērkāvi! — meitene iesau­cās, kad laivas bija piepeldējušas viena otrai blakus un airu vēzieni mitējušies. — Mēs esam pārlaiduši skumju … baismīgu dienu, bet jūsu atgriešanās jau nozīmē vienu ne­laimi mazāk. Vai hūroni kļuvuši cilvēcīgāki un jūs atlai­duši, jeb vai esat pats ar savu drosmi un izmaņu ticis projām no šiem neģēļiem?
   —   Nē, Džūdit, ne ,viens, ne otrs. Mingi vēl aizvien ir mingi, un viņi dzīvos un nomiris kā mingi; nav domā­jams, ka viņi kādreiz metīs savu tikumu. Nu, viņiem ir sava iedaba, Džūdit, un mums — sava, un nevienam ne­piedien nomelnot citus, tomēr gribot negribot jāatzīstas, ka man aplam grūti nākas saudzīgi domāt un saudzīgi runāt par šitiem blandoņiem. Jā, piešmaukt viņus var, un lo mēs abi ar Čūsku izdarījām, glābdami Dvesmu. — Mednieks nosmējās savus bezskaņas smieklus. — Bet nav viegli apmuļķot apmuļķotos. Pat briedēni sāk nomanīt mednieku viltības, iekām viena medību sezona beigusies;
   un indiānis, kas apmuļķots atver acis, tās vairs neaiztaisa, kamēr viņš paliek tanī pašā vietā. Es zinu, baltos, kas tur- patās ļāvušies apmānīties par jaunu, bet nezinu nevienu tādu sarkanādaini. Indiāņus māca nevis grāmatas, bet pieredze, un tas ir skolotājs, kura stundas atceramies vis- ilgāki.
   —   Tas ir taisnība, Zvērkāvi; bet kā jūs tikāt šurp, ja neesat aizbēdzis no mežoņiem?
   —   Tas ir piedienīgs jautājiens, un jūs to uzdevāt bur­vīgi… jūs patiešām esat brīnum skaista šovakar, Džū­dit — Meža Roze, kā Čūska jūs dēvē un kā tikpatās labi varu teikt arī es, itin nemaz neliekuļodams! Jā, jūs varat šos mingus saukt par mežoņiem, jo viņu jūtas ir diezgan mežonīgas un viņi rīkojas diezgan mežonīgi, ja tikai sa­gādājam viņiem izdevību. Viņi sajūt līdz kaulajn savu pa­metumu nesenajā kautiņā, tamdēļ atriebsies katram cilvē­kam no angļu sugas, ja tāds viņiem gadīsies ceļā. Nudie, es daudz nešaubos, ka viņi izgāztu savas dusmas arī uz holandieti.
   —   Viņi nogalināja tēvu, viņu ļaunajai asinskārei vaja­dzētu būt apmierinātai, — Hetija ar nosodījumu piezī­mēja.
   —   Es zinu, meitene; zinu visu — pa daļai tāpēc, ka turēju acis vaļā tepatās skrastā, kur mani atveda no ze­mes laidas, un pa daļai tāpēc, ka mingi man draudēja un dzirdēju arī citas viņu runas. Nu, labākajā gadījienā dzī­vība ir nedroša, un mēs visi diendienā esam atkarīgi no savas elpas. Tā kā esam sapazinušies šādā neparastā kārtā, man jāprotas un, ja iespējams, turpmāki arī jārūpē­jas par to, lai jūsu mājās netrūktu ēdamā. Nevaru atdzī­vināt mirušos, toties varu sagādāt medījumu pakaļpalicē- jiem. Sinī ziņā mani diezin vai kāds pārspēs visā robež­joslā, un, tā runādams, itin nemaz neplātos, bet gribu jūs žēlot un mierināt.
   —   Zvērkāvi, mēs saprotam jūs, — Džūdita pasteidzās ar atbildi. — Katru jūsu vārdu uzņemam tā, kā esat do­mājis — kā laipnības un draudzības apliecinājumu. Kaut visiem cilvēkiem būtu tik patiesīga valoda un tik godīgas sirdis!
   —   Sinī ziņā cilvēki patiešām atšķiras viens no otra, tur nav vārdam vietas, Džūdit. Esmu pazinis tādus, uz kuriem vairs nevar palaisties, kolīdz tie projām no acīm; un esmu pazinis arī tādus, kas noteikti aiznesīs vēsti,
   kuru sūtām ar īsu vampuma gabaliņu; viņiem var uzticē­ties tā, ka liekas — viss uzdevums jau veikts tepatās mūsu acu priekšā. Jā, Džūdit, dažiem cilvēkiem var uzticēties, bet citiem nevar, tīrāku patiesību vēl nebijāt teikusi.
   —   Zvērkāvi, jūs esat savādnieks, — sacija Džūdita, kuru stipri mulsināja bērnišķīgais rakstura naivums, ko mednieks jo bieži izrādīja, — naivums, kas izpaudās tik spilgti, ka nereti likās pielīdzināms nabaga Hetijas apro­bežotībai, kur gan nekad netrūka skaistas morālas patiesī­bas, kura izstaroja no visa, ko teica un darīja šī piemek­lētā meitene. — Jūs esat ļoti savāds cilvēks, un es bieži nezinu, kā saprast jūs. Bet šobrīd nerunāsim par to. Jūs aizmirsāt pastāstīt, kā esat ticis šurp.
   —   Ā! Tikšana šurp nemaz nav tāda savāda, ja arī pats esmu savāds, Džūdit. Esmu atvaļinājumā.
   —   Atvaļinājumā! Es saprotu šo vārdu, ja ir runa par zaldātiem, taču nezinu, ko tas nozīmē attiecībā uz gūs­tekni.
   —   Nozīmē to pašu. Jums taisnība, zaldāti lieto šo vārdu, pie tam lieto tāpatās kā es. Cilvēks ir atvaļinā­jumā, ja viņam uz zināmu, stingri noteiktu laiku ļauts at­stāt garnizonu vai nometni. Kad šis laiks pagājis, viņam jābūt atpakaļ un jāņem plecā sava muskete vai jāļaujas sevi mocīt — atkarībā no tam, vai viņš ir zaldāts vai gūsteknis. Tā kā esmu gūsteknis, mani gaida gūstekņa liktenis.
   —   Un hūroni jūs tā atlaida, bez kādas sardzes?
   —   Kā tad. Es nevarētu atkulties savādāki — protams, ja tikai man neizdotos viņus pieveikt vai apmuļķot.
   —   Kāda viņiem drošība, ka atgriezīsities?
   —   Mans vārds, — mednieks vienkārši atbildēja. — Jā, atzīstos, es devu viņiem goda vārdu, un viņi būtu lieli aplamnieki, ja mani atlaistu tāpatās. Tad jau man neva­jadzētu braukt atpakaļ un baudīt visas tās vellišķības, ko viņi gatavi izgudrot savā niknumā, bet es varētu uzmest plecā šauteni un nesties uz delavēru ciemiem. Bet kur tu dieviņ! Džūdit, mingi to zina tik labi kā jūs un es, un viņi neļautu man iet bez solījuma atgriezties, tāpatās kā viņi neļautu vilkiem izkārpīt savu tēvu kaulus!
   —   Vai patiešām domājat spert šo neprātīgo un pašnāv­niecisko soli?
   —   Ko?
   —  Es jautāju: vai patiešām spēsit doties rokās tādiem nežēlīgiem ienaidniekiem, lai turētu savu vārdu?
   Kādu brīdi Zvērkāvis ar bardzīgu nepatiku vērās savā daiļajā sarunu biedrē. Pēc tam mednieka godīgā un lab­sirdīgā seja atplauka, it kā viņa prātā būtu piepeši uz­aususi jauna doma, un viņš nosmējās savus parastos smieklus.
   —   Es pirmajā galā jūs nesapratu, Džūdit, nudie, nesa­pratu! Tātad jūs domājat, ka Cingačguks un Harijs Ne­rimša nelaidīs mani atpakaļ, bet, kā redzu, jūs ne visai labi pazīstat ļaužus. Šis delavērs būtu pēdējais cilvēks pasaulē, kurš iebilstu pret to, ko uzskata par pienākumu; un Mārčs — tas jau pats sev tivākais, tamdēļ nešķiedīs daudz vārdu par šādiem niekiem. Ja arī viņš mēģinātu mani atturēt, nekas liels negrozītos; bet ne jau viņš to da­rīs — viņam savi ieņēmumi rūp vairāk nekā pašam savs goda vārds. Mārčam nav bēdas par maniem, jūsu un visu citu solījumiem, Džūdit. Tamdēļ, meitene, esat gluži mie­rīga: atvaļinājumam beidzoties, man ļaus atgriezties; un, ja radīs šķēršļus, es zināšu tikt galā ar tiem, jo ne velti esmu, tā sacīt, audzināts un izglītots mežos.
   Kādu laiciņu Džūdita klusēja. Kā sava dzimuma pār­stāvi, kas pirmoreiz mūžā sāk ļauties jūtām, kuras tik lielā mērā nosaka sievietes laimi vai nelaimi, viņu līdz sirds dziļumiem sāpināja doma par baismo likteni, ko Zvērkā­vis šķita gatavojam pats sev; turpretī taisnīguma apziņa lika viņai apbrīnot tādu kautru un nelokāmu godprātību, kādu tīri neviļus izpauda sarunu biedrs. Viņa juta, ka strīdēties pretī būtu veltīgi, turklāt viņai šinī brīdī negri­bējās aizskart to cieņu un cildenumu, kas tik spilgti rak­sturoja mednieka nodomu. Viņa lūkoja cerēt, ka vēl kas notiks un galu galā Zvērkāvim nevajadzēs upurēt pašam sevi; un viņa centās izdibināt itin visu, lai varētu rīkoties saskaņā ar apstākļiem.
   —   Zvērkāvi, cik ilgi būsit atvaļinājumā? — Džūdita vaicāja, kad abas laivas jau slīdēja uz šķirstu, viegliņiem vēzieniem irtas.
   —   Tas beidzas rīt pusdienā, ne minūti agrāki; un jūs varat būt droša, Džūdit, ka es nedošos rokās šiem blando­ņiem kauč vai mirkli ātrāki, nekā īsti vajadzīgs. Viņi sāk bailēties, ka atnāks ciemiņi no garnizoniem, un mani ne­atlaida ne uz brīdi ilgāki; un mēs tikpatās kā esam noru­nājuši: ja man neveiksies ar savu uzdevumu, tad, saulei
   grimstot, sāksies spīdzināšana, lai viņi varētu doties mā­jup, kolīdz metīsies tumsa.
   Tas bija sacīts svinīgi, it kā smagās priekšnojautās, taču tik vienkārši, bez ārišķīgas norādes uz gaidāmajām ciešanām, ka drīzāk atvairīja nekā ierosināja atklātu līdz­jūtības izpausmi.
   —   Vai viņi alkst atriebt savus zaudējumus? — bikli jautāja Džūdita, kuras sparību ietekmēja mednieka vien­kāršā, bet cildenā apņēmība.
   —   Smagri alkst… ja pēc ārējām pazīmēm varu spriest par indiāņu sliecībām. Esmu pārliecināts, viņi tomēr domā, ka nenoskāršu viņu ļaunos nolūkus, bet, kas tik ilgi dzīvojis starp cilvēkiem ar sarkanādaiņa iedabu, tas vis neapmaldās indiāņu jūtās, tāpatās kā īsts mednieks vai labs suns nezaudē pēdas. Es gaužām maz ceru uz savu glābiņu, kauču man pašam varbūtās nepiedien tā runāt. Redzu, ka sievietes ir aplam saniknotas par Dvesmas aiz­vešanu, un pats stipri vien palīdzēju tikt viņai projām. Turklāt pagājušo nakti notika drausmīga slepkavība no­metnē un lode, tā sacīt, trāpīja krūtīs arī man. Lai būtu kā būdams, mierinājums ir tas, ka Čūska ar savu sievu atrodas drošībā.
   —   Ak! Zvērkāvi, mežoņi ir grozījuši savus nodomus, citādi nebūtu jūs atlaiduši līdz nākamajai pusdienai!
   —   Nedomāju vis, Džūdit; nē, nedomāju vis. Esmu no- galējis vienu no mingu labākajiem un dūšīgākajiem kara­vīriem, tā viņi paši saka, un nepavisam nevaru cerēt, ka viņi neņems to vērā, ja vainīgais sagūstīts gandrīz vai uz karstām pēdām. Ja kopš tās reizes būtu pagājis kāds rne- nesis, viņu pirmās dusmas jau būtu pārskrējušas un mēs varētu tikties draudzīgāki. Bet tagad ir citādi. Džūdit, visa šī runa attiecas tikai uz mani, tomēr jums pašai netrūkst bēdu, un varbūtās jūs gribētu drusciņ apspriest ar draugu savas lietas. Vai veco vīru apglabājāt ūdenī? Man domāt, viņš pats būtu vēlējies tur gulēt.
   —   Jā, Zvērkāvi, viņš apbedīts ezerā, — Džūdita atbil­dēja tikko dzirdami. — Mēs nupat izpildījām šo pienā­kumu. Jūs nemaldāties, domādams, ka vēlos aprunāties ar draugu; un šis draugs esat jūs. Šovakar Harijs Nerimša mūs atstās; kad viņš būs projām un mēs būsim mazliet atguvušies pēc nesenās svinīgās ceremonijas, jūs, ceru, ziedosit man vienu stundu. Mēs ar Hetiju nezinām, ko darīt.
   — Tas ir gluži dabiski, jo viss noticis tik pēkšņi un baisi. Bet te jau ir šķirsts, un mēs vēl parunāsimies, ko­līdz radīsies labāka izdevība.

   Jo augstāks kalns, jo niknāk vēji pūš.
   Vien tam ir silti, ielejā kas mīt.
   Ja kādu aušība pa ledu staigāt grūž,
   Pret paša gribu viņam kāja slīd.
   Kas palēnām prot dzīves ceļu mīt,
   Ar savu piemēru mums pamācību dod.
   Un tikai vientieši nekad to nesaprot.
   čērč jards
   Zvērkāvja tikšanās ar draugiem šķirstā bija drūma un nemiera pilna. It īpaši abi indiāņi pēc mednieka izturēša­nās nomanīja, ka viņš nepavisam nav laimīgs bēglis, un tiem pietika ar dažiem kodolīgiem vārdiem, lai saprastu, kāds atvaļinājums viņam piešķirts. Cingačguks uzreiz kļuva domīgs, turpretī Dvesma savu līdzjūtību, kā parasti, izpauda ar tiem mazajiem pakalpojumiem, kas liecina par sievietes atsaucību.
   Tomēr jau pēc dažām minūtēm bija pieņemts kopējs rīcības plāns šim vakaram, un nezinīgs vērotājs varētu domāt, ka viss rit savu ikdienējo gaitu. Metās tumsa, un tika norunāts, ka šķirstu aizairēs līdz cietoksnim un pie­sies parastajā vietā. Sis lēmums zināmā mērā nobrieda tādēļ, ka visas laivas atkal bija savu īsto īpašnieku rokās, bet galvenokārt to noteica drošības izjūta, ko radīja Zvēr­kāvja paskaidrojumi. Gūsteknis bija centies izdibināt hū­ronu nodomus un guvis pārliecību, ka viņi netaisās šo­nakt atsākt karadarbību, jo ciestie zaudējumi spiež pa­gaidām atturēties no jauniem mēģinājumiem. Turklāt Zvērkāvis tika sūtīts ar priekšlikumu — tāds bija viņa brauciena mērķis. Ja šo priekšlikumu pieņemtu, karš tūlīt izbeigtos; un nebija domājams, ka hūroni pirms sūtņa at­griešanās sāks uzbrukumu, izjaukdami paši savu plānu, kas acīmredzot saistīja viņu virsaišu prātus.
   Kolīdz šķirsts bija stingri piesiets, katrs atrada pats sev nodarbi. Steiga lēmumos baltajiem robežniekiem tikpat neparasta kā viņu sarkanādainajiem kaimiņiem. Sievietes rosījās, gatavodamas vakariņas; visas bija skumjas un klusas, taču ari šoreiz gādāja par to, lai tiktu apmierināta svarīgākā dabas prasība.
   Lāktījoša zara gaismā Nerimša sāka lāpīt savus moka­sīnus; Cingačguks apsēdās, iegrimis drūmās domās; Zvēr­kāvis vienlīdz brīvi un bezrūpīgi ņēmās pētīt «briežu nāvi» — Hatera šauteni, ko esam jau pieminējuši un ko vēlāk tik slavenu padarīja cilvēks, kurš patlaban to vēr­tēja. Sī šautene bija mazliet garāka, nekā parasts, un acīmredzot nākusi no sevišķi prasmīga meistara darbnī­cas. Ieroci drusciņ greznoja sudraba gravējumi, taču vai­rākums robežnieku to visumā uzskatītu par vienkāršu šau­teni, bet tā bija ievērojama ar precīzu kalibrējumu, smalki nostrādātām detaļām un augstas kvalitātes metālu. Atkal un atkal mednieks lika pie pleca laidi un tēmēja, un tikpat daudz reižu viņš pieliecās un lēnām cēla garstobreni, it kā gatavodamies uztvert par mērķi kādu briedi, lai izmē­ģinātu tās svaru un pārliecinātos, vai tā piemērota ātrai un trāpīgai šaušanai. Mārča lāpas gaismā viņš to visu darīja vienkārši, bet tādā nopietnībā un aizrautībā, kas aizkustinātu vērotāju, kuram zināms šī cilvēka patiesais stāvoklis.
   —   Kas par lielisku šauteni, Nerimša! — Zvērkāvis pē­dīgi iesaucās. — Zēl tikai, ka tā nokļuvusi sieviešu rokās. Mednieki ir man stāstījuši, kas paveikts ar to; un pēc visa, ko esmu dzirdējis, man jādomā, ka pieredzējušās rokās tā ir droša nāve. Paklausies šo tikšķi — vilku slazdam nav žiglākas atsperes; panna un gailis sabalsojas kā divi lieliski dziedātāji, kas uzņem vienu korāli dievkalpojumā. Nerimša, es patiešām pirmo reizi redzu tādu pareizu stobra kanālu, nav vārdam vietas!
   —   Jā, vecais Toms mēdza slavēt šo ieroci, kaut arī viņš pats nebija tas vīrs, kas īsti prot rīkoties ar šaujamo, — Mārčs atbildēja, kurpnieka mierā vērdams cauri mokasī­nam briežādas siksniņas. — Viņš nebija nekāds ķeneris uz šaušanu, tas jāatzīst, bet viņam bija savas labās īpa­šības tāpat kā sliktās. Es cerēju, ka Džūditai varbūt ienāks prātā uzdāvināt «briežu nāvi» man.
   —  Iepriekš nevar zināt, ko jauna sieviete darīs, tas nu viens kas tiesa, Nerimša; un, man domāt, tev tādas pašas izredzes uz šo ieroci kā citam. Tomēr žēl, ja lietas ir tik tivi pilnībai un tā paliek nesasniegta.
   —  Ko tu gribi ar to sacīt? Vai man šī šautene sliktāk izskatītos plecā nekā citam vīram?
   —   Par izskatu nav ko runāt. Jūs abi esat izskatīgi, un no jums iznāktu, tā sacīt, skaists pāris. Bet jārunā par māku. Daža laba rokās šī šautene nokniebtu vienā dienā vairāki zvēru nekā tavās rokās pa veselu nedēļu, Nerimša. Vai atceries briedi, kam aizcirti garām?
   —  Sinī laikā briedis nav medījams; un kas grib buku noguldīt nelaikā? Es tikai mēģināju patramdīt to, un, ma­nuprāt, tev vismaz jāatzīst, ka tas nobijās ne pa jokam.
   —   Lai nu būtu tev taisnība. Bet šī patiešām ir varena šautene. Ja to iegūtu mednieks ar asu aci un drošu roku, viņš kļūtu par mežu karali!
   —   Tad paturiet to un kļūstiet par mežu karali, — sir­snīgi teica Džūdita, kas bija klausījusies sarunā, nenolaiz­dama acis no mednieka godīgās sejas. — Sinī brīdī tā ir vislabākajās rokās; es ceru, tā paliks turpat arī nākama­jos piecdesmit gados.
   —   Džūdit, jūs taču nerunājat nopietni! — Zvērkāvis iesaucās tādā pārsteigumā, kādu nemēdza izrādīt. — Sī ir īsti karaliska dāvana; jā, un tādu velti piederētos arī saņemt īstam karalim.
   —   Visā savā mūžā neesmu runājusi vēl nopietnāk, Zvērkāvi; un mans novēlējums ir domāts tikpat nopietni kā mana dāvana.
   —   Labi, meitene, labi; gan jau mums iznāks vēl paru­nāties par to visu. Tev nevajag noskumt, Nerimša, jo Džū­dita ir sprigana un attapīga jaunava; viņa zina, ka tēva šautenes labā slava būtu manās rokās drošāka nekā tavē­jās. Un tamdēļ tev nevajag noskumt. Gan redzēsi, ka citā ziņā Džūdita tevi vērtēs augstāk.
   Nerimša kaut ko īgni norūca, tomēr velti nešķieda vār­dus par šādu tematu, jo cītīgi vien taisījās atstāt ezeru. Pēc brīža vakariņas bija gatavas. Tās ieturēja klusējot, kā to paraduši darīt cilvēki, kas azaida galdu uzskata vienīgi par iestiprināšanās vietu. Zvērkāvis gan bija tāds izņē­mums starp sava gājuma ļaudīm, ka ne tikai pats vēlējās patērzēt ēšanas reizē, bet arī bieži modināja šādu vēlēša­nos biedros, taču šoreiz skumjas un pārdomas lika visiem atturēties no sarunām.
   Kad maltīte bija beigusies un vienkāršie trauki novākti, visi sapulcējās priekšdurvē, lai noklausītos Zvērkāvja gai­dāmo ziņojumu par viņa apmeklējuma mērķi. Viņš acīm­redzot nesteidzās izpaust savas vēstis, bet Džūdita nebija ar mieru gaidīt vēl ilgāk. No šķirsta un no cietokšņa tika iznesti ķeblīši, un visi seši sasēdās lokā pie durvīm un vēroja cits cita seju, cik nu tas bija iespējams skaistās zvaigžņotās nakts blāvajā gaismā. Gar krastu un kalnu nokājēs, kā parasti, melnoja dziļa tumsa, bet ezera vidus palika neapēnots, un tūkstoš zvaigžņu atspulgu ņirbēja dzidrajā ūdenī, ko savirmoja vakara vēsma.
   —   Nu, Zvērkāvi, — Džūdita iesāka, nespēdama vairs apvaldīt savu nepacietību. — Nu, Zvērkāvi, pastāstiet mums visu, ko hūroni lika sacīt. Kāpēc viņi jūs atlaiduši pret goda vārdu?
   —   Piešķīruši atvaļinājumu, Džūdit; «atvaļinājums» ir īstais vārds, un tas attiecināms tiklab uz gūstekņiem brī­vībā, kā arī uz zaldātiem, kam atļauts aiziet no sava ka­roga. Abos gadījienos tas ir solījums atgriezties. Bet solī­jums paliek solījums, vienalga, kādiem vārdiem tas apzī­mēts … Nu, kas uzdots, tas jāpasaka; un droši vien nav nekāda labuma vilcināties. Nerimša drīz dosies ceļā uz upi, un zvaigznes lec un riet, it kā tām nebūtu nekādas daļas gar indiāņiem un viņu vēstījumiem. Ak vai! Mans uzdevums nav tīkams, un es zinu, ka tas ir veltīgs. Bet jā­izpilda vien ir.
   —   Vadzi, Zvērkāvi, — Nerimša diezgan pavēlošā balsi izmeta, — medībās tev netrūkst apķeršanas, un tu vari būt labs ceļabiedrs tādam puikam, kas stilbo sešdesmit jūdzes dienā, bet tu briesmīgi tūļojies ar ziņām, it īpaši ar tādām, ko, domājams, slikti uzņems. Kas jāsaka — sper vaļā! Neminstinies kā jenkiju advokāts, kurš, gribēdams izspiest no holandieša divkāršu maksu, izliekas, it kā ne­saprastu, ko tas buldurē angliski.
   —   Es saprotu tevi, Steigša. Sī iesauka tev tagad pašā reizē, jo šovakar tu patiešām esi nevaļīgs. Nu tad ķersi­mies pie lietas, kā tas piederas apspriedē… jā, šo var dēvēt par apspriedi, kauč gan te sēž arī sievietes. Tīra patiesība ir šāda. Kad karavīri bija atgriezušies no cie­tokšņa, mingi sanāca uz apspriedi, un niknums vērsmoja visu sirdīs, kā varēja skaidri redzēt no viņu drūmajām sejām. Nevienam nepatīkas dabūt kāvienu, ne sarkanādai- nim, ne bālģīmim. Nu, kad viņi bija pīpējuši un gudro­juši, un teikuši runas un apspriešanās ugunskurs jau sāka dzist, lēmums kļuva zināms. Likās, paši vecākie domāja, ka esmu tāds cilvēks, kam var uzticēties un piešķirt atva­ļinājumu. Sitie mingi ir brīnumnovērīgi, tas jāatzīst pat viņu visniknākajiem naidniekiem. Lai būtu kā būdams, viņi nosprieda, ka esmu tāds cilvēks; un ne katrreiz, — mednieks piebilda, ar patiku apzinādamies, ka viņa līdz« šinējā dzīve attaisno šo nešaubīgo paļāvību uz viņa godī­gumu, — jā, ne katrreiz viņi ir tik labās domās par bāl- ģīmi, bet par mani mingi bija šādās domās, un tamdēļ es dzirdēju no viņiem atklātu runu. Pēc viņu ieskata, stāvok­lis esot šāds. Ezers un viss, kas uz tā, tikpatās kā esot viņu varā. Tomass Haters esot aizgājis, un Nerimša šodien tik tivi sapazinies ar nāvi, ka šinī vasarā vairs negribē­šot atjaunot šo pazīšanos. Tātad aizstāvjos paliekot tikai Cingačguks un divas meitenes. Delavērs gan esot cēlies no dižciltīgas dzimtas un īsts karavīrs, taču esot arī zināms tas, ka tagad viņš pirmo reizi minot karateku. Sie­vietes viņi, protams, nevērtējot augstāk par citām …
   —   Jūs gribat sacīt, ka viņi nicina mūs! — Džūdita pār­trauca mednieku, un viņas acis iezibsnījās tik spulgi, ka to varēja ievērot visi klātesošie.
   —   Tas būs redzams beigās. Viņi uzskata, ka ezers ir tikpatās kā viņu varā, tamdēļ sūtīja ar mani šo vampurna jostu. — Zvērkāvis parādīja pieminēto priekšmetu delavē- ram. — Un viņi teica šādus vārdus: «Lai Čūska zina, ka viņam kā iesācējam veicies labi; tagad viņš var doties pāri kalniem uz savu ciemu un neviens nedzīs viņam pē­das. Ja viņš dabūjis skalpu — lai ņem to līdzi; hūronu drošiniekiem ir sirdis, un viņi saprot, ka jauns karavīrs negrib tukšām rokām iet mājup. Ja viņš ir izmanīgs — lai ved šurp vīrus un kopā ar tiem dzenas mums pakaļ. Taču Vahtavahai jāatgriežas pie hūroniem; kad viņa naktī tos atstāja, tad neviļus aiznesa līdzi to, kas pašai nepieder.»
   —   Tie ir meli! — Hetija dedzīgi iebilda. — Dvesma nav tāda meitene, viņa prot godu …
   Ko viņa vēl būtu pateikusi, aizstāvēdama draudzeni, — nav zināms, jo Dvesma smiedamās un kautrīgi slēp­dama savu seju, aizspieda runātājai muti, lai viņu ap­klusinātu.
   —   Nabaga Hetij, jūs nesaprotat mingu vēstījumus, kam bieži vien ir apslēpta nozīme, — Zvērkāvis atsāka. — Dvesma aiznesusi jauna hūrona sirdi, un viņi grib, lai meitene atgriežas, — tad nabaga jauneklis atrastu savu sirdi tur, kur pēdējo reizi to redzējis! Čūska, viņi saka, ir tāds dūšīgs jauns karavīrs, ka atradīs tik sievu, cik gribēs, bet no šīs meitenes viņam jāatteicas. Tāda ir viņu vārdu nozīme, kā es saprotu.
   —   Viņi ir ļoti laipni un gādīgi, ja domā, ka meitene aiz­mirsīs pašas sirdi, lai šis nelaimīgais jauneklis atrastu savējo, — Džūdita dzēlīgi sacīja, un viņas turpmākie vārdi skanēja vēl asāk. — Es domāju, ka sieviete paliek sie­viete, vienalga, vai viņas āda ir balta vai sarkana; un jūsu virsaiši maz zina par sievietes sirdi, Zvērkāvi, ja tie uzskata, ka viņa var piedot pāridarījumu vai aizmirst īstu mīlestību.
   —  Man domāt, tas gluži pareizi sacīts par dažām sie­vietēm, taču esmu pazinis arī tādas, kas spēj gan vienu, gan otru. Nākamais vēstījums zīmējas uz jums, Džūdit. Mingi teica, ka Bizamžurka — tā viņi sauca jūsu tēvu — esot ielīdis ezera dibenā; viņš nekad vairs neuzniršot, un viņa mazuļiem drīz vajadzēšot ēdamā, varbūt pat vig­vamu. Hūronu būdas esot labākas nekā Jorkas būdas, un viņi vēloties, lai jūs pārnāktu mitināties viņu vigvamos. Jūsu āda gan esot balta, tomēr viņi domājot, ka jaunas sievietes, kas tik ilgi nodzīvojušas mežos, apmaldīšoties rājumos. Kāds dižens hūronu karavīrs esot nesen zaudējis sievu, un viņam būšot prieks iestādīt Meža Rozi pie viņa pavarda. Un pret Mazo Prātu sarkanie karavīri vienmēr izturēšoties ar cieņu un gādību. Jūsu tēva mantām esot jāpāriet visas viņu cilts īpašumā, bet pati savas lietas — visu, kas vajadzīgs sievietei, — jūs tāpatās kā jebkura cita sieva varēšot ņemt līdzi vīra vigvamā. Turklāt var­mācīgā nāvē esot nupatās aizgājusi no viņiem jauna mei­tene, kuras vietā vajadzīgas divas bālģīmes.
   —  Un jūs šādu vēsti nesat man! — Džūdita iesaucās, taču viņas vārdos vairāk izskanēja skumjas nekā dusmas. — Vai patiešām esmu tāda meitene, kas gatava kļūt par indiāņa verdzeni?
   —  Ja vēlaties, lai vaļsirdīgi pasaku savas domas šinī jautājumā, Džūdit, atbildēšu, ka, pēc mana ieskata, jūs nekad labprātīgi nekļūtu par vīrieša verdzeni, vai tas būtu baltais vai sarkanādainis. Jums tomēr nav jāsirdās, ka gandrīz vārdu pa vārdam atkārtoju, ko mingi lika sacīt. Tādi ir mana atvaļinājuma noteikumi, un darījums paliek darījums, kauč arī tas noslēgts ar blandoni. Teicu, ko viņi sacīja, bet neteicu, ko, pēc manām domām, jums katram atsevišķi un visiem kopā vajadzētu atbildēt.
   —  Tad klāj to vaļā, Zvērkāvi! — Nerimša iejaucās sa­runā. — Man trakoti gribētos zināt, ko tu uzskati par jēdzīgu atbildi. Pats savējo gan esmu labi apsvēris un varu paziņot kaut vai tūlīt.
   —   Nerimša, es arī esmu labi apsvēris, kāda jums kat­ram piederētos atbilde, un man ir sevišķa skaidrība par tavējo. Es tavā vietā teiktu: «Zvērkāvi, saki tiem slamstiem, ka viņi vēl nepazīst Hariju Mārču! Viņš ir īsts cilvēks; un viņa tikums neļauj pamest nelaimē viņa krāsas sievietes. Tamdēļ uzskatāt mani par tādu, kas noraida jūsu priekš­likumu, kauč arī, to sagudrodami, jūs būtu nopīpējuši ve­selu mucu tabakas.»
   Mārču mazliet apmulsināja šis pārmetums, kas bija pateikts dedzīgi un zīmīgi. Džūditas pamudināts, viņš būtu bez vārda runas palicis aizstāvēt abas māsas, bet tagad aizvainojuma izjūta viņu urdīja atstāt meitenes. Vispār Harijs Nerimša nebija tik bruņniecisks, lai riskētu ar savu dzīvību, ja gala iznākums nevarēja solīt manāmu labumu viņam pašam. Tāpēc nav jābrīnās, ka viņa atbilde vienlīdz skaidri izpauda slepenas domas un bramanīgu paļāvību uz savu milža spēku, kas gan ne katrreiz deva viņam drosmi, toties bieži pamudināja uz bezkaunību pret sarunu biedriem.
   —   Taisni vārdi nodibina ilgu draudzību, cienījamais Zvērkāvi, — Mārčs sacīja ar draudīgu pieskaņu. — Tu esi tikai pienapuika un pats no savas pieredzes zini, kas esi vīra rokās. Tā kā tu esi nevis es, bet vienīgi starp­nieks, ko mežoņi sūtījuši pie mums, kristiešiem, vari teikt saviem pavēlniekiem, ka tie pazīst Hariju Mārču, un tas pierāda, ka tiem visi pieci mājās tāpat kā viņam. Harijs Mārčs ir tāds īsts cilvēks, ka klausa cilvēka tikumam, un tas viņam saka, cik muļķīgi ir vienam pašam cīnīties ar veselu cilti. Ja sievietes viņu pamet, tām jābūt gatavām, ka viņš pametīs tās. Ja Džūdita uzskatīs par vajadzīgu grozīt savu lēmumu, es viņu laipni lūgšu stilbot manā sabiedrībā uz upi un Hetiju arī, bet, ja Džūdita paliks pie sava prāta, laidīšos projām viens pats, tiklīdz man rādī­sies, ka ienaidnieka izlūki sāk lapās un žagaros čubināties uz naktsguļu.
   —   Džūdita negrozīs savu lēmumu, un viņa neprasa jūsu sabiedrību, mister Mārč! — meitene spīvi atcirta.
   —   Tātad šis jautājiens ir izšķirts, — Zvērkāvis mierīgi atsāka, Džūditas ātrsirdības neietekmēts. — Harijs Ne­rimša rīkosies uz savu roku, viņš darīs to, kas pašam vislabāki patiksies. Viņš izraudzīsies sev vieglu ceļu, kauč arī diezin vai varēs to staigāt ar vieglu sirdi. Tagad pie­nākusi kārta Dvesmai. Ko tu teiksi, meitene? Vai arī tu kļūsi neuzticīga savam pienākumam — dosies atpakaļ pie mingiem un iziesi pie hūrona un to visu darīsi ne aiz mīlestības pret cilvēku, ar kuru tu apprecēsies, bet aiz mīlestības pret savu skalpu?
   —   Kāpēc tu tā runā ar Dvesmu? — delavēre noprasīja, ne mazumu aizvainota. — Tu domā, sarkanādaiņu mei­tene līdzīga kapteiņa sievai, kas gatava smieties un jo­koties ar katru virsnieku?
   —   Ko es domāju, Dvesma, tam pašreiz nav nozīmes. Man jāaiznes mingiem tava atbilde, un tamdēļ to vajag sūtīt. Ko liek sacīt, to godigs vēstnesis paziņo vārdu pa vārdam.
   Dvesma vairs nevilcinājās pateikt visu, kas bija uz sirds. Viņa saviļņota pietrūkās un skaisti un cienīgi pauda savas domas un apņēmību tanī valodā, kurā runāja vis- brīvāk, — savas tautas valodā.
   —   Zvērkāvi, — Dvesma teica, — saki hūroniem, ka viņi ir muļķīgi kā kurmji; viņi neizšķir, kas vilks un kas suns. Manā tautā roze nomirst pie tā paša kātiņa, kur uzplau­kusi; bērnu asaras krīt uz vecāku kapiem; kukurūza aug, kur iesēta. Delavēru meitenes nav vampuma jostas, ko sūta no cilts uz cilti. Viņas ir sausvieža ziedi, kas visjau- kāki paši savos mežos; delavēru jaunekļi šos ziedus paši nēsā pie sirds, jo tie smaržo; un vissaldākā smarža ir tiem, ko viņi nolauzuši savā dzimtajā pusē. Pat čurkste un sarkanrīklīte ik gadu atgriežas savās vecajās ligzdās; kāpēc tad sievietei nebūt tikpat uzticīgai kā putnam? Pār­stādiet priedi mālājā, un tā nodzeltēs; vītols nezels pa­kalnā; melnā lapegle visleknāk aug purvā; ciltis, kas dzīvo pie jūras, vismīļāk klausās tanīs vējos, kas šalko pār sāļo ūdeni. Kas ir hūronu jauneklis lennilenapu 41 meite­nei? Tam var būt knašas kājas, taču viņas acis neseko tā skrējienam sacīkstes laikā; tās skatās atpakaļ uz delavēru būdiņām. Hūrons var dziedāt jauku dziesmu Kanādas mei­tenēm, bet Vaha dzird mūziku vienīgi tanī valodā, kurā klausījusies kopš bērnu dienām. Kaut arī hūrons būtu dzimis tautā, kas senāk klejoja pa Sāļā ezera krastiem, viss tomēr paliktu veltīgi, ja viņš nepiederētu pie Unkasu dzimtas. Jaunā priede pacelsies tikpat augstu kā tās tēvi. Vahtavaha var mīlēt tikai vienu vīru, jo viņai ir tikai viena sirds.
   Ar neslēptu prieku Zvērkāvis klausījās šinī raksturīgajā vēstījumā, kurš skanēja tik vērsmīgi, kā bangoja jūtas, kas to diktēja. Kad meitene beidza, tās dedzīgo daiļrunību atalgoja viņa īpatnējo kluso un sirsnīgo smieklu šalts.
   —   Tas atsver visus vampumus, kādi vien ir šinīs me­žos! — viņš izsaucās. — Man domāt, jūs to nesapratāt, Džūdit; bet, ja ieskatīsities savā sirdī un iztēlosities, ka naidnieks liek jums priekšā atteikties no pašas izredzētā vīra un iziet pie cita, tad es galvoju, ka aptversit nule dzirdētās atbildes jēgu! Sieviete var pasacīt visskaistākos vārdus, ja tikai nolēmusi runāt, ko pati jūt. Es gan nedo­māju tērgāšanu, ar kuru vairākums sieviešu mēdz nodar­boties stundām ilgi, bet vārdus, kas patiesīgi pauž viņas vistīrākās un dziļākās jūtas. Un tagad, Džūdit, kad esmu dabūjis atbildi no sarkanādaiņu meitenes, man jāuzklausa bālģīme, ja vien tāda ziedoša seja kā jūsēja pieļauj šo nosaukumu. Jūs ne velti dēvē par Meža Rozi, un, ja ņe­mam vērā sejas krāsu, tad Hetiju vajadzētu saukt par Sausvieža Ziedu.
   —   Ja šos vārdus man sacītu kāds garnizona švīts, es tos izsmietu, Zvērkāvi, bet, kad tos dzirdu no jums, tad zinu, ka varu tiem ticēt, — Džūdita atteica, izjuzdama dziļu gandarījumu par viņa vienkāršo un zīmīgo kompli­mentu. — Taču ir pārāk agri prasīt no manis atbildi; jūs vēl neesat uzklausījis Lielo Čūsku.
   —   Čūsku! Ak mūžs, es taču varētu paziņot mingiem viņa runu, ja arī nebūtu no tās dzirdējis ne pušplēsta vārda! Atzīstos, es nemaz netaisījos prašināt viņu, kauču tas diezin vai būtu pareizi, jo patiesībai jāpaliek patiesī­bai un man jāpasaka mingiem viņa vēstījums, nevis kas cits. Tātad, Cingačguk, pastāsti mums savas domas šinī jautājienā. Vai tev prāts nesas cirsties pāri pakalniem uz savu ciemu, atdot Dvesmu hūronam un sacīt mājās vir­saišiem, ka labākā gadījienā viņi varbūtās uzies irokēzu pēdas, kad naidnieks jau būs nokļuvis galā?
   Jaunais virsaitis, līdzīgi viņa līgavai, piecēlās kājās, lai atbildētu ar pienācīgu cieņu un noteiktību. Dvesma runājot bija krustiski turējusi rokas uz krūtīm, it kā cenz­damās apspiest savas jūtas, turpretī karavīrs pastiepa roku uz priekšu ar rāmu sparību, kas piešķīra viņa vār­diem sevišķu izteiksmīgumu.
   —  Vampuma vietā -jāsūta vampums, — viņš sacīja, — uz vēstījumu vajag atbildēt ar vēstījumu. Klausies de- lavēru Lielajā Čūskā, jo viņam ir kas sakāms Lielo ezeru šķietamajiem vilkiem, kas gaudo pa mūsu mežu. Viņi nav vilki; viņi ir suņi, kas atnākuši, lai delavēru rokas viņiem apgrieztu astes un ausis. Hūroni veikli zog jaunas sie­vietes, bet viņi slikti apietas ar tām. Cingačguks ņem savu, kur atrod, — viņš neprasa atļauju Kanādas plušķiem. Hū- roniem nav daļas, ka viņa sirdi mājo maigas jūtas, ko viņš izsaka tai, kurai vispatīkamāk tās zināt; tās viņš ne­izkliegs mežā; par šīm jūtām nav jādzird tiem, kas vienīgi saprot baiļu kaucienus. Kas notiek CingaČguka būdā, tas nav jāzina pat viņa cilts virsaišiem, ne nu vēl mingu blēžiem …
   —   Sauc viņus par blandoņiem, Čūska, — Zvērkāvis pār­trauca runātāju, nespēdams apvaldīt sajūsmu, — jā gan, sauc par pēdīgajiem blandoņiem! Šis vārds ir viegli pār­tulkojams un, nudie, visām viņu ausīm pats nīstamākais. Par mani nebaidies, es tavu vēstījumu paziņošu vārdu pa vārdam, dzēlību pa dzēlībai, domu pa domai, nievu pa nievai, un neko labāku viņi nav pelnījuši no tevis. Tikai nosauc par blandoņiem pāris reižu; tas uzdzīs viņu sulu no viszemākajām saknēm līdz pašiem augšējiem zariem!
   —   … ne nu vēl mingu blandoņiem! — Cingačguks at­sāka, labprāt paklausīdams draugam. — Saki hūronu su­ņiem, lai viņi gaudo skaļāk, ja grib, ka delavērs viņus at­rastu, kur viņi slēpjas kā lapsas, nevis medī līdzīgi kara­vīriem. Kad viņi turēja nometnē delavēru jaunavu, tad bija iemesls viņus uzmeklēt; tagad viņus aizmirsīs, ja vien viņi netaisīs troksni. Cingačguks neies uz savu ciemu pēc karavīriem, viņam nepatīk šādas pūles; viņš var sa­dzīt bēgļiem pēdas, ja tikai viņi tās nenoslēps apakš ze­mes, Cingačguks pats sekos pa tām līdz Kanādai. Viņš ņems līdzi Vahtavahu, lai tā cep viņa medījumu; ar šiem diviem delavēriem pietiks, lai aiztramdītu visus hūronus atpakaļ uz viņu pašu zemi.
   —   Lielisks raports, kā virsnieki saka! — Zvērkāvis iesaucās. — Tas sakarsēs visas hūronu asinis, it sevišķi tā vieta, kurā teikts, ka arī Dvesma viņiem mīs uz papē­žiem, kamēr viņi nebūs galigi aiztriekti no šīs zemes. Ak vai! Darbi ne vienmēr ir tādi paši lieli kā vārdi! Lai dievs dod, ka spējam izpildīt kauč vai pusi no tā, ko solāmies! Un tagad, Džūdit, pienākusi jūsu kārta runāt, jo tie ne- krietneļi gaida atbildi no katra, vienīgi nabaga Hetija tā kā būtu izņēmums.
   —  Zvērkāvi, kāpēc neuzklausīt arī Hetiju? Viņas vārdi bieži vien sacīti vietā. Varbūt indiāņi liks vērā māsas runu, jo ciena cilvēkus, kas tādā stāvoklī kā viņa.
   —  Tas taisnība, Džūdit, un jums netrūkst apķērības. Patiešām, sarkanādaiņi izturas ar godbijību pret katru piemeklēto, it īpaši pret tādu kā Hetija. Nu tad, Hetij, ja gribat kauč ko sacīt, es hūroniem to paziņošu tikpatās kār­tīgi, it kā būtu to dzirdējis no skolotāja vai misionāra.
   Meitene mirkli vilcinājās un pēc tam savā maigajā, glāsainajā balsī atbildēja tikpat pārliecināti kā iepriek­šējie runātāji.
   —   Hūroni nevar izprast atšķirību starp sevi un balta­jiem cilvēkiem, citādi nebūtu aicinājuši Džūditu un mani apmesties indiāņu ciemos, — viņa teica. — Sarkanajiem cilvēkiem sava zeme, mums sava. Mums jādzīvo,atsevišķi. Arī māte allaž sacīja, ka mums vienmēr jādzīvo kopā tikai ar kristiešiem, ja iespējams, un tāpēc nevaram pāriet uz hūronu vigvamiem. Šis ezers ir mūsu, un mēs to neat­stāsim. Tanī ir apbedīti tēvs un māte, un pat vissliktākie indiāņi vēlas palikt savu tēvu kapu tuvumā. Es atkal ap­meklēšu hūronus, ja viņi to grib, un vēl ko palasīšu viņiem priekšā no bībeles, bet nevaru atstāt tēva un mātes kapu …
   —   Diezgan, — mednieks pārtrauca meiteni. — Diezgan, Hetij; ja arī jūs sūtītu mingiem divreiz garāku vēstījumu, tas nebūtu labāks par šo. Es paziņošu viņiem visu, ko tei­cāt, un galvoju, ka tas viņus viegli pārliecinās. Džūdit, tagad ir jūsu kārta, un pēc tam mans šīvakara uzdevums būs veikts.
   Džūdita izrādīja tādu kā nepatiku sūtīt atbildi, un tas mazliet ieinteresēja vēstnesi. Zinādams meitenes raksturu, viņš nepavisam nebija šaubījies, ka tā izpaudīs savas jū­tas un domas tikpat droši kā Dvesma un Hetija; un to­mēr Džūditai acīmredzot trūka apņēmības, tā ka viņam kļuva mazliet nemierīgi ap sirdi. Pat tagad viņa vilcinā­jās, kaut arī bija tieši uzaicināta izteikties; un meitene drīzāk neatvēra muti, pirms dziļais klusums nebija viņai pavēstījis, ar kādu sasprindzinātību citi gaida viņas at­bildi. Tad viņa ierunājās, taču nedroši un negribīgi:
   —  Vispirms pasakiet man … vispirms pasakiet mums, Zvērkāvi, — viņa iesāka, atkārtodama savus vārdus vie­nīgi tādēļ, lai pārvietotu uzsvaru, — kā ietekmēs mūsu atbildes jūsu likteni. Ja jūs varat kļūt par mūsu drosmes upuri, tad mums visiem butu jārunā atturīgāk. Kādas būtu mūsu vēstījuma sekas attiecībā uz jums?
   —   Ak mūžs! Džūdit, jūs tikpatās labi varētu man jau­tāt, no kuras puses jaunnedēļ pūtīs vējš vai cik vecs būs nākamais briedis, ko nomedīs! Es varu vienīgi sacīt, ka mingu ģīmji maķenīt apmācas, kad viņi uzlūko mani; bet pērkons nesper ikreiz, kad uznāk mākonis, un ne jau katrs vējiņš sapūš lietu. Tamdēļ var daudz vieglāki pateikt šo jautājienu nekā atbildēt uz to.
   —   Tāds pats ir arī šis irokēzu vēstījums man, — Džū­dita pieceldamās sacīja, it kā būtu izlēmusi, kas viņai pa­gaidām darāms. — Zvērkāvi, es savu atbildi paziņošu pēc tam, kad citi būs aizgājuši gulēt un mēs būsim parunāju­šies divatā.
   Zvērkāvis bija ar mieru, jo meitenes izturēšanās pauda apņēmību, turklāt šis pagarinājums nevarēja būtiski ietek­mēt gala iznākumu. Nerimša paziņoja, ka esot nolēmis do­ties ar skubu vien projām, un apspriede izbeidzās. Iekām robežnieks uzņēma savu ceļu, viņam tomēr vajadzēja vēl pagaidīt kādu stundu, lai tumsa kļūtu biezāka, un pa to starpu neviens nepalika bez piemērotas nodarbes. Med­nieks lielāko tiesu no šī laika pavadīja, sīkāk pētīdams jau minētās šautenes labās īpašības.
   Šī stunda tomēr pagāja ātri. Pulkstenis bija deviņi — laiks, kad Nerimšam jāsāk savs ceļojums. Viņš vis neat­vadījās draudzīgi un augstsirdīgi, bet savus skopos at­vadu vārdus pateica drūmi un vēsi. Nerimšam gremza, ka Džūdita viņu tik stūrgalvīgi atraidījusi, un šis aizvai­nojums apvienojās ar pazemojuma izjūtu, ko bija radīju­šas viņa nesenās likstas; un, kā jau gandrīz visi rupji un aprobežoti cilvēki, viņš pats savās neveiksmēs vairāk vai­noja citus nekā pēla sevi. Džūdita deva viņam roku, taču izjuta tikpat prieka, cik nožēlas, un abi delavēri nemaz neskuma, ka viņš atstāj tos. No visa šī pulciņa vienīgi He­tija izpauda īstu sirsnību. Viņas dzimumam un raksturam piemītošais biklums un kautrība lika meitenei turēties at­statu, tādēļ viņa nerādījās acīs, kamēr Nerimša iekāpa laivā, kur Zvērkāvis jau gaidīja to. Tad gan viņa iegāja šķirstā un tuvojās tā galam, no kura mazā tāss laiviņa patlaban atvirzījās tik viegli un vienmērīgi, ka šī kustība bija gandrīz vai nemanāma. Tagad jūtu uzplūdums apslā­pēja Hetijas biklumu, un viņa ierunājās.
   —   Ardievu, Nerimša, — viņa iesaucas savā jaukskani- gajā balsī, — ardievu, mīļais Nerimša! Uzmanieties mežos un neapstājieties, pirms neesat sasniedzis garnizonu! Cik lapu kokos, gandrīz tikpat daudz arī hūronu apkārt eze­ram, un pret tādu stipru vīru, kāds esat jūs, viņi neizturē­sies tik labi kā pret mani.
   Šī mazprātīgā, bet taisnprātīgā meitene bija iVlārča ietekmei pakļavusies saskaņā ar dabas likumu. Hetiju valdzināja viņa izskatīgā āriene, un viņa nebija pietiekami iepazinusi Mārča morāli, kas šo iespaidu mazinātu pat tādai grūtgaivei kā viņa. Tiesa, meitene atzina, ka viņš uzvedas dzedri un rupji, bet tāpat izturējās viņas tēvs un vairākums vīriešu, ko viņa bija redzējusi. Šī gan vēl ne­bija mīlestība uz Mārču; šī bija tikai tā jūsma, kas varētu drīz izvērsties kvēlā mīlestībā, ja apstākļi būtu labvēlīgāki, ja vien viņai neatklātos jaunekļa sliktās rakstura'īpašības.
   Citi bija tik vēsi šķīrušies no Nerimšas, ka Hetijas mai­gajā balsī viņš tagad saklausīja sev mierinājumu. Viņš apstādināja laivu, un ar vienu pašu vēzienu viņa spēcīga roka atīra to atpakaļ pie šķirsta sāniem. Tas bija vairāk, nekā Hetija tika gaidījusi; meitenes drosme bija augusi sakarā ar viņas varoņa aizbraukšanu, un, tam pēkšņi at­griežoties, viņa tramīgi pakāpās atpakaļ.
   —   Jūs esat laba meitene, Hetij, un es nevaru aizbraukt nepaspiedis jums roku, — Mārčs laipni sacīja. — Galu galā Džūdita nav jūsu vērta, kaut arī viņa tā kā būtu drusku glītāka par jums. Un, ja godīga un taisnīga izturē­šanās pret jaunu vīrieti liecina par jaunas sievietes prātu, tad jums tā ir tikpat daudz, cik desmit Džūditām; jā, tur nav vārdam vietas — tikpat, cik vairākumam jaunu sie­viešu, ko pazīstu.
   —   Nesakiet par Džūditu neko sliktu, Harij, — Hetija lūdza. — Tēvs ir aizgājis, un māte aizgājusi, un mēs ar Džūditu esam palikušas vienas, un nav labi, ka māsa par māsu runā vai dzird ļaunu. Tēvs ir ezerā, māte arī, un mums visiem vajag bīties dieva, jo nezinām, kad mēs paši tur būsim.
   —   Tas skan prātīgi, bērns, kā gandrīz viss, ko sakāt. Nu, ja vēl kādreiz tiksimies, Hetij, es izturēšos pret jums kā draugs, lai jūsu māsa dara, ko grib. Jāatzīstas, es ne­biju lielos draugos ar jūsu māti, jo daudzējādā ziņā mēs nedomājām vienādi, toties jūsu tēvs vecais Toms un es saderējām kopā tikpat vareni kā briežādas ģērbs ar labi noaugušu vīru. Es vienmēr esmu piekritis, ka vecais Peldo­šais Toms Haters ir lāga zēns; un tagad, kad viņš guļ ezera dibenā, esmu gatavs viņa un jūsu dēļ pateikt acīs visiem ienaidniekiem, ka viņš tāds bija.
   —  Ardievu, Nerimša, — sacīja meitene, kas tagad tik­pat kvēli gribēja pasteidzināt jaunekļa aizbraukšanu, kā pirms brīža bija vēlējusies viņu atturēt, lai gan pati ne­prata izskaidrot šīs dažādās jūtas. — Ardievu, Nerimša; uzmanieties mežos; neapstājieties, kamēr neesat sasniedzis garnizonu. Es izlasīšu jūsu labā vienu bībeles nodaļu, iekām došos pie miera, un, lūgdama dievu, domāšu par jums.
   Bija skarts temats, par kuru Mārčam nepatika runāt, un, nebildis vairāk ne vārda, viņš sirsnīgi paspieda mei­tenei roku un atkal iekāpa laivā. Brītiņu vēlāk abi droši­nieki atradās simt pēdu no šķirsta, un pēc minūtēm piecām viņi bija pilnīgi izzuduši skatienam. Smagi nopū­tusies, Hetija pievienojās māsai un Dvesmai.
   Kādu laiku Zvērkāvis un viņa biedrs airēja klusēdami. Bija nolemts izlaist Nerimšu malā tieši tur, kur viņš kāpis laivā mūsu stāsta sākumā; šo vietu hūroni, domājams, mazāk uzmanīja, un viņš tur varēja vieglāk orientēties mežā, lai tumsā atrastu savu ceļu. Uz šo vietu tad ari trauktin traucās vieglā laiviņa, ko divi stipri un veikli' airētāji īra tik ātri un cītīgi, cik vien spēja. Pietika ar ne­pilnu ceturtdaļstundu, lai sasniegtu mērķi; pēdīgi, atraz­damies krasta ēnās un gluži tuvu pie vajadzīgās vietas, abi mitējās airēt, lai viņu beidzamo sarunu nesadzirdētu kāds klejotājs, kas varētu gadīties turpat mežā.
   —   Būtu labi, Nerimša, ja, nonācis galā, tu pārliecinātu garnizona virsniekus, lai viņi uzreiz sūta pret šiem blan­doņiem nodaļu, — Zvērkāvis iesāka, — un būtu vēl la­bāki, ja tu pats uzņemtos rādīt ceļu. Tu zini tekas, ezera veidu, visu apvidu un varēsi izpildīt šo pienākumu žiglāki nekā parasts izlūks. Cērtat papriekš uz hūronu nometni un sekojat viņiem pa pēdām. Uzmetis pāris mirkļu cietok­snim un šķirstam, tu sapratīsi, kāds stāvoklis delavērarn un sievietēm; un, lai būtu kā būdams, jums radīsies lie­liska izdevība mīt papēžus mingiem un dot šiem nekriet- neļiem tādu drausmi, kādu viņi ilgi atcerētos. Tas laikam gan neko daudz neietekmēs manu likteni, kas izšķirsies jau rītdien pirms saules rieta, bet Džūditas un Hetijas ceribas un izredzes varētu stipri mainīties.
   —   Un kas notiks ar tevi, Natenjel? — Nerimša jautāja ar interesi, kādu viņš nemēdza izrādīt, ja bija runa par cita labklājību. — Jā, kas notiks ar tevi pašu? Kā tev šķiet?
   —  Mākoņi izskatās melni un draudīgi, un es pieradinos pie domām, ka jāgaida visļaunākais. Mingu sirdīs vērsmo atriebības jūtas, un es droši vien neizglābšos no mocī­bām, ja viņi mazdrusciņ pievilsies savās cerībās uz laupī­jumu, gūstekņiem vai Dvesmu.
   —   Šis ir draņķīgs numurs, un to vajadzētu aizkavēt vienādi vai otrādi, — Nerimša atbildēja, pie tam sajauca labu ar ļaunu, kā parasti dara savtīgi un rupji cilvēki. — No sirds dibeniem vēlos, kaut mēs ar veco Hateru būtu noskalpējuši itin visus mingus nometnē — tonakt, kad iz­kāpām krastā, lai paveiktu šo krietno darbu. Ja toreiz tu būtu nācis mums līdzi, Zvērkāvi, tas droši vien būtu pada­rīts, tad tev nevajadzētu gaidīt tik baigu pēdējo stundu, kā saki.
   —   Būtu labāki, ja tu vēlētos, kauč nekad nebūtu mēģi­nājis to darīt, tad mēs būtu varējuši izvairīties no kau­tiņa; Tomass Haters tagad būtu dzīvs un mežoņus negum- dītu atriebība. Turklāt, Henrij Mārč, tās jaunās sievietes nāve bija nereizē un smagri nomāc mūsu labo slavu, ja ne mūsu sirdsapziņu!
   Tas viss bija tik neapšaubāms un tobrīd pašam Nerim­šam šķita tik skaidrs, ka viņš iegrūda airi ūdenī un sāka dzīt laivu uz krastu, it kā gribēdams izbēgt no savas sirdsapziņas asajiem pārmetumiem. Viņa biedrs palīdzēja remdēt šo karsto kāri pēc pārmaiņas, un pāris minūšu vē­lāk laivas priekšgals viegli nošņirkstēja pret krasta oļiem. Izkāpt malā, uzmest plecā šauteni un maišeli un sagata­voties pārgājienam — to visU Nerimša izdarīja vienā brīdī, un, noņurdējis ardievas, robežnieks jau sāka iet, kad pēkšņi viņā kaut kas iesmeldza, tā ka viņš uz rāviena apstājās un pēc mirkļa bija blakus medniekam.
   —  Zvērkāvi, vai patiešām tu atkal dosies rokās tiem asinskārajiem mežoņiem! — viņš teica, pauzdams tiklab iecirtīgu niknumu, kā arī cēlas jūtas. — Tā rīkotos muļ­ķis vai vājprātis!
   —   Ir cilvēki, kas uzskata par vājprātību turēt vārdu, un ir arī tādi, kuri domā savādāki, Harij Nerimša. Tu piederi pie vieniem un es — pie otriem. Esmu atvaļinājumā un rit pirms pusdienas braukšu atpakaļ, ja tikai nebūšu zaudējis spēkus un saprātu!
   —   Kas ir indiānis? Kāda nozīme vārdam, kas dots radī­jumiem, kuriem nav ne goda, ne dvēseles? Kāda nozīme atvaļinājumam, ko viņi piešķīruši?
   —   Ja viņiem nav ne goda, ne dvēseles, Harij Mārč, toties mums ir abi. Paliec sveiks, Harij; varbūtās mēs vairs nesatiksimies; es vēlētos, kauč dotais vārds vai cita noruna tev nekad neliktos tāds nieks, ko var aizmirst bai­lēs no sirdssāpēm vai miesas mokām.
   Tagad Mārčam atkal gribējās bēgt. Viņš nepavisam ne­spēja saprast jūtas, kas darīja cēlu viņa biedru, un uzbu­dināts metās projām, klusībā nolādēdams muļķību, kas cilvēku, tā sacīt, musina skriet nāvē. Turpretī Zvērkāvis neparādīja šādu satraukumu. Mednieks mierīgi stāvēja krastā, viņš klausījās, cik neuzmanīgi Mārčs spraucas cauri krūmiem, nosodīgi pakratīja galvu par šādu nepie- sardzību un pēc tam rāmi kāpa laivā. Pirms jauneklis at­kal mērca airi ūdenī, viņš pārlaida acis ainavai, kas re­dzama šinī zvaigžņotajā naktī. No šīs pašas vietas viņš bija pirmoreiz lūkojies uz skaisto ūdens klajumu. Tad ezers bija zaigojis vasaras pusdienas spožajā gaismā, bet tagad tas gulēja zem nakts ēnām drūms un skumjš. Kalni pacēlās visapkārt līdzīgi iežogam, kas šķir no ārpasaules, un ezera platākajā daļā blāvoja bāli atspīdumi, kas tīri labi varēja simbolizēt viņa nākotnes cerības, kuras bija tik vājas un neskaidras. Smagi nopūties, viņš atgrūda laivu no krasta un ar neatslābstošu cītību airējās atpakaļ uz šķirstu un cietoksni.

   Pēc slēptām baudām pienāks atklāts kauns,
   Par gavēni kļūs tavu dzīru prieks,
   Kāps saldā valodā tev mieļu sīvums ļauns,
   Būs dubļos kādreiz spožais tituls triekts,
   Vien tukšo lepnību tas tevī nesalieks.
   Šekspīrs. «Lukrēcijas nolaupīšana»
   Valdīdama nepacietību, Džūdita priekšdurvē gaidīja Zvērkāvi. Kad viņš sasniedza cietoksni, Dvesma un He­tija, iegrimušas dziļā miegā, atradās gultā, ko parasti aizņēma abas māsas, un delavērs bija izstiepies uz grīdas blakusistabā. Nolicis šauteni līdzās un uzrāvis sev virsū segu, viņš jau sapņoja par pēdējo dienu notikumiem.
   Šķirstā dega lampa; šādu greznību ģimene mēdza atļau­ties sevišķos gadījumos, un bija noprotams, ka agrāk šī lampa glabājusies lādē.
   Tiklīdz meitene samanīja laivu, viņa mitējās staigāt steidzīgiem soļiem šurp un turp pa priekšdurvi un palika stāvam, lai saņemtu jaunekli, kuru kopš laba brīža bija satraukti gaidījusi atgriežamies. Džūdita viņam gāja pa­līgā piesiet laivu un izdarīja vēl citus līdzīgus mazus pa­kalpojumus, tādējādi parādīdama savu vēlēšanos iespē­jami ātri izbrīvēt vaļas laiku. Kad viss bija paveikts, viņa, atbildot uz mednieka jautājumu, pastāstīja, ka biedri de­vušies pie miera. Zvērkāvis klausījās uzmanīgi, jo meite­nes nopietnā un iespaidīgā uzvešanās liecināja, ka viņai padomā kaut kas svarīgāks.
   —   Un tagad, Zvērkāvi, — Džūdita sacīja, —• jūs re­dzat, ka esmu iededzinājusi lampu un nolikusi būdā. Tā esam darījuši vienīgi ievērojamos gadījumos, un es uzskatu, ka šī nakts ir vissvarīgākā manā mūžā. Vai jūs nāktu man līdzi un palūkotos, ko gribu jums rādīt, un uz­klausītu mani?
   Mednieks mazliet izbrīnījās, taču neko neiebilda, un abi drīz bija šķirsta istabiņā, kur dega minētais gaismeklis. Lādei blakus bija nolikti divi ķeblīši, uz trešā stāvēja lampa, un turpat tuvumā atradās galds, kur sakraut da­žādās lietas, ko ņemtu ārā. Šos priekšdarbus nosacīja mei­tenes drudžainā nepacietība, viņa nevarēja pieļaut nekādu aizkavēšanos, ko spēja novērst. Pat visas atslēgas bija noņemtas, un vajadzēja tikai pacelt smago vāku, lai at­klātos ilgi slēptie dārgumi.
   —   Es pa daļai saprotu, ko tas viss nozīmē, — Zvērkā­vis teica, — jā, pa daļai saprotu. Bet kāpēc te nav Heti­jas? Tā kā Tomass Haters ir miris, arī viņai pieder šie retumi un jābūt klāt, kad tos atsedz un pārkravā.
   —   Hetija guļ, — Džūdita pasteidzās ar atbildi. — Par laimi, viņu nevaldzina grezni tērpi un citas bagātības. Pie tam viņa šovakar man par labu atteicās no savas daļas, tā ka varu ar lādes saturu darīt, ko gribu.
   —   Vai nabaga Hetiju var klausīt šinī ziņā, Džūdit? -— godprātīgais jauneklis pajautāja. — Nepieņemt dāvanas, ja devēji paši nezina, kāda tām vērtība, — tas ir labs un taisnīgs likums; un ar tiem, kuru garu dievs gauži piemeklējis, jāapietas tikpatās rūpīgi kā ar bērniem, kas vēl nav pieauguši prātā.
   Džūdita aizvainojās, ka šādu pārmetumu dzirdējusi no Zvērkāvja; un viņa sajustu daudz asāku dzēlienu, ja vi­ņas sirdsapziņa nebūtu gluži mierīga — viņa neperināja nekādu netaisnību pret paļāvīgo, garā vājo māsu. Sinī brīdī Džūditai tomēr neklājās dusmoties, un viņa apspieda acumirklīgās jūtas, vēlēdamās sasniegt mērķi, ko bija sev spraudusi.
   —   Hetija necietīs, — Džūdita lēnīgi sacīja. — Viņa zina ne vien to, ko taisos darīt, bet arī to, kāpēc tā darīšu. Tamdēļ apsēdieties, paceliet lādes vāku, un šoreiz mēs tiksim līdz tās dibenam. Es būšu sarūgtināta, ja tad ne­atradīsim neko tādu, kas vēsta par Tomasu Hateru un manu māti.
   —  Kāpēc par Tomasu Hateru, nevis jūsu tēvu, Džūdit? Mirušos vajag godāt tāpatās kā dzīvos!
   —   Man jau sen šķita, ka Tomass Haters nav mans tēvs, kaut arī domāju, ka viņš varētu būt—Hetijas tēvs; bet ta­gad zinām, ka viņš nav tēvs nevienai no mums. To viņš pateica savā pēdējā stundā. Esmu pietiekami veca, lai at­cerētos dzīvi, kas bija labāka par to, ko esam redzējušas uz šī ezera, kaut arī šīs atmiņas tā nobālējušas, ka mana bērnība liekas sapnis.
   —  Sapņi ir slikti padomdevēji, ja runa par īstenību, Džūdit, — mednieks pamācīgi atbildēja. — Nesaistāt ar sapņiem nekādas iedomas un cerības, kauč gan esmu pa­zinis dažu labu virsaiti, kas tos uzskata par noderīgiem.
   —   Priekšdienās es neko negaidu no tiem, labais draugs, bet man gribot negribot jāatceras, kas bijis. Taču šādas runas ir liekas, ja pusstundas laikā mēs varbūt izdibinā­sim visu, ko vēlos zināt, vai pat vēl vairāk.
   Zvērkāvis saprata meitenes nepacietību, viņš apsēdās un sāka atkal ņemt ārā dažādās lietas, kas bija noglabā­tas lādē. Zināms, visi priekšmeti, kas bija agrāk apskatīti, atradās savās vecajās vietās; tie nu izraisīja stipri mazāku interesi un mazāk piezīmju nekā tad, kad tos cēla gaismā iepriekšējo reizi. Pat Džūdita vienaldzīgi nolika sānis krāšņo brokāta tērpu, jo tagad viņa tiecās uz mērķi, kas daudz augstāks par tukšas godkāres apmierināšanu, un nepacietīgi gaidīja, ka piekļūs pie apslēptajiem, vēl nezi­nāmajiem dārgumiem.
   —  Tas viss jau redzēts, un to vairs netaisīsim vaļā, — viņa sacīja. — Bet sainis, uz kura turat roku, Zvērkāvi, mums ir jauns, un mēs ielūkosimies tanī. Kaut dievs dotu, ka šī saiņa saturs nabaga Hetijai un man varētu pavēstīt, kas īsti esam!
   —   Ak, ja daži saiņi spētu runāt, tie varētu izpaust brī­numainus noslēpumus, — jauneklis atbildēja, pie tam riti­nāja vajā rupja audekla gabalu, lai iztītu vīstokli, ko bija nolicis uz ceļiem. — Sis laikam gan nepieder pie tādas sugas, jo ir pavisam tikai karogs, lai gan nemāku sacīt, kādas valsts.
   —  Tas tomēr kaut ko nozīmē, — Džūdita izmeta. — At- tiniet to plašāk, lai varam redzēt krāsas.
   —   Nu, man žēl leitnanta, kam jāceļ plecā šis palags un ar to jāmaršē pārgājienos. Tas taču ir tik liels, Džūdit, ka iznāktu savs ducis karogu, ar kuriem karaja virsnieki tā dižojas. Tas varētu būt nevis leitnanta, bet ģenerāļa ka­rogs!
   —   Tas varētu plīvot uz kuģa, Zvērkāvi; es z'inu, ku­ģiem ir karogi. Vaf neesat dzirdējis baismus stāstus, ka Tomasam Hateram kādreiz bijis sakars ar tiem, ko sauc par bukaniem42 ?
   —   Par bukganiem? Nē, nē, pirmā dzirdēšana, ka viņš pazinis tādus ļaužus. Tiesa, Harijs Nerimša man stāstīja, Tomass Haters tiekot turēts aizdomās, ka agrāki viņš esot kauč kādīgi pinies ar jūras laupītājiem; bet, nudie, Džū­dit, ja tās apstiprinātos, jūs nepavisam nejustu gandarī­jumu, jo šis cilvēks ir bijis jūsu mātes vīrs, lai arī nav bijis jūsu tēvs.
   —   Es izjutīšu gandarījumu, ja uzzināšu, kas esmu, un varēšu izskaidrot savas bērnības sapņus. Manas mātes vīrs! Jā, tas droši vien viņš bija, kaut arī mirstīga cilvēka prāts nespēj aptvert, kāpēc tāda sieviete kā viņa izgājusi pie tāda vīra. Jūs neesat redzējis manu māti, Zvērkāvi, un nevarat iedomāties, kāda milzīga atšķirība bija starp vi­ņiem abiem.
   —  Tādi gadījieni tomēr ir; jā, tas patiešām atgadās, kauč ari neapjēdzu, kāpēc tas tā. Esmu dažkārt redzējis, ka visnegantākajiem karavīriem ir pašas lēnīgākās sievas ciltī, bet klusi un rāmi indiāņi apņēmuši īstas dusmu pūces.
   —   Tas tā nebija, Zvērkāvi, tā nu nebija. Ak! Ja pierā­dītos, ka … nē, es nevaru vēlēties, kaut viņa nebūtu bijusi Tomasa Hatera sieva. Neko līdzīgu neviena meita nevar novēlēt savai mātei! Bet tagad turpināsim apskati; parau­dzīsim, kas atrodas tanī stūrainajā sainī.
   Zvērkāvis paklausīja. Viņš iztina mazu, skaisti nostrā­dātu ceļasomu. Tā bija aizslēgta. Veltīgi izmeklējušies slēdzeni, abi nolēma uzlauzt atslēgu. Zvērkāvis to ātri izdarīja, likdams lietā kādu dzelzs rīku, un izrādījās, ka ceļasomiņa ir gandrīz pilna ar papīriem. Tanī bija daudz vēstuļu, daži manuskriptu fragmenti, kā arī piezīmes, rē­ķini un līdzīgi dokumenti. Vanags neuzklūp vistai .strau­jāk, kā Džūdita metās sagrābt slēpto ziņu atradni. Viņas izglītība, kā lasītājs droši vien nopratis, bija daudz aug­stāka par viņas sabiedrisko stāvokli. Ar iemaņu, ko devusi skola, un alkanumu, ko nosaka jūtas, viņa laida acis pār vēstuļu lappusēm. Sākumā meitene, redzams, guva apmie­rinājumu, turklāt, mēs varam piebilst, pamatotu, jo mī­lestībā un sirdsskaidrībā rakstītās vēstules darīja viņu lepnu uz cilvēkiem, kuri, kā pati gluži dibināti domāja, bija ar viņu vienoti ciešām asinsradniecības saitēm. Taču mēs neesam sprauduši mērķi sniegt šis vēstules vārdu pa vārdam, mēs tikai galvenos vilcienos atstāstīsim saturu, un šis uzdevums vislabāk veicams, aprakstot, kādu iespaidu tās atstāja uz šo kārīgo lasītāju — uz viņas iztu­rēšanos, ārieni un jūtām.
   Kā jau teicām, Džūdita guva gandarījumu no vēstulēm, ko skatīja vispirms. Mīloša un saprātīga māte bija rakstī­jusi meitai, kuras vēstuļu gan trūka, taču par tām varēja lielā mērā spriest pēc mātes atbildēm. Tur, starp citu, bija pamācības un brīdinājumi, un Džūdita juta asinis kāp­jam deniņos un aukstus drebuļus ejam pār kauliem, kad viņa lasīja vēstuli, kurā māte diezgan vēsi aizrādīja, ka meitai neklājas atļauties tuvas attiecības — kādas acīm­redzot bija pieminētas pēdējās vēstulē — ar virsnieku, kas «atbraucis no Eiropas un diezin vai domā iestāties liku­mīgā laulībā Amerikā». Dūrās acīs, ka visi paraksti bija rūpīgi nogriezti un cilvēku vārdi tekstā cītīgi izkasīti. Sa­skaņā ar tālaika paražu visas vēstules atradās aplok­snēs — taču trūka adrešu. Lapas tomēr bija saglabātas ar lielu rūpību, un lasītājai šķita, ka uz dažām manāmas asaru pēdas. Džūdita atcerējās redzējusi īsi pirms mātes nāves šo somiņu viņas rokās un domāja, ka tā kopā ar citiem slēptiem vai aizmirstiem priekšmetiem pirmoreiz nolikta lādē, kad vēstules vairs nevarēja dzīvības devējai sagādāt ne bēdas, ne prieku.
   Pienāca kārta citam sainītim, un te vēstules bija vienos mīlestības apliecinājumos, kas neapšaubāmi rakstīti jūtu kvēlē, taču ar to viltu, ko vīrieši tik bieži uzskata par at­taisnojamu lietot pret otru dzimumu. Pie pirmās paciņas Džūdita bija lējusi gaužas asaras, bet tagad sašutums un lepnums lika viņai apvaldīties. Viņas roka tomēr trīcēja, un saltas tirpas atkal gāja pār kauliem, kad viņa atklāja, ka dažviet šīs vēstules ļoti līdzīgas tām, ko viņai pašai bijis lemts saņemt. Reiz viņa pat nolika paciņu, saknupa ar galvu pie ceļiem un drebēja, gandrīz jāsaka, raustījās elsās. Visu šo laiku Zvērkāvis sēdēja klusēdams, taču uz­manīgi vēroja notiekošo. Izlasījusi vēstuli, Džūdita ikreiz deva to medniekam paturēt, līdz viņa varēja skatīt nā­kamo; bet viņas biedrs no tā netika gudrāks, jo nemaz neprata lasīt. Tomēr viņš pa daļai noģida, kādas jūtas bango sirdī daiļajai būtnei, kas sēdēja viņam līdzās, un, kad atsevišķi teikumi tai paspruka pusbalsī, viņš savos minējumos un pieņēmumos bija tuvāk patiesībai, nekā meitenei patiktu. ♦
   Džūdita tika sākusi ar pašām agrākajām vēstulēm, tā ka viegli saprata šo stāstu, jo tās bija rūpīgi sakārtotas hronoloģiskā secībā, un ikkatrs, kas papūlētos tās izlasīt, uzzinātu skumju vēstījumu par apmierinātu kaisli, par at­salumu un, beidzot, riebumu. Uztvērusi šī stāsta pave­dienu, meitene iedegās nepacietībā, un viņa lika acīm slī­dēt pār lappusēm, lai iespējami drīz panāktu skaidrību. Šādā steigā, kam tik viegli ļaujas visi, kuri alkst pēc gala iznākuma un tādēļ negrib sevi apgrūtināt ar sīkumiem, Džūdita ātri atklāja bēdīgo patiesību par mātes vājību un ciesto sodu. Meitene atrada precīzas norādes uz savas dzimšanas laiku un pat uzzināja, ka parasto vārdu, ko viņa nesa, devis tēvs, par kura personību viņai palika tik vājš iespaids, ka līdzinājās sapnim. Šis vārds nebija izka­sīts, it kā nekas nebūtu iegūts, to izdzēšot. Hetijas dzim­šana bija pieminēta tikai vienā vietā, un šoreiz vārdu bija likusi māte; bet jau pirms tam parādījās atsaluma pazī­mes, vēstot drīzu šķiršanos. Šinī laikā māte bija sākusi norakstīt savas vēstules. Šie nedaudzie noraksti jo skaidri stāstīja par nožēlas un apsmietas mīlestības jūtām. Tos lasīdama, Džūdita šņukstēja, un viņai vairākkārt vaja­dzēja tos nolikt, jo asaras galīgi aptumšoja acis. Taču viņa savu nodarbi atsāka ar augošu interesi un beidzot izlasīja vēstuli, kas, domājams, bija pati pēdējā viņas ve­cāku sarakstē.
   Tas viss aizņēma krietnu stundu, jo gandrīz simt vēs­tules tika pārskatītas steigšus un savas divdesmit izlasī­tas vārdu pa vārdam. Tagad Džūdita zināja patiesību par viņas pašas un Hetijas dzimšanu. Meitenei kļuva gaužām smagi ap sirdi, un šinī brīdī viņai šķita, ka atšķirta no pārējās pasaules; un tagad viņa vēl dziļāk izjuta vēlēša­nos nodzīvot visu savu mūžu uz ezera, kur jau bija piere­dzējusi tik daudz priecīgu un tik daudz skumju dienu.
   Bija vēl palikušas vēstules, kas jāizskata. Džūdita at­klāja, ka tā ir sarakste starp viņas māti un Tomasu Ho- viju. Visas šīs vēstules bija rūpīgi sakārtotas, katra at­bilde pievienota attiecīgajai vēstulei, un Džūdita uzzināja par nesaderīgā pāra agrīnajiem sakariem daudz vairāk nekā vēlējās. Par izbrīnu, gandrīz jāsaka, par šausmām meitai, māte pirmā bija devusi mājienus uz laulību; un meitene pat izjuta atvieglojumu, kad domājās ievērojusi ārprātā vai līdzīgas slimības pazīmes šīs nelaimīgās sie­vietes pirmajās vēstulēs. Hovijs rakstīja rupjas un kļūdai­nas atbildes, taču nepavisam neslēpa vēlēšanos apprecēt ļoti pievilcīgu sievieti, kuras lielos maldus bija gatavs aiz­mirst pret priekšrocību iegūt to, kas caurcaurēm pārāka par viņu un turklāt nelikās gluži tukša no naudas. Pārējā sarakste bija īsa. Tā ātri izbeidzās ar dažiem lietišķiem paziņojumiem; nožēlojamā sieva skubināja promesošo vīru drīzāk atstāt to pasauli, kas, jādomā, bija tikpat bīstama vienai pusei, cik nepatīkama otrai. Tomēr mātei bija pa­sprucis viens vienīgs teiciens, pēc kura Džūdita varēja spriest par to, kas pamudinājis šo sievieti apprecēties ar Hoviju jeb Hateru; un meitene atzina, ka tās bijušas aiz­vainojuma jūtas, kas tik bieži gumda cietušos cirst pašiem sev jaunas brūces, lai atspītētu tiem, kas darījuši viņiem pāri, Džūdita raksturā bija tik līdzīga mātei, ka saprata šīs jūtas.
   Te beidzās tas, ko varētu saukt par atrasto dokumentu biogrāfisko daļu. Taču starp vaļējām lapām glabājās kāda veca avīze, kas ziņoja, ka izsolīta atlīdzība par dažu pi­rātu izdošanu, un viens no tiem bija Tomass Hovijs. Šim paziņojumam un šiem diviem vārdiem meitene pievērsa uzmanību tāpēc, ka virsraksts un vārdi bija pasvītroti ar melnu tinti. Pārējos papīros viņa neatrada neko tādu, kas palīdzētu noskaidrot Hatera sievas agrāko uzvārdu un dzīvesvietu. Visi datumi, adreses un paraksti bija no­griezti, vēstuļu tekstā rūpīgi izkasīts ik vārds, kas ļautu atrisināt šo mīklu. Tā saira Džūditas cerības izdibināt, kas bijuši viņas vecāki, un turpmāk viņai vajadzēja paļauties tikai uz sevi pašu. Atmiņas par mātes sarunām, izturēša­nos un ciešanām aizpildīja dažu labu robu biogrāfiskajos faktos, ko viņa nupat bija uzzinājusi; un visumā patiesība bija atklājusies pietiekami skaidri, lai pilnīgi atņemtu vi­ņai patiku zināt jaunus sīkumus. Atslīgusi uz ķeblīša, viņa vienkārši lūdza savu biedru pabeigt atlikušo priekš­metu apskati, jo lādē varēja atrasties vēl kaut kas nozī­mīgs.
   —   Labprāt, Džūdit, labprāt, — pacietīgais Zvērkāvis at­bildēja. — Taču, ja gadīsies vēl citas vēstules, kas jums jālasa, mēs sagaidīsim rītu, iekām izēdīsities tām cauri! Krietnas divas stundas jūs pētījāt šitos papīra gabalus!
   —   Tie stāsta par maniem vecākiem, Zvērkāvi, un notei­kuši visu manu turpmāko dzīvi. Es ceru, jūs varat piedot meitenei, kas lasa par savu tēvu un māti, pie tam pirmo reizi savā mūžā. Man žēl, ka esmu likusi jums gaidīt.
   —   Par mani nebēdājat, meitene, par mani nebēdājat. Vai guļu vai esmu nomodā — tam maza nozīme; bet, kauč arī esat jauka uzskatīt, tāda skaista, Džūdit, nav gluži tīkami tādu laiku sēdēt un redzēt jūs lejam asaras. Es zinu, ka tās nevienu negalē nost un dažiem cilvēkiem, it īpaši sievietēm, der reizi pa reizei nobirdināt kādu asaru; tomēr, Džūdit, man labāki patiktos redzēt jūs vienmēr smaidām.
   So galanto runu atalgoja mīļš, taču skumīgs smaids, un pēc tam meitene atkal lūdza biedru pabeigt lādes ap­skati. Protams, tā pagāja zināms laiks, un tikmēr Džūdita sakārtoja domas un atguva pašsavaldīšanos. Viņa nepie­dalījās meklēšanā, bet ļāva jauneklim darboties vienam, izklaidīgi aplūkodama priekšmetus, ko viņš cēla ārā. Zvēr­kāvis tomēr neuzgāja neko sevišķi vērtīgu un interesantu. Pāris zobenu, kādus tolaik nēsāja muižnieki, dažas sprā­dzes, kas darinātas no sudraba vai bagātīgi apsudrabo­tas, un nedaudzi smalki sievietes tualetes priekšmeti bija galvenie atradumi. Džūditai un Zvērkāvim abiem iešāvās prātā, ka dažas no šim lietām var derēt sarunām ar iro- kēziem, lai gan mednļeks paredzēja grūtības, kas nebija tik skaidras meitenei. Sinī sakarībā atsākās saruna.
   —   Un tagad, Zvērkāvi, — Džūdita sacīja, — varam pa­runāt, kā izdabūt jūs no hūronu rokām. Mēs ar Hetiju at­dosim jebkuru daļu no lādes satura vai pat visu, lai at­brīvotu jūs.
   —   Nu, tas ir cildeni, jā, tas ir dikti dāsni un sirsnīgi, un cildeni. Tā jau sievietes palaikam izturas; kad viņas iesilst draudzībā, tad neko nedara pa pusei, bet gatavas atdot savu mantu, it kā viņu acīs tai nebūtu nekādas vēr­tības. Kauč arī es pateicos jums abām tā, it kā viss jau būtu sarunāts un Šķeltais Ozols vai kāds cits no blando­ņiem atrastos te, lai saņemtu maksu un noslēgtu darījumu, taču ir divi svarīgi iemesli, kamdēļ šāds darījums nav iespējams, un tāpēc labāki visu sacīt tūlītās, lai jūs negai­dītu to, kas nekad nevar notikt, un es nelolotu veltīgas cerības.
   —   Vai var būt šādi iemesli, ja mēs ar Hetiju esam ga­tavas jūsu dēļ atdot šos niekus un mežoņi ir gatavi tos saņemt?
   —  Jā, Džūdit, jūsu doma ir pareiza, tikai nav gluži vietā — iznāk, ka sunim jāskrien pa pēdām atpakaļ, nevis uz priekšu. Pilnīgi ticams, ka mingi ir gatavi saņemt šīs mantas un pārējās, ko varat viņiem piedāvāt, bet ir pavi­sam cits jautājiens, vai viņi maksās par tām. Sakāt, Džū­dit: ja kāds atlaistu jums ziņu, ka šo lādi un visu, kas tanī iekšā, jūs ar Hetiju varat iegādāties par tādu un tādu cenu, — vai tad jūs ņemtos dzisināt muti šī darījuma dēļ?
   —   Bet šī lāde un tās saturs ir mūsu. Nav jēgas pirkt to, kas jau pieder.
   —  Taisni tā spriež arī mingi! Viņi uzskata, ka lāde jau pieder vai tikpatās kā pieder viņiem, un nevienam neteiks paldies par slēdzeni.
   —   Es saprotu jūs, Zvērkāvi; taču mēs joprojām valdām pār ezeru un varam te noturēties, līdz Nerimša atsūtīs karaspēku, kas aizdzīs ienaidniekus. Mēs katrā ziņā notu­rēsimies, ja paliksit pie mums, nevis brauksit atpakaļ un no jauna padosities gūstā, kā tagad šķietat nolēmis.
   —   Ja tā runā Harijs Nerimša, tas ir dabiski un sapro­tami. Viņš nezina neko krietnāku un tamdēļ droši vien nespēj just un rīkoties savādāki; bet, Džūdit, atbildat pa godam un pēc labākās sirdsapziņas: vai jūs varētu mani cienīt tāpatās, kā, ceru un ticu, cienāt tagad, ja es lauztu savu vārdu un neatgrieztos nometnē?
   —   Cienīt jūs vairāk nekā patlaban, Zvērkāvi, man ne­nāktos viegli, bet es cienītu tāpat — vismaz tā liekas; ceru, ka to varētu.
   —   Tad nemēģināt mani pierunāt, lai es aizmirstu savu goda vārdu, meitene! Atvaļinājums ir svēts karavīriem un citiem, kas droši skatās briesmām acis, kā to darām mēs, mežinieki; un kādu rūgtu vilšanos piedzīvotu vecais Ta- menunds un Čūskas tēvs Unkass, un citi mani draugi ciltī, ja es šādā kārtā apkaunotu sevi, izgājis uz savas pirmās karatekas! Bet sirdsapziņa ir mana karaliene, ku­ras pavēles vienmēr izpildu bez ierunām.
   —   Man liekas, jums taisnība, Zvērkāvi, — meitene skumjā balsī atbildēja, brītiņu padomājusi. — Tādam cil­vēkam kā jūs nevajag rīkoties tā, kā rīkotos patmīļi un bezgoži; patiešām, jums jāatgriežas nometnē. Nu, neru­nāsim vairs par to; ja es pārliecinātu jūs darīt to, ko jūs vēlāk nožēlotu, mana sirdsapziņa nebūtu mierīgāka par jūsējo. Jūs nevarēsit sacīt, ka Džūdita … nudien, nezinu, kā lai tagad saucos!
   —   Un kāpēc gan ne? Kāpēc ne, meitene? Ir dabiski, ka bērni nes vecāku uzvārdu, to viņi dabū it kā dāvanu; un kāpēc jums un Hetijai nedarīt tā, kā dara citi? Veco vīru sauca par Hateru, un tāpatās jāsaucas viņa meitām — vismaz tik ilgi, līdz kamēr dosities svētā un likumīgā lau­lībā.
   —   Esmu Džūdita, tikai Džūdita, kamēr likums nav devis man tiesības uz citu uzvārdu, — meitene stingri at­teica. — Es nekad vairs nesaukšos Tomasa Hatera uz­vārdā; un arī Hetija nesauksies, vismaz ar manu piekri­šanu ne! Kā noskaidroju, viņa īstais uzvārds nebija Ha­ters; bet, bijis viņam tūkstoš tiesību uz to, man tikpat nebūtu nekādu. Paldies dievam, viņš nebija mans tēvs, lai gan varbūt man nav pamata lepoties ar savu īsto tēvu!
   —   Tas ir ērmīgi, — Zvērkāvis sacīja, cieši vērdamies uzbudinātajā meitenē; viņš ļoti vēlējās zināt vairāk, taču kautrējās klaušināt par to, kas īsti neattiecās uz viņu. — Jā, tas ir dikti ērmīgi un neparasti! Tomass Haters nebija Tomass Haters, un viņa meitas nebija viņa mei­tas! Kas tad bijis Tomass Haters, un kas ir viņa meitas?
   —   Zvērkāvi, vai nekad neesat dzirdējis runājam, ka šim cilvēkam tumša pagātne? — Džūdita jautāja. — Lai gan tiku uzskatīta par viņa meitu, šādas valodas nāca pat ma­nās ausīs.
   —   Es to nenoliedzu, Džūdit, nē, to nenoliedzu. Kā jau esmu jums teicis, kauč kas ir stāstīts par viņu, bet es ne visai cieši ticu valodām. Esmu gan vēl jauns, taču jau zinu, ka pasaulē ir divējāda slava. Ir tāda, kas pelnīta darbiem, un ir tāda, kas tikai izlaista ar muti, un tamdēļ atzīstu par labāku skatīties savām acīm un spriest pats, nevis pieļaut, ka manā vietā spriež kura katra mēle, kas gribas deldējama. Harijs Nerimša diezgan atklāti runāja par visu jūsu ģimeni, kad mēs kājojām uz šejieni; un viņš ieminējās, ka Tomass Haters jaunākajās dienās esot dzī­vojis savā vaļā uz sāļā ūdens. Es gribu sacīt, ka viņš at­ļāvies vaļu dzīvot no citu mantas.
   —   Jums stāstīja, ka viņš bijis pirāts. Draugiem savā starpā nevajag runāt aplinkus. Zvērkāvi, izlasiet šo rak­stu, un jūs pārliecināsities, ka Nerimša jums stāstījis skaidru patiesību. No vēstulēm secināms, ka šis Tomass Hovijs bijis tas pats Tomass Haters, ko pazināt.
   Ar šiem vārdiem Džūdita, kuras acis spīdēja uzbudinā­jumā un vaigi kvēloja, sniedza avīzi biedram, norādīdama uz kādas kolonijas gubernatora paziņojumu, ko esam jau pieminējuši.
   —   Apžēlojaties, Džūdit! — mednieks ar smaidu izsau­cās. — Jūs tikpatās labi varētu mani palūgt, lai es to no­drukāju vai sliktākā gadījienā uzrakstu. Izglītību esmu baudījis tikai mežos; grāmata, ko lasu un vēlos lasīt, ir diženi meži, kā arī upes, kas veļ ūdeņus, plaši ezeri un zila debess, un vēji, un aukas, un saules gaisma, un citi burvīgi zemes brīnumi. Vienīgi šinī grāmatā es māku la­sīt, un atzīstu, ka tā ir gudrības un zinību pilna.
   —   Lūdzu, lūdzu, piedodiet, Zvērkāvi, — Džūdita sacīja neparastā apmulsumā, apzinādamās, ka neuzmanībā pa­teikusi to, kas var aizskart sarunu biedra lepnumu. — Es piemirsu jūsu dzīves veidu un nepavisam negribēju jūs aizvainot*
   —   Mani aizvainot! Kāds tur aizvainojums, ja lūdzat mani lasīt un es nemāku lasīt? Esmu mednieks un jau varu tā kā saukties arī par karavīru, bet neesmu misio­nārs; un tāpēc grāmatas un avīzes man neder. Nē, nē, Džūdit! — Jauneklis sirsnīgi iesmējās. — Pat prapjiem ne, jo jūsu cītīgais zvēru galētājs vienmēr tiem izlieto briedēna ādiņu, ja viņam tāda ir, vai citu pienācīgi saga­tavotu ādas gabaliņu. Daži gan saka, viss, kas drukāts, esot patiesība; ja tas tā ir, tad jāatzīst, ka nemācīts cil­vēks paliek tāds kā zaudētājs; taču šie raksti nevar būt patiesāki par tiem, kas lasāmi mežos un debesīs, un upēs, un avotos.
   —   Šā vai tā, Haters jeb Hovijs bijis pirāts, un, tā kā viņš nebija mans tēvs, viņa uzvārds vairs nebūs manējais.
   —  Ja jums tas nepatīkas, saucaties mātes uzvārdā, Džūdit. Tas jums droši vien derēs tāpatās, kā derējis viņai.
   —  Es nezinu to, Zvērkāvi, esmu izskatījusi visus šos papīrus, cerēdama atrast kādu norādi, pēc kuras izdibi­nāms, kas bijusi mana māte; bet šinī ziņā pagātne nav atstājusi vairāk pēdu, kā putns atstāj lidojot.
   —  Tas ir neparasti, turklāt aplamīgi. Vecāku pienā­kums ir dot savām atvasēm uzvārdu arī tad, ja viņi ne­spēj tām dot neko citu. Pats esmu cēlies no vienkāršas ģimenes, taču neesam tādi nabagi, kam trūkst uzvārda. Mēs saucamies par Bampo, un esmu dzirdējis… — med­nieks turpināja, piesarkdams tādā kā lepnībā, — esmu dzirdējis, ka bijis laiks, kad Bampo ieņēmuši sabiedrībā augstāku stāvokli un baudījuši vairāk ievērības nekā tagad.
   —  To viņi nekad nav pelnījuši vairāk kā tagad, Zvēr­kāvi, un jūsu uzvārds ir labs; Hetija un es tūkstoškārt labprātāk gribētu saukties par Hetiju Bampo un Džūditu Bampo nekā par Hetiju Hateri un Džūditu Hateri.
   —  Tas nav iespējams, — mednieks lādzīgi atbildēja, — ja tikai viena no jums nepazemina sevi un neapprecas ar mani.
   Džūdita nevarēja noturēties nepasmaidījusi, jo redzēja, ka saruna tik dabiski un vienkārši novirzījusies tieši tā, kā viņa bija gribējusi to griezt. Gadījums bija pārāk izde­vīgs, lai to palaistu garām; vēlamo tematu Džūdita tomēr skāra it kā starp citu, lietojot sievietes viltību, kas šoreiz varbūt attaisnojama.
   —  Zvērkāvi, es nedomāju, ka Hetija kādreiz precē­sies, — viņa teica. — Ja vienai no mums būtu jāsaucas jūsu uzvārdā, tad jāsaticas man.
   —   Bampo vidū jau esot bijušas skaistas sievietes, Džū­dit; un, ja jūs, būdama tik dāsni apveltīta šinī ziņā, ap­mierinātos ar šo uzvārdu, tie, kam nav sveša mūsu dzimta, ne visai cieši brīnītos.
   —   Nejokojiet, Zvērkāvi! Starp vīrieti un sievieti šādām runām jābūt nopietnām un jānāk no sirds. Atmezdama kaunu, kas parasti liek meitenei klusēt, kamēr vīrietis ne­sāk runāt pirmais, es izteikšos atklāti, jo esmu pārlieci­nāta, ka tādam cēlam cilvēkam kā jūs patīk vaļsirdība. Zvērkāvi, vai … vai jūs varētu būt laimīgs, apņēmis par sievu tādu meiteni kā es?
   —   Tādu meiteni kā jūs, Džūdit! Bet kas par jēgu tā mētāties vārdiem? Tāda meitene kā jūs, tik skaista, ka var kļūt par kapteiņa sievu, tik iznesīga un, cik man zi­nāms, ne mazumu izglītota, i nedomās nākt pie manis. Man šķietas, jaunas meitenes, kas jūtas smalkas un zinās skaistas, rod kauč kādīgu apmierinājumu, paņemdamas uz zoba tos, kuriem trūkst šo īpašību tāpatās kā nabaga medniekam no deiavēru zemes.
   Tas bija teikts labsirdīgi, taču ar rūgtuma pieskaņu. Laikam gan nekas nebūtu modinājis Džūditā tādu cildenu nožēlu un tā atvieglojis viņas nodoma īstenošanu kā šī at­bilde; tagad viņa juta arī nesavtīgu vēlēšanos visu vērst par labu, un tā izpaudās dabiski un pievilcīgi.
   —   Jūs esat netaisns pret mani, ja uzskatāt, ka esmu tā domājusi un gribējusi, — viņa izjusti sacīja. — Vēl ne­kad savā mūžā neesmu runājusi tik nopietni, un man ne­kas nav licies patīkamāk kā izpildīt visu, par ko varam šovakar vienoties. Man bijis daudz pielūdzēju, Zvēr­kāvi, — nudien, gandrīz katrs neprecējies trapers vai med­nieks, kas pēdējos četros gados atnācis pie šī ezera, ir so­lījies ņemt mani līdzi. Nevienā no viņiem es negribēju … nevarēju klausīties; droši vien, man pašai par laimi, tas nu tā ir bijis. Viņu starpā bijuši arī izskatīgi jaunekļi, kā varat spriest pēc jūsu paziņas Henrija Mārča.
   —   Jā, Harijs ir tīkams acij, kauču, pēc manas sajēgas, mazāk tīkams prātam. Es pirmajā galā domāju, Džūdit, ka jūs taisāties iet pie viņa, patiešām domāju, bet, iekām viņš devās projām, es tīri viegli pārliecinājos, ka vienā miteklī jums abiem būtu par šauru.
   —   Vismaz šinī ziņā jūs esat taisnīgs pret mani, Zvēr­kāvi. Nerimša ir tāds cilvēks, ar kuru es nekad nevarētu apprecēties, kaut arī viņš būtu desmitreiz skaistāks un simtreiz drosmīgāks nekā tagad.
   —   Kāpēc ne, Džūdit? Kāpēc gan ne? Atzīstos, man gri­bētos zināt, kāpēc tāds jauneklis kā Nerimša nav mīlams tādai meitenei kā jūs.
   —   Tad uzzināsit, Zvērkāvi, — meitene atbildēja, prie­cādamās par izdevību cildināt tās īpašības, ar kurām viņu tik ļoti valdzināja sarunu biedrs; tādējādi viņa cerēja ne­manāmi pievērsties jautājumam, kas bija vistuvāks viņas sirdij. — Pirmkārt, vīrieša skaistums sievietei neko neno­zīmē, ja tikai viņš ir vīrišķīgs un nav ķēmīgs vai kroplīgs.
   —  Te nu es nevaru jums pilnīgi piekrist, — mednieks domīgi sacīja, jo pats savu ārieni uzskatīja par gaužām necilu. — Esmu ievērojis, ka visstaltākajiem karavīriem tiek par sievām pašas daiļākās meitenes ciltī; un mūsu Čūsku, kas ar savu krāsojumu dažkārt izskatās tik lieliski, apbrīno visas delavēru jaunavas, kauču viņš pats pieķē­ries Dvesmai, it kā tā būtu vienīgā skaistule pasaulē.
   —  Ja vien jauneklis ir pietiekami vingrs un vīrišķīgs, lai aizsargātu sievieti un nelaistu mājā trūkumu, mēs neko vairāk neprasām no viņa ārienes. Tādi milži kā Nerimša var būt labi grenadieri, bet kā pielūdzēji viņi zemu vērtē­jami. Un godīga sejas izteiksme, kas galvo par sirdi krū­tīs, nozīmē vairāk nekā apveids, sārtums, acis, zobi un citi tādi paši nieki. Tie varbūt izceļ meiteni — bet kas domā par tiem, vērtējot mednieku, karavīru vai dzīvesbiedru! Ja arī ir tādas muļķīgas sievietes, Džūdita nepieder pie tām.
   —  Nu tu brīnums! Es vienmēr domāju, ka skaistam cil­vēkam patīkas skaists, tāpatās kā bagātu mīl bagāts.
   —   Iespējams, ka tas tā ir ar vīriešiem, Zvērkāvi, bet tas ne ikreiz sakāms par mums, sievietēm. Mums patīk drosmīgi vīrieši, taču mēs vēlamies tos redzēt vienkāršus; mums pa prātam ir tādi, kas veikli medībās vai kara, ga­tavi mirt par taisnību un nepakļaujas ļaunam. Galvenais, mēs vēlamies godīgumu — mēles, kuras nerunā, kas īste­nībā nav domāts, un sirdis, kas žēlo arī citas, ne tikai sevi vien. Krietna meitene spētu mirt par tādu vīru. Turpretī plātīgs un divkosīgs pielūdzējs kļūst tikpat nīstams acīm, cik prātam.
   Džūdita runāja vērsmīgi un, kā vienmēr, pārliecināti, bet klausītājs to neievēroja, jo ļāvās līdz šim nepazītu iz­jūtu varai. Šādam vienkāršam cilvēkam glaimoja tas, ka īpašības, kas neapšaubāmi piemīt viņam, tik augsti slavē visskaistākā sieviete, kādu viņš jebkad skatījis, un uz bridi viņu pārņēma dabisks un attaisnojams lepnums. Tad vi­ņam pirmoreiz ienāca prātā, ka tāda būtne kā Džūdita va­rētu kļūt par viņa dzīvesbiedri. Sī izredze bija tik jauna 1 un patīkama, ka krietnu minūti viņš tīksminājās ar to, ne­maz nepiegriežot vērību pašai daiļavai, kura sēdēja pretī un pētīja viņa godīgās un atklātās sejas izteiksmi, lik­dama lietā savu aso uztveri, kas tagad ļāva labi, gan­drīz jāsaka, pilnīgi izsekot viņa domu gaitai. Vēl nekad jaunā mednieka gara acu priekšā nebija tēlojusies tik jauka aina; viņš tomēr drīz atguvās, jo vispār bija tik
   lietišķīgs, ka nemēdza fantazēt, kaut ari viņa sirds bieži kvēloja poētiskās jutās, it sevišķi pret dabu. Zvērkāvis pa­smaidīja par savu vājību, kad domu glezna pazuda no viņa prāta, atstādama viņu — vienkāršu, neskolotu, bet augsti tikumīgu cilvēku — pusnaktī sēžam šķirstā, kur vientuļas lampas gaismā viņam bažīgā sasprindzinātībā bija pievērsusi savu mīlīgo, starojošo seju tā, kas tikusi uzskatīta par šī mitekļa īpašnieka meitu.
   —   Jūs esat brīnumskaista un pievilcīga, un jauka uzlū­kot, Džūdit! — viņš izsaucās savā naivitātē, kad īstenība bija atguvusi virsroku pār sapņiem. — Burvīga! Tik daiļu meiteni neatceros redzējis pat delavēru vidū; un nebrīnos, ka Harijs Nerimša devās projām ne vien pievilies, bet ari sasirdījies.
   —   Zvērkāvi, vai jūs vēlētos, lai es kļūtu par sievu tā­dam vīrietim kā Henrijs Mārčs?
   —   Par viņu var sacīt i labu, i sliktu. Pēc manas sapra­šanas, Nerimša nebūtu pats labākais vīrs, taču man šķie­tas, ka gandrīz katra šejienes jaunava saskaņā ar savu saprašanu domātu pielaidīgāki.
   —   Nē, nē, Džūdita bez uzvārda gan nekad nebūtu ar mieru saukties par Džūditu Mārču! Nekas nebūtu sliktāk par to.
   —   «Džūdita Bampo» neskanētu tik labi, meitene; un daudzi citi uzvārdi nebūtu ausij tādi tīkami kā «Mārčs».
   —   Ai, Zvērkāvi, šādos gadījumos ausij ir patīkams tas, kas patīkams sirdij. Jauks ir viss, kas atbilst sirds vēl­mēm. Ja Netijs Bampo būtu Henrijs Mārčs un Henrijs Mārčs — Netijs Bampo, man droši vien vārds «Mārčs» izklausītos labāks nekā tagad; ja Mārčs sauktos jūsu uz­vārdā, tad «Bampo» manās ausīs skanētu briesmīgi!
   —   Skaidra patiesība, jā, tur jau ir tas suns aprakts. Zināt, Džūdit, man no bērna kājas derdzas čūskas, es nīstu pat šo vārdu, un misionāri teica, ka tas viss jau esot cil­vēka dabā, jo pasaules radīšanas laikā kauč kādīga čūska piemānījusi pirmo sievieti. Un tomēr, kopš Cingačguks izpelnījies iesauku, kurā viņu tagad godina, šis pats vārds, tīri par brīnumu, manās ausīs skan tik jauki kā lēļa svil­piens rāmā vakarā — nudie. Jūtas nosaka, vai skaņas tīkamas, Džūdit; jā, pat to, vai arī izskats tīkams.
   —   Tas ir gluži pareizi, Zvērkāvi, un tamdēļ es brīnos, kāpēc jums liekas savādi, ka meitene, kura varbūt izska­tās diezgan glīta, neprasa, lai viņas vīram ir tāda pati priekšrocība — šķietama priekšrocība. Manās acīs vīrieša ārienei nav nozīmes, kaut tikai viņa seja būtu tikpat go­dīga kā sirds.
   —   Jā, godīgums ir liela priekšrocība pēcgalā; un tiem, kam vismiļāki sliecas godīgumu aizmirst sākumā, vismī- ļāki sliecas to atcerēties beigās. Tomēr, Džūdit, nav ma­zums ļaužu, kam tūlītējs guvums rūp vairāk nekā labums priekšdienās. Tie domā, ka viens ir drošs un otrs nedrošs. Taču esmu priecīgs, ka jūs spriežat pareizi, nevis maldi­nāt sevi, kā daudzum daudziem patīkas darīt.
   —   Es, nudien, tā spriežu, Zvērkāvi, — meitene uzsvērti atbildēja, sievietes kautrībā neiedrīkstēdamās skaidri un gaiši piedāvāt savu roku, — un varu no sirds sacīt, ka es labāk savu laimi uzticētu cilvēkam, uz kura jūtām un pa­tiesīgumu iespējams paļauties, nekā liekulīgam nelietim, kaut arī viņam būtu lādes ar zeltu un mājas, un daudz zemes — jā, kaut arī viņš sēdētu karaļa tronī!
   —   Tie ir krietni vārdi, Džūdit; tie ir dikti krietni vārdi — bet vai esat pārliecināta, ka jūtas turēsies kopā ar tiem, ja jums patiešām būtu jāizvēlas? Ja vienā pusē stāvētu uzcirtīgs, sarkanmundierots švīts, kura galva smaržo līdzīgi brieža nagiem, kura seja tikpatās gluda un ziedoša kā jūsējā, kura rokas baltas un maigas, it kā cilvēkam ar tām nevajadzētu vaiga sviedros pelnīt sev iztiku, un kura gaita ir tāda dižīga, kādu pataisa deju skolotāji un dara viegla sirds, un otrā pusē stāvētu cil­vēks, kas vadījis savas dienas zem klajas debess, līdz ka­mēr viņa piere tapusi tikpatās sarkana kā vaigi, rāvis sev ceļu cauri muklājiem un brikšņiem, līdz kamēr viņa rokas tapušas repjainas kā ozoli, zem kuriem viņš gulējis, cil­vēks, kas sekojis pa pēdām medījumiem, līdz kamēr gaita viņam tapusi tikpatās zaglīga kā lūsim, un kas nav svai­dījies ne ar kādām citām tīkamām smaržām kā vienīgi ar tām, kuras daba piešķir mežā un svaigā gaisā, — tātad, ja šie divi vīrieši stāvētu šeit kā jūsu pielūdzēji, kurš no viņiem iemantotu jūsu labvēlību? Kā domājat?
   Džūditas daiļā seja notvīka, jo sarunu biedrs bija tik vienkārši uzzīmējis grezna garnizonu virsnieka tēlu, kas agrāk tā kairinājis viņas fantāziju, taču pieredze un vil­šanās bija ne tikai atvēsinājušas viņas jūtas, bet arī de­vušas tām pretēju ievirzi, un tagad šis īslaicīgais priekš­stats uz mirkli saviļņoja meiteni; pēc tam sārtumu nomai­nīja nāves bālums.
   —   Dievs ir mans liecinieks, — Džūdita svinīgi atbil­dēja. — Kad abi vīrieši stāvētu manā priekšā — varu sa­cīt, ka viens no viņiem jau atrodas šeit —, tad, ja pazīstu pati savu sirdi, izraudzītos otro. Es nemaz nevēlos sev dzīvesbiedru, kurš kaut kādā ziņā pārāks par mani.
   —   To tīkami dzirdēt, Džūdit, un ar laiku tas droši vien liktu jauneklim aizmirst viņa paša necienīgumu. Taču jūs diezin vai ticat visam, ko sakāt. Tik rupjš un tumsonīgs vīrietis kā es nevar domāties, ka saderas kopā ar meiteni, ko mācījusi tāda māte kā jūsējā; pašlepnums ir dabisks, tur nav vārdam vietas, bet tāds pašlepnums jau būtu bez jēgas.
   —   Tad jus nezināt, uz ko spējīga sievietes sirds. Jus neesat rupjš; un cilvēku nevar saukt par tumsonīgu, ja viņš tik cieši pētījis visu, kas viņa acu priekšā. Kad mī­lam, viss rādās savās jaukākajās krāsās un neievērojam vai aizmirstam sīkumus. Kad sirds jūt sauli, tad nekas nav tumšs, pat drūmi priekšmeti liekas jautri un gaiši; un tāpat būtu ar jums un sievieti, kas mīlētu jūs, — tāpat, kaut arī pasaule uzskatītu, ka jūsu dzīvesbiedre vienā otrā ziņā pārāka par jums.
   —   Džūdit, jūs esat cēlusies no cilvēkiem, kas sabiedrībā stāv daudz augstāki par mana gājuma ļaužiem; un ne­vienāda laulība, tāpatās kā nevienāda draudzība, reti kad beidzas labi. Man rādās, visa šī runa ir vēja pilna, jo tik lēti negribas ticēt, ka mūsu starpā iespējamas šādas attie­cības; vismaz jūs nekad nevarēsit pa īstam domāt par to.
   Džūdita ar savām tumšzilajām acīm ieurbās biedra go­dīgajā, atklātajā sejā, it kā gribēdama izlasīt, kas notiek viņa dvēselē. Vērotāja nemanīja nekādus apslēptas domas atspulgus un bija spiesta atzīt, ka Zvērkāvis šo sarunu neņem nopietni un joprojām nenojauš, cik dziļi tās iznā­kums iepriecētu vai apbēdinātu viņas sirdi. Sākumā viņa jutās aizvainota, bet pēc tam saprata, ka būtu netaisnīgi pārmest medniekam necilību un pašnoniecināšanu; un šīs jaunās grūtības piešķīra situācijai tādu sasprindzinātību, kas vēl palielināja viņas interesi par Zvērkāvi. Šinī kri­tiskajā brīdī viņai iešāvās kaut kas prātā, un izdomas žig­lumā, kas piemīt atjautīgiem cilvēkiem, viņa pieņēma kādu plānu, cerēdama jaunekļa dzīvi reizi par visām reizēm saistīt ar savējo. Taču, lai saruna neaprautos un nemostos nojautas par viņas iecerējumu, Džūdita atbildēja uz Zvērkāvja pēdējo piezīmi tik nopietni un sirsnīgi, it kā ne­maz nebūtu mainījusi savu sākotnējo nodomu.
   —   Pēc tā, ko šovakar esmu izlasījusi, man nepavisam nav pamata dižoties ar saviem radu rakstiem, — meitene sacīja skumīgā balsī. — Tiesa, man bijusi māte, bet vi­ņas uzvārdu pat es nezinu; un attiecībā uz manu tēvu droši vien būs labāk, ja nekad neizdibināšu, kas viņš bijis, citādi par viņu runāšu ar pārāk lielu rūgtumu.
   —   Džūdit, — Zvērkāvis, mīļi saņemdams viņas roku, sacīja ar sirsnību, kas aizkustināja meiteni, — man do­māt, šovakar jau diezgan runāts. Liekaties uz auss un pagaidām aizmirstat, ko esat jutusi un redzējusi; kas ta­gad izskatās tumšs, tas no rīta varbūtās rādīsies gaišāks. Galvenais, nekad neko nedarāt aiz rūgtuma vai vēlēšanās sev atriebties par citu cilvēku misēkļiem. Viss, ko šovakar esam divatā runājuši un darījuši, ir jūsu noslēpums, un es to neizpļāpāšu nevienam, pat Cingačgukam ne; un varat būt pārliecināta: ja viņš nespēj to izdabūt no manis, tad nespēj neviens. Ja jūsu vecāki bijuši kauč kādīgi vaini­nieki — lai tad meita ir krietnāka; paturat prātā, ka esat jauna, un jaunieši vienmēr var cerēt uz labāku nākotni; turklāt esat apķērīgāka, nekā parasts, un šādi ļauži palai­kam uzveic grūtības; visbeidzot, jūs esat reti daiļa, un tā ir neapstrīdama priekšrocība. Tagad laiks drusciņ atpūs­ties, jo vienam no mums rādās grūta rītdiena.
   Tā runādams, Zvērkāvis piecēlās, un Džūditai neatlika nekas cits kā sekot viņa priekšzīmei. Lādi aizvēra un no­slēdza, un viņi šķīrās, ne vārda nesakot; Zvērkāvis atlai­dās uz grīdas turpat būdā, bet meitene nogulās blakus Dvesmai un Hetijai. Nepagāja ne piecas minūtes, kad jau­neklis jau iegrima dziļā miegā, bet Džūdita vēl ilgi palika nomodā. Viņa īsti nezināja, vai skumt vai priecāties, ka pārprasta. No vienas puses, viņa bija saglabājusi savu sievišķīgo pašcieņu; no otras puses, viņa izjuta neveiksmi­nieces īgnumu, vismaz pagaidām viņas cerības nebija pie­pildījušās, un nākotne šķita tik tumša. Bez tam viņas prātu nodarbināja jaunais lēmums un drosmīgais plāns rītdienai; un, kad snauda pēdīgi aizdarīja Džūditai acis, atplaiksnījās panākumu un laimes aina, ko uzbūra viņas iztēle, dzīvespriecīgas dabas un bagātīgas izdomas ietek­mēta.

   Ak, māmiņ, melna ēna kŗīt
   Un manus gaišos sapņus dieļ,
   Jau drūma padebeša vīts
   Tik īsā mūža augšupceļš.
   Bez atbalss lūpās dziesma lūst,
   Un karstais avots krūtīs žūst.
   Mārgareta Deividsona
   Dvesma un Hetija piecēlās, gaismai austot, bet Džūdita palika vēl guļam. Ar savu tualeti delavēre tika galā vienā brīdī. Drīz viņas garie, melnin melnie mati bija sakārtoti vienkāršā mezglā, kal ikona tērps cieši sajozts ap slaido vidukli un mazās kājiņas ieautas koši izgreznotos mokasī­nos. Uzposusies viņa atstāja biedri kopjam mājas soli un izgāja priekšdurvē paelpot tīro rīta gaisu. Te viņa sastapa Cingačguku, kas ar meža dēla skadrumu un indiāņa no­pietnību pētīja krastus, kalnus un debesis.
   Mīlētāji tikās vienkārši, bet sirsnīgi. Savu maigumu virsaitis parādīja bez zēniska straujuma, bet meitenes smaidā un biklajos skatienos izpaudās kautrs glāsainums, kas raksturīgs viņas dzimumam. Runāt runāja vienīgi abu acis, taču viņi sapratās tik labi, it kā būtu ļāvuši vaļu ve­seliem vārdu plūdiem. Dvesma reti bija izskatījusies tik daiļa kā šinī brīdī; tagad, kad viņa bija atpūtusies un no­mazgājusies, viņas meitenīgajā stāvā un sejā viedās spir­gtums, ko meža grūtumos nevienmēr var saglabāt pat jau­nas un skaistas iezemietes. Turklāt Džūdita, īsu laiku pazī- damās ar Dvesmu, ne tikai bija viņu paskolojusi tualetes mākslās, bet arī iedāvinājusi viņai dažus greznojumus, kas izcēla indiāņu jaunavas dabisko daiļumu. To visu mī­lētājs juta un redzēja, un uz mirkli viņa seja iestarojās priekā; bet tā drīz kļuva atkal nopietna un apmācās skumja un bažīga. Iepriekšējā vakarā iznestie ķeblīši jo­projām atradās «pagalmā»; nolicis divus pie sienas, vir­saitis atlaidās uz viena, ar žestu aicinādams biedri apsēs­ties uz otra. Kad tas bija izdarīts, viņš vēl veselu minūti palika tāds pats kluss un domīgs, saglabādams apcerīgu cienīgumu kā cilvēks, kas dzimis, lai ieņemtu vietu pie apspriešanās ugunskura, bet Dvesma slepus vēroja Cin­gaČguka seju, izturēdamās ar to lēnību un pacietību, kāds pieklājas viņas tautas sievietei. Pēc tam jaunais karavīrs izstiepa roku, it kā norādot uz jaukumiem, kas piemita ainavai šinī burvīgajā stundā, kad visu skaistināja agra rīta liegais dzidrums; viņš lēnām vilka ar roku apkārt — pret ezeru, pakalniem un debesīm, un meitene līksmā iz­brīnā laida acis līdzi šai kustībai, smaidīdama par katru jaunu krāšņumu, kas atklājās tās skatienam.
   —   Ha! — virsaitis iesaucās, jūsmodams par ainavu, ka^ šķita tik neparasta pat viņam, jo šis bija pirmais ezers, kuru viņš redzēja. — Šī ir Manito zeme! Āliņģiem tā ir par labu, Dvesma, bet šīs cilts plušķi baros gaudo pa mežu. Viņi domā, ka delavēri guļ aiz kalniem.
   —  Tikai viens gan ne, Cingačguk. Viens ir te; un viņa dzīslās rit Unkasu asinis!
   —   Kas ir viens karavīrs pret veselu cilti? Taka uz mūsu ciemiem ir ļoti gara un līkumota, un mēs iesim pa to zem tumšas debess. Es baidos arī, Kalnu Sausvieža Zieds, ka iesim pa to vieni paši.
   Dvesma saprata šo norādi, un tā skumdināja viņu, kaut arī meitenes ausīm bija patīkami dzirdēt, ka mīļotais viņu salīdzina ar pašiem jaukākajiem un smaržīgākajiem zie­diem viņas dzimtajos mežos. Viņa pieklājīgi klusēja, jo nule teiktajam bija sakars ar drūmu interesi, kāda visvieg­lāk apvaldāma, taču viņas daiļo muti rotāja smaids, ko viņa aiz gandarījuma nespēja apslēpt, par spīti tai skolai, kuru bija izgājusi.
   —   Kad saule būs tur, — delavērs atsāka, pie tam pa- slēja stāvus plaukstu ar izstieptu pirkstu, norādīdams uz zenītu, — mūsu cilts lielais mednieks dosies atpakaļ pie hūroniem, kuri ar to apiesies kā ar lāci, ko viņi dīrā un cep, kaut arī viņu vēderi pilni.
   —   Lielais Gars var mīkstināt viņu sirdis un nepieļaut, ka viņi top tik asinskāri. Esmu dzīvojusi hūronu vidū un pazīstu viņus. Ilūroniem ir sirdis, un viņi neaizmirsīs, ka viņu bērni var nokļūt delavēru rokās.
   —   Vilks gaudos, kā gaudojis; cūka vienmēr gribēs ēst. Mingi ir zaudējuši karavīrus; pat sievietes prasīs atrieb­ties. Bālģīmim ir ērgļa acis, un viņš spēj ieskatīties mingu sirdīs; viņš negaida žēlastību. Viņa prāts ir apmācies, kaut arī nav apmācies viņa vaigs.
   Sekoja ilgs, domu pilns klusumbrīdis. Dvesma zagšus saņēma virsaiša roku, it kā meklēdama atbalstu, taču ne­iedrošinājās lūkoties viņa sejā, kas tagad vārda tiešajā nozīmē kļuva baismīga, jo indiāņa krūtīs cīnījās vērsmī- gas, pretējādas jūtas un stingra apņēmība.
   —   Ko darīs Unkasa dēls? — beidzot meitene bikli vai­cāja. — Viņš ir virsaitis un jau guvis slavu apspriedēs, kaut arī tik jauns. Sirds viņam saka to, kas visgudrāk; vai ari galva teic tos pašus vārdus, ko viņa sirds?
   —   Ko saka Vahtavaha, kad mans tuvākais draugs ir šādās briesmās? Vismazākie putniņi dzied visjaukāk; ir vienmēr patīkami klausīties to dziesmas. Es savās šaubās vēlos dzirdēt Mežu Paceplīti; tās vīterošana ieskanēs ne tikai ausīs vien.
   Dvesma atkal izjuta dziju gandarījumu, ko allaž spēj radīt uzslava, kuru dzird no mīļotā cilvēka. Delavēru jau­nekļi meiteni bieži godāja par Sausvieža Ziedu, taču šī iesauka nekad viņas ausis neskanēja tik saldi kā no Cin­gaČguka mutes; turpretī par Mežu Paceplīti jaunavu dē­vēja tikai viņš viens pats. Virsaitis palaikam lietoja šos vārdus, kas tagad sagādāja klausītājai neizsakāmu prieku, jo lika domāt, ka nākamajam vīram viņas uzskati un ietei­kumi ir tikpat pieņemami, cik viņas balss un runas veids patīkami; tātad Cingačguks ne vien cildināja savas iecerē­tās daiļumu, bet arī augstu vērtēja viņas padomu, un ne­kas tā neielīksmo indiāņu meiteni kā šāda divkārša atzi­nība no viņas līgavaiņa. Dvesma spieda abām plaukstām viņa roku un atbildēja:
   —  Vahtavaha teic, ka ne viņa, ne Cingačguks nevarēs vairs gulēt, neredzot sapņos hīironus, un smieties, ja Zvēr­kāvis mirs no mingu tomahauka un Cingačguks un Vahta­vaha neko nebūs darījuši, lai glābtu savu draugu. Viņa drīzāk dosies atpakaļ un staigās savu garo taku viena pati nekā ļaus šādam melnam mākonim aptumšot viņas laimi.
   —  Labi! Vīram un sievai ir tikai viena sirds; viņi ska­tās vienām acīm un pazīst vienas jūtas.
   Nav vajadzības te atstāstīt viņu turpmāko sarunu. Kā jau zināms, tā attiecās uz Zvērkāvi un viņa izredzēm; to­mēr būs labāk, ja viņu lēmums atklāsies vēstāmo noti­kumu gaitā. Jaunības spirgtuma pilnais pāris aizvien vēl sarunājās, kad saule parādījās virs priežu galotnēm un spožas dienas gaisma piestrāvoja ieleju, tā ka ezers, meži un nokalnes sāka margot lielā priekā. Taisni šinī brīdī Zvērkāvis iznāca no būdas un uzkāpa priekšdurvē. Viņš vispirms paraudzījās skaidrajās debesīs, pēc tam pārlaida žiglu skatienu ainavai un beidzot laipni pamāja ar galvu abiem saviem draugiem un jautri uzsmaidīja Dvesmai.
   —   Nu, — viņš labskanīgi sacīja savā parastajā no­svērtībā, — cilvēks, kas redz sauli nogrimstam rietumos un nākamajā rītā jau agri pieceļas, katrā ziņā to ierau­dzīs atgriežamies austrumos; tā ir kā lenkts briedis, kas riņķo ap savu iemīļoto vietu. Jā, Dvesma, man domāt, tu esi to visu skatījusi atkal un atkal un tomēr tavā meite­nes prātā nekad nav iešāvies vaicāt, kāpēc tas tā ir.
   Cingačguks un viņa līgava piepešā izbrīnā pacēla acis uz lielo spīdekli, un pēc tam viņi vērās viens otrā, it kā meklēdami šīs mīklas atrisinājumu. Viss parastais, pat diža dabas parādība, notrulina mūsu jūtas; un šie vien­kāršie ļaudis vēl nekad nebija domājuši izskaidrot dien­dienā notiekošu kustību, kaut ari tā liktos nezin cik dī­vaina, ja sāktu gudrot par to. Negaidīti izvirzītais jautā­jums abus pārsteidza vienādā mērā, turklāt tikpat stipri, kā jauns un asprātīgs apgalvojums dabaszinātnē būtu pārsteidzis mācītu vīru. Tikai Cingačguks izlēma, ko at­bildēt.
   —   Bālģīmji zina visu, — viņš teica. — Tie var mums pastāstīt, kāpēc vakaros Saule aiziedama paslēpj savu seju.
   —   Ahā, nu redzams, cik jūs, sarkanādaiņi, esat gudri, — mednieks ar smieklu sacīja. Viņam bija patī­kami pierādīt savas rases pārākumu, apgaismojot šo no­risi, un viņš dzīrās to darīt savā īpatnējā veidā. — Pa­klau, Čūska, — viņš turpināja cienīgāk, tomēr vienkārši, bez kādas samākslotības, — tas ir vieglāki izskaidrojams, nekā indiānis savā prātā var domāties. Kauč arī Saule liekas staigājam pa debesīm, īstenībā tā nemaz nekustas, bet Zeme griežas; un ikkatrs spēj apjēgt, ka, pieķēries, sacīsim, pie dzirnu rata, kas griežas, viņš citreiz redzēs debesis un citreiz atradīsies zem ūdens. Te nav nekāda lielā noslēpuma, ir tikai daba vien. Kā Zeme iekustināta — tas gan brīnums.
   —  No kurienes mans brālis zina, ka Zeme griežas? — indiānis jautāja. — Vai viņš var to redzēt?
   —   Nu, atzīstos, tas patiešām ir jaucis padomu, delavēr; esmu bieži lauzījis galvu, bet nekad neesmu ticis īsti gudrs. Dažreiz man rādījies, ka izprotu visu; un pēc tam atkal bijis jāatzīst, ka nav iespējams gūt skaidrību. Lai būtu kā būdams, Zeme griežas, manējie tā saka, un tev jā­tic, jo viņi var pareģot aptumsumus un citus dīvus, kas palaikam šausmina indiāņus, kuri tos iztulko saskaņā ar saviem nostāstiem.
   —   Labi. Tas taisnība; neviens sarkanais cilvēks to ne­noliegs. Kad rats griežas, manas acis var redzēt kustību, bet tās neredz, ka Zeme griežas.
   —   Ā, to es saucu par juteklisku ietiepību! Saka, redzēt esot ticēt; un ne mazums cilvēku tic vienīgi tam, kas re­dzams. Taču, virsaiti, tas nav gluži tik pamatoti, kā varētu pirmajā galā šķisties. Es zinu, tu tici Lielajam Garam; un tomēr, esmu pārliecināts, tu ncattaptu parādīt, kur tas redzams.
   —   Cingačguks var to redzēt visur — visur labajā un Ļauno Garu sliktajā. Lielais Gars ir ezerā, mežos, māko­ņos, Vahtavahā, Zvērkāvi, Tamenundā, Unkasa dēlā. Ļau­nais Gars — mingos. To zinu, bet es neredzu Zemi griežamies.
   —   Es nebrīnos, ka tevi sauc par Čūsku, delavēr; nē, ne­maz ar! Tavos vārdos vienmēr ir jēga, un tā bieži vēro­jama arī tavā sejā! Tavas atbildes gan gluži nesaskan ar manu domu. Tu zini no Lielā Gara darbiem, ka tāds ir, un bālģīmji zina no Zemes griešanās sekām, ka šāda kus­tība notiek. Tāda ir šī jautājiena būtība, kauču nemāku tev pastāstīt sīkāki, kā tas viss izskaidrojams. Bet es to zinu; to apgalvo visi manējie; un, ko apgalvo visi bālģīmji, tas laikam taisnība vien ir.
   —   Kur būs mans brālis Zvērkāvi?, kad saule rīt atradī­sies virs tās priedes galotnes?
   Mednieks satrūkās un cieši, taču bez kāda uztraukuma vērās savā draugā. Pēc tam Zvērkāvis deva viņam zīmi sekot un iegāja šķirstā, lai turpmāko sarunu nedzirdētu meitenes, kuru jūtas, kā jauneklis baidījās, varētu gūt virsroku pār viņu prātu. Te viņš apstājās un klusākā balsī atsāka sarunu.
   —   Čūska, — viņš sacīja, — tas bija mazlietiņ aplamīgi no tevis — uzņemt šādu valodu, kad Dvesma ir klāt un baltā meitene var noklausīties. Jā gan, tu uzvedies maz­lietiņ aplamīgi — pretēji savam paradumam. Nu, nekas. Droši vien Dvesma nesaprata un otra nedzirdēja. Lai būtu kā būdams, ir vieglāki uzdot šo jautājienu nekā atbildēt uz to. Neviens mirstīgais nevar pateikt, kur viņš būs, kad no rīta uzlēks saule. Man prāts tev pavaicāt to pašu, Čūska, un es gribētu zināt, ko tu atbildētu.
   —   Cingačguks būs kopā ar savu draugu Zvērkāvi; ja Zvērkāvis būs garu zemē, viņš redzēs Lielo Čūsku lienam blakus; ja paliks zem .šīs saules, tās siltums un gaisma glāstīs abus.
   —   Es saprotu tevi, delavēr, — sacīja mednieks, ko aiz­kustināja drauga vienkāršā uzticība. — Šāda runa ir skaidra visās valodās.; tā nāk no sirds un arī iet pie sirds. Ir labi tā domāt, un varbūtās ir labi pie tās pašas reizes tā pateikt, bet nebūtu labi tā darīt, Čūska. Tu vairs neesi viens savā dzīvē; kauč arī jums jāmaina būdiņa un jātiek galā ar citām izdarībām, iekām Dvesma kļūs par tavu likumīgo sievu, tomēr jūs jau esat tikpatās kā apprecēju­šies, ta ka tev ar viņu jādalās priekos un bēdās. Nē, nē, Dvesmu nedrīkst pamest — pamest tamdēļ, ka starp mani un tevi drusciņ negaidīti savilcies mākonis, pie# tam drus­ciņ tumšāks, nekā varējām domāties.
   —   Dvesma ir mohikāņu meita; viņa zina, kā paklausīt savam vīram. Viņa tam sekos. Abi būs kopā ar delavēru Lielo Mednieku, kad saule rīt pacelsies virs tās priedes.
   —   Lai dievs tevi pasarga, virsaiti! Tas ir tīrais neprāts! Vai tad jūs spējat grozīt mingu dabu? Tavs staltums un Dvesmas asaras un daiļums taču nepār vērtīs vilku vāverē, nepadarīs lūsi miermīlīgu kā briedēnu! Nē, Čūska, met pie malas tādas domas un atstāj mani likteņa ziņā. Galu galā nemaz nav 'droši pasakāms, vai šie slamsti taisās mani mocīt, varbūtās viņi tapuši žēlīgi un apjēguši, cik ne­krietna šāda rīcība; tiesa, ir gaužām vājas cerības, ka mings novērsīsies no ļaunuma un savā sirdī ļaus paturēt virsroku žēJastibai. Lai vai kā tas būtu, neviens skaidri nezina, kas notiks; un tādu jaunu būtni kā Dvesma ne­drīkst upurēt neziņai. Laulība nepavisam nav tāda vieno­šanās, kā daži jaunieši domājas. Nu, ja tu būtu puisī vai tikpatās kā puisī, -delavēr, es gaidītu, ka no saules lēkta līdz rietam ložņāsi un maisies ap blandoņu nometni, vil - stīdams viņus un kaldams plānus, skubīgs kā suns, kas pa­zaudējis pēdas; es gaidītu, ka darīsi itin visu, lai palīdzētu man un piešmauktu naidnieku; bet divi bieži ir vājāki par vienu, un mums jāsamierinās ar īstenību.
   —. Klausies, Zvērkāvi, — indiānis teica ar tādu sparīgu uzsvaru, kas rādīja, cik pārliecināti viņš runā. — Ko da­rītu mans bālais brālis, ja Cingačguks būtu hūronu rokās? Aiz Uvī tos uz delavēru ciemu un sacītu virsaišiem, sirm­galvjiem un jauniem karavīriem: «Lūk, te ir Vahtavaha, sveika un vesela, lat gan drusku nogurusi, ihed te — Zvēr­kāvis, viņš nogurts mazāk par Sausvieža Ziedu, jo ir spē­cīgāks, bet arī viņš sveiks un veselisj» Vai viņš tā darītu?
   —  Nu, tas ir dikti āķīgi vaicāts; lielāku viMibu nesa- gudroifcti pat mings. Kā tev iesitās prātā uzdot, šādu j.au- tājienu? Ka e:s darītu? Pirmām kārtām Dvesma laikam gan nemaz nebūtu; manā sabiedrībā, jo patiktu pēc iespē­jas tivāki pie tevis, un tamdēļ vissv ko runāji; par viņu, ir nieki vien. Ja viņa; nenāktu man līdzi, tad, protams, neva­rētu nogurt šādā pārgājienā un es neņemtu mutē vārdus, ko nupat teici. Tā nu, Čūska, redzi, ka; esi nostājies pret saprātu; labāki padodies tam, jo cīnāties pret saprātu ne­piedien virsaitim ar tavu slavu un raksturu.
   —  Mans brālis, nav uzticīgs pats sev; viņš aizmirsis, ka rnunā ar cilvēku, kas sēdējis pie savas tautas apsprieša­nās ugunskuriem, — indiānis laipni teica. — Vajag sacīt to, kas neiet pa vienu ausi iekšā un pa otru ārā. Vārdiem nevajag būt tādām vieglām: pūciņām, ko aiznes vējiņš, kurš nesaceļ pat ņirbu vilnīšus. Viņš nav atbildējis, uz manu jautājumu; kad virsaitis uzdevis jautājumu, viņa draugam neklājas runāt par kaut ko citu.
   —  Es saprotu tevi, deliavēr; tīri labi saprotu, ko tu domā, un patiesība man neļauj sacīt savādāki. Taču at­bildēt nav tik viegli, kā tev varbūtās liekas, un iemesls ir vienkāršs. Tu gribi zināt, ko* es darīta, ja man būtu līgava uz ezera, tāpatās kā tev, un ja mans draugs atrastos hū­ronu nometnē un viņam drauidētu mocības. Vai tā ir?
   indiānis klusēdams pamāja ar galvu, pie tam saglabāja savu nesatricināmo cienīgumu, tikai viņa acis spīdēja, re­dzot otra apmulsumu.
   —   Nu, man nav Ibžjis līgavas; ne pret vienu jaunu sie­vieti vēl neesmu lolojis tās jūtas, ko tu loto pret Dvesmu, izturos gan labi pret viņam visām. Tomēr mana sirds, kā mēdzam sacīt, ir brīva, un tamdēļ es nevaru pateikt, ko darītu. Draugs velk stipri; to zinu no' savas, pieredzes, Čūska; bet, ja spriežu pēc tā, ko esmu dzirdējis par mīles­tību un vērojis, tad man vedas domāt, ka līgava velk stip­rāki.
   —  Taisnība. Bet CingaČguka līgava nevelk uz delavēru būdiņām, viņa velk uz hūronu nometni.
   —   Dvesma ir dūšīga meitene, kauču viņai, rokas un kā­jas maziņas kā bērnam un balss mīlīga kā ķauķim; jā, viņa ir dūšīga meitene un savu senču cienīga. Nu, kas tev prātā, Čūska? Es nedomāju, ka viņa grozījusi savu lē­mumu un taisās doties naidnieka rokās un kļūt par hūrona sievu. Ko tu gribi darīt?
   —   Vahtavaha nekad nedzīvos irokēzu vigvamā, — dela­vērs dzedri atbildēja. — Viņai ir mazas kājas, bet tās var viņu aiznest uz viņas tautas ciemiem; viņai ir mazas ro­kas, bet liels prāts. Kad pienāks laiks, mans brālis redzēs, ko varam darīt, lai mingi viņu nenomocītu.
   —   Nemēģini neko pasākt bez apdoma, delavēr, — otrs dedzīgi sacīja. — Droši vien tu rīkosies pats pēc sava prāta; un visumā tas ir pareizi, jo jūs nebūsit laimīgi, ja neko nedarīsit. Bet neesi karstgalvīgs. Es negaidiju, ka atstāsi ezeru, kamēr mans liktenis nebūs izšķīries; bet at­ceries, Čūska: nekādas mocības, ko mingi spēj sadomāt savā vellišķībā, ne zaimi un nievas, ne dedzināšana un ce- pināšana un nagu raušana, ne citi necilvēcīgi sagudro­jumi tik ātri nesalauzīs manu garu kā atklājums, ka tu un Dvesma esat nokļuvuši naidnieka varā, cenzdamies kauč ko darīt manis dēļ.
   —  Delavēri ir piesardzīgi. Zvērkāvis neatklās, ka viņi aizvērtām acīm skrien svešā nometnē.
   Te saruna beidzās. Drīz Hetija paziņoja, ka brokastis gatavas, un visi sasēdās ap vienkāršo galdu bez kādām lielām ērtībām, kā jau robežnieki. Džūdita pēdējā ieņēma savu vietu bāla un klusa. No meitenes sejas bija vērojams, ka viņa pārlaidusi grūtu nakti, pat šķita, ka viņa nemaz nav gulējusi. Šo maltīti iebaudīja, nebilstot ne vārda; sie­vietēm, redzams, trūka apetītes, bet abi vīrieši ēda, kā paraduši. Pēc tam pulciņš piecēlās no galda. Bija agrs un vēl atlika dažas stundas līdz tam brīdim, kad gūsteknim jāatstāj savējie. Zinādami šo apstākli un būdami ieinte­resēti Zvērkāvja liktenī, visi atkal sanāca priekšdurvē, jo gribēja vēl turēties kopā ar draugu, klausīties viņa valodā un, ja iespējams, parādīt viņam uzmanību, nolasot no acīm un izpildot viņa vēlēšanās. Zvērkāvis pats izskatījās gluži mierīgs, viņš runāja mundri un nepiespiesti, taču vairījās no jebkādas tiešas norādes uz šīsdienas gaidāmo lielo notikumu.
   Pēc kāda laiciņa Zvērkāvis uzaicināja Džūditu parunā­ties. Meitene paklausīja ar prieku un tikko spēja to ap­slēpt. Viņa iegāja būdā, sekodama medniekam, un atme­tās uz ķeblīša. Jauneklis paņēma no kakta «briežu nāvi» — šauteni, ko viņa bija tam iedāvinājusi, apsēdās un nolika ieroci uz ceļiem. To izgrozījis apkārt un apkārt un ar tādu kā maigu uzmanību nopētījis mehānismu un stobra res­gali, Zvērkāvis pievērsās tematam, kas bija pamudinājis viņu lūgt šo sarunu.
   —   Ka sapratu, Džūdit, jūs man uzdāvinājāt šo šau­teni, — viņš teica. — Es biju ar mieru to pieņemt, jo jau­nai sievietei nav nekādas lielās vajadzības pēc šaujamā. Šai lietai ir dižens nosaukums, ko tā pelna, un tā prasās pēc drošas un zināmas rokas, jo bezrūpīga un neapdomāta rīcība var izputināt vislabāko slavu.
   —   Vai kādam citam šī šautene piederētos vēl labāk nekā jums, Zvērkāvi? Tomass Haters reti kad kļūdījās ar to, un jūsu rokās tā būtu …
   —   … droša nāve! — mednieks pārtrauca meiteni un nosmējās. — Es pazinu kādu bebrinieku, kas arī tā dēvēja savu šauteni, bet plātīšanās vien bija, jo esmu redzējis delavērus, kuri no neliela attāļuma raidīja savas bultas tikpatās trāpīgi. Lai nu kā, es nenoliedzu savu iedabu — jo šī ir tikai iedaba, Džūdit, nevis daba —, nenoliedzu savu iedabu un tamdēļ atzīstu, ka šī šautene diezin vai varētu būt vēl labākās rokās nekā tagad. Bet cik ilgi tā paliks tur? Runājot ar jums, es varu sacīt patiesību, kauču negribētu, ka to zina Čūska un Dvesma; bet no jums neva­jag slēpt patiesību, jo jūs, domājams, to neizjutīsit tik sā­pīgi kā tie, kas mani pazīst ilgāki un labāki. Cik ilgi šī vai jebkura cita šautene man piederēs? Šis ir nopietns jau­tājiens, par kuru jādomā, un, ja notiks tas, kas ir gai­dāms, tad «briežu nāve» paliks bez īpašnieka.
   Džūdita klausījās ar šķietamu nesatraucamību, lai gan iekšējā cīņa ņēma viņai gandrīz visus spēkus. Zinādama biedra īpatnējo raksturu, viņa piespieda sevi saglabāt ārēju mieru; taču, ja Zvērkāvis nebūtu veltījis visu uzma­nību šautenei, cilvēks ar tādu izcilu novērošanas spēju laikam gan saredzētu dvēseles mokas, ko cieta meitene, klausīdamās viņa vārdos. Ar savu lielo pašsavaldīšanos Džūdita tomēr varēja sarunu turpināt tā, lai mednieks jo­projām nenoģistu viņas jūtas.
   —   Ko man darīt ar šo ieroci, ja gadīsies tas, ko jūs, kā liekas, gaidāt? — viņa vaicāja.
   —   Taisni par šo jautājienu es gribēju parunāt ar jums, Džūdit, taisni par to. Te ir Cingačguks. Lai arī viņš ir tāļu no šaušanas mākslas kalngaliem — jo maz sarkanādaiņu tos sasniedz —, lai arī viņš ir tāļu no šiem kalngaliem, taču pelna cieņu un gūst aizvien labākas sekmes šinī no­zarē. Turklāt viņš ir mans draugs; un viņš man liekas jo tivāks tāpēc, ka mūsu starpā nevar būt nekādas sarau­šanās iedabas dēļ; viņa iedaba ir sarkana un manējā caur­caurēm balta. Tātad — es vēlētos atstāt «briežu nāvi» Cin­gačgukam, ja kauč kādīgs notikums laupītu man iespēju parādīt cieņu un darīt godu jūsu dārgajai dāvanai, Džūdit.
   —   Atstājiet, kam gribat, Zvērkāvi; šautene ir jūsu, va­rat ar to rīkoties pēc savas patikas; Cingačguks to dabūs, ja jūs neatgriezīsities un ja tāda ir jūsu vēlēšanās.
   —   Vai šinī sakarībā esat apspriedusies ar Hetiju? Ve­cāku manta paliek viņu bērniem, nevis vienam no tiem.
   —   Ja domājat savas tiesības dibināt uz likuma, tad es baidos, ka nevienai no mums nav pamata pretendēt uz šo šauteni. Tomass Haters nebija ne Esteres, ne,Džūditas tēvs. īstenībā mēs esam tikai Džūdita un Estere, cita vārda mums nav.
   —   Tāds varbūtās ir likums, tomēr tas neko lielu ne­groza, meitene. Saskaņā ar ģimenes parašu visas mantas pieder jums, un te neviens to neapstrīdēs. Ja tikai Hetija sacīs, ka viņai nav iebildumu, mans prāts būs gluži mie­rīgs šinī ziņā. Taisnība, Džūdit, jūsu māsai nav ne jūsu skaistuma, ne atskārtas; taču, jo mazāki prāta cilvēkam, jo vairāki mums jābēdā par viņa tiesībām un labklājību.
   Džūdita neatbildēja, bet, piegājusi pie loga, ataicināja māsu. Lādzīgā un atsaucīgā Hetija mīļumis piekrita priekšlikumam atdot Zvērkāvim pilnas tiesības uz vērtīgo šauteni. Mednieks acīmredzot bija īsti laimīgs, vismaz pa­gaidām; atkal un atkal nopētījis savu dižo guvumu, viņš apņēmīgi paziņoja, ka pats pārbaudīšot tā krietnās īpašī­bas, iekām atstāšot cietoksni. Laikam gan neviens zēns nebija kārāk tiecies izmēģināt savu jauno tauri vai stopu, kā šis panaivais mežinieks dzīrās izmēģināt savu ieroci. Atgriezies priekšdurvē, viņš vispirms noveda sānis dela­vēru un pateica, ka šī slavenā šautene palikšot tam, ja tagadējo īpašnieku piemeklēšot kaut kas ļauns.
   —   Nu tev, Čūska, ir vēl viens iemesls uzmanīties un karstgalvīgi neskriet briesmās, — mednieks piemetināja, — jo iegūt šādu šauteni ir tikpatās kā izcīnīt uzvaru visas cilts labā. Mingi taps zaļi aiz skaudības, un — svarī­gāki — viņi baidīsies ložņāt ap ciemu, kur šis ierocis gla­bāsies. Tamdēļ pieskati to labi, delavēr, un neaizmirsti, ka tagad tev jāsarga lieta, kas tikpatās augstu vērtējama kā cilvēks bez kādas vainas. Dvesma ir dārga tev, un tam tā ari jābūt, bet «briežu nāvi» mīlēs un turēs godā visa tava tauta.
   —   Šautenes maz atšķiras, Zvērkāvi, — Cingačguks at­bildēja angļu valodā, kurā šoreiz runāja viņa draugs; indiānis jutās drusku aizskarts, ka viņa līgava pielīdzi­nāta ierocim. — Visas ņem dzīvību; visas no koka un dzelzs. Sieva dārga sirdij; šautene laba šaut.
   —   Un kas ir cilvēks mežos, ja viņam trūkst šaujamā? Labākajā gadijienā nožēlojams trapers vai nelaimīgs slotu sējējs un grozu pinējs. Tāds cilvēks var kaplēt kukurūzas lauku un vilkt dzīvību, bet nezina, cik garda ir brieža gaļa, un neatšķir, kas lāča un kas cūkas šķiņķis … Nu, draugs, man sirds nestin nesas pārbaudīt šo slaveno ieroci, un varbūtās otra šāda iespēja nekad vairs negadī­sies. Dabū savu šauteni, un es pamērķēšos ar «briežu nāvi», lai izdibinātu dažus no tās slepenajiem krietnu- miem.
   Sis ierosinājums patika visiem, jo deva domām jaunu ievirzi, atvieglojot tās un solot interesantus iznākumus. Meitenes žigli un mundri iznesa ieročus. Hatera arsenāls bija bagāts; tanī atradās vairākas šautenes, kuras visas pastāvīgi tika turētas pielādētas katram gadījumam. Ta­gad vajadzēja vienīgi piebērt uz pannām svaigu pulveri, un šautenes būtu sagatavotas. To paveica ātri, jo talkā nāca sievietes, kas šo darbu prata tikpat labi kā vīrieši.
   —   Nu, Čūska, sākumā būsim pieticīgi, izmēģināsim vecā Toma parastās šautenes un tikai pēc tam palūkosimies, kā klausa tavs ierocis un «briežu nāve», — Zvērkāvis teica, priecādamies, ka atkal tur šauteni un var parādīt savu izmaņu. — Te ir putnu, cik uziet, daži peld, citi lido, un tie turas piemērotā attāļumā no šī mitekļa. Saki, dela­vēr, — kuru no šīm radībām tu gribētu patramdīt? Lūk, austrumu pusē peld nira, tā mums vistivāki, un šī ir ra­dība, kas līdz ar uzliesmojumu paslēpjas zem ūdens, un tā droši vien stingri pārbaudīs i šauteni, i pulveri.
   Cingačguks bija skops vārdos. Ieraudzījis pieminēto putnu, indiānis tūlīt notēmēja un izšāva. Pīle ienira līdz ar uzliesmojumu, kā jau bija sagaidāms, un lode aizlēca pa ezera virsmu, atsitusies pret ūdeni dažas collas no vie­tas, kur nupat vēl bija peldējis putns. Zvērkāvis sirsnīgi nosmējās, bet tanī pašā laikā sagatavojās šāvienam; viņš stāvēja, modri vērodams rāmā ūdens spoguli. Drīz vien tur parādījās tumšs plankums, pīle uznira, lai ieelpotu gaisu, un skurināja spārnus. Šinī mirklī lode ietriecās put­nam tieši krūtīs, un tas beigts apvēlās uz muguras. Nāka­majā brīdī Zvērkāvis, piemetis šautenes laidi pie grīdas, jau stāvēja tik mierīgi, it kā nekas nebūtu noticis, taču smējās savus īpatnējos smieklus.
   —   Tas vēl nenozīmē īsti pārbaudīt šautenil — viņš teica, it kā baidīdamies, ka citiem varētu rasties aplams ieskats par viņa nopelnu. — Nē, tas nerunā ne par labu, ne par sliktu šautenei, jo viss bija atkarīgs no drošas ro­kas un skadras acs. Putnam trūka elpas, citādi tas atkal ienirtu, pirms lode to sasniegtu. Bet Čūska ir pārāki slī­pēts, lai brīnītos par šādiem āķiem, pie kuriem viņš jau sen pieradis. Virsaiti, atceries: vienreiz tu domāji, ka teju, teju nokniebsi zosi, bet es, tā sacīt, ar dūmu mākonīti to nocēlu tev no deguna! Šādi stiķi tomēr nespēj ..sanaidot draugus, un jauniešiem ir nags uz jokiem. Ā, tur ir putns, kāds mums vajadzīgs, tas vienlīdz labs mērķim un pavar­dam, un nav jāatteicas no tam, kas gūstams godīgā ceļā. Rau, vairāki uz ziemeļiem, delavēr.
   Pēdējais lūkojās norādītajā virzienā un drīz ieraudzīja lielu, melnu pīli, kas majestātiskā mierā dižojās uz ūdens. Tānīs senajās dienās, kad tikai nedaudzi cilvēki ar savu klātieni traucēja mūžamežu harmoniju, gāju ūdensputni bija ļoti iemīļojuši visus mazākos ezerus, ar kuriem jo bagāti Ņujorkas iekšējie rajoni; un kādreiz šis ezers, tāpat kā citi, bija ņudzēt ņudzējis no kaijām, zosīm, garla- kām un daždažādu sugu pīlēm. Pēc Hatera ierašanās Mir­dzošais spogulis gan bija kļuvis klusāks nekā citas, tālā­kas un vientulīgākas ūdenskrātuves, tomēr šinī vietā jo­projām ligzdoja ne mazums minēto sugu pārstāvju, kā tie ligzdo vēl šobaltdien. Tanī brīdī no cietokšņa varēja re­dzēt savus simt putnus, kas gulēja uz ezera vai mazgāja spalvas dzidrajā ūdenī; taču neviens no tiem nelikās tāds piemērots mērķis kā pīle, ko Zvērkāvis tikko bija parādījis draugam. Cingačguks, kā parasti, nešķieda vārdus, bet darīja darāmo. Tagad viņš tēmēja rūpīgāk nekā iepriek­šējo reizi un arī iznākums bija labāks. Viņš ievainoja pīlei spārnu, un tā brēkdama pērās projām pa ūdeni, ātri vien attālinoties no saviem ienaidniekiem.
   —   Šīs mokas jāizbeidz! — Zvērkāvis iesaucās, kad putns pūlējās pacelties gaisā. — Un te noderēs šī acs un šautene.
   Pile aizvien vēl ķepurojās projām, kad to panāca likte­nīgā lode, nocirzdama tai galvu tik gludi kā ar cirvi. Dvesma bija atļāvusies klusu līksmes saucienu, redzot jaunā indiāņa sekmes, bet tagad savilka pieri un šķita sa­pīkusi, ka viņa draugs veiklāks. Turpretī virsaitim izlau- zas parastais prieka sauciens, un viņa smaids liecināja, ka viņš apbrīno, nevis apskauž biedru.
   —   Dvesma sabozās, bet tas nekas, Čūska; tas nekas, man no tam ne silts, ne auksts, — Zvērkāvis nosmējās. — Ir dabiski, ka sieviete pārdzīvo sava vīra uzvaras un neveiksmes, un savos aizspriedumos un draudzībā jūs jau esat vīrs un sieva … Virs mūsu galvām ir putns, kas pār­baudīs šautenes. Patēmē uz augšu — uz lidojošu mērķi! Tā būs īsta pārbaude, kas prasīs i labu šauteni, i labu aci.
   Se mita arī zivju ērgļi, un viens no tiem pašlaik lidinā­jās prāvā augstumā virs cietokšņa, vērīgi raudzīdamies pēc laupījuma, jo ērgļa mazuļi izsalkuši staipīja kaklus ligzdā, kas bija redzama nokaltušas priedes kailajā ga­lotnē. Cingačguks klusēdams pavērsa šauteni pret šo putnu un izdevīgā mirklī nospieda gaili. Putns pameta savu loku platāku, un tas nozīmēja, ka lode pāršķēlusi gaisu netālu no mērķa. Zvērkāvis, kas uztvēra mērķi vien­līdz droši un ātri, izšāva, tikko pārliecinājās, ka draugs nav trāpījis, un ērglis pametās krietnu gabalu lejup, tā ka vērotājs brīdi palika neziņā, vai lode to ķērusi. Mednieks pats tomēr atzina savu neveiksmi, un viņš uzaicināja draugu nemt citu šauteni, jo manīja, ka putns taisās aiz­lidot.
   —   Es to pamatīgi iztrūcināju, Čūska; esmu pārliecināts, ka sabužināju tam spalvas, taču asinis vēl nav izlietas, un šī vecā šautene arī neder tādam grūtam mērķim. Nevilci­nies, delavēr, tagad tev ir labāka šautene, un jūs, Džūdit, padosit man «briežu nāvi», jo šis brīdis īsti piemērots, lai pārbaudītu tās krietnumus, ja tādi ir!
   Visi sarosījās. Drīz abi sacenši bija gatavi, un meitenes stāvēja, nepacietīgi gaidīdamas gala iznākumu. Pēc zemā krituma ērglis bija apmetis plašu loku, un pašreiz tas vēcinājās augšup, atkal turēdamies gandrīz tieši virs cie­tokšņa, taču jau atradās tālāk nekā iepriekš. Cingačguks nolūkojās ērglī un pēc tam izteica domas, ka neiespējami trāpīt putnam tādā augstumā, turklāt tēmējuma līnija esot gandrīz stateniska. Bet Dvesma sāka klusi kurnēt, un tas pēkšņi sasparoja virsaiti, tā ka viņš izšāva. Rezultāts ap­stiprināja viņa ieskatu, jo ērglis lidoja, kā lidojis, — tas riņķoja apkārt un apkārt, it kā ar nicināšanu raudzīdamies lejup uz saviem ienaidniekiem.
   — Tagad, Džūdit, — Zvērkāvis ar smaidu izsaucās, pie tam viņa acis mirdzēja iejūsmā, — mēs redzēsim, vai «briežu nāve» ir arī «ērgļu nāve»! Pakāpies nostāki, Čūska, un vērīgi skaties, kā jāmērķē, jo tas, kas vērīgs, var iemācīties visu.
   Putnam ceļoties aizvien augstāk, Zvērkāvis rūpīgi notē­mēja — atkal un atkal. Pēc tam sekoja uzliesmojums un blīkšķis. Ašais nāves vēstnesis traucās augšup, un nāka­majā mirklī putns sazvila uz sāniem; tas šāvās lejup, ķepurodamies te ar vienu, te ar otru spārnu, brīžam kūle­ņodams kumuru kumuriem, vēlāk izmisīgi vēcinādamies it kā sāpēs, līdz beidzot, apmetis vairākus pilnus lokus, smagi nokrita šķirsta galā. Apskatot ķermeni, vīri no­skaidroja, ka lode to ķērusi starp spārnu un krūšu kaulu.

   Pār akmens plāksnēm vienaldzīgi baltām
    Līkst viņas krūts.
   Pat akmens nav tik ciets.
    Un taisnā soģe vērtē acīm saltām
   Ik mūža soli, kas caur mokām iets.
   Te mūsu parādi ir vākti vienuviet,
   Ik senaizmirstā domā vēlreiz pabūts;
   Un mirstīgais, kas darījis vien labu,
   Kad rakstu rullis gatavs, šausmās sabrūk.
   Džailss FIecerh
   — Mēs rīkojāmies karstgalvīgi, Čūska … ja gan, Džū­dit, rīkojāmies karstgalvīgi, laupīdami dzīvību tikai lielī­bas pēc! — Zvērkāvis iesaucās, kad Cingačguks aiz spār­niem turēja paceltu milzīgo putnu, kas dziestošām acīm vērās ienaidniekos, kā nevarīgi upuri allaž noraugās sa­vos nāvētājos. — Šāda ātrīga tukšas godkāres apmierinā­šana vairaki piedien puikām nekā diviem karavīriem uz karatekas, kauču viņi to min pirmo reizi savā mūžā. Ak vai! Nu, par sodu es tūlītās atstāšu jūs, un, kad palikšu viens ar asinskārajiem mingiem, man laikam gan vajadzēs atcerēties, ka dzīvība ir mīļa arī zvēriem mežā un putniem gaisā. Džūdit, te ir «briežu nāve», ņemat to atpakaļ un glabājat tādam, kam šis ierocis piederas vairāki nekā man.
   —   Es nezinu nevienu, kam tas piederas vēl vairāk, Zvērkāvi, — meitene strauji atbildēja. — Tikai jūs esat šis šautenes cienīgs.
   —   Ja liek vērā manu veiklību vien, tad jums varbūtās taisnība, meitene, bet mums ne tikai jāprot rīkoties ar šau­jamajiem ieročiem, bet arī jāzina, kad tos lietot. Kā rādās, šo pēdējo mākslu es vēl neesmu ieņēmies, tamdēļ paturat šauteni, līdz kamēr ieņemšos. Mirstošs cietējs, kauču tikai putns, modina svētīgas domas cilvēkā, kurš gan skaidri nezina, kad pienāks viņa paša pēdējā stunda, taču ir pār­liecināts, ka tā pienāks pirms saules rieta. Es atdotu at­pakaļ visu savu lielību, visu savu prieku, ko sagādāja mana acs un roka, ja šis nabaga ērglis atkal būtu pie sa­viem mazuļiem ligzdā!
   Klausītāji izbrīnījās, ka mednieks piepeši nožēlo pada­rīto, turklāt tādu parastu rīcību, kuras sekas cilvēki reti kad apsver, jo nemēdz domāt par fiziskajām ciešanām, ko viņi var sagādāt nevainīgām un bezpalīdzīgām būtnēm. Delavērs saprata drauga vārdus, taču diezin vai saprata jūtas, kas mudinājušas uz tādu runu, un, lai darītu galu ērgļa mokām, indiānis izvilka savu aso dunci un nogrieza tam galvu.
   —   Ko gan nenozīmē vara! — mednieks turpināja. — Un cik slikti, ja mums pieder vara un mēs nezinām, kā to iz­lietot! Ja mazajiem un vienkāršajiem cilvēkiem tik grūti darīt pareizi un nedarīt aplam, tad nav nekāds brīnums, Džūdit, ka lielie tik bieži nepilda savu pienākumu. Un vie­nam ļaunam darbam neizbēgami seko citi! Ja man nevaja­dzētu atgriezties pie mingiem, es uzmeklētu šī putna lig­zdu, kauč arī man būtu jāklejo pa mežiem veselas divas nedēļas; ērgļa ligzda gan nav ilgi jāmeklē cilvēkam, kurš izprot ši putna dabu; bet visviens, es tā kā tā būtu ar mieru klejot kauč vai divas nedēļas, lai atrastu mazuļus un aiztaupītu arī tiem liekas ciešanas.
   Tobrīd Zvērkāvis nemaz nezināja, ka šī pati kļūda, kuru viņš jo stingri nosodīja, saistīsies ar viņa likteni zemes virsū. Kādā veidā un cik lielā mērā viņš izjuta šī sakara ietekmi — to priekšlaicīgi nestāstīsim, tas atklāsies tur­pmākajās nodaļās. Ar nožēlnieka seju lēnām atstājis šķir­stu, jauneklis apsēdās priekšdurvē. Saule jau bija pakāpu­sies krietni augstu, un šis apstāklis, kā arī viņa tagadējās izjūtas mudināja mednieku pasteigties ar aizbraukšanu. Uzzinājis biedra nodomu, delavērs tūlīt sagatavoja laivu, pie tam Dvesma parūpējās, lai Zvērkāvim būtu ērtāk. Tas tika darīts bez kadas ārišķības, un Zvērkāvis pilnīgi iz­prata un augstu novērtēja draugu gādibu. Visu sagatavo­juši, abi atgriezās pie Džūditas un Hetijas, kas nebija pa­metušas vietu, kur sēdēja jaunais mednieks.
   —   Bieži vien jāšķiras pašiem labākajiem draugiem, — pēdējais iesāka, redzēdams, ka visi sapulcējušies ap viņu. — Jā, draudzība nespēj grozīt likteņa ceļus; un mums jā­šķiras, lai arī nezin kādas būtu mūsu jūtas. Kā esmu ne­reti nodomājis, ir brīži, kad vārdi iespiežas atmiņā dziļāki nekā citkārt un kad padomu ielāgo taisni tamdēļ, ka tas dzirdēts no mutes, no kuras to varbūtās vairs nedzirdēs. Neviens nezina, kas notiks pasaulē; un tāpēc, ja. draugiem šķietas, ka viņi atvadās uz ilgu laiku, šķiroties der pateikt dažus laipnus vārdus, ko glabāt par piemiņu. Ja viens no jums paliktu šeit un citi ieietu šķirstā, es parunātu ar katru atsevišķi un, tas ir svarīgāki, uzklausītu, ko katrs gribētu man sacīt, jo slikts ir padomdevējs, kurš pats ne­uzklausa otra domas.
   Sapratuši biedru, abi indiāņi, izpildot viņa vēlēšanos, tūlīt aizgāja, taču māsas palika stāvam pie jaunekļa. Zvērkāvja vaicājošais skatiens vedināja Džūditu paskaid­rot iemeslu.
   —  Ar Hetiju varat izrunāties pa ceļam, — viņa strauji iebilda. — Es gribu, lai viņa pavada jūs.
   —  Vai tas ir gudri, Džūdit? Tiesa, parastos apstākļos gara vājums ir liels atspaids sarkanādaiņu vidū, bet, kad viņi ir saniknoti un viņiem prāts atriebties, tad grūti pa­teikt, kas var notikt. Turklāt…
   —   Ko gribējāt sacīt, Zvērkāvi? — Džūdita jautāja, pie tam viņas balss un izturēšanās pauda maigumu, varbūt pat sievišķīgu mīļumu, lai gan viņa visiem spēkiem pūlē­jās apspiest savas izjūtas un baigās nojausmas.
   —   Nu, vienīgi to, ka ir tādi skati un darbi, kas nebūtu jāredz pat tik grūtgalvīgam cilvēkam kā Hetija. Tamdēļ, Džūdit, labāki ļaujat man kāpt skrastā vienam un sakāt māsai, lai viņa paliek mājās.
   —   Nebaidieties par mani, Zvērkāvi, — Hetija iejaucās, aptvērusi sarunas vispārīgo jēgu. — Es esmu mazprātīga un tālab varot iet visur; un, ja mani nesargās gara vā­jums, tad sargās bībele, ko allaž nesu līdzi. Taisni jābrī­nās, Džūdit, ka bībele iedveš cieņu un bijību visdažādāka­jos ļaudīs — traperos un medniekos, baltajos un sarkan- ādainajos cilvēkos, mingos un delavēros!
   —  Es domāju, tev nav ne mazākā iemesla baidīties no pārestībām, — māsa atbildēja, — un tāpēc uzstāju, lai tu dotos līdzi mūsu draugam uz hūronu nometni. Ar savu klātieni tu nekaitēsi ne sev, ne citiem, bet Zvērkāvim no tās varētu būt liels labums.
   —  Tagad nav īstais laiks strīdam, Džūdit, un tāpēc paliekat pie sava, — jauneklis, sacīja. — Sagatavojaties, Hetij, un kāpjat laivā, jo es gribu šķiroties pateikt jūsu māsai dažus vārdus, no kuriem jums nebūtu nekāda la­buma.
   Džūdita un viņas biedrs klusēja, līdz Hetija atstāja vi­ņus vienus, un tad Zvērkāvis gluži lietišķi atsāka sarunu, it kā tā būtu aptrūkusi kāda parasta iemesla dēļ.
   —   Uz atvadām teiktus vārdus, kuri var palikt pēdējie, ko dzird no drauga, lēti neaizmirst, — viņš turpināja, — un tāpēc, Džūdit, es gribu ar jums parunāt kā brālis, jo neesmu tik vecs, lai butu jūsu tēvs. Vispirms vēlos jūs brīdināt no diviem naidniekiem, kas, tā sacīt, jums seko pa pēdām un visur uzglūn. Viens no tiem ir rets skaistums, kas tikpatās bīstams naidnieks dažām jaunām sievietēm kā vesela mingu cilts un kas prasa lielu modrību, prasa ne apbrīnu un uzslavu, bet viltu un neuzticību. Jā, skais­tumu var vilstīt un arī pilnīgi pārspēt. Lai to uzveiktu, jums tikai jāatceras, ka tas kūst kā sniegs; un, ja skais­tums reiz zudis, tas nekad vairs neatgriežas. Gadalaiki nāk un iet, Džūdit; un, ja ir ziema ar puteņiem un salu un pavasaris ar aukstumiem un kailiem kokiem, tad ir arī vasara ar savu sauli un košajām debesīm un rudens, kas dod augļus un apmet mežam tērpu, kādu neviena pilsētas daiļava nesameklēs pa visiem Amerikas veikaliem. Zeme mūžīgi griežas, un mēs piedzīvojam drīz tīkamus, drīz ne­tīkamus brīžus. Bet ar cilvēka skaistumu ir savādāki. Tas piešķirts tikai jaunībā, uz īsu laiku, tā ka skaistums jāiz­manto pareizi, nevis aplam; un, tā kā vēl nekad neesmu sastapies ar nevienu jaunu sievieti, ko daba šinī ziņā tik bagātīgi apveltījusi, tad, tā sacīt, savā pēdējā elpas vil­cienā brīdinu jūs: sargāties no šī naidnieka — no naid­nieka vai drauga, kā nu mēs vērtējam šo dāvanu.
   Džūditai tik ļcti glaimoja, dzirdēt šo nepārprotamo at­zinību savas ārienes burvībai, ka viņa. būtu varējusi daudz ko piedot katram cilvēkam,, kurš sacījis šādus vārdus. Bet šinī brīdī, kad meiteni- ietekmēja krietni latekas, jūtas, Zvērkāvim vispār nenāktos viegli viņu nopietni aizvainot. Ja pirms nedēļas- būtu apgalvots,; ka viņa klausīsies ar tādu pacietību, viņa būtu aizsvilusies dusmās,, to dzir­dēdama.
   —   Es saprotu jūs, Zvērkāvi,. — meitene atbildēja ar tādu lēnību un pazemību, kas drusku izbrīnīja mednieku, — un ceru likt lietā jūsu padomu. Bet jūs minējāt tikai vienu ienaidnieku, no. kura man jāsargās. Kas ir otrs?
   —   Otrs, es atzīstu, ir augstprātība, Džūdit;, jā, tas nav tik bīstams, kā agrāki domāju. Taču, ja jau esmu uzņēmis šādu valodu, tad vajag visu izrunāt līdz galam. Kā jau teicu, Džūdit, viens naidnieks, pret kuru jums jābūt mod­rai, ir neparasts skaistums un otrs ir lepnums uz to.. No viena draud briesmas, otrs vismaz nenāk par labu drošī­bai un sirdsmieram.
   Grūti pasacīt, cik ilgi jauneklis, neko- nenojaušot, turpi­nātu savu vienkāršo, labi domāto runu, ja klausītāja ne­sāktu gauži raudāt, ļaudamās jūtām, kas lauzās uz āru jo spēcīgāk tāpēc, ka bija tikušas apspiestas ar l'fefām pūlēm. Sākumā meitenes elsas bija tik straujas tm nevaldāmas, ka Zvērkāvis mazliet sabijās, un viņš ļoti sažēlojās, kolīdz atklāja, ka viņa vārdi atstājuši' daudz lielāku iespaidu, nekā domājis. Pat stingri un bargi cilvēki parasti kļūst pielaidīgāki, redzot bēdu izpausmi, bet Zvērkāvim ar viņa dabu nevajadzēja tik skaudru jūtu pierādījumu, lai sasā­pētu arī viņa sirds. Viņš pietrūkās stāvus kā odzes dzelts, un māte, bērnu mierinot, diezin vai runātu maigāk un mīļāk, nekā viņš tagad izteica savu nožēlu, ka aizgājis tik tālu.
   —   Tas bija labi domāts, Džūdit, — viņš sacīja. — Es negribēju tā aizvainot jūs. Redzu, ka esmu pārcentiēs, pa­domu dodams; jā, esmu pārcenties, un lūgšus lūdzu jūs neļaunoties uz mani. Draudzība ir gan briesmīgai Citreiz tā pārmet, ka esam darījuši par maz, un citreiz mūs atkal skarbi nosoda, ka esam darījuši pārāki daudz. Lai vai kā, atzīstu, ka šoreiz esmu pārcenties, un, tā kā dziļi un pa­tiesi cienu jūs, priecājos par to, jo> tas pierāda, ka esat daudz, daudz labāka," nekā biju domājies^ savu degunu augsti nesdams.
   Džūdita atņēma rokas no sejas. Viņas asaras bija mitē­jušās, un tanī atpiauka tads burvīgs un saulains smaids, ka jauneklis brīdi viņā vērās ar klusu sajūsmu.
   —   Zvērkāvi, nesakiet vairāk neko, — viņa steidzīgi iebilda. — Man sāpīgi dzirdēt, ka paļājat pats sevi. Es savu vājību apzinos jo skaidrāk tagad, kad redzu, ka esat to pamanījis; ilad cik rūgta man vienbrīd bija jūsu pamā­cība, es neaizmirsīšu to. Ilgāk nerunāsim par šo tematu, jo nejūtos pietiekami stipra, un negribu, ka delavērs, Dvesma vai pat Hetija ievērotu mainu vājumu. Ardievu, Zvērkāvi! Lai visvarenais jūs svētī un sarga, kā jūsu go­dīgā sirds pelna svētību un aizstāvību.
   Džūdita jau foij.a atguvusi pašsavaldīšanos. Mednieks Jāva, lai viņa dara, kā zina, un, kad viņa afeām plaukstām spieda tā raupjo roku, tas neko neiebilda, bet pieņēma šo cieņas apliecinājumu tik mierīgi un lietišķi, kā līdzīgu nodevu pieņemtu monarhs no pavalstnieka vai sieviete no sava pielūdzēja. Meitenes sejā tvīka jūtu atblāzma, un viņas skaistums vēl nekad nebija tā žilbinājis kā tanī mir­klī, kad viņa uzmeta jauneklim atvadu skatienu. Tanī iz­paudās bažas, interese un maiga līdzcietība. Nākamajā brīdī Džūdita pazuda būdā; viņa pa logu pateica Dvesmai, ka draugs to gaida, un pēc tam vairs nerādījās.
   —   Tu pietiekami labi zini sarkanādaiņa dabu un sar­kanādaiņa paradumus, Vahtavaha, lai aptvertu, kādā stā­vokli esmu nokļuvis, un saproti, ka diezin vai kādreiz vēl runāšu ar tevi, — mednieks iesāka delavēru valodā, tik­līdz šīs cilts padevīgā un pacietīgā pārstāve rāmā gaitā piegāja pie viņa. — Man gan maz sakāms, bet šis mazu­miņš nāk no ilgas dzīves starp tavējiem, no tam, ka esmu vērojis un ielāgojis viņu paradumus. Sievietei vispār sūrs mūžs, tomēr, kauču neesmu pārāki labās domās par savas krāsas ļaužiiem, man jāatzīst, ka indiānietei tas sūrāks nekā bālģīmei. Nes savu nastu, Dvesma, kā nākas, un, ja tā mazdrusciņ par smagu, tad atceries, ka tev tā ir daudz vieglāka nekā vairākumam indiāņu sieviešu. Es labi pa­zīstu Čūsku, zinu viņa sirdi — viņš nekad neizturēsies varmācīgi pret mīļoto cilvēku, kauču gaida, ka ar viņu ap­iesies kā ar mohikāņu virsaiti. Man šķietas, jūsu būdiņā būs arī apdugušas dienas, jo tādas gadās visiem ļaužiem, lai vai kādi to paradumi; bet, ja turēsi savas sirds logus vaļā, tanī pastāvīgi varēs iespīdēt saule. Tu esi cēlusies no diženas dzimtas tāpatās kā Cingačguks. Man domāt, neviens no jums neaizmirsīs šo apstākli un nedarīs kaunu saviem senčiem. Taču milestiba ir vārīgs augs, kas ilgi vis nezeļ, ja to laista asarām. Lai tad zeme ap jūsu kop­dzīves laimi vilgst laipnības rasā.
   —   Mans bālais brālis ļoti gudrs. Vaha saglabās atmiņā visu, ko viņa gudrība tai vēsta.
   —   Tas ir prātīgi, Dvesma, un tā pieklājas sievietei. Vi­ņas lielais aizsargs — uzmanīgi klausīties labu padomu un to stingri ievērot. Un tagad palūdz Čūsku, lai viņš at­nāk un brīdi parunā ar mani. Es domāšu par tevi, Dvesma, un tavu nākamo vīru, lai notiek kas notikdams, un vienmēr vēlēšu jums labu šeit un pēcgalā.
   Dvesma nenobirdināja ne asaru. Kā jau cilvēku, kas iz­šķīries par savu turpmāko rīcību, viņu stiprināja cieša ap­ņēmība; taču viņas tumšās acis spīdēja no apvaldītu jūtu kvēles un daiļajā sejā atspulgojās stingrums — krass un svešāds pretmets tās parastajam maigumam. Pēc brītiņa delavērs viegliem, klusiem indiāņa soļiem tuvojās draugam.
   —   Nāc šurp, Čūska, nostāki no sieviešu acīm, jo man sakāms šis tas, ko viņas nedrīkstētu apjaust, ne nu vēl dzirdēt, — Zvērkāvis iesāka. — Tu tīri labi zini, kas ir atvaļinājums un mingi, tā ka vari bez maldiem un šaubām spriest par to, kas notiks, kad atgriezīšos viņu nometnē. Tamdēļ nedaudzi vārdi šinī sakarībā nozīmēs daudz. Vis­pirms, virsaiti, es gribu drusciņ runāt par Dvesmu un to, kā jūs, sarkanādaiņi, apejaties ar savām sievām. Ka sie­vietēm jāstrādā un vīriešiem jāmedī — tas, man domāt, saskan ar jūsu tautas iedabu, bet vajag zināt mēru. Par medībām jāteic, ka neredzu dibinātu iemeslu nospraust ro­bežas šinī ziņā, bet Dvesma ir cēlusies no pārāki krietnas dzimtas, lai sūri grūti nostrādātos. Kam tāda rocība un stāvoklis kā jums, tam nekad netrūks kukurūzas, kartu­peļu vai citu zemes devumu, tamdēļ ceru, ka tavai sievai nekad nebūs jāķeras, pie kapļa. Tu zini, ka neesmu gluži nabags, un visu, kas man pieder — ieročus, munīciju, zvērādas, audumus, dāvinu Dvesmai, ja šinī vasarā neat- griezīšos pēc savas mantas. Ar šādu pūru viņa uz ilgu laiku būs atpirkta no darba. Domāju, man nevajag tev sa­cīt, lai mīli Dvesmu, — tu jau mīli viņu, un, ko vīrietis pa­tiesi mīl, to viņš laikam gan lolot lolos. Taču nav par ļaunu atgādināt, ka laipni vārdi nekad nesāpina, bet skarbi vārdi sāpina vienmēr. Zinu, Čūska, tu esi vīrs, kas labprātāki runā pie apspriešanās uguskura nekā pats savā vigvamā; bet mums visiem reizi pa reizei gadās aizmir­sties, un laipni darbi un laipni vārdi brīnišķīgi palīdz uz­turēt mieru būdiņā tāpatās kā medībās.
   —   Manas ausis ir vaļā, — delavērs atbildēja ar cieņu. — Mana brāļa vārdi iespiedās tik tālu, ka vairs nekad netiks atpakaļ. Tie ir kā gredzeni, kam nav gala un kas nevar nokrist. Lai viņš runā vēl; paceplītes dziesma un drauga balss nekad neapnīk.
   —   Es vēl teikšu kaut ko, virsaiti, un mūsu vecās drau­dzības dēļ tu piedosi man, ka tagad runāšu par sevi. Ja notiks pats ļaunākais, tad laikam no manis neatliksies ne­kas daudz vairāki kā pelnu čupiņa, tāpēc kaps būtu neva­jadzīgs un tāda kā tukša lepnība. Šinī ziņā es nepavisam neesmu izvēlīgs, taču varbūtās derētu uzmest acis sārta paliekām — ja tur atrastos kauli, tad būtu piedienīgāki tos savākt un apglabāt, lai vilki tos negrauztu un negaudotu pie tiem. Galu galā te nav nekādas lielās starpības, tomēr baltajam cilvēkam ir sava iedaba, un tā it kā prasa, lai viņu pēc nāves apbedī.
   —  Viss tiks izdarīts, kā mans brālis saka, — indiānis cienīgi atbildēja. — Ja viņa sirds ir pilna — lai viņš to iztukšo sava drauga krūtīs.
   —   Paldies, Čūska; mana sirds ir diezgan mierīga, jā, puslīdz mierīga. Tiesa, mācas virsū domas, kādas man parasti nenāk prātā, bet dažas uzveikšu, citas izpaudīšu, un beigu beigās viss būs labi. Viens man šķietas aplamīgi un nedabiski, virsaiti, kauču misionāri saka, tas esot tais­nība; un, tā kā esmu baltais un kristīgais, jūtu, ka mans pienākums ir ticēt viņiem. Misionāri saka, indiānis varot mocīt un spīdzināt pēc sirds patikas, skalpēt un graizīt, un plēst, un dedzināt, pastrādāt visas savas negantības un vellišķības, tā ka paliek pāri vienīgi pelni, ko izkaisa visos vējos, un tomēr, kad atskanēšot dieva bazūne, viss atkal tapšot miesa un asinis un cilvēks būšot savā izskatā, ja ne savās jūtās gluži tāds pats kā agrāki.
   —  Misionāri ir labi ļaudis; viņi grib labu, — delavērs laipni teica. — Bet viņi nav nekādi lielie zintnieki. Viņi tic visam, ko paši saka, Zvērkāvi; un tas vēl nav iemesls, lai karavīri un runātāji pagrieztu savas ausis. Kad Cin­gačguks redzēs Tamenunda tēvu izkrāsojušos stāvam ar skalpu un karašķipsnu uz galvas, tad viņš ticēs misionā­riem.
   —   Patiešām, redzēt ir ticēt bez šaubām. Ak vai! Daži no mums varbūtās to visu redzēs drīzāki, nekā domājam. Es saprotu, kāpēc tu runā par Tamenunda tēvu, Čūska, un tavi vārdi ir vietā. Tamenunds ir vecs, viņam, mazākais, savi astoņdesmit; un viņa tēvu mocīja un skalpēja, un sa­dedzināja, kad tagadējais pravietis bija vēl zēns. Protams, ja mēs savām acīm redzētu, ka mirušie ceļas augšā, tad bez kādas lielas minstināšanās ticētu visam, ko stāsta misionāri. Taču es arī tagad neapstrīdu viņu ieskatu pa­reizību, jo tev, Čūska, jāzina, ka kristietības dižais likums prasa, lai mēs ticam bez redzēšanas, un cilvēkam vienmēr jāpaklausa savas reliģijas mācībām, lai tās būtu kādas bū­damas.
   —  Tas gan nepiederas gudrai tautai, — delavērs uz­svērti sacīja. — Sarkanais cilvēks skatās vērīgi,.lai varētu redzēt un saprast.
   —   Jā, tas jau pārliecina un apmierina cilvēku, taču nav tik viedīgi, kā rādās … Bet, Čūska, visvairāki mani uz­trauc un mulsina tā mācība, ka bālģīmis nokļūst vienās debesīs un sarkanādainis citās; tādā kārtā tie, kas ilgi dzīvojuši kopā un ļoti mīlējuši viens otru, pēc nāves būs šķirti.
   —   Vai misionāri to māca saviem baltajiem brāļiem? — indiānis jautāja dzīvi un nopietni. — Delavēri tic, ka labie cilvēki un drosmīgie karavīri medīs jaukos mežos visi kopā, vienalga, pie kādas cilts piederētu, un bailuļi un netaisnie indiāņi ložņās līdzi suņiem un vilkiem, lai sagā­dātu gaļu saviem pavardiem.
   —   Tīri brīnums, ka ļauži tik dažādi iztēlojas laimi un ciešanas pēcgalā! — mednieks iesaucās, ļaudamies savu domu varai. — Daži tic negantīgām ugunīm, citi uzskata par sodu ēst kopā ar vilkiem un suņiem. Bet man nav laika vairāki runāt ar tevi par šīm lietām, jo Hetija ir laivā un mans atvaļinājums beidzas. Ak vai! Labi, dela­vēr, še tev mana roka; tu zini, tā pieder draugam, un tu arī to paspiedīsi kā draugam, kauču tā nav darījusi tev ne pustik laba, kā vēlos.
   Indiānis saņēma pastiepto roku un sirsnīgi atbildēja uz tās spiedienu. Pēc tam, atslīgdams atkal savā ieaudzinā­tajā lielajā mierā, ko tik daudzi notur par iedzimtu vien­aldzību, viņš apvaldījās, lai šķirtos no drauga cienīgi. Zvērkāvis tomēr izturējās dabiskāk; un viņš nemaz nebai­dītos ļaut vaļu savām jūtām, ja Džūditas pirmītējie vārdi un uzvešanās nebūtu viņā modinājuši slepenas, neskaid­ras bažas. Zvērkāvis bija pārāk vienkāršs, lai noprastu daiļās meitenes īstenās jūtas, un reizē arī pārāk nevērīgs, lai nemanītu viņas iekšējo cīņu. Viņš noskārta, ka meitene slēpj sirdī ko sevišķu; un cēlā smalkjūtībā, kas darītu godu augsti izglītotam cilvēkam, viņš vairījās no visa, kas mudinātu meiteni izpaust šo noslēpumu — spert soli, ko vēlāk viņa varbūt nožēlotu. Tādēļ viņš nolēma šķirties tūlīt, šķirties tā, lai neviens neizrādītu savas jūtas.
   —   Lai dievs tevi sarga, Čūska! Lai dievs tevi sarga! — mednieks sauca, kad laiva aizpeldēja no grīdas malas.
   Cingačguks pamāja ar roku. Pārvilcis pār galvu savu vieglo sedzeni, kā romietis būtu slēpis togā savas bēdas, viņš lēnām iegāja šķirstā, lai vienatnē ļautos skumjām un pārdomām.
   Zvērkāvis klusēja, līdz laiva nobrauca pusceļu starp cietoksni un krastu. Tad viņš piepeši mitējās airēt, jo ieskanējās Hetijas maigā, melodiskā balss.
   —   Kāpēc jūs atgriežaties pie hūroniem, Zvērkāvi? — meitene vaicāja. — Es esot garā vāja, un tādiem viņi ne­kad nedara pāri, bet jūs esat tikpat gudrs kā Harijs Ne­rimša; un Džūdita domā, ka esat vēl gudrāks, lai gan ne­saprotu, kā tas īsti varētu būt.
   —  Ai, Hetij, pirms kāpjam skrastā, man drusciņ jāpa­runā ar jums, galvenokārt par jūsu pašu labklājību, bērns. Pagaidām metat airēšanai mieru … nē, airējat viegliņām, lai mūsu laiva lēnītēm slīd tāļāki, citādi mingi domās, ka mēs kauč ko gudrojam un perinām. Jā, jā, taisni tā … Es redzu, jūs mākat tīri labi izlikties un varētu palīdzēt kādā viltībā, ja vien tā būtu pieļaujama šinī brīdī… jā, jūs da­rāt uz mata, kā vajadzīgs! Ak! Meli un krāpšana ir ļau­numi, Hetij; un tomēr ir prieks un gandarījums pārspēt viltībā indiāni, cīnoties likumīgā karā. Mana teka ir bijusi īsa, un tā laikam drīz beigsies, taču es redzu, karavīram ne vienmēr jāspraucas cauri ērkšķu krūmiem un jāpārvar grūtības. Karatekai ir arī sava gaišā puse tāpatās kā gan­drīz visam citam, mums tikai jābūt viedīgiem, lai to re­dzētu, un cēlsirdīgiem, lai to atzītu.
   —   Un kāpēc jūsu ..karatekai, kā jūs to saucat, tik drīz jābeidzas?
   —  Tāpēc, labā meitene, ka mans atvaļinājums tik drīz beidzas. Tie abi laikam izbeigsies gandrīz reizē — viens pakaļ otram.
   —   Es neapjēdzu jūsu vārdus, Zvērkāvi, — meitene atbil­dēja mazliet apjukusi. — Māte allaž teica, ar mani jārunā skaidrāk nekā ar citiem cilvēkiem, jo es esot garā vāja. Un garā vājie neko neaptverot tik viegli kā saprātīgie.
   —   Nu tad klausāties skaidru patiesību, Hetij. Jūs zināt, ka esmu hūronu gūsteknis, un gūsteknis nevar darīt visu, kas viņam patīkas…
   —   Bet kā jūs varat būt gūsteknis, — Hetija nepacietīgi pārtrauca mednieku, — ja esat mana tēva laivā uz ezera un indiāņi ir mežā un viņiem nav nevienas laivas? Tas tā nevar būt, Zvērkāvi!
   —   No visas sirds un dvēseles vēlos, meitene, kauč jums būtu taisnība un es maldītos, taču diemžēl jūs alotajies un es runāju tīru patiesību. Kauču esmu brīvs jūsu acīs, Hetij, īstenībā manas rokas un kājas ir saistītas.
   —   Kas par lielu nelaimi, ja trūkst prāta! Es nekādi ne­varu redzēt un aptvert, ka esat gūsteknis un kaut kā sais­tīts. Kas tad valgo jūsu rokas un kājas, ja esat saistīts?
   —   Atvaļinājums, meitene; tā ir siksna, kas saista stip­rāki nekā jebkuras važas. Tās var lauzt, bet atvaļinājumu ne. Pret virvēm un važām pieļaujami naži, mānestības un visādi mākšļi, bet atvaļinājumu nevar nedz pārgriezt, nedz saraut, nedz aizvilstīt.
   —   Kas tad īsti ir atvaļinājums, ja tas stiprāks par dzelzi un kaņepājiem? Es nekad neesmu redzējusi atva­ļinājumu.
   —   Es ceru, jūs nekad to nesajutīsit; šī saite apņem tikai jūtas, un tamdēļ to jūt, nevis redz. Man domāt, jūs sa­protat, ko nozīmē dot solījumu, labiņā Hetij?
   —   Zināms. Ja kāds apsolās ko izdarīt, tad viņam ari va­jag turēt savu vārdu. Māte allaž izpildīja solījumus, ko bija man devusi; un tad viņa teica, ka būtu slikti, ja es neizpildītu savus solījumus, kas doti viņai vai ikvienam citam.
   —   Jums bijusi laba māte, bērns, lai arī viņa sagrēko­jusi nezin ko. Esmu solījies, un,.kā jūs pati sakāt, vārds jātur. Aizpagājušo nakti nokļuvu mingu rokās, un viņi at­laida mani redzēties ar draugiem un aizsūtīt ziņu manas krāsas ļaužiem, ja tiem rūp mans liktenis, — atlaida ar noteikumu, ka šinī pusdienā atgriezīšos un būšu gatavs ciest mocības, kādas vien viņi savā naidā un atriebībā spēj sagudrot, lai dabūtu gandarījumu par karavīru, kas krita no manas lodes, kā arī par jauno sievieti, ko nošāva Ne- rimša, un par citām nepatikšanām, kuras viņi te piedzīvo­juši. Atvaļinājums, ko piešķir vīrs vīram uz karatekas, ir tāds pats kā solījums starp māti un meitu vai pat starp gluži svešiem cilvēkiem apmetnēs. Es ceru, tagad jūs saprotat manu stāvokli, Hetij.
   Meitene tūlīt neatbildēja, bet mitējās airēt, it kā jaunā doma tik ļoti mulsinātu viņas prātu, ka neļautu nodarbo­ties ar ko citu. Pēc tam viņa dzīvā un bažīgā balsī atsāka sarunu.
   —   Vai patiešām domājat, ka hūroni spējīgi darīt to, par ko nupat runājāt, Zvērkāvi? — viņa jautāja. — Tie man likās laipni un lādzīgi.
   —   Tādi viņi ir pret mazprātīgajiem, tas taisnība, Hetij; bet viņi gluži citādi apiesies ar naidnieku, kas sagūstīts at­klātā cīņā un kam pieder visai bīstama šautene. Es ne­teikšu, ka viņi sevišķi ļaunojas par maniem agrākajiem veikumiem, — tā būtu dižošanās, kā sacīt jāsaka, pašā kapa malā; taču nav nekādas lielības domāt, ka viens no viņu drosmīgākajiem un viltīgākajiem virsaišiem ir kritis no manas rokas un viņi to zina. Pēc šāda gadījiena cilts pārmetīs mingiem, ja viņi neaizsūtīs bālģīmja garu pie­biedroties sarkanādainā brāļa garam; protams, jāpieņem, ka viens otru var panākt. Ticis mingu nagos, es neceru uz žēlastību, Hetij; un visvairāki skumstu par to, ka esmu iekļuvis šinī nelaimē uz manas pirmās karatekas; ka šāds gals pienāk agri vai vēlu — to patur prātā un gaida ik­katrs karavīrs.
   —  Hūroni nedrīkst darīt jums pāri, Zvērkāvi, — mei­tene uzbudināta iesaucās. — Tas būtu ļauni un cietsirdīgi. Es tā arī pateikšu viņiem, jo man līdzi ir bībele. Vai do­mājat, es vienaldzīgi stāvēšu un skatīšos, kā jūs spīdzina?
   —   Es ceru, ka ne, mana labā Hetij; ceru, ka ne. Un tā­pēc, kad šis brīdis pienāks, gaidīšu, ka aiziesit projām, lai nebūtu par liecinieci tam, ko nespējat novērst un kas ap­bēdinātu jūs. Taču es pārtraucu airēšanu ne tāpēc, lai pār­spriestu savas likstas un grūtumus, bet tāpēc, lai vaļsir­dīgi aprunātos par jūsu dzīvi.
   —  Ko varat man sacīt, Zvērkāvi? Kopš māte mirusi, tikai retais tā runā ar mani.
   —1 - Jo sliktāki, nabaga meitene; jā, tas vēl jo sliktāki, tāpēc ka tādu grūtgalvīti kā jūs bieži jābrīdina no šīs ļau­nās pasaules viltus un lamatām. Jūs droši vien neesat aiz­mirsusi Hariju Nerimšu, meitene?
   —   Aizmirst Henriju Mārču! — Hetija iztrūcināta iesau­cās. — Kā varu viņu aizmirst, Zvērkāvi, ja viņš ir mūsu draugs un atstāja mūs tikai vakar vakara? Lielā, spožā zvaigzne, uz kuru mātei tā patika raudzīties, atradās tieši virs tas garās priedes pakalnā, kad Nerimša kāpa laivā; un, kad viņu izlaidāt zemesragā pie austrumu līča, zvaig­zne bija pacēlusies mazliet augstāk.
   —   Un kā jūs zināt, cik ilgi un tālu braucu, lai izlaistu Nerimšu? Jūs taču nebraucāt līdzi, un attāļums bija liels, un tumsa bieza.
   —  Ak! To visu es zinu tīri labi, — Hetija pārliecināti atbildēja. — Laiku un attālumu var noteikt dažādi. Možs prāts ir labāks par jebkuru pulksteni. Es zinu, mans prāts ir vājš, bet tas ir pietiekami stiprs attiecībā uz visu, kam sakars ar nabaga Hariju Nerimšu. Džūdita nekad neap­precēsies ar Mārču, Zvērkāvi.
   —   Tas ir pats galvenais, Hetij; un taisni par šo gal­veno gribu runāt. Kā jūs varbūtās zināt, ir dabiski, ka pa­stāv sirsnīgas attiecības starp jauniešiem, it sevišķi starp meiteni un jaunekli. Tad klausāties: grūtgalvīgai meitenei, kas palikusi bez tēva un mātes un dzīvo mūžamežā, kur klejo mednieki un traperi, jāsargās no briesmām, par kā­dām viņa i nesapņo.
   —   Kāds gan ļaunums būt labās domās par savu tu­vāko? — Hetija naivi vaicāja, taču viņas vaigos iezagās kaunīgs sārtums, par spīti viņas skaidrajai dvēselei, kas droši vien pati nezināja notvikuma iemeslu. — Bībele māca, lai mīlam tos, kas mūs kaitina. Kāpēc tad nemīlēt tos, kas nekaitina?
   —   Ai, Hetij, es nedomāju to mīlestību, par kuru stāsta misionāri. Atbildat uz vienu jautājienu, bērns: vai jums šķietas, ka esat pietiekami saprātīga, lai kļūtu par sievu un māti?
   —   Nav pieklājīgi uzdot meitenei šādu jautājumu, Zvēr­kāvi, un es neatbildēšu uz to, — Hetija teica pārmetošā balsī, kādā vecāki norāj bērnus, kas slikti uzvedušies. — Ja gribat ko sacīt par Nerimšu, uzklausīšu jūs, bet jums nevajag par viņu runāt neko ļaunu, jo viņa paša nav klāt un cilvēku nedrīkst aprunāt aiz muguras.
   —  Māte jums mācījusi tik daudz laba, ka tagad jūsu dēļ bažījos mazāki nekā sākumā. Tomēr grūtgalvīgai jau­nai meitenei, kas zaudējusi vecākus un kam netrūkst dai­ļuma, vienmēr draud briesmas šādā novadā, kur neievēro likumu. Par Mārču riebildīšu neko jaunu, starp sava gā­juma ļaužiem viņš nav slikts cilvēks, taču jums jāzina tas, ko ne visai tīkami sacīt jums, bet ko vajag pateikt. Mārčs dikti mīl jūsu māsu Džūditu.
   —   Nu un kas par to? Visi apbrīno Džūditu, viņa ir tik skaista, un Nerimša man vairākkārt sacījis, cik ļoti gri­bētu viņu ņemt par sievu. Bet viņi nekad neapprecēsies, jo Džūditai Mārčs nepatīk. Viņai patīk cits, un par to viņa runā miegā; taču nejautājiet man, kas tas ir, jo tā vārdu es neizpaustu par visu zeltu un visiem dārgakmeņiem ka­raļa Džordža kronī. Vai tad kādam vairs varēs uzticēties, ja pat māsas neglabās viena otras noslēpumus?
   —   Pareizi. Es negribu, ka jūs izpaustu man šo vārdu, Hetij, un no tādas zināšanas arī nebūtu nekāda labuma cilvēkam, kuram nāve jau zobu galā. Ne galva, ne sirds neatbild par to, ko saka mēle, kad prāts aizmidzis.
   —   Es vēlētos zināt, kāpēc Džūdita miegā tik daudz runā par virsniekiem, godīgām sirdīm un liekulīgām mēlēm, bet viņa laikam man negrib to sacīt, jo esmu garā vāja. Vai nav dīvaini, Zvērkāvi, ka Džūditai Mārčs nepatīk? Viņš taču ir pats brašākais jauneklis no visiem, kas jebkad re­dzēti pie šī ezera, un skaistumā līdzinieks viņai. Tēvs allaž teica, no abiem iznākšot visizskatīgākais pāris mūsu pusē, lai gan mātei Mārčs nebija vairāk pa prātam kā Džūditai. Ne jau velti mēdz sacīt, ka iepriekš nevar zināt, kas no­tiks.
   —   Nu labi, nabaga Hetij, nav nekādas lielas nozīmes runāt ar tiem, kas nespēj mūs saprast, un tamdēļ vairāki neko neteikšu, kauč arī tik ļoti gribēju pasacīt visu. Sākat atkal airēt, meitene, un dosimies uz skrastu, jo saule jau gandrīz pusdienā un mans atvaļinājums tikpatās kā bei­dzies.
   Laiva slīdēja tālāk, virzīdamās uz zemesragu, kur, kā Zvērkāvis labi zināja, ienaidnieki viņu gaidīja, un viņš jau sāka baiļoties, ka nepagūs atgriezties laikā un tādējādi ne­izpildīs savu solījumu. Manīdama viņa nepacietību, tomēr īsti neizprazdama tās cēloni, Hetija viņam palīdzēja it cītīgi, un drīz vien kļuva skaidrs, ka viņi nenosebosies. Ti­kai tad jauneklis sāka airēt lēnāk, un Hetija čaloja, kā pa­rasti, naivi un paļāvīgi, taču mēs domājam, ka nebūtu va­jadzības atstāstīt viņu turpmāko sarunu.

   Tu, Nāve, krietni strādājusi šodien,
   Un tomēr darbs nav galā. Elles vārti
   Gan pūļa apsēsti, bet simtu simtiem dvēsļu,
   Kas savus siltos pavardus vēl kopj
   Un nejaus šķiršanos, pirms saules rieta
   Būs bēdu lejā grimt.
   Šautijs
   Kas saprot debesu zīmes, tas redzētu, ka līdz pašai pus­dienai atlikušas divas vai trīs minūtes, kad Zvērkāvis iz­kāpa zemesragā, kur hūroni bija apmetušies iepretī cietok­snim. Sī jaunā nometnes vieta atgādināja iepriekš aprak­stīto, tikai šeit zeme bija līdzenāka un koki skrajāki. So divu apstākļu dēļ rags vēl jo labāk atbilda mērķim, kādam bija izraudzīts. Zem zariem pletās kaut kas līdzīgs ēnai­nai meža pļavai. Te, ezera un avota tuvumā, mēdza apstā­ties indiāņi un baltie mednieki, un viņu ugunskuru izdegas bija aizaugušas ar zāli, kas šur tur bija sariezusies par blīvu velēnu, kāda ir gluži neparasta pirmmežā. Šeit ūdensmala bija brīva no krūmiem, kas citur tik lekni kup­loja gar krastu, un, sasniedzis sēri, cilvēks tūlīt varēja ieskatīties mežā un pārlūkot gandrīz visu zemes laidu.
   Indiāņu karavīra goda pienākums ir turēt vārdu, ja viņš apsolījis atgriezties noteiktā stundā un sagaidīt savu nāvi; un īpatnējs lepnums prasa, lai viņš neizrāda sievišķīgu nepacietību, bet ierodas iespējami precīzi īstajā brīdī. Ne­vajag arī par ilgu izmantot laipnību, ko atvēlējusi ienaid­nieka augstsirdība, bet vislabāk atgriezties taisni laikā. Kaut kas no šī dramatisma vērojams gandrīz visās drūmā­kajās Amerikas iezemiešu paražās un, tāpat kā līdzīgu ieskatu izplatība starp vairāk civilizētiem un izglītotiem cilvēkiem, saskan ar dabas likumu. Mums visiem patīk brī­numainais, un tas kļūst divkārt pievilcīgs mūsu acīs, ja saistās ar bruņniecisku uzupurēšanos un nelokāmu god­prātību. Par Zvērkāvi jāteic, ka viņš gan lepojās ar baltā cilvēka asinīm, ne ikreiz sekodams sarkano cilvēku tradī­cijām, taču nereti arī ievēroja to paražas un, pašam neap­zinoties, vēl biežāk pieslējās to uzskatiem, jo indiāņu gaume un spriedumi bija viņa vienīgie tiesneši. Sinī reizē viņam negribējās izrādīt drudžainu steigu — atgriezties par agru, jo tas nozīmētu klusu atzīšanos, ka prasīts ilgāks laiks, nekā vajadzīgs, bet, no otras puses, viņš arī dzīrās
   mazliet paskubināties, lai negaditos dramatiski ierasties pašā pēdējā brīdī. Nejaušība tomēr nejāva piepildīt šo otro vēlēšanos; kad jauneklis izkāpa zemesragā un stingriem soļiem devās pie virsaišu pulciņa, kas cienīgi sēdēja uz krituša koka, vecākais no viņiem pacēla acis pret kādu vājumu lapotnē un norādīja uz sauli, kura šinī brīdī sa­sniedza zenītu. Visiem izlauzās kluss pārsteiguma un sa­jūsmas sauciens, un drūmie karavīri uzlūkoja cits citu — daži skaudībā un īgnumā, daži izbrīnā par gūstekņa lielo akurātību, citi cēlākās jūtās, kas pagaisina aizspriedumus. Amerikas indiānis visaugstāk vērtēja morālu uzvaru: upura vaidi un kliedzieni mocīšanas laikā viņam bija patī­kamāki par trofeju skalpa veidā; un pati trofeja viņam nozīmēja vairāk nekā ienaidnieka dzīvība. Nogalināt pre­tinieku un nepaņemt līdzi uzvaras pierādījumu neuzska­tīja par nekādu lielo godu. Pat šie rupjie un negantie meža iemītnieki, tāpat kā viņu smalkākie baltie brāļi galmos un karaspēkā, bija radījuši sev šķietamas un konvencionālas goda normas, ar kurām aizstāt taisnības apziņu un prāta secinājumus.
   Hūronu domas bija dalījušās attiecībā uz to, vai viņu gūsteknis atgriezīsies. Patiešām — vairākums nepavisam nebija gaidījis, ka bālģīmis brīvprātīgi brauks atpakaļ, lai ciestu zināmās indiāniskās mocības, bet daži starp vecā­kajiem bija gaidījuši ko labāku no vīra, kurš jau parādījis tik lielu drosmi, aukstasinību un taisnprātīgumu. Palai­žot Zvērkāvi vaļā, virsaiši tomēr bija mazāk ticējuši, ka viņš turēs savu vārdu, un vairāk cerējuši sariebt delavē­riem, kas būtu apkaunoti par sava audzēkņa pārkāpumu. Hūroniem daudz labāk patiktu, ka Cingačguks būtu viņu gūsteknis un lauztu vārdu, bet ienīstās cilts pieņemtais bālģīmis arī bija piemērots viņu nodomiem. Visi karavīri un izlūki bija saaicināti kopā, lai triumfs būtu jo svinīgāks, ja noteiktā stunda paietu un mednieks nepārrastos; un tagad itin visi — vīrieši, sievietes un bērni — bija sapul­cējušies šinī zemesragā, lai kļūtu par lieciniekiem gaidā­majam skatam. Dienā cietoksni varēja viegli novērot, jo tas bija skaidri redzams un nemaz neatradās tālu. Indiāņi domāja, ka tanī nu uzturas tikai Nerimša, delavērs un di­vas meitenes un ka nevienam no tā iemītniekiem neizdo­tos aizbēgt nepamanītam. Bija sagatavots liels plosts ar baļķu brustvēru, lai atkarībā no apstākļiem uzbruktu šķir­stam vai cietoksnim, kolīdz būtu izlemts Zvērkāvja liktenis.
   Vecākie virsaiši uzskatīja, ka jādodas uz Kanādu jau šinī vakarā, jo būtu bīstami uzkavēties ilgāk. īsos vārdos — hūroni gaidīja, lai īstenotu savus nodomus, kamēr vēl laiks, un gatavojās uzņemt ceļu atpakaļ uz Ontārio tāla­jiem ūdeņiem.
   Tas bija iespaidīgs skats, kas tagad atklājās Zvērkāvim. Visi vecākie karavīri sēdēja uz kritušā koka stumbra, gai­dīdami viņu svinīgā cieņā. Pa labi no viņiem stāvēja jau­nekļi kaujas tērpā, bet kreiso pusi aizņēma sievietes un bērni. Vidū atradās paprāvs klajums, pār kuru visnotaļ sniedzās lapotnes jums un kurš bija rūpīgi attīrīts no krū­miņiem, sausēniem un citiem kavēkļiem. Acīmredzot šo klajumu bija bieži izmantojušas agrākās grupas, jo tieši te kuploja visvairāk zāles ugunskuru izdegās. Meža vel­ves pat pusdienā meta drūmas ēnas uz šo vietu, bet sau­les spožie stari lauzās caur lapotni, viesdami lejup maigu gaismu. Varbūt līdzīgs skats pirmoreiz pamodināja cilvēka prātā domu par efektiem, ko radīs gotiskās arhitektūras ažūrais darbs un svinīgās atēnas, jo gaismas un ēnu ziņā šī dabas svētnīca atstāja gandrīz tādu pašu iespaidu kā cilvēka ģeniālo spēju ievērojamie izpaudumi viduslaiku celtniecībā.
   Kā diezgan parasts klaiņojošās iezemiešu grupās un viņu ciltīs, divi virsaiši gandrīz līdzīgi dalīja savā starpā galveno vienkāršo varu, kam pakļāvās šie meža bērni. Pēc šī goda varētu tīkot vairāki, bet šiem diviem bija tik liela autoritāte, ka neviens neapstrīdēja viņu mandātus, kad abu domas saskanēja; kad tās dalījās, grupa svārstījās kā cilvēki, kam zudis vadošais rīcības princips. Atbilstīgi paražai un, varbūt jāpiemetina, dabai viens no šiem virsai­šiem savu autoritāti bija izpelnījies ar prātu, bet otra augsto stāvokli noteica tikai viņa fiziskās īpašības. Viens, gados vecākais, izcēlās ar daiļrunību strīdos, gudrību ap­spriedēs un piesardzību darbos, bet viņa lielais sāncensis vai pat pretinieks bija drosulis, kas kļuvis slavens karā, pazīstams ar niknumu un savas intelektuālās spējas atklājis tikai kara mākslā un viltībās. Pirmais bija Šķeltais Ozols, ar kuru lasītājs jau ticies, bet otro sauca par Kuguāru
   Kaujinieciskā virsaiša vārds saskaņā ar indiāņu ieražu norādīja uz šī karavīra īpašībām; niknums, viltība un node- vīgums patiešām bija viņa visspilgtākās rakstura iezīmes. Sis vārds bija saņemts no frančiem, un tādēļ to vērtēja vē! augstāk, jo sarkanais cilvēks palaikam uzskata, ka šādos jautājumos viņa baltais sabiedrotais ir izpratigāks. No stāsta turpinājuma kļūs zināms, cik pelnīta bija šī iesauka.
   Kuguārs un Šķeltais Ozols sēdēja blakus un gaidīja pie­nākam gūstekni, kad Zvērkāvis cēla sērē savu mokasīnā ieauto kāju; neviens no viņiem nekustējās un nebilda ne pušplēsta vārda, līdz jauneklis sasniedza klajuma vidu un balsī pavēstīja par savu klātbūtni. Viņš ierunājās stingri, tomēr tanī vienkāršībā, kas raksturoja šo cilvēku.
   —   Te es esmu, mingi, — viņš teica delavēru valodā, ko saprata vairākums klātesošo. — Te esmu es, un tur ir saule. Tā tikpatās uzticīga dabas likumiem kā es savam solījumam. Esmu jūsu gūsteknis; darāt ar mani, ko gribat. Mani rēķini ar cilvēkiem un zemi ir nokārtoti; tagad man atliek vienīgi sagaidīt savu likteni, kā baltajam cilvēkam pieklājas.
   Pēc šīs uzrunas pat sieviešu pulciņā dzirdēja atzinīgu murdoņu, un uz mirkli guva virsroku stipra, gandrīz vis­pārēja vēlēšanās pieņemt ciltī tādu drosminieku. Daži to­mēr nepazina šādu sliecību, it sevišķi Kuguārs un viņa māsa Sumaha, kas bija tā nosaukta viņas bērnu prāvā skaita dēļ43 ; viņas vīrs Meža Kaķis bija kritis no Zvēr­kāvja lodes. Iedzimts niknums gumdīja Kuguāru, un grau- zīga atriebības kāre šinī brīdī liedza Sumahai jebkādas maigākas jūtas. Ar Šķelto Ozolu bija citādi. Sis virsaitis piecēlās, laipnā žestā izstiepa roku un apliecināja savu cieņu, turklāt ar tādu cēlumu un nepiespiestību, ko ap­skaustu princis. Tā kā Šķeltais Ozols neapstrīdami bija pats gudrākais un daiļrunīgākais visā šinī pulciņā, viņš apzinājās, ka tieši viņa pienākums ir pirmajam atbildēt uz bālģīmja vārdiem.
   —   Bālģīrni, tu esi godīgs, — hūronu orators teica. — Mani ļaudis ir laimīgi, ka sagūstījuši vīru, nevis zag­līgu lapsu. Tagad mēs pazīstam tevi; mēs apiesimies ar tevi kā ar drošinieku. Ja esi nošāvis vienu mūsu karavīru un palīdzējis nogalināt citus, tu esi gatavs dot pretī pats savu dzīvību. Daži no maniem jaunekļiem domāja, ka bāl­ģīmja asinis ir pārāk vājas un liedzas tecēt zem hūronu dunča. Tu pierādīsi viņiem, ka tas tā nav; tava sirds ir stipra tāpat kā tavs augums. Ir prieks saņemt šādu gūs­tekni; ja mani karavīri sacīs, ka Meža Kaķa nāvi nedrīkst aizmirst, ka viņš nevar ceļot uz garu zemi viens pats un viņa ienaidnieks jāsūta nopakaļus, tie paturēs prātā, ka viņš kritis no drošinieka rokas, un liks tev panākt viņu, dodami līdzi tādas mūsu draudzības zīmes, kas nejaus vi­ņam kaunēties no tavas sabiedrības. Esmu runājis; tu zini, ko esmu teicis.
   —   Pareizi, ming, pareizi kā evaņģēlijā, — vienkāršais mednieks sacīja. — Tu patiešām esi runājis, un es zinu ne tikai tavus vārdus, bet, tas vēl svarīgāki, arī tavu domu. Man liekas, jūsu karavīrs Meža Kaķis bija nelokāms dro- šinieks un jūsu cieņas un draudzības vērts, bet es jūtu, ka esmu viņa sabiedrības vērts arī bez apliecības, kas sa­ņemta no jūsu rokām. Lai nu kā, esmu te un gaidu jūsu apspriedes lēmumu, ja vien šis jautājiens nav izšķirts jau pirms manas atgriešanās.
   —   Mani vecie vīri negribēja sēdēt un spriest par bāl- ģīmi, kamēr to neredz viņu vidū, — Šķeltais Ozols atbil­dēja, mazliet dzēlīgi palūkodamies apkārt. — Viņi sacīja, tas būtu tikpat kā sēdēt un spriest par vējiem; tie pūš, uz kurieni grib, un atgriežas, kad tiem patīk, un citādi neno­tiek. Kāda balss gan atskanēja tavā labā, Zvērkāvi, bet tā palika viena pati, kā dziesma, ko dzied paceplīte, kuras draudzeni aiznesis vanags.
   —   Es pateicos par šo balsi, lai arī kam tā būtu, ming, un saku, ka tā bija tik patiesa, cik visas citas melīgas. Godīgam bālģīmim atvaļinājuma noteikumi ir tikpatās svēti kā sarkanādainim; un, ja arī būtu citādi, es nekad neapkaunotu delavērus, kuru vidū, jāsaka, esmu izglīto­jies. Bet vārdi ir lieki un noved līdz lielībai. Te es esmu; darāt ar mani, ko vēlaties.
   Šķeltais Ozols piekrītot pamāja. Virsaiši brīdi apmainī­jās domām, un pēc tam trīs vai četri jaunekļi atšķīrās no bruņotās grupas un pazuda. Tad gūsteknim paziņoja, ka viņam atļauts brīvi staigāt pa zemesragu, līdz izspriedīs viņa likteni. Sinī šķietamajā augstsirdībā tomēr bija ma­zāk patiesas uzticības, nekā varēja likties, jo minētie jaunie karavīri jau veidoja līniju, kas šķērsoja zemesmē- les sakni, un aizbēgt no citas vietas nebija domājams. Pat laivu aizbrauca aiz šīs sargu līnijas un atstāja tādā vietā, ko uzskatīja par drošu. Sos piesardzības soļus prasīja ne­vis uzticības trūkums, bet tas apstāklis, ka gūsteknis bija izpildījis sava atvaļinājuma noteikumus, un, ja tagad viņš aizbēgtu no ienaidniekiem, šāds veikums būtu godpilns un slavējams. Patiešām — mežoņi bija tik smalkjūtīgi šādos jautājumos, ka bieži deva saviem upuriem iespēju izvairī­ties no mocībām, uzskatīdami, ka vajātāji, kas pārveic vil­tībā vai panāk bēgli, kad viņš piepūlas nāves briesmās, pelna tādu pašu godu kā gūsteknis, kas tiek projām, kad viņu modri jo modri uzrauga.
   Zvērkāvis zināja savas tiesības un nedomāja laist ga­rām nevienu izdevību. Ja tagad viņš redzētu kaut mazāko iespēju aizbēgt, viņš mēģinātu to izmantot, nekavējoties ne 111 i rk li. Bet stāvoklis šķita bez cerībām. Viņš nomanīja sargu ķēdi un juta, ka diezin vai paliks vesels, ja lauzīsies tai cauri. Mesties ezerā nebūtu nozīmes, jo ienaidnieki ar laivu viegli panāktu viņu; citādi Zvērkāvim nenāktos grūti aizpeldēt līdz pašam cietoksnim. Staigādams pa ragu, viņš raudzīja vietu, kur varētu paslēpties, bet zemesmēles ap­mēri un pakailā virsa, kā arī simt skatienu, kas bija pie­vērsti viņam, lai gan paši vērotāji izlikās viņu nere­dzam, — tas viss izjauktu jebkuru šādu mēģinājumu. Bailes un kauns no neveiksmes neietekmēja Zvērkāvi, kas vienmēr uzskatīja, ka godu turēt nozīmē arī just un domāt vairāk kā baltajam cilvēkam, mazāk kā indiānim, un kas apzinājās, ka vajag glābt savu dzīvību, ja tikai tas izdarāms, pašam nepārkāpjot savus principus. Viņš tomēr vilcinājās ko pasākt, jo arī saprata, ka pagaidām nav iz­redžu uz sekmēm.
   Tikmēr viss nometnē likās ritam savu parasto gaitu. Virsaiši savrup apmainījās domām. Apspriedē ļāva piedalī­ties arī Sumahai, jo kritušā karavīra atraitnei bija īpašas tiesības prasīt, lai šādā reizē viņu uzklausa. Indiāniskā pacietībā gaidīdami rezultātu, jaunekļi patrulēja laiski un vienaldzīgi, kamēr sievietes gatavoja mielastu, ar kuru nosvinēt gala iznākumu, vai mūsu varonim tas būtu labvē­līgs vai citāds. Neviens neizrādīja ne mazāko satraukumu; un, ja nemanītu ārkārtējo sardzi, vērotājs neatklātu ne­kādu sevišķu rosību vai saviļņojumu, kas liecinātu par īs­teno stāvokli. Divas trīs vecas sievietes sačukstējās, un šķita, viņu drūmie mirkļi un dusmīgie žesti nesola Zvērkā­vim neko labu, bet pulciņš indiāņu meiteņu acīmredzot bija noskaņots savādāk, jo viņu slepenajos skatienos iz­paudās žēlums un līdzcietība. Šādos apstākļos ātri pagāja vesela stunda.
   Droši vien gaidas ir visgrūtāk panesamās izjūtas. Kāp­dams krastā, Zvērkāvis bija pilnīgi pārliecināts, ka dažas minūtes vēlāk viņu jau spīdzinās indiāniskā atriebībā, un bija gatavs vīrišķīgi pakļauties savam liktenim; bet izrā­dījās, ka šī vilcināšanās moka daudz vairāk nekā tiešāks ciešanu tuvums, un, gribēdams tikai darīt galu šai nezi­ņai, varbūtējais upuris sāka nopietni apsvērt pārgalvīgu bēgšanas mēģinājumu, kad pēkšņi viņu uzaicināja atkal pieiet pie tiesnešiem, kas visu grupu jau bija sapulcinājuši iepriekšējā kārtībā, lai saņemtu viņu.
   —   Zvēru Kāvēj, — Šķeltais Ozols iesāka, tiklīdz gūstek­nis nostājās viņa priekšā, — mani vecie vīri ir klausīju­šies gudros vārdos; viņi gatavi runāt. Tu esi viens no tiem, kuru tēvi ieradās no saullēkta puses; mēs esam rie­tošās saules bērni; mūsu sejas ir pagrieztas pret Lielajiem saldajiem ezeriem, kad skatāmies uz to pusi, kur mūsu ciemi. Zeme rītos var būt gudra un pilna ar bagātībām, bet tā ir ļoti jauka vakaros. Mēs vismīļāk lūkojamies uz tiem. Kad raugāmies uz austrumiem, mūs pārņem bailes, jo laiva pēc laivas atved pa saules pēdām aizvien vairāk un vairāk tavējo, it kā viņiem vairs nebūtu vietas pašu zemē. Sarkano cilvēku jau atlicis maz; viņiem vajag palī­dzības. Viena no mūsu labākajām būdām nesen kļuvusi tukša: tās saimnieku pārsteigusi nāve; paies ilgs laiks, kamēr viņa dēls izaugs tik liels, lai sēdētu viņa vietā. Te ir viņa atraitne; viņai vajadzēs gaļas, lai uzturētu sevi un savus bērnus, jo viņas dēli ir kā sarkanrīklītes mazuļi, kas vēl nav atstājuši ligzdu. Tava roka iegrūdusi viņu šinī lie­lajā nelaimē. Viņai ir divi pienākumi, viens pret Meža Kaķi un otrs pret viņa bērniem. Skalpu pret skalpu, dzī­vību pret dzīvību, asinis pret asinīm — tas ir viens likums; uzturēt viņas mazuļus ir otrs. Mēs pazīstam tevi, Zvēru Kāvēj. Tu esi godīgs; uz taviem vārdiem var paļauties. Tev ir tikai viena mēle, un tā nav divžuburaina kā čūskai. Tava galva nekad neslēpjas zālē; visi var to redzēt. Ko saki, to arī izpildīsi. Tu esi taisnīgs. Kad esi nodarījis ļau­numu, tu vēlies jo drīzāk darīt atkal labu. Te ir Sumaha; viņa ir viena savā vigvamā, un viņas bērni prasa ēst; tur ir šautene; tā ir pielādēta un šaušanas gatavībā. Ņem šo ieroci, ej un nomedī briedi, atnes gaļu un noliec Meža Kaķa atraitnes priekšā, paēdini viņas bērnus, saki, ka esi viņas vīrs. Pēc tam tavās krūtīs būs nevis delavēra, bet hūrona sirds. Sumahas ausis vairs nedzirdēs viņas bērnu raudas; mana tauta būs atguvusi zaudētu karavīru.
   —   No tam es baidījos, Šķeltais Ozol, — Zvērkāvis at­bildēja. kad virsaitis bija beidzis savu runu. — Jā, es jau bažījos, ka tā iznāks.. Taču patiesība nebūs ilgi jāstāsta, un tā darīs galu visām cerībām, kas saistītas ar šo priekš­likumu. Ming, esmu baltais un dzimis kristīgais; man ne­klājas ņemt sievu no pagānām, neklājas apsievoties, ievē­rojot sarkanādaiņu izdarības. Ko nevaru atjauties mierīgos laikos, spožas saules gaismā, to ne tik nevaru atļauties zem apmākušās debess, lai glābtu savu dzīvību. Es laikam nekad neprecēšos; dzīvošu mežos viens, bez savas būdas; bet, ja lemts savādāki, manā vigvamā ienāks tikai tā sie­viete, kam tāda pati iedaba un ādas krāsa kā man. Kritušā karavīra bērniem es labprāt gādātu pārtiku, ja vien varētu to darīt, neapkaunojot sevi; bet nav ko domāt par to, jo nevaru dzīvot hūronu ciemā. Jūsu pašu jaunekļiem vajag raudzīt Sumahai medījumu; un, kad viņa atkal precē­sies, — lai iet pie vīra, kuram nav tik garas kājas: tad tas riecilpos pa novadu, kas tam nepieder. Mēs sastapāmies godīgā cīņā, un viņš krita; katram drošiniekam jābūt ga­tavam uz to. Tu ceri, man radīsies minga sirds; tikpatās labi tu vari gaidīt, ka zēnam būs sirmi mati vai priedē augs kazenes. Nē, nē, hūron; man ir baltā cilvēka iedaba, ciktāļ runa par dzīvesbiedri, un delavēra iedaba, ciktāj runa par indiāņiem.
   Sie vārdi vēl nebija lāgā izskanējuši, kad vispārēja kur- noņa liecināja, ar kādu nepatiku tie uzklausīti. Sevišķi skaļi savu sašutumu izteica vecās sievietes; un lēnīgā Su- maha, kas jau nāca tādos gados, ka varētu būt Zvērkāvja māte, nepiederēja pie pašām atturīgākajām. Bet Kuguāra negantās dusmas nobīdīja pie malas visus īgnuma un ne­apmierinātības izpaudumus. Šis bargais virsaitis uzska­tīja par kaunu, ka viņa māsai ļauj iziet pie jengīzu bāl- ģīmja, un tikai pēc nelaimīgās atraitnes gaužajiem lūgu­miem bija negribīgi piekritis precībām, kādas gan nemaz nav retas indiāņu ciltīs; un viņu dziļi aizvainoja, ka no­nievāta viņa iecietība un atraidīts gods, ko viņš ar tādu nožēlu bija pēdīgi parādījis, māsas pierunāts. Baismā nik­numā gailošām acīm viņš vērās gūsteknī, kā zvērs, kura vārdā viņu sauca, skatās uz savu izraudzīto laupījumu; un viņa roka cēlās aklajās dusmās, kas gandrīz smacēja viņu nost.
   — Bālģīmju suns! — viņš iesaucās irokēzu valodā. — Tad ej un gaudo kopā ar plušķiem pats savās draņķī­gajās medību vietās!
   Šim novēlējumam nāca līdzi attiecīga rīcība. Kuguārs vēl runāja, kad viņa roka atvēzējās un tomahauks aizli­doja. Par laimi, viņa skaļā balss saistīja Zvērkāvja uzma- nlbu, citādi mūsu varoņa gaitas droši vien būtu izbeigušās šinī brīdī. Savu nāvīgo metamo indiānis trieca ar tik lielu veiklību un tik slepkavīgu nolūku, ka būtu pāršķēlis gūs­tekņa galvu, ja pēdējais nebūtu izstiepis roku un satvēris cirvi aiz kāta, parādīdams tādu pašu izmaņu, ar kādu tas bija sviests. Metiens tomēr bija tik sparīgs, ka, uztverot tomahauku, Zvērkāvja roka atvēzējās tieši tādā stāvoklī, kāds nepieciešams prettriecienam. Grūti pateikt, vai šis apstāklis viņu mudināja uz atmaksu vai pēkšņās dusmās zuda viņa piesardzība un aukstasinība. Lai būtu kā bū­dams, jaunekļa acis iezibsnījās, vaigu gali piesarka, un, saņēmis visus spēkus, viņš svieda ar tomahauku uzbrucē­jam. Sis trieciens bija tik piepešs, ka indiānis nepaguva pacelt roku vai novērst galvu sānis. Mazais, asais cirvis ķēra stateniski starp uzacīm, pāršķeldams galvu. Vareni noaugušais vīrs klupa uz priekšu, kā nāvīgi ievainota čūska vēl šaujas pretī savam ienaidniekam, un nāves krampjos nostiepās garšļaukus klajumā, ko ieslēdza ļaužu loks. Visi steidzās palīdzēt viņam, tā ka gūsteknis uz vienu vienīgu mirkli palika stāvam gluži nomaļus; un, izšķīries par riskantu mēģinājumu glābt savu dzīvību, viņš aizskrēja žigli kā briedis. Pēc brītiņa viss pūlis, jauni un veci, sievietes un bērni, atstāja beigto Kuguāru turpat guļam un ar trauksmes kliedzieniem metās pakaļ bēglim.
   Lai cik piepešs bija notikums, kas pamudināja Zvērkāvi uz šo trakulīgo ātruma pārbaudi, viņa prāts neapmulsa no šāda baisma riska. Iepriekšējā stundā viņš bija labi apdomājis savas iespējas un pamatīgi apsvēris visu, kas sola sekmes vai neveiksmi. Tāpēc jau no paša pirmā soļa viņa augums pilnīgi pakļāvās gudrai vadībai, kas zināja likt lietā katru tā kustību un izšķirīgā sākumā nepieļāva nekādu vilcināšanos vai nenoteiktību. Vienīgi šī apstākļa dēļ viņš guva pirmo lielo priekšrocību — sveiks un vesels aizkļuva aiz sargu līnijas. Tas tika izdarīts diezgan vien­kārši, taču būtu jāapraksta.
   Tā kā šinī vietā mēdza apmesties mednieki un zvejnieki, zemesraga krasti nebija aizauguši ar krūmiem, kas citur gandrīz nepārtrauktā josliņā zaļoja gar ūdensmalu. Šī biežņas josliņa sākās pie zemesmēles saknes un aizstiepās tālu uz ziemeļiem un dienvidiem. Zvērkāvis devās pēdējā virzienā. Sargi atradās mazliet atstatu no briksnāja, un, iekām viņi skaidri sadzirdēja trauksmes kliedzienus, bēglis bija ticis aizsegā. Skriet pa krūmiem nebija iespējams, un
   Zvērkāvis nojoza savus četrdesmit piecdesmit jardus pa ūdeni, kas sniedzās tikai līdz ceļiem un aizkavēja viņu tā­pat kā vajātājus. Ieraudzījis piemērotu vietu, viņš beidzot izmetās cauri krūmiem un nokļuva plašā mežā.
   Vairākas lodes tika raidītas uz Zvērkāvi, kamēr viņš at­radās ūdenī, un tām sekoja vēl citas, kad viņš, izsprau­cies cauri biežņai, parādījās skrajā mežmalā. Jauneklis to­mēr palika vesels, jo bēgšanas virziens pa daļai šķērsoja tēmējuma līniju, indiāņi steigā neuztvēra mērķi, un no­metnē valdīja vispārējs sajukums. Lodes aizsvilpa viņam garām, daudzas nocirta zariņus turpat blakus, taču ne­viena neskāra pat viņa drēbes. Tā kā šie veltīgie mēģinā­jumi prasīja laiku, tie nāca tikai par labu bēglim, kas bija krietnus simt jardus atrāvies no pašiem priekšējiem hūro- niem, iekām vajātāju vidū nodibinājās kaut kāda saskaņa un kārtība. Dzīties pakaļ ar šauteni rokā nebija domājams, un, izblīkšķinājuši savus lādiņus,, indiāņu labākie skrējēji nosvieda stobrenes, uzsaukdami sievietēm un zēniem, lai tās sadabūjot un pēc iespējas ātrāk pielādējot.
   Zvērkāvis pārāk labi zināja, cik bīstama šī sacīkste, lai zaudētu kaut vienu no dārgajiem mirkļiem. Viņš arī zināja, ka vienīgā cerība ir skriet taisnā līnijā; ja viņš mestu līkumu, tad nebūtu vairs nekādu izredžu aizbēgt no tik daudziem vajātājiem. Tādēļ viņš devās iešķērsu augšup pa atkalni, kura nebija ne sevišķi stāva, ne sevišķi augsta, taču diezgan stipri nogurdināja cilvēku, kas glābās no nāves briesmām. Te Zvērkāvis sāka skriet lēnāk, lai atvil­ktu elpu; sava ceļa grūtākajos posmos viņš pārgāja pat uz ātriem soļiem vai lēniem rikšiem. Viņam aiz muguras auroja un lēca hūroni, bet viņš nepiešķīra tam nozīmi, labi zinādams, ka tiem vajadzēs pārvarēt grūtības, kādas pats uzveicis, iekām tie sasniegs augstumu, kādā viņš pašreiz atradās. Sī uzkalna virsotne bija pavisam tuvu, un, redzot apvidus reljefu, Zvērkāvis secināja, ka dziļa leja viņu šķir no otra uzkalna pakājes. Viņš nesteigdamies kāpa vir­sotnē, pie tam cītīgi pētīja apkārtni, meklēdams paslēp­tuvi. Zemes virsa nevarēja sniegt nekādu patvērumu, bet tuvumā gulēja kritis koks, un riskantos apstākļos cilvēks ķeras pie riskantiem līdzekļiem. Sis koks bija nogāzies aiz pašas uzkalna paures, līdztekus ielejai; vajadzēja tikai viena mirkļa, lai uzlēktu uz stumbra un iesprauktos pa- starpē zem tā. Pirms Zvērkāvis nozuda vajātāju skatie­niem, viņš tomēr apstājās galotnē un iekliedzās uzvarētāja balsī, it kā priecādamies par lejupceļu. Nākamajā brīdī viņš bija izstiepies zem koka.
   Izlietojis šo viltību, jauneklis tūlit sajuta, cik ļoti piepū­lējies. Viņš dzirdēja, ka sirds dauzās, it kā lauzdamās ārā no krūtīm; asinis tukstēja pa dzīslām, un plaušas ātri strā­dāja kā plēšas. Taču viņš pamazām atelsās, un sirds drīz mitējās drebēt. Pēc kāju dipoņas tagad varēja samanīt, ka indiāņi stiepjas augšup pa pretējo atkalni, un brīdi vēlāk balsis un soļi pavēstīja par vajātāju ierašanos. Sasnieguši virsotni, paši priekšējie iekliedzās, pēc tam bažās, ka tikai ienaidnieks neizmantotu nolaidenumu savā labā un neaiz­bēgtu, viņi uzlēca uz kritušā koka un traucās lejup pa at­gāzi, cerēdami saskatīt gūstekni, kamēr tas nav ticis ierozā. Tā hūrons sekoja hūronam, līdz Netijam šķita, ka visi aizskrējuši garām. Pa šīm pēdām tomēr nesās.vēl citi, un beidzot veseli četrdesmit bija nolēkuši otrpus koka. Zvērkāvis skaitīja viņus, jo tā visdrošāk varēja noteikt, cik vajātāju palicis aizmugurē. Pēc laiciņa visi atradās ierozā, veselas simt pēdas lejāk; daži jau pakāpās augšup pa pretējā kalna atgāzi, bet tad acīmredzot sāka gudrot, uz kuru pusi bālģīmis devies. Sis bija kritisks brīdis; un cilvēks ar vājākiem nerviem vai arī tāds, kas labas mācī­bas laidis pār galvu, būtu pietrūcies kājās un meties bēgt. Ar Zvērkāvi bija savādāk. Viņš joprojām mierīgi gulēja, pūzdamies un modri vērodams katru kustību lejā.
   Tagad hūroni atgādināja nomaldījušos dzinējsuņu baru. Viņi runāja maz un, pētīdami sausās lapas, šaudījās ap­kārt kā suņi, kas meklē nozaudētas pēdas. Daudzo moka­sīnu atstātie nospiedumi apgrūtināja meklēšanu, lai gan indiāņa uz iekšu vērstās pēdas varētu viegli atšķirt no brī­vākās un platākās baltā cilvēka gaitas. Domādams, ka aiz­mugurē vairāk nav neviena vajātāja, un cerēdams aizzag­ties projām nemanīts, Zvērkāvis spēji pārmetās pār koku un nokrita augšpusē pie stumbra. Kā šķita, viņš bija pali­cis neievērots, un jauna cerība viesās bēgļa sirdī. Lai pār­liecinātos, ka hūroni nav viņu ieraudzījuši, Zvērkāvis ieklausījās skaņās, kas atlidoja no lejas; pēc tam viņš pie­rausās četreniski un, gribēdams aizslēpties aiz pauros, rāpoja uz pakalna galotni, kas atradās tikai jardus desmit no viņa. Ticis otrā pusē, viņš piecēlās kājās un asiem, bet nosvērtiem soļiem devās virzienā, kas pretējs tam, kurā pirmīt bija bēdzis. Taču jaunekli drīz satrauca kliedzieni ielejā, un viņš atkal uzkāpa virsotnē, lai apskatītos. Šinī
   brīdī viņu pamanīja un vajāšana atsākās. Tā kā līdzenā vietā kājas balstījās drošāk, Zvērkāvis tagad vairījās no atkaines, turēdamies tieši pa kosu; turpretī hūroni, pēc apvidus vispārējā reljefa noskārzdami, ka šī kosa drīz pāries ieplakā, skrēja pa gravu, jo tādējādi varētu vis­vieglāk tikt priekšā bēglim. Tanī pašā laikā daži tomēr pa­griezās uz dienvidiem, lai viņš neaizbēgtu šinī virzienā; daži šķērsoja viņa pēdas un devās uz ezeru nolūkā at­griezt viņam atkāpšanās ceļu pa ūdeni.
   Zvērkāvja stāvoklis tagad kļuva kritiskāks nekā jebkad iepriekš. īstenībā viņš bija ielenkts no trijām pusēm, pie tam ceturtajā atradās ezers. Bet viņš bija labi apsvēris visas savas iespējas un, kaut arī traucās, cik jaudas, lēma aukstasinīgi. Kā jau vairākums stipro robežnieku, Zvērkā­vis spētu noskriet jebkuru indiāni, bet viņa vajātāji bija bīstami ar savu lielo skaitu un izdevīgo stāvokli. Neatka­rīgi no vietas viņš katrā ziņā būtu joņojis taisnā līnijā, ja varētu no jauna atstāt aiz muguras visu grupu. Bet tagad šādu izredžu nebija un nemaz nevarēja būt; un, kad Zvērkāvis manīja kori jau pārejam ielejā, viņš strauji pagriezās par deviņdesmit grādiem un trakā ātrumā šā­vās lejup pa nogāzi, turēdamies krasta virzienā. Daži no vajātājiem elsdami stiepās augšup pa atkalni, tieši dzīda­mies pakaļ, kamēr vairākums vēl aizvien skrēja pa ierozu, cerot aizsteigties bēglim priekšā.
   Zvērkāvim tagad bija prātā cits pārgalvīgs plāns. Atme­tis domas par glābšanos mežā, viņš trauktin traucās uz laivu. Viņš zināja, kur tā atrodas; ja varētu to sasniegt un viņu neķertu lodes, panākumi būtu droši. Visi karavīri bija nosvieduši ieročus, lai būtu ērtāka skriešana, un vi­ņam draudētu tikai lodes, ko nemākulīgi raidītu sievietes vai pusaudži; lielākā tiesa zēnu gan cītīgi piedalījās vajā­šanā. Viss likās sekmējam viņa nolūku, un, tā kā uzņem­tais ceļš joprojām veda lejup pa nokrauju, jauneklis laidās ar tādu ātrumu, kas solīja drīzu galu viņa pūliņiem.
   Tuvodamies zemesragam, Zvērkāvis sastapa dažus bēr­nus un sievietes. Pēdējās gan mēģināja viņam iemest, starp kājām sausus zarus, taču drošā izrēķināšanās ar baismīgo Kuguāru bija iedvesusi tādas šausmas, ka ne­viena neuzdrīkstējās rādīties tik tuvu, lai nopietni aizka­vētu viņu. Jauneklis aizauļoja visiem garām kā uzvarētājs un sasniedza krasta krūmus. Izbrāzies tiem cauri, mūsu varonis atkal nokļuva ezerā — ja daudz, piecdesmit pēdu no laivas. Te viņš mitējās skriet, jo labi saprata, cik sva­rīgi tagad atgūt elpu. Dodamies tālāk, viņš pat noliecās, pasmēla ar plaukstu ūdeni un atveldzināja izkaltušo muti. Tomēr nedrīkstēja zaudēt nevienu mirkli, un Zvērkāvis drīz apstājas pie laivas. No pirmā acu uzmetiena viņš re­dzēja, ka airi paņemti. Pēc visiem viņa pūliņiem šī bija rūgta vilšanās, un mednieks jau domāja pagriezties pretī saviem ienaidniekiem un ar cieņu atkal iesoļot nometnes vidū. Bet drausmīga kaukoņa, kādu spēj sacelt tikai Ame­rikas iedzimtie, pavēstīja, ka priekšējie vajātāji ātri tuvo­jas, un pašsaglabāšanās instinkts dabūja virsroku. Saga­tavojies, kā pienākas, un pavērsis laivas galu vajadzīgajā virzienā, viņš skrēja ūdenī, stumdams laivu pa priekšu; pēc tam, ielicis pēdējā grūdienā visu savu spēku un veik­lību, viņš palēcās un iekrita vieglās laiviņas dibenā, tik­pat kā neaizturēdams tās kustību. Te viņš palika guļam uz muguras, lai atvilktu elpu un paslēptos no nāvējošām šau­tenēm. Laivas vieglums, kas airētājam nozīmē tik lielu priekšrocību, tagad bija neizdevīgs. Šai spalviņai trūka inerces; citādi laiva pa gludo un rāmo līmeni aizslīdētu tādā atstatumā no krasta, ka nebūtu vairs bīstami irties rokām. Ja tā aizpeldētu līdz šādai vietai, Zvērkāvis varētu iekļūt tik tālu ezerā, lai pievērstu CingaČguka un Džūditas uzmanību; tie visādā ziņā steigtos ar citām laivām viņam palīgā, un tad viņš būtu glābts. Izstiepies laivas dibenā, jauneklis sekoja tās gaitai, vērodams atkalnes koku ga­lotnes; viņš nosacīja atstatumu, vadoties pēc laika un pēc laivas gaitas. Tagad krastā atskanēja daudzas balsis, un viņš dzirdēja, ka ierosina izlietot plostu, kas, bēglim par laimi, atradās patālu zemesraga otrā pusē.
   Laikam gan Zvērkāvja stāvoklis šinī dienā vēl nekad nebija kļuvis tik kritisks kā patlaban; katrā ziņā tas ne­bija bijis ne pustik mocīgs. Divas vai trīs minūtes viņš gulēja gluži nekustīgi, paļaudamies vienīgi uz savu dzirdi, būdams pārliecināts, ka šļakstienu troksnis sasniegs viņa ausis, ja kāds uzdrošināsies tuvoties peldus. Pāris reižu Zvērkāvim šķita, ka ūdeni satrauc piesardzīga rokas kus­tība, bet tūlīt viņš saprata, ka dzird šļakatas sitamies pret sēres oļiem, — līdzīgi okeānam, šie mazie ezeri reti kad dus tik mierīgi, ka nenotiek nekāda viļņošanās pret krastu. Piepeši balsis norima un iestājās tāds dziļš klusums, it kā viss būtu aizmidzis mūžīgā miegā. Pa tam laiva bija aizdreifējusi tik tālu, ka Zvērkāvis, gulēdams uz muguras, vairs neredzēja neko citu kā vienigi tuksnesīgas, zilas de­besis, un daži spožāki stari norādīja uz saules tuvumu. So neziņu viņš nespēja paciest ilgi. Jauneklis labi saprata, ka dziļa rimtība vēsta ļaunu, jo mežoņi visklusāk izturas tanī brīdī, kad gatavojas dot triecienu; tad indiānis atgā­dina kuguāru pirms lēciena. Zvērkāvis izvilka dunci un taisījās izgriezt tāsī caurumu, lai palūkotos uz krastu, taču kavējās, baidīdamies, ka ienaidnieki varētu pamanīt šo kustību un tādējādi noskaidrot, kurp raidīt lodes. Sinī brīdī kāds izšāva, un lode izgāja cauri laivas abiem sā­niem, astoņpadsmit collu no vietas, kur atradās viņa galva. Tas bija drausmains tuvums, tomēr mūsu varonis neiztrūcinājās, jo šinī dienā jau bija skatījies nāvei acīs. Viņš nogulēja vēl pusminūti un pēc tam redzēja ozola ga­lotni lēnām paceļamies viņa šaurā apvāršņa malā.
   Nesaprazdams, ko nozīmē šī pārmaiņa, Zvērkāvis vairs nespēja apvaldīt nepacietību. Ar vislielāko piesardzību pa- vilcies uz priekšu, viņš pielika aci pie lodes izsistā cau­ruma un, par laimi, puslīdz labi saskatīja zemesragu. Pa- kļaudamās vienam no tiem nemanāmajiem dzinekļiem, kas bieži jo bieži nosaka cilvēku likteni un notikumu gaitu, laiva bija pagriezusies uz dienvidiem un lēnām slīdēja le­jup pa ezeru. Labi, ka Zvērkāvis bija to grūdis pietiekami spēcīgi, lai tā aizslīdētu aiz raga smailes un tikai pēc tam pagrieztos šinī virzienā, citādi tā būtu atkal piepeldējusi pie krasta. Tagad tā dreifēja tik tuvu gar ragu, ka jau­nekļa redzes lokā parādījās divu vai triju koku galotnes. Atstatums līdz zemesmēles galam daudz nepārsniedza simt pēdas, taču laimīgā kārtā mazs dienvidrietumu vējiņš sāka laivu lēni pūst projām no krasta.
   Zvērkāvis tagad juta, ka visādā ziņā kaut kā jāmēģina tikt tālāk no ienaidniekiem un, ja iespējams, paziņot par savu stāvokli draugiem. Taču draugi bija tik tālu un ienaidnieks tik tuvu. Kā parasti šādā laivā, tās galos atra­dās pa lielam, gludam un apaļam akmenim, kas domāts sēžai un balastam. Viens no tiem gulēja pie viņa pēdām. Jauneklis to dabūja tuvāk starp kājām, saņēma rokās un pievēla blakus otram akmenim, kur tie abi līdzsvaroja vieglo laivu, kamēr viņš aizvilkās cik iespējams tālāk pa­kaļgalā. Atstādams krastu un redzēdams, ka airi aiznesti, viņš bija iemetis laivā kādu sausēnu, un tagad tas atradās viņam pa rokai. Noņēmis cepuri, Zvērkāvis to uzkāra šī zara galā un pacēla drusku virs borta pēc iespējas tālāk no sevis. Izlietojis šo viltību, jauneklis tūlīt redzēja, ka pārak zemu novērtējis savu ienaidnieku saprātību. Nonie­cinot tik vienkāršu un parastu paņēmienu, lodi iešāva pa­visam citā vietā, tā ka viņam nobrāza ādu. Viņš nolaida cepuri un acumirklī pacēla to tieši virs galvas kā aizsarg­līdzekli. Šķita, hūroni neievēroja šo otro viltību vai, tica­māk, gribēja gūstekni notvert dzīvu, būdami droši par sekmēm.
   Pielicis aci pie lodes izsistā cauruma, Zvērkāvis nogu­lēja nekustīgi vēl dažas minūtes, un viņš priecāt priecājās, redzēdams, ka pamazām aizpeld arvien tālāk un tālāk no krasta. Kad viņš paskatījās augšup, koku galotnes bija nozudušas; taču drīz laiva sāka lēnām griezties un jau­neklis pa saviem novērošanas caurumiem vairs neredzēja neko citu kā tikai abus ezera galus. Zvērkāvis nu atgādā­jās sausēnu, kas bija tā izliecies, ka viņš ar to varēja kā nekā airēt, palikdams guļus. Sis mēģinājums bija sekmī­gāks, nekā viņš cerējis, lai gan ļoti grūti nācās virzīt laivu pa taisnu līniju. Drīz kļuva skaidrs pēc kliedzieniem krastā, ka hūroni šo manevru pamanījuši, un lode, trāpī­jusi laivas pakaļgalā, izgāja tai gareniski cauri, nosvilp­dama starp mūsu varoņa rokām. Tas pārliecināja bēgli, ka viņš diezgan ātri attālinās no krasta, un mudināja viņu paskubināties. Viņš piepūlējās, bet otrs svina vēstnesis no zemesmēles pārsita sausēnu aiz borta un uzreiz atņēma viņam airi. Tā kā balsis kļuva aizvien klusākas, Zvērkāvis tomēr nolēma ļauties dreifam, kamēr nebūs aizpeldējis drošā attālumā no hūronu šautenēm. Sī bija nervu bojā­šana, bet neko prātīgāku nevarēja sadomāt; un jauneklis cerēja uz labu izdošanos, jo viņa seju apdvesa dzesma, un tas nozīmēja, ka vējš mazliet pastiprinājies.

   Ne sievu asaras, ne bāra bērnu raudas
   Var iebrucēja rokai spēku ņemt.
   Ne vētras negantums, ne melnas debess draudi
   Liks jūras laupītājiem citu ceļu lemt.
   Ir viņu dzīvei mērķis viens,
   Uz to pa asins upēm brien,
   Ne nožēla, ne bažīgs goda prāts
   Tos, kauna darbus darot, nenomāc.
   Bet, netīrais zelts kad sarausts,
   vara kad rokās krīt, Pret viņiem vien naids un bailes
   tuvāko sirdīs mīt.
   Ķongrivs
   Zvērkāvis bija nogulējis laivā divdesmit minūtes un jau sāka mazliet bažīties, ka draugus vēl nejūt. Pa lodes cau­rumiem viņš joprojām varēja lūkoties tikai dienvidu vai ziemeļu virzienā; viņš domāja, ka redzes līnija iet, ja daudz, simt jardu attālumā no cietokšņa, un tā patiešām gāja šādā atstatumā no celtnes, tikai pa rietumu pusi. Zvērkāvi satrauca arī dziļais klusums, jo viņš nezināja, vai tas izskaidrojams ar augošo attālumu starp viņu un indiāņiem vai ar kādu viltību. Noguris veltīgā sasprindzi­nājumā, mednieks pēdīgi atgulās uz muguras, aizvēra acis un apņēmīgā padevībā gaidīja gala iznākumu. Ja mežoņi spēja tā apvaldīt savu atriebības kāri, tad Zvērkāvis no­lēma izturēties tikpat mierīgi kā viņi un uzticēt savu lik­teni straumēm un vēsmām.
   Bija pagājušas vēl kādas desmit minūtes šādā abpusējā mierā, kad Zvērkāvim šķita, ka dzirdams kluss troksnis, it kā pret laivas dibenu kaut kas viegli berztos. Jauneklis, protams, atvēra acis; viņš bija domājis, ka ieraudzīs in­diāņa seju vai roku paceļamies no ūdens, bet tieši virs galvas redzēja lapu pārjumu. Zvērkāvis pietrūkās, un viņa skatiens atdūrās pret Šķelto Ozolu, kura palīdzīgā roka bija pievilkusi laivu pie sēres; un smilts čirkstoņa bija saistījusi mūsu varoņa uzmanību. Tikai vieglo pūsmu ap­sviedīgais raksturs un daži straumuļi ezerā bija nosacī- juši dreifa virziena maiņu.
   — Nāc! — hūrons teica, ar rāmu un valdonīgu žestu pavēlēdams gūsteknim kāpt krastā. — Mans jaunais draugs tik ilgi braukājis pa ūdeni, ka noguris; viņš aiz­mirsīs skriet, ja neielocīs kājas.
   —   Tu tomēr dabūji virsroku, hūron, — Zvērkāvis at­bildēja, sperdams stingru soli no laivas un padevīgi seko­dams virsaitim uz raga klajumu. — Gadījums tev palīdzē­jis negaidītā kārtā. Esmu atkal tavs gūsteknis, un, ceru, tu atzīsi, ka protu bēgt no gūsta tikpatās labi kā turēt doto vārdu.
   —  Mans jaunais draugs ir alnis! — hūrons izsaucās.
   —  Viņa kājas ir ļoti garas; tās sagādājušas maniem jau­nekļiem nepatikšanas. Bet viņš nav zivs; viņš nevar at­rast ceļu ezerā. Mēs nešāvām viņu; zivis ķer ar tīkliem, nevis nāvē lodēm. Kad viņš atkal kļūs alnis, ar viņu ap­iesies kā ar alni.
   —   Runā vien, Šķeltais Ozol, lielies ar savu uzvaru. Man domāt, tādas ir tavas tiesības, un es zinu, ka tāda ir tava iedaba. Par šo jautājienu nestrīdēšos ar tevi, jo visiem cilvēkiem jāpakļaujas savai iedabai. Taču, kad jūsu sie­vietes sāks mani zobot un ķengāt, kas, domājams, drīz no­tiks, viņām derēs iegaumēt vienu; ja bālģīmis prot cīnīties par savu dzīvību, kamēr tas ir likumīgi un vīrišķīgi, viņš arī prot godam atteikties no cīņas, kad viņš mana, ka pie­nākusi šāda reize. Esmu tavs gūsteknis; dari ar mani, kā zini.
   —   Mans brālis izlaidis lielu riksi pa uzkalniem un jauki izvizinājies pa ūdeni, — Šķeltais Ozols sacīja lēnīgāk, pie tam viņa smaids liecināja par miermīlīgiem nolūkiem.
   —  Viņš redzējis mežus, viņš redzējis ūdeni; kas viņam pa­tīk labāk? Varbūt viņš redzējis tik daudz, ka grozīs savu lēmumu un klausīs prātam.
   —   Plāj vaļā, hūron! Kauč kas slēpjas tavās domās, un, jo drīzāki to pateiksi, jo drīzāki saņemsi manu atbildi.
   —   Tas ir taisni sacīts. Mana bālā brāļa valodā nav ne­kādu izloku, kaut arī viņš skrien kā lapsa. Es gribu runāt ar viņu; tagad viņa ausis ir dzirdīgākas nekā iepriekš un acis nav aizvērtas. Sumaha kļuvusi nabagāka nekā jeb­kad iepriekš. Kādreiz viņai bija brālis un vīrs. Viņai bija arī bērni. Pienāca laiks, un viņas vīrs devās uz laimīga­jām medību vietām, ardievas nepateicis; tas atstāja viņu vienu ar bērniem. Un tas tā darīja pret savu gribu; Meža Kaķis bija labs vīrs. Bija prieks redzēt pīles un zosis, un brieža šķiņķus, un lāča gaļu, kas ziemu karājās tā būdā. Tagad tas viss ir izbeidzies; tas nesaglabājas siltā laikā. Kas atjaunos šos krājumus? Daži domāja, ka brālis neaiz­mirsīs savu māsu un nākamajā ziemā gādās, lai nebūtu vigvams tukšs. Mēs tā domājām; bet Kuguārs iekaucās un sekoja pa nāves taku viņas vīram. Tagad viņi sacenšas, kurš pirmais sasniegs laimīgās medību vietas. Daži domā, Meža Kaķis var skriet visātrāk, citi domā, Kuguārs var aizlēkt vistālāk. Sumaha domā, abi aizceļos tik atri un tik tālu, ka neviens no viņiem vairs neatgriezīsies. Kas uztu­rēs viņu un viņas mazuļus? Tas, kas lika viņas vīram un brālim atstāt būdu, lai pašam atbrīvotos tur vieta. Tas ir liels mednieks, un mēs zinām, ka Sumaha nekad necietīs trūkumu.
   —  Ai, hūron, tavās acīs tas ātri nokārtojams. Esmu dzir­dējis, ka cilvēki tā glābuši sev dzīvību, un esmu pazinis citus, kas drīzāki mirtu nekā padotos šādā gūstā. Pats ne­gribu galu un negribu arī apsievoties.
   —   Bālģīmis to visu pārdomās, kamēr mani ļaudis saga­tavosies apspriedei. Viņam paziņos, kas notiks. Un viņam jāpatur prātā, cik grūti ir zaudēt vīru un brāli. Lai viņš iet; kad mums vajadzēs viņa, izsauks Zvērkāvja vārdu.
   Sī saruna noritēja vienatnē. No visa pūļa, kas vēl nesen bija drūzmējies šinī vietā, te atradās tikai Šķeltais Ozols. Šķita, ka pārējie aizgājuši pavisam. Drēbes, ieroči, saim­niecības lietas un cita nometnes iedzīve — viss bija nozu­dis. Vienīgi ugunskuru pelni, guļvietu pēdas un nomīdītā zeme liecināja, ka nesen te uzturējies ļaužu bars. Tik pie­peša un negaidīta pārmaiņa stipri izbrīnīja un mazliet uz­trauca Zvērkāvi, jo neko līdzīgu viņš nebija redzējis, dzī­vodams kopā ar delavēriem. Tomēr viņš pareizi sprieda, ka hūroni nolēmuši mainīt nometnes vietu un ar šādu sle­penību gribējuši viņu pabiedēt.
   Beidzis savu runu, Šķeltais Ozols aizgāja pa noru, Zvēr­kāvis palika viens. Virsaitis nozuda aiz kokiem, un cil­vēks, kam šādi skati ir sveši, varētu domāt, ka gūsteknis atstāts savā vaļā. Jaunekli mazliet pārsteidza šis drama­tiskais pavērsiens, bet viņš pārāk labi pazina savus ienaid­niekus, lai noticētu, ka atrodas brīvībā un var rīkoties pēc sava prāta. Mednieks tomēr nezināja, cik tālu hūroni domā iet savās viltībās, un viņš apņēmās to noskaidrot pirmajā izdevīgajā gadījumā. Zvērkāvis pastaigājās mākslotā vien­aldzībā, lēnām tuvodamies vietai, kur bija izkāpis malā. Pēkšņi viņš paātrināja soļus, taču tik piesardzīgi, lai viņu neuzskatītu par bēgli, un, pašķīris krūmus, izgāja sērē. Laiva bija pazudusi, un jauneklis nemanīja ne miņas no tās, kaut arī apstaigāja raga ziemeļu un dienvidu pusi un nopētīja krastu abos virzienos. Acīmredzot tā bija aizvākta nepieejamā un nezināmā vietā un tas ticis darīts ar no­lūku.
   Tagad Zvērkāvis labāk saprata savu faktisko stāvokli. Viņš bija gūsteknis šaurajā zemesmēlē, un, bez šaubām, viņu modri uzraudzīja. Bēgt varētu tikai peldus. Zvērkāvis atkal domāja par šādu pasākumu, taču nolēma atturēties no tā, jo zināja, ka hūroni ar laivu dzītos pakaļ un viņa izredzes uz sekmēm būtu gaužām vājas. Staigādams pa ezermalu, viņš nonāca vietā, kur krūmi bija nocirsti un sasviesti nelielā kaudzē. Pacēlis dažus virsējos zarus, viņš ieraudzīja zem tiem Kuguāra līķi. Jauneklis zināja, ka mi­ronis te nogulēs, līdz mežoņi tam atradīs kapvietu, kur tas būtu drošs no skalpējamā dunča. Viņš domīgi lūkojās uz cietoksni, bet tur viss likās kluss un neapdzīvots; un viņu pārņēma vientulības un pamestības izjūta, kas vērta šo brīdi vēl drūmāku.
   —   Lai notiek dieva prāts! — jauneklis nomurmināja, skumīgi aiziedams no krasta un atkal sperdams kāju zem meža velvēm. — Lai notiek dieva prāts! Es gan negaidīju, ka manas dienas aprausies tik drīz, bet galu galā tam maza nozīme. Vēl kādas ziemas un vēl kādas vasaras, un mana dzīve izbeigtos saskaņā ar dabas likumu. Ak vai! Jaunajam un rosīgajam nāve reti kad šķiet iespējama, ka­mēr tā neņirdz turpatās acu priekšā un neteic, ka viņa stunda pienākusi!
   Runādams šo monologu, mednieks nokļuva raga kla­jumā, kur, sev par brīnumu, ieraudzīja vienu pašu Hetiju, kas, jādomā, gaidīja viņu atgriežamies. Meitene turēja padusē bībeli, un viņas seja, ko parasti apēnoja viegla melanholija, tagad likās sērīga un nomākusies. Piegājis tuvāk, Zvērkāvis uzņēma valodu.
   —   Nabaga Hetij, — viņš teica, — es pirmīt dabūju tā trūkties, ka pilnīgi aizmirsu jūs; mēs tagad sastopamies, tā sacīt, lai sērotu par nākotni. Kauču zinātu, kur tagad Cingačguks un Vaha!
   —   Kāpēc nogalinājāt hūronu, Zvērkāvi? — meitene pār- metīgi jautāja. — Jūs taču zināt bausli, kas saka: «Tev nebūs nokaut!» Man stāstīja, jūs esot nonāvējis tās sievie­tes vīru un brāli.
   —   Tā ir patiesība, mana labā Hetij; tā ir skaidra patie­sība. Es nenoliedzu, kas padarīts. Bet jums jāpatur prātā, meitene, ka bieži vien karā ir likumīga tāda rīcība, kas būtu nelikumīga miera laikā. Sumahas vīru es nošāvu at­klātā cīņā; īstenībā gan es viens cīnījos atklāti, jo viņš bija tīri labā aizsega; un brālis pats meklēja sev nāvi, mezdams tomahauku uz neapbruņotu gūstekni. Vai jūs to redzējāt, meitene?
   —   Redzēju visu un skumstu par notikušo, jo cerēju, ka jūs, Zvērkāvi, uz sitienu neatbildētu ar sitienu, bet atmak­sātu ļaunu ar labu.
   —  Ai, Hetij, šāda mācība varbūtās der misionāriem, to­mēr tā ir bīstama mežos. Kuguārs alka manu asiņu, un viņš bija tāds muļķis, ka iesvieda man rokā cirvi tieši tanī mirklī, kad tīkoja pēc manas dzīvības. Sāda pārbaudījuma brīdī nepacelt roku — tas būtu pret dabu, turklāt nāktu negodā mana skola un iedaba. Nē, nē, arī es esmu gatavs atdarīt, un ceru, ka to apliecināsit tiem, kuri varbūtās jūs iztaujās, ko šinī dienā esat redzējusi.
   —  Zvērkāvi, vai tagad domājat precēt Sumahu, kad vi­ņai nav neviena apgādnieka — ne vīra, ne brāļa?
   —  Vai tādi ir jūsu ieskati par laulību, Hetij? Vai jau­neklim jāņem veca sieviete? Tas būtu pret saprātu un dabu, kā pati aptversit, ja brīdi pagudrosit.
   —   Es bieži tiku dzirdējusi no mātes, — Hetija atbildēja, novērsdama seju, — ka cilvēkiem nekad nevajag precēties, ja viņi viens otru nemīl stiprāk kā brālis un māsa; un man liekas, jūs arī to domājāt. Sumaha patiešām ir veca, un jūs esat jauns.
   —  Jā, un viņa ir indiāniete, un es esmu baltais. Un vēl kas, Hetij. Iedomājieties, ka esat izgājusi pie savas kārtas un krāsas jaunekļa, teiksim, pie Harija Nerimšas, un viņš kritis karā. — Zvērkāvis atļāvās minēt šo piemēru tikai tāpēc, ka Harijs Mārčs bija vienīgais jauneklis, kas pazīs­tams viņiem abiem. — Vai tad jūs vēlētos dot savu roku tam, kas viņu nogalējis?
   —  Ak, nē, nē, nē! — meitene attrauca nodrebēdama. — Tas būtu grēcīgi un bezjūtīgi! Neviena kristīgā mei­tene to nevarētu un negribētu darīt. Zinu, ka es nekad ne­būšu Nerimšas sieva; bet, ja viņš būtu mans vīrs, pēc viņa nāves es vairs neizietu ne pie viena cita.
   —  Es jau paredzēju, ka runāsit šādu valodu, Hetij, kad padomāsit ar visiem pieciem prātiem. Es jūtu, man ne­iespējami precēties ar Sumahu. Man šķietas, doties nāvē būtu daudz dabiskāki un tīkamāki neka apprecēties ar šo sievieti…
   —   Nerunājiet tik skaļi! — Iietija nepacietīgi pārtrauca mednieku. — Es domāju, viņai nebūtu patīkami to dzir­dēt. Esmu pārliecināta, ka Nerimša drīzāk apprecētu pat mani nekā ciestu mocības, lai gan esmu mazprātīga; un es droši vien nomirtu, ja uzzinātu, ka viņš labāk atdotu savu dzīvību nekā kļūtu par manu vīru.
   —   Nu, nu, meitene; jūs taču nevar salīdzināt ar Su­mahu. Jūs esat jauna, glīta meitene ar labu sirdi, jauku smaidu un mīļām acīm. Nerimšam vajadzētu lepoties, ka dabūjis jūs par sievu — pat viņa vislabākajās un laimīgā­kajās dienās, ne nu vēl tad, kad uzbrukušas likstas un bēdas. Lai būtu kā būdams, klausāt manam padomam un par šīm lietām nekad nerunājat ar Nerimšu; labākajā ga- dījienā viņš ir tikai robežnieks.
   —   Es viņam to nestāstītu, lai tur vai kas! — meitene izsaucās, pie tam pameta apkārt biklu skatienu un notvīka, pati nezinādama, kāpēc. — Māte allaž teica, ka jaunavai neklājas būt uzplijigai un izpaust savas jūtas, kamēr viņu nebildina. Ak! Es nekad neaizmirstu, ko māte sacījusi. Zēl, ka Nerimša tik skaists, Zvērkāvi; es patiešām domāju: ja viņš tāds nebūtu, tad valdzinātu mazāk meiteņu un varētu drīzāk izraudzīties sev līgavu.
   —   Nabaga meitene, nabaga meitene, diezgan skaidrs, kā tas viss ir. Šādas runas izbeigsim; ja jūs būtu sajēdzī- gāka, tad skumtu, ka esat uzticējusi otram savu noslē­pumu … Sakāt, Hetij, — kur palikuši hūroni? Kāpēc viņi atstājuši jūs klejot pa zemesragu, it kā arī jūs būtu gūstā?
   —   Esmu brīva meitene, Zvērkāvi, nevis gūstekne, un eju, kurp man patīk, eju, kad patīk. Neviens neuzdrošinā­sies aiztikt mani! Nē, nē, Hetija Hatere nebaidās, viņa ir labās rokās. Hūroni ir augšpusē mežā, un viņi modri uz­mana mūs abus, par to galvoju, jo visas viņu sievietes un bērni tur acis vaļā. Daži apbedī nabaga meiteni, kas no­šauta aizviņnakt, — lai ienaidnieki un meža zvēri nevarētu to atrast. Teicu viņiem, ka tēvs un māte atdusas ezerā, taču neizpaudu, kurā vietā, jo Džūdita un es negribam pa­gānus mūsu kapos.
   —   Ak vai! Kāda sodība — es stāvu šeit dzīvs un dusmu pilns, ar niknu sirdi, sabangotām jūtām, un nākamajā stundā mani aiznesīs projām, ieliks bedrē un paslēps no aužu acīm. Neviens nezina, kas notiks ar viņu uz kara­tekas, nav vārdam vietas.
   Lapu čaboņa un sausu zariņu brīkšķi pārtrauca šo sa­runu un pavēstīja Zvērkāvim, ka tuvojas viņa ienaidnieki. Hūroni ielenca vietu, kas bija sagatavota gaidāmajam ska­tam; nodomātais upuris tagad stāvēja šī loka vidū, un bruņotie vīri bija tā sadalīti starp grupas vājākajiem lo­cekļiem, ka nepalika neviena neapsargāta sektora, caur kuru gūsteknis varētu izlauzties. Bet pēdējais vairs negud- roja par bēgšanu, jo pirmītējais mēģinājums bija pierādī­jis, ka neiespējami glābties no tik daudziem vajātājiem, kas dzenas uz karstām pēdām pakaļ. Gluži otrādi, viņš sakopoja visus savus spēkus, lai vēlēto likteni sagaidītu godam — mierīgi un vīrišķīgi, bez bailēm un indiāniskas lielības.
   Kad Šķeltais Ozols atkal parādījās hūronu vidū, viņš ieņēma savu veco vietu noras galā. Viņa tuvumā nostājās daži no vecākajiem karavīriem; bet tagad, kad Sumahas brālis bija kritis, starp klātesošajiem vairs neatradās ne­viena vispāratzīta virsaiša, kas varētu ar savu ietekmi un autoritāti kļūt bīstams sāncensis Šķeltajam Ozolam. Taču ir labi zināms, cik maz izpaužas monarhisms un despo­tisms Ziemeļamerikas indiāņu cilts vadībā, kaut arī pirmie kolonisti, kas pašu zemēs pastāvošos ieskatus un nojēgu­mus ņēma līdzi uz rietumu puslodi, bieži vien šo pirmat­nējo tautu galvenos vadoņus godināja par prinčiem un karaļiem. Protams, autoritāte bija arī mantota; bet ir pa­mats domāt, ka to vairāk noteica pēctecīgi nopelni un iegū­tas izcilas īpašības nekā ģimenes tiesības. Šķeltais Ozols tomēr nevarēja uzrādīt pat šādas pretenzijas, jo bija cē­lies godā vienīgi ar savām spējām un atjautu.
   Gandrīz tāpat kā nopelni karā, runas dāvanas paver platu ceļu uz popularitāti gan civilizētā, gan mežonīgā tautā; un Šķeltais Ozols, līdzīgi daudzum daudziem sa­viem priekšgājējiem, bija ticis uz augšu tiklab ar prasmi iestāstīt klausītājiem aplamības, kā ar dziļiem, patiesīgiem izklāstiem un loģikas stingrību. Lai nu kā, viņš baudīja autoritāti un nepavisam nebija bez tiesībām uz to. Kā lie­lākā daļa cilvēku, kas vairāk domā nekā jūt, hūrons ne- sliecās izdabāt savas tautas mežonīgajām dziņām: nācis pie varas, viņš dzīrās parādīt žēlastību visos spīdzināša­nas un atriebības gadījumos viņa ciltī. Šinī reizē viņam negribējās ķerties pie galējiem līdzekļiem, lai gan izaici­nājums bija tik liels; tomēr viņš ar visu savu atskārtu ne­zināja, kā īsti izlaipoties. Zvērkāvja atraidījums Sumahu dusmināja vairāk par viņas vīra un brāļa nāvi, un bija maz ticams, ka sieviete piedos vīrietim, kas tik nepārpro­tamā kārtā izvēlējies labāk nāvi nekā viņas apkampienus. Diezin vai varēja cerēt, ka cilts būs ar mieru aizmirst sa­vus zaudējumus, ja viņa nepiedos; un, kaut arī Šķeltais Ozols bija noskaņots piedot, viņš tagad uzskatīja, ka mūsu varoņa liktenis jau tikpat kā izšķirts.
   Kad visi bija sanākuši ap gūstekni, iestājās drūms klu­sums, ko dziļais miers vērta jo draudīgāku. Zvērkāvis re­dzēja, ka sievietes un zēni ir sagatavojuši no dzeltenās priedes saknēm skalus, kurus, kā viņš labi zināja, iedurs viņam miesā un aizdedzinās, un divi vai trīs jaunekļi jau tur lūku virves, ar ko viņu sasiet. Attāla ugunskura dūmi liecināja, ka tiek sagatavotas degošas pagales, un daži no vecākajiem karavīriem pārlaida pirkstus pār tomahauku zobiem, kā mēģinādami asumu un rūdījumu. Pat dunči likās vaļīgāki makstīs, it kā būtu aizcietušies sākt asiņaino un nežēlīgo darbu.
   —   Zvēru Kāvēj, — Šķeltais Ozols ierunājās bez kādām simpātijām un līdzjūtības pazīmēm, taču ar mieru un cieņu, — Zvēru Kāvēj, pienācis laiks, kad maniem ļaudīm jāzina, ko darīt. Saule vairs neatrodas virs mūsu galvām; viņa nogurusi, apgaismodama hūronus, un sākusi laisties uz priedēm šinī ielejas pusē. Viņa steidzas uz zemi, kur franči — mūsu tēvi; viņa atgādina saviem bērniem, ka viņu būdas ir tukšas un viņiem jādodas uz mājām. Klejo­tājam vilkam ir savs midzenis, kur tas atgriežas, kad vēlas apraudzīt savus mazuļus. Irokēzi nav nabagāki par vil­kiem. Viņiem ir ciemi un vigvami, un kukurūzas lauki; la­bie gari būs noguruši, to visu sargādami vieni. Maniem ļaudīm jāatgriežas un jāuzņem pašiem savas gaitas. Bū­dās modīsies līksme, kad tanīs izdzirdēs mūsu saucienu no meža! Bet tas būs bēdu sauciens; kad to sapratīs, priekam sekos sēras. Viens sauciens vēstīs par skalpu, bet tāds būs tikai viens. Mēs esam dabūjuši Bizamžurkas ādu; viņš pats ir pie zivīm. Zvērkāvim jāpasaka, vai pie mūsu kārts būs vēl otrs skalps. Divas būdas ir tukšas; katrām durvīm vajadzīgs viens skalps — dzīvs vai beigts.
   —  Tad ņem līdzi beigtus skalpus, hūron, — gūsteknis atbildēja stingri, taču bez kādas teatrālas lielības. — Esmu pārliecināts, ka mana stunda ir pienākusi; un, kam jāno­tiek, tam jānotiek. Ja gribat mani mocīt — centīšos turē­ties kā vīrs, kauč arī neviens cilvēks iepriekš nevar pa­teikt, cik lielas sāpes viņa daba spēj izciest.
   —   Bālģīmju plušķis sāk vilkt asti kājstarpēl — ieklie­dzās jauns, mutigs mežonis, kas ne velti iesaukts par Sar­kano Kraukli; šo vārdu bija devuši franči, ievērodami, ka viņš taisa troksni nelaikā un pārāk bieži grib dzirdēt pats savu balsi. — Viņš nav karavīrs; viņš nonāvēja Meža Kaķi, kad skatījās atpakaļ, lai neredzētu savas šautenes uzliesmojumu. Viņš jau rukšķina kā cūcietis; kad hūronu sievietes sāks viņu spīdzināt, viņš smilkstēs kā lūsēns. Viņš ir delavēru sievišķis, kas ielīdis jengīza ādā!
   —   Dzisini vien muti, puis; dzisini vien, — Zvērkāvis sa­cīja nesatricināmā mierā. — Tu neko labāku nezini pa­teikt, un tavu runu es laižu pār galvu. Vārdi var kaitināt sievietes, bet diezin vai spēj padarīt dunčus asākus, uguni karstāku vai lodes trāpīgākas.
   Te iejaucās Šķeltais Ozols; viņš aprāja Sarkano Kraukli, ka tas uzstājies priekšlaicīgi, un pēc tam pavēlēja vīriem sasiet gūstekni. Šo līdzekli lietoja nevis bažās, ka viņš aizbēgtu, un ne tādēļ, ka viņš jau šķistu nespējīgs izciest mocības, ja paliktu brīviem locekļiem, bet gudrā nolūkā iedvest viņam nevarības izjūtu un vājināt viņa ap­ņēmību, to graujot pamazītiņām. Zvērkāvis nepretojās. Brīvi, gandrīz jāsaka, priecīgi viņš ļāva savas rokas un kājas sasiet lūku virvēm, kas saskaņā ar virsaiša pavēli tika aptītas tā, lai sagādātu pēc iespējas mazāk sāpju. Sis rīkojums bija slepens un dots cerībā, ka gūsteknis pēdīgi glābsies no lielākām fiziskām ciešanām un būs ar mieru ņemt Sumahu par sievu. Zvērkāvi sasaistīja gluži bezpa­līdzīgu, pēc tam nēšus aiznesa pie kāda jauna koka un tur piesēja tā, lai viņš nevarētu kustēties un nenogāztos gar zemi. Viņa plaukstas piespieda pie gurniem, un visapkārt aptina virves, tā ka gūsteknis likās saaudzis ar koku. Tad viņam noņēma cepuri un viņu atstāja pa pusei stāvam uz kājām, pa pusei balstāmies saitēs, lai iztur gaidāmo spī­dzināšanu, cik labi spēdams.
   Iekām ķērās pie galējiem līdzekļiem, virsaitis gribēja pārbaudīt gūstekņa apņēmību, no jauna lūkojot panākt vienošanos. Šāds mēģinājums būtu iespējams vienīgi tad, ja Sumaha tam piekristu, jo viņai bija tiesības uz atriebi. Tādē šo sievieti uzaicināja iziet uz priekšu un aizstāvēt savas intereses; atzina, ka šādām sarunām viga pati pie­mērota labāk par jebkuru starpnieku. Jaunībā indiāņu sie­vietes parasti ir rātnas un lēnīgas, viņu balsis patīkamas, intonācija melodiska, smiekli jautri, bet gandrīz visas šis īpašības palaikam zūd ciešanās un sūrā darbā, kad viņas nāk tādos gados, kas Suinahai jau bija tālu aiz muguras. Jūtu versmē un spīvumā viņu balsis kļūst griezīgas; uz­budinājumā viņu spiedzieni var radīt īstu kakofoniju. Taču Sumahai gluži netrūka sievišķīgas pievilcības, un pavisam nesen viņa bija tikusi ciltī turēta par skaistuli, kura vēl piinā mērā nav izbaudījusi to ietekmi, ko laiks un grūtumi uzspiež kā vīrietim, tā sievietei. Saskaņā ar virsaiša norādījumu dažas sievietes pa šo starpu bija cen­tušās pārliecināt nelaimīgo atraitni, ka Zvērkāvis, cerams, vēl atzīs par labāku ieiet viņas vigvamā nekā doties uz garu pasauli, un viņas bija guvušas sekmes, ko diezin vai attaisnoja mednieka līdzšinējā izturēšanās. Šķeltais Ozols bija apņēmies nelaist garām nevienu izdevību, lai iesaistītu savā tautā šī novada vislielāko mednieku un tanī pašā reizē sadabūtu vīru atraitnei, kura, virsaitis juta, sacels brēku, ja cilts par šo sievieti negādās un nerū­pēsies tā, kā viņa prasīs.
   Saskaņā ar šo nodomu Sumahai slepeni ieteica paiet loka iekšpusē un apelēt pie gūstekņa taisnīguma jūtām, pirms hūroni sāk pēdējo pārbaudi. Sumaha piekrita ar mīļu prātu, jo indiāniete tāpat vēlas kļūt par slavena med­nieka dzīvesbiedri kā smalkāka gājuma sieviete dot savu roku bagātniekam. Tā kā mātes pienākumus domāja esam svarīgākus par visiem citiem apsvērumiem, atraitne, izvir­zot savas prasības, nejuta to apmulsumu, ko mūsu vidū būtu jutusi pati drošākā tīkotāja pēc mantīga vīra. Tādēļ, kad Sumaha nostājās visa pulka priekšā, bērni, ko viņa turēja pie rokām, ar savu klātbūtni pilnīgi attaisnoja viņas uzvešanos.
   —   Tu redzi, es esmu tavā priekšā, cietsirdīgais bāl- ģīmi, — sieviete iesāka. — Tev pašam jāzina, ko gribu. Esmu atradusi tevi; nevaru atrast ne Kuguāru, ne Meža Kaķi. Esmu skatījusies pēc viņiem ezerā, mežos, mākoņos. Nevaru pateikt, uz kurieni viņi devušies.
   —   Bez šaubām, abi tavi karavīri ir devušies uz laimī­gajām medību vietām, un savā laikā tu atkal redzēsies ar viņiem. Drošinieka sieva un drošinieka māsa jau varēja domāt, ka viņi šādā kārtā izbeigs savas pasaulīgās gaitas.
   —   Cietsirdīgais bālģīmi… ko mani karavīri tev pada­rīja, ka viņus nonāvēji? Viņi bija paši labākie mednieki un drosmīgākie jaunekļi ciltī; Lielais Gars gribēja, lai viņi dzīvo, līdz izkalst kā hemloku zari un nokrīt aiz sava smaguma…
   —   Nu, nu, labā Sumaha, — iebilda Zvērkāvis, kura mī­lestība uz patiesību bija tik stipra, ka neļāva iecietīgi klau­sīties šādos pārspīlējumos, kaut arī tie nāca no atraitnes sāpošās sirds, — nu, nu, labā Sumaha, tu piedēvē sarkan- ādaiņiem pārāki lielas priekšrocības. Neviens no viņiem nebija jauneklis, tāpatās kā tevi nevar saukt par jaunavu; ka Lielais Gars gribējis, lai viņi krīt savādāki nekā krita, — tie ir smagri maldi, jo visādā ziņā notiek tas, ko Lielais Gars grib. Tiesa, neviens no taviem draugiem ne­nodarīja man ļaunumu; pacelt pret viņiem roku mani vai­rāki mudināja tas, ko viņi centās darīt, nekā tas, ko viņi darīja. Tāds ir dabas likums: dari, lai nedarītu tev.
   —   Tas tā ir. Sumahai tikai viena mēle; viņa var stāstīt tikai vienu. Bālģīmis nonāvēja hūronus, lai tie nenonāvētu viņu. Hūroni ir taisnīga tauta; viņi aizmirsīs to. Virsaiši aizvērs acis un izliksies, ka viņi nav to redzējuši. Jaunekļi domās, Kuguārs un Meža Kaķis aizgājuši tālās medībās; un Sumaha paņems pie rokām savus bērnus, ieies bālģīmja būdā un sacīs: «Lūk, tie ir tavi bērni, un tie ir arī manējie; gādā mums iztiku, un mēs dzīvosim kopā ar tevi.»
   —   Šie noteikumi man neder, sievišķīt; kauč arī jūtu tev līdzi tavos zaudējumos, ko, protams, grūti paciest, nevaru pieņemt šos noteikumus. Es sagādātu tev gaļu, ja mēs dzīvotu kaimiņos, tas nebūtu nekas liels, bet kļūt par tavu vīru un par tavu bērnu tēvu man nemaz prāts nenesas, tas nu jāsaka skaidri un gaiši.
   —   Paskaties šinī zēnā, cietsirdīgais bālģīmi; viņam nav tēva, kas mācītu viņu medīt zvērus un ņemt skalpus. Paraugies šinī meitenē; kurš jauneklis nāks lūkot sievu vigvamā, kas palicis bez saimnieka? Kanādā ir vēl citi, un Zvēru Kāvēja ģimenē būs tik daudz ēdāju, cik viņa sirds varēs vēlēties.
   —   Es tev saku, sieviete, tas man neko nenozīmē! — iz­saucās Zvērkāvis, kura iedomas spēja nebūt neatbalstīja atraitnes bildinājumu un kuru satrauca spilgtās ainas, ko viņa tēloja. — Ciltij un radiniekiem vajag apgādāt savus bāriņus, un tie, kuriem nav bērnu, jāatstāj savā vientulībā,
   Man nav pēcnācēju, un es negribu sievu. Tagad ej projām, Sumaha, un atstāj mani tavu virsaišu rokās.
   Nav vajadzības gari un plaši stāstīt par to, kādu iespaidu radija sievietes priekšlikuma strupais noraidī­jums. Ja arī viņas sirdi bija cik necik maiguma — laikam nevienai sievietei īsti netrūkst šīs īpašības —, tas viss iz­zuda pēc šāda nepārprotama paziņojuma. Dusmas, nik­nums, aizvainots lepnums, vesels vulkāns sašutuma izlau­zās vienā uzvirdumā, un Sumaha itin kā no burvja zižļa pieskāriena pārvērtās fūrijā. Viņa neuzskatīja par vaja­dzīgu atbildēt ar runu, bet spiedza, tricinādama meža vel­ves, un pēcāk pieklupa pie sava upura un ieķērās tam ma­tos, ko acīmredzot bija noņēmusies izraut ar visām sak­nēm. Pagāja zināms laiks, līdz viņu piespieda atlaist vaļā pirkstus. Par laimi gūsteknim, Sumahas niknuiņs bija akls, jo savas galējās bezpalīdzības dēļ viņš pilnīgi atra­dās šīs sievietes varā; ja viņa savās dusmās būtu prātī­gāka, tās droši vien kļūtu liktenīgas, iekām citi paspētu iejaukties. Bet tagad viņa tikai paguva izplēst divus trīs matu kušķus, pirms jaunekļi varēja viņu atraut no upura.
   Apvainojumu, ko izjuta Sumaha, uzskatīja par apvaino­jumu visai ciltij, taču ne tik daudz aiz cieņas pret šo sie­vieti kā hūronu tautas goda dēļ. Pašu Sumahu visnotaļ domāja esam sīvu kā ogu tanī krūmā, pēc kura viņa no­saukta; un tagad, kad krituši abi viņas lielie aizstāvji — vīrs un brālis, retais centās slēpt savas nepatikas jūtas pret viņu. Tomēr vajadzēja prast godu — sodīt bālģīmi, kas noniecinājis hūronu sievieti, turklāt aukstasinīgi ap­ņēmies labāk mirt nekā atbrīvot cilti no rūpēm par atraitni un viņas bērniem. Šķeltais Ozols manīja, ka jaunekļi deg nepacietībā sākt mocības; un, tā kā viņa vecākie biedri ne­izrādīja nekādu vēlēšanos tās novilcināt vēl ilgāk, viņš gribot negribot deva zīmi ķerties pie velnišķīgā darba.

   Nav lācim prātā suņi, kas to trenks,
   Ne nāve drausmīgā uz vajātāju iesma.
   Snauž biklais briedis, zaļu zaru lenkts,
   Un brūnā vepra nāsis nejauš briesmas.
   Miers biezoknī un maigās meža rožu liesmās.
   Lords Dorsets
   Sados gadījumos mežoņi mēdza visnežēlīgākajā veidā pārbaudīt savu upuru aukstasinību. No otras puses, in­diāņa lepnums liedza izrādīt bailes un sāpes, bet lika gūs­teknim izaicināt ienaidniekus uz tādiem varasdarbiem, kas nonāvētu visdrīzāk. Daudzi karavīri bija ātrāk izbeiguši ar dzēlīgām piezīmēm un izsmējīgām runām paši savas ciešanas, juzdami, ka ilgāk vairs nespēj panest mocības, kas tika sagudrotas tādā velnišķīgā izdomā, kura tīri labi varētu aizēnot visu, kas zināms par inkvizīcijas sātaniska­jiem paņēmieniem. Zvērkāvis tomēr neatzina šo asprātīgo līdzekli glābties no ienaidnieku nežēlības, izmantojot viņu pašu niknumu, jo viņam bija savi ieskati par baltā cilvēka pienākumiem; un viņš bija stingri apņēmies izturēt visu, lai nedarītu sev kaunu.
   Kolīdz jaunekļi saprata, ka atvēlēts sākt spīdzināšanu, daži no pašiem drošākajiem un straujākajiem izlēca kla­jumā, turēdami rokā tomahaukus. Te viņi gatavojās sviest šos nāves rīkus, lai tie trāpītu stumbrā pēc iespējas tuvāk pie upura galvas, neķerot viņu. Tā kā šis mēģinājums bija tik riskants, sacensties atļāva vienīgi tiem, kas pazīstami ar sevišķu veiklību tomahauka mešanā, — lai pāragra nāve neizjauktu gaidāmo izpriecu. Gūsteknis reti kad pa­lika neievainots šinī pārbaudē, kaut arī tanī piedalījās paši izmanīgākie; un bieži vien gadījās, ka upuri nogali­nāja netīšām. Sinī reizē Šķeltais Ozols un vecākie karavīri bažījās, ka tikai Kuguāra liktenis pēkšņi nepamudinātu kādu karstdabi laupīt dzīvību viņa pieveicējam, kad tas izdarāms ar tādu pašu paņēmienu un varbūt tieši ar to pašu ieroci, no kura bija kritis virsaitis. Sis apstāklis vien vērta spīdzināšanu ar tomahaukiem otrtik bīstamu.
   Tomēr šķita, ka visi, kas tagad iemetās šinī arēnā, bija vairāk noskaņoti parādīt savu veiklību nekā niknoties par biedru nāvi. Katrs gatavojās šai pārbaudei lielākoties kā sacensonis, nevis kā atriebējs; un pašā sākumā gūsteknis viņiem nenozīmēja gandrīz neko citu kā tikai dzīvu mērķi. Jaunekļi bija nepacietīgi, nevis nikni, un Šķeltais Ozols vēl cerēja, ka izdosies glābt Zvērkāvja dzīvību, kad viņi būs apmierinājuši savu godkāri. Virsaitis domāja, ka bais­mie izmēģinājumi nebūs gūsteknim liktenīgi.
   Sacīksti iesāka jauneklis, ko dēvēja par Kraukli, jo vi­ņam vēl nebija gadījies izpelnīties kareiviskāku iesauku. Viņš bija drīzāk ievērojams ar lielu apdomību nekā ar drosmi vai izmaņu; un tie, kas zināja viņa dabu, domāja, ka gūsteknim draud tiešas briesmas, kad Krauklis nostā­jās un pacēla tomahauku. Taču jauneklis bija labsirdīgs un vienīgi tīkoja, kaut viņam izdotos veiklāks metiens nekā jebkuram no viņa biedriem. Manīdams vecākos kaut ko piekodinām Krauklim, Zvērkāvis bija noskārtis, ka šis karavīrs nav nekāds slavenais; īstenībā tie nemaz nebūtu Kraukli laiduši arēnā, ja nejustu cieņu pret viņa tēvu — vecu, godājamu karavīru, kas bija palicis Kanādā. Mūsu varonis tomēr saglabāja ārēju mieru. Zvērkāvis sprieda, ka pienākusi viņa pēdējā stunda un būtu laime, nevis kļūme, ja viņš pašā sākumā kristu no nemākulīgas rokas. Beidzot Krauklis svieda tomahauku — pēc lielas plātīša­nās un vilcināšanās, kas viss solīja daudz vairāk, nekā viņš spēja. Ierocis aizvirpuļoja pa gaisu, noskrambāja jauno koku, pie kura bija piesiets gūsteknis, dažas collas no viņa vaiga un ietriecās diženā ozolā, kas auga vairākus jardus tālāk aizmugurē. Par dziļu kaunu jauneklim, pūlis noņirdza, jo, bez šaubām, šis bija slikts metiens. No otras puses, vispārēja, bet klusināta murdoņa izpauda apbrīnu par stingrību, ar kādu gūsteknis bija izturējis šo pārbau­dījumu. Viņš varēja kustināt tikai galvu, kas bija ar gudru ziņu atstāta brīva, lai mocītāji varētu uzjautrināties, ja upuris, apkaunodams sevi, raustītos un citādi mēģinātu izvairīties no triecieniem. Zvērkāvis neattaisnoja šīs cerī­bas, jo parādīja tādu aukstasinību, kas vērta visu viņa augumu tik nekustīgu kā koku, pie kura viņš bija piesiets. Viņš pat neizmantoja dabisku un parastu paņēmienu — neaizvēra acis; šādos apstākļos pats vecākais un drosmī­gākais sarkanādaiņu karavīrs nekad nebija atteicies ar lielāku nicināšanu no šīs priekšrocības.
   Tiklīdz Krauklis izdarīja savu puicisko un neveiksmīgo mēģinājumu, viņu nomainīja Alnis — pusmūža karavīrs, kas sevišķi veikli prata lietot tomahauku, un skatītāji ce­rēja, ka viņa māksla sagādās tiem prieku. Šis cilvēks ne­pazina tādu labsirdību kā Krauklis un būtu mīļumis upu­rējis gūstekni naidam pret visiem bālģīmjiem, ja nejustu vēl karstāku vēlēšanos padižoties ar savu izmaņu. Viņš nostājās mierīgi un pašpaļāvīgi, atvēzējās vienā mirklī, aši paspēra soli uz priekšu un svieda mazo cirvi. Zvērkā­vis redzēja aso ieroci lidojam tieši uz viņu un nodomāja, ka visam beigas; tomēr viņš palika vesels. Tomahauks pie­saistīja gūstekņa galvu pie koka, aizķerdams šķipsnu viņa matu un dziļi ietriekdamies aiz mīkstās mizas. Vispārējs kauciens izpauda skatītāju sajūsmu, un Alnis juta, ka viņa sirds mazliet atmaigst pret gūstekni, kura aukstasinība bija ļāvusi parādīt šādu izcilu māku.
   Alni nomainīja Lēkatnis, kas iemetās arēnas vidū līdzīgi sunim vai draiskājošam kazlēnam. Šī vingrā jaunekļa muskuļi šķita pastāvīgā kustībā, un viņš vai nu izlikās, vai bija tā pieradis pie šādas drebelīgas gaitas, ka nemaz nespēja izturēties citādi. Viņš tomēr bija veikls un dros­mīgs un baudīja savas tautas cieņu, kas iemantota ar va­roņdarbiem karā un sekmēm medībās. Viņš jau sen būtu guvis daudz diženāku vārdu, ja kāds augstu stāvošs fran­cūzis nebūtu viņam nejauši devis šo iesauku, ko jauneklis godbijīgi paturēja, jo domāja to saņēmis no sava lielā tēva44 , kurš dzīvo aiz plašā Sāļā ezera. Lēkatnis šaudījās gūstekņa priekšā, pie tam draudēja ar tomahauku te no vienas, te no otras puses, veltīgi cerēdams, ka šī briesmu parāde izvilinās baiļu pazīmes. Pēdīgi Zvērkāvis zaudēja pacietību, redzot šo deju, un viņš ierunājās pirmo reizi kopš pārbaudes sākuma.
   — Met, hūron! — viņš sauca. — Citādi tavs tomahauks aizmirsīs savu pienākumu. Kāpēc tu linkā līdzīgi briedē­nam, kas rāda savai mātei, cik labi māk lēkāt? Tu taču esi pieaudzis karavīrs, un pieaudzis karavīrs nicina tevi un visus tavus muļķīgos kumēdiņus. Met, citādi hūronu meitenes smiesies tev acīs!
   Pēdējie vārdi satracināja Lēkatni, kaut arī nebija teikti šādā nolūkā. Tā pati nervozā uzbudinātība, kas viņu da­rīja tik kustīgu, neļāva viņam īsti apvaldīt jūtas, un šie vārdi vēl nebija lāgā izskanējuši, kad indiāņa tomahauks aizlidoja. Viņš to meta ar niknu apņēmību nogalināt gūs­tekni. Ja nodoms nebūtu tik slepkavīgs, briesmas varētu būt lielākas. Lēkatnis bija tēmējis pavirši, un ierocis nozi­bēja pie Zvērkāvja vaiga, pagriezienā viegli ķerdams viņa plecu. Sis bija pirmais gadījums, kad sviedējs centās nonāvēt gūstekni, nevis iebaidīt viņu un parādīt savu veik­lību. Lēkatni tūlīt aizveda no arēnas un stingri norāja par viņa karsto steigu, kas tik tikko nebija izpostījusi visas pūļa cerības.
   Šim ātrdabim sekoja daži citi jauni karavīri, kas ni­cīgā vienaldzībā meta ne tikai tomahaukus, bet ari dun­čus, un šie pēdējie izmēģinājumi bija daudz bīstamāki; taču viņi visi izradīja tādu veiklību, ka gūsteknis palika neievainots. Zvērkāvis dabūja dažas skrambas, bet ne­vienu reizi viņam neiecirta brūci. Nelokāma stingrība, ar kādu viņš spītēja saviem mocītājiem, it sevišķi šīs pār­baudes beigu posmā, iedvesa skatītājiem dziļu cieņu; un, kad virsaiši paziņoja, ka gūsteknis labi izturējis pārbaudi ar dunci un tomahauku, neviens no indiāņiem nejuta naidu pret viņu — ja atskaita Sumahu un Lēkatni. Tiesa, šie divi neapmierinātie sanāca kopā un uzkurināja viens otra dus­mas, lai gan pagaidām viņu ļaunās jūtas nerada atbalsi; taču pastāvēja draudi, ka citi varētu drīz uzbudināties līdz trakumam, kāds parasts šādās indiāņu sacensībās.
   Šķeltais Ozols tagad pavēstīja savai tautai, ka bālģīmis uzvedies kā vīrietis; ja arī viņš dzīvojis kopā ar delavē­riem, viņš neesot kļuvis par sievieti šinī ciltī. Virsaitis vēlējās zināt, vai hūroni grib turpināt mocības. Pat vis­lēnīgākās sievietes tomēr bija radušas tādu patiku pirmī­tējā pārbaudē, ka nedomāja atteikties no gaidītās iz­priecas, un visi vienā balsī prasīja turpināt. Samanīgais virsaitis, kam gribējās iedabūt savā ciltī tādu slavenu med­nieku, tāpat kā eiropiešu ministram gribas rast jaunus un pieejamus nodokļu aplikšanas veidus, centās izmantot katru pieklājīgu līdzekli, lai izbeigtu pārbaudi, kamēr nav par vēlu; Šķeltais Ozols labi zināja, ka būtu tikpat grūti atturēt spīdzinātājus no viņu asiņainajiem darbiem, kā aizsprostot Lielo ezeru ūdeņus viņa novadā, ja viņiem ļautu iekarst negantākās dziņās. Tādēļ viņš pasauca čet­rus piecus izcilākos šāvējus un lika gūstekni pārbaudīt ar šauteni, turklāt piekodināja, ka viņiem jāpatur labā slava, parādot savu māku.
   Kad Zvērkāvis redzēja, ka izvēlētie karavīri nāk uz priekšu, turēdami stobrenes šaušanas gatavībā, viņš juta atvieglojumu, kādu jūt nelaimīgs cietējs, ko ilgi vārdzinā­jusi grūta slimība un kas pēdīgi mana tuvojamies drošu nāvi. Mērķa uztverē šī baigā ieroča niecīgs novērsiens va­rētu kļūt liktenīgs, jo vajadzēja šaut gar pašu galvu, tā ka novirze par vienu vai divām collām no tēmējuma līni­jas uzreiz varētu izšķirt dzīvības vai nāves jautājumu.
   Spīdzināšanā ar šauteni nepieļāva tādu platumu, kādu Geslers atvēlēja Vilhelmam Tellam; prasmīga šāvēja mēr­ķis šādā reizē nebija tālāk par mata tiesu no gūstekņa galvas. Bieži vien upurus nogalināja lodes, ko raidīja pā­rāk steidzīgas vai nemākulīgas rokas; un nereti gadījās, ka indiāņi, ko aizkaitināja gūstekņa vīrišķība un dzēiības, tīšām nonāvēja viņu, nespēdami apvaldīt niknumu. To visu Zvērkāvis labi zināja, jo vecie vīri mēdza īsināt garos zie­mas vakarus būdās, stāstīdami par savas tautas cīņām un uzvarām, kā arī par šādiem skatiem. Tagad viņš bija pil­nīgi pārliecināts, ka viņa pēdējais brīdis pienācis, un iz­juta kaut ko līdzīgu skumīgam priekam, iedomādams, ka kritīs no ieroča, kuru pats iemīļojis. Sī pārbaude tomēr mazliet aizkavējās.
   Visu notiekošo redzēja Hetija Hatere, un sākumā šis skats bija pilnīgi apstulbinājis viņas mazo prātu, bet tagad viņa bija attapusies un sašuta par nepelnītām ciešanām, ko indiāņi sagādāja viņas draugam. Kaut arī šī tikumīgā meitene jo bieži kļuva bikla un tramīga kā jauna stirna, viņa nekad nejuta bailes, aizstāvot cilvēku; mātes pamācī­bas un viņas pašas sirdsbalss lika Hetijai aizmirst sieviš­ķīgu bijību un darīja viņu drošu un apņēmīgu. Tagad viņa ienāca lokā maiga, piemīlīga, kautra, kā parasti, taču vi­ņas vārdi un seja pauda dedzību.
   —   Kāpēc mokāt Zvērkāvi, sarkanie cilvēki?. — Hetija vaicāja. — Ko viņš nodarījis, ka rotaļājaties ar viņa dzī­vību? Kas atļāvis jums tiesāt viņu? Ja nu kāds no jūsu dunčiem vai tomahaukiem būtu viņam trāpījis? Kurš no jums varētu sadziedēt viņa brūci? Bez tam, darīdami pāri Zvērkāvim, jūs kaitējat paši savam draugam. Kad tēvs un Harijs Nerimša devās pēc jūsu skalpiem, Zvērkāvis attei­cās piebiedroties un palika laivā. Mocīdami šo jaunekli, jūs mokāt savu draugu!
   Hūroni klausījās ar drūmu uzmanību, un viens, kas sa­prata angliski, teikto pārtulkoja viņu dzimtajā valodā. Ko­līdz Šķeltajam Ozolam kļuva zināms meitenes runas saturs, viņš atbildēja pats savā mēlē, un tulks virsaiša vārdus atkārtoja angliski.
   —   Ir ļoti patīkami klausīties manā meitā, — bargais vecais orators vēlīgi teica, pie tam smaidīja tik mīļi, it kā uzrunātu bērnu. — Hūroniem prieks dzirdēt viņas balsi;
   tie uzmana, ko viņa saka. Ar šādām mēlēm Lielais Gars bieži runā uz cilvēkiem. Šoreiz viņa nav atvērusi savas acis tik. plati, lai redzētu visu, kas notiek. Zvērkāvis ne­nāca pēc mūsu skalpiem, tas tiesa. Kāpēc viņš nenāca? Lūk, tie ir te — uz mūsu galvām; aiz karašķipsnām var sagrābt; drošs ienaidnieks stiepj roku, lai satvertu tās. Irokēzi ir tik dižena tauta, ka nesoda cilvēkus, kas ņem skalpus. Ko dara irokēzi paši, tas viņu acīs pieklājas arī citiem. Lai mana meita apskatās apkārt un izskaita manus karavīrus. Bijis man tik roku, cik četriem karavīriem, tām būtu mazāk pirkstu nekā cilvēku manā ziņā, kad viņi ieradās šinī medību vietā. Tagad trūkst veselas rokas. Kur tās pirksti? Divus no tiem atgriezis šis bālģīmis; mani hūroni vēlas redzēt, vai viņš to darījis ar drošinieka sirdi vai nodevīgi — kā lēcoša puma vai kā zaglīga lapsa.
   —   Tu pats zini, hūron, kā krita viens no viņiem. Es redzēju to, un arī jūs visi to redzējāt. Tas bija tik asi­ņains skats; bet Zvērkāvis nebija vainīgs. Jūsu karavīrs mēģināja laupīt viņam dzīvību, un viņš aizstāvējās. Ne­zinu, vai labajā grāmatā sacīts, ka tas bija pareizi, bet visi vīrieši tā dara. Nu, ja gribat zināt, kurš vislabāk šauj, dodiet Zvērkāvim šauteni, un tad jūs pārliecināsities, ka viņš daudz veiklāks par katru no jūsu karavīriem, jā, veik­lāks par viņiem visiem kopā!
   Ja kāds vienaldzīgi raudzītos šinī ainā, viņu uzjautri­nātu nopietnība, ar kuru mežoņi klausījās, kad viņiem tulkoja šo neparasto priekšlikumu. Savā izbrīnā viņi neat­ļāvās nevienu zobgalību, nevienu smaidu, jo Hetijas maz- prātība un izturēšanās bija pārāk svētas šiem rupjajiem un negantajiem cilvēkiem, lai viņi izsmietu garā vājo mei­teni. Gluži otrādi, viņai atbildēja ar cieņas pilnu uzmanību.
   —   Mana meita ne ikreiz runā kā virsaitis pie apsprie­šanās ugunskura, — Šķeltais Ozols sacīja, — citādi viņa nebūtu teikusi šādus vārdus. Divi mani karavīri ir krituši no mūsu gūstekņa rokas; viņu kaps ir pārāk mazs, lai uzņemtu trešo. Hūroni negrib likt kaudzē savus mirušos. Ja vēl kādam garam jādodas uz tālo pasauli, tam nevajag būt hūrona garam, tam jābūt bālģīmja garam. Ej, meit, un apsēdies blakus Sumahai, kas sēro; lai hūronu karavīri pa­rāda, cik labi prot šaut; lai bālģīmis parāda, cik maz bai­dās no viņu lodēm.
   Grūtgalvīgā Hetija nespēja ilgi strīdēties, un, pieradusi ievērot vecāku cilvēku norādījumus, viņa paklausīgi apsē­dās līdzās Sumahai uz baļķa, novērsdama seju no draus­mās ainas, kas risinājās iekšpus loka.
   Tūlīt pēc šī pārtraukuma karavīri atkal nostājās vietās un gatavojās parādīt savu māku; viņiem bija divkāršs uz­devums: pārbaudīt gūstekņa stingrību un satraucošos ap­stākļos nodemonstrēt, cik drošas ir viņu rokas. Atstatums bija mazs, tā ka hūroni varēja šaut, neapdraudot viņa dzīvību, bet šāds mocītāju tuvums prasīja no viņa dzelzs nervus. Patiešām, Zvērkāvja seja atradās vienīgi tik tālu no stobru galiem, lai neapsviltu, šāvieniem uzliesmojot, un viņa drošās acis raudzījās taisni caurumos, it kā gai­dot liktenīgo vēstnesi, kas varēja izlidot no katra stobra. Viltīgie hūroni labi zināja šo apstākli; viņi tēmēja pēc iespējas tuvāk pie gūstekņa pieres, cerot, ka viņš zaudēs drosmi un tad pūlis triumfēs, redzēdams, ka upuri nobai­dījuši šī smalkā nežēlība. Katrs sacensonis tomēr vairījās ievainot gūstekni, jo nonāvēt to priekšlaicīgi bija gandrīz tikpat liels kauns kā izspīdzināt, nesasniedzot mērķi. Šā­viens sekoja šāvienam, un visas lodes triecās Zvērkāvim gar pašu galvu, to neskarot. Taču gūsteknim nenoraustī- jās neviens muskulis, ne reizes neietrīcējās plakstiņi. Šo pilnīgo nesatraucamību, kādu neviens no klātesošajiem vēl nebija redzējis, varēja izskaidrot ar trijiem dažādiem iemesliem. Pirmkārt, tanī izpaudās padevība liktenim, kas saistīta ar iedzimtu nosvērtību, — mūsu varonis bija mie­rīgi nospriedis, ka viņam jāmirst, un šādu nāvi atzina par vislabāku; otrkārt, viņš tik smalki pazina šo ieroci, ka ne­juta bailes, ko palaikam rada pats briesmu veids; un, treš­kārt, nodomātais upuris lika lietā šīs zināšanas: skatīda­mies uz stobra galu, viņš iepriekš ar precizitāti līdz vienai collai nosacīja vietu, kur trāpīs katra lode. Zvērkāvis tik akurāti noteica tēmējuma līniju, ka viņa lepnums beidzot guva pārsvaru pār lēnprātību, un, kad piecas vai sešas lodes bija ietriekušās kokā, viņš nenocietās neizpaudis savu nicināšanu par mocītāju miglainajām acīm un ne­drošajām rokām.
   — Jūs varat to dēvēt par šaušanu, mingi, — viņš iz­saucās, — bet delavēru vidū ir tādas sievietes un pie Mo- hokas esmu iepazinis tādas holandiešu meitenes, kas jūs pārspētu kā nabagus! Atraisāt man rokas, ieliekat tanīs šauteni, un jūsu vismazāko karašķipsnu es piespraudīšu pie kura katra stumbra, ko varat man parādīt; un to izdarīšu pa simt jardiem; nu, pa divsimt, ja mērķis redzams, — deviņpadsmit reizes no divdesmit; vai pat vi­sas divdesmit, ja šautene pieklājīga un uzticama!
   Tumša, draudīga kurnoņa sekoja šim dzedrajam iz­smieklam; karavīri iekaisa dusmās, dzirdēdami šādas pa­ļas 110 gūstekņa, kurš tā noniecināja viņu izmēģinājumus, ka nepamirkšķināja ne aci, kad šāviens norībēja turpat pie viņa sejas, tik tikko neapdedzinot to. Šķeltais Ozols sa­prata, ka pienācis kritisks mirklis, un, joprojām cerēdams pieņemt ciltī tādu slavenu mednieku, sarnanīgais vecais virsaitis iejaucās īstajā brīdī, lai aizkavētu mocības, kas visādā ziņā beigtos ar nāvi. Iegājis saniknotā pulciņa vidū, viņš ierunājās ar savu parasto pārliecināšanas spēku un āķīgo loģiku, uzreiz apvaldīdams neganto, tikko sāku­šos rosmi
   — Es saprotu, kas par vainu, — viņš sacīja. — Mēs esam rīkojušies kā bālģīmji, kuri pirms gulētiešanas aiz­slēdz durvis, baidīdamies no sarkanajiem cilvēkiem. Bāl­ģīmji aizšauj tām priekšā tik daudz bultu, ka viņi sadeg, iekām var izsprukt ārā. Mēs esam pārāk cieši sasējuši Zvērkāvi; saites neļauj viņa locekļiem drebēt un acīm aiz- darīties. Atraisiet viņu, — tad īsti redzēsim, no kā veidots viņa augums.
   Ja mums izjauc loloto ieceri, mēs palaikam negribam pilnīgi atteikties no tās, bet mīļumis ķeramies pie jebkura līdzekļa, lai arī izredzes uz sekmēm būtu nezin cik vājas. Tāpat bija ar hūroniem. Virsaiša priekšlikums uzreiz at­rada dzirdīgas ausis; un tūlīt sāka darboties vairākas ro­kas, griezdamas pušu un raisīdamas vaļā lūku virves, kas aptītas ap mūsu varoņa augumu. Pēc pusminūtes Zvērkāvis bija tikpat brīvs no saitēm kā stundu iepriekš, kad viņš metās bēgt pa atkalni. Ciešie valgi bija aizturē­juši asinsriti, tādēļ viņam vajadzētu kādu brīdi attirpināt locekļus. Sarnanīgais virsaitis to atļāva, aizbildinādamies, ka bālģīmja augums drīzāk izrādīšot baiļu pazīmes, ja at- gūšot jutīgumu; īstenībā gan Šķeltais Ozols gribēja ar šādu vilcināšanos apremdēt negantās dziņas, kas bija pa­modušās jaunekļu krūtīs. Šī viltība izdevās. Berzēdams locekļus, piecirzdams kājas un kluburādams apkārt, Zvēr­kāvis drīz atjaunoja asinsriti. Viņam atgriezās visas fizis­kās spējas, it kā nekas nebūtu tās mazinājis.
   Spēku un veselības pilnestībā cilvēki reti kad domā par nāvi. Tāpat bija ar Zvērkāvi. Sasiets gluži nevarīgs, viņš nule vēl bija pamatoti uzskatījis, ka atrodas uz aizsaules robežas. Un piepeši — viņu atsvabināja, viņš atguva spēku un varēja brīvi kustināt savus locekļus; Zvērkāvim šķita, ka viņš pēkšņi atmodināts dzīvei, un no jauna ausa cerības, kuras reiz bija pilnīgi atmetis. No šī brīža pār­mainījās visi viņa plāni. Te viņš vienīgi pakļāvās dabas likumam; mēs esam gan centušies notēlot mūsu varoni ga­tavu padoties liktenim, taču nepavisam negribam viņu iztē­lot par tādu, kas alkst pēc nāves. Tiklīdz Zvērkāvis at­žirga, viņš sāka cieši domāt, kā izjaukt savu ienaidnieku nolūkus; un viņš atkal kļuva vērīgs, attapīgs un apņēmīgs mežinieks, kas zina visas savas spējas un izredzes. Šī pār­maiņa bija tik liela, ka viņa prāts atguva možumu, un viņš vairs nedomāja padoties, bet gudroja vienīgi par to, kādas viltības lietot šinī cīņā.
   Kolīdz Zvērkāvi atbrīvoja, hūroni viņu ielenca slēgtā aplī; un viņi jo karstāk vēlējās salauzt gūstekņa drosmi, redzēdami, cik grūti tas izdarāms. Tagad bija likts uz spēles hūronu gods; un pat sievietes zaudēja līdzcietību pret mocekli, gribēdamas savu cilti glābt no kauna. Mei­teņu liegās un melodiskās balsis sajaucās ar vīriešu drau­diem; Sumahai nodarītā pārestība pēkšņi aizvainoja visas hūronu sievietes. Lai veicinātu šo sašutuma brāzmu, vī­rieši mazliet atkāpās, likdami sievietēm noprast, ka uz laiku atstāj gūstekni viņu varā. Tāds bija paradums. Šā­dās reizēs sievietēm vajadzēja ar saviem zaimiem un dzē- lībām satracināt upuri un pēc tam piepeši nodot viņu vīriešiem, jo tādā garastāvoklī viņam būtu grūtāk panest fiziskās ciešanas. Un šinī pulciņā netrūka sieviešu, kas tīri labi pieprata šādu darbu. Sumaha bija izdaudzināta dusmu pūce, un pāris vecu grezeļu, tādas kā Lācene, bija devušās līdzi šai grupai, lai, domājams, uzraudzītu, vai citas glabā godu un tikumu; šāda apsardzība vērojama tiklab mežoņu, kā civilizēto cilvēku sabiedrībā. Te neva­jag atkārtot visu, ko indiānietes sadomāja niknumā un gara tumsībā, lai panāktu savu. Atšķirība starp šo sie­viešu dusmu izvirdumu un līdzīgu scēnu balto cilvēku vidū bija vienīgi teicienos un epitetos; hūrones gūstekni sau­kāja pretīgāko un nicināmāko dzīvnieku vārdos.
   Bet Zvērkāvis bija tā nogrimis savās domās, ka nepie­grieza vērību aizkaitināto raganu lamām; un, tā kā šāda vienaldzība iekveldēja šo fūriju niknumu un viņu niknums savukārt palielināja gūstekņa vienaldzību, viņas drīz no­kusa aiz pārmērīgas piepūles. Redzēdami, ka mēģinājums nav veiksmīgs, karavīri iejaucās, lai darītu galu šai izrā­dei, — vēl jo vairāk tāpēc, ka tagad hūroni nopietni ga­tavojās sākt īsto spīdzināšanu, kas pārbaudītu cietēja vī­rišķību, sagādājot viņam nežēlīgas fiziskas sāpes.
   Taču visu šo rosmi uzreiz aizturēja piepeša un negai­dīta vēsts, ko atnesa viens no patruļniekiem, desmit — divpadsmit gadus vecs zēns. Šim pārtraukumam, kas cieši saistīts ar mūsu stāsta atrisinājumu, jāvelta atsevišķa nodaļa.

   Kā katrs mirstīgais tu spried —
   Jauc to, kas ir, ar to, kas šķiet. Te citu ražu vāc.
   Ne to, ko izkapts druvās pļauj.
   Te cietas rokas cērt un kauj, Pār galvām šķēpi šņāc.
   Skots
   Zvērkāvis nevarēja izdibināt pēkšņā pierimuma cēloni, kamēr tas neatklājās pašā notikumu gaitā. Viņš redzēja, ka sevišķi saviļņojās sieviešu pulciņš, turpretī karavīri atspiedās uz šautenēm tādās kā cieņas pilnās gaidās. Trauksmi neviens nesacēla, taču nebija gluži skaidrs, vai tuvojas draugs vai ienaidnieks. Šķeltais Ozols acīmredzot bija visu uzzinājis, un viņš ar rokas mājienu pavēlēja, lai slēgtais aplis neizretinās, bet katrs paliek savā vietā. Jau pēc pāris minūtēm noskaidrojās šī savādā un noslēpu­mainā starpbrīža cēlonis: pūlis pašķīrās, un loka vidū ienāca Džūdita.
   Zvērkāvi iztrūcināja šī negaidītā ier-ašanās, jo viņš labi zināja, ka indiāņi neizturēsies pret sprigano meiteni tik iecietīgi kā pret viņas mazprātīgo māsu; viņš arī izbrīnī­jās, redzēdams, kādā tērpā Džūdita atnākusi. Savu glīto, vienkāršo un piemēroto meža ģērbu viņa bija apmainījusi pret brokāta kleitu, ko esam jau minējuši un kas reiz bija radījusi tik lielu un brīnumainu pārvērtību viņas ārienē; un vēl kas: meitene bija vērojusi garnizona lēdijas tālaika gaumē darinātajos svētku tērpos un iedziļinājusies modes sīkumos, tādēļ savu ģērbu papildinājusi tā, ka nedūrās acīs nekādi trūkumi un arī tualetes noslēpumu zinātāja neatklātu nevienu disonansi. Galva, kājas, rokas, krūtis, volāni — viss harmonēja, atbilstot toreizējam sievietes ele­gances ideālam; un savu mērķi — izlikties par dižciltīgu, augsti stāvošu personu — viņa varētu sasniegt ne vien naivo mežoņu vidū, bet arī starp tiem, kas paraduši šķi­rot cilvēkus. Džūditai piemita izcils skaistums un sevišķa grācija, un no mātes viņa bija mantojusi iznesību, kas neļāva izpausties nekādām asām, vulgārām manierēm; tādēļ jāsaka, šis lepnais tērps viņai piederējās tāpat kā smalkās sabiedrības dāmai. No tūkstoš galvaspilsētas aristokrātēm diezin vai atrastos kaut viena, kurai vēl la­bāk piestāvētu tā spilgtās krāsas, spīdošais atlass un greznie kruzuļi nekā daiļajai būtnei, kuras augumu tas pašreiz rotāja.
   Sāda parādība atstāja cerēto iespaidu. Tiklīdz Džūdita nokļuva loka vidū, viņas lielo drosmi zināmā mērā atal­goja nepārprotams izbrīns un sajūsma par viņas ārieni. Drūmie vecie karavīri izgrūda savu iemīļoto saucienu «ha!». Jaunekļi bija pārsteigti vēl vairāk, un pat sievietes nespēja apvaldīt prieku. Šie vienkāršie meža bērni tikai retumis bija redzējuši balto sievieti no augstākām aprin­dām, un šāds tērps viņu acis žilbināja pirmo reizi. Franču un angļu visspilgtākie mundieri šķita pelēcīgi pret šī bro­kāta spožumu; valkātājas neparastais skaistums palieli­nāja iespaidu, ko radīja drānas krāsas, un ģērbs šo skais­tumu izcēla vairāk, nekā viņa cerējusi. Pašu Zvērkāvi pārsteidza tiklab krāšņā aina, kā aukstasinība, ar kādu meitene bija uzņēmusies šo bīstamo gaitu. Šādos apstāk­ļos visi gaidīja, ka apmeklētāja paskaidros sava nāciena mērķi, kas vairākumam skatītāju likās tikpat neparasts kā viņas āriene.
   — Kurš no šiem karavīriem ir galvenais virsaitis? — Džūdita jautāja Zvērkāvim, līdzko noskārta, ka indiāņi gaida, kad viņa uzsāks sarunas. — Mans uzdevums ir pā­rāk svarīgs, lai es grieztos pie kāda apakšnieka. Papriekš hūroniem paskaidrojiet, ko saku, pēc tam pārtulkojiet at­bildi uz manu jautājumu.
   Zvērkāvis mierīgi izpildīja pavēli, un klātesošie kāri klausījās, kad viņš tulkoja pirmos vārdus, kas nākuši pār apbrīnojamās būtnes lūpām. Prasība šķita dibināta: no bālģīmes ārienes taču varēja secināt, ka viņa pati ieņem augstu stāvokli. Šķeltais Ozols deva piemērotu atbildi; viņš stādījās priekšā savai daiļajai viešņai, likdams skaidri noprast, ka viņam tiesības uz šo godu.
   —   Es varu tev ticēt, hūron, — Džūdita atsāka, savu lomu tēlodama ar tādu cieņu un noteiktību, kas aplieci­nāja viņas dotības teātra mākslā, jo viņa izturējās ar augstprātīgu laipnību, kā bija redzējusi izturamies ģene­rāļa sievu, risinoties līdzīgai, taču draudzīgāka i sarunai.
   —   Es varu ticēt, ka esi galvenā persona šinī grupā; es redzu, ka domas un apcere atstājušas pēdas tavā sejā. Tātad mans vēstījums jāuzklausa tev.
   —  Lai Mežu Puķe runā, — vecais virsaitis atbildēja, līdzko Zvērkāvis pārtulkoja šo ievadu, lai to saprastu visi.
   —   Ja viņas vārdi būs tikpat jauki kā viņas izskats, tie nekad neatstās manas ausis; es tos dzirdēšu vēl ilgi pēc tam, kad mūsu Kanādas ziema būs nonāvējusi puķes un sastindzinājusi ikvienu vasaras runu.
   Sis kompliments bija patīkams tādai meitenei kā Džū­dita; tas viņai glaimoja un palīdzēja saglabāt pašsavaldī­šanos. Viņa nevilšus pasmaidīja, kaut ari vēlējās uzvesties atturīgi.
   —   Tagad, hūron, — viņa turpināja, — klausies manos vārdos. Tavas acis tev saka, es neesmu vienkārša sieviete. Neteikšu, ka esmu šīs zemes karaliene; viņa ir tālu, aiz jūras; taču līdz mūsu žēlīgajiem valdniekiem ir daudzas augstas pakāpes, un es stāvu uz vienas no tām. Kas tā par pakāpi, nav vajadzības stāstīt, jo tu nesaprastu mani. Sinī ziņā tev jāpaļaujas pašam uz savām acīm. Tu redzi, kas esmu; tev jājūt, ka, klausoties manos vārdos, tu klau­sies sievietē, kura var būt tavs draugs vai ienaidnieks — atkarībā no tā, kā izturies pret viņu.
   Džūdita runāja pienācīgi stingrā balsī, kas šādos ap­stākļos bija patiešām apbrīnojama. Zvērkāvis viņas vār­dus labi un vienkārši pārtulkoja hūroniem, kuri tos uz­ņēma ar tādu cieņu un nopietnību, kas solīja meitenei sekmes. Taču nav viegli izsekot indiāņa domu gaitai. Džū­dita alkani gaidīja atbildi, pat šaubās nezaudēdama ce­rību. Šķeltais Ozols bija veikls orators un neatbildēja āt­rāk, kā vajadzīgs saskaņā ar indiāņu jēdzieniem par ārējo pieklājību; pēc šo īpatnējo cilvēku domām, šādā reizē mazs klusumbrīdis pauž cieņu, jo norāda, ka dzirdētais tiek ap­svērts, kā pienākas.
   —  Mana meita ir skaistāka par Ontārio rozēm; viņas balss ir patīkama ausīm kā paceplītes dziesma, — at­bildēja viltīgais un uzmanīgais virsaitis, kuru vienīgo no visa pulka nebija galīgi apžilbinājusi Džūditas spožā un neparastā āriene un kura neuzticību neizgaisināja pat iz­brīns. — Kolibrijs nav daudz lielāks par biti, tomēr tā spalvas ir tik greznas kā pāva aste. Lielais Gars dažkārt devis joti spilgtu ģērbu ļoti mazām radībām. Turpretī alni viņš apklājis ar rupju spalvu. Šīs savādības nav izprota­mas nabaga indiāņiem, kuri spēj apjēgt vienīgi to, ko viņi redz un dzird. Bez šaubām, manai meitai ir ļoti liels vig­vams kaut kur ezera tuvumā; hūroni aiz savas tumsības nebūs atraduši viņas mājokli.
   —   Es jau tev aprādīju, virsaiti, ka būtu veltīgi nosaukt manu rangu un rezidenci, jo tu nesaprastu mani. Attie­cībā uz šīm ziņām tev jātic savām acīm. Vai tad sarkanie cilvēki neredz? Šī seģene, ko valkāju, nav vienkāršas skvo seģene; šādos greznojumos staigā tikai virsaišu sievas un meitas. Tagad klausies, kāpēc esmu nākusi pie jums viena un kāds uzdevums vedis mani šurp. Tāpat kā hūroniem, jengīziem ir jaunekļi, turklāt daudzi; to tu labi zini.
   —  Jengīzu ir tikpat daudz, cik kokiem lapul To katrs hūrons zina un jūt.
   —   Es tevi saprotu, virsaiti. Ja es būtu ņēmusi līdzi pa­vadoņus, varētu notikt sadursme. Mani jaunekļi un tavi jaunekļi nikni skatītos vieni uz otriem, it īpaši, ja manējie redzētu šo bālģīmi sasietu mocībām. Viņš ir liels med­nieks, un viņu mīl visos tuvajos un tālajos garnizonos. Viņa dēļ sāktos cīņa, un irokēzu taka uz Kanādu būtu sla­cīta asinīm.
   —   Tur jau tik daudz asiņu, ka mūsu acis tumst no tām, — virsaitis drūmi atbildēja. — Mani jaunekļi redz, ka tās visas zaudējuši hūroni.
   —   Bez šaubām; un būtu izliets vēl vairāk jūsu asiņu, ja es būtu ieradusies bālģīmju apsardzībā. Es dzirdēju daudzinām Šķelto Ozolu un nodomāju, ka iabāk viņu sū­tīt miermīlīgi atpakaļ uz savu ciemu, lai viņš tur varētu atstāt savas sievietes un bērnus; ja viņš tad gribēs nākt pēc mūsu skalpiem, mēs viņu sagaidīsim. Viņam patīk kaula dzīvnieki un mazas šautenes. Lūk, ko esmu atne­susi, lai viņam parādītu. Es esmu viņa draugs. Ja viņš saliks šīs lietas kopā ar savām mantām, viņš dosies uz savu ciemu, iekām mani jaunekļi spēs viņu panākt; un viņš rādīs savējiem Kanādā, uz kādiem dārgumiem viņi tagad var aut kājas, kad mūsu lielie tēvi, kuri dzīvo aiz Sāļā ezera, nosūtījuši viens otram kara cirvi. Es aizvedīšu sev līdzi šo lielo mednieku, jo viņam jāgādā, lai manā mājā netrūktu gaļas.
   Zinādama indiāņu teicienus, Džūdita centās izsacīties kodolīgi, kā paradusi šī tauta, un tas izdevās labāk, nekā viņa pati bija cerējusi. Zvērkāvis tulkoja apzinīgi un to darīja jo labprātāk tāpēc, ka meitene rūpīgi vairījās no tiešiem meliem, — tādējādi viņa parādīja cieņu jaunek­lim, kas divkosību uzskatīja par maziskumu, kurš nepavi­sam nepiederas baltā cilvēka iedabai. Kad Džūdita piedā­vāja abus atlikušos ziloņus un jau minētās pistoles, no kurām viena bija stipri cietusi nesenajā kļūmē, vairākums hūronu sarosījās, taču Šķeltais Ozois viņu uzklausīja vēsi, kaut arī bija agrāk sajūsminājies, pirmoreiz uzzinādams par tādiem divastainiem dzīvniekiem. īsos vārdos — šis gudrais un aukstasinīgais virsaitis nebija tik viegli ietek­mējams kā viņa apakšnieki; ar pašcieņu, ko daudzum dau­dzi civilizēti cilvēki uzskatītu par lieku, viņš atteicās pie­ņemt kukuli, jo nevēlējās to izpelnīt, pakļaujoties devējas gribai.
   —   Lai mana meita patur savas divastainās cūkas, ko ēst, kad viņai nepietiek medījuma, — viņš dzestri sacīja. — Lai viņa atstāj sev arī mazās šautenes ar diviem stob­riem. Hūroni nāvē briežus, kad jūt izsalkumu; un viņiem ir garas šautenes cīņai. Sis mednieks tagad nevar aiziet no maniem jaunekļiem; tie vēlas zināt, vai viņš ir tik droš­sirdīgs, kā pats lielās …
   —   To es noliedzu, hūron, — Zvērkāvis viņu vērsmīgi pārtrauca, — jā, to es cieši noliedzu, jo tas nesaskan ar patiesību un saprātu. Neviens nav dzirdējis mani lielāmies, un neviens arī nedzirdēs, kauču jūs man dzīvam novilktu ādu un pēc tam ar saviem nežēlīgajiem, sātaniskajiem pa­ņēmieniem cepinātu trīcošo miesu! Esmu vienkāršs un ne­laimīgs cilvēks un esmu kritis jūsu gūstā, bet neesmu lielīgs, jo man nav tādas iedabas.
   —   Mans jaunais bālģīmis lielās, ka viņš neesot lielīb- nieks, — viltīgais virsaitis iebilda. — Tad jau viņam būs taisnība. Es dzirdu dziedam svešādu putnu. Tam ir ļoti greznas spalvas. Vēl neviens no hūroniem nav redzējis tā­das spalvas. Viņiem būtu kauns atgriezties savā ciemā un stāstīt savai tautai, ka viņi atlaiduši gūstekni šī svešādā putna dziesmas dēļ un. nevar nosaukt putna vārdu. Viņi nemācēs sacīt, vai dzirdējuši strazdu vai paceplīti. Tas būtu liels negods; mani jaunekļi vairs nedrīkstētu staigāt
   pa rnežu vieni paši; viņiem būtu jāņem līdzi savas mātes, lai tās pateiktu, kā sauc putnus!
   —   Tu vari gūsteknim pajautāt, kā sauc mani, — mei­tene sacīja. — Mans vārds ir Džūdita; un par Džūditu daudz vēstīts bībelē — bālģīmju vislabākajā grāmata. Ja arī esmu putns ar krāšņām spalvām, man tomēr ir savs vārds.
   —   Nē, — āķīgais hūrons teica, pie tam atklāja tik ilgi lietotu viltību — sāka runāt puslīdz skaidrā angļu va­lodā. — Es nejautāju gūsteknim. Viņš noguris; grib atpūs­ties. Es jautāju manai meitai ar mazo prātu. Viņa runā taisnību. Nāc šurp, meit! Atbildi! Tavs vārds — Hetija?
   —   Jā, tā mani sauc, lai gan bibelē rakstīts «Estere», — meitene sacīja.
   —   Arī tas rakstīts bībelē! Viss rakstīts bībelē. Nu, labi. Kāds viņas vārds?
   —   Džūdita; un tāpat rakstīts bībelē, lai gan tēvs daž­reiz viņu sauca par Džūdu. Viņa ir mana māsa — Tomasa Hatera meita. Tomasu Hateru jūs saucāt par Bizamžurku, kaut arī viņš bija nevis žurka, bet cilvēks, tāpat kā jūs. Lai dotu viņam šādu vārdu, jums pietika ar to, ka viņš mājoja uz ūdens!
   Virsaiša raupjā, krumpjainā seja atplauka uzvarētāja smaidā, kad viņš redzēja, cik daudz panācis, iztaujādams patiesīgo Hetiju. Tiklīdz sāka pratināt māsu, Džūditai pa­šai zuda visas cerības, jo neviena zīme, nekāds lūgums nepamudinātu godsirdīgo meiteni melot. Džūdita zināja, ka Bizamžurkas meitu izdēvēt par princesi vai augstu lē­diju būtu veltīgs mēģinājums; un viņai kļuva skaidrs, ka drošais un asprātīgais nodoms atbrīvot gūstekni iziris gaužām vienkārša un dabiska iemesla dēļ. Tad viņa pie­vērsa acis Zvērkāvim, it kā lūgdamās, lai tas iejaucas un glābj viņus abus.
   —   Nekas neiznāks, Džūdit, — jauneklis sacīja, atbildot uz šo skatienu, ko viņš saprata, tomēr atzina par lieku.
   —  Nekas neiznāks. Tā bija droša doma, kas piedien ģene­rāļa sievai. Bet šitas mings… — Šķeltais Ozols bija aiz­gājis gabaliņu tālāk un vairs nedzirdēja viņu sarunu.
   —   Bet šitas mings nav tāds kā citi, viņu neviens nepie­mānīs ar samākslotām viltībām. Visam jānotiek parastā kārtā, lai mākonis varētu aptumšot viņa acis. Ir pārāki grūti iegalvot viņiem, ka šinīs kalnos dzīvo karaliene vai kāda augsta dāma; un, bez šaubām, viņš domā, ka greznīgais tērps, ko esat apvilkusies, pieder pie mantām, kuras salaupījis jūsu tēvs jeb tas, kas agrāki uzskatīts par jūsu tēvu; un tērps droši vien ir laupīts, ja taisnība viss, ko ļauži runā.
   —   Lai būtu kā būdams, Zvērkāvi, mana klātiene jūs pa­glābs zināmu laiku. Viņi taču nesāks jūs mocīt manu acu priekšā!
   —   Kāpēc gan ne, Džūdit? Vai domājat, ka bālģīmju sie­vieti viņi saudzēs vairāki nekā savējo? Tiesa, jūsu dzi­mums droši vien jūs paglābs no mocībām, bet tas nesar­gās jūsu brīvību un varbūtās nesargās jūsu skalpu. Es vēlētos, kauč jūs nebūtu nākusi, mana labā Džūdit; tas man neko nelīdzēs un jums pašai var smagri kaitēt.
   —  Es varu dalīties jūsu liktenī, — meitene atbildēja ar cildenu degsmi. — Kamēr būšu te, viņi nedarīs jums pāri, ja spēšu viņus aizkavēt… turklāt…
   —   Kas vēl, Džūdit? Kādi jums līdzekļi, ar kuriem sa­valdīt indiāņu nežēlību un novērst indiāņu vellišķības?
   —   Laikam gan nekādu, Zvērkāvi, — meitene stingri sa­cīja. — Bet es varu ciest kopā ar saviem draugiem .., mirt kopā ar viņiem, ja vajadzīgs.
   —   Ai, Džūdit! Ciest varbūtās cietīsit, bet nemirīsit, ka­mēr nepienāks noteiktais brīdis. Maz ticams, ka tādu skaistuli kā jūs gaida kauč kas grūtāks par virsaiša sie­vas likteni — ja tikai bālģīmes sliecības atjaus jums iziet pie indiāņa. Jums labāki vajadzēja palikt šķirstā vai cie­toksnī, bet, kas padarīts, tas padarīts. Nu, ko tad jūs pir­mīt gribējāt vēl sacīt?
   —  Te riskanti stāstīt par to, Zvērkāvi, — meitene no­bēra, pie tam nepiespiesti gāja viņam garām, lai nebūtu jārunā skaļi. — Pusstunda mums izšķirīga. Jūsu draugi netur rokas klēpī.
   Mednieks atbildēja vienīgi ar pateicīgu skatienu. Nāka­majā mirklī viņš pagriezās pret saviem ienaidniekiem, it kā sagatavojies atkal ciest mocības. Pēc īsas domu apmai­ņas arī hūronu vecākajiem bija nobriedusi apņēmība. Džū­ditas neveiksmīgā viltība bija pagaisinājusi Šķeltā Ozola labvēlīgo nolūku, tā ka rezultāts varēja būt gluži pretējs tam, ko viņa cerējusi. Tas viss bija dabiski, jo indiānis iutās aizvainots, ka viņu gandrīz piemuļķojusi meitene. Tagad jau visi pilnīgi saprata, kas īsti ir Džūdita; plaši izpaustā slava par viņas skaistumu palīdzēja gūt skaidrību. Un neparastais tērps tagad šķita saistīts ar divastaino zvēru dziļo noslēpumu un pagaidām vairs neradīja iespaidu.
   Šķeltā Ozola sejā nu jau bija cita izteiksme, kad viņš atkal pievērsās Zvērkāvim. Virsaitis bija atmetis nodomu saudzēt gūstekni un vairs negribēja novilcināt baisākās mocības. So jūtoņas maiņu paziņoja jaunekļiem, kas cītīgi gatavojās gaidāmajam skatam. Pie jaunā koka žigli sa­krāva sausēnus; savāca visas nosmailinātās skaidas, ko iedurt gūstekņa miesā un pēc tam aizdedzināt; dabūja vir­ves, lai viņu atkal piesietu pie koka. To visu darīja klusu- ciešot; Džūdita drausmās gaidās vēroja katru kustību, bet Zvērkāvis šķita stāvam vienaldzīgs kā priede pakalna. Kad tuvojās karavīri un taisījās viņu siet, jauneklis tomēr uzmeta acis Džūditai, it kā jautādams, vai viņa iesaka pretoties vai pielaisties. Ar zīmīgu žestu viņa ieteica pē­dējo; un pēc brīža viņš bija atkal piesaistīts pie koka — jebkuru pārestību un apvainojumu nevarīgs objekts. Hū­roni darbojās ar tādu skubu, ka nebilda ne pušplēsta vārda. Tūlīt aizdedzināja sausēnu kaudzi, un skatītāji alkani gaidīja gala iznākumu.
   Hūroniem nebija nodomā sadedzināt gūstekni. Tie gri­bēja tikai pārbaudīt viņa izturību uz šādas nāves robežas. Tiem bija prāts aiznest uz savu ciemu viņa skalpu, tomēr tie vēlējās papriekš salauzt sava upura vīrišķību un dzirdēt viņa vaidus. Tāpēc zari un žagari bija sakrauti tādā at­statumā, no kura, kā šķita, karstums drīz vien kļūtu necie­šams, taču tieši neapdraudētu dzīvību. Kā bieži gadījās šādās reizēs, šis atstatums tomēr nebija aprēķināts pa­reizi, un liesmu žuburainās mēles sāka šaudīties tik tuvu pie upura sejas, ka nākamais brīdis varētu kļūt liktenīgs, ja Hetija nebūtu izlauzusies cauri pūlim un ar nūju izārdī­jusi lāktījošo ugunskuru uz visām pusēm. Pacēlās vairā­kas rokas, lai nekaunīgo iejaucējos notriektu gar zemi, bet virsaiši aizkavēja sitienus, atgādinādami, ka viņa ir garā vāja. Hetija pati nezināja, kādu risku uzņēmusies; pavei­kusi šo drosmīgo darbu, viņa dusmīgi raudzījās apkārt, it kā pārmezdama modrajiem mežoņiem viņu nežēlību.
   —   Lai dievs tevi atalgo, mīļā mās, par šo ātro un bez­bailīgo rīcību! — izdvesa Džūdita, kas bija kļuvusi tik slā­bana, ka nespēja neko pasākt. — Pašas debesis tevi sūtīju­šas ar svētu uzdevumu.
   —   Tas bija labi domāts, Džūdit, — upuris piemetināja. — Tas bija cildeni domāts,turklāt veikts laikā,kauču galu galā var izrādīties, ka Veikts nelaikā! Kam jānotiek, to nevajadzētu aizkavēt. Ja es būtu ierāvis vienu muti no šīs liesmas, glābt manu dzīvību vairs nebūtu cilvēka spēkos; un jūs redzat: šoreiz viņi apsējuši man pieri, tā ka itin nemaz nevaru kustināt galvu… Jā, tas bija labi domāts; taču lai­kam gan būtu bijis žēlīgāki ļaut, lai liesmas dara savu da­rāmo.
   —  Bezjūtīgie, cietsirdīgie hūroni! — Hetija iesaucās sa­šutumā. — Vai gribat sadedzināt cilvēku kā malkas pagali?
   Šķeltais Ozols ar rokas mājienu lika savākt izsvaidītos nodeguļus. Citi vēl pienesa kurināmo; pat sievietes un bērni skubīgi rosījās, lasot sausumus. Liesma uzlāktīja pa otram lāgam, kad cauri lokam izspraucās kāda indiāņu sieviete, tā pieskrēja pie kaudzes un paspēra degošos za­rus sānis, laikā apslāpēdama uguni. Atkal vīlušies cerībās, hūroni iekaucās; bet, kad vaininiece pagriezās pret loku un viņi pazina Dvesmu, atskanēja vispārējs prieka un pār­steiguma sauciens. Uz kādu brīdi visi piemirsa aizsākto nodarbi; jauni un veci steigā drūzmējās ap meiteni, lai uzzinātu, ar ko izskaidrojama viņas piepešā un negaidītā atgriešanās. Šinī kritiskajā mirklī Dvesma kaut ko pačuk­stēja Džūditai un slepus ielika viņai plaukstā kādu mazu priekšmetu; pēc tam, lai atbildētu uz draudzeņu sveicie­niem, delavēre pievērsās hūronu meitenēm, kas ļoti mīlēja viņu. Džūdita atguva pašsavaldīšanos un rīkojās ātri. Ma­zais, asais nazis, ko Dvesma bija pasniegusi viņai, pār­gāja Hetijas rokās, jo pēdējā to varētu visdrošāk nodot Zvērkāvim, neradot aizdomas. Bet Hetijas aprobežotība iznīcināja pamatotās abu meiteņu cerības. Vajadzēja pār­griezt virves, kas valgoja upura rokas, bet pēc tam nazi paslēpt viņa drēbēs, lai piemērotā brīdī viņš varētu to iz­lietot, turpretī meitene savā dedzībā un naivitātē sāka griezt pieres apsējus, lai turpmāk viņš vairītos ieelpot liesmas. Protams, šo neslēpto rīcību hūroni redzēja, un viņi satvēra Hetijas rokas, kad tā bija paguvusi atbrīvot gūstekņa ķermeņa augšdaļu līdz elkoņiem. Sis atklājums uzreiz modināja neuzticību pret Dvesmu; un, kad viņu pratināja šinī sakarībā, bezbailīgā delavēre, Džūditai par brīnumu, nenoliedza savu līdzdalību notikušajā.
   —   Kāpēc man nepalīdzēt Zvērkāvim? — meitene nopra­sīja stingrā balsī. — Viņš ir delavēru virsaiša brālis; ar visu sirdi esmu delavēre. Panāc šurp, nejaukais Mežrozes Ērkšķi, un nomazgā no sejas irokēzu krāsas; nostājies hū- ronu priekšā, krauklis tāds! Izbadējies tu ēstu savējo līķus. Virsaiši un karavīri, nolieciet viņu aci pret aci ar Zvērkāvi; es parādīšu jums, kādu lielu nelieti esat turē­juši savā ciltī.
   Sī drošā un noteiktā runa hūronu valodā atstāja uz vi­ņiem dziļu iespaidu. Nodevēji vienmēr iedveš neuzticību; un, kaut gan atkritējs Mežrozes Ērkšķis bija centies labi kalpot ienaidniekam, taču ar savām pūlēm un iztapību ne­tika iemantojis neko daudz vairāk par iecietīgumu. Viņš bija nodevis Dvesmu un savu tautu, gribēdams viņu iegūt par sievu; jauno draugu starpā viņš bija radis nopietnus sāncenšus, kas juta vēl jo mazākas simpātijas pret node­vēju. īsos vārdos — Mežrozes Ērkšķim vienīgi jāva palikt hūronu nometnē, kur viņu uzraudzīja tikpat cieši un modri kā Dvesmu. Viņš reti kad rādījās virsaišiem un rūpīgi vai­rījās no Zvērkāvja, kas līdz šim brīdim nemaz nezināja par viņa klātbūtni. Pēc šāda uzaicinājuma Mežrozes Ērk­šķis tomēr vairs nevarēja palikt nomaļus. Protams, iro- kēzu krāsas viņš nenomazgāja; kad viņš nostājās loka vidū, Zvērkāvis sākumā nepazina viņu — tik pamatīgi seja bija noziesta šinīs jaunajās krāsās. Izaicinošā pozā viņš bramanīgi noprasīja, ko tad vispār varot pārmest Mežrozes Ērkšķim.
   —   To pajautā sev, — Dvesma sparīgi turpināja, taču viņas runas veidā trūka agrākās saspringtības; tas pauda vieglu izklaidību, ko ievēroja vismaz Zvērkāvis un Džū­dita. — To pajautā pats savai sirdij, pretīgais murkšķi! Nestāvi ar nevainīga cilvēka seju! Ej palūkojies avotā, apskati savu ienaidnieku krāsas uz savas melīgās ādas; pēc tam atnāc atpakaļ un palielies, kā aizjozi no savas cilts un ietinies franču seģenē! Krāsosies košs kā kolib- rijs — tomēr paliksi tāds pats melns, kā jau krauklis.
   Dzīvodama pie hūroniem, Dvesma bija allaž uzvedusies tik rātni, ka tagad tie ar izbrīnu klausījās viņas runā. Bet pats vaininieks vārījās aiz dusmām; un laime daiļajai de- lavērei, ka viņa varā nebija piepildīt atriebību, kurā viņš iedegās pret meiteni, par spīti savai ārišķīgajai mīlestībai.
   —   Ko grib no Mežrozes Ērkšķa? — viņš stingri vai­cāja. — Ja bālģīmis ir noguris no dzīves, ja viņš baidās indiānisku mocību — runā, Šķeltais Ozol: es viņu aizsū­tīšu nopakaļus karavīriem, ko esam zaudējuši …
   —   Nē, virsaiti, nē, Šķeltais Ozol, — Dvesma strauji iekrita valodā, — Zvērkāvis nebaidās; viņš vismazāk baidās no kraukļa! Atraisiet viņu… pārgrieziet viņa sai­tes… nostādiet viņu aci pret aci ar šo ķērcošo putnu, tad redzēsim, kurš noguris no dzīves.
   Dvesma tiecās uz priekšu, it kā gribēdama paņemt no kāda jaunekļa dunci un pati atsvabināt mednieku, bet iejaucās vecs karavīrs, paklausot Šķeltā Ozola mājienam. Virsaitis ar neuzticību sekoja katrai meitenes kustībai, jo, pat runādama tik stingri un lielīgi, viņa izpauda tādas kā šaubas un gaidas, kas tik uzmanīgam vērotājam nevarēja paslīdēt garām. Savu lomu viņa tēloja labi; taču vēl divi vai trīs vecie vīri noskārta, ka viņa tikai tēlo. Viņas priekšlikumu atbrīvot Zvērkāvi noraidīja; un sarūgtināto Dvesmu aizvilka no jaunā koka tieši tanī brīdī, kad viņa jau domāja panākusi savu. Šinī pašā laikā loks, kas bija sašaurinājies un izjucis, paplašinājās un atkal sakārtojās. Šķeltais Ozols tagad paziņoja, ka vecajiem vīriem prāts turpināt mocības; pārtraukums bija vilcies diezgan ilgi un palicis bez kāda rezultāta.
   — Pagaidi, hūron! Pagaidiet, virsaiši! — Džūdita iz­saucās, īsti neapzinādamās, ko pati runā, un vēlēdamās iegūt laiku. — Dieva dēļ, kaut tikai minūti ilgāk …
   Šos vārdus pārtrauca cita — vēl dīvaināka iejaukšanās. Jauns indiānis izmetās cauri hūronu rindām un ielēca pašā loka vidū, izrādīdams vai nu vislielāko paļāvību, vai tādu karstgalvību, kas rada neprātam. Pieci seši sargi da­žādās attālās vietās joprojām vēroja ezeru, un Šķeltais Ozols sākumā domāja, ka viens no viņiem atsteidzies ar svarīgām ziņām. Tomēr nepazīstamā kustībās bija tāds straujums un karatērpā tik maz iezīmīguma, ka pirmajā brīdī hūroni nevarēja nosacīt, vai viņš ienaidnieks vai draugs. Ar trijiem lēcieniem nokļuvis pie Zvērkāvja, šis karavīrs acumirklī pārgrieza viņa saites, tā ka gūsteknis pilnīgi atguva spēju lietot savus locekļus. Tikai pēc tam nepazīstamais pievērsās pārsteigtajiem hūroniem, un tie skatīja cēlu seju, staltu augumu un ērgļa acis — jaunu karavīru delavēra krāsās un bruņojumā. Katrā rokā viņš turēja pa šautenei; laides balstījās uz zemes, un pie vie­nas šautenes karājās tās ložu soma un pulvera rags. Tā bija «briežu nāve», un viņš to nodeva īstā īpašnieka ro­kās, droši, ar izaicinājumu raudzīdamies apkārtējā pūlī. Divu bruņojušos, kaut arī aplenktu vīru klātbūtne iztrūci­nāja hūronus. Viņu stobrenes bija pieslietas pie kokiem kur kurā, un viņiem palikuši vienīgi dunči un tomahauki.
   Taču viņi bija pārāk savaldīgi, lai izrādītu bailes. Šķita gan neticami, ka tik mazi spēki uzbruks tik lielai grupai; un hūroni gaidīja, ka šādam apņēmīgam solim sekos kāds sevišķs priekšlikums. Svešais acīmredzot domāja attais­not viņu cerības; viņš dzīrās runāt.
   —   Hūroni, — viņš sacīja, — šī zeme ir ļoti plaša. Arī Lielie ezeri ir plaši; aiz tiem pietiek vietas irokēziem; šinī pusē pietiek vietas delavēriem. Es esmu Cingačguks, Un- kasa dēls, Tamenunda asinsradinieks. Tā ir mana līgava; šis bālģīmis ir mans draugs. Mana sirds kļuva smaga,kad pazaudēju viņu; es sekoju pa viņa pēdām uz jūsu nometni pielūkot, ka viņam nenotiktu nekas ļauns. Visas delavēru meitenes gaida Vahu; tās brīnās, kamdēļ viņa tik ilgi ir projām. Nu, tad ļaujiet, lai atvadāmies no jums un ejam savu taku.
   —   Hūroni, jūs redzat savu nāvīgo ienaidnieku — Lielo Čūsku no cilts, ko nīstat! — Mežrozes Ērkšķis kliedza. ■— Ja viņš tiks projām, asinis krāsos jūsu mokasīnu pēdas no šejienes līdz Kanādai. Es esmu caurcaurēm hūrons!
   Teikdams šos pēdējos vārdus, nodevējs vēzēja savu dunci pret delavēra kailajām krūtīm. Dvesma, kas stāvēja tuvumā, ar ātru rokas kustību novirzīja triecienu, un bīs­tamā ieroča smaile iedūrās priedē. Nākamajā mirklī tāds pats ierocis pazibēja Čūskas plaukstā un ietriecās atkritēja sirdī. Mežrozes Ērkšķis nogāzās kā bluķis un bija uz vietas beigts; un nebija pagājusi ne minūte kopš tā brīža, kad Cin­gačguks iemetās loka vidū. Notikumu straujā gaita nebija ļāvusi hūroniem attapties, bet šī nelaime prasīja no viņiem tūlītēju rīcību. Sekoja vienots kliedziens, un pūlis sakus­tējās. Šinī mirklī kļuva dzirdamas skaņas, kādas nav pa­rastas mežos, un visi hūroni — kā vīrieši, tā sievietes — sastinga un sāka ausīties ar gaidu pilnām sejām. Skaņas bija dobjas un ritmiskas, it kā zeme tiktu dauzīta blietēm. Starp attālākajiem kokiem manīja kaut kādu kustību, un drīz kļuva redzama karaspēka nodaļa, kas tuvojās vienmē­rīgā solī. Tā nāca uzbrukumā, sarkanie mundieri spīdēja, iezīmēdamies pret meža košo zaļumu.
   Nav viegli aprakstīt skatu, kas sekoja pēc tam. Panikā, izmisumā un bezprātīgās pūlēs hūroni nespēja rīkoties vie­noti un noteikti. Aplenktajiem izlauzās kauciens; zaldāti atbildēja ar sparīgām urravām. Šautenes klusēja, lai gan stingro, nosvērto soļu troksnis turpinājās, un bija re­dzams, ka apmēram sešdesmit vīru ierindas priekšā mirdz durkļi. Hūroni bija pēkšņi nokļuvuši ārkārtīgi neizdevīgā stāvoklī. No trijām pusēm viņus ieslēdza ūdens, un no ce­turtās baigs un labi apmācīts ienaidnieks nogrieza viņiem atkāpšanās ceļu. Karavīri metās pie ieročiem, un pēc tam visi, kas atradās zemesragā — vīrieši, sievietes un bērni —, steidzīgi meklēja aizsegu. Šinī izbaiļu un apju­kuma ainā tomēr nekas nespēja laupīt Zvērkāvim apdomu un aukstasinību. Viņa pirmās rūpes bija aizslēpt aiz koku stumbriem Dvesmu un Džūditu; viņš skatījās pēc Hetijas, bet to bija aizvilcis līdzi hūronu sieviešu bars. Pēc tam viņš traucās uz bēgošo hūronu flangu; tie nesās uz zemesraga dienvidkrastu, cerēdami glābties pa ūdeni. Zvērkāvis no­tvēra brīdi, kad divi no viņa nesenajiem mocītājiem atra­dās vienā līnijā, un viņa šautene pirmā pārtrauca šīs bais­mās scēnas klusumu. Lode noguldīja abus reizē. Tas izpro­vocēja hūronu vispārēju uguni, un kņadā dzirdēja Čūskas šauteni un karasaucienu. Taču labi apmācītie zaldāti ne­atbildēja ar zalvi, viņu pusē iekliedzās un izšāva viens pats Nerimša, citādi no turienes atskanēja tikai īsa, aša komanda un smago, nosvērto un draudīgo soļu troksnis. Pēc brīža tomēr sekoja kliedzieni, vaidi un lāsti, kas viss parasts, kad lieto durkli.
   Šis drausmais un nāvīgais ierocis iztrakojās atriebībā. Arī mūsu dienās notikušas tik daudzas šādas scēnas, kur ne vecums, ne dzimums neglābj no likteņa, kas gaida ne­saudzīgā karā.

   Šodien iev uzsmaida zieds,
   Ritu tas mirst.
   Viss, kas tev glabājams šķiet,
   Kā smiltis caur pirkstiem birst.
   Kāds ir šīs pasaules prieks? īss zibens, kas pusnaktij liek
   Mirkli pieviltai tumsā nirt.
   SelUļs
   Diezin vai vajag lasītāja acu priekšā notēlot nākamo ainu, kas atklājās zemes laidā, ko kļūmīgie hūroni bija iz­raudzījuši par savu pēdējo nometnes vietu. Par laimi bik­lākiem un jūtīgākiem cilvēkiem, stumbri, lapas un dūmi daudz ko apslēpa, un drīz nakts pārklāja savu plīvuru pār ezeru un pār visu šķietami bezgalīgo mūžamežu, kas to­laik ar retiem un maziem pārtraukumiem pletās no Hudzo­nas līdz Klusā okeāna krastiem. Mūsu stāsta darbību mēs pārcelsim nākamajā dienā, kas atausa tik spoža un jautra, it kā nekas sevišķs nebūtu noticis.
   Kad uzlēca saule, Mirdzošais spogulis vairs neliecināja par cīņu un trauksmi. Iepriekšējā vakara balsīgais noti­kums nebija atstājis nekādas pēdas rāmajā ūdens klajotnē, un nenogurstošās stundas gāja savu mierīgo gaitu. Putni atkal slīdēja pa ūdens virsmu; citi lidinājās augsti virs kalnu garo priežu galotnēm, gatavi mesties lejup uz lau­pījumu, paklausot savas dabas negrozāmajiem likumiem, īsos vārdos — nekas nebija mainījies, ja atskaita zināmu kustību un dzīvību, kas valdīja cietoksnī un tā tuvumā. Patiešām te bija notikusi pārvērtība, kas durtos acīs vis­izklaidīgākajam vērotājam. Pa priekšdurvi vienmērīgiem sojiem staigāja sargs angļu armijas vieglā kājnieka uni­formā, un kādi divdesmit vīri no tās pašas ieroču šķiras rīkojās turpat vai sēdēja liellaivā. Saslietās šautenes uz­raudzīja viņu biedrs postenī. Ar kuģa tālskati, ko esam jau vairākkārt pieminējuši, divi virsnieki pētīja krastu. Viņi lūkojās uz kļūmo zemesragu, kur sarkani mundieri joprojām vīdēja starp kokiem; ar tālskati varēja izšķirt, ka zaldāti strādā lāpstām, pildīdami bēru skumīgo pienā­kumu. Dažu ierindnieku izskats lika domāt, ka ienaidnieks nebija pieveikts gluži bez pretestības; un jaunākais no abiem virsniekiem, kuri stāvēja priekšdurvē, turēja roku saitē. Viņa biedrs, kas komandēja vienību, bija ticis cauri laimīgāk. Tas raudzījās ar tālskati, aplūkodams zemes­ragu, kas saistīja abu uzmanību.
   Tuvojās seržants, lai sniegtu raportu. Vecāko virsnieku viņš godināja par kapteini Vorliju, bet jaunāko nosauca par misteru (tā uzrunā leitnantu) Torntonu. Lasītājam tū­līt kļūs skaidrs, ka pirmais bija tas pats virsnieks, kas pieminēts ar tik lielu uzbudinājumu nesenajā sarunā starp Džūditu un Nerimšu. Patiešām, garnizonos visai vaļīgi mēļoja par kapteiņa sakariem ar skaisto, bet vieglprātīgo meiteni. Tas bija gadus trīsdesmit piecus vecs vīrietis ar asiem vaibstiem un sarkanu seju, taču viņa kareiviskā stāja un elegantais izskats varēja viegli sakairināt fantā­ziju tādai nepiedzīvojušai meitenei kā Džūdita.
   — Kreigs mūs svētīt svētī, — šī persona vienaldzīgi sa­cīja uz jauno leitnantu, pie tam sabīdīja tālskati un nodeva to savam gaitniekam. — Patiesības labad jāteic, ka viņam ir iemesls; protams, patīkamāk atrasties šeit un pa- amizēties ar mis Džūditu Hateri nekā bedīt indiāņus ezer­malā, lai arī nezin cik romantiska vieta un spoža uzvara. Starp citu, Rait, — vai Deiviss vēl dzīvs?
   —   Viņš nomira pirms minūtēm desmit, jūsu godība, — atbildēja seržants, kam bija uzdots šis jautājums. — Es jau zināju gala iznākumu, tiklīdz ieraudzīju, ka lode vi­ņam trāpījusi vēderā. Neesmu vēl redzējis nevienu, kas varētu ilgi nodzīvot ar tādu caurumu.
   —   Jā, tad jāliek karote pie malas, — Vorlijs žāvādamies piezīmēja. — Sīs divas bezmiega naktis pēc kārtas, Artur, draņķīgi ietekmē cilvēka spējas! Esmu kļuvis stulbs kā holandiešu cienīgtēvs pie Mohokas. Ceru, jūsu roka ne­sāp, mīļais zēn?
   —   Kā droši vien pats redzat, tā liek man drusciņ šķobīt muti, ser, — jauneklis atbildēja, pie tam iesmējās tieši tanī brīdī, kad viņa seja bija mazliet saviebta sāpēs.
   —   Bet tas ir paciešams. Ceru, Greiams drīz varēs ziedot dažas minūtes, lai apskatītu manu ievainojumu.
   —  Tomēr šī Džūdita Hatere ir jauks radījums, Tornton; un nebūs mana vaina, ja viņu neredzēs un neapbrīnos parkos! — atsāka Vorlijs, ko maz interesēja biedra brūce.
   —  Ak jā! Jūsu roka. Gluži pareizi. Ieejiet šķirstā, seržant, un pasakiet ārstam Greiamam, ka vēlos, lai viņš apskata mistera Torntona ievainojumu, līdzko tiks galā ar nabaga puisi, kam lauzta kāja … Jauks radījums! Un tanī brokāta tērpā viņa izskatījās pēc karalienes. Es redzu, te viss mai­nījies; tēvs un māte aizgājuši, māsa mirst, ja nav mirusi; un no šīs ģimenes palikusi tikai skaistule! Šī ekspedīcija bijusi laimīga visādā ziņā un, liekas, beigsies labāk, nekā parasti beidzas sadursmes ar indiāņiem.
   —  Vai man jāpieņem, ser, ka taisāties dezertēt no vec­puišu lielās armijas un šo karagājienu noslēgt ar laulību?
   —   Es, Toms Vorlijs, lai kļūtu Benedikts45 ! Nudien, mans mīļais zēn, ja jūsu prātā nāk šādas domas, tad maz zināt par to armiju, ko pieminējāt. Man patiešām šķiet, ka apmetnēs ir sievietes, uz kurām vieglās infantērijas kap­teinim nav jāraugās no augšas; bet tādas neatrast te — uz kalnu ezera, ne arī pie holandiešu upes, kur mūsu gar­nizons. Tiesa, manam tēvocim, ģenerālim, reiz labpatikās izraudzīt man sievu Jorkšīrā, bet viņa nebija nekāda dai­ļava — un es neprecētu princesi, ja viņa nebūtu skaista.
   —   Un skaistu sievieti jūs precētu, kaut arī tā būtu ubadze?
   —  Ak, šī ideja piederas jaunākajam leitnantam! Ar dū­diņu labi arī būdiņā … durvis … un logi — vecs stāsts, kas dzirdēts simto reizi. Mūsu pulkā neprecas. Mēs ne­esam no tiem, kas precas, mīļais zēn. Piemēram — mūsu komandieris vecais sers Edvins; kaut arī viņš jau īsts ģenerālis, taču nekad nav domājis ņemt sievu; un, ja vīrietis uzdienējis par ģenerālleitnantu un palicis vecpuisī, tad viņš ir pilnīgā drošībā. Tālāk — apakšpulkvedis ir konfirmējies, kā teicu savam brālēnam — bīskapam. Ma­jors ir atraitnis, kas jaunībā divpadsmit mēnešus baudījis laulību; mēs tagad viņu uzskatām par vienu no tiem vīrie­šiem, kas apdraudēti vismazāk. No desmit kapteiņiem tikai viens ir šaubīgs; un viņu, nabagu, mūžīgi tur pulka štābā — kā tādu memento mori46 puišiem, kas stājas ar­mijā. Un jaunākie virsnieki — no tiem vēl neviens nav uzdrošinājies paziņot, ka vēlas ievest pulkā savu sievu … Bet roka jums nedod mieru; iesim paši un apskatīsimies, kur palicis Greiams.
   Ārsts, kurš nācis līdzi nodaļai, patlaban vis nenodarbo­jās ar to, ko Vorlijs domāja. Kad bija izbeidzies uzbru­kums un vāca kopā nogalinātos un ievainotos, starp pēdē­jiem-atrada nabaga Hetiju. Šautenes lode bija izgājusi cauri ķermenim, un no pirmā acu uzmetiena kļuva skaidrs, ka šis ievainojums ir nāvīgs. Neviens nezināja, kā viņa dabūjusi šo brūci; liekas, šī bija viena no tām nejaušībām, kas allaž saistītas ar tādu notikumu, kāds aprakstīts iepriekšējā nodaļā. Sumaha, visas sirmgalves, kā arī da­žas hūronu meitenes bija nodurtas tuvcīņas juceklī, kad grūti atšķirt vīrieti no sievietes, ja viņi ģērbušies tik vien­kārši. Vairākums karavīru bija nonāvēti uz vietas. Tomēr daži bija aizbēguši un divi vai trīs saņemti gūstā veseli. Attiecībā uz ievainotajiem durklis aiztaupīja ārstam daudz pūļu. Šķeltais Ozols bija izglābies no nāves, taču ievai­nots un sagūstīts. Dodamies šķirstā, kapteinis Vorlijs un jaunākais leitnants pagāja viņam garām; cienīgi klusē­dams, viņš ar pārsietu galvu un kāju sēdēja platdibenes čalā un neizrādīja nekādas skumju vai izmisuma pazīmes. Protams, viņš sēroja par savas cilts zaudējumiem, taču izturējās tā, kā īsti pieklājās virsaitim un karavīram.
   Abi virsnieki sastapa ārstu šķirsta galvenajā istabā. Viņš pašreiz atgāja no Hetijas guļvietas, un viņa raupjā, bakurētainā skotiskā seja pauda tādu skumīgu nožēlu, kas parasti nebija lasāma viņa vaibstos. Pēc veltīgām pūlēm viņam gribot negribot vajadzēja atmest cerību, ka meitene vēl nodzīvos vairākas stundas. Ārsts Greiams bija pieradis pie pirmsnāves ainām, un tās uz viņu palaikam atstāja mazu iespaidu. Bet, kad viņš redzēja, ka lēnīgā, jaunā He­tija, kurai prāts mazāk attīstīts nekā lielākajai tiesai sie­viešu, cieš ar tādu panesību, ko droši vien apskaustu dažs labs rūdīts karavīrs un slavens varonis, šis skats viņu aizkustināja vairāk, nekā viņam pašam būtu ērti atzīt.
   —  Te ir sevišķs gadījums mežos, un te ir cilvēks, kam tikai puse prāta, — viņš teica ar stipru skotisku akcentu, kad Vorlijs un jaunākais leitnants nāca iekšā. — Es vie­nīgi ceru, džentlmeņi, ka mēs trīs savā pēdējā stundā tik­pat padevīgi ņemsim pretī aizsaules pensiju kā šis garā vājais nabaga bērns.
   —   Vai ir kādas cerības, ka viņa atveseļosies no savas brūces? — Vorlijs jautāja, pievērsdams skatienu bālajai Džūditai, kuras vaigu gali tomēr bija pietvīkuši, viņam ienākot būdā.
   —  Ne vairāk kā Cārlijam Stjuartam47 ! Pieejiet tuvāk un spriediet paši, džentlmeņi. Nabaga meitenes dvēselē notiek tāda kā prāva, kur tiesājas dzīvība un nāve, un tas viņu dara par interesantu studiju priekšmetu filozofam … Mister Tornton, tagad esmu jūsu rīcībā; jūsu roku varam apraudzīt blakusistabā, pēc sirds patikas izprātodamies par cilvēka dvēseles procesiem un labirintiem.
   Ārsts ar jaunāko leitnantu aizgāja, un Vorlijam radās labāka izdevība apskatīties, lai sīkāk noskaidrotu, kādi cilvēki sapulcējušies būdā un kādas ir viņu izjūtas. Na­baga Hetija bija nolikta savā vienkāršajā gultā un atlai­dusies puszviļus; viņas sejā ēnoja nāves tuvums, ko apga­roja izteiksme, kurā šķita sakopota visas viņas būtnes skaidrība. Džūdita un Dvesma atradās turpat pie viņas; māsa sēdēja dziļās bēdās, un delavēre stāvēja, gatava sie­višķīgās rūpēs piedāvāt jebkuru mīļu pakalpojumu. Zvēr­kāvis sveiks un vesels stāvēja pie gultas gala, atspiedies uz «briežu nāves»; viņa sejā, kas vēl nesen bija kaisusi cildenā kareiviskā kvēlē, tagad, kā parasti, atspoguļojās godīgums un labvēlība, pie tam šo izteiksmi vērta mai­gāku vīrišķīga nožēla un līdzcietība. Čūska atradās diben- plānā, taisns un nekustīgs kā statuja, tomēr tik vērīgs, ka viņa skadrās acis pamanīja katru skatienu. Nerimša papildināja grupu; viņš sēdēja uz ķeblīša pie durvīm kā cilvēks, kas apzinās, cik maz iederas šādā ainā, taču kau­nas aiziet bez uzaicinājuma.
   —   Kas ir šis cilvēks sarkanā ģērbā? — Hetija vaicāja, ieraudzījusi kapteiņa uniformu. — Saki man, Džūdit, — vai tas ir Nerimšas draugs?
   —   Tas ir virsnieks, kas komandē karaspēka nodaļu, kura mūs visus izglāba no hūronu rokām, — māsa klusi atbildēja.
   —   Tātad es arī esmu izglābta? … Man likās, te ru­nāja, ka esmu sašauta un taisos mirt. Māte ir aizgājusi, tēvs tāpat, bet tu esi dzīva, Džūdit, un arī Nerimša. Es baiļojos, ka Nerimšu nonāvēs, kad dzirdēju viņu iekliedza­mies starp zaldātiem …
   —   Nekas, nekas, mīļā Hetij, — Džūdita viņu pārtrauca, jo vēlējās saglabāt māsas noslēpumu, it sevišķi šādā brīdī. — Nerimša ir vesels, un Zvērkāvis ir vesels, un arī dela­vērs vesels.
   —   Kāpēc gan viņi šāvuši tādu nabaga meiteni kā es un tik daudzus vīrus nav ievainojuši? Es nezināju, ka hūroni ir tik ļauni, Džūdit!
   —  Tā bija nejaušība, Hetij, kļūma nejaušība! Tev ne­viens tīšām nebūtu darījis pāri.
   —   Prieks dzirdēt! Tas man šķita savādi: esmu mazprā- tīga, un sarkanie cilvēki nekad agrāk nav aiztikuši mani. Es skumtu, domādama, ka viņi pret mani kļuvuši citādi. Esmu priecīga ari par to, Džūdit, ka viņi nav neko noda­rījuši Nerimšam … Zvērkāvi, es domāju, dievs nepiedod pārestības. Ļoti labi, ka atnāca zaldāti, jo uguns taču de­dzina!
   —  Tas patiešām bija labi, māsiņ!
   —   Man liekas, Džūdit, tu pazīsti dažus no šiem virs­niekiem. Tu sagājies ar tik daudziem!
   Džūdita neatbildēja; viņa aizsedza ar rokām seju un ievaidējās. Hetija izbrīnījusies pavērās māsā; dibināti do­mādama, ka Džūdita skumst par viņu pašu, Hetija laipni mēģināja mierināt māsu.
   —   Nebēdājies par mani, labiņā Džūdit, — mīlošā un skaidrsirdīgā būtne sacīja. — Es nebaidos no nāves; tēvs un māte ir miruši, un, kas noticis ar viņiem, var droši vien notikt ar mani. Tu zini, ka esmu pati niecīgākā mūsu ģimenē, tamdēļ retais domās par mani, kad būšu ezerā.
   —   Nē, nē, nē … mīļā, mīļā nabaga Hetij! — Džūdita iesaucās nevaldāmā skumju uzplūdumā. — Vismaz es vienmēr domāšu par tevi; un labprāt… ak, cik labprāt es mainītos ar tevi, lai kļūtu par tādu skaidru, cildenu, bez­grēcīgu būtni, kāda esi tu!
   Līdz šim kapteinis Vorlijs bija stāvējis, sliedamies pret būdas durvīm. Kad daiļajai meitenei izlauzās šie kvēlie vārdi, kas varbūt pauda arī nožēlu, viņš lēni un domīgi devās projām; paiedams garām Torntonam, kuram ārsts sagādāja sāpes, viņš nepiegrieza apakšniekam nekādu vē­rību.
   —   Te ir mana bībele, Džūdit! — Hetija pacilāti atbil­dēja. — Tiesa, es nevaru vairs lasīt; kaut kas noticis ma­nām acīm … tu izskaties blāva un tāla … un Nerimša tāpat, kad raugos uz viņu; es gan nekad nebūtu ticējusi, ka Henrijs Mārčs izskatītos tāds pelēcīgs! Džūdit, kāpēc šodien tik slikti redzu? Māte taču allaž teica, ka man esot vislabākās acis mūsu ģimenē. Jā, tas tā bija; mans prāts bija vājš — īss, kā mēdzam sacīt, bet manas acis ļoti labas!
   Džūdita atkal ievaidējās. Šoreiz nekādas savtīgas jūtas, nekādas atmiņas neradīja sāpes; šīs tīrās, dziļās skumjas modināja mīlestība uz lēnprātīgo un patiesīgo māsu. Sini brīdī Džūdita ar prieku būtu atdevusi savu dzīvību, lai glābtu Hetiju. Tas tomēr nebija cilvēku spēkos, un Džū­dita apzinājās, ka viņai neatliek nekas cits kā vienīgi skumt. Sinī mirklī Vorlijs atgriezās būdā, paklausot sle­penam dzinulim, kuram viņš nespēja pretoties, lai gan juta, ka inīļumis atstātu uz visiem laikiem Ameriku, ja tas būtu iespējams. Tagad viņš neapstājās pie durvīm, bet piegāja tuvāk Hetijas guļvietai. Cietēja vēl varēja izšķirt lielus priekšmetus, un drīz viņas skatiens pievērsās kap­teinim.
   —   Vai jūs esat tas pats virsnieks, kas atnācis kopā ar Nerimšu? — viņa jautāja. — Ja esat, tad mums visiem jāpateicas jums, jo, kaut arī esmu ievainota, pārējie izglā­bušies no nāves. Tātad Harijs Mārčs jums pastāstīja, kur atrodamies un cik ļoti mums vajadzīga jūsu palīdzība?
   —   Par irokēzu baru mēs uzzinājām no draudzīgas cilts vēstneša, — kapteinis atbildēja, nopriecādamies, ka savu sirdi var atvieglot tādā ka draudzīgā sarunā. — Un mani tūlīt aizsūtīja nogriezt viņiem ceļu. Protams, tā bija laime, ka satikām Hariju Nerimšu, kā jūs viņu saucat, — viņš rādīja mums taku; un tāda pati laime, ka dzirdējām šā­vienus, — tie ne vien mūs pasteidzināja, bet arī veda uz īsto vietu. Tagad saprotu, ka šāva tikai mērķī. Delavērs ieraudzīja mūs krastā — ja nemaldos — ar tālskati; un viņš un Dvesma, kā sauc viņa skvo, izdarīja mums lielu pakalpojumu. Patiešām, tā bija visai laimīga apstākļu sa­gadīšanās, Džūdit.
   —   Nesakiet man neko par laimi, ser, — meitene attrauca aizsmakušā balsī, no jauna paslēpdama seju. — Man pa­saule šķiet posta pilna. Es nekad vairs negribu dzirdēt par mērķiem, šautenēm, zaldātiem, cilvēkiem!
   —   Vai jūs pazīstat manu māsu? — Hetija jautāja, iekām apmulsušais virsnieks paguva sakopot domas atbil­dei. — Kā jūs zināt, ka viņu sauc par Džūditu? Jums tais­nība, jo tāds ir viņas vārds; mani sauc par Hetiju, un mēs abas esam Tomasa Hatera meitas.
   —  Dieva dēļ, mīļā māsiņ, manis dēļ, dārgā Hetij, ne­runā vairāk par to, — Džūdita lūdzās.
   Hetija likās pārsteigta, tomēr, pieradusi paklausīt, iz­beidza mokošo un nepiedienīgo Vorlija pratināšanu. Ta­gad meitenes prāts pievērsās nākotnei, pagātnes ainas vi­ņas atmiņā nobālēja.
   —  Mēs ilgi nebūsim šķirtas, Džūdit, — viņa teica. — Kad tu nomirsi, arī tevi vajadzēs aizvest un apbedit blakus mātei ezerā.
   —   Kaut dievs būtu devis, Hetij, ka es tur gulētu šinī brīdī!
   —   Nē, nē, tas nevar būt, Džūdit, tikai mirušos drīkst apbedīt. Būtu grēks tevi apbedīt vai pašai apbedīt sevi, kamēr esi dzīva. Es reiz domāju apbedīt sevi, bet dievs mani atturēja no šī grēka.
   —   Tu… tu, Hetija Hatere, esi domājusi par šādu soli! — Džūdita iesaucās, nevaldāmā pārsteigumā pacel­dama acis, jo labi zināja, ka godīgā māsa runā vienīgi tīru patiesību.
   —   Jā, esmu domājusi, Džūdit, bet dievs ir aizmirsis … nē, viņš neaizmirst neko … bet viņš ir piedevis, — mirēja sacija nožēlu pilna bērna pazemībā. — Tas bija pēc mātes nāves; jutu, ka esmu zaudējusi savu vislabāko draugu pa­saulē, varbūt pat vienīgo draugu. Tiesa, tu un tēvs,
   Džūdit, izturējāties labi pret mani, bet esmu mazprātīga un zināju, ka būšu jums tikai par apgrūtinājumu; turklāt jūs tik bieži kaunējāties par tādu māsu un meitu; un cilvēkam ir grūti dzīvot, ja visi uz viņu skatās no augšas. Toreiz domāju: ja varētu apbedīt pati sevi blakus mātei, būtu laimīgāka ezerā nekā mūsu miteklī.
   —   Atvaino mani, piedod man, mīļā Hetij! Uz ceļiem lū­dzu no tevis piedošanu, dārgā māsiņ, ja mani vārdi vai darbi tevi vedinājuši uz tādu bezprātīgu un nežēlīgu domu!
   —   Piecelies, Džūdit; ceļos tev jāmetas dieva priekšā, nevis manā. Es jutos tieši tāpat, kad māte mira. Tad atce­rējos visu, ko biju teikusi un darījusi, sarūgtinādama viņu, un man gribējās skūpstīt viņai kājas, lai izlūgtos piedo­šanu. Droši vien visi aizgājēji modina šādas jūtas, lai gan tagad, domādama par to, neatminos jutusi ko līdzfgu, kad mira tēvs.
   Džūdita piecēlās, aizsedza ar priekšautu seju un rau­dāja. Aizritēja krietnas divas stundas. Šinī starplaikā Vor­lijs vairākkārt ienāca būdā un atkal izgāja; acīmredzot viņš jutās neērti ārā un tomēr nespēja palikt šinī istabā. Viņš deva dažas pavēles, ko viņa vīri sāka pildīt; un zal­dāti rosījās, it īpaši, kad leitnants Kreigs, veicis savu ne­patīkamo pienākumu aprakt līķus, no krasta atlaida vēsti, ka vēloties zināt, kas viņam ar savu apakšnodaļu jādara. Tikmēr Hetija mazliet nosnaudās; Zvērkāvis un Cingač­guks atstāja šķirstu, lai parunātos vienatnē… Beidzot ārsts uzkāpa priekšdurvē un ar saviļņojumu, kādu vēl ne­kad nebija izrādījis saviem biedriem, paziņoja, ka viņa pacientes pēdējais brīdis esot tuvu. Izdzirdējuši šo vēsti, visi atkal sapulcējās būdā; interese par šādu nāvi vai la­bākas jūtas mudināja šurp cilvēkus, kas vēl nesen bija darbojušies tādā ainā, kura varētu likties daudz retāka un svarīgāka. No bēdām Džūdita bija it kā apstulbusi, un Dvesma viena sievišķīgā gādībā izdarīja mazus pakalpoju­mus mirējai. Hetijā pašā nemanīja nekādu citu pārmaiņu kā vienīgi vispārēju vājumu, kas liecināja, ka nāve ir tuvu. Viņas mazais prāts bija tikpat gaišs kā allaž un savā ziņā rosīgāks nekā citkārt.
   —   Nebēdājies par mani tik daudz, Džūdit, — lēnīgā cie­tēja ierunājās pēc tam, kad bija savu laiku klusējusi. — Es drīz redzēšu māti; man šķiet, ka redzu viņu jau ta­gad; viņas seja ir mīļa un smaidoša, kāda tā mēdza būt!
   Aizsaulē varbūt dievs piešķirs man pilnu prātu un es sa­derēšu kopā ar māti labāk nekā jebkad iepriekš. Kāda tumsa metas! Vai būtu jau nakts? Es tikko varu tevi sama­nīt. Kur ir Dvesma?
   —   Esmu te, nabaga meitene; kāpēc neredzi mani?
   —  Es tevi redzu, taču nevaru atšķirt no Džūditas. Man liekas, ilgi vairs neredzēšu tevi, Dvesma.
   —  Žēl, nabaga Hetij. Bet nekas: debesīs tiek ne vien bālģīmju karavīri, bet arī meitenes.
   —   Kur Čūska? Es gribu parunāt ar viņu … dodiet man viņa roku… tā… Tagad jūtu to… Delavēr, tu mīlēsi un lolosi šo jaunavu; zinu, cik ļoti viņa mīl tevi; un tev jāmīl viņa. Neizturies pret viņu tā, kā daži no jūsējiem izturas pret savām sievām; esi viņai labs vīrs… Tagad pievediet pie manis Zvērkāvi; dodiet man viņa roku.
   So lūgumu izpildīja, un mednieks nostājās pie meitenes guļvietas, lai bērna padevībā uzklausītu viņas vēlēšanās.
   —   Es jūtu, Zvērkāvi, — Hetija atsāka, — lai gan ne­varu pateikt, kāpēc… bet jūtu, ka mēs nešķiramies uz visiem laikiem. Tā ir dīvaina izjūta! Agrāk to nepazinu. Vai domājat, ka arī jūs apglabās ezerā? Ja tā, saprotu, kāpēc man šī izjūta.
   —  Maz ticams, meitene, maz ticams. Droši vien manu kapu izraks kauč kur mežā, bet ceru, mans gars nebūs tāļu no jūsējā.
   —  Tā laikam jābūt, Esmu pārāk mazprātīga, lai to visu aptvertu; taču jūtu, ka mēs abi atkal tiksimies. Māsiņ, kur tu esi? Neredzu vairs neko citu kā tikai tumsu. Tātad pie­nākusi nakts!
   —  Ai, Hetij, esmu te, pie tevis, un manas rokas apkam­pušas tevi. — Džūdita šņukstēja. — Runā, mīļumiņ; vai šinī drausmajā brīdī vēlies ko sacīt? Vai gribi, lai tavā labā ko izdara?
   Tagad Hetija pilnīgi zaudēja redzi. Nāve tomēr tuvojās bez savām parastajām šausmām, it kā saudzēdama mei­teni, kam piešķirts mazāk gara spēju. Viņa bija bāla kā līķis, bet elpoja viegli un vienmērīgi; viņas balss pārgāja gandrīz čukstos, taču palika tīra un skaidra. Tomēr, kad māsa uzdeva šo jautājumu, mirstošās meitenes sejā sa­kāpa viegls, tik tikko manāms sārtums, kas vairāk līdzinā­jās rozes nokrāsai, kura simbolizē kautrību, nekā zieda košākajam tonim. Tikai Džūdita ievēroja šo jūtu izpausmi. Viņa uzreiz saprata visu.
   —  Nerimša ir te, mīļā Hetij, — māsa čukstēja, pielie- kusi galvu tik tuvu pie cietējas, lai citi nedzirdētu šos vārdus. — Vai gribi, lai viņš pienāk un saņem tavus labos novēlējumus?
   Viegls rokas spiediens to apstiprināja, un Nerimša tika pievests pie mirējas. Droši vien šis skaistais, bet rupjais mežinieks pirmo reizi nokļuva tik neērtā stāvoklī, kaut gan sliecība, ko Hetija juta pret viņu, bija pārāk tīra un ne­uzmācīga, lai viņam rastos kaut mazākās aizdomas šinī ziņā. Viņš ļāva, lai Džūdita ieliek Hetijas plaukstās viņa raupjo, milzīgo roku, un, gaidīdams gala iznākumu, stā­vēja neveiklā klusumā.
   —  Tas ir Nerimša, mīļā, — noliekdamās pār māsu, čuk­stēja Džūdita, kurai bija pašai kauns dzirdēt šos vārdus.
   —  Parunā ar viņu un ļauj viņam iet.
   —   Ko lai saku, Džūdit?
   —  Visu, ko liek tava skaidrā dvēsele, dārgumiņ. Klausi tai un nebīsties nekā.
   —  Ardievu, Nerimša, — meitene izdvesa, maigi paspiez- dama viņa roku. — Es vēlētos, lai jūs censtos vairāk līdzi­nāties Zvērkāvim.
   Šie vārdi bija teikti ar pūlēm; uz mirkli Hetijas seja viegli pietvīka, pēc tam viņa atlaida Nerimšas roku un aizvērsās, it kā būtu noslēgusi visus savus rēķinus ar dzīvi. Noslēpumainās jūtas, kas viņu saistīja ar šo jau­nekli, jūtas, kas bija tik klusas, ka gandrīz palika nepama­nītas viņai pašai, uz visiem laikiem izzuda cildenākās, taču diezin vai vēl tīrākās domās.
   —   Par ko tu domā, mīļā māsiņ? — Džūdita čukstēja.
   —  Saki man, lai es varētu tev palīdzēt šinī brīdī.
   —  Māte … tagad redzu māti, ap viņu ir gaišas būtnes uz ezera. Kāpēc tur nav tēva? . .. Savādi, ka varu redzēt māti, bet neredzu tevi!… Ardievu, Džūdit!
   Pēdējos vārdus viņa pateica pēc klusumbrīža. Džūdita sasprindzinātā uzmanībā palika noliekusies pār māsu, līdz nojauta, ka klusais gars aizlidojis. Tā nomira Hetija Hatere.

   Likt barona bērnam negodā krist
   Tur vajadzīgs ļaundara prāts. Un trimdā jūs vest, krustu kopīgu nest…
   Lai žēlīgais dievs stāv klāt! Es, nabaga skvairs, jūs nesaukšu vairs,
   man vientulim tālāk jāt, Lai kādreiz jums asarās nevajag teikt,
   ka tas bij mans ļaundara prāts, Kas pievīlis jūs. Tāpēc, jaunava krietnā,
   jūsu atmiņā palikšu tīrs, Un zaļajos mežos aiziešu viens, es, likuma vajātais vīrs.
   «Jaunava ar brūniem matiem.»
   (Sena balāde)
   Nakamā diena bija skumja, kaut ari tani netrūka rosmes. Zaldātiem, kas vēl nesen bija aprakuši savus upurus, ta­gad lika apglabāt savus kritušos. Rīta cēliens atstāja sē­rīgu iespaidu uz visiem nodaļas džentlmeņiem. Vilkās stunda pēc stundas, līdz pienāca vakars; un tad parādija pēdējo godu nabaga Hetijai Haterei. Viņas mirstīgās at­liekas nogremdēja ezerā blakus mātei, ko viņa bija tik ļoti mīlējusi un cienījusi. Kaut arī ārsts īstenībā bija neticī­gais, viņš tādā mērā pakļāvās vispārpieņemtajām pieklā­jības normām, ka nolasīja bēru sprediķi pie meitenes kapa vietas. Džūdita un Dvesma lēja gaužas asaras, un Zvēr­kāvis valgām acīm vērās dzidrajā ūdenī, kas tagad viļņo­jās pār to, kuras gars bija skaidrāks par kalnu avotiem. Pat delavērs novērsās, lai slēptu savu vājumu, un ierind nieki šinī ceremonijā noraudzījās ar izbrīnītiem skatieniem un šķīstītām jūtām.
   Dienas rosme beidzās ar šo svēto darbu. Pēc komandiera pavēles visi agri devās pie miera, jo, gaismai austot, vaja­dzēja uzsākt gājienu mājup. Ņemdama līdzi gūstekņus, ievainotos un trofejas, viena grupa Nerimšas vadībā gan bija cietoksni atstājusi jau pusdienā, lai fortu sasniegtu īsākiem pārgājieniem. Tā bija izkāpusi zemesragā, ko esam aprakstījuši mūsu stāsta sākumā un tik bieži piemi­nējuši; un, saulei rietot, šī grupa jau apmetās pie gara, ne­līdzena un krauja uzkalna, kas pacēlās pār Mohokas upes ieleju. Apakšnodaļas aiziešana stipri atviegloja pārējiem nākamās dienas maršu, jo viņus vairs neapgrūtināja man­tas un ievainotie, turklāt šīs pavēles devējam radās lielāka rīcības brīvība.
   Pēc māsas nāves Džūdita līdz pašai naktij nerunāja ne ar vienu citu kā tikai ar Dvesmu. Visi cienīja šīs sēras, un abas meitenes līdz pēdējam mirklim divatā palika pie mirušās. Tūlīt pēc bēru ceremonijas bungu rīboņa pār­trauca klusumu rāmajā ūdens klaidā, un vakara junda at­balsojās kalnos. Zvaigzne, ko Dvesma kādreiz bija izrau­dzījusi par zīmi, uzlēca pār tik klusu ainavu, it kā šo da­bas rimtību vēl nekad nebūtu traucējušas cilvēku pūles vai dziņas. Pa priekšdurvi visu nakti maiņās soļoja vien­tuļi sargi; un ausmā, kā parasts, braši tika norībināta rīta junda.
   Militāra precizitāte tagad nomainīja robežnieku nesis- temātiskumu. Ātri ieturējusi vienkāršas brokastis, grupa sāka celties pāri uz krastu, ievērodama kārtību un disci­plīnu. No virsniekiem bija palicis tikai Vorlijs. Kreigs ko­mandēja apakšnodaļu, kas aizgājusi iepriekš; Torntofis at­radās pie citiem ievainotajiem, un Greiams, protams, bija piebiedrojies saviem pacientiem. Hatera lāde un visas viņa vērtīgākās mantas bija aiznestas, atstājot vienīgi to, ko nav aprēķina transportēt. Džūdita nenožēloja, ka Vorlijs cienīja viņas sēras un nodevās komandiera pienākumiem vien, tā ka viņa varēja visu darīt pēc sava prāta un ļauties savām jūtām. Bija norunāts, ka šī vieta jāpamet galīgi, bet paskaidrojumus šinī sakarībā neprasīja un nedeva.
   Zaldāti ar kapteini priekšgalā sakāpa šķirstā. Vorlijs bija vaicājis Džūditai, kā viņa gribot uzņemt ceļu, un, sa­prazdams, ka meitene vēlas līdz pēdējam mirklim palikt kopā ar Dvesmu, nolēmis viņu neapgrūtināt lūgumiem un padomiem. Uz Mohoku veda tikai viena droša un zināma taka; un viņš nešaubījās, ka piemērotā brīdī abi sastapsies draudzīgi vai varbūt pat atjaunos agrākās attiecības.
   Vīri ķērās pie lielairiem, un šķirsts sava lēnajā gaitā peldēja uz attālo zemesragu. Tagad Zvērkāvis un čingač- gtiks pacēla no ūdens divas laivas un nolika cietoksnī. Aiz­šķērsojuši logus un durvis, viņi pa apakšējo lūku atstāja māju — kā esam iepriekš aprakstījuši. Dvesma sēdēja tre­šajā laivā pie palisādes; delavērs tūlīt piebiedrojās viņai un airējās projām, atstādams Džūditu vienu stāvam priekšdurvē. Zvērkāvis nepaguva lāgā attapties, kad jau atradās divatā ar skaisto sērotāju, kas joprojām raudāja. Jauneklis bija tik naivs, ka neko nenojauta; viņš pie­brauca vieglo laiviņu, uzņēma pašu saimnieci un pēc tam īrās nopakaļus savam draugam.
   Viņu ceļš uz zemesragu veda pa diagonāli turpat gar Hateru kapiem. Kad laiva slīdēja tiem garām, Džūdita pirmo reizi šinī rītā uzrunāja savu biedru. Meitene pa­teica tikai dažus vārdus — vienīgi lūdza uz kādu brīdi ap­stāties.
   —   Zvērkāvi, es droši vien nekad vairs neredzēšu šo vietu, — viņa sacīja, — un tur atdusas mana māte un māsa! Kā jūs domājat — vai iespējams, ka vienas būtnes nevainība glābj abu dvēseles?
   —  Man ir savādāks ieskats, Džūdit, kauču neesmu mi­sionārs un gaužām maz zinu. Katram jāatbild par saviem grēkiem; tomēr sirsnīga nožēla var izpirkt vainu.
   —  Tad manai nabaga mātei jābūt debesīs! Rūgti, ai, cik rūgti viņa nožēloja savus grēkus!
   —  Tas viss ir vairāki, nekā spēju apjēgt, Džūdit. Cenšos darīt labu šinī saulē, jo, man domāt, tad visdrošāki varu gaidīt labu pēcgalā. Jūsu māsa bija apbrīnojama meitene, to apliecinās ikviens, kas viņu pazina.
   —  M.anuprāt, jūs esat taisnigs pret viņu. Ak vai, ak vai! Kāpēc gan tik liela atšķirība starp tām, kas barotas ar vienu un to pašu krūti, gulējušas vienā gultā un mitu­šas zem viena jumta! Bet — lai būtu kā būdams; Zvēr­kāvi, paairējiet laivu mazlietiņ tālāk uz austrumiem: saule žilbina man acis un nevaru redzēt kapus. Tur atdusas Hetija — pa labi no mātes?
   —  Jā gan, Džūdit. Jūs pati tā gribējāt; un visiem prieks izpildīt jūsu vēlēšanās, ja tās labas.
   Krietnu brīdi meitene ar klusu uzmanību noraudzījās jauneklī, pēc tam viņa pavērās atpakaļ — uz cietoksni.
   —   Šis ezers nu būs pilnīgi pamests, — viņa sacīja, — un tieši tad, kad uz tā varētu dzīvot drošāk nekā iepriekš. Pēc nulējā notikuma irokēzi ilgi vairīsies no šīs vietas.
   —  Tas taisnība! Jā, tas ir skaidrs kā diena. Turpinoties šim karam, man laikam vairs nevajadzēs kājot uz šejieni, jo uzskatu, ka neviens hūronu mokasīns neatstās pēdas šī meža lapās, kamēr saglabāsies nostāsti, kas viņu jaunek­ļiem vēstīs par šo negodu un sakāvi.
   —  Un jums tāds prieks par vardarbību un asinsizlie­šanu? Es biju labākās domās par jums, Zvērkāvi; man likās, jūs rastu laimi mierīgā ģimenes dzīvē ar mīlošu un uzticīgu sievu, kas nolasa no acīm jūsu vēlēšanās, un rāt­niem un veselīgiem bērniem, kuri tiecas staigāt jūsu pēdās un augt par taisniem un godīgiem cilvēkiem, kāds esat pats.
   —  Ak mūžs! Cik skaisti jūs runājat, Džūdit! Valoda un izskats, kā sacīt jāsaka, iet roku rokā; un, ko nespēj viens, to katrā ziņā panāks otrs! Tāda meitene mēneša laikā va­rētu samaitāt visdūšīgāko karavīru kolonijā.
   —   Tātad esmu kļūdījusies? Vai patiešām, Zvērkāvi, jūs vairāk saista karš nekā ģimenes pavards un maigas jūtas?
   —   Es saprotu, ko gribat teikt, meitene; jā, man rādās, saprotu jūs; taču nedomāju, ka īsti saprotat mani. Sķie- tas, tagad man tiesības saukties par karavīru, jo esmu cīnījies un uzvarējis, un ar to pietiek, lai būtu šī vārda cienīgs; nenoliedzu arī, ka prāts man nesas uz karu, kurš piedien vīram un ir goda pilns, ja notiek saskaņā ar to, kas mūsos iedabāts, bet nealkstu pēc asinīm. Taču jau­nekļi paliek jaunekļi un mingi paliek mingi. Ja šejienes jaunekļi, ne pirksta nepakustinot, ļautu blandoņiem izsirot šo zemi, — nu, tad jau labāki mums visiem uzreiz pārvēr­sties frančos un atteikties no šīs puses un no saviem rada­gabaliem. Neesmu nekāds kauslis, Džūdit, un man nepatī­kas cīņa cīņas dēļ. Tomēr neredzu lielu atšķirību starp teritorijas atdošanu pirms kara, aiz bailēm no kara, un tās atdošanu pēc kara, ja citādi nevar, — vienīgi pēdējais veids vairāki piederas vīram un mazāki kaitē godam.
   —   Neviena sieviete negribēs, lai viņas vīrs vai brālis, ne pirksta nepakustinot, panestu apvainojumus un pāres­tības, Zvērkāvi, kaut arī nezin kā bēdāsies par to, ka vi­ņam jāriskē ar savu dzīvību. Bet jūs jau esat darījis diez­gan, šo rajonu attīrot no hūroniem; mūsu nulējās uzvaras slava taču saistās galvenokārt ar jums. Tagad uzklausiet mani pacietīgi un atbildiet ar to vaļsirdību, kas ir jo patī­kamāka vīrietī, jo retāk sastopama.
   Džūdita apklusa, jo tagad, kad viņa dzīrās atklāt sirdi, iedzimta kautrība apliecināja savu varu, lai gan sarunu biedra lielā vienkāršība iedvesa viņai drosmi un paļāvību. Viņas vaigi, kas nesen bijuši bāli, pietvīka un acis iemir­dzējās gandrīz vai agrākajā spožumā. Jūtas piešķīra viņas sejai izteiksmību un balsij maigumu, tā ka skaistule vili­nāja un valdzināja vēl vairāk.
   —   Zvērkāvi, — Džūdita sacīja pēc ilgāka klusumbrīža, — tagad nav laiks izlikties, slēpt un mānīt. Te, pie manas mātes kapa, pie patiesīgās, vaļsirdīgās Hetijas kapa, jeb­kāda liekulība būtu nevietā. Tamdēļ ar jums runāšu bez kādas kautrēšanās un bez bailēm, ka mani pārpratīsit. Man šķiet, mēs pazīstamies jau gadiem, nevis vienu ne­dēju. Pa šo īso laiku noticis tik daudz, turklāt tik daudz svarīga; vesela mūža bēdas, briesmas un sekmes sadrūzmē- jušās dažās dienās; un tie, kas kopā cietuši un piedalījušies šādās ainās, nevar justies sveši viens otram. Zinu: to, ko taisos jums teikt, vairākums vīriešu saprastu aplam; bet ceru, ka jūs manus vārdus iztulkosit cēlsirdīgāk. Te ne­piederas kolonistu viltus un liekulība: mēs esam divi jau­nieši, kuriem nekādā ziņā nevajag mānīt vienam otru. Ceru, jūs saprotat mani.
   —   Kā tad, Džūdit; tikai retais runā labāki par jums; un laikam neviens nerunā jaukāki. Jūsu vārdi ir tādi paši tīkami kā jūsu skaistums.
   —  Tieši tas, ka tik bieži esat slavējis manu skaistumu, dod man drosmi turpināt. Tomēr, Zvērkāvi, meitenei ma­nos gados nav viegli aizmirst visas pamācības, kas dzir­dētas bērnībā, visus savus paradumus un iedzimto kaut­rību un klaji pateikt, ko jūt viņas sirds!
   —   Kāpēc neteikt, Džūdit? Kāpēc sievietēm, tāpatās kā vīriešiem, neizturēties godīgi un atklāti pret citiem cilvē­kiem? Neapjēdzu, kamdēļ jūs nevarat runāt tikpatās vaļ­sirdīgi kā es, kad sakāms kauč kas īsti svarīgs.
   Sī iecirtīgā kautrība, kas joprojām neļāva jauneklim nojaust patiesību, pilnīgi laupītu meitenei drosmi, ja viņa ar visu savu sirdi un dvēseli netiektos saņemt spēkus, lai- glābtos no tās nākotnes, kas viņu drausmināja jo vairāk, jo skaidrāk viņa iztēlojās to. Sis dzinulis izgaisināja vi­sus parastos apsvērumus, un viņa palika pie sava nodoma, sev pašai par izbrīnu, gandrīz jāsaka, par lielu apjukumu.
   —   Runāšu… man jārunā ar jums tikpat vaļsirdīgi, kā es runātu ar mīļo nabaga Hetiju, ja šis maigais bērns būtu dzīvs! — viņa turpināja, pie tam nobālēja, nevis satvīka, jo viņu vadīja stingra apņēmība, kas neļāva sarkt, lai gan šādās reizēs meitenes palaikam tvīkst. — Jā, tagad pa­kļaujos vienām jūtām, apspiežot visas citas! Jūs mīlat mežus un dzīvi, kuru dzīvojam šeit, neskartā apvidū, tālu no balto pilsētām un mājokļiem.
   —  Mīlu, kā mīiēju savus vecākus, kad viņi bija dzīvi, Džūditi Šī pati vieta man būtu kā vesela pasaule, ja šis karš beigtos pa īstam un kolonisti joprojām te nerādītos.
   —   Kāpēc tad to atstāt? Tai nav īpašnieka — vismaz tāda, kuram uz to vairāk tiesību nekā man, un savējās es labprāt atdodu jums. Ja te būtu karaļvalsts, es ar prieku sacītu to pašu. Atgriezīsimies pēc tam, kad mums abiem būs devis savu svētību forta mācītājs, un nekad vairs ne­atstāsim šo vietu …
   Piespiedusi sevi pateikt šo skaidro bildinājumu, Džūdita ar rokām aizsedza seju. Iestājās ilgs, domu pilns klusums. Zvērkāvis noskumis un pārsteigts apcerēja, ko dzirdējis. Pēdīgi mednieks pārtrauca klusumu, pie tam centās runāt maigā balsī, jo negribēja aizvainot meiteni.
   —  Jūs neesat labi apdomājusies, Džūdit, — viņš sacīja, — nē, jūsu jūtas ir sabangojuši nesenie notikumi, un, ma­nīdama, ka esat pasaulē viena, bez tuviniekiem, jūs pārāki steidzaties rast cilvēku, kas aizstātu tos, kurus esat zau­dējusi.
   —  Ja es dzīvotu draugu pulkā, Zvērkāvi, tad domātu tāpat, kā domāju tagad, un runātu to pašu, ko runāju, — Džūdita atbildēja, joprojām turēdama rokas pie savas dai­ļās sejas.
   —   Paldies, meitene; paldies no visas sirds. Es tomēr neesmu tāds, kas izmanto jūsu vājuma brīdi, kad esat aiz­mirsusi savas lielās priekšrocības un iedomājusies, ka šinī mazajā laiviņā ir visa zeme ar visu, kas uz tās. Nē, nē, Džūdit, tas būtu nekrietni no manis; tas, ko piedāvājāt, ne­maz nevar notikt.
   —   Tas viss ir iespējams, un es nekad to nenožēlošu! Džūdita teica kvēlu jūtu uzplūdumā, kas uzreiz lika viņai atņemt rokas no sejas. — Mēs palūgsim, lai zaldāti mūsu mantas atstāj uz ceļa; kad atgriezīsimies, tās ātri varēsim nogādāt atpakaļ mājā; ienaidnieki vairs nerādīsies pie ezera, vismaz līdz kara beigām; jūsu ādas viegli pārdot garnizonā. Tur varēsit nopirkt nedaudzās lietas, kas mums vajadzīgas, — man vairs nebūs nekādas vēlēšanās doties uz turieni; un, Zvērkāvi, — meitene piemetināja ar tik mīļu un sirsnīgu smaidu, kas gandrīz vai savaldzināja jau­nekli, — par pierādījumu tam, cik ļoti vēlos būt jūsu, ka vienīgi tiecos būt jūsu sieva, pirmajā ugunī, ko sakursim pēc mūsu atgriešanās, iemetīšu brokāta tērpu un visas lietas, kuras atzīsit par nepiemērotām jūsu dzīvesbiedrei!
   —  Ai, cik jūs esat burvīga un jauka būtne, Džūdit! Jā, jūs patiešām tāda esat; neviens nespēj to noliegt, runā* dams patiesību. Ir tīkami iztēloties šīs ainas; bet var izrā­dīties, ka tās nebūt nav tik laimīgas, kā tagad domājat. Tamdēļ aizmirstat to visu, un airēsimies nopakaļus Cin- gačgukam un Dvesmai, it kā nemaz nebūtu uzņēmuši šādu valodu.
   Džūdita jutās nežēlīgi pazemota un — tas nozīmē vai­rāk — dziļi sarūgtināta. Zvērkāvja izturēšanās pauda tādu mieru un stingrību, kas izgaisināja viņas cerības un lika saprast, ka šoreiz viņas izcilais skaistums nav atstājis savu parasto iespaidu. Runā, ka sievietes reti kad piedo­dot tiem, kas noraidījuši viņu bildinājumus; bet šī ātrā un spriganā jaunava tagad un vēlāk nejuta ne mazākās dus­mas pret godīgo un taisnprātīgo mednieku. Šinī mirklī Džūdita vēlējās pārliecināties, vai viņi pilnīgi sapratušies. Tādēļ pēc mocīga klusumbrīža viņa centās gūt īstu skaid­rību, uzdodama jautājumu, kas bija pārāk tiešs, lai pie­ļautu izvairīgu atbildi.
   —   Lai dievs nedod mums vēlāk nožēlot, ka šinī dienā mums pietrūcis atklātības, — viņa sacīja. — Es ceru, mēs vismaz saprotam viens otru. Jūs negribat mani ņemt par sievu, Zvērkāvi?
   —   Būs labāki mums abiem, ja neizmantošu jūsu pār­steidzību, Džūdit. Mēs nekad nevarēsim apprecēties.
   —   Jūs nemīlat mani… droši vien savā sirdī necienāt mani, Zvērkāvi!
   —   Ja runa par draudzību, Džūdit, tad esmu gatavs jūsu labā izdarīt jebkuru pakalpojumu un pat ziedot savu dzī­vību. Jā, šinī brīdī es ziedotu dzīvību jūsu dēļ, kā to da­rītu Dvesmas dēļ; un vairāki nevaru apsolīt nevienai sie­vietei. Man domāt, es nemīlu nedz jūs, nedz kādu citu sievieti — ievērojat, Džūdit, es saku: nedz kādu citu sie­vieti —, nemīlu nedz jūs, nedz citu tā, ka vēlētos atstāt savu tēvu un māti, ja viņi būtu dzīvi; viņi abi gan miruši, bet nejūtu, ka atstātu viņus, lai pieliptu kādai sievietei.
   —   Diezgan! — Džūdita sacīja aizžņaugtā un nomāktā balsī. — Ēs saprotu visu, ko gribat teikt. Jūs nevarat pre­cēties bez mīlestības; un jūs nemīlat mani. Neatbildiet, ja esmu uzminējusi, — sapratīšu klusumu. Tas jau pats par sevi būs diezgan mocīgs.
   Zvērkāvis paklausīja — viņš neatbildēja. Labu brīdi meitene savām spulgajām acīm cieši nolūkojās jauneklī, it kā cenzdamās lasīt viņa dvēselē, kamēr viņš sēdēja kā no­rāts skolas zēns, plikšķinādams pa ūdeni. Pēc tam Džūdita nolaida savu aira galu ūdenī un īra laivu projām ar tik kūtru kustību, it kā viņa rīkotos pret savu gribu. Taču
   Zvērkāvis mierīgi palīdzēja viņai, un abi atsāka to pašu ceļu, ko uzņēmis delavērs.
   Braucot uz zemesragu, Zvērkāvis un viņa daiļā biedre vairs nepārmija ne pušplēsta vārda. Pagriezusi muguru pret mednieku, Džūdita sēdēja laivas priekšgalā, citādi vi­ņas sejas izteiksme droši vien būtu mudinājusi jaunekli pasacīt kaut ko mierinošu, apliecinot draudzību un cieņu. Pretēji tam, ko varētu sagaidīt, meitene joprojām nedus­mojās, lai gan tumšu kauna sārtumu viņas vaigos vairāk­kārt nomainīja vilšanās bālums. Skumjas, dziļas, smeldzī­gas skumjas bija pārņēmušas viņu un izpaudās nepārpro­tami.
   Tā kā viņi neairējās necik čakli, šķirsts jau bija piestā­jis pie krasta un zaldati izkāpuši, iekām abu gauseļu laiva sasniedza ragu. Cingačguks bija ticis priekšā visiem un jau iesoļojis kādu gabaliņu mežā — līdz vietai, kur taka sazarojās; viena veda uz garnizonu un otra uz delavēru ciemiem. Zaldāti sāka pārgājienu, iepriekš palaiduši ezerā šķirstu, kura turpmākais liktenis viņiem bija gluži vien­aldzīgs. To visu Džūdita redzēja, bet viņa nepievērsa tam uzmanību. Mirdzošais spogulis vairs nevaldzināja viņu; izkāpusi sērē, viņa tūlīt devās nopakaļus zaldātiem, ne reizes neatskatīdamās. Viņa neievēroja pat Dvesmu, pa­iedama tai garām; un, uzlūkojot Džūditas apmākušos seju, šī kautrā, jaunā būtne atrāvās atpakaļ, it kā justos noda­rījusi ko ļaunu.
   —   Pagaidi te, Čūska, — Zvērkāvis sacīja, kad viņš gāja garām draugam, sekodams apbēdinātajai skaistulei. — Es tikai pavadīšu Džūditu, līdz kamēr viņa panāks nodaļu, un pēc tam atgriezīšos pie tevis.
   Simt jardu šķīra šo pāri no priekšējās grupas, kā ari no palicējiem aizmugurē, kad Džūdita pagriezās un ieru­nājās.
   —   Pietiek, Zvērkāvi, — meitene skumji teica. — Es sa­protu jūsu laipnību, taču man nevajadzēs tās. Pēc dažām minūtēm panākšu zaldātus. Tā kā nevarat iet kopā ar mani visu mūžu, nevēlos, ka jūs ietu tālāk pa šo taku … Bet pagaidiet; gribu jums uzdot vēl vienu jautājumu, iekām šķiramies; un lūdzu jūs kā cilvēku, kas bīstas dieva un ciena patiesību, atbildēt vaļsirdīgi. Zinu, ka jūs arī nemīlat citu sievieti, un redzu tikai vienu iemeslu, kādēļ nevarat, negribat mīlēt mani. Tad sakiet man, Zvērkāvi…
   Meitene aprāvās, it kā nākamie vārdi smacētu viņu. Pēc tam, sakopojusi visu savu apņēmību, te sarkdama, te bālē­dama ar katru elpas vilcienu, viņa turpināja:
   — Sakiet man, Zvērkāvi: jūsu jūtas ir ietekmējis tas, ko Henrijs Mārčs stāstījis par mani?
   Patiesība bija Zvērkāvja ceļazvaigzne, ko viņš vienmēr paturēja acīs; un viņš gandrīz nespēja to noslēpt pat tad, ja saprāts lika klusēt. Džūdita lasīja atbildi viņa sejā; meitenes sirds lūza vai pušu vainas apziņā, viņa pamāja uz atvadām un nozuda mežā. Kādu brīdi Zvērkāvis stā­vēja, neapjauzdams, ko darīt; pēdīgi viņš devās atpakaļ un piebiedrojās delavēram. Visi trīs tonakt apmetās pie viņu pašu upes iztekas un nākamajā vakarā pārradās de­lavēru ciemā. Cingačguks ar savu līgavu atgriezās kā uz­varētāji; viņu biedru godāja un apbrīnoja, taču pagāja rosmes pilni mēneši, pirms izgaisa viņa skumjas.
   Toreiz sāktais karš bija satraucošs un asiņains. Dela­vēru virsaitis cēlās savas tautas acīs, tā ka viņa vārdu ne­kad nepieminēja bez uzslavas; tikmēr cits Unkass, savas cilts pēdējais pārstāvis, pievienojās garai virtenei kara­vīru, kas nesa šo daudzināto vārdu. Zvērkāvis, ko turpmāk sauca par Vanagaci, lika savai slavai izplatīties tuvu un tālu, tā ka mingu ausīm viņa šautenes sprakšķis kļuva tikpat drausms kā Manito pērkons. Viņa pakalpojumu drīz vajadzēja karaļa virsniekiem, un kara gaitas viņu sevišķi cieši saistīja ar vienu.
   Pagāja piecpadsmit gadu, iekām Zvērkāvim gadījās at­kal apmeklēt Mirdzošo spoguli. Pa to starpu bija valdījis miers, bet tagad Zvērkāvis un viņa uzticīgais draugs Cin­gačguks steidzās uz fortu, lai pievienotos saviem sabiedro­tajiem, tāpēc ka drīzumā vajadzēja sākties jaunam, vēl nopietnākam karam. Viņus pavadīja zēns, jo Dvesma jau atdusējās zem delavēru priedēm, un šie trīs dzīvie bija kļuvuši nešķirami. Saulei rietot, viņi nonāca pie ezera. Seit nekas nebija mainījies. Straujupe tāpat plūda zem koku velves; mazo klinti kopš gadsimtiem deldēja ūdens lēnā iedarbe; kalni stāvēja savā dabiskajā tērpā — tumši, koši un noslēpumaini; vientulīgais ūdens klaidums mir­dzēja — skaists meža dārgakmens.
   Nākamajā rītā puisēns uzgāja laiviņu, kas bija piedzīta pie krasta un jau pa pusei satrunējusi. To pielaboja, un visi sasēdās tanī, lai dotos apskatīt šo vietu. Viņi brauca garām ragiem, un Cingačguks parādīja savam dēlēnam, kur irokēzi bija apmetušies vispirms, parādīja arī zemes laidu, no kurienes viņam izdevies aizvest savu līgavu. Te viņi pat izkāpa malā, bet nekādas cilvēka pēdas vairs ne­bija saglabājušās. Pēc tam viņi apraudzīja kaujaslauku, un tur manīja zīmes, kas parastas šādās vietās. Zvēri bija izkasījuši daudzus kritušos, un apkārt mētājās vasaras lietū izbalināti kauli. Unkass visā nolūkojās ar bijību un līdzjūtību, lai gan indiāņu nostāsti jau modināja viņa jau­najā dvēselē karavīra godkāri un stingrību.
   No raga laiviņa peldēja uz zemūdens sēkli, kur vēl re­dzamas cietokšņa atliekas — gleznains grausts. Ziemas aukas jau sen bija noplēsušas mājai jumtu, un baļķi prau- lēja. Neviens aizšaujamais nebija noņemts, bet gadalaiki plosījās pa iekšpusi, par spīti visām atslēgām. Pāļi un statu žogs trupēja; un bija skaidrs: pēc dažām ziemām brāzmas un vētras būs visu ieslaucījušas ezerā un celtni izdzēsušas no šīs majestātiskās vientulības ainavas. Ha- teru kapus nevarēja uzmeklēt. Vai nu ūdens bija tos nolī­dzinājis, vai arī Zvērkāvis un Cingačguks pēc tik ilga laika vairs neatcerējās to atrašanās vietu.
   Šķirstu uzgāja austrumu krastā, pie kura to sen bija piepūtuši vaidošie ziemeļrietumu vēji. Platdibene gulēja gara, zema raga smailē; tas atrodas jūdzes divas no iz­tekas un pats ātri zūd dabas spēku ietekmē. Šķirsts bija pilns ar ūdeni, būdas jumts noplēsts, baļķēni trupēja. Da­žas no rupjākajām istablietām vēl bija saglabājušās, un Zvērkāvja sirds sāka pukstēt straujāk, kad viņš ieraudzīja Džūditas lentu plivināmies pie kāda baļķēna. Tā lika atce­rēties visu viņas skaistumu un — mēs varam piebilst — visus viņas trūkumus. Lai gan jaunava nebija iekvēlinā­jusi viņa sirdi, Vanagacs — mums tagad viņš jāsauc šinī vārdā — joprojām jutās mīļi un dziļi ieinteresēts viņas labklājībā. Viņš norāva lentu un piesēja pie spala «briežu nāvei», ko meitene bija viņam iedāvinājusi.
   Aizīrušies pāris jūdžu augšup pa ezeru, viņi atrada vēl vienu laivu; un zemesragā, kur visi trīs beidzot izkāpa, viņi uzgāja tās, kas bija atstātas krastā. Laiva, ar kuru viņi brauca tagad, un tā, ko atrada austrumu krastā, bija izkritušas caur cietokšņa sapuvušo grīdu, aiznestas aiz sagāzušās palisādes un kā nevienam nepiederošas lietas izmestas sērē.
   Pēc tā visa varēja spriest, ka ezers nebija apmeklēts kopš mūsu stāsta pēdējiem notikumiem. Sī vieta atkal bija izvērtusies par neskartu dabas stūrīti; biežie kari un ko­lonistu mazais skaits joprojām neļāva apmetnēm izples­ties. Skumīgā jūtoņā Cingačguks un viņa draugs atstāja šo vietu. Te viņi bija minuši savu pirmo karataku, un abu atmiņā uzausa gan maiguma pilnas ainas, gan uzvaras prieka brīži. Viņi klusēdami devās uz iVLohoku — pretī jau­niem piedzīvojumiem, kas tikpat satraucoši un ievērojami ka tie, ar kuriem pie šī jaukā ezera bija sākušās viņu kara- gaitas. Vēlāk viņi atgriezās šinī vietā, kur indiānis atrada kapu.
   Laiks un apstākļi ietinuši neizdibināmā noslēpumā visu citu, kas saistīts ar Māteriem. Viņi dzīvoja, kļūdījās, no­mira un ir aizmirsti. Neviens, kas pazina viņus, nav jutis pietiekamu interesi par negodu un negodā palikušajiem, lai mēģinātu pacelt šo aizkaru; un gadsimts izdzēsis no atmiņas pat viņu vārdus. Noziegumu vēsture vienmēr ir pretīga, un, par laimi, tikai retais grib tiem izsekot.
   Tāds bija arī Džūditas liktenis. Sasniedzis garnizonu pie Mohokas, Vanagacs cītīgi taujāja pēc šīs daiļās, bet nomaldījušās būtnes. Neviens nepazina viņu — pat viņas skaistumu vairs neatcerējās. Citi virsnieki atkal un atkal bija nomainījuši vorlijus, kreigus un greiamus. Taču kāds vecs garnizona seržants, kas nesen bija ieradies no Angli­jas, pastāstīja mūsu varonim, ka sers Roberts Vorlijs dzī­vojot sava tēva muižās un turpat mītot neparasti skaista lēdija, kuras ietekmei viņš pakļaujoties, bet kura nesauco­ties viņa uzvārdā. Vai tā bija Džūdita, kas atkārtojusi savu agrāko kļūdu, vai kāds cits virsnieka upuris — Va­nagacs nekad neuzzināja.

   1           Van Renseleri — holandiešu kolonistu dzimta; lieli zemes īpaš­nieki.
   2   Mohoka — Hudzonas pieteka.
   3    Skohari — Mohokas pieteka.
   4          Jaunanglija — Amerikas Savienoto Valstu ziemeļaustrumu daļa. Izceļotāji no Anglijas bija pirmie, kas kolonizēja šo novadu.
   5           Par zemes medniekiem tolaik sauca cilvēkus, kas klejoja pa Zie­meļamerikas pirmmežiem, meklēdami auglīgu zemi.
   6    Province — Anglijas kolonija.
   7           Par Kanādu tolaik sauca franču apmetnes pie Svētā Labrenča upes.
   8           Vampums — gliemežvāku kreļļu virtenes, ko Ziemeļamerikas indiāņi lietoja greznojumam, mnemoniskam rakstam un naudas vietā.
   9   Trapers — cilvēks, kas ar slazdiem ķer kažokzvērus.
   10    Salīgstot mieru, indiāņi apraka tomahaukus.
   11   Virsnieki teikuši non compos mentis (latīņu v. «nav pilnā prātā»).
   12           Morāvijas brāļi — reliģiska sekta, kas 15. gadsimtā nodibinājās Čehijā. 18. gadsimtā šīs sektas locekļi darbojās par misionāriem Zie­meļamerikas indiāņu, galvenokārt delavēru vidū.
   13    Domāti apgabali ap Hudzonas un Saskvihanas lejteci.
   14    1 līga (league) = 4,83 km.
   15    1 rods = 5,03 m.
   ,e Skvoters — kolonists, kas patvaļīgi aizņēmis brīvu, neapstrādātu zemes gabalu.
   17    Oriģinālā castle court. Court nozīmē arī «tiesa».
   18   Brieži nāk sālsvietās laizīt zemi.
   19   Sūtīt tomahauku un vampumu nozīmēja pieteikt karu.
   20    Lielie ezeri — Augšezers, Hūrons, Mičigans, Eri un Ontārio.
   21    Stenga — masta otrais posms (skaitot no apakšas).
   22           Manito — pēc Ziemeļamerikas indiāņu ticējuma, viens no mistis­kajiem spēkiem, kas valda pār dabu.
   23    Spaniels — suns ūdensputnu medībām.
   24          Tolaik angļu armijā virsnieku pakāpes pārdeva. Varēja nopirkt patentu, kas deva tiesību uz virsnieka pakāpi.
   25    Skvo — sieviete.
   26    Jengīzi — tā Ziemeļamerikas indiāņi sauca angļus.
   27    Kvebeka bija Kanādas gubernatora sēdeklis.
   28    Amerikas alnim ir nokarena virslūpa.
   29    Džordžs II — toreizējais Anglijas karalis.
   30    Dublons — sena spāniešu monēta; saturēja ap 7,5 g tīra zelta,
   31          Traversa (jūrn.) — līnija, kas perpendikulāra braukšanas vir­zienam.
   32          Algonkini — Ziemeļamerikas indiāņu cilšu grupa. Pie algonki- niem pieder arī delavēri.
   33          Salvators Roza (1615—1673) — ievērojams itāliešu gleznotājs un otortists.
   34    1 akrs = 4047 m2 .
   35    Tā indiāņi sauca Atlantijas okeānu.
   30 Domāta Misisipi upe.
   37    Burunduks — mazs grauzējs; pieder pie vāveru dzimtas.
   38           Brases — pie rājas galiem piesietas virves, ar kuru palīdzību to groza horizontālā plāksnē. Rāja — masta šķērskoks, pie kura piestip­rina buras augšmalu.
   39    Šotes — virves, ar kurām nostiprina buras apakšējos stūrus.
   40           Knehts (jūrn.) — divi metāla stabiņi ar kopēju pamatplāksni, pie kuriem astoņnieka veidā piesaista virvi vai tauvu.
   41    Lenapi jeb lennilenapi — algonkinu ciltis.
   42           Bukani jeb flibustieri — pirāti, kas laupīja 17. gadsimtā lielāko­ties Rietumindijā.
   43    Sumahs — krūms, kam bagātīgi sīku ogu čemuri.
   44    Tas ir, no Francijas karaļa.
   45           Benedikts — Šekspīra komēdijas «Liela brēka, maza vilna» va­ronis, kas apņēmies nodzīvot puisī, taču pēdīgi apprecas.
   46    Memento mori — latīņu v. «atceries nāvi».
   47           Domāts Anglijas karalis Čārlzs I (1625—1649), ko sodīja ar nāvi, nocērtot galvu.
 
   Д. Ф. Купер ЗВЕРОБОИ Второе издание Издательство «Лиесма» Рига 1976 На латышском языке Серия «Приключения, фантастика, путешествия» С английского перевел 10. Алдерманис Стихи перевела В. Белшееица Художник Л. Галевиус
   Dželmss Fenimors Kūpers ZVERKĀVIS
   Redaktore J. Roze. Māksi, redaktors A. LI- pins. Tehn. redaktore O. Slepkovci. Korektors
   V. Mctrkevics.' Nodota salikšanai 1976. g. II. martā. Pa­rakstīta iespiešanai 1976. g. 2 jūnijā. Tipo­grāfijas papīrs Nr. 2, formāts 84X108/32. 13,75 flz. iespiedi.; 23,1 uzsk. iespiedi.; 26,63 izdevn. 1. Metiens 80 000 eks. Maksā 1 rbl. Izdevniecība «Liesma» Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 380/27961-J-2571. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grarnatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Cīņa» Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Pašūt. Nr. 955-Ļ.
   Vāks un priekšlapa iespiesti Rīgas Paraug­tipogrāfijā Rīgā, Vienības gatve 11. Pašūt. Nr. 955.
   [1] sajā izpratnē <rpionieris» nozīmē izlūks, pēdu zinātājs, vēl neizzi­nātu taku pētnieks, jaunu ceļu licējs nezināmos apvidos utt.; par pio­nieriem dēvēja ari pirmos ieceļotājus Ziemeļamerikā.